Ziņa par šo apcietināšanu zibensātri izplatījās pa visu Parīzi. Ne visi pazina Ošēru, bet visi zināja, sevišķi pēc pēdējiem notikumiem, nelaimīgo Reveljonu.
Tā kā ugunsgrēka un fabrikas aplaupīšanas iemesli vēl arvien bija neskaidri, tad visi priecājās, ka nu beidzot atrasts īstais vainīgais.
Divpadsmit dienas pēc Ošēra apcietināšanas Retifs de la Bretons atstāja savu māju, ģērbies svētdienas drēbēs, lai gan bija darba diena, un gāja pie Reveljona.
Tapešu fabrikants bija ļoti sagrauts; viņam atlika pietiekami daudz laika aprēķināt savus zaudējums un ar katru dienu viņš skaidrāk redzēja, ka zaudējumi ir daudz lielāki nekā sākumā likās.
Viņš bija zaudējis visu pašpaļāvību; tikai reti pacēla galvu; lepnumu un iedomību viņš vairs nepazina. Drūms un kluss viņš uzlūkoja savas meitas. Retifs novēlēja labu rītu.
Tad viņš pastāstīja — jo kopš Ošēra apcietināšanas nebija ticies ne ar Reveljonu, ne Santēru, ne fabrikanta meitām — dažus sīkumus par Enženijas nogalināšanu.
Reveljons bija atturīgs un kluss. Retifs nosēdās tam blakus un saņēma drauga roku. Tas raudzījās rakstniekā un teica ar skumju smaidu:
— Tā vien liekas, ka jums būtu kāds priecīgas ziņas…
— Man? Nē! Es tikai gribēju jūs mazliet izklaidēt.
Reveljons skumji papurināja galvu.
— Ko man var līdzēt izklaidēšanās. Savu naudu ar to es neatgūšu.
— Es nerunāju par jūsu naudu. Mēs varētu iet mazliet pastaigāt.
Reveljons ļāvās pierunāties.
Retifs to veda uz krastmalu, kur pulcējās ļaudis. Tā viņi nonāca līdz Grēva laukumam.
Te bija karatavas ar jaunu virvi, kuras cilpa vējā šūpojās.
— Pag'! — iesaucās Reveljons un pēkšņi apstājās, — man liekas, ka te kādu kārs.
— Es domāju gan, — atbildēja Retifs, — pulkstens ir viens, un tā kā notiesāšana parasti notiek ap diviem, tad mēs varbūt vēl varam dabūt labu vietu.
— Vai jūs labprāt šādos skatos noraugāties? — Reveljons jautāja ar riebumu.
— Kāpēc gan ne? Pastiesībā es tikai gribu redzēt, kā mirst nelietis.
— Vai jūs pazīstat notiesāto?
— O, ļoti labi, un jūs arī viņu pazīstat.
— Topu ziņkārīgs, mīļais Retif.
— Redzat, te ir laba vieta. Te notiesātajam jābrauc garām; mēs redzēsim noziedznieka seju un viņš, es ceru, redzēs arī mūsu sejas.
— Pag', kas tad tas?
— Tā ir sardze, kas iet pa priekšu, kā jau teicu…
Gājiens tuvojās un valodas tika pārtrauktas.
Aiz sardzes brauca rati.
Ratos sēdēja priesteris un tam blakus notiesātais, kurš bija vienīgi kreklā un pelēkās biksēs.
Noziedznieks sēdēja kā parasti — ar muguru pret zirgiem, un tā viņu
līdz šim nevarēja redzēt sejā ne Retifs, ne Reveljons.
Retifs pacēlās pirkstgalos un ieteica fabrikantam darīt tāpat.
Rati tuvojās.
Beidzot tie pabrauca gluži tuvu garām.
Nu viņi skaidri redzēja pelēko seju un stulbās acis.
— Ošērs! — pārsteigts iesaucās Reveljons.
— Jā, Ošērs, — atbildēja Retifs, — Ošērs, mans znots un manas meitas slepkava.
— Mans kasieris, — piebilda Reveljons.
— Jā, jūsu kasieris, tas pats, ko mana meita notvēra, kad viņš jūs gribēja apzagt, un par to viņai atriebās.
Nelaimīgais pazina Retifu un Reveljonu starp tūkstoš galvām, kas spiedās tam apkārt.
Bet rati brauca tālāk un sasniedza sodavietu.
Bende tam uzsila uz pleca. Ošērs nodrebēja.
Priesteris tam deva krustu pēdējam skūpstam.
Ošērs novērsās. Divi bendes kalpi saņēma viņu zem padusēm un lika kāpt augša pa trepēm. Vēl nebija sasniegts trešais pakāpiens, kad jau virve sažņaudza viņa kaklu.
Viņš uzkāpa vēl piecus pakāpienus. Tad spēcīgs sitiens to nogāza no trepēm un notiesātais palika karājoties.
Retifs tapešu fabrikantu, kas bija drīzāk miris nekā dzīvs, veda projām no sodavietas.
— Nu, vai tas jūs izklaidēja, — viņš jautāja.
— Es tik tikko vairs turos kājās.
— Vai tas var būt! Jūs jokojat.
— Goda vārds — nē. Šo skatu es droši vien neaizmirsīšu visu mūžu.
— Sakiet man vaļsirdīgi, vai jūs soda laikā domājāt par savu naudu?
— Nē, bet tagad… tagad es par to domāju un jūtos ļoti slikti; man ir tā, it kā es zaudēšu samaņu.
— To nu gan nedariet, citādi jūs noturēs par kādu noziedznieka draugu vai radinieku, vai pat par līdzvainīgo.
— Jums taisnība… Bet manas kājas, manas kājas, tās grasās saļimt.
— Nu tad iesim laukā no pūļa, varbūt uz Sarkano tiltu, tur gaiss ir brīvāks.
— Vediet mani, mīļais draugs, vediet mani, kur jūs gribat.
Retifs nelika to divreiz teikt. Viņš veda Reveljonu pa kreiso Sēnas krastu uz Bernardīna ielu.
Nabaga fabrikants arvien vēl nejutās labāk.
— Ieiesim kādā kafejnīcā, — viņš teica, — es izdzeršu savu šņabi, tad man paliks labāk.
— Kāpēc? Mēs esam tikai dažus soļus no mana dzīvokļa. Es gribu jums kaut ko parādīt, kas jūs uzjautrinās.
— Jūsu dzīvoklī?
— Jā, man tur glabājas kāds līdzeklītis, kas var uzjautrināt visbēdīgākos prātus.
Retifs rādīja draugam ceļu un abi uzkāpa ceturtajā stāvā. Augšā viņš ieveda Reveljonu pirmajā istabā, kur mita Ošērs. Tur viņš nosēdināja puspaģībušo fabrikantu un iedeva tam rokā stangas.
Reveljons nesaprata, kas vecajam Retifam prātā.
Tāpēc viņš sākumā liedzās ņemt stangas.
— Nu, ņemiet taču! — teica Retifs.
— Kāpēc? Lai atvēsinātos ar tām?
— Ak nē!
— Bet kur tad paliek tas līdzeklītis, par ko jūs runājāt, kas pat visbēdīgāko prātu varot uzjautrināt?
— Jūs pats to tūlīt atkorķēsit.
— Taču ne ar šīm stangām.
— Mans Dievs, jā!
— Kur tad?
— Te.
Retifs iebāza stangas starp diviem grīdas akmeņiem.
— Tā, tagad piespiediet! — viņš teica.
— Vai jūs esat traks?
— Kas jums par daļu? Spiediet tik!
Reveljons, domādams, ka tam ir darīšana ar traku cilvēku, beidzot piekāpās. Ar spēcīgu piespiedienu izlēca akmens, iztraudams sev līdz vēl otru. No cauruma izripoja septiņi zelta gabali.
Fabrikants negribēja ticēt savām acīm. Viņš pieliecās, lai labāk saskatītu.
— Vai ne, tas taču jūs interesē? — iesaucās Retifs. — Nu es esmu priecīgs, ka beidzot tomēr trāpīju jūsu gaumi.
— Mans Dievs, tik daudz zelta, tik daudz zelta! — uztraucās Reveljons. — Ko tad jūs ar to darāt, jūs, vecais sīkstuli?
— Saskaitiet, es jūs lūdzu, saskaitiet šos zelta gabalus.
Reveljons skaitīja gandrīz vai pusstundu.
No trīstūkstoš luidoriem trūka tikai viens vienīgs.
Tas bija tas, ko Ošērs tovakar, kad Retifs viņu novēroja, bija izņēmis.
— Divi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņi luidori? — pārsteigts teica Reveljons.
— Nu, jā visa šī nauda pieder jums; mans nelietīgais znots to jums nozaga tanī pat dienā, kad nogalināja manu meitu.
Reveljons izgrūda prieka saucienu un piespieda godīgo Retifu pie savas krūts.
— Mēs dalīsimies, — viņš teica pēc brītiņa.
— Nē, nekad!
— Tad ņemat vismaz…
— Nekā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tad sava romāna beigās, ko par šiem notikumiem rakstu, nevarēšu izlietot skaisto teicienu, par kuru jau četrpadsmit dienas lauzu galvu: „Bet godīgais Dulis paskaidroja, ka izglābtā pateicība ir viņa jaukākā alga, jo viņa nabadzība kronē tā darbu!"
Ar šiem vārdiem vecais paklanījās pret Reveljonu, kurš, pustraks no prieka, bēra zeltu cepurē un steidzās projām.
Palicis viens, vecais Retifs de la Bretons atkal nostājās pie savas burtu kastes, paņēma rokā burtu saliekamo un salika sava romāna beidzamos vārdus, ko nupat bija izteicis Reveljonam.
Ša romāna virsraksts bija „Enženija Saksankūra jeb šķirtā sieva".