Bija pagājuši četri gadi pēc nupat pārstāstītajiem notikumiem. Mēs savus lasītājus vedam atkal atpakaļ uz to zemi, kur sākās stāsts, — uz Poliju.
Kādas kņaza pils plašā, vecmodīgā zālē pie jautri sprēgājoša kamīna uguns brokastoja trīs personas. Mazs bērns, kurš pirmais bija atstājis galdu, jautri skraidīja apkārt.
Vēlīnās vasaras saule jau stavēja augstu pie skaidrajām debesīm. Bet zālē bija auksts un krēslains. Gaisma un siltums lēni spiedās cauri biezajām eglēm, kas auga apkārt pilij.
Kņaza dzīvoklis mirdzēja senā greznumā. Milzīgi spoguļi, augstas tapetes, gleznas platos zelta rāmjos, no kuriem noraudzījās nopietnas senču sejas.
Pazemīgi, klusēdami, kā vērīgi un tomēr jautri smaidīdami, sulaiņi gāja un nāca izpildīt kungu pavēles.
Nama kundze bija grāfiene Obiņska. Pa kreisi no viņas sēdēja jauna sieviete, mirdzēdama mātes laimē. Tā bija Enženija, tagad jaunā grāfiene Obiņska. Trīs gadus vecais bērns, kas spēlējās ar vilku sugas suni, bija viņas dēls. Viņš saucās Kristiāns — tāpat kā tēvs.
Zēns pēkšņi apstājās pie kādas gleznas - grāfienes Obiņskas vectēva poļu magnāta tērpā.
Ar savu plato zobenu, plīvojošo bārdu un bargo skatienu šī ģimetne arvien biedēja mazo Kristiānu. Brīdi noskatījies, viņš sarauca pierīti grumbās un skrēja atkal pie sava suņa.
— Nu, kā jūs šodien jūtaties, bērns, — jautāja grāfiene Obiņska, pagriezusies pret Enženiju.
— Vēl mazliet nogurusi, madame. Mēs vakar ar Kristiānu bijām tālu.
— Un jāšana viņu pamazām nogurdina, — piebilda Kristiāns.
— Jūsu bālais, nogurušais izskats, — teica grāfiene, — man atgādina nabaga karalieni Mariju Antuaneti, šo briesmu valdības upuri, no kuras nagiem mēs vēl laikā izsprukām.
— Patiesi, — Kristiāns teica ar laimīgu smaidu, - arī nelaimīgajai karalienei bija viegla gaita, lokans stāvs.
— Jā, un tagad to gaida ešafots, kas jau krāsojies no viņas vīra asinīm, un bērnus gaida cietuma pagrabi, kas ir vēl briesmīgāki… Bet tā kā mēs patlaban runājam par Franciju, tad sakiet man, Enženij, jūs jau vakar gaidījāt ziņas no jūsu tēva.
— Jā, madame, - atbildēja jaunā sieva. - Vakar, atgriezusies no medībām, kamēr jūs bijāt pilsētā, dabūju no viņa vēstuli. Es jau varēju jums šodien no rīta paziņot tās saturu, bet tā kā redzēju jūs pašu rakstām, tad baidījos apgrūtināt…
— Pavisam ne… Kā viņam klājas?
— Pateicos, madame, liekas, ka labi.
— Un vēl arvien viņš atsakās braukt pie mums un te palikt, kaut gan mēs solījāmies papūlēties, lai dzīvi mūsu vientulībā padarītu cik patīkamu
vien iespējams?
— Krietnais Retifs de la Bretons! — iesaucās Kristiāns.
— Madame, mans vecais tēvs nevar šķirties no Parīzes. Viņš mīl ielas, gaismu, kustību, ar uzmanību viņš seko Francijas notikumiem, un tos izmanto romānos.
— Tātad viņš vēl arvien raksta?
— Viņš citādi nevar, madame\ tā nu ir viņa kaislība.
— Ļoti neatlaidīga kaislība, kā redzu.
— Nepārejoša, madame.
— Un mums nav cerības viņu kādreiz pie sevis redzēt?
— Es neticu, madamel Bet jūs varēsit pati spriest, ja atļausit man nolasīt kādu daļu no viņa vēstules.
— Dariet to, mans bērns.
Enženija paņēma vēstuli un lasīja:
„Mīļā Enženij!
Es liku Greuces kungam Tevi uzgleznot, un šī bilde ir mana mīļākā sabiedrība, mans vienīgais mierinājums. Še, starp vilkiem un tīģeriem, es aplūkoju Tavu mīļo sejiņu kā žēlīga likteņa dāvanu.
Parīzei šimbrīžam ir lielisks izskats; nav nekā varenāka par impozantām scēnām: divi soda laukumi, kā agrāk monarhijas laikā bija divi ugunsdzēsēju laukumi.
Še starp mocekļiem un bendēm es mierīgs eju savu ceļu, — izbrīnējies, ka neesmu no vieniem, un laimīgs, ka nepiederu pie otriem.
Kādreiz es cerēju, ka šī revolūcija atnesīs filozofijas un brīvības valdību. Pagaidam tā mums devusi tikai brīvību bez filozofijas.
Es Tevi lūdzu izteikt grāfienes kundzei un grāfa kungam sirsnīgāko pateicību par līdzdalību manā liktenī, bet saki viņiem, ka es še Parīzē savu draugu pulkā dzīvoju mierīgi.
Arī Reveljonam tagad iet labāk, kopš tas atrodas ģenerāļa Santēra sevišķā apsardzībā.
Ja šķiros no Parīzes, tad man jāšķiras no maniem paradumiem un tā būtu mana nāve. Un es negribu mirt, sevišķi tagad ne, kad nav ko cerēt tikt godīgi apbedītam…"
Te Enženija apstājās.
— Nabaga Francija! — nopūtās grāfiene.
Ienāca sulainis.
Viņš uz sudraba paplātes atnesa jaunas avīzes un dažas vēstules.
Grāfiene pasniedza dēlam avīzes un pati taisīja vaļā vēstules.
Mazais Kristiāns atkal stāvēja pie sava senča ģimetnes un uzlūkoja to ar sagrumbotu pierīti.
— Mammu, — viņš sauca, — es baidos no vectētiņa. Vecmāmiņas tēvs ir nejauks. Bet kur ir papas tēvs?
Neviens mazajā neklusījās.
Te Kristiāns pārsteigts iekliedzās.
— Kas ir? — sievietes jautāja.
— Jaunas ziņas, bet tās patiesībā mani nepārsteidz, jo pierāda, ka Francijā vēl ir drošsirdīgi ļaudis.
— Kas tad noticis?
— Klausieties!
Kristiāns lasīja:
„Nupat saņēmām ziņu, ka 1793. gada 13. jūlijā Parīzē deputāts Marats nogalināts vannā. Viņš nomira, nespējis vairs pateikt ne vārda. Rīt sniegsim tuvākas ziņas."
Dzirdot Marata vārdu, grāfiene Obiņska nobālēja, tad viņas bālās lūpas savilkās smaidā.
— Marats! — iesaucās Enženija. — Šis briesmonis?
— Avīze sola tuvākas ziņas, — teica grāfiene, — Kristiān, vai tev ir nākamais numurs?
— Jā gan!
Viņš atšķīra otru avīzi un lasīja:
„Deputata Marata slepkava ir jauna meitene vārdā Šarlote Kordē. Šodien nelaimīgā tika giljotinēta un varonīgi gāja nāvē."
— Šarlote Kordē! — iesaucās Enženija. — Šarlote Kordē, tu saki?!
— Te, mīļā, lasi pati! — atbildēja Kristiāns, pasniegdams avīzi sievai.
— Šarlote Kordē, mana draudzene, mana glābēja tovakar… Var tu vēl atceries, Kristiān? Un tieši viņai vajadzēja tai būt…
— Liktenis! — nomurmināja Kristiāns.
— Liktenis! — atkārtoja grāfiene Obiņska un piespieda savu dēladēlu
pie sirds.