Karaļa brāļa, Artuā grāfa staļļi atradās tālu no pilsētas centra, de Rūla priekšpilsētā, kur agrāk zaļoja karaliskā kokskola.
Staļļu celtne bija liela un ērta, tajā varēja novietot trīssimt zirgu un četrsimt cilvēku. Te dzīvoja ar sievām un bērniem, vistām un suņiem visi prinča nama vai vismaz viņa staļļu kalpotāji. Šā mazā ciema iemītnieki drīkstēja arī iet otrajā pagalmā, kur diendienā tika skoloti un dīdīti karaliskās augstības zirgi.
Artuā grāfa zirgu ārsts dzīvoja starp pirmo un otro pagalmu, mazā dzīvoklī ar skatu uz jāšanas skolu vienā pusē un uz tumšu aleju otrā pusē. Vina alga bija tūkstoš divsimt livru gadā.
Šo vīru Dantons pagājušajā naktī ap pulksten divpadsmitiem bija atstājis un tam apsolījis otrā rītā ap pulksten desmitiem apmeklēt. Tātad 1788.gada 26.augustā tieši desmitos no rīta viņš vēra masīvos vārtus uz staļļiem.
— Kur te dzīvo doktors Marata kungs? — viņš jautāja resnvēderam šveicaram, kurš velti pūlējās sakrustot savas īsās rociņas pār lielo vēderu.
— Pirmā iebrauktuve, trepes B, gaitenis D, durvis 12, — atbildēja šveicars apbrīnojami raiti, kā no galvas visu iemācījies.
Dantons izgāja cauri plašajam, maigas saules apgaismotajam pagalmam, kur jau slaistījās daži kalpi garos zābakos ar milzīgiem piešiem.
Pa vaļējiem logiem skanēja zirgu zviegšana.
Ejot pa pagalmu, Dantons paspēja visu apskatīt. Vakardienas filantro- piskās atmiņās viņš velti pūlējās apspiest šīs aristokrātiskās greznības apbrīnošanu. Varbūt viņš patlaban apskauda princi, nekā juta līdzi nabaga proletāriešiem.
Pārgājis pāri pagalmam, viņš virs vārtiem ieraudzīja lielu zeltotu numuru: viens. Te viņš iegāja.
Plašā loka eja, kas veda cauri galvenajai ēkai, sniedzās līdz jāšanas skolai, kuras abas durvis bija vaļā. Pa tām varēja redzēt brīnišķīgos zirgus rikšojam sarkanajās smiltīs. Uguns dzirkstīja viņu acīs un no augšas krītošā gaismā viņu spalva izskatījās kā zeltota. Seglos sēdēja sudrabā tresotie kalpi. Dantons apstājās un noskatījās patīkamajā ainā. Kā lietpratējs. Tad pagriezās un stāvēja trepju B. priekšā, kāpa augšā, nogriezās gaitenī D. un klusi pieklauvēja pie balti nokrāsotām durvīm Nr. 12.
Kad neviens neatbildēja un nekas nebija dzirdams, viņš atvēra durvis un atradās priekšnamā ar akmens grīdu. Te viņam sitās nāsīs cepeša smarža un pēc tās viņš atrada ceļu uz virtuvi, kur pie pavarda sēdēja sieviete, tīrīdama saknes un pieskatīdama divas kotletes, kas cepās baltos garaiņos.
Turpat uz pavarda vecā kastrolī vārījās piens un māla podā kaut kas līdzīgs melnai kafijai ar pelēkām putām pa virsu.
Uz restēm gulēja trīs pusapogļojušās maizes šķēles.
Tā Dantons ar vienu skatienu bija aptvēris visas brokastis, ko draugs tam gribēja celt galdā.
Epikurietim uznāca smaids; viņš domāja par Grimo de Renjēra ēdienu karti un nosprieda, ka stoiķis Marats šai lietā izrāda tikpat daudz lepnuma kā skopuma. Pirmā brīdī viņam pat uznāca vēlēšanās tūlīt pateikt namatēvam, ka mazliet mazāk iedomības un drusciņ vairāk kotletes tālu ceļu atnākušam un uz ēšanu noskaņotam viesim būtu patīkamākas lietas.
Bet Dantons taču nebija nācis cauri visai Parīzei brokastu dēļ. Tāpēc viņš jautāja vienkārši ģērbtajai ķēkšai pēc Marata un pēc laba laika, kad
tai labpatikās pacelt galvu, dabūja atbildi, ka „kungs" strādā, pie kam viņa norādīja ar pirkstu uz durvīm, kas veda Marata istabā.
Dantons nepieklauvēdams atvēra durvis, jo pirmo reiz tam šī pieklājība nekā nebija līdzējusi, un nu stāvēja istabā, kur „kungs" strādāja.
Marats sēdēja pie vienkārša, melna galda, apsējis ap galvu dzeltenu kabatas lakatu ar baltiem punktiem un līdz elkoņiem uzlocītām piedurknēm un ar īsu, trulu spalvu uzcītīgi rakstīja uz rupja papīra.
Viņa priekšā gulēja kaudze atvērtu grāmatu, arī grīda bija pilna ar bieziem sējumiem un vecmodīgi sarullētiem manuskriptiem.
Kur tikai acis skatījās, visur redzēja mazā birokrāta taupīgo rūpību.
Salūzis spalvu nazītis, ar aukliņu sasiets; veca, nolietota tintnīca, norakstītas spalvas: šādi priekšmeti jaukā harmonijā gulēja apkārt Maratam.
Tam visam vēl jāpievieno melnas papes oblatu kārbiņa, veca raga tabakas doze ar smiltīm un saplīsis, zili strīpains kabatas lakatiņš.
Galds stāvēja istabas kaktā diezgan tālu no loga.
Viņš negribēja, ka zāļu stiebri, kas kautrīgi stiepās no mūra plaisām, tam atgādina pasauli.
Viņš negribēja, ka putni, kas lidinājās gar logu, atgādina Dievu.
Degunu piebāzis pie nodzeltējušā papīra, kad rakstīja; galvu atslējis pie vecajām tapetēm, kad pārdomāja, tā viņš darbā nepazina nekādu izklaidību kā tikai pašu darbu. Rakstnieka sirdsprieks, ērtības kā darba augļi - tas viss bija viņam ne tikai svešs, bet arī vienaldzīgs.
Ūdenim likās viņam nebija nekādas citas nozīmes, kā tikai uzdevums dzesēt slāpes. Marats bija viens no tiem ciniskajiem poētiem, kas mūzu glāsta ar netīrām rokām.
Pēc Dantona iekāsēšanās Marats pagriezās un, pazinis savu viesi, pamāja ar roku, it kā gribēdams lūgt, lai tam atļauj nobeigt iesākto teikumu.
Bet teikums negribēja beigties. Dantons kļuva nepacietīgs.
— Jūs rakstāt ļoti lēni, — viņš teica, — un vienlaikus esat kalsns un kustīgs. Es iedomājos, ka jūs būsit saviļņots, pilns nepacietības darbā, un nu redzu, ka rakstāt savas domas burtu pēc burta — kā tāds kaligrāfijas skolotājs.
Bet Marats neļāvās traucēties no šīs piezīmes un mierīgi rakstīja tālāk, pamājis Dantonam ar otru roku. Beidzot viņš tika galā. Agriezās un sniedza viesim pretim abas rokas.
— Jā, tiesa, — viņš teica, — es šodien rakstu lēni.
— Kāpēc tieši šodien?
— Sēstieties taču!
Bet Dantons nesēdās. Viņš piegāja tuvāk un atspiedās uz krēsla atzveltnes, tā kā varēja redzēt Maratu un pārskatīt rakstāmgaldu.
— Kāpēc tieši šodien? — viņš atkārtoja. — Vai tad jums tā kā milzu čūskai dažas dienas jābūt kustīgam, lai tad atkal nodotos kūtrībai?
Šis salīdzinājums Maratu neaizskāra, tas viņam varēja tikai glaimot. Odzes nosaukums viņu būtu pazemojis, bet milzu čūska — tas bija lielisks salīdzinājums.
— Jā, — atbildēja Marats, — es saprotu jūsu izbrīnu un redzu, ka maniem vārdiem vajag paskaidrojumu. Man ir dažādi rakstības paņēmieni. Ja es rakstu tādas lietas kā šodien, tad mana spalva ir gausa, tad tā rūpīgi pārbauda katru vārdu, neizlaiž nevienu punktu, nevienu komatu, piegriež vērību gan vārdam, gan domai, lai pareizi izteiktu sirdsjūtas.
— Pie velna, ko es šodien no jums dzirdu!? — izbrīnējies iesaucās Dantons. — Vai tas patiesi ir Marata kungs un ne Votūra vai Skuderī jaunkundzes gars, kas no jums runā?
— Tā?! Kas tad ar tiem ir?
— Jūs liekas esat to ņēmis sev par paraugu.
— Paraugu?.. Es zinu tikai vienu paraugu, un tas ir Šveices filozofs, slavenais, cēlais, nemirstīgais „Jūlijas" sarakstītājs.
— Žans Žaks…
— Jā, Žans Žaks Ruso… Arī viņš rakstīja lēnām, arī viņš deva savām domām laiku nokāpt no galvas līdz sirdij, tur pakavēties un tad kopā ar tinti izplūst uz papīra.
— Kā? Vai tad jūs rakstāt romānu?
— Tā ir, — atbildēja Marats, atzveldamies savā krēslā un plaši ieplezdams acis ar dzeltenīgiem, krunkainiem plakstiņiem, — tas ir romāns.
Viņa skatiens aptumšojās, it kā sāpīgas atmiņas pavērtos viņa gara acīm.
— Varbūt pat patiess notikums, — pēc brītiņa viņš piebilda.
— Tikumu romāns? Vai vēsturisks? Vai varbūt…
— Mīlas romāns.
— Mīlas romāns?
— Nu ja… Kāpēc gan ne?
Pie šā „kāpēc gan ne" Dantons ilgāk nevarēja palikt nopietns. Viņš uzmeta mazajam, nejaukajam vīram skatienu un sāka smieties.
Bet Marats nelikās to dzirdam un redzam. Sapņaini, kā aizgrābtībā, viņš iedziļinājās manuskriptā, kas viņa priekšā gulēja uz galda, un, klusā balsī dažus teikumus izlasījis, atkal pacēla skatienu uz Dantonu, kas tagad vairs nesmējās.
— Piedodiet, ka smējos! Bet jūs sapratīsit, tas man varēja likties jocīgi, ka, meklēdams nopietnu zinātnieku, es atrodu romānu rakstnieku un pie tam vēl sentimentālu.
Marats smaidīja, bet neatbildēja.
— Esmu gan dzirdējis par jūsu darbiem, — turpināja Dantons. Giljotēns par tiem daudz ir stāstījis; jo lai gan viņš nav vienās domās ar jums, tomēr viņš cieni jūsu talantu, pat jūsu kļūdas. Bet tie visi bija tīri zinātniski darbi, prātnieciski sacerējumi un ne fantāzijas.
— Diemžēl, — iebilda Marats, — tas, ko uzskata par fantāziju, dažiem rakstniekiem nav nekas vairāk kā atmiņas. Tie domā, ka izgudro, bet patiesībā tikai atstāsta.
Neraugoties uz šķietamo paviršību, Dantons tomēr nebija tāds, kas nevērīgi paietu garām nopietnam, dziļākam vārdam.
Tas, ko Marats nupat teica, viņam likās dziļākas izpētes vērts, un viņš pūlējās izdibināt noslēpumaino vārdu saturu. Bet Marats ātri piecēlās, sakārtoja savu apģērbu un teica:
— Brokastosim, vai ja?
To pateicis, viņš izgāja un lika kalponei pasniegt ēdienu.
Palicis viens, Dantons uzmeta ziņkārīgu skatienu manuskriptam. Virsraksts skanēja: ,,.Jaunā grāfa Patocka piedzīvojumi". Romāna varonis saucās Gustavs, varone Lusila.
Baidīdamies tikt pārsteigts, viņš pagāja nost no galda un aplūkoja pārējos priekšmetus, kas vēl atradās istabā.
Riebīgas pelēkas un sarkanas papīra tapetes, dažas kartes pie sienas, pāris katūna aizkaru pie logiem un veca, ķirmju saēsta lāde bija viss Marata istabas iekārtojums. Ne maigā pavasara, ne karstā vasaras saule nevarēja šai istabai dot piemīlīgu izskatu, likās, ka tā neuzdrošinājās te iespiesties, zinādama, ka te nesastaps nevienu puķīti, kurai varētu likt uzplaukt, nevienu spožu priekšmetu, kurā varētu spoguļoties.
Kad Marats atgriezās, Dantons bija beidzis visu aplūkot.
Marats ar virtuvenes palīdzību ienesa pilnīgi apklātu galdu. Galdu nolika istabas vidū. Virtuvene piebīdīja Marata krēslu un aizgāja, nelikdamās par viesi ne zinis. Dantons nesagaidīja no Marata atvainošanos par ēdiena trūcīgumu, bet šoreiz viņš bija maldījies.
— Redzat, — teica Marats, — es nevaru izdot divus tūkstošus deviņsimt livru par vienām brokastīm.
— Nu, nu, — jautri atbildēja Dantons, — ja jūs no sava izdevēja par katru romāna sējumu saņemtu simt luidoru un ar šādu romānu tikpat ātri
tiktu galā, kā es ar kādu juridisku padomu, tad gan arī jūs varētu pasniegt vienu kotleti vairāk.
Marats tam sniedza trauku.
— Jūs to laikam gan sakāt tāpēc, ka te ir tikai divas kotletes un tas jums liekas par maz. Vai tad jūs mēdzat noēst vairāk par divām kotletēm?
— Bet jūs?
— Es… es priekšpusdienās nekad gaļu neēdu. Citādi nevarētu strādāt.
— Romānu rakstīt? — nicīgi jautāja Dantons. — Kāpēc gan ne?
— Tieši romānu rakstīt, — atbildēja Marats. — Jā, pie politiska raksta es labprāt gribu redzēt asinis un tad arī ēdu gaļu, lai uztrauktos, bet romāns, o! — romāns ir pavisam kas cits. To neraksta ne ar vēderu, ne ar galvu, bet ar sirdi. Lai rakstītu romānu, Dantona kungs, tad vajag būt skaidrā.
— Nu, mans mīļais, tad jūs esat ļoti atturīgs mūzu priesteris, — sacīja Dantons, pasniegdams pretim savu šķīvi.
— Paturat sev abas kotletes, es jums saku, — atkārtoja Marats.
— Pateicos, — atbildējs Dantons, — un tagad nedomājiet vairs par mani. Man klājas tāpat kā Gargantijai — es nekad neesmu paēdis. Un tomēr jūs redzēsit, ka man pietiks ar vienu no jūsu kotletēm.
Patiesība bija tā, ka Dantona apetīti nevarēja ierosināt ne galds, ne ēdiens. Apdauzīti fajansa šķīvji, nodilušas karotes, trulas dakšiņas, servetes no nebalināta audekla un cietas kā zābaku zole, netīri pelēka sāls, ar pudeli saberzta un tad iebērta māla trauciņā, tad vēl duļķains vīns no tuvākā kroga. Tas viss Grimo de Renjēra kunga izlepušajam draugam nevarēja būt sevišķi kairinošs.
Tāpēc arī Dantons bezgalīgi ilgi kožļāja kotleti un sparīgi turpināja runāt, kamēr Marats lēni sūca kafiju ar pienu.
— Jums te ir brīvs dzīvoklis? — jautāja Dantons.
— Jā, es piederu pie prinča galma.
Vārdu „princis" viņš izrunāja tā, it kā ar to būtu sadedzinājis lūpas.
— Aurea niedioeritas, — piezīmēja Dantons parastā tonī.
Marats rūgti pasmaidīja.
— Tā ir osta pēc vētras, — viņš teica, — un matrozim, kura kuģis ir strandējis, katra osta ir laba diezgan.
— Nudien, mīļais Marata kungs, jūs šodien runājat kā trapists… Liekas, ka jūs justu slepenas skumjas vai sirdsapziņas pārmetumus… Par ko? To es nezinu! Bet es redzu jūs rakstām romānu, es redzu, ka jums nav ēstgribas, ka jūs bēgat no saules…
— Sirdsapziņas pārmetumi! — iesaucās Marats, pārtraukdams viesi. — Sirdsapziņas pārmetumi? Ar manu lēnprātību?.. Nē, godājamais Dantona kungs, sirdsapziņas pārmetumus es par laimi nejūtu!
— Tātad skumjas? — jautāja Dantons.
— Skumjas… tās gandrīz vai varētu būt… negribu apstrīdēt… Katrs jūtīgs cilvēks ir pieietams skumjām un es to neuzskatu par vājību, ka tās neslēpju.
Dantons atbalstīja abus elkoņus uz galda, atspieda zodu plaukstās un teica maigākā, bet ironiskā tonī:
— Es palieku pie tā, ko esmu teicis: zinātnieks ne zinātnieks, filozofs ne filozofs, politiķis ne politiķis, bet drīzāk gan tas viss iešūts viena iemīlējušās cilvēka ādā.
Dantonu smīdināja doma, ka tāds cilvēks kā Marats var būt iemīlējies, un viņš atkal palaida smieklu šalti.