Ilgāk Marats nevarēja ciest aizdomas par savu vājību vai nespēku. Viņa patmīlība bija diezgan liela.
— Iemīlējies? — viņš atbildēja Dantonam. — Un kāpēc gan ne?
Pie šiem vārdiem viņš uzsita ar dūri uz galda, ka tas noskanēja ne mazāk stipri, kā tad, kad būtu sitis Dantons.
Dusmas bieži atvieto spēku.
— Iemīlējies, — viņš atkārtoja, — jā, es biju iemīlējies un varbūt vēl tagad esmu tāds! Smejaties vien! Vai varbūt jādomā, mans mīļais milža kungs, ka Dievs tikai tirāniem ir devis monopoltiesības turpināt cilvēces dzimumu un ka vajadzīgs tāds vērša skausts kā jums, lai kļūtu par jauna dzimuma ciltstēvu? Vai blakus valzivīm nedzīvo arī kazragi, blakus ziloņiem — smidzīši, blakus ērglim — kolibri? Nevis Ēzopa vai Lafontēna pasakās, bet gan dzīvē esmu novērojis skudru un smidžu mīlas dzīvi. Ja mūsu mikroskopi būtu stiprāki, tad varētu novērot arī infuzoriju un atomu mīlas dzīvi. Tātad piedodiet, mīļais mikromegas, atomam, infuzorijai Maratam, ka viņš uzdrošinājies mīlēt.
Šos vārdus izrunājot, Marats kļuva līķa bāls, visas asinis likās bija saplūdušas viņa izspiestajos vaigu kaulos, acis zvēroja kā ogles un visi nervi trīcēja kā Eola kokles stīgas, kad vējš tām pāri iet. Teic, ka ikviena čūska mīlā topot skaista. Šis apgalvojums būs tiesa, jo savas mīlas atcerē pat Marats kļuva skaists — protams, cik skaists tas nu varēja kļūt: skaista nejaukuma tēls.
— Lēnāk, lēnāk, mans cēlais mīlas bruņiniek, — iesaucās Dantons, — ja jūs tā aizstāvaties, pirms jums uzbrūk, tad jums jāatļauj sev uzbrukt pēc taisnošanās. Es nemaz nenoliedzu jūsu spējas mīlēt.
— Bet tiesības mīlēt jūs gan gribat man liegt, — grūtsirdīgi atbildēja Marats. — O, es jūs ļoti labi saprotu, ticiet man, Danton! Jūs raugāties manī un domājat: Marats ir mazs, Marats ir sarucis kā krupis ugunī, viņam ir sarkanas acis ar melnu punktu vidū, viņš ir kaulains un greizs, viņa deniņi ir iekrituši, viņa retie mati līdzinās tā vecā zirga nodilušajām krēpēm, kas gadu no gada griež dzirnu ratu; viņa piere slīd uz pakausi, viņa deguns ir šķībs uz labo pusi, viņam ir veci, izkustināti zobi, viņš ir nejauka pasuga no Plīnija un Bufona aprakstītās homo sapiens sugas. Tā, mīļais, Danton, jūs domājat, kad manī lūkojaties, un tad pats sev sakāt: „Kā šis cilvēks ar slīpo, neformīgo pieri gan var domāt par dzīves priekiem? Kā šim slimīgajam, nejaukajam, kroplajam ķermenim var izplūst tas simpā- tiskais fluīds, kura maigā dvesma modina sievietē saldās jūsmošanas ziedu un pilda viņas miesu ar neizsakāmu ilgu svētlaimes trīsām? Kā šis nelaimīgais izdzimums, kura visa būtība ir tikai sāpes un ciešanas, var ierosināt kaut daļiņu no tām jūtām, ko augstākā būtne ir radījusi pasauļu rotai un dzīvības vairošanai — mīlu?"
Atzīstieties, ka jūs tā domājat un, ja arī ne tik skaidri, tad taču jūsu instinktam un apziņai, ka esat milzis, nejauši vajadzēja jūs pamudināt uz salīdzinājumu un jūsu smieklu muskuļus iekustināt, kad es teicu, ka esmu mīlējis!
— Bet mans dārgais… — stostījās Dantons, pilnīgi apreibis no sparīgajiem argumentu plūdiem, kas kā viļņi paisuma laikā sekoja cits citam.
— Nesmejieties, jo tas to nav vērts, jo es vairāk atbalstu jūsu uzskatus nekā jūs pats! Man šķiet, ka tagad esmu devis jums savas „es" attēlu, kas, protams, liecina par patmīlību.
— Tikai par maz jūs sev glaimojat.
— Varbūt, bet pareiza ir šī glezna. Mans spogulis ir ļoti mazs, bet pietiekami liels, lai parādītu manu seju, un es gan zinu — šf seja nav radīta mīlai. Bet jūs man teiksit, ka nejaukums vēl nav iemesls nemīlēt, sirds arvien ir skaista. To jūs teiksit un vēl tūkstoš mierinošu aforismu, kas katru plānprātiņu mierinās, bet tiktāl es vēl neesmu! Jā, es jums gribu vēl vairāk teikt: es apgalvoju, ka tikai skaistajam, stiprajam, veselajam ir tiesības iedvest mīlu, patiesā tā neiederas kroplā ķermenī, kā taisns asmenis neiederas līkā makstī. To es saku un tomēr piebilstu: es mīlēju un inan bija tiesības mīlēt.
Nu Dantons atstāja visus jokus, visu izsmieklu; viņš pieliecās pie Marata, it kā gribēdams to tuvāk aplūkot, pamatīgāk novērot. Ar cilvēka pazinēja skatienu viņš brītiņu studēja tā sejas pantus.
— Meklējiet tikai, — Marats atkal iesāka, — meklējiet tikai šajās drupās pirmatnējo celtni, cilvēka ķermeņa pamatveidu! Vai jūs to atradīsit? Nē! Un tomēr jūs maldāties: es kādreiz biju Apollons! Marata blāvais, nedzīvais skatiens kādreiz bija dzīvs un skaidrs; tagad bezveidīgā piere zem netīrajiem matiem kādreiz bija droša un brīva, jūtīga pret ziedoņa vēsmām, kas mudina uz mīlu, kā saka dzejnieki. Mans stāvs kādreiz bija spēcīgs un zaļoksns. Vai ne, tas viss jums liekas neticami, un tomēr tā ir. Kādreiz man bija daiļas kājas, smalkas rokas, es biju skaists, man bija gaišs prāts, jūtīga sirds. Sakiet, vai ar to nepietiek, lai man būtu tiesības mīlēt?
Dantons pacēla galvu, stiepa Maratam pretim roku, viņa sejā atspoguļojās patiess izbrīns.
— Patiesi!? — viņš apjucis murmināja.
— Tas patiesi tā ir, kā es jums nupat teicu, — ironiski atbildēja Marats. Neskatoties uz. savu filozofisko noskaņojumu, viņš tomēr nespēja atturēt dziļu nepatiku par šo aizskarošo izbrīnu.
— Tad jums gan būs gadījies kaut kas līdzīgs kā nabaga Skaronam?
— Jūs domājat, ka es no siltas gultas tieši pusaizsalušā dīķī esmu iekritis un tad ar sabeigtiem locekļiem atkal izrāpies ārā? Jā! Tikai es biju laimīgāks par Skaronu, man vismaz palika manas kājas, gan saliektas un kroplas, bet galu galā tomēr lietojamas.
— Bet nu jokus pie malas, Marat, paskaidrojiet man šo bēdīgo pārvēršanos, kas ar jums ir notikusi!
— Tad man gan būtu jums ļoti daudz kas jāpaskaidro, mans mīļais, skaistais kungs, — sacīja Marats ķērcošā balsī, — man būtu jāstāsta, cik maigs, cik tīrs, cik labs es biju.
— Tiešām?! — iesaucās Dantons.
— Kā es milēju visu, kas mirdz, skan, smaržo, apreibina; cik ļoti es mīlēju varoņus, dzejniekus, — tad sievietes un aristokrātus un citus parfimētus dievekļus.
— Tad jūs man arī teiksit, kā tas nāk, ka nu jūs nīstat visu, ko senāk mīlējāt?
— Jā, visu, kā man pašam vairs nav… Bet kad to visu jums būšu pateicis, kas tad jums būs no mana stāsta?
— Tas man pierādīs, ka jūsu vārdi nav tukša skaņa, tikai jūsu mēles sakustināta gaisa trīcēšana.
— Uz kādiem vārdiem jūs to attiecināt?
— Uz tiem, kas mani visvairāk pārsteidza: „Tas, ko uzskata par fantāziju, dažiem rakstniekiem ir tikai laba atmiņa."
— Šie vārdi jūs pārsteidza? — jautāja Marats ar apmierinātu smaidu. — Varbūt tāpēc, ka tie, labi kopā salikti, no vienas elpas, viena lējuma, kāds es pats reiz biju, pirms kļuvu tas, kas tagad esmu.
To teicis, viņš piecēlās, satvēra spalvu un uzrakstīja vārdus, kuriem Dantons piešķīra tik lielu svaru, šķērsām pāri papīra lapai. Tad viņš paņēma no rakstāmgalda sava „Jaunā grāfa Patocka piedzīvojumu" manuskriptu, atgriezās pie Dantona un nosēdās vecajā atzveltnes krēslā tā, ka tas iebrikšķējās.
— Vai zināt, kas man tagad būtu jādara? — jautāja Marats.
— Es deru, — gandrīz vai izbijies iesaucās Dantons, — ka jūs gribat man lasīt priekšā šo biezo manuskriptu.
— Derat droši! Jūs vinnēsit.
— Pie vella!.. Poļu romāns!
— Kas to jums teica?
— Es lasīju virsrakstu.
— Un tomēr…
— Vai varbūt jūs pats esat šis jaunais Patockis?
— Kas zina?
— Un šī Lusila varbūt ir jūsu bijusī mīļākā?
— Varbūt.
— Romāns vēstulēs — kā „Jaunā Eloize", — teica Dantons ar augošām bailēm par biezo manuskriptu.
Marats nosarka. Šis norādījums uz slaveno Ruso romānu viņam likās kā pārmetums par plaģiātu.
— Ārējā forma nekā nenozīmē, — Marats teica mazliet iekaisis, it*
— Es jums nebūt negribēju pārmest, mīļais dzejniek… Vai tad cīņā pret mušām tūlīt jāgatavo lielgabalu! Es tikai vēroju jūsu manuskripta lielumu un domāju, ka tas ir par lielu tam mazumam laika, kas mums ir. Un tad es domāju, ka „Jaunā Potocka piedzīvojumiem" atliks arvien laika diezgan, bet lai dabūtu zināt Marata piedzīvojumus, es vienā elpas vilcienā skrietu no Varšavas līdz Krakovai… Jūs gan esat daudz ceļojis?
— Jā gan.
— Jūs bijāt Londonā, Edinburgā, man pat liekas, ka jūsu pirmā grāmata iznāca Anglijā?
— Jā, Anglijā un pat angļu valodā… Tā saucās „Vergu ķēdes".
— Bet ne to es gribēju zināt. Jūs dzīvojāt ari ziemeļos?
— Jā, Polijā.
— Nu tad es jūs lūdzu — nemociet mani ilgāk… Vakar pēc jūsu runas klubā es jums teicu: „Jūs liekas esat daudz cietis!" Jūs man paspiedāt roku un atbildējāt: «Atnāciet pie manis rīt uz brokastīm." Es neatnācu uz brokastīm, bet gan lai dzirdētu, ko jūs man vakar — kaut gan klusēdams — apsolījāt pastāstīt… Nu es esmu te! Es gribu mācīties pazīt veco, agrāko Maratu. Atsedziet plīvuru! Kas attiecas uz tagadējo Maratu, par to man nav rūpju… Gan kādudien Francija mācīsies viņu pazīt!
Marats pateicās ar teatrālu žestu; viņš viens varēja izprast šo glaimu īsto vērtību un viņa lepnums teica, ka tas nav pārspīlēts.
Glaimi liela, spēcīga vīra mutē Maratam arvien bija pavēle. Viņš izdzēra savu kafijas tasi, noslaucīja lūpas ar roku un tad ar to pašu roku izbrauca cauri matiem.
Dantons bija apsēdies starp abiem logiem, lai varētu vērot ari stāstītāja vaibstus; bet Marats — vai nu nojautis šo nodomu, vai arī vājo acu dēļ, kas spilgto gaismu nepanesa — nolaida aizkarus un sāka savu stāstu puskrēslā.
Dantonam bija jāsamierinās, viņš aizvēra acis un atvēra ausis, lai jo labāk dzirdētu, ja nevarēja redzēt.