— Rokā ir! — Cārlijs Mukluks spalgā balsī ieaurojās. No negaidītā grūdiena,dabūtais trieciens pārtrauca Lek-
lera domāšanas" procesu.
— Cik daudz no pannas? — viņš noprasīja.
— Liec mierā pannu! — pikti atrūca Cārlijs Mukluks.
— Domu … es noķēru to … noķēru blēdi… panācu. Leklēra seja pauda sajūsmu un apbrīnu, un viņš atkal
skatījās otram mutē.
— Ak tu, velns! — nolamājās Cārlijs Mukluks.
Sajā mirklī atvērās virtuves durvis un Sprogainais Džims uzkliedza:
— Vācieties mājās!
— Jocīgi, — teica Cārlijs Mukluks. — Tā pati doma… akurāt tā pati, kas man. Ejam mājās!
Viņi katrs no savas puses satvēra O'Braienu un devās prom. Cārlijs Mukluks skaļi metās vajāt jaunu domu.
Leklērs jūsmīgi vēroja pakaļdzīšanos. Vienīgi O'Braienam bija viss vienalga. Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko nezināja. Viņš bija tikai streipuļojošs automāts, ko mīļi un saudzīgi balstīja viņa kompanjoni.
Viņi gāja pa taciņu gar Jukonu. Uz mājām pa šo ceļu nevarēja aiziet, bet doma laikam bija aizbēgusi pa šo ceļu. Cārlijs Mukluks irgājās par domu, taču nevarēja to noķert, lai pamācītu Leklēru. Viņi nonāca līdz tai vietai, kur stāvēja Siskjū Pērlija laiva. Virve, ar ko tā bija piesieta, stiepās pāri taciņai uz priedes celmu. Viņi paklupa uz virves un novēlās zemē. O'Braiens bija pašā apakšā. Viņa smadzenes apgaismoja vārs apziņas uzliesmojums. Viņš sajuta uz sevis ķermeņu smagumu un kādu brīdi kā traks vicināja dūres, lai izlauztos no šā mur- skuļa. Tad viņš atkal aizmiga. Bija dzirdama paklusa krākšana, un Cārlijs Mukluks iespurcās.
— Jauna doma, — viņš ierosināja, — pirmšķirīga jauna doma. Nupat kā noķēru to… galīgi bez kādām pūlēm. Nāca man taisni virsū, un es tai papaijāju galviņu. Tagad tā ir mana. O'Braiens ir pilnā … piedzēries kā lops. Kauns … kauns un negods . .. Viņu vajag pārmācīt. Re, kur Pērlija laiva. Ieliksim O'Braienu Pērlija laivā! Atraisīsim to … lai peld lejup pa Jukonu! O'Braiens pamodīsies no rīta. Straume ir-pārāk stipra… ar airiem straumi neuzveikt… vajadzēs čāpāt atpakaļ kājām. Pārnāks dusmīgs pēc nelabā. Mūs abus uzskatīs par goda vīriem. Tā viņam būs mācība, tā būs mācība.
Siskjū Pērlija laivā nebija nekā cita kā vienīgi airu pāris. Tā berzējas ar bortu gar krastu līdzās O'Braienam. Draugi ievēla viņu laivā. Cārlijs Mukluks atraisīja virvi, un Leklērs iestūma laivu straumē. Pēc tam viņi nostrādājušies un piekusuši turpat krastā apgūlās un aizmiga.
Otrā rītā viss ciemats zināja, kāds joks izspēlēts ar O'Braienu. Tika slēgtas lielas derības, kas būs ar abiem grēkāžiem, kad pārradīsies O'Braiens. Pēcpusdienā tika izlikts novērošanas postenis, lai aizlaikus uzzinātu, kad viņš parādīsies. Visi gribēja redzēt O'Braienu pārnākam. Taču viņa kā nebija, tā nebija, kaut gan ļaudis gaidīdami nosēdēja līdz pusnaktij. Viņš neatgriezās arī nedz nākamajā, nedz aiznākamajā dienā. Sarkanā Govs vairs ne- nekad neredzēja Markusu O'Braienu, un, lai gan radās daudzi minējumi, viņa pazušanas noslēpuma atslēga nekad netika atrasta.
Markuss O'Braiens vienīgais zināja noslēpumu, bet viņš neatgriezās, lai to atklātu. Atmoda nākamajā rītā viņam bija īstas mocības. Kuņģi bija apdzeldējis pārmērīgais izdzertā viskija daudzums, iekšā viss bija sažuvis un dega kā ugunī. Galva plīsa pušu, bet ļaunākais bija tas, ka sāpēja seja. Sešas stundas moskītu miljoni bija ēduši viņu, un no nepateicīgo kukaiņu indes viņa seja bija šausmīgi piepampusi. Tikai ar neticamu gribasspēka piepūli viņam izdevās pavērt šauras spraudziņas, lai parau- dzitos uz pasauli. Viņš nejauši pakustināja rokas un juta, ka tās sāp. O'Braiens pašķielēja uz rokām un nepazina tās, tik ļoti tās bija samilzušas no moskītu dzēlieniem. Viņš bija zaudējis sevi vai, pareizāk sakot, savu izskatu. Viņš neatrada sevī nekā pazīstama, nekā tāda, kas ar asociācijām palīdzētu viņam atkal apzināties savu eksistenci. Viņš bija pilnīgi atšķirts no pagātnes, jo nekas viņam neatgādināja šo pagātni. Turklāt viņš jutās tik slims un nožēlojams, ka viņam nepietika ne spēka, ne vēlēšanās skaidrot, kas viņš tāds bijis.
Tā turpinājās tik ilgi, kamēr viņš pamanīja savu līko mazo pirkstiņu, — tāds tas bija kļuvis pēc nepareizi saauguša lūzuma, un tad viņš apjauta, ka ir Markuss O'Braiens. Tajā pašā brīdī atmiņā atausa pagātne. Zem īkšķa naga atklājis asinsizplūdumu, ko bija dabūjis pagājušajā nedēļā, viņš bija pilnīgi pārliecināts, kas viņš ir, un zināja, ka šīs svešās rokas pieder Markusam O'Braienam vai otrādi — ka Markuss O'Braiens pieder šīm rokām. Sākumā viņš iedomājās, ka ir slims, ka viņam ir drudzis. Atvērt acis bija mokoši grūti, un viņš turēja tās ciet. Garām peldošs zariņš iesita pa laivu. Viņš nodomāja, ka kāds klauvē pie būdas durvīm, un teica: «Iekšā.» Brīdi pagaidījis, viņš īgni izgrūda: «Tad palieciet turpat, kaut velns jūs rāvis.» Tomēr viņam gribējās, lai nezināmais klauvētājs ienāktu un pateiktu, ka viņš ir slims.
Kamēr O'Braiens tā gulēja, viņa smadzenēs atdzīvojās pagājušās nakts notikumi. Viņš iedomājās, ka nepavisam nav slims, ka ir tikai piedzēries un ka laiks celties augšā un iet uz darbu. Darbs bija saistīts ar priekšstatu par šurfu, un viņš atcerējās, ka bija atteicies pārdot savu zemes gabalu par desmittūkstoš dolāriem. Viņš spēji pietrūkās sēdus un ar mokām pavēra acis. Viņš ieraudzīja sevi laivā brūnās, uzmilzušās Jukonas vidū. Ar skuju kokiem apaugušie krasti un salas nebija pazīstami. Kādu laiku viņš sēdēja kā apmāts. Viņš neko nespēja saprast. Viņš atcerējās pagājušās nakts orģiju, taču starp to un pašreizējo stāvokli nebija nekāda sakara.
O'Braiens aizvēra acis un iespieda sāpošo galvu rokās. Kas tad bija noticis? Pamazām galvā iezagās briesmīga doma. Viņš pretojās tai, centās aizdzīt to prom, tomēr doma neatkāpās: viņš ir kādu nogalinājis. Tikai tā varēja izskaidrot faktu, ka viņš atrodas laivā, kas peld lejup pa Jukonu. Sarkanās Govs likums, ko viņš tik ilgi bija vērsis pret citiem, tagad bija pavērsts pret viņu pašu. Viņš ir kādu nogalinājis un tādēļ palaists pa straumi. Bet ko? Lai kā O'Braiens sasprindzināja atmiņu, viņš kā pa miglu atcerējās vienīgi to, ka viņam virsū bija uzgā- zušies ķermeņi un viņš dairījies izlauzties no šā rnur- skuļa. Kas viņi tādi bija? Varbūt viņš nogalinājis ne vienu vien, bet vairākus. Viņš sniedzās pie jostas. Naža makstī nebija. Nevarēja būt šaubu, ka viņš kādu ir nodūris. Taču vajadzēja būt kādam slepkavības iemeslam. Viņš atvēra acis un pārbīlī sāka apskatīt laivu. Pārtikas tajā nebija, nevienas unces pārtikas. Ievaidējies viņš atslīga laivā. Viņš bija nogalinājis bez jebkāda iemesla. Viņš bija sodīts ar visu likuma bardzību.
Kādu pusstundu O'Braiens sēdēja nekustēdamies, iespiedis sāpošo galvu rokās un mēģinādams domāt. Tad viņš atvēsināja kuņģi ar malku ūdens, ko pasmēla pār malu, un jutās labāk. Viņš piecēlās un, stāvēdams laivā platās Jukonas vidū, kur viņu, vientuli, dzirdēja tikai pirmatnējā daba, nolādēja reibinošo dzērienu. Pēc tam viņš piesējās garām slīdošai lielai priedei, kas bija iegrimusi ūdenī dziļāk par laivu un tāpēc tika nesta ātrāk. Viņš nomazgāja muti un rokas, apsēdās pakaļgalā un ļāvās pārdomām. Bija jūnija beigas. Līdz Beringa jūrai bija divi tūkstoši jūdžu. Laiva nogāja caurmērā piecas jūdzes stundā. Šajā gadalaikā šajos piatuma grādos nesatumsa ne nakti, ne dienu, un viņš varēja braukt visas divdesmit četras stundas. Tādējādi viņš dienā nobrauks simt divdesmit jūdzes. Ja divdesmit jūdzes atskaitīja nost visādiem negadījumiem, palika simt jūdžu dienā. Divdesmit dienās viņš sasniegs Beringa jūru. Un tas nebūs saistīts ne ar kādu enerģijas patēriņu, upe strādās viņa vietā. Viņš varēja gulēt laivas dibenā un taupīt spēkus.
Divas dienas O'Braiens neņēma mutē ne kripatu. Tad, izbraucis Piejukonas līdzenumos, viņš apstājās pie kādas zemas saliņas un salasīja meža zosu un pīļu olas. Sērkociņu nebija, un viņš apēda olas jēlas. Tās bija barojošas un uzturēja viņā spēku. Pārbraucis pāri Polārajam lokam, viņš uzdūrās Hudzona līča sabiedrības fak- torijai. Nodaļa vēl nebija ieradusies no Makenzi, un nometnē nebija ne miltuma. O'Braienam piedāvāja meža pīļu olas, bet viņš atbildēja, ka viņam pašam laivā ir vesels bušelis olu. Viņam piedāvāja iedzert viskiju, bet viņš atteicās no tā,-savilcis seju neviltota riebuma grimasē. Sērkociņus gan viņš paņēma un tagad varēja vārīt olas. Upes lejtecē O'Braienu aizkavēja pretvējš, un divdesmit četras dienas viņš bija spiests iztikt no olām vien. Par nelaimi, guļot viņš bija pabraucis garām Svētā Pāvela un Svētā Krusta misijām. Tāpēc viņš vēlāk dedzīgi varēja apgalvot un arī apgalvoja, ka visas runas par misijām pie Jukonas esot tukšas b'lēņas. Tur neesot nevienas misijas, un viņš jau nu to zināja vislabāk.
Nokļuvis Beringa jūrā, O'Braiens olu diētu nomainīja ar roņa gaļas diētu un nespēja tikt skaidrībā, kurš no šiem ēdieniem viņam garšo sliktāk. Gada beigās viņu uzņēma Savienoto Valstu muitas kuteris, un nākamajā ziemā viņš Sanfrancisko guva panākumus, lasīdams lekcijas par atturību. Sajā darba laukā O'Braiens ir atradis savu aicinājumu. «Vairieties no pudeles!» — tāds ir viņa lozungs un kaujas sauciens. Viņš liek noprast, ka viņa paša dzīvē pudele ir bijusi par iemeslu lielai katastrofai. Viņš pat piemin, ka pazaudējis savu īpašumu šā sātana kārdinājuma dēļ, bet klausītāji jauš, ka aiz šā gadījuma slēpjas kāda briesmīga un neatminama ļaundarība, kurā vainojama pudele. O'Braiens ir guvis panākumus šajā darba laukā- un ir iemantojis sirmus matus un cieņu karagājienā pret stipriem dzērieniem. Bet pie Jukonas Markusa O'Braiena pazušana ir un paliek leģenda. Tas ir sera Džona Franklina pazušanai līdzvērtīgs noslēpums.