Nākamajā dienā viss nokārtojās, kā labāk nevarēja vēlēties. Kostanžoglo ar prieku deva desmit tūkstošus, bez procentiem, bez galvojuma, — vienkārši uz parāda zīmes: tā viņš katram labprāt palīdzēja tikt uz mantas iegūšanas ceļa. Vēl vairāk: pats viņš pieteicās pavadīt Čļčikovu pie Chlobujeva, lai kopīgi ar viņu apskatītu muižu. Čičikovs bija labā omā. Pēc gausīgām brokastīm visi trīs devās ceļā, sasēzdamies Pāvela Ivanoviča puskarietē; saimnieka vieglie rati sekoja tiem tukšā. Jarbs skrēja pa priekšu, dzenādams no ceļa putnus. Veselas 15 verstis pa abām pusēm stiepās Kostanžoglo meži un aramzeme. Tikko tā beidzās, viss kļuva citāds: labība pašķidra, mežu vietā celmi. Sādžele, nevērojot skaisto vietu, no tālienes rādījās nolaista. Jaunais mūra nams, neapdzīvots un atstāts nenobeigts… parādījās vispirms, aiz tā otrs, apdzīvotais. Saimnieku viņi sastapa izpūrušu, nomiegojušos, nupat kā piecēlušos. Viņam bija gadu četrdesmit; kaklasaite bija noslīdējusi greizi; uz svārkiem bija ielāps, zābakā caurums.
Par viesu ierašanos viņš priecājās, kā dievs zina par ko: it kā būtu ieraudzījis brāļus, no kuriem ilgi bijis šķirts.
«Konstantin Fjodorovič! Platon Michailovič! Kā iepriecējāt ar atbraukšanu! Ļaujiet acis izberzēt! Patiesi, jau domāju, ka neviens pie manis neatSrauks. Katrs no manis vairās kā no mēra: domā, lūgšu aizdot naudu. Ak, grūti, grūti, Konstantin Fjodorovič! Redzu — pats esmu pie visa vainīgs. Ko darīt? Esmu dzīvojis kā cūka. Atvainojiet, kungi, ka pieņemu jūs šādā apģērbā; zābaki, kā redzat, cauri. Ar ko liksiet pacienāt?»
«Bez ceremonēšanās. Mēs pie jums ieradāmies lietas dēļ. Te jums ir pircējs, Pāvels Ivanovičs Čičikovs,» sacīja Kostanžoglo.
«No sirds priecājos iepazīties. Ļaujiet paspiest jūsu roku.» Čičikovs tam sniedza abas.
«Ļoti vēlētos, godājamais Pāvel Ivanovič, jums izrādīt muižu, kas cienīga ievērības … bet atļaujiet, kungi, jautāt: vai esat jau ēduši pusdienas?»
«Ēdām, ēdām,» Kostanžoglo teica, vēlēdamies tikt vaļā. «Nekavēsimies un iesim tulit.»
«Tādā gadījumā iesim.» Chlobujevs paņēma rokā cepuri. «Iesim apraudzīt manu nekārtību un nolaidību.»
Viesi lika galvās cepures un izgāja uz sādžas ielas.
Abās pusēs rēgojās aklas būdeles, maziem, ar autiem aizbāztiem lodziņiem.
«Iesim apraudzīt manu nekārtību un nolaidību,» teica Chlobujevs. «Pareizi, jūs labi darījāt, ka paēdāt pusdienas. Jūs neticēsiet, Konstantin Fjodorovič, nav mājās pat visteles — tiktāl esmu nodzīvojies!»
Viņš nopūtās un, it kā sajuzdams, ka no Konstantina Fjo- doroviča puses maz sagaidāma līdzjūtība, paķēra zem rokas Platonovu un gāja ar to pa priekšu, cieši spiezdams to pie savām krūtīm. Kostanžoglo un Čičikovs palika iepakaļ un, arī zem rokas, sekoja tiem attālumā.
«Grūti, Platon Michailovič, grūti!» Chlobujevs stāstīja Platonovam. «Nevarat iedomāties, cik grūti! Naudas trūkums, maizes trūkums, zābaku trūkums — jums tie ir svešvalodas vārdi. Viss tas būtu nieks, ja es būtu jauns un viens. Bet kad viss šis posts sāk tevi spaidīt vecumā, bet tev blakus sieva, pieci bērni, — būsi nobēdājies, gribot negribot būsi nobēdājies …»
«Bet ja jūs pārdotu sādžu — vai tas jūs paglābs?» Plato- novs jautāja. 'm
«Kur nu paglābs!» teica Chlobujevs, atmetis ar roku. «Viss aizies parādu nomaksai, bet pašam neatliks ne tūkstotis.»
«Bet ko tad jūs darīsiet?»
«Dievs to zina.»
«Kā tad jūs neko neuzsākat, lai izkultos no tādiem apstākļiem?»
«Ko lai uzsāku?»
«Varbūt iestātos kādā vietā.»
«Esmu tikai guberņas sekretārs. Kādu vietu man var dot? Var iedot pavisam niecīgu vietiņu. Kāda alga man var būt — pieci simti? Bet man taču ir sieva, pieci bērni.»
«Ejiet par pārvaldnieku.»
«Kas gan man uzticēs muižu? Savu esmu nodzīvojis.»
«Nu, ja draud bads un nāve, kaut kas ir jāuzsāk. Es apjautāšos, vai varbūt brālis caur kādu paziņu pilsētā nevarētu parūpēties par kādu vietu.»
«Nē, Platon Michailovič,» sacīja Chlobujevs, nopūzdamies un cieši viņa roku saspiezdams. «Es nekur vairs nederu: pirms vecuma dienām esmu kļuvis vārgs, ir viducis sāp no agrākajiem grēkiem, ir plecā reimatisms. Ko es vairs varu! Negribu valsts kasi aplaupīt. Jau bez tā tagad ne mazums kalpotāju saradušies uz ienesīgām vietām. Pasargi dievs, lai uz manas algas rēķina tiktu pacelti nodokļi nabaga kārtas ļaudīm!»
«Te nu ir izlaidīga dzīves veida augļi!» nodomāja Platonovs. «Tas ir vēl ļaunāk par manu kaiti.»
Kamēr šie abi savā starpā tā sarunājās, Kostanžoglo, sekodams tiem ar Čičikovu, uztraucās.
«Lūk, paraugieties,» Kostanžoglo sacīja, rādīdams ar pirkstu: «līdz kādam postam novedis zemnieku! Nav ne ratu, ne zirga. Ja uznāk lopu sērga — nav par savu mantu jādomā! pārdod visu, kas tev ir, un apgādā zemnieku ar jauniem lopiņiem, lai tas ne vienu dienu nepaliktu bez darba līdzekļiem. Bet tagad gadiem to neizlabosi. Un zemnieks jau kļuvis slinks, slaists, dzērājs. Jau ar to vien, ka vienu gadu tam ļāvi pabūt bez darba, esi viņu uz visiem laikiem samaitājis: jau viņš pieradis pie skrandām un klaidonības … Un kāda te zeme? Paraugiet zemi!» viņš sacīja, norādīdams uz pļavām, kas drīz aiz ēkām nāca redzamas. «Visas applūdināmas vietas! Es te sasētu linus un tūkstošus piecus ar liniem vien ieņemtu; sastādītu rāceņus, uz rāceņiem pelnītu tūkstošus četrus. Bet te, paraugieties — piekalnē rudzi uzdīguši; tas viss vēja kaisīts. Labību viņš nav sējis — es to zinu. Un tur gravas… Te es izaudzētu tādus miežus, ka vārna līdz galotnēm neuzlidos. Un tādu bagātu zemi pamest! Nu, ja nebija, kas arklu veikt, tad strādā ar lāpstu, sakņu, dārzu ierīko — no saknēm būs ienākums. Pats ņem rokā lāpstu, liec sievu.
bērnus, saimes ļaudis lietā; mirsti… pie darba! Tā nomirsi, vismaz savu pienākumu pildīdams un ne kā cūka, pie pusdienām pārēdies!» To teicis, Kostanžoglo nospļāvās, un žultaina ēna parādījās viņa sejā.
Kad viņi piegāja tuvāk un apstājās pie akacijām apaugušās kraujas, un tālumā pamirdzēja upes līči un tumšā kalnu grēda, un perspektivā tuvāk parādījās aiz birzīm slēptās ģeneraļa Betriščeva mājas daļa un aiz tās ar mežu apaudzis cirtains kalns, kas birdināja tāles iezilganos putekļus, no kalna Čičikovs pēkšņi iedomājās, ka tam jābūt Tentetņikova daļā, — viņš sacīja: «Ja te iesētu mežus, tad sādžas skats būtu skaistāks …»
«Tātad jums tīk skati!» pēkšņi viņā stingri paraudzījies, teica Kostanžoglo. «Pieraugiet, ja jūs dzīsieties pēc skatiem, — paliksiet bez maizes un bez skatiem. Raugieties uz pe]ņu, bet ne uz skaistumu. Skaistums atnāks pats no sevis. Labs piemērs ir pilsēta: līdz šim labākās un skaistākās pilsētas ir tās, kas pašas cēlušās, kur katrs būvējās pēc savas vajadzības un gaumes; bet tās, kas nospraustas pēc auklas, — kazarmas kas kazarmas… Atmetiet skaistumu! raugieties pēc vajadzībām …»
«Zēl tikai, ka ilgi jāgaida: tiktos redzēt, visu tā, kā gribas…»
«Vai tad jūs esat gadiņus 25 vecs jauneklis? .. Pēterburgas ierēdnis Pacietību! Strādājiet sešus gadus no
vietas: stādiet, sējiet, rociet zemi, ne brīdi nedodiet sev atpūtu. Grūti, grūti. Bet par to vēlāk, kad labi sapurināsiet zemi un tā pati sāks jums palīdzēt, tad nebūs tā, kā kaut kas — nē, mīļais, jums, bez kaut kādām jūsu 70 rokām, strādās 700 neredzamu roku. Viss desmitkārtīgi! Man vairs nevajag ne pirkstu pakustināt — viss darās pats no sevis. Jā, daba mīl pacietību; tas ir likums, dots tai no paša dieva, kas aplaimo pacietīgos.»
«Uz jUms klausoties, jūti spēkus augam. Gars paceļas.»
«Re, kā te zeme arta!» Kostanžoglo iesaucās, ar asu skumju izjūtu norādīdams uz piekalni. «Nespēju te ilgāk kavēties: man jābeidzas, vērojot šo nekārtību un nolaidību. Tagad jūs varat arī bez manis ar viņu nokārtoties. Ņemiet ātrāk šim nelgām nost viņa mantu. Viņš dieva dāvanu tikai liek negodā.» To teicis, Kostanžoglo atkal saviļņojumā žultaini sadruma, atvadījas no Cičikova un, panacis saimnieku, sāka ardievoties.
«Apžēlojaties, Konstantin Fjodorovič,» saimnieks pārsteigts sacīja: «tikko atbraucāt — un jau prom!»
«Nevaru. Man ļoti nepieciešami būt mājās,» Kostanžoglo teica. Atvadījās, iesēdās savos ratos un aizbrauca. Likās, Chlobujevs saprata viņa steigas iemeslu.
«Neizturēja Konstantins Fjodorovičs,» viņš sacīja: «tādam saimniekam kā viņš nav prieka redzēt šādu nolaidīgu saimniekošanu. Ticiet, Pāvel Ivanovič, ka šogad pat labību neesmu sējis. Kā godīgs cilvēks atzīstos! Nebija sēklas, nerunājot nemaz par to, ka nav ar ko uzart. Saka, ka jūsu brālis, Platon Michailovič, esot teicams saimnieks; par Konstantinu Fjodoroviču, — ko nu par to runāt! tas savā ziņā Napoleons. Bieži uznāk tāda doma: kāpēc gan tik daudz prāta tiek dots vienā galvā? Kaut jel pilīte no tā tiktu arī manējā muļķa galvā. Te, kungi, pieskatiet, uzmanīgāk pār tiltu, ka neiekrītat. Pavasari liku dēlus salabot.. . Visvairāk man žēl nabaga zemnieku; viņiem vajadzīgs labs piemērs, bet kas no manis par piemēru? Ko lai dara? Ņemiet viņus, Pāvel Ivanovič, savā rīcībā. Kā tos pieradināt pie kārtības, ja pats esi nekārtīgs? Sen jau būtu atlaidis viņus brīvā, bet no tā nebūs nekādas Jēgas. Saprotu, ka vispirms tie jādabū tādā stāvoklī, lai mācētu dzīvot. Ir vajadzīgs stingrs un taisnīgs cilvēks, kas ilgu laiku ar tiem kopā padzīvotu un ar paša piemēru un nenogurstošu darbību……. Krievu cilvēks, redzu pats pie sevis, nevar bez pamudinājuma: citādi iesnau- dīsies, citādi ieskābs.»
«Savādi,» Platonovs teica: «no kā gan krievu cilvēks var tā iesnausties un ieskābt, ka, ja vienkāršo cilvēku nepieskaita, tas top par dzērāju un nelieti.»
«No izglītības trūkuma,» piezīmēja Čičikovs.
«Dievs zina, no kā. Mēs, lūk, esam izglītojušies, mācījāmies universitātē, bet kam mēs deram? Ko gan es esmu iemācījies? Ne tikai kā neesmu iemācījies kārtīgi dzīvot, bet vēl vairāk — esmu iemācījies mākslu izdot vairāk naudas dažādām jaunām izsmalcinātībām un komfortiem, vairāk esmu iepazinies ar tādām lietām, par ko jāmaksā nauda. Vai no tā, ka esmu mācījies bez kādas jēgas? — Nē, arī citi biedri tāpat. Divi trīs cilvēki prata gūt īstu labumu un varbūt arī tikai tāpēc, ka jau bez tā bija gudri, bet pārējie cenšas zināt tikai to, kas posta veselību un izvelk naudu. Nudien! Un kas man ienāk prātā: dažkārt, patiesi, liekas, it kā krievu cilvēks būtu — pazudis cilvēks. Darīt grib visu,, bet nespēj nekā. Arvien domā — ar rītdienu sāksi jaunu dzīvi, ar rītdienu uzsāksi dietu, — nekas neiznāk: tās pašas dienas vakarā tā pārēdīsies, ka acis vien mirkšķināsi, un mēle neklausa — sēdi kā pūce, raudzīdamies visaokārt — nudien! Un , tā arvien.»
«Jā,» teica Čičikovs pasmiedamies: «Tā notiek.»
«Mēs nepavisam neesam saprātam radīti. Es neticu, ka kāds no mums būtu saprātīgs. Ja redzu, ka dažs arī dzīvo kārtīgi, krāj un taupa naudiņu, arī tam neticu. Vecuma dienās arī viņu velns novedīs no ceļa: pēkšņi laidīs visu vējā. Un, nudien, visi ir tādi: gan izglītotie, gan neizglītotie. Nē, te trūkst kaut kā cita, bet kā — pats nezinu.»
Atpakaļceļā rādījās tās pašas ainas. Netīrība un nekārtība visur rādīja savu nejēdzīgo ārieni. Vēl nāca klāt jauna peļķe ielas vidū. Viss bija nolaists un panīcis, kā zemniekiem, tā kungam. Nikna sieviete, nosmulētā maisa bruncī, vai līdz nāvei sasita nabaga meiteni, un, visus velnus piesaukdama, lamāja, ko mācēja, kādu trešā personā. Atstatāk divi zemnieki stoiskā vienaldzībā raudzījās uz sadzērušās sievietes dusmām. Viens kasīja sev muguras lejasgalu, otrs'žāvājās. Žāvas bija saskatāmas ēkās, pat jumti žāvājās. Platonovs, tajos raudzīdamies, žāvājās. Ielāps uz ielāpa. Uz vienas mājas jumta vietā bija uzlikti veseli vārti; izgāzušies logi bija atbalstīti ar kārtīm, izvilktām no kunga šķūņa. Redzams, saimniecībā tika lietota Triškas svārku sistēma: lai salāpītu elkoņus, tika nogriezti atloki un stērbeles.
«Jums neapskaužama saimniecība,» Čičikovs sacīja, kad viņi aplūkojuši piebrauca…… Ieejot istabās, viņus pārsteidza dīvains nabadzības un jaunlaiku greznības spīdošo nieciņu sajaukums. No tintnīcas raudzījās tāds kā Šekspirs; uz galda gulēja grezna ziloņkaula rociņa, ar ko sev pašam pakasīt muguru. Mājas māte bija apģērbta gaumīgi un pēc modes, runāja par pilsētu un par teātri, kas nesen tur atklāts. Bērni bija žirgti un jautri. Zēni un meitenes labi apģērbti — tīkami, izskatīgi. Būtu gan labāk ietērpt tos strīpota audekla lindrakos un vienkāršos krekliņos, lai viņi skraidītu pa pagalmu un ne ar ko neatšķirtos no zemnieku bērniem. Drīz saimniecei atbrauca viešņa, kaut kāda tukša pļāpa. Dāmas iegāja savā pusē. Bērni aizskrēja tām līdzi. Vīrieši palika vieni.
«Kāda tad nu būtu jūsu cena?» Čičikovs jautāja. «Jāatzīstas, jautāju, lai dzirdētu galīgo, pēdējo cenu, jo muiža izrādās sliktākā stāvoklī, nekā domāju.»
«Vissliktākā, Pāvel Ivanovič,» Chlobujevs teica. «Un tas vēl nav viss. Neslēpšu: no simt dvēselēm, kādas pēc revizijas skaitās, tikai piecdesmit ir dzīvas: tā pie mums plosījās cholera; citi aizklīduši bez pasēm, tā ka arī tie jums jāskaita it kā par mirušiem, jo, ja gribēsim viņus caur tiesām atdabūt, tad tiesā paliks visa muiža. Tāpēc es prasu pavisam tikai trīsdesmit piecus tūkstošus.»
Protams, Čičikovs sāka kaulēties.
«Apžēlojieties, kā tad trīsdesmit piecus? Trīsdesmit piecus par šitādu! Ņemiet 25 tūkstošus.»
Platonovam kļuva kauns. «Pērciet, Pāvel Ivanovič,» viņš sacīja. «To cenu katrā laikā var dot par muižu. Ja jūs par to nedosiet trīsdesmit piecus tūkstošus, mēs ar brāli saliksim kopā un nopirksim.»
«Ļoti labi, esmu ar mieru,» nobijies teica Čičikovs. «Labi, tikai ar to norunu, ka pusi naudas pēc gada.»
«Nē, Pāvel Ivanovič! to nekādā ziņā nevaru. Pusi dodiet man tūlīt', bet atlikumu pēc Jo to pašu naudu man izdos lombards: ja tikai būtu ar ko.. »
«Kā tad gan? patiesi nezinu,» Čičikovs sacīja: «man ir pavisam tikai desmit tūkstoši,» viņš teica, — teica un sameloja: pavisam viņam bija. divdesmit, ieskaitot naudu, ko aizņēmās no Kostanžoglo; bet bija tā kā žēl tik daudz uzreiz atdot.
«Nē, lūdzu, Pāvel Ivanovič! Saku, man nepieciešami vajadzīgi piecpadsmit tūkstoši.»
«Es jums aizdošu 5 tūkstošus,» piebilda Platonovs.
«Ja nu tā!» Čičikovs teica un nodomāja: «Labi, ka viņš aizdod. «No ratiem tika atnesta lādīte, un tepat no tās tika izņemti 10.000 Chlobujevam; atlikušos pieci tūkstošus apsolīja viņam atnest rīt; tas ir, apsolīja: domāts tika atvest trīs, pārējos pēc tam, dienas divas trīs vēlāk, bet, ja iespējams, pavilcināt vēl mazliet. Pāvels Ivanovičs sevišķi nemīlēja izlaist no rokām naudu. Ja bija galīga nepieciešamība, tad tomēr viņš domāja, ka labāk izdot naudu rīt, bet ne šodien. Tas ir, viņš rīkojās tā kā mēs visi. Mums taču ir patīkami pavazāt aiz deguna lūdzēju: lai viņš priekšistabā paberž sev muguru! It kā viņš nevarētu pagaidīt! Kāda mums dala gar to, ja tam varbūt katra stunda dārga un no tā cieš viņa darbs! Atnāc, brālīt, rīt, šodien man tā kā nebūtu laika.
«Kur tad jūs pēc tam dzīvosiet?» Platonovs jautāja Chlobujevam. «Vai jums ir kāda cita sādžiņa?»
«Būs jāpārbrauc uz pilsētu: man tur mājele. Tas tā kā tā būtu bijis jādara, ne sevis, bet bērnu dēļ: tiem vajadzēs skolotājus ticības mācībā, mūzikā, dejām. Sādžā ne par kādu naudu tie nav dabūjami.»
«Nav maizes doniņas, bet bērnus mācīs dejot!» nodomāja Čičikovs.
«Savādi!» domāja Platonovs.
«Bet noslēgtais darījums ar kaut ko mums jāapslacina,» teica Chlobujevs. «Ei, Kiruška! Atnes, brāl, pudeli šampanieša.»
«Maizes gabala nav, bet šampanietis ir,» nodomāja Čičikovs. Platonovs nezināja, ko domāt.
Šampanieti Chlobujevs bija iegādājies aiz nepieciešamības. Viņš aizsūtīja uz pilsētu: ko darīt? — bodelē bez naudas, uz parāda, kvasu nedod, bet dzert gribas. Bet francūzis, nesen no Pēterburgas atbraucis ar vīniem, visiem deva uz parāda. Neko darīt, bija jāņem pudele šampanieša.
Atnesa šampanieti. Viesi izdzēra pa trim glāzēm un kļuva jautri. Chlobujevs atplauka: k]uva mīļš un gudrs, bārstīja asprātības un anekdotus. Viņa runās parādījās teicama cilvēku un pasaules pazīšana! Viņš tik labi un pareizi redzēja daudzas lietas, tik zīmīgi un veikli nedaudzos vārdos raksturoja kaimiņu muižniekus, tik gaiši saskatīja visu trūkumus un kļūdas, tik labi pazina izputējušo kungu dzīves stāstus: kāpēc, kā un no kā tie izputējuši, tik oriģināli un smieklīgi prata iztēlot viņu sīkās paražiņas, ka abi ciemiņi jutās gluži kā apburti no viņa stāstiem un būtu ar mieru viņu atzīt par visgudrāko cilvēku.
«Es brīnos,» Čičikovs sacīja: «Kā jūs, tik gudrs cilvēks, nevarat atrast līdzekļus un izeju?»
«Līdzekļi jau būtu,» teica Chlobujevs un tūlīt nolika viņu priekšā veselu kaudzi projektu. Tie visi bija tik nejēdzīgi un ērmoti, tik maz izrietēja no ļaužu un pasaules pazīšanas, ka atlika tikai paraustīt plecus un teikt: «Ak kungs! kāds neaptverams atstatums starp pasaules pazīšanu un prašanai pašam izmantot šo pazīšanu! Viss pamatojās uz nepieciešamību kaut kur pēkšņi sadabūt simt vai divsimt tūkstošus. Tad, viņam likās, viss iekārtotos, kā nākas: uzplauktu saimniecība, visi caurumi tiktu aizlāpīti, ienākumus varētu četrkāršot, un pats kļūtu spējīgs nomaksāt visus parādus. Un savu runu viņš nobeidza tā: «Bet ko lai dara? Nav un nav tāda labdara, kas gribētu aizdot divsimt vai kaut simt tūkstošus. Redzams, dievs negrib.»
«Tas tikai trūka,» nodomāja Čičikovs: «sūtīs dievs tādam nelgām divsimt tūkstošus!»
«Man gan ir krustmāte ar trim miljoniem,» Chlobujevs teica: «dievbijīga večiņa: dod baznīcām un klosteriem, bet skopa palīdzēt tuvākam. Seno laiku krustmāmiņa, kuru vērts redzēt. Kanarijas putniņu vien viņai būs simti četri, šuneļi, piedzīvotājas, sulaiņi, kādu tagad vairs nav. Jaunākajam kalpam būs gadu 60, kaut gan viņa to sauc: «Ei, zēn!» Ja, viesis kaut kā labi neuzvedās, tad viņa pie pusdienas galda v liek tam padot kādu ēdienu mazāk, — un tā izdara. Lūk, kā!»
Platonovs iesmējās.
«Bet kāds tās vārds un kur viņa dzīvo?» jautāja Čičikovs.
«Viņa dzīvo tepat mūsu pilsētā, Aleksandra Ivanovna Chanasarova.»
«Kāpēc jūs negriežaties pie viņas?» līdzjūtīgi jautāja Platonovs. «Es domāju, ja viņa uzzinās jūsu ģimenes apstākļus, tā nevarēs atteikt.»
«Ak nē, varēs. Krustmāmiņai ir pacieta daba. Tā ir vecene — krams, Platon Michailovič! Turklāt ir arī bez manis pakalpīgi ļaudis, kuri ap viņu vien pinas. Tur ir kāds, kas tiecas tikt par gubernatoru: piepinies tai rados…» «Esi tik laipns,» viņš pēkšņi sacīja, griezdamies pie Plato- nova: «nākamajā nedēļā es sarīkoju pilsētā pusdienas visām kārtām.»
Platonovs ieplēta acis. To viņš vēl nezināja, ka krievu zemē, pilsētās un galvaspilsētās, rodas tādi gudrinieki, kuru dzīve — pilnīgi neatrisināma mīkla. Liekas, viss nodzīvots,
visapkārt parādi, ne no kurienes nekādu līdzekļu, bet rīko pusdienas: un visi maltītes dalībnieki saka, ka tās ir pēdējās, ka jau rīt saimnieku stieps uz cietumu. Pēc tam paiet 10 gadu — gudrinieks vēl arvien turas pasaulē, vēl vairāk nekā agrāk iestidzis parādos, un tāpat rīko pusdienas, kurās visi maltītes dalībnieki domā, ka tās ir pēdējās, un visi pārliecināti, ka jau rīt saimnieku stieps uz cietumu.
Chlobujeva nams pilsētā bija kaut kas dīvains. Šodien tur pops ornotā noturēja dievkalpojumu; rīt notika franču aktieru lugas mēģinājums. Daždien nevarēja sameklēt pat maizes garoziņu; citureiz notika viesmīlīga artistu un mākslinieku pacienāšana un augstsirdīga apdāvināšana. Palaikam uznāca pat tādas grūtas dienas, ka cits viņa vietā jau sen būtu pakāries vai nošāvies; bet viņu paglāba reliģiskā noskaņa, kas viņā dīvainā kārtā sadzīvoja ar tā izlaidīgo dzīves veidu. Šais rūgtajos brīžos viņš lasīja mocekļu un svēto dzīves aprakstus, kuri audzināja ar savu garu pārcelties pāri nelaimēm. Šai laikā viņa dvēsele atmiekšķējās, gars kļuva maigs, un acis pieplūda asarām. Viņš lūdza, un — dīvaina lieta! — gandrīz arvien no kaut kurienes ieradās negaidīta palīdzība vai nu kāds no veciem draugiem viņu atcerējās un atsūtīja naudu; vai kāda cauri braucoša nepazīstama dāma, nejauši uzdzirdējusi par viņa bēdām, trauksmainā sievietes sirds augstsirdībā atsūtīja tam bagātīgu dāvinājumu; vai atkal viņa labā tika izspriesta kāda lieta, par kuru viņš nekad nebija dzirdējis. Tad viņš svētsvinīgi atzina dieva tālredzības neaptveramo žēlsirdību, noturēja pateicības dievkalpojumu un sāka no jauna savu izlaidīgo dzīvi.
«Žēl man viņa, nudien žēl,» Platonovs sacīja Cičikovam, kad viņi atvadījušies brauca projām.
«Pazudušais dēls!» teica Čičikovs. «Tādus ļaudis nav ko žēlot.»
Un drīz abi vairs nedomāja par viņu: Platonovs — tāpēc, ka uz ļaužu apstākļiem raudzījās tikpat kūtri un pusmiegaini, kā uz visu pasaulē. Viņa sirds sažņaudzās un juta līdzi, redzot citu ciešanas, bet iespaidi kaut kā dziļāk viņa dvēselē ne- iespiedās. Kādu brīdi vēlāk viņš vairs nedomāja par Chlobujevu. Viņš par Chlobujevu nedomāja tāpēc, ka nedomāja arī par sevi pašu; Čičikovs tāpēc nedomāja par Chlobujevu, ka īstenībā visas viņa domas aizņēma ne pa jokam iegūtais pirkums. Lai nu kā, bet pēc fantazijas muižas, pēkšņi sajuzdamies par īstu, patiesu, pavisam ne fantazijas muižas īpašnieku, viņš kļuva domīgs, un domas kļuva cienīgākas un negribot piešķīra sejai svarīgu izteiksmi. «Pacietība, darbs! Tas nav nekas grūts: ar to jau esmu iepazinies, tā sacīt, bērnautos. Esmu jau to pieredzējis. Bet vai tagad, šais gados, būs vēl tik daudz pacietības kā jaunībā?» Lai nu kā, lai kā viņš iztirzāja, lai no kuras puses apskatīja ieguvumu, viņš redzēja, ka katrā ziņā pirkums bija izdevīgs. Varēja darīt arī tā: pirms ieķīlā muižu lombardā, iepriekš pa gabalam izpārdot labāko zemi. Var ierīkoties arī tā, ka pats nodarbojas ar saimniecību un kļūst par muižas īpašnieku pēc Kostanžoglo parauga, izmantojot viņa kā kaimiņa un labvēļa padomus. Pat vēl tā varētu darīt, ka atkal pārdot muižu privātās rokās (protams, ja pašam netiktos saimniekot), atstājot sev aizbēgušos un mirušos. Tad izvirzās vēl cits labums: var pavisam pazust no šīs apkārtnes un nesamaksāt Kostanžoglo aizdoto naudu. Savāda doma! Nevar sacīt, ka Cičikovam tā būtu bijusi, bet tā radās pēkšņi, pati no sevis, kaitinādama un smiedamās un acis uz viņu mirkšķinādama. Palaidne! nerātne! Un kas gan ir šo pēkšņi uzbrūkošo domu radītājs? … Viņš izjuta patiku, — patiku no tā, ka tagad kļuvis muižnieks, — ne fantazijas, bet īsts muižnieks, kam jau ir zeme un ļaudis, un viss, kas piederas, un ļaudis — nevis iedomāti kā sapņu tēli, bet īsti. Un pamazām viņš sāka jau gan lēkāt, gan rokas berzēt, gan mirkšķināt pats sev, gan pūst pie mutes pieliktā dūrē, kā ar tauri kādu maršu un pat balsī izteica pats sev dažus uzmudinošus vārdus un nosaukumus, kā buldodziņ, kapaunīt. Bet tad, atcerēdamies, ka nav viens, pēkšņi apklusa, pacentās kaut kā apslāpēt pārāk lielo prieka uzplūdumu; un, kad Platonovs, dažas no šīm skaņām turēdams par kaut ko sev teiktu, jautāja: «ko?» viņš atbildēja: «neko.»
Tikai tad, palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja, ka viņi jau sen brauc pa skaistu birzi; jauka bērzu virkne auga pa labi un kreisi. Meža bērzu un apšu baltie stumbri, mirdzēdami kā sniegots pāļu žogs, stalti un viegli izcēlās nesen attinušos lapu maigajā zaļumā. Lakstīgalas sacenzdamās skaļi pogoja birzē. Zālē dzeltēja meža tulpes. Viņš nespēja attapties, kā varējis gadīties šai jaukajā vietā, jo vēl nesen visapkārt bija klaji lauki. Starp kokiem pamirdzēja balta mūra baznīca, bet otrā pusē aiz birzs redzēja žogu. Ceļa galā parādījās kungs, kurš nāca tiem pretim, cepurē, ar zarainu nūju rokā. Tam pa priekšu tecēja angļu suns garām, tievām kājām.
«Lūk, brālis,» Platonovs sacīja. «Kučier, apstājies!» Un viņš izkāpa no ratiem, tāpat Čičikovs. Suņi jau bija paspējuši apostīties. Tievkājainais, straujais Azors ar savu straujo mēli nolaizīja Jarba purnu, pēc tam nolaizīja Platonova roku, palēcās uz Čičikovu un nolaizīja tam ausi.
Brāļi apkampās.
«Apžēlojies, Platon, ko tu ar mani daries?» apstājies teica brālis, kuru sauca Vasiliju.
«Kā ko?» vienaldzīgi atjautāja Platons.
«Nu kā tad ne? Trīs dienas par tevi nekas nebija zināms! Staļļa puisis atveda no Petucha tavu zirgu. «Ar kādu kungu,» saka, «esot aizbraucis.» Kaut jel vārdu būtu pateicis: uz kurieni, kādēļ, uz cik ilgu laiku? Apžēlojies, brālīt, kā nu tā var darīt? Bet es, dievs zina, ko pa šīm dienām esmu izdomājis !»
«Ko lai dara? aizmirsu,» Platonovs sacīja. «Mēk nobraucām pie Konstantin» Fjodoroviča: viņš liek tevi sveicināt, māsa — arī. Pāvel Ivanovič, iepazīstinu: brālis Vasilijs. — Brāl Vasilij! Te ir Pāvels Ivanovičs Čičikovs.»
Abi iepazīties uzaicinātie spieda viens otram roku un, noņēmuši cepures, saskūpstījās.
«Kas gan šis čičikovs tāds varētu būt?» brālis Vasilijs domāja. «Brālis Platons nav izvēlīgs pie iepazīšanās.» Viņš noskatīja Čičikovu, cik atļāva pieklājība, un redzēja, ka tas pēc izskata likās ļoti kārtīgs cilvēks.
Čičikovs no savas puses tāpat noskatīja, cik atļāva pieklājība, brāli Vasiliju un redzēja, ka brālis augumā zemāks par Platonu, tumšākiem matiem un nepavisam tik skaists sejā, bet viņa vaibstos manīja daudz vairāk dzīvības un apgarotības, vairāk sirds siltuma. Varēja nojaust, ka tas nebija tāds snauža. Bet šī puse Pāvelu Ivanoviču maz interesēja.
«Es, Vasja, nolēmu kopā ar Pāvelu Ivanoviču pabraukāt pa svēto Krievzemi… Varbūt ka atbrīvošos no sava splīna.»
«Kā tad tā pēkšņi nolēmi?» sacīja pārsteigts brālis Vasilijs; un gandrīz vēl būtu piebildis: «un pie tam ceļot ar cilvēku, kurš varbūt ir draņķis un velns viņu zina, kas!» Pilns neuzticības, viņš greizi nolūkoja čičikovu un redzēja apbrīnojamu pieklāj īgumu.
Viņi iegriezās pa labi vārtos. Pagalms bija senatnīgs; senatnīgs arī nams, kādus tagad neceļ — ar nojumēm, stāvu, augstu jumtu. Pagalma vidū auga divas milzu liepas un noēnoja to gandrīz pusē. Zem tām bija dau<jļz koka solu. Ziedoši ceriņkrūmi un ievas kā zīļu virkne stiepās visapkārt gar žogu, saviem zariem un ziediem to pilnīgi nosegdami. Kungu nams bija pilnīgi aizsegts, tikai durvis un logi mīlīgi raudzījās zem lapotnes. Aiz taisniem kā bulta koku stumbriem balsnīja virtuves, klētis un pagrabi. Viss bija birztalā. Visu birzi tricināja lakstīgalu pogošana. Dvēseli pārņēma savāda patīkama miera sajūta. Un atgādināja tos bezrūpīgos laikus, kad visa dzīve bija labsirdīga un viss bija vienkāršs un skaidrs. Brālis Vasilijs aicināja Čičikovu piesēst. Viņi nosēdās uz soliem zem liepām.
Gadu 17 vecs zēns, skaistā, sārtā kokvilnas kreklā, atnesa • un nolika viņu priekšā karafas ar dažādas krāsas un dažādu šķirņu augļu kvasiem, gan bieziem kā eļļa, gan putojošiem kā gāzētās limonādes. Karafas nolicis, viņš paņēma pie koka pieslieto lāpstu un aizgāja dārzā. Brāļiem Platonoviem, tāpat kā svainim Kostanžoglo, īpašu sulaiņu nebija: tie bija vai nu dārznieki, vai saimes ļaudis, kuri pēc kārtas pildīja šo pienākumu. Brālis Vasilijs bija tais uzskatos, ka sulaiņi nav kārta: kaut ko pasniegt var kurš katrs un tam nolūkam neder turēt atsevišķus ļaudis; ka krievu cilvēks tikai tā esot labs un brašs un neesot sliņķis, ja viņš valkā kreklu un zemnieka svārkus; bet, tiklīdz apvilks vācu drēbes, tūlīt kļūs ir neveikls, ir neizdarīgs, ir sliņķis, pat kreklu nepārmainīs, pat vairs pirtī neies, gulēs ar visiem svārkiem, un zem vācu svārkiem tam iemetīsies negals blakšu un blusu. Varbūt šai ziņā viņam bija taisnība. Viņu sādžā ļaudis ģērbās sevišķi švītīgi: galvas vainagi sievietēm visi bija zeltā, bet kreklu piedurknes — gluži kā turku šalles apšuves.
«Tie ir mūsu mājas ieslavētie kvasi,» sacīja brālis Vasilijs.
Čičikovs sev pielēja glāzi no pirmās karafas — īsts liepu medus, kādu viņš reiz bija dzēris Polijā; dzirkstī kā šampanietis, bet gāze iesitās no mutes degunā. «Nektārs» viņš sacīja. Izdzēra glāzi no otras karafas — vēl labāks.
«Dzērienu dzēriens!» Čičikovs teica. «Varu sacīt, ka pie
jūsu cienījamā svaiņa, Konstantina Fjodoroviča, dzēru vislabāko liķieri, bet pie jums — vislabāko kvasu.»
«Liķieris gan arī ir rio mums; to māsa tur ieveda. Uz kādu pusi un uz kurām vietām domājat braukt?» jautāja brālis Vasilijs.
«Es braucu», Čičikovs sacīja, viegli šūpodamies uz sola un ar roku glāstīdams ceļgalu un pieliekdamies: «ne tik daudz savās, kā citu vajadzībās. Ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radus. Radi, protams, paliek radi, bet pa daļai, tā sacīt, arī pats sevis dēļ; jo nerunājot nemaz par labumu hemoroidalā ziņā, redzēt pasauli un apgrozīties starp ļaudīm — jau pats par sevi ir, tā sacīt, dzīva grāmata un otrā zinātne.»
Brālis Vasilijs kļuva domīgs. Šis cilvēks gan runā mazliet puķaini, bet viņa vārdos tomēr ir taisnība, viņš nodomāja. Brīdi klusējis, viņš teica Platonam: «Man rodas doma, Pia- ton, ka ceļošana varbūt tevi patiesi sapurinās. Tava kaite nav nekas cits kā garīgs splīns. Tu vienkārši esi iesnaudies — un iesnaudies nevis no dzīves apnikuma vai paguruma, bet no dzīves iespaidu un izjūtu trūkuma. Ar mani ir gluži otrādi. Es ļoti vēlētos neizjust tik dzīvi un neņemt tik tuvu pie sirds visu, kas gadās.»
«Paša varā ir ņemt visu tuvu pie sirds,» Platons teica. «Pats tu meklē sev nemieru, un pats sev saceri uztraukumus.»
«Kā sacerēt, kad bez tam jau ik uz soļa gadās nepatikšanas?» sacīja Vasilijs. «Vai tu esi dzirdējis, kādu joku pa tavu prombūtnes laiku mums iztaisījis Ļeņicins? — Sagrābis atmatu, kur mēs mēdzam Lieldienās svētkus rīkot. Vispirms šo atmatu es ne par kādu naudu… Te ik pavasari mani zemnieki svin Lieldienas svētkus, ar to saistītas sādžas senu dienu atmiņas; bet tradicijas man — svēta lieta, un to dēļ esmu gatavs ziedot visu.»
«Nezina, tāpēc sagrābis,» Platons sacīja: «cilvēks jauns, tikko atbraucis no Pēterburgas; vajag tam paskaidrot, izstāstīt.»
«Zina, ļoti labi zina. Es aizsūtīju viņam pateikt, bet viņš atbildēja ar rupjībām.»
«Tev pašam vajadzēja aizbraukt izskaidroties. Aprunājies pats ar viņu.»
«Nu, ne. Viņš par daudz uzpūtīgs. Es pie viņa nebraukšu. Esi tik labs, aizbrauc pats, ja vēlies.»
«Es brauktu, bet es jau neiejaucos … Viņš var apvest mani ap stūri, piekrāpt.»
«Ja jums patīk, tad es braukšu,» Čičikovs teica: «pastāstiet, kas par lietu.»
Vasilijs paraudzījās viņā un nodomāja: «Skat, kāds uz braukšanu!»
«Pastāstiet tikai man, kas viņš par cilvēku,» Čičikovs sacīja: «un kas par lietu.»
«Kā nu varu jums uzlikt tādu nepatīkamu uzdevumu. Kā cilvēks viņš, manuprāt, ir draņķīgs: no mūsu guberņas vienkāršajiem, sīkajiem muižnieciņiem uzdienējis Pēterburgā, apprecējis tur kāda ārlaulības meitu un sāk dižoties. Nosaka toni. Bet arī pie mums ļaudis nav muļķi: mode mums nav likums, bet Pēterburga nav baznīca.»
«Protams,» Čičikovs piekrita: «bet kas par lietu?»
«Vai redzat? viņam, protams, vajadzīga zeme. Ja viņš nebūtu tā uzvedies, es labprāt tam dotu citā vietā par velti, un ne tā … Bet tagad ērcīgs cilvēks nodomās …»
«Manuprāt, vislabāk izrunāties: varbūt lieta… Man ir uzticētas lietas, un neviens nenožēlos … lūk, arī ģenerālis Betriščevs…»
«Bet man patiesi neērti, ka jums būs jārunā ar tādu cilvēku …»
«… un sevišķi vērā ņemot, lai tas būtu slepeni,» čičikovs sacīja: «jo ne tik daudz pats pārkāpums, cik kārdinājums ir kaitīgs.»
«Jā, tā ir, tā ir,» sacīja Ļeņicins, gluži uz sāniem galvu noliecis.
«Cik patīkami sastapt vienādi domājošu cilvēku!» Čičikovs teica. «Man ir viena lieta, reizē ir likumīga, ir nelikumīga: no ārienes nelikumīga, bet būtībā likumīga. Tā kā man vajadzīgi ieķīlājumi, negribu nevienam uzlikt risku maksāt pa divi rubļi no dzīvas dvēseles. Ja nu gadītos, ka bankrotēju, — no kā lai dievs pasarga, — īpašniekam taču nepatīkami, un es nolēmu izmantot aizbēgušos un mirušos, kas vēl nav izsvītroti no revizijas, lai pie viena pastrādātu ir kristīgu darbu, ir atbrīvotu nabaga īpašnieku no nodokju samaksas smaguma par tiesu. Mēs savā starpā tikai formāli nokārtosim pirkšanas līgumu kā par dzīviem.»
«Tas tomēr ir kaut kas pārāk dīvains,» nodomāja Ļeņicins un pavirzījās ar krēslu mazliet atpakaļ. «Sī lieta tomēr ir tāda…» viņš iesāka.
«Bet kārdināšana nebūs, tāpēc, ka slepeni,» atbildēja Čičikovs: «un pie tam starp labi domājošiem cilvēkiem.»
«Lai nu gan, tomēr šī lieta tā kā …»
«Bet kārdināšanas nav nekādas,» visai tieši un atklāti teica Čičikovs. «Tas ir tāds darījums, kā nupat apspriedām: starp labi domājošiem cilvēkiem, saprātīgos gados un, liekas, labas činas, un pie tam slepenībā.» Tā runādams, viņš tam raudzījās acīs vaļsirdīgi un godīgi.
Lai cik izvairīgs bija Ļeņicins, lai kāds lietpratējs viņš bija darbvedības lietās, bet nu viņš bija pilnīgā neizpratnē, jo vairāk tāpēc, ka kaut kādā dīvainā kārtā viņš bija sapinies it kā paša tīklos. Viņš nepavisam nebija spējīgs uz netaisnī- bām un nekā netaisna pat slepeni negribēja darīt. «Kas par dīvainu gadījumu!» viņš nodomāja. «Iedraudzējies nu tuvāk ar godīgiem ļaudīm! Kā nu darīt!» Bet liktenis un apstākļi it kā tīši iznāca labvēlīgi Cičikovam. It kā tādēļ, lai palīdzētu šai grūtajā lietā, istabā ienāca jaunā namamāte, Ļeņicina laulātā draudzene, bāla, vāja, maza auguma, bet pēc Pēterburgas modes apģērbusies, liela comme il faut ļaužu cienītāja. Viņai pakaļ aukle nesa rokās pirmdzimto, nesen apprecējušos laulāto ļaužu maigās mīlas augli. Veikli tuvodamies, cilādamies un galvu sānis pieliekdams, Čičikovs pilnīgi apbūra Pēterburgas dāmu un arī viņas bērnu. No sākuma tas laida vaļā brēkšanu, bet ar vārdiem: «Ahu, ahu, sirsniņ,» sitot knipjus, un vilinot ar pulksteņa sirdsveidīgo skaisto karneola breloku, viņam izdevās bērnu pārvilināt savās rokās. Tad viņš sāka to ūcināt līdz pašiem griestiem un ar to sacēla bērnā tīkamu smaidu, kas ārkārtīgi iepriecināja abus vecākus. Bet vai nu no negaidītā prieka, vai kaut kā citādi, bērns pēkšņi slikti uzvedās.
«Ak mans dievs!» iesaucās Ļeņicina sieva: «viņš jums sabojāja visu fraku!»
Čičikovs paraudzījās: visa jaunās frakas piedurkne bija sagandēta. «Kaut tevi trieka ķertu, velnēn!» viņš dusmās nodomāja.
Namatēvs, namamāte, aukle — visi skrēja pēc odekolona: no visām pusēm ņēmās viņu tīrīt.
«Nekas, nekas, pavisam nekas!» Čičikovs sacīja, cenzdamies savā sejā pēc iespējas uzturēt jautru izteiksmi. «Ko gan var sabojāt bērns šai sava mūža zelta laikmetā?» viņš atkārtoja: bet tajā pašā laikā domāja: «Cik trāpīgi, bestija, kaut vilki tevi saplēstu, to iztaisīja, nolādētais nelietēns!»
Šis šķietami gluži neievērojamais apstāklis pilnīgi nosvēra namatēvu Cičikova lietai par labu. Kā var atteikt tādam viesim, kurš parādījis tik daudz nevainīgu glāstu bērniņam un augstsirdīgi paša fraku ziedojis? Lai nerādītu sliktu piemēru, nolēma lietu nokārtot slepeni, jo kaitīga nav pati lieta, bet kārdināšana.
«Atļaujiet arī man kā pateicību par pakalpojumu samaksāt jums arī ar pakalpojumu. Gribu būt starpnieks jūsu strīdā ar brāļiem Platonoviem. Jums vajadzīga zeme, vai ne tā? .. .»