Visi pasaulē apdara savus darbus. Kas kādam der, pēc tā viņš ķer, saka paruna. Ceļošanai pa lādēm bija panākumi, tā ka pēc šīs ekspedicijas šis tas pārceļoja paša lādītē. Vārdu sakot, viss bija gudri nodarīts. Čičikovs ne jau zaga, bet izmantoja. Ikviens no mums kaut ko izmanto: tas kroņa mežu, tas ekonomiskās sumas, tas apzog savus bērnus kaut kādas iebraukušas aktrises dēļ, tas zemniekus Gambsa mēbeļu vai karietes dēļ. Ko darīt, ja pasaulē saradušies tik daudz vilinājumu un dārgie restorāni ar ārprātīgām cenām, un maskera- des, un izpriecas, un dejas ar čigānietēm. Ir taču grūti atturēties, ja visi visapkārt dara to pašu un ja mode prasa — atturies nu! Cičikovam gan jau vajadzēja braukt, bet celi bija kļuvuši neizbraucami. Pa tam pilsētā gatavojās cits gada tirgus — īstenais muižnieku. Iepriekšējais bija vairāk zirgu tirgus, lopiem, jēlvielām un dažādām zemnieku vajadzībām, kur tirgojās uzpircēji un kulaki. Turpretī tagad še bija savests viss, ko kungu patēriņam tirgotāji bija sapirkušies Ņižegorodas tirgū. Sabrauca krievu naudas maku tukšotāji, francūži ar pomadēm un fracuzietes ar cepurēm, ar asinīm un pūlēm iegūtās naudiņas ierausēji — šis Ēģiptes siseņu bars, kas, pēc Kostanžoglo izteiciena, ne tikai kā visu norij, bet pat atstāj zemē iekašātas oliņas.
Tikai neraža un nelaimīga īsti ……….. daudzus muižniekus atturēja viņu sādžās. Bet par to rosīgi kļuva ierēdņi, kuri necieš no neražas; par postu arī viņu sievas. Salasījušies dažādas grāmatas, kas pēdējā laikā izdotas ar nolūku iedvest cilvēcei visādas jaunas prasības, tie sajuta neparastu alku izmēģināt visas jaunās baudas. Francūzis atvēra jaunu iestādi
— kaut kādu līdz šim guberņā nedzirdētu iluminētu vokzali, ar it kā neparasti lētām vakariņām un pie tam vēl puse uz parāda. Ar to pietika, lai ne tikai galda priekšnieki, bet arī visi kancelejisti cerībā uz gaidāmiem kukuļiem no lūdzējiem Radās vēlēšanās padižoties vienam otra priekšā ar zirgiem un kučieriem. Kāds izpriecas kāro kārtu saplūdums!.. . Nevērojot nejauko laiku un slapjdraņķi, greznas ekipāžās ripoja šurp un turp. Dievs zina, kur tās radušās, bet arī Pēterburgā neatpaliktu Tirgoņi, komiji, veikli platmales cilādami, aicināja veikalos kundzes. Reti kur redzēja bārdaiņus kažokādas cepurēs. Visi bija eiropiska izskata ar skūtiem vaigiem, visi iepuvušiem zobiem.
«Lūdzu, esiet tik laipni! Ienāciet tikai bodē! Kungs, kungs!» šur tur klaigāja zeņķi.
Bet ar Eiropu iepazinušies uz tiem raudzījās tikai ar nicināšanu …; tie tikai paretam ar cieņas izjūtu aicināja! «Št……………. » vai: «Še ir zibera, klēra un melna vadmala.»
«Vai ir brūkleņu krāsas vadmala ar dzirksteli?» Čičikovs jautāja.
«Lieliskas vadmalas,» teica tirgotājs, ar vienu roku paceldams cepuri, ar otru norādīdams uz bodi. Čičikovs iegāja
bodē. Veikli pacēla letes dēli…………… un atradās tās otrā pusē, ar muguru pret precēm, kas bija sakrautas no apakšas līdz griestiem, baķis uz baķa, un ar seju pret pircēju. Veikli abām rokām atbalstījies un viegli tajās ar visu stāvu salīgojies, jautāja: «Kādas vadmalas vēlaties?»
«Ar dzirksteli, olīvu vai pudeļkrāsā, tā sakot, uz brūkleņ- krāsas pusi,» teica Čičikovs. «Varu apgalvot, ka dabūsiet pirmo šķiru, par kuru labāku vienīgi izglītotās galvaspilsētās varētu. atrast. Zēn! pasniedz vadmalu no augšas, to ar 34. numuru. Tad ne jel to, brālīt! Ko tu mūždien lien augstāk par savu sfēru, gluži kā kāds proletārietis! Svied to šurp. Tā tik ir vadmala!» Un, attinis no otra gala, tirgotājs to piebāza Cičikovam pie paša deguna, tā ka tas zīdaino spīdumu varēja ne tikai ar roku paglāstīt, bet pat paost.
«Laba, bet tomēr ne tā,» Čičikovs sacīja. «Esmu dienējis muitā, tādēļ dodiet man augstākā labuma, kāda tik ir, un pie tam vairāk uz sarkano ne uz pudeļkrāsas pusi, bet lai tuvotos brūklenei.»
«Saprotu: jūs īsteni vēlaties tādu krāsu, kas pašlaik sāk nākt modē. Ir man vislabākās īpašības vadmala. Jau iepriekš pasaku, ka cena augsta, bet arī labums augsts.»
Eiropietis kāpa augšā. Nokrita baķis. Viņš to attina ar seno laiku mākslu, pat piemirsis uz mirkli, ka tagad viņš pieder jau pie vēlākās paaudzes, un, lai gaismā labāk varētu apskatīt, izgāja pat no bodes un tur, acis no gaismas miegdams, sacīja: «Ļoti jauka krāsa! Vadmala — Navarinas dūmi ar liesmu.»
Vadmala patika; par cenu vienojās, kaut gan tā, kā tirgotājs apgalvoja, pašam dārgāk iznākot. Tad notika drānas plēšana abām rokām. Ietīšana papīrā notika krieviski — neticamā ātrumā. Sainis grozījās zem vieglās auklas, kas to aptvēra ar dzīvu drebošu mezglu, šķēres pārgrieza auklu, un viss jau atradās karietē. Tirgotājs pacēla cepuri. Cepures celšanas iemesls: viņš izvilka no kabatas naudu.
«Parādiet man melnu vadmalu,» atskanēja balss.
«Kaut nelabais parautu, Chlobujevs,» Čičikovs noteica pie sevis un atgrieza muguru, lai viņu nepamanītu, jo neprātīgi viņam šķita no savas puses uzsākt ar to kaut kādu izsķaidro- šanos mantojuma lietā. Bet tas jau bija viņu pamanījis.
«Kā tad tā, Pāvel Ivanovič, vai jūs ar nolūku neizvairāties no manis? Nekur nevaru jūs atrast, bet lietas ir tādas, ka mums nopietni jāaprunājas.»
«Godājamais, godājamais,» sacīja Čičikovs, spiezdams viņa rokas: «ticiet, ka visnotaļ gribu ar jums parunāties, bet nepavisam nav laika.» Bet pats pie sevis nodomāja: «Kaut nelabais tevi parautu!» Un pēkšņi ieraudzīja ienākošo Mura- zovu. «Ak dievs, Afanasij Vasiljevič! Kā jūsu veselība?»
«Bet kā jūsu?» Murazovs, sacīja, paceldams cepuri. Tirgotājs un Chlobujevs noņēma savas galvas segas. .
«Lūk, krusti, un arī gulēt lāgā nevaru. Varbūt no tā, ka maz kustos…»
Bet Murazovs, neiedziļinādamies Čičikova kaišu cēloņos pievērsās Chlobujevam: «Lūk, es, Semjon Semjonovič, ieraudzīju, ka jūs iegājāt veikalā, — nācu jums pakaļ. Man kaut kas jāparunā, vai nepiebrauksiet pie manis?»
«Kā ne, kā ne!» steidzīgi teica Chlobujevs un izgāja kopā ar viņu.
«Kas tiem varētu būt runājams?» nodomāja Čičikovs. 804
«Afanasijs Vasiljevičs ir godājams un gudrs cilvēks,» tirgotājs sacīja: «savu lietu zina, bet izglītības nav. Tirgotājs taču ir negociants, bet ne tirgonis. Te apvienoti ir budžets, ir reakcija, bet citādi iznāks pauperisms,» Čičikovs atmeta ar roku
«Pāvel Ivanovič, es jūs visur meklēju,» aiz viņiem atskanēja Ļeņicina balss. Tirgotājs godbijīgi noņēma cepuri.
«Ak Fjodor Fjodorovič!»
«Dieva dēj, brauciet man līdzi: man jāparunā ar jums,» viņš teica. Čičikovs paraudzījās — viņa seja izskatījās uztraukta. Norēķinājies ar tirgotāju, viņš atstāja veikalu.
«Gaidu jūs, Semjon Semjonovič,» sacīja Murazovs, ieraudzījis ienākušo Chlobujevu: «lūdzu manā istabiņā.» Viņš ieveda Chlobujevu jau lasītājiem pazīstamajā istabiņā, par ķo vienkāršāku nevarētu atrast pat pie ierēdņa, kas pelna septiņi simti rubļu gadā.
«Sakiet, tagad, es domāju, jūsu apstākļi ir labāki? Pēc krustmātes nāves jums tomēr kaut kas tika.»
«Nu, kā lai jums saku, Afanasij Vasiljevič? Nezinu, vai mani apstākļi būtu labāki. Es mantoju tikai piecdesmit dvēseles zemnieku un trīsdesmit tūkstošus naudā, ar ko jānomaksā daļa manu parādu, — un atkal man nav nekā. Bet galvenais, ka šī mantojuma lieta ir pavisam netīra. Tur, Afanasij Vasiljevič, notikušas tādas blēdības! Es jums tūlīt izstāstīšu, un jūs brīnīsieties, kas notiek. Šis Čičikovs …»
«Atļaujiet, Semjon Semjonovič; pirms runājam par šo Čičikovu, atļaujiet parunāt īpaši par jums. Sakiet man, cik, pēc jūsu domām, pietiktu, lai jūs pilnīgi uzlabotu savu stāvokli?»
«Mans stāvoklis ir grūts,» sacīja Chlobujevs. «Un lai uzlabotu apstākļus, lai norēķinātos ar visiem un lai varētu dzīvot mērenā pārticībā, man vajadzīgi vismaz 100 tūkstoši, ja ne vairāk, — vārdu sakot — man tas nav iespējams.»
«Nu, ja jums tā būtu, kā tad jūs dzīvotu?»
«Nu, tad es iegādātos dzīvoklīti, nodarbotos ar bērnu audzināšanu. Par sevi pašu vairs nav ko domāt: mana karjera izbeigta, tāpēc ka vairs neiznāk dienēt: es vairs nekur nederu.»
«Un tomēr dzīve paliek dīka, bet dīkdienā rodas kārdinājumi, par ko nodarbināts cilvēks neiedomātos.»
«Nevaru. Nekam es neesmu derīgs; esmu kļuvis stulbs, krusti sāp.»
«Bet kā tad var dzīvot bez darba? Kā cilvēks var būt bez amata, bez vietas? Apžēlojieties! Paraugieties uz ikvienu dieva radību: katra kaut kam lieti der, katrai ir savs attaisnojums. Pat akmens ir tādēļ, lai viņu lietā liktu, bet cilvēks, saprātīgs radījums, lai tas paliktu bez kāda labuma, — vai tas maz iespējams?»
«Nu, es jau nedomāju pavisam bez darba. Varu nodoties bērnu audzināšanai.»
«Nē, Semjon Semjonovič, nē! tas ir visgrūtāk. Kā tas lai audzinātu bērnus, kas pats sevi nav izaudzinājis? Bērnus var audzināt tikai ar paša dzīves piemēru. Bet vai jūsu dzīve tiem der par piemēru? Vai tad viņiem mācīties to, kā dīkdieņa laiku nosist un kārtis spēlēt? Nē, Semjon Semjonovič, atdodiet bērnus man — jūs viņus samaitāsiet. Padomājiet ne pa jokam: jūs ir sagandējusi bezdarbība, — no tās jums jātiek vajā. Kā var dzīvot pasaulē, ne pie kā nesaistījies? Kaut kāds pienākums taču ir jāpilda. Pat algādzis, — arī tas kalpo. Viņš ēd lētāko maizi, bet paša pelnītu, un izjūt sava darba nozīmi.»
«Nudien, mēģināju, Afanasij Vasiljevič, centos uzveikt sevi! Ko darīt! esmu novecojis, kļuvis nespējīgs. Nu, ko man darīt? Vai patiesi iestāties dienestā? Nu, kā lai es ar saviem četrdesmit pieciem gadiem sēžos pie viena galda ar kancelejas ierēdņiem iesācējiem? Pie tam neesmu spējīgs kukuļus ņemt — nodarīšu postu pats sev un kaitēšu citiem. Tur jau viņiem ieviesušās savas kastas. Nē, Afanasij Vasiljevič, izdomājos, izmēģinājos, apsvēru visas dienesta vietas, — nekur nebūšu derīgs. Atliek tikai nespējnieku patversme …»
«Nespējnieku patversme tiem, kuri ir strādājuši; bet, kuri visu jaunību līksmojuši, tiem atbild kā skudra sienāzim: «Ej nu, padejo!» Un arī nespējnieku patversmē pūlas un strādā, vistu vis nespēlē, Semjon Semjonovič,» Murazovs sacīja, stingri viņu uzlūkodams: «jūs krāpjat ir sevi, ir mani.»
Murazovs stingri viņu uzlūkoja; bet nabaga Chlobujevs nekā nezināja atbildēt, Murazovam kļuva viņa žēl.
«Paklausieties, Semjon Semjonovič … Bet jūs taču lūdzat dievu, ejat baznīcā, es zinu, jūs nepalaižat garām ne rīta, ne vakara dievkalpojumu. Kaut gan jums negribas agri celties, jūs tomēr ceļaties un ejat, — ejat pulksten četros no rīta, kad vēl neviens nav augšā.»
«Tā ir cita lieta, Afanasij Vasiljevič. Es zinu, ks, to nedaru cilvēka dēļ, bet tā dēļ, ar kura pavēli mēs visi esam pasaulē. Ko darīt! Es ticu, ka viņš pret mani ir žēlīgs, ka, lai cik nejauks, cik pretīgs es arī esmu, bet viņš var man piedot un mani pieņemt, kurpretī ļaudis atstums ar kāju un vislabākais draugs mani nodos un tad vēl sacīs, ka augsta mērķa dēļ mani atstūmis.»
Chlobujeva sejā parādījās sarūgtinājums. Vecim noritēja asara, bet nekas
«Tad kalpojiet tam, kas ir tik žēlsirdīgs. Viņam darbs tikpat tīkams kā lūgšana. Ķerieties pie kaut kāda darba, bet ķerieties tā, it kā jūs to darītu viņa, bet ne ļaužu dēļ. Nu, vienkārši, grūdiet kaut ūdeni piestā, bet domājiet tikai, ka to darāt viņa dēļ. Jau tas vien būs labums, ka sliktiem darbiem — nospēlēšanos kārtīs, dzīrēm negaušu sabiedrībā, pasaulīgai uzdzīvei — jums neatliks laika. Ak, Semjon Semjonovič! Vai jūs pazīstat Ivanu Potapiču?»
«Pazīstu un ļoti cienīju.»
«Viņš bija labs tirgotājs: tam piederēja pusmiljons; bet kad visur redzēja peļņu — sāka izlaisties. Dēlam mācīja franču valodu, meitu izprecināja ģenerālim. Un nedzīvoja vairs pa savu tirgotavu vai biržas ielu, bet domāja tikai kā satikt draugus un vest uz traktieri tēju dzert; caurām dienām tur dzīvoja un — bankrotēja. Tad vēl dievs uzsūtīja nelaimi: dēls………. Tagad viņš, redziet, strādā pie manis kā pārdevējs. Sāka no gala. Viņa apstākļi uzlabojušies. Atkal viņš varētu uzsākt tirgoties un tikt pie piecsimt tūkstošiem. «Pārdevējs esmu bijis, kā pārdevējs gribu nomirt. Tagad,» viņš saka, «esmu kļuvis vesels un žirgts, bet tad man bija radies vēders un ar ūdens slimību sāku sirgt.. . Nē!» saka. Un tēju viņš tagad vairs mutē neņem. Kāpostus un biezputru — un vairāk nekā, jā. Bet dievu viņš lūdz tā, kā neviens no mums nelūdz; nabagiem palīdz tā, kā neviens no mums nepalīdz; cits atkal labprāt palīdzētu, bet naudu nodzīvojis.»
Nabaga Chlobujevs kļuva domīgs.
Vecais saņēma viņa abas rokas. «Semjon Semjonovič! Ja jūs zinātu, kā man jūs žēl! Visu laiku domāju par jums. Lūk, paklausieties. Jūs zināt, ka klosterī dzīvo vientulis, ķurš neviena neredz. Tas ir liela prāta cilvēks, — tāda prāta, ka nezinu. Viņš nerunā; bet ja reiz dod padomu…
Es sāku viņam stāstīt, ka man ir paziņa, bet vārdu ne……….
ka, lūk, viņam ir kaite. Viņš klausījās, tad pēkšņi pārtrauca, teikdams: «Vispirms dieva lietas, tad savas. Ceļ baznīcu, bet naudas nav: jāvāc līdzekļi baznīcai!» Un aizcirta durvis. Es domāju, ko gan tas nozīmē? Redzams, negrib dot padoma. Iegriezos pie mūsu archimandrita. Tikko veru durvis, viņa pirmie vārdi man: vai es nezinot tādu cilvēku, kuram varētu uzdot vākt naudu baznīcai, kurš būtu no muižnieku vai tirgoņu kārtas, izglītotājs nekā citi, kas šo pienākumu uzskatītu kā savu dvēseles glābiņu. Tad es tūlīt atskārtu: «Ak mans dievs! šo vietu taču shimas cilvēks nozīmēja Semjonam Semjonovičam. Tas ir labs ceļš viņa kaitei. Ceļodams ar grāmatu no muižnieka pie zemnieka, no zemnieka pie muižnieka, viņš redzēs arī to, kā kurš dzīvo un kas kuram trūkst, — un tad, apceļojis dažas guberņas, pārbrauks, iepazinies ar daudz vietām un malām, daudz labāk par visiem tiem ļaudīm, kuri dzīvo pilsētās . .. Bet šādi ļaudis tagad vajadzīgi. Lūk, kņazs man teica, ka daudz viņš dotu, lai sameklētu tādu ierēdni, kas lietas pazītu nevis no papīriem, bet skaidri zinātu, kādas tās ir īstenībā, tāpēc ka no papīriem, saka, nav redzams: tā viss sarežģījies.»
«Jūs mani pavisam apmulsinājāt, izsitāt no sliedēm, Afanasij Vasiljevič,» Chlobujevs sacīja, raudzīdamies viņā brīnumu pilnām acīm. «Es neticu pat to, ka jūs tieši man to sakāt: tam vajadzīgs nenogurstošs, darbīgs cilvēks. Bez tam, kā lai atstāju sievu, bērnus, kuriem nav ko ēst?»
«Par sievu un bērniem neraizējieties. Es tos ņemšu savā gādībā, un skolotājs bērniem arī būs. Kam jums staigāt apkārt ar somu un lūgt dāvanas sev, krietnāk un labāk ir lūgt dievam. Es jums došu vienkāršu kibitku, kratīšanas nebaidieties, tas jūsu veselības labā. Es jums došu ceļā naudu līdzi, lai braukājot varat arī izdalīt tiem, kam visvairāk vajag. Te jūs varat daudz labu darbu pastrādāt: jūs nekļūdī- sieties, bet, kam dosiet, tas būs tā vērts bijis. Sādi apbraukājot, jūs sīki iepazīsiet visus, kas Tas nav tas, kā dažs labs ierēdnis, kuru visi bīstas un no kura……. ; Bet ar jums, zinādami, ka lūdzat baznīcai, visi labprāt parunāsies.»
«Es redzu. Tā ir jauka doma, un es ļoti vēlētos kaut daļu no visa tā izpildīt; bet, patiesi, man liekas, ka tas ir pājri spēkiem.»
«Bet kas tad īsti mums ir pa spēkam?» teica Murazovs. «Taču nekas nav mums pa spēkam; viss ir pāri mūsu spēkiem. Bez palīdzības no augšas nekas nav veicams. Bet lūgšana kopo spēkus. Krustu mezdams, cilvēks saka: «Kungs, apžēlojies!» airē un nobrauc līdz krastam. Far to nav pat ilgi jādomā; tas vienkārši jāpieņem kā dieva nolikums. Tūlīt jums būs kibitka sagatavota; bet jūs aizejiet pie archimand- rita pēc grāmatas un svētības un ceļā projām.»
«Paklausu jums un pieņemu ne citādi kā dieva nolikumu.» — «Kungs, svētī!» viņš sacīja iekšķīgi un sajuta, ka dvēselē ienāk mundrums un spēks. It kā pats prāts viņā sāka mosties cerībā uz izeju no sava bēdīgā bezizejas stāvokļa. Tālumā iemirdzējās gaisma …
Bet, atstājuši Chlobujevu, atgriezīsimies pie Cičikova
Pa tam tiesā lieta gāja savu ceļu, ienāca lūgumi pēc lūgumiem. Uzradās radinieki, par kuriem neviens pat dzirdējis nebija. Kā putni salido uz maitu, tā visi salaidās uz lielo mantojumu, ko bija atstājusi vecene: sūdzības par Čičikovu, par to, ka pēdējais testaments viltots, sūdzības arī par pirmā testamenta neīstumu, pierādījumi par atstātās naudas zādzību un nobēdzināšanu. Radās arī apvainojumi pret čičikovu mirušo dvēseļu uzpirkšanā un kontrabandas dēkās, kad tas vēl strādājis muitā. Visu atklāja, uzzināja viņa agrāko dzīvi. Dievs zina, kādā ceļā visu to uzošņāja un uzzināja, — un bija ari atklājumi pat tādās lietās, par kurām, kā Čičikovs domāja, bez viņa un četrām sienām neviens nekā nezina. Pagaidām viss tas vēl bija tiesas noslēpums un līdz viņa ausīm nebija nonācis, kaut gan juriskonsulta drīz vien piesūtītā informācijās zīmīte deva viņam kaut cik nojēgu, ka ievārās putra. Vēstulītes saturs bija īss: «Steidzos jums paziņot, ka ar prāvu būs lielas klapatas, bet paturiet prātā, ka neder uztraukties. Galvenais — miers. Apdarīsim visu.» Šī zīmīte viņu pilnīgi nomierināja. «īsts ģēnijs,» sacīja Čičikovs. Visa laba galā ap to laiku drēbnieks atnesa uzvalku. Viņam radās liela vēlēšanās paraudzīties pašam uz sevi jaunajā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā. Viņš uzvilka bikses, kas tam lieliski viscaur piekļāvās, kaut vai glezno. Jauki apņēma gūžas, lielus, zem vadmalas viņa locekļi rādījās vēl elastīgāki. Kad viņš uz muguras savilka sprādzi, vēders kļuva kā bungas. Viņš tam uzsita ar suku, piebilzdams: «Kā^s ērms! bet kopiespaidā iznāk glezna.» Fraka izrādījās pasūta vēl labāk par biksēm: nevienas krunciņas, sānos pieguloša, viducī izliekta, parādīdama tā lokanību. Uz Čičikova piezīmi, ka zem labās paduses mazliet žņaudz, skroderis tikai pavīpsnāja: tā vēl labāk piekļausies viducim. «Esiet mierīgs, darba ziņā esiet mierīgs,» viņš atkārtoja ar neslēptu svinīgumu: «izņemot Pēterburgu, nekur citur tādu neuzšūs.» Skroderis pats bija no Pēterburgas, un uz izkārtnes bija lasāms: Ārzemnieks no Londonas un Parīzes. Viņš nemīlēja jokot un ar divām pilsētām uzreiz gribēja aizbāzt visiem citiem skroderiem muti, lai vēlāk neviens ar tādām pilsētām nerādās un lai raksta sev kaut kādu Karlseru vai Kopengaru.
Čičikovs augstsirdīgi norēķinājās ar drēbnieku un, palicis viens, sāka aplūkot sevi spogulī kā artists ar estetisku gaumi un con amore. Izrādījās, it kā viss būtu vēl labāk nekā agrāk, vaidziņi interesantāki, zods kairinošāks, baltā apkaklīte deva vaigam toni, zilā atlasa kravate deva toni apkaklītei, jaunmodīgās krūtežas krokas deva toni kaklasaitei, greznā samta veste noteica toni krūtežai, bet Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraka, spīdēdama kā zīds, deva toni visam. Pagriezās uz labo pusi — labi! Pagriezās uz kreiso pusi — vēl labāk! Viducis gluži kā kambarkungam vai tādam kungam, kas čivina franciski, kas pat dusmās neuzdrošinās izlamāties krievu valodā, bet šķendēsies franču dialektā — tik delikāti! Viņš, mazliet pieliecis galvu uz sāniem, mēģināja pieņemt pozi, it kā griezdamies pie dāmas vidējos gados ar vismodernāko izglītību: iznāca vienkārši glezna. Māksliniek, ņem otu un glezno! Pašapmierinātībā viņš uz vietas iztaisīja lēcienu, līdzīgu antrašā. Iedrebējās kumode, un no tās nokrita odekolona pudele; bet viņš par to neuztraucās. Kā jau pienākas, viņš aplamo pudeli nosauca par muļķi un nodomāja: «Kuru gan tagad vispirms apciemot? Vislabāk būtu ..» Pēkšņi priekšistabā — it kā piešu šķindēšana, un žandarms pilnā apbruņojumā, it kā savā personā veselu karaspēku ietverdams: «Pavēlēts šai pašā brīdī ierasties pie ģeneralguberna- tora!» Čičikovs apstulba. Viņa priekšā rēgojās briesmonis ar ūsām, ar zirga asti pie cepures, lente pār vienu plecu, lente pār otru plecu, milzīgs zobens piekārts pie sāniem. Viņam likās, ka otros sānos karātos arī šautene, un velns viņu sazina, kas vēl: vesels karaspēks vienā personā! Viņš mēģināja celt iebildumus, briesmonis rupji ierunājās: «Pavēlēts šai pašā brīdī!» Pa durvīm viņš ieraudzīja, ka priekšnamā pavīd vēl otrs briesmonis; paraudzījās pa logu — arī ekipāžā. Ko gan darīt? tāpat, kā bija, Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā, viņam nācās sēsties ratos un, pie visas miesas drebot, braukt pie ģenerālgubernatora žandarma pavadībā.
Priekšnamā viņam neļāva ne atjēgties. «Ejiet! kņazs jau gaida jūs,» sacīja dežurējošais ierēdnis. Kā miglā viņa priekšā pazibēja priekšistaba ar kurjeriem, kuri pieņēma vēstules, tad zāle, kurai tas izgāja cauri; viņam bija tikai viena doma: «Lūk, sagrābs un bez tiesas, bez kā, tieši uz Sibiriju!» Viņa sirds sāka pukstēt tik strauji, kā tā nepukst pat visgreizsirdīgākam mīlētājam. Beidzot liktenīgās durvis atvērās: parādījās kabinets ar portfeļiem, skapjiem un grāmatām un kņazs, bargs kā pati bardzība.
«Pazudinātājs, pazudinātājs!» Čičikovs teica: «viņš saplosīs mani kā vilks jēru.»
«Es jūs saudzēju, atļāvu jums palikt pilsētā, kaut gan jūs vajadzēja likt cietumā; bet jūs no jauna aptraipījāt sevi ar visnegodīgāko blēdību, ar kādu jebkad cilvēks sevi aptraipījis!» kņaza lūpas dusmās trīcēja.
«Kāds tad, jūsu gaišība, būtu tas visnegodīgākais darbs un blēdība?» Čičikovs, trīcēdams pie visas miesas, jautāja.
«Tā sieviete,» teica kņazs, panākdams mazliet tuvāk un raudzīdamies tieši Cičikova acīs: «tā sieviete, kura pēc jūsu diktātā parakstīja testamentu, ir notverta un tiks ar jums konfrontēta.»
Cičikova acis satumsa.
«Jūsu spožība! Teikšu visu patiesību. Esmu vainīgs; patiesi vainīgs; bet ne gluži vainīgs: naidnieki mani. apmelojuši.»
«Neviens jūs nevar apmelot, tāpēc ka jūsos ir vairāk nelietības, nekā pēdējais melis spēj izdomāt. Man šķiet, ka jūs visu mūžu neesat varējis iztikt bez negodīguma. Ik kapeika, ko jus esat ieguvis, ir gūta visnegodīgākā kārtā, zādzībā un negodīgi darbi, par ko — pātaga un Sibirija! Nē, nu pietiek! Šai pašā mirklī tevi novedīs uz cietumu, un tur, kopā ar pēdējiem neliešiem un laupītājiem, tev būs jāgaida sava likteņa izlemšana. Un tā vēl ir žēlsirdība, tādēļ, ka esi vairākkārt sliktāks par viņiem, tie ir tērpušies zemnieka drānās un kažoķelī, bet tu …» Viņš paraudzījās uz Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraku un, parāvis auklu, piezvanīja.
«Jūsu spožība,» čičikovs iesaucās: «apžēlojieties! Jūs esat ģimenes tēvs. Ne sevis dēl lūdzos — vecīte — māte!»
«Melo!» nikni uzkliedza kņazs. «Arī toreiz tu mani lūdzi bērnu, ģimenes vārdā, kā tev nekad nav bijis, un tagad — māte.»
«Jūsu spožība! es esmu bezgodis un pēdējais nelietis,»
Čičikovs teica balsī……… «Es patiesi meloju, man nebija ne bērnu, ne ģimenes; bet, dievs ir mans liecinieks, es arvien esmu gribējis apņemt sievu, pildīt cilvēka un pilsoņa pienākumu, lai vēlāk patiesi izpelnītos pilsoņu un priekšniecības cienīšanu … Bet kāda nelaimīga apstākļu sagadīšanās! Jūsu spožība! ar asinīm bija jāiegūst dienišķā pārtika. Ik uz soļa vilinājumi un kārdinājumi… ienaidnieki, pazudinātāji, laupītāji. Visa dzīve bija — kā auka vai kuģis jūras bangās, vētras varā. Esmu cilvēks, jūsu spožība!»
Pēkšņi no viņa acīm sāka līt asaras straumēm. Viņš nokrita pie kņaza kājām, kā bija: Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā, samta vestē ar atlasa kaklasaiti, brīnišķīgi pašūtās biksēs un frizūrā, kas dvesa pirmšķirīga odekolona saldo dvesmu, un skāra ar pieri grīdu.
«Nost no manis! Pasaukt zaldātus, lai ņem viņu!» kņazs teica ienākušajiem.
«Jūsu spožība!» Čičikovs kliedza un abām rokām apkampa kņaza zābaku.
Nepatikas sajūta pārskrēja pār visām kņaza dzīslām.
«Ejiet projām, saku jums!» viņš teica, pūlēdamies izraut savu kāju no Čičikova apkampiena.
«Jūsu spožība! No vietas nekustēšos, kamēr neiegūšu žēlastības,» Čičikovs runāja, neatlaizdamies no zābaka un ' šļūkdams pa grīdu kopā ar kāju savā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā.
«Ejiet, saku jums!» viņš teica ar to neizskaidrojamo pretīguma sajūtu, ko izjūt cilvēks pret visnejēdzīgāko kukaini., kuru samīt nav dūšas. Viņš nopurināja kāju tā, ka Čičikovu ķēra zābaka sitiens pa degunu, lūpām un apaļo zodu, bet zābaku viņš nepalaida un ar vēl lielāku spēku turēja to savos apkampienos. Divi plecīgi žandarmi ar varu atrāva viņu un, saņēmuši zem padusēm, veda cauri visām istabām. Viņš bija bāls, nospiests, tai nejūtīgi šausmīgā stāvoklī, kādā mēdz būt cilvēks, redzot savā priekšā melno, neatvairāmo nāvi, šo mūsu dabai pretīgo briesmoni.
Taisni durvīs uz kāpnēm nāk pretim — Murazovs. Pēkšņi pamirdzēja cerības stars. Vienā mirklī, ar pārdabisku spēku viņš izrāvās no abu žandarmu rokām un nokrita pie pārsteigtā veča kājām.
«Mīļais Pāvel Ivanovič! Kas ar jums?»
«Glābiet! ved uz cietumu, uz nāvi…» Žandarmi viņu satvēra un aizveda, neļaudami runāt.
Sapelējis, mitrs aizgalds, ar garnizona zaldātu zābaku un autu smaku, nekrāsots galds, divi slikti krēsli, logs ar dzelzs režģi, pussabrukusi krāsns, caur kuras plaisām tikai dūmoja, bet nesildīja, — lūk, mītne, kurā tika ievietots mūsu varonis, kas jau sāka baudīt dzīves saldumu un smalkajā, jaunajā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā vērst uz sevi tautiešu vērību. Neļāva viņam pat apgādāties ar nepieciešamām lietām, ņemt līdzi lādīti, kurā glabājās nauda, iegūta varbūt… Papīri, mirušo pirkšanas līgumi — viss tagad atradās ierēdņu rokās. Viņš nokrita pie zemes, un bezcerību skumjas kā grauzošs tārps apvija viņa sirdi. Arvien straujāk tas sāka krimst šo ne ar ko neaizsargāto sirdi. Vēl viena tāda diena, šādu skumju diena, un Cičikova vairs pasaulē nebūtu. Bet arī par Čičikovu nesnauda kāda visu- glābjoša roka. Stundu vēlāk cietuma durvis atvērās: ienāca vecais Murazovs. »
Ja dedzinošu slāpju mocītam, ceļa pīšļiem un putekļiem klātam, novārgušam, nogurušam ceļiniekam kāds ielietu izkaltušajā mutē lāsi avota ūdens, — tas viņu tā neatsvai- dzinātu, tā neveldzētu, kā atveldzējās nabaga Čičikovs.
«Mans glābēj!» Čičikovs teica, pēkšņi no grīdas, uz kuras plosošās bēdās bija nokritis, satverdams viņa roku, strauji to noskūpstīja un piespieda pie krūtīm. «Lai dievs jums atlīdzina par to, ka apciemojāt nelaimīgo!»
Viņš mirka asarās.
Vecais raudzījās viņā ar sāpīgi līdzjutīgu skatienu un tikai teica: «Ak Pāvel, Pavel Ivanovič! Pāvel Ivanovič, ko jūs esat Izdarījis!»
«Ko darīt! Iedzina postā nolādētā! Nezināju mēra; nepratu laikā apstāties. Nolādētais sātans mani paveda, izveda no cilvēciskā saprāta un apjēgas robežām. Nogrēkojos, nogrēkojos! Bet kā gan šitā var rīkoties? Muižnieku, muižnieku, bez tiesas, bez izmeklēšanas mest cietumā!… Muižnieku, Afanasij Vasiljevič! Kā gan var nedot laiku aiziet mājās pēc lietām? Tur taču tagad man viss palika bez pieskatīšanas. Lādīte, Afanasij Vasiljevič, lādīte, tajā visa mana manta. Iegūta sviedros, asinīs, gadu ilgās pūles, ar atteikšanos … Lādīte, Afanasij Vasiljevič! Taču nozags visu, izvazās! Ak dievs!»
Un, nespēdams aizturēt no jauna sirdij uznākušās bēdas, viņš iegaudojās skalā balsī, kas bija dzirdama cauri cietuma sienām un atskanēja tālumā, norāva atlasa kravati un, ar roku ieķēries apkaklē, saplēsa savu Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraku.
«Ak Pāvel Ivanovič! Kā jūs šī manta apstulbojusi! Tās dēļ jūs neredzējāt savu drausmīgo stāvokli.»
«Labdari, glābiet, glābiet!» izmisis iekliedzās nabaga Pāvels Ivanovičs, nomezdamies viņam pie kājām. «Kņazs jūs mīl, jūsu dēļ visu darīs.»
«Nē, Pāvel Ivanovič, nevaru, lai kā gribētu, lai kā vēlētos. Jūs esat nokļuvis nepielūdzamā likuma un ne vis kāda cilvēka varā.»
«Viltnieks sātans paveda, cilvēku cilts izdzimtenis paveda!»
Sitās ar galvu sienā, bet roka ķēra krēslu tā, ka dūre sasitās asiņaina; bet ne sāpes galvā, ne sitiena smaguma nejuta.
«Pāvel Ivanovič, nomierinieties, padomājiet, kā jel ar dievu izlīgt, bet ne ar ļaudīm; padomājiet par savu nabaga dvēseli.»
«Ak, kāds gan mans liktenis, Afanasij Vasiljevič! Vai jel vienam cilvēkam ir vēl tāds liktenis? Esmu taču ar pacietību, var teikt, ar asiņainu pacietību, pelnījis kapeiku, ar pūlēm, ar grūtībām, ne vis tā, ka kādu būtu aplaupījis, valstskasi apzadzis, kā mēdz darīt. Kam es krāju kapeikas? Tādēļ, lai pārticībā nodzīvotu savu mūža atlikumu; atstātu sievai, bērniem, kurus domāju iegādāties tēvzemes labā, tēvzemes kalpībai. Lūk, kam es tās krāju! Nu, darīju netaisnību, nenoliedzu, darīju … bet ko lai dara? Bet netaisnību darīju tikai tad, kad redzēju, ka taisnā ceļā nekā nepanākt un ka greizais ceļš iznāk taisnāks. Bet es taču pūlējos, darīju visu. Ja ņēmu, tad no bagātiem. Bet tie nelieši, kas sēž tiesās, ņem no valstskases tūkstošus, laupa nabaga ļaudis, plēš pēdējo kapeiku no tā, kam nekā nav! … Kas tā par nelaimi, sakiet, — ikreiz, kad tikko sāku baudīt augļus un, tā sacīt, jau izstiepju roku, pēkšņi negaiss, apakšūdens akmens, viss kuģis sašķīst drumslās. Lūk, bija ap trīssimt tūkstoši kapi- tala; bija jau trīsstāvu nams; jau divas reizes sādžu pirku .. . Ak Afanasij Vasiljevič! par ko gan tā …? Par ko šādi sitieni? Vai tad arī bez tā mana dzīve nelīdzinās kuģim jūras viļņos? Kur debesu taisnība? Kur atalgojums par pacietību, par izcilu pastāvību? Esmu taču trīs reizes sācis no jauna; visu pazaudējis, sāku atkal ar kapeiku, kurpretī cits izmisumā sen jau būtu sācis dzert un satrūdējis kabakā. Kas gan bija jāpārvar, kas bija jāiztur! Ikkatra kapeika taču izcīnīta, tā sacīt, ar visiem dvēseles spēkiem!… Teiksim, citiem nācās viegli, bet man taču katra kapeika, kā saka paruna, bija ar trīskapeiku naglu pienaglota, un šo ar trīskapeiku naglu pienagloto kapeiku es ieguvu, dievs zina, ar tādu dzelzs izturību ..»
Nepanesamās sirdssāpēs viņš balsī iegaudojās, atkrita krēslā, norāva pavisam atplēsto, karājošos frakas stērbeli un aizmeta projām, un abām rokām ieķēries matos, par kuru nostiprināšanu viņš agrāk tā rūpējās, plēsa tos bez žēlastības, tīksminādamies sāpēs, ar ko gribēja nomākt ne ar ko nenomācamās sirdssāpes.
Ilgi viņa priekšā klusēdams sēdēja Murazovs un raudzījās uz šo neparasto pirmo reizi redzēto Bet nabaga sarūgtinātais cilvēks, kurš vēl nesen lidoja apkārt ar augstākās sabiedrības cilvēka vai karavīra veiklību, tagad plosījās saņurcītā, nepieklājīgā izskatā, saplēstā frakā un atpogātās biksēs, ar asinīs sadauzītu dūri, zākādams kaitīgos spēkus, kas uzbrūk cilvēkam.
«Ai Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič! Kas par cilvēku no jums iznāktu, ja tāpat, ar spēku un pacietību, jūs mestos uz labu darbu, ja jums būtu labāks mērķis! Mans dievs, cik daudz laba jūs padarītu! Ja kaut jel kāds no tiem ļaudīm, kas mīl labu, būtu licis lietā tik daudz pūles, kā jūs to darāt savas kapeikas iegūšanai, un prastu labā dēj ziedot ir savu pašmīlību, ir godkārību, netaupot sevi tā, kā jūs sevi netaupījāt savas kapeikas iegūšanā, — mans dievs, kā tad uzplauktu mūsu zeme! … Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič! Ne tā žēl, ka jūs noziedzāties citu priekšā, bet žēl tā, ka noziedzāties pats pret sevi, — pret tiem lielajiem spēkiem un spējām, ar ko esat apveltīts. Jūsu dzīves uzdevums būt lielam cilvēkam, bet jūs sevi pazudinājāt un novedāt bojā.»
Ir dvēseles noslēpumi: lai cik tālu maldu taku staigātājs arī būtu aizklīdis no taisnā ceļa, lai kā nelabojams noziedznieks arī būtu notrulinājis savas jūtas, lai cik tiepīgi viņš arī turētos pie savas izvirtušās dzīves, — bet, ja viņam pārmetīsi, aizrādot uz viņa tikumiem, kurus tas kaunā licis, tad viņā viss sašķobīsies un viņš neviļus nodrebēs.
«Afanasij Vasiljevič,» sacīja nabaga Čičikovs un abām rokām satvēra viņa rokas: «Ak, ja man izdotos tikt brīvībā, atgūt manu mantu! Zvēru jums, ka no šodienas sāktu citu dzīvi! Glābiet, labdari, glābiet!»
«Ko es varu darīt? Man būtu jākaro pret likumu. Pieņemsim, ka es pat uzņemtos to darīt; bet kņazs ir taisnīgs, — viņš neparko neatlaidīs.»
«Labdari! Jūs visu varat izdarīt. Ne likums mani. baida,— likuma priekšā es atradīšu līdzekļus, — bet tas, ka nevainīgs esmu iemests cietumā, ka te aiziešu bojā kā suns un ka mana manta, papīri, lādīte … Glābiet!»
Viņš apkampa veča kājas, slacīdams tās asarām.
«Ai Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič!» sacīja vecais Murazovs, galvu grozīdams: «kā šī manta jūs aklu padarījusi! Tās dēļ jūs nejūtat pat savu nabaga dvēseli!»
«Padomāšu arī par dvēseli, tikai glābiet!»
«Pāvel Ivanovič!…» vecais Murazovs sacīja un apklusa.
«Jūs glābt nav manā varā, — pats redzat. Bet, cik iespēšu, papūlēšos atvieglot jūsu likteni un atbrīvot. Es nezinu, vai tas izdosies, bet centīšos. Bet, ja, ko es neceru, tomēr izdotos,
Pāvel Ivanovič, — tad palūgšu jums atalgojumu par pūlēm: atmetiet savas ieraušanas tieksmes. Ticiet man uz goda vārdu, ja es zaudētu visu savu mantību, — un man tās ir vairāk nekā jums, — es neraudātu. Ai, ai, svarīgākais nav manta, ko man var konfiscēt, bet gan tas, ko neviens man nevar ne nozagt, ne atņemt! Jūs esat jau diezgan pasaulē padzīvojis. Pats jūs savu dzīvi nosaucāt par kuģi bangās. Jums jau ir no kā dzīvot savā mūža atlikumā. Apmetieties kādā klusā stūrītī, tuvāk baznīcai un vienkāršiem, labiem ļaudīm; vai, ja jums liela tieksme atstāt sev pēcnācējus, appreciet ne bagātu, labu meiteni, kura radusi pie mērenības un vienkāršas saimniecības. Aizmirstiet šo trokšņaino pasauli ar tās kārībām un vilinājumiem; un arī tā lai aizmirst jūs: nav tajā mierinājuma. Redziet: viss viņā ir naidnieks, kārdinātājs, nodevējs.»
«Katrā ziņā! Es jau gribēju, jau nodomāju uzsākt dzīvi, kā pienākas, domāju nodarboties ar saimniecību, mēreni dzīvot. Dēmons kārdinātājs pavedināja, noveda no ceja sātans, velns, elles izdzimums!»
Viņā atausa kaut kādas līdz šim svešas, nepazīstamas neizskaidrojamas jūtas, kaut kas viņā taisījās pamosties, kaut kas tāls, kaut kas.. kaut kas jau no agras bērnības nosmacēts ar skarbo, nedzīvo pamācību, skumjo bērnu dienu nemīlīgumu, tēva mājas tukšību, bezģimenes vientulību, trūkumu un pirmo iespaidu nabadzību, un it 'kā viss tas,
kas………. ar skarbā likteņa skumjo skatienu, pa neskaidru
ziemas puteņa aizputinātu logu viņā paraudzījās, gribēja izrauties brīvībā. Viņš iestenējās un, abām plaukstām aizsedzis seju, skumjā balsī iesaucās: «Taisnība, taisnība!»
«Uz nelikumīga pamata nelīdzēja ne laužu pazīšana, ne pieredze. Bet ja tas viss būtu nostādīts uz likumīga pama» ta!…
Ak, Pāvel Ivanovič, kam jūs sevi pazudinājāt? Atmostieties vēl nav par vēlu, vēl laiks …»
«Nē, par vēlu, par vēlu!» viņš iestenējās tādā balsī, no kuras Murazovam tikko nepārplīsa sirds. «Sāku sajust, dzirdu, ka neeju pareizo ceļu, un ka tālu esmu noklīdis no taisnā ceļa, bet vairs nespēju! Nē, neesmu tā audzināts. Tēvs manī iekala tikumības mācības, sita, lika pārrakstīt tikumības likumus, bet pats manu acu priekšā zaga kaimiņu mežā malku un vēl mani pašu piespieda sev palīdzēt. Uzsāka netaisnīgu prāvošanos, sagandēja bārenīti, kuras aizbildnis bija. Piemērs ir spēcīgāks par likumiem. Es redzu, sajūtu, Afanasij Vasiljevič, ka nedzīvoju, kā vajag, bet nav vairs atceļa no grēcīgās dzīves: skaudra kļuvusi mana daba; nav mīlas uz labu, šīs jaukās tieksmes uz dievam tīkamiem darbiem, kas top par otru dabu, par pieradumu . . . Nav tādas kāres nodoties labiem darbiem, kāda ir mantas iegūšanā. Saku taisnību — ko darīt!»
Vecais dziļi nopūtās …
«Pāvel Ivanovič! Jums ir tik daudz gribas, tik daudz izturības. Zāles ir rūgtas, bet slimnieks tās taču dzer, zinādams, ka citādi neizveseļosies. Jums nav mīlestības uz labu, — dariet labu ar piespiešanos, bez mīlas uz to. Jums to pieskaitīs par vēl lielāku nopelnu nekā tam, kas dara labu, labu mīlēdams. Tikai dažas reizes piespiediet sevi, — tad rāsies arī mīla. Ticiet, viss nāks. Ir teikts mums: jācenšas pēc debesu valstības. Tikai ar piespiešanos pēc tās cenšoties… ar piespiešanos jātiecas, ar varu jāņem. Ak Pāvel Ivanovič! Jums taču piemīt tas spēks, kā citiem nav, šī dzelzu izturība — un vai jums neuzveikt? Patiesi, man liekas, jūs būtu milzis. Tagadējie cilvēki taču — bez gribas visi, vāji.»
Varēja redzēt, ka»šie vārdi iespiedās pašos Čičikova dvēseles dziļumos un tur skāra kaut ko slavas kārojošu. Ja nu ne gluži apņemšanos, tad tomēr kaut kas ciets un tai līdzās atmirdzēja viņa acīs …
«Afanasij Vasiljevič!» viņš sacīja noteikti: «ja jūs tikai izlūgsieties manu atsvabināšanu un iespēju aizbraukt no šejienes ar kaut cik līdzekļiem, es jums dodu vārdu sākt citu dzīvi: nopirkšu sādžiņu, kļūšu saimnieks, krāšu naudu ne sev, bet lai palīdzētu citiem, darīšu labu, cik spēšu; aizmirsīšu sevi un visas pilsētnieciskās dzīres un pārēšanās, dzīvošu vienkāršu, atturīgu dzīvi.»
«Lai dievs jūs stiprina pie šīs apņemšanās!» iepriecināts sacīja vecais. «Centīšos ar visiem spēkiem, lai izlūgtos no kņaza jūsu atsvabināšanu. Vai izdosies vai ne, to zina dievs. Katrā gadījumā, droši, jūsu liktenis mīkstināsies. Ak mans dievs! Apkampiet jel, atļaujiet man jūs apkampt. Patiesi, cik ļoti jūs mani iepriecējāt! Nu, ar dievu, eju tūlīt pie kņaza.»
Čičikovs palika viens.
Visa viņa daba bija satricināta un atmiekšķējusies. Kūst pat platins, viscietākais no metāliem, kas visilgāk pretojas ugunij.: kad kausējamā krāsnī pastiprina uguni, pūš plēšas un rodas neciešams uguns karstums, — tiepīgais balē un arī pārvēršas šķidrumā; tāpat visstiprākais vīrs padodas nelaimju kausētavā, kad tās, pastiprinādamās ar savu neciešamo uguni, dedzina nocietināto dabu .. .
«Pats neprotu un neizjūtu, bet pielikšu visus spēkus, lai citiem iiktu izjust; pats esmu slikts un neko bet visus spēkus izlietošu, lai pamudinātu citus; pats esmu slikts kristietis, bet visus spēkus izlietošu, lai nekristu kārdināšanā. Pūlēšos, strādāšu sādžā ar sviedriem vaigā un rīkošos godīgi, tā, lai arī citus uz labu ietekmētu. Vai taa patiesi es esmu pavisam nederīgs! Ir saimniecības dāvanas, no dabas esmu taupīgs, veikls un saprātīgs, pat neatlaidīgs. Vajag tikai apņemties …»
Tā domāja Čičikovs, un, likās, kaut ko nojauta ar puspa- modušamies dvēseles spēkiem. Likās, viņa daba tumšā nojautā sāka aptvert, ka ir kaut kāds pienākums, kas cilvēkam zemes virsū jāpilda, ko var pildīt visur, katrā kaktā, lai kādi būtu apstākļi, sajukums un maiņas, kas noris ap cilvēku tai vietā un kaktā, kurā viņš nolikts. Un viņa priekšā tik spilgti sāka notēloties tā darbīgā dzīve, tālu no pilsētas trokšņa un tiem vilinājumiem, ko cilvēks izdomājis dlkdienā, piemirs- dams darbu, ka viņš jau gandrīz piemirsa savu nepatīkamo stāvokli un varbūt pat varētu pateikties providencei par šo smago sitienu, ja tikai viņu palaidīs un atdos kaut daļu .. . Bet viņa netīrā aizgalda vienviru durvis atdarījās, ienāca ierēdņa persona — Samosvitovs, epikurietis, draiskulis, ar- šinu platiem pleciem, slaidiem gurniem, jauks biedrs, uzdzīvotājs un norūdīts bestija, kā par viņu paši biedri mēdza izteikties. Kara laikā šis cilvēks rādītu brīnumus: vajadzētu viņu sūtīt kaut kur izspraukties cauri nepieejamām, bīstamām vietām, nozagt naidniekam no paša degungala lielgabalu, — tas būtu viņa darbs. Bet, tā kā nebija izredzes už kara lauka varonībām, kas viņu droši vien padarītu par godīgu cilvēku, viņš, cik spēja, taisīja nejēdzības. Nesaprotama lieta! dīvainas bija viņa pārliecības un dziyes likumi: ar biedriem viņš bija krietns, nevienu neiegāza un, vārdu devis, to turēja; bet par sevi augstāko priekšniecību uzskatīja
par kaut ko līdzīļfU ienaidnieka baterijai, kam jāizlaužas cauri, uzbrukšanai izmantojot katru vājo vietu vai nolaidību.
«Visi mēs zinām par jūsu stāvokli, esam visu dzirdējuši,» viņš teica, redzedams, ka aiz viņa durvis cieši noslēdzas. «Nekas, nekas! Nebažījieties, — viss tiks nokārtots. Darbosimies visi jūsu labā, un — jūsu kalpi. Trīsdesmit tūkstošus par visiem — un vairāk nekā.»
«Patiesi?» iesaucās Čičikovs: «un tikšu pilnīgi attaisnots?»
«Pilnīgi! par zaudējumiem vēl saņemsiet atlīdzību.»
«Un par pūlēm?»
«Trīsdesmit tūkstoši. Tur jau viss kopā — ir mūsējiem, ir ģenerālgubernatora cilvēkiem, ir sekretaram.»
«Bet atļaujiet, kā tad es varu? … Visas manas lietas … lādīte … viss tagad aizzīmogots, uzraudzībā …»
«Pēc stundas saņemsiet visu. Sist saujā, vai?»
Čičikovs pasniedza roku. Viņa sirds pukstēja strauji, un viņš neticēja, ka tas būs iespējams …
«Pagaidām sveiki! Mūsu kopējais paziņa lika jums pateikt, ka galvenā lieta — miers un attapība.»
«Hm!» Čičikovs nodomāja: «saprotu — juriskonsults!»
Samosvitovs aizgāja. Čičikovs, viens palicis, vēl negribēja ticēt dzirdētam, bet tad, nepilnu stundu pēc šīs sarunas, tika atnesta lādīte: papīri, nauda—viss labākā kārtībā. Samosvitovs bija ieradies kā rīkotājs: izlamāja nolikto sardzi par to, ka nav bijusi modra, uzraugam lika pieprasīt vēl liekus zaldātus uzraudzības pastiprināšanai, paņēma ne tikai lādīti bet izmeklēja vēl pat tādus papīrus, kas kaut kā varētu Čičikovu kompromitēt, sasēja visu to kopā, aizzīmogoja un lika pašam zaldātam tūlīt to nonest Cičikovam it kā nepieciešamās lietas un guļampiederumus, tā ka Čičikovs kopā ar papīriem saņēma pat visu sildošo, kas nepieciešams viņa mirstīgām miesām. Šī ātrā atgūšana viņu neizsakāmi iepriecēja. Radās lielas cerības, un viņam no jauna sāka rēgoties kaut kādi vilinājumi: vakaros teātris, dejotāja, ar kuru tas draudzējās. Sādža un klusums sāka likties bālāki, pilsēta un troksnis — atkal spilgtāki, skaidrāki… Ai dzīve!
Bet pa tam tiesās un palatās risinājās lieta bezgalīgos apmēros. Strādāja skrīveru spalvas, un, šņaukdamas tabaku, pūlējās gudras galvas, kā mākslinieki tīksminādamās ap āķīgu likumpunktu. Juriskonsults, kā neredzams mags, nejusts darbināja visu mechanismu; galīgi samulsināja visus, pirms kāds jaudāja atjēgties. Viss sajuka vēl vairāk. Samos- vitovs pārdrošībā un nedzirdētā nekautrībā pārspēja pats sevi. Uzzinājis, kurā sardzē sēž notvertā sieviete, viņš devās tieši turp un iegāja tik droši un priekšnieciski, ka sargzaldāts tam atdeva godu un izstiepās visā augumā. «Vai sen te stāvi?» — «No paša rīta, jūsu labdzimtība.» — «Vai ilgi līdz maiņai?» — «Trīs stundas, jūsu labdzimtība.» — «Tu man būsi vajadzīgs. Es teikšu oficierim, lai tavā vietā atkomandē citu.» «Klausos jūsu labdzimtība!» Un, pārbraucis mājās, ne brītiņu nekavēdamies, lai neviena neiejauktu un noslēptu visus pavedienus, pats saģērbās par žandarmu — parādījās ar ūsām un vaiga bārdu — pats velns viņa nepazītu. Ieradās namā, kur bija čičikovs, un, paķēris pirmo sievieti, kas pagadījās, nodeva to diviem jauniem ierēdņiem, arī veikliem zēniem, bet pats, ūsains, ar šauteni, kā pienākas, ieradās sardzē: «Ej pie…………. , mani atsūtīja komandieris nostāvēt tavā vietā maiņu.» Apmainījās un nostājās pats ar šauteni. Tas tikai bija vajadzīgs. Tai laikā pirmās sievietes vietā izrādījās jau otra, kura nekā ne zināja, ne saprata. Pirmo kaut kur tā noslēpa, ka pat vēlāk neuzzināja, kur tā palikusi. Pa tam, kamēr Samosvitovs uzstājās karavīra lomā, juriskonsults radīja brīnumus civilās lietās: no citas puses deva ziņu gubernatoram, ka prokurors par viņu raksta ziņojumu; žandarmērijas ierēdnim lika iegalvot, ka še slepeni dzīvojošs ierēdnis raksta par viņu ziņojumu; slepeni uzturošos ierēdni informēja, ka ir vēl slepenāks ierēdnis, kurš raksta ziņojumu par viņu, — un visus noveda tādā stāvokli, ka visiem bija jāgriežas pie viņa pēc padomiem. Iznāca tāda jezga: ziņojums nāca uz ziņojuma, un sāka atklāties tādas lietas, kādas pat saule nav redzējusi, un vēl tādas, kādu nemaz nebija. Un viss tika likts lietā un darbā: gan kurš ir nelikumīgs dēls, gan kāda dzimuma kāds un kādas kārtas, gan kam kāda mīļākā, gan kura sieva kam skrien pakaļ. Skandali, piedauzība un viss tā sajaucās un savijās kopā ar Cičikova notikumu ar mirušām dvēselēm, ka it nekā nevarēja saprast, kura no šīm lietām bija galvenā aplamība: abas izrādījās vienlīdz vērtas. Kad beidzot ģenerālgubernatoram sāka ienākt raksti, nabaga kņazs nekā nesaprata. Ļoti gudrs un veikls ierēdnis, kuram bija uzdots sastādīt ekstraktu, tikko nezaudēja prātu — nekādi nebija iespējams uztvert galus. Tai laikā kņazs bija norūpējies par daudzām citām lietām, vienu par otru nepatīkamāku. Vienā guberņas daļā izrādījās bads. Ierēdņi, kurus nosūtīja izdalīt maizi, kaut kā ne tā bija rīkojušies, kā pienācās. Otrā guberņas malā bija sakustējušies raskoļņiki. Kāds tiem bija papūtis, ka uzradies antikrists, kurš pat mirušiem nedod miera, uzpirkdams kaut kādas mirušas dvēseles. Biktēja un grēkoja, un, it kā antikristu tvarstot, nomušīja pavisam ne antikristus. Citā vietā zemnieki sadumpojās pret muižniekiem un kapteiņiem ispravņikiem. Kaut kādi klaidoņi palaida starp tiem baumas, ka esot pienācis tāds laiks, ka zemniekiem jātop par muižniekiem un jāģērbjoties frakās, bet muižnieki tērpšoties zemnieku svārkos un būšot zemnieki, — un vesels pagasts, neapsvērdams, ka tad taču par daudz saradīsies muižnieku un kapteiņu ispravņiku, atteicās maksāt………. nodokļus. Bija jāķeras pie varas līdzekļiem. Nabaga kņazs jutās visnomāktāķā garastāvoklī. Tad viņam paziņoja, ka ieradies alkciznieks. «Lai ienāk,» sacīja kņazs. Vecais iegāja.
«Te nu jums ir Čičikovs! Jūs iestājāties viņa labā, aizstāvējāt viņu. Tagad viņš iepinies tādā lietā, uz ko pēdējais zaglis neuzdrošināsies.»
«Atļaujiet ziņot, jūsu spožība, ka es šo lietu ne visai neizprotu.»
«Testamenta viltojums, un vēl kāds!… Par to draud publiska pār mācīšana ar pletnēm!»
«Jūsu gaišība, — es nerunāju, lai aizstāvētu Čičikovu, bet lieta — vēl nav pierādīta; nav izdarīta izmeklēšana.»
«Pierādījums — sieviete, kura bija saģērbta mirušās vietā, ir notverta. Es gribu viņu noklaušināt tieši jūsu klātienē.» Kņazs pazvanīja un lika atvest sievieti.
Murazovs apklusa.
«Visnegodīgākā lieta! Un, par kaunu, te iejaukti pilsētas pirmie ierēdņi, pats gubernators. Viņš nedrīkst būt tur, kur zagļi un vazaņķi!» iekaisis teica kņazs.
«Gubernators taču ir mantinieks; viņam bija tiesības prasīt; bet ka vēl citi no visām pusēm saskrēja, tad tas, jūsu spožība, ir cilvēciski. Bagātniece nomira, neatstājusi gudru un taisnīgu rīkojumu: salidoja no visām pusēm tīkotāji iedzīvoties - tas ir cilvēciskā dabā …»
«Bet kāpēc darīt nelietības? . . . Neģēļi,» sašutis sacīja kņazs. «Neviena laba ierēdņa man nav: visi nelieši!»
«Jūsu spožība! kurš gan no mums, kā pienākas, ir labs? Visi mūsu pilsētas ierēdņi — cilvēki, tiem sava vērtība un daudzi ļoti spējīgi darbā, bet grēks nevienam nav tālu.»
«Paklausieties, Afanasij Vasiljevič, sakiet man, — tikai jūs vienu es pazīstu kā godīgu cilvēku, — kas jums par indevi aizstāvēt visādus neliešus?»
«Jūsu spožība,» sacīja Murazovs: «lai kas būtu cilvēks, kuru jūs nosaucat par nelieti, viņš tomēr ir cilvēks. Kā gan ņeaizstāvēt cilvēku, ja zini, ka pusi visa ļauna viņš dara tāpēc, ka rupjš un neizglītots? Mēs taču ik uz soļa darām netaisnības un ik brīdi esam otra nelaimes cēlonis, un pat bez ļauna nodoma. Arī jūsu spožība izdarīja lielu netaisnību.»
«Kā!» izbrīnījies iesaucās kņazs, gluži pārsteigts no šāda negaidīta sarunas virziena.
Murazovs apstājās, paklusēja, it kā kaut ko pārdomādams, un beidzot teica: «Kaut jel tai pašā Derpeņņikova lietā.»
«Afanasij Vasiljevič! Noziegums pret valsts pamatlikumiem līdzīgs savas zemes nodevībai!»
«Es viņu neattaisnoju. Bet vai tas ir taisnīgi, ja nepiedzīvojušu jaunekli, kuru kāds cits pavedinājis un piemānījis, soda tāpat kā to, kas bijis viens no uzkūdītājiem? Taču vienāds liktenis ķēra Derpeņņikovu, ir kaut kādu Voronovu —■ Drjanoju, bet viņu noziegumi nav vienādi.»
«Dieva dēļ…» kņazs teica manāmā satraukumā: «vai jūs par to kaut ko zināt? sakiet. Es nesen vēl rakstīju tieši uz Pēterburgu par viņa likteņa mīkstināšanu.»
«Nē, jūsu spožība, es nerunāju par to, ka zinātu kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Kaut gan, patiesi, ir viens tāds apstāklis, kas nāk viņam par labu, bet viņš pats nebūs ar mieru, tāpēc ka no tā cietīs cits. Bet es tikai domāju, vai jums toreiz nelab- tikās mazliet pasteigties? Atvainojiet, jūsu spožība, es spriežu pēc sava vājā saprāta. Jūs vairāk reižu pavēlējāt man runāt atklāti. Toreiz, kad es vēl biju priekšnieks, man bija daudz dažādu strādnieku, gan sliktu, gan labu. [Derētu] ņemt vērā arī cilvēka iepriekšējo dzīvi; tāpēc ka, ja visu nepārbaudīsi aukstasinīgi, bet uzreiz uzkliegsi, — tad viņu tikai iebiedēsi un neizdabāsi nekādu īstu atzīšanos, bet, ja ar līdzjūtību viņu iztaujās, kā brālis brāli, — pats visu izstāstīs un pat nelūgs sodu mīkstināt, un nav pret viņu nekādu dusmu, tāpēc ka skaidri redzams, ka ne es viņu sodu, bet likums.
Kņazs kļuva domīgs. Tai brīdī ienāca jauns ierēdnis un godbijīgi apstājās ar portfeli rokā. Viņa jaunajā un vēl svaigajā sejā redzēja rūpju un pūļu iezīmi. Varēja noskārst, ka ne velti viņš dienēja sevišķiem uzdevumiem. Tas bija viens no tiem nedaudzajiem, kuri nodarbojās ar darbvedību con amore. Ne godkāres, ne peļņas alkas mākts, ne citiem pakaļ- darīdams, viņš strādāja tikai tāpēc, ka bija pārliecināts, ka viņam jābūt še, bet ne kādā citā vietā, ka tam viņam dota dzīve. Sekot, izskatīt pa daļām, un, visus sarežģītās lietas galus rokās sadabūjot, to noskaidrot, noskaidrot pa daļām — tas bija viņa uzdevums. Un pūles, un cenšanās, un bezmiega naktis viņam bagātīgi atmaksājās, ja lieta beidzot sāka noskaidroties, apslēptie cēloņi atklāties, un viņš sajuta, ka var to ziņot nedaudz vārdos, noteikti un skaidri tā, kā ikvienam viss redzams un saprotams. Var sacīt, ka skolnieka prieks nebūs tik liels, kad viņam atklājas kāda visgrūtākā frāze un top skaidra liela rakstnieka domas īstā jēga, kā priecājās viņš, kad tam atrisinājās vissarežģītākā lieta. Par to .. . [9]
«… ar maizi tajās vietās, kur bads: šīs lielas es pārzinu labāk nekā ierēdņi: pats pārliecināšos, kas kam vajadzīgs. Ja jūsu spožība atļauj, es vēl parunāšu arī ar raskoļņikiem. Ar mūsu. ļaudīm, vienkāršiem cilvēkiem, viņi izrunāsies vaļsir- dīgāk, un tā, diezin, varbūt palīdzēšu miera ceļā ar viņiem nokārtoties. Bet ierēdņi netiks galā: sāksies šai lietā sarakstīšanās, pie tam viņi jau tā sapinušies papīros, ka aiz tiem neredz vairs pašu lietu. Naudas no jums es neņemšu, tāpēc ka, nudien, tādā laikā kauns domāt par savu peļņu, kad ļaudis mirst badā. Man ir krājumā gatava maize, vēl nule sūtīju uz Sibiriju, un uz nākošo vasaru no jauna atvedīs.»
«Par tādu dienestu, Afanasij Vasiljevič, vienīgi dievs spēj jūs atalgot. Bet es jums neteikšu ne vārda, tāpēc ka, — pats jūs to varat sajust, — katrs vārds te bezspēcīgs. Bet atļaujiet man attiecībā uz to lūgumu teikt vienu. Sakiet pats: vai man ir tiesības pamest šo lietu bez ievērības un vai būs taisnīgi, godīgi no manas puses piedot neliešiem?»
«Jūsu spožība, nudien, tā nevar tos nosaukt, jo vairāk tāpēc, ka viņu starpā ir daudzi Joti cienījami. Grūts ir cilvēka stāvoklis, jūsu spožība, ļoti ļoti grūts. Gadās tā, ka liekas, cilvēks pilnīgi vainīgs; bet, kad iedziļināsies — izrādās, tas nemaz nav viņš.»
«Bet ko viņi paši teiks, ja atstāšu? Ir taču starp tiem tādi, kuri pēc tam vēl augstāk slies degunu un pat sacīs, ka viņi iebiedējuši. Viņi pirmie neizrādīs cieņu…»
«Jūsu spožība, atļaujiet man jums pateikt savas domas: sa- sauciet viņus visus, paziņojiet, ka jums viss ir zināms, un attēlojiet tiem jūsu paša stāvokli gluži tādā pašā veidā, kā jums nule labpatikās to attēlot man, un prasiet viņu padomu: ko ikviens no viņiem darītu jūsu vietā?»
«Tātad jūs domājat, ka viņi būs pieejamāki cēlām sajūtām nekā intrigām un ieraušanai? Ticiet, viņi smiesies par mani.»
«Es to nedomāju, jūsu spožība. Cilvēkam, pat tam, kas sliktāks par citiem, ir tomēr taisnības sajūta. Varbūt kāds žīds, bet ne krievs … Nē, jūsu spožība, jums nav jāslēpjas. Sakiet tikpat skaidri, kā jums labpatikās teikt manā priekšā. Jo viņi jūs peļ kā godkārīgu, lepnu cilvēku, kurš nekā negrib dzirdēt, kurš ir pārāk pašpārliecināts, — lai tad redz, kā tas ir patiesībā. Kas tad jums? Jūsu lieta "taču taisna. Runājiet uz viņiem tā, it kā nevis viņu priekšā, bet paša dieva priekšā teiktu savu grēksūdzi.»
«Afanasij Vasiljevič,» kņazs teica domīgi. «Es par to padomāšu, bet pagaidām ļoti jums pateicos par padomu.»
«Bet Čičikovu, jūsu spožība, vai pavēlēsiet atlaist?»
«Sakiet šim Cičikovam, lai viņš vācas projām no šejienes pēc iespējas ātrāk, un jo tālāk, jo labāk. Viņam gan es nekad nepiedotu.»
Murazovs paklanījās un devās tieši no kņaza pie Cičikova. Čičikovu viņš atrada jau labā garastāvoklī, mierīgā prātā rīkojamies ap diezgan pieklājīgām pusdienām, kas tam bija atnestas fajansa traukos no ļoti pieklājīgas virtuves. Jau no pirmajām sarunas frāzēm vecais ievēroja, ka Čičikovs paspējis sarunāties ar kādu no āķīgajiem ierēdņiem. Viņš arī saprata, ka te iejaukusies lietpratēja juriskonsulta neredzamā līdzdalība.
«Paklausieties, Pāvel Ivanovič,» viņš sacīja: «es jums atnesīšu brīvību ar to noteikumu, lai šai pašā stundā jūs vairs neatrastos pilsētā. Savāciet visas savas mantas — un ar dievu, ne brīdi nekavējoties, tāpēc ka lieta kļuvusi vēl ļaunāka. Es zinu, viens cilvēks jūs kūda; tad uzticu jums kā noslēpumu, ka gatavojas vēl viena tāda lieta, ka to vairs nekāda vara neglābs. Viņš, protams, labprāt citus gremdētu līdzi, lai nebūtu garlaicīgi un lai izrēķinātos. Es jūs atstāju labā garastāvoklī, — labākā nekā patlaban. Ne pa jokam dodu jums padomu. Jā, jā, galvenais nav šī manta, ap kuru ļaudis ķīvējas un viens otru nogalina, it kā šai dzīvē varētu labi iekārtoties, nepadomājot par citu dzīvi. Ticiet, Pāvel Ivanovič, ka neatmetot visu, kādēļ zemes virsū cits citu plēš un ēd, un nedomājot par dvēseles mantas labklājību, nevar nodibināties arī zemes mantas labklājība. Pienāks bada un nabadzības laiki kā visā tautā, tā arī katram atsevišķi… Tas ir skaidrs. Lai saka, ko grib, tomēr miesa ir atkarīga no dvēseles. Kā var gribēt, lai viss ietu kā pienākas! Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli, un ar dieva palīgu uz citiem ceļiem! Es arī rītdien braucu projām. Pa- ste. dzie1J.es! Citādi — bez manis slikti būs.»
To teicis, vecais izgāja. Čičikovs iegrima domās. Atkal dzīves nozīme rādījās svarīga. «Murazovam taisnība,» viņš teica: «laiks pagriezties uz cita ceļa!» Ar šiem vārdiem viņš izgāja no cietuma. Sargkareivis stiepa tam pakaļ lādīti………
Kunga atsvabināšana1 iepriecēja Selifanu un Petrušku kā diezin kas.
«Nu, mīļie,» Čičikovs teica, žēlīgi pie viņiem griezdamies: «jāsakravājas un jābrauc.»
«Laidīsim, Pāvel Ivanovič,» Selifans sacīja. «Ceļš, rādās, būs iestājies labs: pietiekoši sasnidzis. Patiesi, laiks tikt laukā no pilsētas. Tā apnikusi, ka netīk uz to pat paskatīties.»
«Ej pie ratnieka, lai karietei pieliek slieces,» Čičikovs teica, bet pats gāja uz pilsētu, tomēr negribēja ne pie viena iegriezties ar atvadīšanās vizitēm. Bija arī neērti pēc visa šā notikuma, — jo vairāk tāpēc, ka pilsētā klīda apkārt bezgala visnepatīkamākās tenkas. Viņš izvairījās visas tikšanās un vienīgi paslepus iegāja pie tā tirgotāja, no kura bija pircis Navarinas dūmu un liesmas krāsas vadmalu, paņēma atkal četras aršinas frakai un biksēm un nogāja pats pie tā paša drēbnieka. Par divkāršu cenu meistars apņēmās pastiprināt centību un nosēdināja visu savu skrodera saimi pie svecēm cauras nakts darbā ar adatām, gludekļiem, zobiem, un otrā dienā, kaut gan mazliet pavēlāk, fraka bija gatava. Zirgi stāvēja iejūgti. Fraku Čičikovs tomēr uzlaikoja. Tā bija laba, uz mata kā agrākā. Bet ak vai! viņš pamanī ja, ka galvas vidū jau balēja kaut kas gluds, un skumji piebilda: «Kādēļ gan vajadzēja nodoties tik gaužām bēdām? Un matus plēst jau ne pavisam nevajadzēja.» Norēķinājies ai drēbnieku, viņš beidzot izbrauca no pilsētas kaut kādā dīvainā stāvoklī. — Tas nebija agrākais Čičikovs; tās bija kaut kādas agrākā Cičikova drupas. Viņa iekšējo dvēseles stāvokli varētu salīdzināt ar nojauktu celtni, kas izārdīta ar to nolūku, lai no tās pašas celtu jaunu, bet jaunceltne vēl nav sākusies, tāpēc ka architekts vēl nav atsūtījis noteiktu plānu un strādnieki palikuši neziņā. Stundu pirms viņa devās ceļā Murazovs, mašu segtā kulbā, kopā ar Potapiču, bet stundu pēc Cičikova aizbraukšanas iznāca pavēle, ka kņazs, aizceļodams uz Pēterburgu, vēlas redzēt visus ierēdņus, līdz pēdējam.
Ģenerālgubernatora nama lielajā zālē sapulcējās visa pilsētas ierēdņu kārta, sākot no gubernatora līdz titularpadom- niekam: kanceleju un lietu pārziņi, padomnieki, asesori, Kis- lojedovs, Krasnonosovs, Samosvitovs, kukuļu neņēmēji un ņēmēji, liekuļi, pusliekuļi un pavisam neliekuļi. Visi, ne bez satraukuma un nemiera, gaidīja ģenerālgubernatoru iznākam. Kņazs parādījās ne drūms, ne gaišs: viņa skatiens bija ciets, tāpat kā solis. Visa ierēdņu sapulce paklanījās, daudzi līdz jostas vietai. Atbildējis ar vieglu palocīšanos, kņazs iesāka:
«Aizbraucot uz Pēterburgu, es domāju, ka būs pieklājīgi satikties ar jums visiem un pat paskaidrot jums, pa daļai., iemeslu. Mums uzradusies ļoti nelāga lieta. Es domāju, ka daudzi no klātesošajiem zina, par kādu lietu es runāju. Sai lietai nāca līdzi vēl citu, ne mazāk negodīgu lietu atklājumi, kuros iejaukti, galu galā pat tādi cilvēki, kurus līdz šim es turēju par godīgiem. Man ir zināms arī slepenais nolūks visu tādā mērā sajaukt, lai rastos pilnīga neiepējamība formālā kārtībā visu atrisināt. Es zinu pat, kas ir galvenais un kādā slepenībā ……….. kaut arī viņš veikli slēpj savu līdzdalību.
Bet lieta tā, ka esmu nodomājis ķerties ne pie izmeklēšanas pēc papīriem, bet pie ātras karatiesas kā kara laikā, un ceru; ka valdnieks šīs tiesības man dos, kad viņam visu lietu izklāstīšu. Tādā gadījumā, kad nav iespējams vest lietu civilā kārtībā, kad deg skapji ar papīriem un pēdīgi ar nebeidzamām melīgām, svešām liecībām un nepatiesiem ziņojumiem cenšas aptumšot jau bez visa tā diezgan tumšo lietu, — es par vienīgo līdzekli uzskatu kara tiesu un vēlos dzirdēt jūsu domas.»
Kņazs apklusa, it kā gaidīdams atbildi. Visi stāvēja, acis nolaiduši. Daudzi bija bāli.
«Tāpat man zināma vēl viena lieta, kaut gan tās darītāji ir pilnā pārliecībā, ka tā nevar būt nevienam zināma. Šīs lietas vešana gan vairs nenotiks pēc papīriem, tāpēc ka sūdzētājs un lūdzējs te būšu pats un likšu priekšā acīm redzamus pierādījumus.»
Ierēdņu pūlī kāds iedrebējās; daži no bailīgākajiem arī apjuka.
«Pats par sevi saprotams, ka galvenajiem vadoņiem nāksies zaudēt činas un mantību, pārējie tiks atlaisti no vietām. Pats par sevi saprotams, ka to starpā būs jācieš arī daudziem nevainīgiem. Bet ko darīt? Lieta ir pārāk bezgodīga un kliedz pēc taisnības. Kaut gan es zinu, ka viss tas nebūs pat mācība citiem, tāpēc ka padzīto vietās nāks citi, un tie paši, kuri līdz šim bija godīgi, kļūs negodīgi, un tie paši, kurus apbalvos ar uzticību, piekrāps un nodos, — neraugoties uz visu to, man jārīkojas ar bardzību, tāpēc ka lieta kliedz pēc taisnības. Es zinu, ka man pārmetīs cietsirdīgu bardzību, bet es arī zinu, ka tie būs vēl Apvain man tie jāpārvērš par vienu vienīgu taisnas tiesas ieroci, kam jākrīt uz galvas …»
Visu sejas instinktivi iedrebējās. Kņazs bija mierīgs. Viņa seja neizteica ne dusmas, ne dvēseles satraukuma.
«Tagad tas pats, kura rokās ir daudzu liktenis, un kuru nekādas lūgšanas nespēj mīkstināt, tas pats tagad jūs visus lūdz. Viss tiks aizmirsts, nogludināts, piedots; es aizrunāšu par jums visiem, ja izpildīsiet manu lūgumu. Lūk, mans lūgums. Es zinu, ka ne ar kādiem līdzekļiem, ne ar kādu iebiedēšanu, ne ar kādiem sodiem nevar iznīdēt netaisnību: par daudz dziļi tā jau iesakņojusies. Bezgodīgā kukuļošanas paraža jau kļuvusi par nepieciešamību un vajadzību pat tādiem cilvēkiem, kuri nebūt nav tādēļ piedzimuši, lai būtu bezgodīgi. Es zinu, ka daudziem jau gandrīz nav iespējams iet pret vispārējo straumi. Bet tagad, izšķirīgā un svētā brīdī, kad jāglābj sava tēva zeme, kad ikviens pilsonis nes visu un ziedo visu, — man jānāk ar aicinājumu kaut pie tiem, kuriem krūtīs vēl pukst krievu sirds un kuriem vēl kaut cik saprotams vārds dižciltība. Ko še runāt par to, kurš no mums visvairāk vainīgs! Varbūt es esmu vainīgāks par visiem; varbūt es sākumā pārāk skarbi jūs saņēmu; varbūt ar nevajadzīgu aizdomību es atstūmu visus tos no jums, kuri patiesi gribēja būt man palīdzīgi, kaut gan arī es, no savas puses, varēju tāpat darīt ……….. Ja jau patiesi viņi mīlēja taisnību un savas zemes labumu, tiem nevajadzēja no manas augstprātīgās izturēšanās apvainoties, tiem vajadzēja apspiest sevī paša godkāri un ziedot savu personību. Nevar būt, ka es nepamanītu viņu pašaizliedzību un augsto mīlu uz labu un galu galā nepieņemtu no viņiem derīgus un prātīgus padomus. Tomēr apakšniekam drīzāk pienākas piemēroties priekšnieka dabai, nekā priekšniekam — apakšnieka dabai. Vismaz tas ir likumīgāk un vieglāk, tāpēc ka apakšniekiem ir viens priekšnieks, bet priekšniekam simt apakšnieku. Bet atstāsim tagad malā, kurš par kuru vairāk vainīgs. Lieta ir tā, ka mums pienācis laiks glābt mūsu zemi; ka mūsu zeme iet bojā ne no divdesmit svešu tautu [10] iebrukuma, bet no mums pašiem; ka jau bez likumīgās pārvaldes ir radusies cita pārvalde, daudz spēcīgāka par katru likumīgo. Ir nodibinājušies savi noteikumi, viss nocenots, un cenas pat vispārībai zināmas darītas. Un neviens pārvaldnieks, kaut arī viņš būtu gudrāks par visiem likumdevējiem un valdītājiem, nav spējīgs izlabot ļaunumu, lai kā arī viņš ierobežotu slikto ierēdņu darbību, pielikdams tiem par uzraugiem citus ierēdņus. Viss būs veltīgi, kolīdz ik viens no mums nesajutīs, ka viņam tāpat kā tautu sacelšanās laikā jāapbruņojas pret tāpat jāsaceļas pret netaisnību. Kā krievu cilvēks, saistīts ar jums tautas kopībā, vienas un tās pašas asins, es tagad griežos pie jums. Es griežos pie tiem no jums, kam ir jel kaut kāds jēdziens par to, kas ir domu dižciltība. Es aicinu jūs atcerēties pienākumu, kas ikkurā vietā cilvēkam jāpilda. Es uzaicinu jūs tuvāk iepazīties ar saviem amata pienākumiem zemes labā, tāpēc ka tie mums visiem vēl diezgan tumši priekšstati un mēs tikko »