Pie traktiera piebraucis, Čičikovs lika pieturēt divu iemeslu pēc. No vienas puses, lai atpūtinātu zirgus, bet, no otras puses, lai pats drusku uzkostu un stiprinātos. Autoram jāatzīstas, ka viņš ļoti apskauž tādu ļaužu ēstgribu un kuņģi. Viņam neko nenozīmē Pēterburgā vai Maskavā dzīvojošie lielmaņi, kas laiku pavada, pārdomādami, ko rītu ēdīs un kādu pusdienu sadomāt uz parītu, kas pie šīs pusdienas ķeras ne citādi, kā vispirms iebaudījuši kapsulas: rij austeres, jūras zirnekļus un citus brīnumus, bet pēc brauc uz Karlsbadi vai Kaukazu. Nē, šādus kungus autors nekad nav apskaudis. Bet vidējas rocības kungi, kuri vienā stacijā prasa šķiņķi, otrā sivēnu, trešā gabalu stores vai ceptu desu ar sīpoliem, bet pēc tam, it kā nemaz nebūtu ēduši, vienalga kādā laikā, sēžas pie galda, un storu vira ar vēdzelēm un zivju pieņiem, piekožot zivju pīrāgus vai pastēti no sama astes [1] , tik apetitīgi šņakst un krakšķ zobos, ka, to redzot, klātesošajiem sāk rasties ēstgriba, — lūk, šie kungi tiešām bauda apskaužamu debess dāvanu! Ne tikai viens lielmanis vien katrā brīdī gatavs ziedot pusi no saviem zemniekiem un pusi no ieķīlātajām un neieķīlātajām, pēc ārzemju un krievu parauga uzlabotajām muižām, lai tikai iemantotu tādu kuņģi, kāds ir vidējas rocības kungam, bet nelaime tikai tā, ka ne par kādu naudu, ne par kādām muižām, ar un bez uzlabojumiem, nevar iegūt tādu kuņģi kā vidējas rocības kungam.
Traktieris, nomelnējusi koka ēka, uzņēma Čičikovu savā šaurajā, viesmīlīgajā pajumtē, kas bija atspiedusies uz tieviem, grebtiem stabiem, līdzīgiem veclaiku baznīcu lukturu kātiem. Traktieris atgādināja krievu zemnieku istabu, tikai mazliet lielāku. No jauna koka grebtas dzegas ap logiem un zem jumta spilgti un dzīvi izraibināja tā tumšās sienas; uz logu aizvirtņiem bija uzzīmētas puķu krūzes ar puķēm.
Pa šaurām koka kāpnēm uzkāpis augšā lielā priekšnamā, viņš satika resnu, raibā katūnā ģērbušos veceni, kas, čīkstošās durvis atvērdama, sacīja: «lūdzu šurp!» Istabā bija sastopami visi vecie draugi, ko katrs atradīs nelielos koka traktieros, kuru nav mazums sabūvētu ceļa malā, tur bija: nosūbējis patvāris, gludi ēvelētas priežu koka sienas, kaktā trīsstūru skapis ar tējas kannu un tasēm, apzeltītas porcelāna olas, kas zilās un sarkanās lentēs karājās svētbilžu priekšā, nesen apbērnojusies kaķe, spogulis, kas divu acu vietā rādija četras, bet sejas vietā kaut ko plācenim līdzīgu; beidzot aiz svētbildēm aizbāzti smaržīgu zāļu un neļķu saišķi, kas bija tā izkaltuši, ka tas, kas vēlējās tos paostīt, tikai šķaudīja un vairāk nekā.
«Vai sivēns dabūjams?» ar tādu jautājumu Čičikovs griezās pie stāvošās vecenes.
«Dabūjams.»
«Ar mārrutkiem un krējumu?»
«Ar mārrutkiem un krējumu.»
«Dod to šurp!»
Vecene aizgāja sameklēt un atnesa šķīvi, servjeti, kas bija sastērķelēta tā, ka slējās kā sakaltusi miza, pēc tam tievu, spalvas nazim līdzīgu nazi ar nodzeltējušu kaula spalu, divzaru dakšiņu un sāls trauciņu, kuru neparko nevarēja nostādīt taisni uz galda.
Mūsu varonis pēc ieraduma tūliņ sāka ar viņu aprunāties un izjautāja, vai pati turot traktieri jeb vai esot vīrs, un cik peļņas dodot traktieris, un vai viņiem dēli klāt dzīvojot, un vai vecākais dēls neprecējies vai precējies, un kādu sievu apņēmis, vai ar lielu pūru vai ne, un vai sievas tēvs bijis apmierināts, un vai nav dusmojies, ka uz kāzām dabūjis maz dāvanu; ar vārdu, nekā nepalaida garām. Pats par sevi saprotams, ka arī izpētīja, kādi muižnieki dzīvo viņu apkārtnē, un dabūja zināt, ka esot visādi muižnieki. Blochins, Počita- jevs, Miļnijs, pulkvedis Čeprakovs, Sobakevičs. «A, Sobake- viču pazīsti?» viņš jautāja un tūliņ dzirdēja, ka vecene pazīst ne tikai Sobakeviču, bet arī Maņilovu un ka Maņilovs esot patīkamāks par Sobakeviču: Maņilovs liekot tūliņ vārīt vistu, prasot arī teļa gaļu; ja esot jēra aknas, tad liekot atnest arī jēra aknas un no visa pa druskai tikai iebaudot, bet Sobakevičs prasot tikai kaut ko vienu un tad arī visu apēdot, pat vēl gribot par to pašu maksu piedevas.
Kamēr viņš tādā veidā sarunājās, ēzdams sivēnu, no kura bija palicis tikai pēdējais kumoss, atskanēja piebraukušas ekipāžās ratu troksnis. Pa logu paskatījies, viņš ieraudzīja, ka pie traktiera apstājusies viegla puskariete ar trim labiem zirgiem priekšā. No puskarietes izkāpa kaut kādi divi vīrieši. Viens gaišmatis, gara auguma; otrs drusku zemāks, melnīgsnējs. Gaišmatis bija tumši zilos ungāru svārkos, bet melnīgsnējais vienkārši svītrotā archalukā. Tālumā varēja saredzēt velkamies vēl kādus tukšus ratus, ko vilka četri vāji, noplūs- kājušies zirģeļi, ar saplosītām sakām un virvju iejūgu. Gaišmatis tūliņ devās pa trepēm augšā; bet melnīgsnējais vēl palika ārā, un taustīja kaut ko puskarietē, turpat ar sulaini sarunādamies un mādams ar roku viņiem pakaļ braucošai karietei. Viņa balss Cičikovam izlikās it kā pazīstama. Kamēr viņš to aplūkoja, gaišmatis jau bija paspējis sataustīt durvis un tās atvēris. Tas bija liela auguma vīrs, pavājš no vaiga vai, kā saka, noliesējis, ar iesarkanām ūsiņām. Viņa iedegušais vaigs liecināja, ka viņš labi pazīst dūmus, ja ne biszāļu, tad mazākais tabakas. Viņš pieklājīgi paklanījās Cičikovam, uz ko pēdējais arī tāpat atbildēja. Dažu minušu laikā viņi, droši vien, būtu ielaidušies sarunās, labi sapazinušies, jo sākums jau bija likts un abi gandrīz vienā reizē izsacīja savu prieku, ka vakarējais lietus pilnīgi nodzinis putekļus no ceļa un tagad ir vēsi, ir patīkami braukt; bet tanī brīdī ienāca viņa melnīgsnējais biedrs, cepuri no galvas nosviedis uz galda, viņš braši ar roku izbužināja savus biezos, melnos matus. Tas bija vidēja auguma vīrs ar diezgan glītu stāvu, apaļiem, sārtiem vaigiem, sniega baltiem zobiem un piķa melnu vaiga bārdu. Viņš bija spirgts kā asinis ar pienu; veselība tā vien dvesa no viņa sejas.
«Ba, ba, bā!» rokas izplētis, viņš pēkšņi izsaucās, ieraudzījis Čičikovu. «Kāds liktenis tevi te atvedis?»
Čičikovs pazina Nozdrevu, to pašu, ar kuru bija pusdienojis pie prokurora un kurš dažās minūtēs ar viņu tā bija iedraudzējies, ka sāka jau uzrunāt ar tu, kaut gan Čičikovs no savas puses nedeva uz to nekādu iemeslu.
«Kurp braukdams?» jautāja Nozdrevs un, atbildes nenogaidījis, turpināja: «Bet es, brāl, braucu no gada tirgus. Apsveic: nospēlējos uz beidzamo urā! Tici vai ne, nekad mūžā tā neesmu nospēlējies. Es taču atbraucu ar īrētiem zirgiem! Lūk, paskaties pa logu laukā!» Te viņš pats nolieca Čičikova galvu, tā ka tas tikko neatdauzīja to pret loga rāmi. «Vai redzi, kādi kaķi! ar pūlēm atvilka nolādētie, es jau iesēdos, lūk, viņa puskarietē.» To teicis, Nozdrevs parādīja ar pirkstu uz savu biedru. «Bet jūs vēl neesat pazīstami? Mans svainis Mižujevs! Mēs ar viņu visu rītu runājām par tevi. Nu, gan redzēsi, saku, ka mēs satiksim Čičikovu. Nu, brāl, kaut tu zinātu, kā es nospēlējos! Tici vai ne, ne tikai četrus rikšotājus paspēlēju — bet visu nolaidu. Man vairs nav ne važiņas, ne pulksteņa …» Čičikovs paskatījās un tiešām redzēja, ka viņam nebija ne pulksteņa, ne važiņas. Viņam pat izlikās, ka vaigu bārda vienā pusē mazāka un nebija tik bieza kā otrā. «Bet būtu man bijuši tikai divdesmit rubļu kabatā,» Nozdrevs turpināja, «taisni ne vairāk kā divdesmit, es būtu visu atspēlējis, tas ir, ne tikai būtu atspēlē- jis, bet, kā godīgs cilvēks, trīsdesmit tūkstošus tūliņ būtu iebāzis makā.»
«Tu gan toreiz arī tā runāji,» atbildēja gaišmatis: «bet, kad es tev iedevu piecdesmit rubļu, tad arī tos tūliņ paspēlēji.»
«Nebūtu arī paspēlējis! nudien, nebūtu paspēlējis! Ja nebūtu pats izdarījis muļķību, nudien, nebūtu paspēlējis. Nebūtu es pēc parolē nolādētajam septiņacim uzliecis pīli, es būtu nogrābis visu banku.»
«Bet tomēr nenogrābi,» gaišmatis piezīmēja.
«Nenogrābu tāpēc, ka pārskatījos. Bet vai tu domā, ka tavs majors labi spēlē?»
«Labi vai slikti, tomēr viņš tevi apspēlēja.»
«Lūk, gudrība!» sacīja Nozdrevs: «tā es arī viņu novinnēšu. Nē, būtu viņš pamēģinājis izspēlēt dublētu [2] , tad es gan redzētu, tad es gan redzētu, kas viņš par spēlmani! Bet par to, brāl Čičikov, kā mēs pirmās dienas uzdzīvojām! Tiesa, bija lepns gada tirgus. Paši tirgotāji saka, ka nekad tik daudz ļaužu neesot sabraukuši. Man visu, ko vien no muižas atveda, pārdeva par vislabākām cenām. Ak brālīt! kā uzdzīvojām! Tagad pat, kad atminos… velns parauj! tas ir, cik žēl, ka tevis nebija. Iedomājies, ka trīs verstis no pilsētas stāvēja dragunu pulks. Tici vai ne, ka oficieri, visi, cik viņu bija, ap četrdesmit cilvēku oficieru vien bija pilsētā; kā sākām mēs, brālīt, dzert. . . Stabsrotmistrs Pocelujevs… tik mīļš! ūsas, brālīt, tādas! Bordo sauc vienkārši par dziru. «Atnes, brāl,» saka, «dziru!» Poručiks Kuvšiņņikovs … Ak brālīt, cik mīļš cilvēks! var sacīt, dzērājs uz pirmo numuru. Mēs visu laiku bijām ar viņu kopā. Kādu lepnu vīnu mums Ponomarevs deva! Tev jāzina, ka viņš ir blēdis, un viņa bodē nekā nevar pirkt: pie vīna maisa visādus mēslus: sandaļu, grauzdētus korķus un pat mērcē tanī, pagāns, kliederus, bet, ja izvilks no dibensistabas, ko tas dēvē par atsevišķo, kādu pudeli, tad, brāl, to dzerdams, jutīsies kā septītās debesīs. Šampanietis mums bija tāds, kas gubernatora šampanietis pret to? tīrais kvass. Iedomājies, ne kliko, bet kaut kāds kliko matradura, tas ir divkāršs kliko. Un vēl iedeva mums pudeli franču vīna ar nosaukumu: bonbons. — Smarža? buķete, un viss, ko gribi. Tad ta uzdzīvojām!… Pēc mums atbrauca kāds kņazs, atsūtīja uz bodi pēc šampanieša, nav ne pudeles visā pilsētā, oficieri visu izdzēruši. Tici vai ne, es viens pats pie pusdienām izdzēru septiņpadsmit pudeļu šampanieša!»
«Nu, septiņpadsmit pudeļu gan tu neizdzēri,» piezīmēja gaišmatis.
«Kā goda vīrs saku, ka izdzēru,» atbildēja Nozdrevs.
«Tu vari teikt, ko gribi, bet es tev saku, ka ir desmit neizdzersi.»
«Nu, vai gribi derēt, ka izdzeršu?»
«Kādēļ tad derēt?»
«Nu, derēsim uz tavu bisi, ko nopirki pilsētā.»
«Negribu.»
«Nu, derēsim, pamēģini!»
«Ir mēģināt negribu.»
«Tu būtu palicis bez bises, kā bez cepures. Ek brāl Čiči- kov, tas ir, cik man bija žēl, ka tevis trūka! Es zinu, tu nebūtu varējis šķirties no poručika Kuvšiņņikova. Jūs būtu cieti ar viņu iedraudzējušies. Tas nav vis tāds kā prokurors un citi guberņas sīkstuļi mūsu pilsētā, kas par katru kapeiku trīc. Tas, brālīt, ar tevi saspēlēs galbiku, banku un visu, ko tik gribi. Ek Čičikov, nu, vai tev bija grūti atbraukt! Nudien, tāpēc tu esi sivēns, lopkopis tāds! nobučo mani, sirsniņ, nāvīgi tevi mīlu! Paskat, Mižujev: ko liktenis savedis: kas viņš man vai es viņam? viņš atbraucis dievs zina no kurienes, un es dzīvoju še … Bet — cik daudz, brāl, bija kariešu, un viss tas en gros. Laimes ratu griezu, novinnēju divas bundžas po- mades, porcelānā tasi un ģitāru; tad liku vēl vienu reizi un, nolādēta būšana, paspēlēju visu un vēl sešus rubļus klāt. Bet kaut tu zinātu, kāds kavalieris Kuvšiņņikovs! Mēs ar viņu bijām gandrīz visās ballēs. Tur bija viena tik izgreznojusies ar rišām un trišām, un velns viņu zina, kas tai bija mugurā… es tikai sevī domāju: velns parauj! Bet Kuvšiņņikovs. tas ir tāda bestija, nosēžas viņai blakus un franču valodā gāž vaļā tādus komplimentus … Tici vai ne, pat vienkāršas sievas nelaida garām. To viņš nosauc zemenes lasīt. Bija savestas brīnišķīgas zivis un žāvētas stores muguras. Es vienu atvedu līdzi, labi, ka iedomājos nopirkt, kamēr vēl bija nauda. Kur tu tagad brauc?»
«Es braukšu pie viena cilvēciņa,» atbildēja Čičikovs.
«Nu, ko tur ar cilvēciņu, lai viņš paliek! brauc man līdzi!»
«Nē, nevaru, man ir darīšanas.»
«Nu, palūk, darīšanas! ko izdomājis! ak tu Opodeldok Ivanovič!»
«Nudien, darīšanas, pie tam vēl svarīgas.»
«Es gribu derēt, ka melo! nu, saki, pie kā tu brauc?»
«Nu, pie Sobakeviča.»
Te Nozdrevs sāka tik skaļi smieties, kā var smieties tikai spirgts, veselīgs cilvēks, kam visi zobi tik balti kā cukurs un vaigi trīc un lēkā, bet kaimiņš aiz durvīm, trešā istabā, uzmostas no miega un, acis ieplētis, izsaucas: ek, kā nu laiž vaļā!
«Kas tur ko smieties?» sacīja Čičikovs, kam tādi smiekli lāgā nepatika.
Bet Nozdrevs tik smējās pilnā rīklē, arvien piebilzdams: «vai, apžēlojieties, nudien, pārplīsīšu no smiekliem!»
«Nav nekā smieklīga: es viņam apsolījos,» atbildēja čičikovs.
«Tu nolādēsi savu dzīvi, kad pie viņa aizbrauksi: tas jau ir vislielākais draņķis! Es taču pazīstu tavu dabu: tu nikni vilsies, ja domā pie viņa atrast banku vai pudeli kaut kāda bonbona. Klausies, brālīt: nu, lai velns rauj Sobakeviču, brauc man līdzi! ar kādu stores muguru es tevi pacienāšu! Pono- marevs, bestija, tā klanījās, saka: tikai jums dodu, visu tirgu izmeklēsiet, bet tādu neatradīsiet. Blēdis viņš tomēr šausmīgs. Es viņam to acīs sacīju: jūs, saku, ar mūsu krodzinieku esat pirmie blēži! Smejas bestija, bārdu glaudīdams. Mēs ar Kuvšiņņikovu ik dienas ēdām brokastis viņa veikalā. Ak brāl, lūk, aizmirsu tev sacīt: zinu, ka tev tas patiks, bet ir par desmit tūkstošiem neatdošu, to jau tagad saku. Ei Por- firij,» pie loga piegājis, viņš uzkliedza savam sulainim, kurš vienā rokā turēja nazi, otrā maizes garozu ar stores gabalu, ko viņam garāmejot bija palaimējies nogriezt, izņemot kaut ko no puskarietes. «Ei Porfirij,» kliedza Nozdrevs: «Atnes kucēnu! Kas par kucēnu!» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies. «Zagts, neparko saimnieks tā nebūtu atdevis. Es viņam solīju savu brūno ķēvi, vai atminies, ko iemiju no Chvos- tireva . . .» Čičikovs, zināms, savā mūžā nebija redzējis ne brūno ķēvi, ne Chvostirevu.
«Kungs! vai nekā negribat uzkost?» vaicāja tanī brīdī vecene, viņam tuvodamās.
«Negribu. Ek brāl, kā uzdzīvojām! Nu, dod arī glāzi degvīna, kāds tev ir?»
«Anisu,» vecene atbildēja.
«Nu, dod anisu,» sacīja Nozdrevs.
«Dod man arī glāzīti!» piebilda gaišmatis.
«Teātrī viena aktrise, kanaļa, dziedāja kā kanarijas putniņš! Kuvšiņņikovs, kas man sēdēja blakus, sacīja: lūk, brāl, tur varētu zemenes lasīt! Domāju, bija ap piecdesmit bala- ganu. Fenardijs četras stundas griezās kā dzirnavas.» To teicis, viņš paņēma degvīna glāzi no vecenes rokām; tā viņam par to zemu paklanījās. «A, dod viņu šurp!» viņš iesaucās, ieraudzījis Porfiriju ar kucēnu ienākam. Porfirijs bija ģērbies tāpat kā viņa kungs, kaut kādā vatētā archalukā, bet tikai drusku vairāk notraipītā.
«Dod viņu, liec te uz grīdas!»
Porfirijs nolika kucēnu uz grīdas; visas četras kājas izstiepis, tas sāka ošņāt zemi.
«Lūk, kucēns!» sacīja Nozdrevs, saņemdams to pie muguras un rokā paceldams. Kucēns sāka diezgan žēlabaini kaukt.
«Tu tomēr neesi izdarījis, ko es tev liku,» teica Nozdrevs, pret Porfiriju atgriezies un kucēna vēderu uzmanīgi aplūkodams: «tu nemaz neesi viņu sukājis?»
«Nē, es viņu izsukāju.»
«Bet kāpēc ir blusas?»
«Nevaru zināt. Varbūt tās viņam no puskarietes salīdušas.»
«Melo, melo, neesi ne domājis sukāt, tu vēl, muļķi, savējās būsi ielaidis. Lūk, paskaties, Čičikov, paskaties, kādas ausis, nu še patausti ar roku.»
«Nu, kādēļ, es tāpat redzu: labas sugas!» atbildēja Čičikovs.
«Nē, patausti taču ausis!»
Viņam par patikšanu Čičikovs aptaustīja ausis, piebilzdams: jā, būs labs suns.
«Bet deguns, vai jūti, cik auksts? pieliec roku!» Negribēdams viņu apvainot, Čičikovs pataustīja arī degunu, sacīdams: laba oža.
«īsts buldogs,» turpināja Nozdrevs: «es jau sen .buldoga tīkoju. Na, Porfirij, aiznes viņu!»
Porfirijs, kucēnu ap vēderu paņēmis, aiznesa viņu uz puskarieti
«Klausies, Čičikov, tev visādā ziņā jābrauc man līdzi, piecas verstis tikai, ātri aizbrauksim, un tad, ja gribi, vari arī apciemot Sobakeviču.»
Nu, ko tad, domāja pie sevis Čičikovs: nudien, braukšu pie Nozdreva. Vai tad viņš sliktāks par citiem, tāds pats cilvēks, pie tam vēl nospēlējies. Viņš, kā redzams, uz visu gatavs, tātad no viņa varbūt kaut ko var par velti izlūgt. «Lai notiek, brauksim,» viņš sacīja: «bet tikai neaizturi mani ilgi, man laiks dārgs.»
«Nu, sirsniņ, lūk, tā! Tas ir labi, pagaid, es tevi par to noskūpstīšu.» Te Nozdrevs un Čičikovs saskūpstījās. «Cik labi. visi trīs arī brauksim!»
«Nē, mani tu, lūdzams, atlaid,» sacīja gaišmatis: «man jābrauc uz mājām.»
«Nieki, nieki, brāl, nelaidīšu.»
«Nudien, sieva dusmosies, tagad jau tu vari viņa puskarietē pārsēsties.»
«Nē, nē, nē! Nemaz nedomā.»
Gaišmatis bija viens no tiem ļaudīm, kuru daba pie pirmā acu uzmetiena izliekas stūrgalvīga. Vēl nebūsi ne mutes atplētis, kad viņi jau gatavi strīdēties, un liekas, ka nekad nepiekritīs tam, kas pretstatā viņu domām, ka nekad nenosauks muļķi par gudru un nebūs ar mieru dejot pēc svešas stabules; bet beigsies vienmēr ar to, ka viņu raksturs izrādīsies maigs, ka viņi tieši tam piekritīs, ko iepriekš bija nolieguši, muļķību nosauks par gudrību un tad dejos pēc otra stabules, ka labāk nevajag, vārdu sakot, iesāks labi, bet beigs slikti.
«Blēņas!» Nozdrevs atbildēja gaišmatim uz kādu viņa argumentu, uzbāza viņam cepuri galvā, un — gaišmatis brauca viņiem līdzi.
«Par degvīnu, kungs, neesat aizmaksājuši…» sacīja vecene.
«Ā, labi, labi, māmiņ. Paklausies, svainīt! samaksā, lūdzams. Man nav ne kapeikas klāt.»
«Cik vajadzīgs?» svainis jautāja.
«Nav -jau daudz, mīļais, divi griveni pavisam,» vecene sacīja.
«Ko niekus. Dod viņai pusi, ar to pietiek.»
«Pamaz, kungs,» vecene sacīja, tomēr paņēma naudu ar pateicību un vēl steigšus skrēja atvērt viņiem durvis. Viņa nebija paspēlējusi, tāpēc ka bija četrreiz vairāk uzprasījusi, nekā degvīns maksāja.
Aizbraucēji sasēdās. Čičikova puskariete brauca blakus puskarietei, kurā sēdēja Nozdrevs un viņa svainis, un tāpēc viņi visi trīs varēja brīvi pa visu ceļu sarunāties. Arvien vairāk atpalikdami, viņiem sekoja Nozdreva ar noīrētiem vājiem zirgiem aizjūgtie rati. Tanī sēdēja Porfirijs ar kucēnu
Tā kā ceļinieku saruna lasītāju visai interesēt nevar, tad darīsim labāk, ja teiksim kādu vārdu par pašu Nozdrevu, kam varbūt piekritīs mūsu'poēmā ne gluži pēdīgā loma.
Pēc vaiga Nozdrevs, laikam, jau daudzmaz būs lasītajam pazīstams. Tādus ļaudis katrs būs ne mazumu sastapis. Viņus dēvē par veikliem puišiem, jau bērnībā un skolā tos ieskata par labiem biedriem, un pie visa tā viņi jo bieži dabū krietnu pērienu. Viņu sejā vienmēr atspoguļojas kaut kas vaļsirdīgs, patiess, pārdrošs. Viņi ātri iepazīstas, un nepaspēsi ne apskatīties, kad jau tevi uzrunā ar tu. Draudzību mēdz noslēgt, kā liekas, uz mūžību; bet gandrīz vienmēr tā gadās, ka sadraudzējušies sakaujas tai pašā vakarā draudzīgās dzīrēs. Viņi vienmēr lieli runātāji, žūpas, izmanīgi drošinieki, uzkrītoši. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Nozdrevs bija gluži tāds pats, kāds ap astoņpadsmito un divdesmito gadu: jautras uzdzīves draugs. Precības viņu ne drusku nepārvērta, jo vairāk tāpēc, ka sieva drīz šķīrās no šīs pasaules, atstādama divus bērnus, kuri viņam bija gluži nevajadzīgi. Par bērniem tomēr rūpējās glīta aukle. Mājā viņš vairāk par dienu neparko nevarēja nosēdēt. Viņa jutīgais deguns pa vairāk desmitām verstīm saoda, kur bija gada tirgus ar visādām sanāksmēm un ballēm; viņš jau vienā acumirklī bija tur, strīdējās un sacēla nemieru aiz zaļā galda, jo, līdzīgi visiem tādiem, bija kaislīgs kāršu spēlmanis. Kā jau mēs pirmajā nodaļā redzējām, kārtis viņš spēlēja ne gluži bez grēkiem un tīri, jo prata dažādus niķus un blēdības, kāpēc arī spēle bieži beidzās ar citu spēli: vai nu viņu piekāva ar zābakiem, vai arī izplūkāja viņa biezo, skaisto vaiga bārdu, tā ka viņš dažreiz pārradās mājās tikai ar vienu bakenbārdi, kas arī bija diezgan paplāna. Bet viņa veselīgie un apaļie vaigi bija tik labi radīti un saturēja tik daudz dīgtspējas, ka vaigu bārda drīz uzauga no jauna, pat vēl labāka nekā iepriekš. Un, kas visdīvainākais, kas var notikt tikai Krievijā, viņš pēc īsa laika atkal no jauna satikās ar tiem draugiem, kas viņu tā bija piekāvuši, un satikās, it kā nekas nebūtu noticis, ir viņš, kā saka, neko, ir viņi neko.
Nozdrevs dažā ziņā bija notikumiem bagāts cilvēks. Neviena sapulce, kur viņš bija klāt, nepagāja bez notikuma. Kaut kāds notikums vienmēr atgadījās: vai nu viņu žandarmi izveda no zāles zem rokas, vai arī paša draugi bija piespiesti viņu izgrūst laukā. Ja tas trūka, tad tomēr bija kaut kas tāds, kas ar citiem nemēdz notikt: vai nu viņš bufetē tā piedzērās, ka tikai smējās vien, vai tik briesmīgi samelojās, ka pašam beidzot kļūst kauns. Un samelos gluži bez kādas vajadzības: pēkšņi sāks stāstīt, ka viņam bijis gaišzilas vai sārtas spalvas zirgs un tamlīdzīgas aplamības, tā ka visi klausītāji beidzot aiziet, piebilzdami: nu, brāl, tev, kā liekas, no meliem jau sāk ausis kustēt. Ir ļaudis, kam piemīt kaislība darīt nepatikšanas savam tuvākam dažu reizi gluži bez kāda iemesla. Dažs, piemēram, cilvēks jau labi činā, cienījamu izskatu ar zvaigzni pie krūtīm, spiedīs jums roku, sarunāsies ar jums par nopietnām lietām, kas mudina uz pārdomām, bet pēc tam, skaties, turpat jums acu priekšā izdarīs kādu cūcību. Un izcūkos tā kā vienkāršs kolēģiju reģistrators, bet nevis tā kā vīrs, kam zvaigzne pie krūtīm, kas spriež par lietām, kas mudina uz pārdomām; tā ka paliec stāvot un, plecus raustīdams, brīnies un vairāk nekā. Tāda dīvaina kaislība piemita arī Nozdrevam. Jo tuvāk kāds ar viņu sagājās, jo drīzāk viņš to piecūkoja: izplatīja tenkas, muļķīgākas par kurām grūti izdomāt, izjauca kāzas, tirdzniecības līgumu un nepavisam neuzskatīja sevi par jūsu ienaidnieku; gluži otrādi, ja viņam gadījās ar jums atkal satikties, viņš atkal izturējās draudzīgi un pat sacīja: tu esi tāds nelietis, pie manis nekad neatbrauc. Nozdrevs daudzējādā ziņā bija vispusīgs cilvēks, tas ir, cilvēks, kas uz visu gatavs. Vienā un tanī pašā brīdī viņš piedāvāja jums braukt līdzi, kur gribat, kaut uz pasaules malu, iesākt kādas tikai gribat darīšanas, mīt visu, kas vien ir, pret ko jūs tikai vēlaties. Šautene, suns, zirgs — viss bija maiņas priekšmets, bet nebūt tādēļ, lai ko nopelnītu, tas it vienkārši notika dzīvās un nemierīgās dabas pēc. Ja gada tirgū viņam gadījās uzdurties kādam vientiesim un to apspēlēt, viņš pirka visu, kas tikai veikalos viņam krita acīs: zirgu sakas, kvēpināmās sveces, auklei lakatus, ērzeli, rozines, sudraba mazgāšanās trauku, holandiešu audeklu, bīdelētus miltus, tabaku, pistoles, siļķes, bildes, tecilu, podus, zābakus, fajansa traukus : — cik tik pietika naudas. Kaut gan reti gadījās, ka visu to pārveda uz mājām: gandrīz tanī pašā dienā visu to iemantoja cits laimīgāks spēlmanis, dažreiz pat gāja līdzi arī viņa paša pīpe ar tabakas maku un iemuti un citu reizi arī visi četri zirgi ar visu: ar ratiem un kučieri, tā ka pats saimnieks īsos svārciņos vai archalukā gāja meklēt kādu draugu, lai izlietotu viņa ekipāžu. Lūk, kāds bija Nozdrevs! Varbūt viņu nosauks par izzūdošu raksturu, sacīs, ka tagad vairs nav Noz- dreva. Ak vai! nebūs taisnības tiem, kas tā runās. Nozdrevs vēl ilgi nenozudīs no pasaules. Viņš ir visur mūsu vidū un, varbūt, staigā tikai citos svārkos; bet ļaudis ir vieglprātīgi, tuvredzīgi, un cilvēks citos svārkos tiem liekas cits cilvēks.
Pa to laiku visas trīs ekipāžās jau piebrauca pie Nozdreva mājas lieveņa. Mājās neviens nebija gatavojies viņus saņemt. Ēdamistabas vidū stāvēja koka krāģis, un divi zemnieki, uz tā stāvēdami, balsināja sienas, vilkdami kādu bezgalīgu dziesmu; visa grīda bija notašķīta kaļķiem. Nozdrevs pavēlēja zemniekiem tūliņ ar visu krāģi vākties laukā un ieskrēja otrā istabā dot pavēles. Viesi dzirdēja, ka viņš pavēlēja pavāram vārīt pusdienas; Čičikovs, kas jau mazliet sāka just ēstgribu, noprata, ka drīzāk pie galda netiks kā ap pulksten pieciem. Atpakaļ atnācis, Nozdrevs veda viesus izrādīt tiem visu, kas vien viņam sādžā bija; un mazliet vairāk nekā divu stundu laikā izrādīja tiem gluži visu, tā ka vairs nepalika nekā ko rādīt. Vispirms gāja apskatīt zirgu stalli, kur redzēja divas ķēves, vienu pelēku, ābolainu, otru brūnu, pēc tam bēru, pēc izskata neglītu ērzeli, bet par ko Nozdrevs dievojās, ka samaksājis desmit tūkstošus.
«Desmit tukstošus tu gan par viņu nedevi,» svainis piezīmēja. «Viņš jau nav tūkstoša vērts.»
«Nudien, samaksāju desmit tūkstošus,» sacīja Nozdrevs.
«Tu vari dievoties, cik gribi,» atbildēja svainis.
«Nu, vai gribi, derēsim!» teica Nozdrevs.
Svainis nebija ar mieru derēt.
Pēc tam Nozdrevs parādīja tukšus steliņģus, kur agrāk arī bija stāvējuši labi zirgi. Tanī pašā stallī redzēja āzi, ko pēc veciem ieskatiem vajadzēja turēt kopā ar zirgiem; viņš, kā likās, bija ar zirgiem liels draugs, staigāja zem viņu vēderiem kā pa savām mājām. Pēc tam Nozdrevs veda rādīt viņiem piesietu vilcēnu. «Lūk, vilcēns!» viņš sacīja: «es viņu tīšām baroju ar jēlu galu. Man gribas, lai viņš būtu īsts zvērs!» Gāja apskatīt dīķi, kurā, pēc Nozdreva vārdiem, dzīvoja tik lielas zivis, ka divi cilvēki ar pūlēm var izvilkt tikai vienu, par ko radinieks tomēr neaizmirsa šaubīties. «Es tev, Cičikov,» sacīja Nozdrevs, «parādīšu pāri lepnu suņu: melno muskuļu stiprums taisni apbrīnojams, purns ass kā adata!» . un aizveda viņus pie ļoti glīti izbūvētas mazas mājiņas, ap kuru bija liels, no visām pusēm apžogots pagalms. Pagalmā iegājuši, viņi tur ieraudzīja visādus suņus, ir biezu un garu spalvu, ir smalku un mīkstu, no visādām sugām un dažādās krāsās: tumši brūnus ar melnu, melnus rūsganām galvām, baltus ar brūniem raibumiem, dzeltenus ar melniem raibumiem, rūsganraibus, melnausainus, pelēkausainus … Tur bija visādi vārdi, visi pavēles formā: šauj, lamā, lido, ugunsgrēks, pļauj, rauj, ķer, svilini, necieties, dārgumiņš, balva un kuratore. Nozdrevs viņu vidū jutās gluži kā tēvs ģimenē: visi viņi, astes, ko suņiem sauc par stūrēm, uz augšu sacēluši, skrēja viesiem tūliņ pretī, lai ar tiem apsveicinātos. Kādi desmit no viņiem uzlika Nozdrevam savas ķepas uz pleciem. Lamā parādīja tādu pašu draudzību arī Cičikovam un, uz pakaļkājām pacēlies, nolaizīja viņam ar mēli lūpas, tā ka Čičikovs tūliņ nospļāvās. Apraudzījis suņus, kas pārsteidza ar saviem stiprajiem muskuļiem — bija labi suņi. Tad gāja apskatīt Krimas kuci, kas jau bija akla un, pēc Nozdreva vārdiem, taisoties drīz sprāgt, bet pirms diviem gadiem esot bijusi ļoti laba kuce: apskatīja arī kuci — kuce tiešām bija neredzīga. Pēc tam gāja aplūkot ūdensdzirnavas, kur trūka virpuļa, kur piestiprina augšējo akmeni, kas ātri griežas vārpstā, spurdz, pēc jaukā krievu zemnieka izteiciena. «Bet te drīz būs kalve!» sacīja Nozdrevs. Drusku pagājuši, viņi patiešām ieraudzīja kalvi; apskatīja arī. kalvi.
«Lūk, šai laukā,» sacīja Nozdrevs, ar pirkstu uz lauku rādīdams: «tik daudz pelēko zaķu, ka zemi neredz; es pats vienu ar roku pie pakaļkājām noķēru.» «Nu, pelēci tu ar roku nenoķersi!» svainis piezīmēja. «Bet tomēr noķēru, nudien, noķēru!» atbildēja Nozdrevs. «Tagad vedīšu tevi parādīt.» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies, «robežas, kur beidzas mana zeme.»
Nozdrevs veda savus viesus pa lauku, kas daudzās vietās bija apklāts ciņiem. Visiem bija jāiet pa atmatām un uzartiem laukiem. Čičikovs sāka just nogurumu. Daudzās vietās viņiem bija jābrien ūdenī, tik zema bija vieta. No sākuma viņi gan sargājās un laipoja uzmanīgi, bet pēc, redzēdami, ka tas neko nepalīdz, brida taisni, nemaz neizšķirdami, kur lielāki, kur mazāki dubļi. Labu gabalu nogājuši, beidzot arī sasniedza robežu, šauru grāvi un koka stabiņu. «Lūk, robeža!» Nozdrevs sacīja: «viss tas, ko redzi šai pusē, ir mans, un arī tanī pusē, viss tas mežs, kas tur zilo, un viss, kas aiz meža, viss ir mans.»
«No kura laika tad tas mežs ir tavs?» svainis jautāja. «Vai tad tu esi viņu nesen pircis? Viņš taču tev nepiederēja.»
«Jā, es to nesen pirku,» atbildēja Nozdrevs.
«Kad tad tu paguvi viņu tik ātri nopirkt?»
«Kā ne, es jau aizvakar nopirku un, velns parauj, daudz samaksāju.»
«Tu jau tad biji gada tirgū.»
«Ak tu gudrinieks! Vai tad nevar vienā un tai pašā laikā būt tirgū un pirkt zemi? Nu, es biju tirgū, bet manas muižas pārvaldnieks te bez manis nopirka.»
«Ja nu pārvaldnieks, tad jau varbūt,» svainis sacīja, bet tomēr šaubīgi pakratīja galvu. Visi atgriezās pa to pašu slikto ceļu uz mājām. Nozdrevs ieveda viņus savā kabinetā, kurā nebija ne zīmes no tā, kas mēdz būt kabinetos, tas ir, grāmatas vai papīrs: karājās tikai zobeni un divas bises, viena trīssimt, otra astoņsimt rubļu vērtībā. Tās apskatījis, svainis pakratīja tikai galvu. Pēc tam parādīja turku kinžalus vienā no kuriem, aiz pārskatīšanās, bija iegriezts: Meistars Savelijs Sibirjakovs. Tad viesiem parādīja leijerkasti. Nozdrevs viņiem tūliņ kaut ko uzgrieza. Leijerkaste spēlēja diezgan jauki, bet tai iekšā, likās, bija kaut kas noticis, jo mazurka nobeidzās ar dziesmu: «Malbrugs karā devās»; bet «Malbrugs karā devās» negaidot pārgāja kādā labi pazīstamā valsī. Nozdrevs jau sen bija beidzis griezt, bet leijerkastē bija viena stabule ļoti dūšīga, kas neparko negribēja apklust; un vēl ilgi pēc tam viena pati svilpoja. Pēc tam tika parādītas visādas pīpes: gan koka, māla, porcelānā, putu, gan lietotas, gan gluži jaunas, gan ar ziemišķu apvilktas, gan neapvilktas, nesen vinnēts garš kāts ar dzintara iemuti, tabakas maks, ko bija izšūdinājusi kāda grāfiene, kura kādā pasta stacijā bija viņā līdz ausīm iemīlējusies un kurai rociņas, pēc viņa vārdiem, bija vissubtilakās superflu, nosaukums, kas acīm redžot nozīmēja visaugstāko pilnības pakāpi. Iekoduši stores muguru, viņi ap pulksten pieciem sēdās pie galda. Ēšana, kā redzams, nebija Nozdreva svarīgākais dzīves uzdevums; ēdieni nebija nekādi smalkie un labie: kaut kas bija ir piededzis, kaut kas palicis gluži neizvārīts. Redzams, ka pavārs strādāja vairāk pēc acumirkļa iedvesmas un lika katlā, kas nu pirmais gadījās pie rokas: ja viņa priekšā bija pipari — viņš iebēra piparus, ja kāposti — lika kāpostus, šķiņķi, zirņus, lēja pienu — ar vārdu: lēja un bēra, kaut tikai iznāk kas silts un garša kaut kāda jau visādā ziņā būs. Bet par to Nozdrevs pievērsās vīniem: vēl nebija pasniegta vira, viņš jau ielēja viesiem pa lielai glāzei portvīna un pēc tam vislabāko soternu, tāpēc ka vienkāršais so- terns guberņas un apriņķa pilsētās nemaz nav dabūjams. Pēc tam Nozdrevs lika atnest pudeli madeiras, par ko labāku pats feldmaršals neesot dzēris. Madeira tiešām dega rīklē, jo tirgotāji, pazīdami labas madeiras cienītāju muižnieku garšu, maisīja to bez žēlastības ar rumu un dažreiz pielēja arī salpetra skābi, cerēdami, ka krievu vēderi visu izcietīs. Tad Nozdrevs lika ienest vēl kādu sevišķu pudeli, kas pēc viņa vārdiem bija burgundietis ar šampanieti kopā. Viņš ļoti cītīgi lēja abās glāzēs pa labi un kreisi, svainim un Cičikovam: Čičikovs tomēr pamanīja, ka viņš sev pašam ļoti maz iepilina. Tas lika viņam uzmanīties, un tiklīdz Nozdrevs novērsās sarunādamies vai lēja svainim, viņš tūliņ izlēja savu glāzi šķīvī. Drīz galdā uzlika pīlādžogu vīnu, kas, pēc Nozdreva vārdiem, garšojot gluži kā salds krējums, bet kurā par brīnumu, jo stipri bija jūtams neiztīrīts degvīns. Pēc tam dzēra kādu balzamu, kam bija grūti atmināms nosaukums, tā ka pats mājastēvs to otrreiz nosauca jau citā vārdā. Pusdienas jau sen bija pabeigtas, visi vīni arī jau bija nogaršoti, bet viesi vēl vienmēr sēdēja pie galda. Svainim klātesot, Čičikovs nekādi negribēja runāt par galveno lietu. Svainis tomēr bija svešs cilvēks, bet priekšmets prasīja draudzīgas sarunas zem četrām acīm. Kaut gan nezin vai svainis varēja būt bīstams cilvēks, tāpēc ka viņš bija tā pievilcies, ka, uz krēsla sēdēdams, vienmēr badīja ar degunu. Arī pats ievērojis, ka atrodas nedrošā stāvoklī, viņš beidzot sāka lūgties uz māju, bet tik slinkā un vājā balsī, it kā ar knieblēm vilktu zirgam kaklā sakas, kā mēdz krievi izteikties.
«Nē, nē, nē! nelaidīšu!» sacīja Nozdrevs.
«Nē, mans draugs, neapbēdini mani, nudien, braukšu,» teica svainis: «tu mani ļoti apbēdināsi.»
«Nieki, nieki! mēs tūliņ saspēlēsim banku.»
«Nē, brāl, vari spēlēt pats, bet es nevaru, sieva būs lielā pretenzijā, nudien, man viņai jāizstāsta par tirgu. Vajag, brāi, patiesi vajag viņai sagādāt kādu prieku. Nē, tu neaizturi mani!»
«Rauj tavu sievu!… kas jums gan abiem kopā par svarīgām darīšanām!»
«Nē, brāl, viņa tiešām godīga un uzticīga! Esmu viņai daudz pateicības parādā… vai tici, man asaras acīs. Nē, neaizturi mani; kā godīgs cilvēks braukšu. Es ar tevi runāju pēc tīras sirdsapziņas.»
«Lai brauc, kas tev par labumu no viņa!» Čičikovs klusu sacīja Nozdrevam.
«Taisnība gan!» atbildēja Nozdrevs: «ne acu galā nevaru ieredzēt tādus lempjus!» tad stipri piebilda: «nu, velns ar tevi, brauc ar sievu mīlināties, fitjuks [3] tāds!»
«Nē, brāl, tu nelamā mani par fitjuku,» svainis atbildēja: «man viņai par dzīvi jāpateicas. Tāda, nudien, laba, mīļa, tik laipna … vai jāraud gandrīz, prasīs, ko redzēju tirgū, viss jāizstāsta, tiešām, tik mīļa.»
«Nu, brauc un samelo viņai niekus! Še tava cepure.»
«Nē, brāl, tev nemaz nevajag tā atsaukties par viņu; var sacīt, ka tu arī mani ar to apvaino, viņa tik mīļa.»
«Nu, tad vāķies ātrāk pie viņas!»
«Jā, brāl, braukšu, atvaino, ka nevaru palikt. No sirds priecātos, bet nevaru.» Svainis vēl arvien atkārtoja savu atvainošanos, neievērodams, ka pats jau sen sēdēja puskarietē, jau sen izbraucis pa vārtiem, un viņa priekšā bija tikai tukši lauki. Jādomā, ka sieva nevisai daudz dabūja zināt par tirgu.
«Tāds draņķis,» sacīja Nozdrevs, pie loga stāvēdams un raudzīdamies aizbraucēja ekipāžā. «Lūk, kā aizvelkas! piejūgtais zirgs nav slikts, es jau sen gribēju to nopirkt. Bet ar viņu nekā nevar salīgt. Fitjuks, vienkārši fitjuks!»
Pēc tam viņi iegāja istabā. Porfirijs nolika sveces, un Čičikovs ievēroja mājastēva rokās kārtis, kuras tas nezin no kurienes bija izvilcis.
«Nu, kas ir, brāl,» Nozdrevs sacīja, kārtis no sāniem ar pirkstiem mazliet saliekdams, tā ka apsienamais papīriņš saplīsa un nokrita: «Laika kavēkļa dēļ gribu saspēlēt banku uz trīssimt, rubļiem.»
Bet Čičikovs izlikās, it kā nebūtu dzirdējis, par ko ir runa, un, kā piepeši atminēdamies, sacīja: «A, ka neaizmirstu: man pie tevis lūgums.»
«Kāds?»
«Vispirms apsoli, ka izpildīsi.»
«Bet kas par lūgumu?»
«Nu, apsoli vispirms!»
«Lai notiek.»
«Goda vārds?»
«Goda vārds.»
«Lūk, kāds lūgums: tev laikam būs daudz mirušu zemnieku, kas no revizijas listes vēl nav izsvītroti?»
«Nu, ir; bet kas?»
«Pārraksti viņus man, uz mana vārda.»
«Kam tie tev?»
«Nu, man vajag.»
«Bet priekš kam?»
*Nu, vajag… tā ir mana darīšana, ar vārdu sakot, vajag.»
*Nu, laikam kaut ko būsi izgudrojis. Atzīsties, ko?»
«Ko izgudrojis? no tādiem niekiem jau nekā nevar izgudrot.»
«Bet kādēļ tad tev viņi?»
«Ak, cik ziņkārīgs! Katru mēslu tu gribi ar roku aptaustīt Mn vēl apostīt!»
36 - N. V. Gogolis. Izlase.
*Bet kādēļ tad tu negribi teikt?»
«Bet, kas tev par peļņu zināt? nu, vienkārši, tā, uznāca fantazija.»
«Tad še tev: līdz tam laikam, kamēr nepasacīsi, neizpildīšu.»
«Nu redzi, tas nu nav godīgi no tevis: tu vārdu devi, bet tagad ņem to atpakaļ.»
«Nu, kā vēlies, bet es nekā nedarīšu, iekām man nepasacīsi, kam tev tos vajag.»
«Ko lai viņam saku?» Čičikovs pie sevis prātoja un, brītiņu padomājis, paziņoja, ka mirušās dvēseles viņam vajadzīgas, lai iegūtu sabiedrībā lielāku svaru, ka viņam lielu muižu neesot un ka līdz tam laikam varot noderēt arī kaut kādas dvēselītes.
«Melo, melo!» Nozdrevs sacīja, neļaudams pabeigt: «melo, brāl!»
Čičikovs arī pats redzēja, ka nebija visai veikli izdomājis un ka iemesls diezgan vājš. «Nu, tad es tev sacīšu saprotamāk,» viņš teica pārlabodams: «tikai, lūdzams, nepļāpā par to nevienam. Es esmu nodomājis precēties; bet tev jāzina, ka līgavas vecāki ir godkārīgi ļaudis. Tiešām, tāds gadījums: man pašam nepatīk, ka esmu sapinies: viņi katrā ziņā grib, lai līgavainim būtu ne mazāk par trīssimt dvēselēm, bet tā kā man gandrīz pusotra simta zemnieku trūkst-…»
«Nu, melo, melo!» Nozdrevs atkal izsaucās.
«Nu, te nu gan,» Čičikovs teica: «ne tik daudz neesmu samelojis,» un norādīja ar īkšķi mazajā pirkstiņā visniecīgāko daļiņu.
«Lieku savu galvu ķīlā, ka tu melo!»
«Tu mani apvaino! kas tad es tāds esmu? kāpēc tad es īpaši meloju?»
«Nu, es taču tevi pazīstu: tu taču esi liels blēdis, atļauj man to tev aiz draudzības pateikt! Ja es būtu tavs priekšnieks, es tevi pakārtu pie pirmā koka.»
Čičikovs jutās no tādas piezīmes apvainots. Viņam vispār nepatika jau mazliet rupjāki, pieklājības formas aizskaroši izteicieni. Viņš pat nemīlēja pieļaut, ka ar viņu apgājās kaut mazliet familiari; izņēmums varēja būt tikai ar visai augstu stāvošu personu. Un tāpēc viņš jutās galīgi apvainots.
«Nudien, pakārtu,» Nozdrevs atkārtoja: «to es tev saku vaļsirdīgi, ne tādēļ, lai tevi apvainotu, bet tikai kā draugam saku.»
«Visam ir robežas,» Čičikovs lepni sacīja. «Ja gribi ar tādu valodu lepoties, tad ej uz kazarmām,» un pēc tam piezīmēja: «ja negribi dāvināt, tad pārdod.»
«Pārdot! Nu, es taču tevi pazīstu, tu taču esi blēdis, tu jau man negribēsi daudz maksāt par viņiem?»
«Eh, tu arī gan esi labais! palūk! ko, vai tad viņi tev no briljanta, vai?»
«Nu, tā arī ir. Es jau tevi pazīstu.»
«Apžēlojies, brāl, kas tev par žīdiskām tieksmēm! Tev vajadzēja viņus man tāpat atdot.»
«Nu, paklausies, lai pierādītu, ka neesmu nekāds skopulis, es neņemšu par viņiem nekā. Pērc no manis ērzeli, es tev došu tos piedevām.»
«Apžēlojies, kur es likšu ērzeli?» sacīja Čičikovs, no tāda priekšlikuma patiesi pārsteigts.
«Kā, kur liksi? es taču par viņu samaksāju desmit tūkstošus, bet tev atdodu par četriem.»
«Ko tad es darīšu ar ērzeli? ķēvnīcas man nav.»
«Paklausies jel, tu nesaproti: es tagad gribu no tevis tikai trīs tūkstošus, bet ceturto tūkstoti tu man vari aizmaksāt vēlāk.»
«Man ērzelis nav vajadzīgs, dievs ar viņu!»
«Nu, pērc brūno ķēvi.»
«Arī ķēves nevajag.»
«Par ķēvi un pelēko zirgu, ko tu redzēji, es prasīšu no tevis tikai divus tūkstošus.»
«Man taču zirgi nav vajadzīgi.»
«Tu vari viņus pārdot: pirmajā gada tirgū tev dos par tiem trīsreiz vairāk.»
«Tad pārdod labāk pats viņus, ja esi pārliecināts, ka vari trīskārtīgi pelnīt.»
«Es zinu, ka pelnīšu, bet gribu, lai arī tu ko nopelni.»
čičikovs pateicās par viņa labo prātu un galīgi atsacījās no pelēkā zirga un brūnās ķēves.
«Nu, tad pērc suņus. Es tev pārdošu tādu pāri, ka drebuļi iet pa kauliem! kurtu sugas, ar ūsām, spalva stāv kā sari. Ribu apaļums ar prātu neaptverams, ķepas gluži kamolā, ka zemei nepieskaras!»
«Kam man suņi? es neesmu medinieks.»
«Bet es gribu, lai tev būtu suņi. Paklausies, ja nu negribi suņus, tad pērc no manis leijerkasti, brīnišķīga leijerkaste, pašam, goda vārds, maksā pusotra tūkstoša, tev atdošu par deviņiem simtiem rubļu.»
«Kur es likšu leijerkasti? Neesmu vācietis, lai ar to vazātos pa ceļiem diedelēt naudu.»
«Tā nav vis tāda leijerkaste, ko vācieši nēsā. Tās ir ērģeles; nāc, paskaties: visgarām no sarkanā koka. Es tev to vēlreiz parādīšu!» Te Nozdrevs, satvēris Čičikovu pie rokas, sāka vilkt viņu otrā istabā, un, lai kā tas atspērās ar kājām grīdā un stīvējās, ka viņš pazīstot leijerkasti, tomēr bija spiests vēlreiz noklausīties, kā Malbrugs devies karagaitās. «Ja negribi par naudu, tad salīgsim, lūk, tā: klausies: es tev došu leijerkasti un visas mirušās dvēseles, cik tik man ir, bet tu man dod savu puskarieti un trīssimt rubļu piedevām.»
«Nu, saki viens, bet ar ko tad es braukšu?»
«Es tev došu citu puskarieti. Iesim uz šķūni, es tev to parādīšu! Tu to tikai pārkrāso, un būs brīnišķīga puskariete.»
«Ir gan velna apsēsts!» Čičikovs pie sevis nodomāja un apņēmās katrā ziņā tikt vaļā no visādām puskarietēm, leijerkastēm un visiem suņiem, kaut gan tiem bija ar prātu neaptverami apaļas ribas un ķepas gluži kamolā.
«Došu tev karieti, leijerkasti un mirušās dvēseles visu kopā!»
«Negribu!» Čičikovs vēlreiz sacīja.
«Kāpēc tad negribi?»
«Tāpēc ka it vienkārši negribu, un vairāk nekā.»
«Ek, kāds tu esi! redzu, ka ar tevi nevar saprasties kā ar labu biedru un draugu, tāds kā!… Tūliņ redzams, ka divkosīgs cilvēks!»
«Nu, vai tad es esmu muļķis, vai? spried pats: kam man iegādāties lietas, kas man nemaz nav vajadzīgas?»
«Nu, lūdzams, nerunā vairs. Tagad es tevi ļoti labi pazīstu. Patiesi, gatavs ķēms! Nu, paklausies, vai gribi, spēlēsim banku. Es likšu visus mirušos uz kārti, leijerkasti arī.»
«Nu, banku spēlēt, nozīmē padoties aklam gadījumam,» sacīja Čičikovs un pa to laiku šķībi paskatījās uz kārtīm, kas bija viņa rokās. Abas spēles izlikās tādas kā viltotas un kāršu otrā puse ļoti šaubīga.
«Kāpēc tad aklam gadījumam?» Nozdrevs teica. «Nekāds akls gadijums! ja tikai tavā pusē laime, vari velns zina ko ievinnēt. Lūk, viņa! kāda laime!» viņš sacīja, sākdams spēlēt, lai iekārdinātu: «ek, kāda laime! ek, kāda laime! lūk: taisni acīs lec." Lūk, tas nolādētais devītnieks, ar kuru es visu paspēlēju! Jutu, ka tas mani iegāzīs, bet, acis aiztaisījis, nodomāju: velns tevi rauj, izputini arī, nolādētais!» Kamēr Nozdrevs tā runāja, Porfirijs ienesa pudeli vīna. Bet Čičikovs stingri atsacījās no kāršu spēles, kā arī no dzeršanas.
«Kāpēc tad tu negribi spēlēt?» Nozdrevs jautāja.
«Nu, tāpēc ka nav patikšanas. Un jāatzīstas, neesmu nekāds kāršu spēles draugs.»
«Kāpēc neesi draugs?»
Čičikovs paraustīja plecus un piemetināja: «tāpēc, ka neesmu draugs.»
«Draņķis tu esi!»
«Ko darīt? dievs tādu radījis.»
«Fitjuks, vienkārši! Es sākumā domāju, ka tu esi daudzmaz kārtīgs cilvēks, bet tu nesaproti nekādu apiešanos. Ar tevi nemaz nevar runāt kā ar tuvu cilvēku… nekādas vaļsirdības, ne sirsnības! gluži kā Sobakevičs, tāds neģēlis!»
«Par ko tu mani lamā? Vai es esmu vainīgs, ka nespēlēju? Pārdod man tikai dvēseles, ja nu tu esi tāds cilvēks, kas drebinās tādu nieku dēļ.»
<>Ne velna tu nedabūsi! gribēju tāpat, gribēju par velti atdot, bet tagad nedabūsi! Kaut vai trīs valstības soli, bet nedošu. Tāds krāpnieks, skursteņslauķis! No šā brīža negribu ar tevi nekādās darīšanās ielaisties. Porfirij, ej, pasaki zirga puisim, lai nedod viņa zirgiem auzas, lai ēd sienu vien.»
Pēdējo lēmumu Čičikovs nekādi nebija gaidījis.
«Labāk nebūtu man nemaz acīs rādījies!» sacīja Nozdrevs.
Nevērojot tādu strīdu, viesis un mājastēvs kopā paēda vakariņas, kaut gan šoreiz uz galda nebija nekādu vīnu ar jocīgiem nosaukumiem. Rēgojās tikai viena pudele kaut kāda Ķipras vīna, kas bija īstas skābenes. Pēc vakariņām Nozdrevs ieveda Čičikovu blakus istabā, kur viņam bija sagatavota gulta, un sacīja: «Lūk, te tev būs gulta! Negribu tev ir labu nakti novēlēt!»
Pēc Nozdreva aiziešanas Čičikovs palika visnepatīkamākā garastāvoklī. Viņš dusmojās uz sevi, bāra sevi par to, ka bija šurp atbraucis un velti notērējis laiku. Bet vēl vairāk viņš , sevi bāra par to, ka bija iesācis runāt par darīšanām, izturējies neuzmanīgi kā bērns, kā ģeķis: jo lieta nav tāda veida, lai varētu Nozdrevam uzticēt… Nozdrevs ir tīrais mēsls no cilvēka, Nozdrevs var samelot, izdomāt, palaist velns zina ko, iznāks vēl kaut kādas tenkas… slikti, slikti. Vienkārši, esmu muļķis, viņš pats sev runāja. Nakti viņš gulēja ļoti nemierīgi. Kaut kādi mazi kukainīši koda viņam neciešami sāpīgi, tā ka viņš ar visu sauju kasīja sadzelto vietu, runādams: lai velns jūs būtu parāvis līdz ar Nozdrevu! Viņš atmodās agri no rīta. Rīta svārkus un zābakus apvilcis, viņš vispirms devās uz zirgu stalli pavēlēt Selifanam tūliņ aizjūgt puskarieti. Pa pagalmu atpakaļnākdams, viņš satikās ar Nozdrevu, kurš arī bija rīta svārkos, ar pīpi zobos.
Nozdrevs viņu draudzīgi apsveicināja un prasīja: kā nakti pārgulējis.
«Tā puslīdz,» atbildēja Čičikovs ļoti.sausi.
«Bet es, brāl,» Nozdrevs stāstīja: «man uzmācās tādas nešķīstības, ka kauns stāstīt, un pēc vakardienas mutē tā, it kā vesels eskadrons pārgulējis. Iedomājies: es sapņoju, ka mani izkūla, patiesi, patiesi! Un vai vari iedomāties, kas? Neparko neuzminēsi: štabsrotmistrs Pocelujevs kopā ar Kuvšiņņikovu.»
«-Jā,» Čičikovs pie sevis nodomāja: «labi būtu bijis, ja tevi nomodā nomizotu.»
«Nudien! Ļoti sāpēja! Es atmodos, velns rāvis, patiesi kaut kas sūrst, laikam raganas blusas. Nu, tu ej tagad, apģērbies, es pie tevis tūliņ ieiešu. Man vēl tik jāizlamā neģēlis pārvaldnieks.»
Čičikovs iegāja savā istabā nomazgāties un apģērbties. Kad viņš pēc tam izgāja ēdamistabā, tur jau uz galda stāvēja tējas servize un pudele ruma. Istabā vēl bija vakarējās pusdienas un vakariņu pēdas; kā likās, slota nebija nemaz pieskārusies. Pa grīdu mētājās maizes druskas, bet tabakas pelni bija redzami pat uz galdauta. Pašam mājastēvam, kas nekavējās drīz ierasties, zem rīta svārkiem vairāk nekā nebija kā plikas krūtis, uz kurām auga tāda kā bārda. Turēdams rokā pīpes kātu un dzerdams no tases, viņš bija ļoti skaists gleznotājam, kas acu galā nevar ieredzēt kungus, kuri ir pārlieku nolaizīti un sacirtoti kā frizieru izkārtnes vai arī apcirpti līdz ādai.
«Nu, kā tu domā?» Nozdrevs sacīja, brītiņu klusējis: «vai negribi spēlēt uz dvēselēm?»
«Es jau tev, brāl, teicu, ka nespēlēšu, pirkt esmu gatavs.»
«Pārdot negribu, tas nebūs pa draugam. Es jau neņemšu velns zina par ko naudu. Jā, banku spēlēt, tā cita lieta. Nu, izmetīsim kaut vienu spēli!»
«Es jau teicu, ka ne.»
«Un mīt arī negribi?»
«Negribu.»
«Nu, paklausies: saspēlēsim dambretu, vinnēsi — visas tavas. Man daudz tādu, kas jāizsvītro no revizijas listes. Ei Porfirij, atnes dambretes kastīti.»
«Veltas pūles, es nespēlēšu.»
«Tā taču nav banka; tur nevar būt nekādas laimes, ne viltības: viss atkarājas vienīgi no mākslas; es tev varu pat pasacīt, ka nemaz nemāku spēlēt, varbūt ja dosi man kādus vilcienus priekšā.»
«Sēdīšos, spēlēšu ar viņu dambretu,» Čičikovs pie sevis nodomāja. «Dambretu es nespēlēju slikti, un blēdības darīt te viņam ļoti grūti.»
«Lai notiek, dambretu es spēlēšu.»
«Dvēseli rēķināsim par simt rubļiem!»
«Kāpēc tad? pietiks jau par piecdesmit.»
«Nē, kas tā par spēli uz piecdesmit? Tad labāk pie šīs su- mas pieskaitīšu kādu vidēja labuma kucēnu vai pulksteņa zelta breloku.»
«Nu, lai iet!» teica Čičikovs.
«Cik gājienus tad dosi man priekšā?» jautāja Nozdrevs.
«Kādēļ tad tā? zināms, neviena.»
«Mazākais dod man divus gājienus.»
«Negribu, es pats slikti spēlēju.»
«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» teica Nozdrevs, kauliņu pastumdams.
«Sen neesmu dambretu rokās ņēmis!» teica Čičikovs, arī kauliņu pabīdīdams.
«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» Nozdrevs teica, kauliņu pastumdams.
«Sen neesmu ņēmis dambretu rokās!» teica Čičikovs, pastumdams kauliņu.
«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» teica Nozdrevs, pastumdams kauliņu, un tanī pašā laikā ar piedurknes atloku pastūma arī otru kauliņu.
«Sen neesmu ņēmis rokās!… Ē, ē! kas tad tas, brāl? liec to atpakaļ!» teica Čičikovs.
«Ko tad?»
«Nu, šo kauliņu,» Čičikovs atbildēja un tanī pašā laikā gandrīz sev pie deguna ieraudzīja arī otru, kas, kā likās, patlaban taisījās ieiet dāmā; kā tas te bija gadījies, to tikai vienīgi dievs zina. «Nē,» teica Čičikovs, no galda pieceldamies: «ar tevi nekādi nav iespējas spēlēt. Tā nespēlē — ar trim kauliņiem uzreiz!»
«Kāpēc tad ar trim? tā bija kļūda. Viens pastūmās neviļus, es to atvilkšu, lūdzu.»
«Bet kur tad otrs cēlās?»
«Kāds otrs?»
«Lūk, tas, kas lien dāmā.»
«Palūk tik, it kā neatminies!»
«Nē, brāl, es visus gājienus skaitīju un visu atminos; tu to tikai nupat atvilki, lūk, tur viņa vieta!»
«Kā, kur vieta?» Nozdrevs nosarkdams sacīja: «tu, brāl, kā redzu, esi dzejnieks!»
«Nē, brāl, kā redzams, tu esi dzejnieks, tikai tev nekas neiznāk.»
«Par ko tu mani ieskati?» sacīja Nozdrevs: «vai tad es blēdības darīšu?»
«Es tevi ne par ko neieskatu, bet tikai no šā brīža vairs nekad nespēlēšu.»
«Nē, tu nevari atsacīties,» Nozdrevs uzbudinādamies runāja: «spēle sākusies!»
«Man ir tiesības atsacīties, tāpēc ka tu tā nespēlē, kā godīgam cilvēkam pieklājas.»
«Nē, tu melo, tu nevari to sacīt!»
«Nē, brāl, tu pats melo!»
«Es neesmu blēdījies, un tu nevari atsacīties, tev jāpabeidz partija!»
«To tu man nepiespiedīsi darīt,» Čičikovs aukstasinīgi atbildēja un, pie galda piegājis, sajauca kauliņus.
Nozdrevs iedegās dusmās un piegāja Cičikovam tik tuvu, ka tas atkāpās pāri soļus atpakaļ.
«Es tevi piespiedīšu spēlēt! Tas nekas, ka sajauci kauliņus, es visus gājienus atminu. Mēs atkal noliksim tos, kā bija.»
«Nē, brāl, lieta beigta, es ar tevi nespēlēšu.»
«Tad tu negribi spēlēt?»
«Pats redzi, ka ar tevi nav iespējas spēlēt.»
«Nē, saki tieši, tu negribi spēlēt?» teica Nozdrevs, arvien vairāk uzmākdamies.
«Negribu!» atbildēja Čičikovs un drošības dēļ pacēla abas rokas pie sejas, jo lieta patiesi kļuva karsta. Šī piesardzība bija vietā, jo Nozdrevs jau atvēza roku… un ļoti varēja gadīties, ka viens no mūsu varoņa patīkamajiem un apaļajiem vaigiem tiktu apklāts ar nenomazgājamu negodu; bet, sitienu laimīgi atturējis, viņš saķēra abas ķildīgās Nozdreva rokas un turēja viņu stingri.
«Porfirij, Pavluška!» Nozdrevs trakumā kliedza, mēģinādams izrauties.
Šos,vārdus izdzirdējis, Čičikovs, lai nedarītu saimes ļaudis par šī neglītā skata lieciniekiem un tanī pašā laikā nopratis, ka turēt Nozdrevu būtu veltīgi, palaida viņa rokas. Tanī brīdī ienāca Porfirijs un kopā ar viņu Pavluška, stiprs puisis, ar kuru darīšanās ielaisties būtu bijis pavisam neizdevīgi.
«Tad tu negribi beigt partiju?» Nozdrevs vaicāja. «Atbildi man tieši!»
«Partiju beigt nav iespējams,» Čičikovs atbildēja un paskatījās pa logu. Viņš ieraudzīja savu puskarieti, kas jau bija uz braukšanu gatava, bet Selifans, kā likās, gaidīja tikai brīdi, lai piebrauktu pie lieveņa, bet nebija nekādas iespējas izkļūt no istabas: durvīs stāvēja divi stipri un dumji dzimtļaudis.
«Tad tu negribi beigt partiju?» atkārtoja Nozdrevs, aiz dusmām kā ugunī svildams.
«Ja tu spēlētu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet tagad nevaru.»
«A! tad tu nevari, nelieti! kad redzēji, ka nevinnēsi, tad nevari! Sitiet viņu!» viņš kliedza kā ārprātīgs, pret Porfiriju un Pavlušku atgriezies, bet pats saķēra ķezberes pīpes kātu. Čičikovs kļuva bāls kā audekls. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet juta, ka lūpas kustējās bez skaņas.
«Sitiet viņu!» Nozdrevs kliedza, svīzdams un sarkdams, ar pīpes kātu uz priekšu traukdamies, it kā uzbruktu neieņemamam cietoksnim. «Sitiet viņu!» viņš kliedza tādā pašā balsī, kā strauja trieciena laikā savam vadam kliedz: zēni, uz priekšu! kaut kāds karstgalvis poručiks, kura aušīgā varonība kļuvusi jau tik populārā, ka tiek dota īpaša pavēle turēt viņu aiz rokām karstas cīņas laikā. Bet cīņa poručiku jau ļoti uzbudinājusi, viņam galvā viss riņķī vien iet; viņš redz savā priekšā Suvorovu, viņš traucas lielā cīņā. Uz priekšu, zēni! viņš kliedz, traukdamies un neapdomādams, ka kaitē trieciena vispārīgam plānam, ka no neieņemamu, mākoņos sniedzošos cietokšņu sienu ambrazurām rēgojas miljoniem šauteņu stobru, ka viņa vājais vads uzlidos gaisā kā dūnas un ka jau sīc liktenīgā lode, taisīdamās aizbāzt viņa skaļo rīkli. Bet, ja Nozdrevs bija pielīdzināms tādam karstgalvim poručikam, tad cietoksnis, kuram viņš uzbruka, nebūt neizskatījās neieņemams. Gluži otrādi, cietoksnim bija tādas bailes, ka dūša paslēpās pašos papēžos. Jau krēslu, ar kuru viņš domāja aizsargāties, dzimtcilvēki bija izrāvuši no viņa rokām, jau, acis piemiedzis, ne dzīvs, ne miiis, viņš gatavojās nogaršot mājastēva čerkasu pīpes kātu, un dievs zina, kas būtu ar viņu noticis, bet liktenis bija lēmis paglābt mūsu varoņa sānus, plecus un citas labi koptas miesas daļas. Gluži negaidot, kā no mākoņiem, atskanēja trīcošas zvaniņu skaņas; skaidri atskanēja pie lievenēm strauji piebraukto ratu troksnis, un pat istabā varēja dzirdēt apstādinātā trijjūga sakarsušo zirgu smago krākšanu un smago elsošanu. Visi neviļus paskatījās pa logu: no ratiem izkāpa kāds ūsainis pusmilitaros svārkos. Priekšnamā apjautājies, viņš ienāca tai pašā brīdī, kad Čičikovs vēl nebija paspējis atjēgties no savām bailēm un atradās visnožēlojamākā stāvoklī, kādā jebkad atradies kāds ar mirstīgajiem.
«Atļaujiet uzzināt, kurš te ir Nozdreva kungs?» teica svešinieks, mazliet neizpratnē paraudzījies uz Nozdrevu, kas stāvēja ar pīpes kātu rokā, un uz Čičikovu, kurš tikko kā sāka atjēgties no sava neizdevīgā stāvokļa.
«Atļaujiet man papriekšu uzzināt, ar ko man gods runāt?» sacīja Nozdrevs, viņam tuvāk pieiedams.
«Kapteinis ispravņiks.»
«Bet ko jums vajag?»
«Es atbraucu jums paziņot, ka jūs atrodaties zem tiesas, kainēr jūsu lietā būs taisīts spriedums.»
«Kas par niekiem, kas tā par lietu?» Nozdrevs sacīja.
«Jūs esat iejaukts notikumā, sakarā ar to, ka dzērumā muižniekam Maksimovam nodarīts personīgs apvainojums ar rīkstēm.»
«Jūs melojat! muižnieku Maksimovu neesmu ne acīs redzējis.»
«Cienījamais kungs! atļaujiet jums paziņot, ka esmu oficieris. To jūs varat sacīt savam kalpam, bet ne man.»
Te čičikovs, nenogaidījis, ko Nozdrevs uz to atbildēs, žigli paķēra cepuri un kapteinim ispravņikam gar muguru izslīdēja uz lievenēm, iesēdās puskarietē un pavēlēja Selifaņam braukt, cik ātri vien iespējams.