Agrāk, jau sen, manās jaunības dienās, ātri uz mūžību aizlidojušajos bērna gados, man bija priecīgi, kad pirmo reizi tuvojos kādai nepazīstamai vietai; vienalga, vai tā bija sādža, nabadzīga apriņķa pilsētiņa vai ciems, vai arī vientuļa mājiņa, mans bērnišķīgais, ziņkārīgais skatiens visur atrada kaut ko pievilcīgu. Katra ēka, viss, kas vien tikai kaut kā īpati izcēlās, viss saistīja mani un pārsteidza. Vai nu tas bija pēc pazīstamas architekturas celts kroņa vai mūra nams, ar pusi neīstiem logiem, kurš vienis vienīgs rēgojās pilsētiņas iedzīvotāju vienstāvu, tēstu baļķu nameļu vidū, vai ari jaunas, sniega baltumā nobalsinātas baznīcas apaļais, pareizu formu kupols, kas viss bija segts ar balta skārda plāksnēm, vai tirgus laukums, vai arī apriņķa švīts, kas pagadījās pilsētā, nekas nepagāja garām manai smalkajai, svaigajai uztverei, un, degunu no saviem oeļa ratiem izbāzis, es aplūkoju ir līdz tam neredzētas modes svārkus, koka kastes ar naglām, ar sēru, kas dzeltēja jau no tālienes, ar rozinēm un ziepēm, kas bija redzamas pa sakņu veikala durvīm kopā ar izkaltušo Maskavas konfekšu bundžām, es raudzījos arī gar ielas malu ejošajā kājnieku oficieri, kas dievs zina no kādas guberņas bija pārcelts šinī apriņķa pilsētiņas garlaicībā, kā ari tirgotājā, kas, īsā kaftanā ģērbies, vieglā droškā žigli aizšāva garām, — un līdz ar viņiem domās pārlidoju viņu nabadzīgajā dzīvē. Gadījās kādam apriņķa ierēdnim iet garām — es tūliņ jau sāku domāt: kurp,viņš iet, vai uz viesībām pie kāda sava amata brāļa, vai taisni uz savām mājām, lai kādu pusstundiņu, kamēr vēl nav galīgi sabiezējusi krēsla, pasēdētu uz lievenēm un tad līdz ar māti, sievu, sievas māsu un visu ģimeni sēstos pie agro vakariņu galda, un par ko viņi tad runās, kad kalpone ar monētu virkni apkakļu, vai zēns biezā kamzolī pēc viras ienesīs tauku sveci senatnīgā viņu mājas lukturi. Tuvojoties kāda muižnieka
sādžai, es ziņkārīgi aplūkoju augsto, šauro koka zvana torni vai lielo, tumšo, veco koka baznīcu. Caur zaļajiem kokiem vilinoši man iztālēm pretī lūkojās kunga mājas sarkanais jumts un baltie dūmeņi, un es nepacietīgi gaidīju, ka drīz uz abām pusēm pašķirsies dārzi, kas to aizsedz no abām pusēm, un tā parādīs tad, ak vai! visu savu nebūt ne triviālo ārpusi, un to aplūkodams, es pūlējos uzminēt: kāds ir pats muižnieks, vai viņš ir resns, vai viņam ir dēli vai vesels pusducis meitu, vai tām tumšas acis, vai tās pazīst jaunu meiču skaļos smieklus un rotaļas un vai jaunākā māsa, kā vienmēr mēdz būt, ir liela skaistule, un vai pats kungs jautras dabas, vai saīdzis kā septembra pēdējās dienas un vienmēr raugās kalendarā, un runā par rudziem un kviešiem, kas jauniešiem izliekas garlaicīgi.
Tagad vienaldzīgi tuvojos katrai svešai sādžai un vienaldzīgi apskatu tās triviālo ārieni; manam atdzisušajam skatienam viss kļuvis nemājīgs, man nenāk smiekli, un tas, kas agrākajos gados valdzināja manu uzmanību, sacēla smieklus un deva vielu neizsīkstošām valodām, viss tas tagad aizlido garām, iun vienaldzīgu klusumu glabā manas nekustīgās lūpas. Ak mana jaunība! ak mans spirgtums!
Kamēr Čičikovs domāja un pie sevis smējās par palamu, ko zemnieks bija piedēvējis Pļuškinam, viņš neievēroja, ka iebrauca lielā sādžā ar daudzām ēkām un ielām. Drīz tomēr to viņam lika manīt stiprs grūdiens, jo viņi uzbrauca uz apaļkokiem klātas ielas, pret ko pilsētas akmeņu bruģis nebija nekas. Sie apaļkoki kā klavieru tastiņi cēlās te uz augšu, te uz leju, un neuzmanīgs braucējs mantoja vai nu punu pakausī, vai zilumu pierē, vai arī sāpīgi gadījās iekost pašam ar saviem zobiem savas mēles galā. Pie visām sādžas ēkām Čičikovs ievēroja sevišķas vecuma pazīmes: istabu baļķi bija melni un veci; daudzi jumti bija caurumaini kā siets; uz citām bija palikušas tikai spāres un pie tām piesistās kārtis, kas izskatījās kā ribas. Kā likās, paši zemnieki bija lubiņas un dēļus no jumtiem noplēsuši, protams, itin pareizi spriezdami, ka lietainā laikā jumtu ne jum, bet sausā laikā jau tāpat nepil, un ka arī nav vajadzības mājā tupēt, ja krogā, uz lielceļa, vārdu sakot, visur kur gribi, vietas diezgan. Istabeļu logi bija bez stikliem, daži aizbāzti ar lupatām vai ar vecu svārku; balkoniņi zem jumtiem ar margām, kas, neizprotams, aiz kādiem iemesliem, tiek taisīti pie dažām krievu dzīvojamām ēkām, gluži sašķiebušies un nomelnojuši pavisam ne- gleznaini. Aiz mājām daudzās vietās garās virknēs stāvēja lielas labības stirpas, kas, kā redzams, bija jau sen kamēr samestas; pēc krāsas tās līdzinājās veciem, slikti nodedzinātiem ķieģeļiem, to virsgalā auga visvisādas nezāles, un pie sāniem bija pat pieķēries kāds krūmiņš. Labība, kā domājams, piederēja kungam. Pār labības (kaudzēm un veciem jumtiem dzidrajā gaisā te labajā, te kreisajā pusē, par cik puskariete meta līkumus, pacēlās divas sādžas baznīcas, viena otrai blakus: vairs nelietojama koka, un mūra ar dzeltenām, plankumainām, ieplaisājušām sienām. Pa daļai jaiu arī varēja saredzēt kunga namu, un beidzot tas parādījās visumā, tanī vietā, kur pārtrūka zemnieku māju virkne un to vietā iesākās tukšs, ar zemu, vietām salūzušu žogu iežogots sakņu vai kāpostu dārzs. Sī dīvainā, nesamērīgi garā pils izskatījās pēc veca, nespēcīga invalida. Vietām tā bija vienstāvu, vietām divu; uz melnā jumta, kas vecai ēkai bija nevisai drošs sargs, viens pret otru rēgojās divi belvederi, abi jau krietni sašķobījušies un savu kādreizējo krāsu zaudējuši. No nama sienām vietām raudzījās kails apmetuma režģis, un, kā noskārstams, tās bija daudz cietušas no visādiem negaisiem, lietiem, vētrām un rudens slapjdraņķiem. No logiem bija tikai divi vajā, cita bija aizslēģoti vai pat aizsisti ar dēliem. Bet arī šie divi logi bija pusakli; vienā tumsa labi paliels, zils cukura papīra trīsstūris.
Vecais, platais, aizaugušais, čūkslienā pārvērties dārzs, kas stiepās viņpus mājas, cauri sādžai pazuzdams laukos, kā likās, viens pats bija šī lielā ciema košums uin viens pats bija pilnīgi krāšņs savā gleznainajā pamestībā. Brīvībā augošo koku savijušās galotnes pacēlās pie debess apvāršņa kā zaļi mākoņi un visvisāda izskata drebošu lapu torņi. Milzīgs balts bērza stumbrs, kam vētra vai pērkons bija lauzis galotni, ,kā apaļa, spoža, īsta marmora kolona pacēlās no šā zaļā biezokņa; slīpais, šķautnainais lūzums, ar ko kapiteļa vietā tā nobeidzās, tumsa virs sniega baltuma kā cepure vai melns putns. Apīnis, kas apakšā bija nomācis pliederu krūmus, pīlādžus un meža lazdas un pēc tam apceļojis visu zedeņa žoga virsu, beidzot uzvijās augšā un līdz pusei aptina nolauzto bērzu. Tā vidu sasniedzis, viņš no turienes nokārās
uz leju uin sāka jau tvarstīt citu 'koku galotnes vai, arī gredzenos sasējis savus tievos, līkos āķīšus, vieglas vēsmas šūpots, karājās gaisā. Saules apspīdēti, zaļie biezokņi vietām pašķīrās un rādīja neapgaismotas ieplakas, kas rēgojās kā melna rīkle, tā bija tīta ēnā un tumšā dzijumā tik tikko viedās: šaura, līkumota taciņa, salūzušas margas, sašķobījusies lapene, izdobts puspuvis vītola stumbrs, sirma akacija, kas no vītola pakājes kā sarus sprauca laukā briesmīgā biezoknī izžuvušos, krustām šķērsām sapīņātos zarus un lapas, un beidzot jauns kļavas zars, kas iesāņus bija pastiepis savas zaļās lapas — ķepas, zem vienas no kurām, dievs zina kādā veidā, pakļuvusī saule to pēkšņi vērta caurspīdīgu un ugunigu, brīnišķīgi mirdzošu šinī tumšajā biezoknī. Attālāk, pašā dārza malā, dažas garas, pāri citiem kokiem pastiepušās apses bija pacēlušas savās trīcošajās galotnēs lielas vārnu lizdas. Dažām no tām pusatlauztie zari nokarājās uz leju ar nokaltušajām lapām. Vārdu sakot, viss bija tik labi, kā ne māksla, ne daba nevar izdomāt, bet kā mēdz būt tikai tad, kad tās savienojas kopā, kad daba ar savu asmeni nogludina bieži bezgaumīgu cilvēku roku darbu, padara vieglākus smagos masivus, iznīcina rupji sajūtamo simetriju un nabadzigos trūkumus, caur kuriem rēgojas neapsegts, kails plāns, un piešķir brīnišķīgu siltumu visam tam, kas radīts pēc aukstas, vienmulīgi tīras un izmērītas kārtības.
Vienu vai divus līkumus nobraucis, mūsu varonis beidzot atradās namam pašā priekšā, kas tagad šķita vēl bēdīgāks. Zaļš pelējums jau bija apklājis veco koka žogu un vārtus. Bars ēku: kalpu istabas, klētis, pagrabi, kas acīm redzami novecoja, piepildīja sētu; tām blakus pa labi un kreisi bija redzami vārti uz citām sētām. Viss liecināja, ka še kādreiz bijusi plaša vēriena saimniecība, bet tagad viss raudzījās drūmi. Nebija nekas redzams, kas šo skatu padarītu dzīvāku: durvis visas bija aiztaisītas, pa tām neviens nestaigāja, nebija redzama nekāda dzīva rosība, nedz mājas darbi! Vienīgi galvenie vārti bija vaļā un arī tikai tāpēc, ka pa tiem bija iebraucis zemnielks ar piekrautiem, mašu apklātiem ratiem; viņš bija atbraucis it kā ar nolūku, lai atdzīvinātu šo izmirušo vietu: citādi arī šie vārti vienmēr stāvēja cieši aizslēgti, jo pie dzelzs krampja karājās milzu atslēga. Pie vienas ēkas Čičikovs drīz ieraudzīja kādu stāvu, kas sāka
bārties ar atbraukušo zemnieku. Ilgi viņš nevarēja izšķirt, kādas kārtas bija šis stāvs: sieviete vai vīrietis. Pēc drēbēm nekā nevarēja spriest; tās ļoti līdzinājās sieviešu rīta svārkiem; galvā bija mice, kādu mēdz nēsāt muižas kalpu sievas, tikai balss viņam šķita drusku par rupju priekš sievietes. «Oi, tas ir meitietis!» viņš nodomāja sevī un tūliņ atkal piezīmēja: «Oi, nē! Zināms, meitietis!» viņš beidzot sacīja, to uzmanīgāk aplūkodams. Stāvs arī no savas puses vērīgi viņu aplūkoja. Kā likās, viesi redzēt viņam bija brīnums, tāpēc ka viņš aplūkoja ne tikai Čičikovu, bet arī Selifanu un zirgus no astes līdz galvai. No atslēgām, kas viņam karājās pie jostas, un no tā, ka viņš diezgan neglītiem vārdiem bāra zemnieku, Čičikovs nosprieda, ka tai vajag būt muižas ekonomei.
«Klausies, māmiņ,» viņš teica, no karietes izkāpdams, «kur kungs? . . .»
«Nav mājā,» pārtrauca ekonome, jautājuma gala nenogaidījusi, un vēlāk, pēc brīža piebilda: «ko jums vajag?»
«Man ir darīšanas.»
«Ejiet iekšā!» ekonome atbildēja, novērsdamās un pagriezdama viņam muguru, kas bija ar miltiem nosmulēta un lielu caurumu drēbēs.
Viņš iegāja lielā, tumšā priekšnamā, no kura plūda vēsums kā no pagraba. No priekšnama viņš iekļuva istabā, kas arī bija tumša, tikai pa plato šķirbu no durvju apakšas tik tikko iespiedās gaisma. Sīs durvis atvēris, viņš beidzot atradās gaišumā un bija pārsteigts no acīs durošās nekārtības. Likās, it kā mājā tiktu mazgātas grīdas un še pa to laiku bija sakrautas visas mēbeles. Uz viena galda pat stāvēja salauzts krēsls un blakus tam pulkstenis ar apstājušos pendeli, pie kura zirneklis jau bija piestiprinājis savu tīklu. Turpat, sāniski pie sienas piesliets, stāvēja skapis ar veclaiku sudraba lietām, karafām un ķīniešu porcelānu. Rakstāmgalds bija izrotāts ar perlamutra mozaiku, kas vietām jau bija ieplīsusi un savā vietā atstājusi ar līmi pildītas dzeltenas rievas; šis galds bija piekrauts ar visādiem niekiem un sīkumiem, tur bija: kaudzīte mazu, smalki pierakstītu papīriņu zem jau gluži apzaļojušas marmora preses ar olu virspusē, kāda veclaiku grāmata ādas sējumā ar sarkanu lapu malu, pavisam izkaltis citrons, ne lielāks pair meža riekstu, salauzta krēsla atzveltnes daļa, ar vēstuli apsegta glāzīte, kurā .bija iekšā kāds šķidrums un trīs mušas, gabaliņš zīmog- lakas, kaut kur paceltas lupatas strēmelīte, divas ar tinti aplipušas spalvas; kā dilonī izdilusi, jau pavisam nodzeltējusi zobu birste, ar kuru saimnieks varbūt bija zobus tīrījis jau priekš franču iebrukšanas Maskavā.
Pie sienām tuvu viena pie otras bezgaumīgi karājās vairākas bildes: gara, nodzeltējusi gravira, uz kuras bija attēlota kauja ar milzīgām bungām, kliedzošiem zaldatiem trīsstūru cepurēm galvā un slīkstošiem zirgiem. Gravira bija bez stikla, ielikta sarkankoka rāmī ar šaurām bronzas svītriņām un bronzas aplīšiem stūros. Tai blakus pussienas aizņēma milzīga glezna nomelnējušām eļļas krāsām, kur bija uzzīmētas puķes, augļi, pārgriezts arbūzs, meža kuiļa snuķis un ar galvu uz zemi pakārta pīle. Istabas vidū no griestiem nokarājās lustra linu audekla maisā, kas bija apklāts ar putekļa kārtu, ka līdzinājās kūniņai, kur sēž tārps. Istabas kaktā uz grīdas kaudzē bija samests viss tas, kas rupjāks un nebija cienīgs gulēt iuz galdiem. Kas īsti atradās kaudzē, bija grūti nosakāms, jo putekļi tur bija tik bagātīgi, ka rokas kļuva kā ar cimdiem apvilktas, tiklīdz pie tās pieķērās; redzamāk par citu no turienes rēgojās salauztas koka lāpstas gabals un veca zābaka zole. Neparko nevarētu sacīt, ka šai istabā uzturas kāds dzīvs radījums, ja to nevēstītu veca, izvalkāta cepure, kas gulēja uz galda. Kamēr viņš aplūkoja visu šo dīvaino iekārtu, atvērās sānu durvis un ienāca tā pati ekonome, ko viņš bija sastapis pagalmā. Bet nu viņš ievēroja, ka tas drīzāk bija ekonoms nekā ekonome: ekonome, mazākais, nedzen bārdu, bet šis, gluži otrādi, dzina un, kā likās, diezgan reti, tāpēc ka viss smakrs un vaigu apakšējās daļas izskatījās pēc skrāpja no dzelzs stieplēm, ar ko stallī tīra zirgus. Čičikovs rādīja jautājošu seju un ar nepacietību gaidīja, ko viņam grib teikt ekonoms. Ekonoms arī no savas puses gaidīja, ko viņam grib teikt Čičikovs. Par tādu dīvainu klusēšanu izbrīnījies, Čičikovs beidzot saņēmās jautāt:
«Kur tad kungs? savās istabās vai?»
«Te ir saimnieks,» atbildēja ekonoms.
«Kur tad?» Čičikovs atkārtoja.
«Ko, mīļais, vai esat neredzīgs, vai?» teica ekonoms. «Echvā! Es jau esmu tas saimnieks!»
Te mūsu varonis negribot atkāpās atpakaļ un uzlūkoja viņu vērīgāk. Viņš bija visādus cilvēkus 'redzējis, pat tādus, kādus mums ar lasītāju nekad neizdosies redzēt; bet tādu viņš vēl nebija redzējis. Viņa sejā nevarēja ievērot nekā sevišķa; tā bija gandrīz tāda pati kā daudziem kalseniem vecīšiem, tikai smakrs bija par daudz izstiepts uz priekšu, tā ka katru reizi viņam tas bija jāapklāj ar lakatu, lad neap- spļaiudītu; mazās ačteles vēl nebija izdzisušas un šaudījās zem gari izaugušajām uzacīm kā peles, kad, tievos degun- tiņus no tumšām alām izbāzušas, ausis smailēdamas un ūsas kustinādamas, tās vēro un aizdomīgi osta gaisu, vai kaut kur nav apslēpies runcis vai palaidnis zēns. Daudz ievērojamāks bija viņa uzvalks: ne ar kādiem līdzekļiem, nedz pūlēm nevarēja izpētīt, no kā sastāvēja viņa chalats: piedurknes un augšējie stūri tā bija notriepti un nosmulēti, ka spīdēja līdzīgi juchtādai, no kā taisa zābakus; uz muguras divu paldu vietā karājās četras, no kurām kušķiem līda laukā vate. Ap kaklu viņam arī bija apsiets kaut kas tāds, ko nevarēja saprast: vai tā bija zeķe vai bikšturi, vai arī pasiržu josta, bet nekādā ziņā kakla saite. Ar vārdu sakot, ja Čičikovs būtu saticis viņu, tā izgreznojušos, kaut kur pie baznīcas durvīm, tad, laikam gan, būtu iedevis viņam vara grasi. Jo mūsu varonim par godu jāsaka, ka sirds viņam bija līdzcietīga un viņš nekādi nevarēja noturēties, lai nabaga cilvēkam neiedotu vara grasi. Bet viņa priekšā nestāvēja ubags, viņa priekšā stāvēja muižnieks. Šim muižniekam piederēja vairāk nekā tūkstoš dvēseļu, un lai pamēģina kāds pie cita atrast tik daudz maizes graudos, miltos un vienkārši stirpās; kam vēl pieliekamie kambari, klētis un kaltē- tavas būtu tā piebāztas ar visādiem audekliem, vadmalām, ģērētām un neģērētām aitādām, žāvētām zivīm un visādiem dārzeņiem un cita ēdamā. Ja kāds būtu ieskatījies viņa darba sētā, kur bija sakrauti visādi apstrādāti kokmateriāli un koka trauki, kas nekad netiek lietoti, tam izliktos, vai tik viņš nav nokļuvis Maskavā trauku bazarā, kur katru dienu manīgās sievasmātes uin vīramātes ar savām vi- rējām sanāk pēc iepirkumiem un kur kaudzēm balo visādi koka trauki, gan cirsti, gan zāģēti, gan virpoti, gan pīti, gan šūti: mucas, vērpeles, toveri, ķipji, kannas ar osām un bez osām, spaiņi, sētuves, apšu skalu kurvji, no bērza tāss pītas vāceles, kur sievieši glabā kodējas, un citas grabažas, ko lieto visā plašā bagātajā un nabadzīgā Krievijā. Kam gan Pļušikinam vajadzēja tik milzīga daudzuma tādu trauku? visu savu mūžu nevarēja tos izlietot pat divās tādās muižās, kāda viņam bija, bet viņam vēl tas izlikās par maz. Ar to neapmierinādamies, viņš katru dienu staigāja pa savas sādžas ielām, aplūkoja tiltu apakšas un katru kaktiņu, un visu, kas tik gadījās: veca zole, sieviešu lupata, dzelzs nagla, sasista poda gabals, — visu viņš pievāca un krāva tai čupā, ko Čičikovs ieraudzīja istabas kaktā. «Lūk, zvejnieks jau izgājis uz zveju!» runāja zemnieki, kad redzēja viņu ejam uz medībām. Un, tiešām, pēc viņa vairs ielu slaucīt nevajadzēja: ja cauri braucējam oficierim gadījās pazaudēt piesi, šis piesis acumirklī atradās pazīstamajā kaudzē; ja kāda sieviete izklaidībā aizmirsa pie akas spaini, viņš aizvilka arī spaini. Taču, ja zemnieks to ievēroja un pierādīja, ka tas viņa īpašums, viņš nestrīdējās un atdeva nolaupīto lietu; bet, tiklīdz tā nokļuva čupā, tad bija viss pagalam: viņš dievojās, ka lieta pieder viņam, ka to tad un tad, tur un tur pircis vai arī mantojis no vectēva. Savā istabā viņš uzlasīja no grīdas visu, ko tik redzēja: lakas drupatiņu, papīra strēmelīti, spalviņu un visu to lika uz rakstāmgalda vai uz loga.
Bet .kādreiz taču viņš bija tikai taupīgs saimnieks! bija precējies un ģimenes tēvs, un kaimiņš atbrauca pie viņa viesoties, paklausīties un pamācīties no viņa, kā jāsaimnieko un saprātīgi jātaupa. Viss gāja kārtīgi pa ierādīto ceļu: strādāja dzirnavas un veltuves, vienmērīgā darbā vadmalas fabrikas, galdnieki un vērptuves; visur ieskatījās saimnieka gaišās acis, un kā strādīgs zirneklis viņš rūpīgi un čakli tekāja pa savas saimniecības tīklu no viena gala uz otru. Viņa vaibstos neatspoguļojās nekādas sevišķi stipras jūtas, bet acīs bija lasāms saprāts; viņa runa liecināja, ka viņš daudz ko piedzīvojis, ka labi pazīst pasauli, un viesim patika tanī noklausīties; laipnā un runīgā mājasmāte bija izslavēta par viesmīlību, pretim mēdza nākt divas glītas meitenes, abas gaišmates, svaigas un sārtas kā rozes; izskrēja arī dēls, dzīvs zēns, un skūpstījās ar visiem, maz bēdādams par to, vai viesim tas patika vai ne. Namā bija atvērti visi logi, antresolā bija skolotāja francūža dzīvoklis; skolotājs mīlēja gludi no- skūties un 'bija liels mednieks: viņš vienmēr pārnesa uz pusdienu teterus vai pīles, bet dažreiz arī tikai zvirbuļu olas, no kurām lika sev izcept pantagu, tāpēc ka visā mājā to neviens cits neēda. Antresolā dzīvoja arī viņa tautiete, abu meitu audzinātāja. Pats mājastēvs pie galda ieradās kaut gan drusku apvalkātos, bet tīros svārkos, elkoņi bija kārtībā: nekur nebija neviena ielāpa. Bet labā mājasmāte nomira; daļa atslēgu un līdz ar tām sīkas rūpes nāca viņa rokās. Pļušikins kļuva nemierīgs un, kā visi atraitņi, aizdomīgāks un skopāks. Vecākai meitai Aleksandrai Stepanov- nai viņš nevarēja visu uzticēt, un viņam bija taisnība, tāpēc ka Aleksandra Stepanovna drīz aizbēga ar dievs viņu zina kāda jātnieka pulka štabsrotmistnu un uz ātru roku ar to salaulājās kādā sādžas baznīcā, zinādama, ka tēvs neieredz oficierus, turēdamies pie dīvainiem aizspriedumiem, ka visi kara dienestā stāvošie esot lieli kāršu spēlmaņi un izšķērdētāji. Tēvs deva tai savus lāstus ceļā līdzi, bet par pakaļdzīšanos nerūpējās. Māja kļuva vēl tukšāka. Pie tās īpašnieka gaišāk varēja sākt vērot skopuma zīmes; viņa matos iezagās sirmuims, skopuma uzticīgais draugs un tā attīstības veicinātājs; skolotāju francūzi atlaida, tāpēc ka dēlam bija laiks iestāties dienestā, madaimi pad'zina tāpēc, ka izrādījās ne bez grēka pie Aleksandras Stepanovnas aizbēgšanas; dēlu aizsūtīja uz guberņas pilsētu, lai tur palatā izmācītos, pēc tēva domām, pamatīgu dienestu, bet tā vietā viņš iestājās kara dienestā un tēvam atrakstīja tikai pēc iestāšanās, lūdzot naudu, ar ko iegādāties mundieri; pilnīgi dabiski, ka viņš saņēma to, ko vienkāršā tauta sauc par pigu. Beidzot jaunākā meita, kas palika pie viņa mājās, nomira, un vecis palika viens pats par savas bagātības valdnieku, sargu un glabātāju. Vientulīgā dzīve deva sīkstulībai treknu barību, un tā, kā zināms, ir izsalkusi kā vilks, un, jo vairāk tā rij, jo nepiepildāmāka top; cilvēka jūtas, kas jau tā nebija viņam visai dziļas, ar katru brīdi kļuva seklākas, un ar katru dienu kaut kas vēl vairāk zuda šais vecajās drupās. It kā tīšām, apstiprinot viņa ieskatu attiecībā uz karavīriem, šai laikā gadījās, ka viņa dēls bija nospēlējies uz kārtīm, viņš tam no sirds aizsūtīja savus tēva lāstus un nekad vairs neinteresējās zināt, vai viņš jel maz ir pasaulē vai ne. Ar katru gadu viņa mājā parādījās vairāk aiznaglotu logu, beidzot palika tikai divi, no kuriem viens, kā lasītājam jau zināms, bija .aizlīmēts ar papīru; ar katru gadu svarīgākās saimniecības daļas arvien vairāk un vairāk izslīdēja no viņa uzmanības, un viņa šaurais skatiens pievērsās papīriņiem un spalviņām, ko viņš vāca savā istabā; viņš kļuva arvien nepiekāpīgāks pret tirgotājiem, kas brauca pie viņa iepirkt saimniecības produktus, uzpircēji tirgojās, tirgojās un beidzot pameta viņu pavisam, sacīdami, ka tas esot velns, bet ne cilvēks; siens un labība puva, stirpas un kaudzes pārvērtās par tīriem mēsliem, tā !ka varēja tanīs vai kāpostus stādīt, milti noliktavās pārvērtās akmenī, tā ka bija ar cirvi cērtami, pie vadmalas un linu audekla baķiem bija bail piedurties: tie pārvērtās putekļos. Viņš jau pats bija aizmirsis, kas un cik viņam bija, un tikai atminējās, kurā vietā skapī stāvēja karafa ar kāda dzēriena atliekām, ko pats bija iezīmējis, lai neviens nevarētu zagšus to izdzert, viņš neaizmirsa arī, kur gulēja kāda spalviņa vai lakas gabaliņš. Bet saimniecības ienākumus savāca tāpat kā agrāk: zemniekiem bija jāmaksā tādas pašas nodevas, katrai sievai bija jāsalasa tāds pats mērs riekstu, katrai audējai bija jānoauž tikpat daudz audekla — visu to sakrāva klētīs un viss tas puva un pārvērtās par pīšļiem, un viņš pats beidzot arī kļuva par tādiem cilvēces pīšļiem. Aleksandra Stepanovna viņu pāris reizes apmeklēja ar savu mazo dēlu, cerēdama, vai nevar kaut ko dabūt; redzams, staiguļa dzīve ar štabsrotmistru nebija tik pievilcīga, kā izlikās līdz kāzām. Pļuškins viņai tomēr piedeva un mazajam meitas dēlam pat iedeva kādu pogu, kas gulēja uz galda, par rotaļas lietu, bet naudas nemaz nedeva. Otru reizi Aleksandra Stepanovna atbrauca ar diviem mazuļiem un atveda viņam Lieldienas maizi pie tējas un jaunu chalatu, tāpēc ka tētiņam bija tāds chalats, uz kura ne tikvien neērti, bet pat kauns bija skatīties. Pļuškins apmīļoja abus mazdēlus un, uzsēdinājis viņus vienu uz labā ceļgala, bet otru uz kreisā, izšūpoja tā, it kā tie sēdētu zirgam mugurā; Lieldienas maizi un chalatu viņš paņēma, bet meitai gluži nekā nedeva; ar to Aleksandra Stepanovna arī aizbrauca.
Tātad, lūk, kāda tipa muižnieks stāvēja Čičikova priekšā!
Jāatzīst, 'ka tādi igadījumi ir ļoti reti Krievijā, kur visi drīzāk mīl izplesties, nekā sarauties, un tas jo pārsteidzošāk, ka turpat kaimiņos sastopams muižnieks, kas plītē ar visu krieva muižnieka 'pārgalvību un bauda dzīves kausu, kā mēdz sacīt, līdz pašam dibenam. Nepieredzējis garām braucējs izbrīnā apstāsies, ieraugot viņa mājokli, nevarēdams izprast, kā pēkšņi varējis valdošs princis iekļūt šo niecīgo, tumšo īpašnieku vidū: viņa baltie akmens nami ar neskaitāmajiem dūmeņiem, belvederiem un vēja rādītājiem izskatās kā lepnas pilis, tām apkārt bars fliģeļu un visādas telpas viesiem. Kā trūkst viņam? Teātri, balles; visu nakti mirgo ar ploškām un uguņiem rotātais dārzs, ko tricina mūzikas pērkoni. Pus guberņas izgreznojusies jautri pastaigājas zem kokiem, un nevienam nerādās nekas mežonīgs un draudošs šai mākslīgajā uguņošanā, kad no koku bieziena teatrali iznirst mākslīgas gaismas apspīdēts zars, kas zaudējis savu spilgto zaļumu, bet virs galvām tumšāk, skarbāk un divdesmit reižu bargāk tāpēc lūkojas nakts debesis, un, tālu augšā, savas lapas trīsinādamas un netraucētā tumsā jo dziļāk iespiezdamās, koku drūmās galotnes dusmojas par šo ārējo spožumu, kas no apakšas apgaismo viņu saknes.
Jau vairāk minušu Pļuškins stāvēja, ne vārda neteikdams, bet Čičikovs vēl arvien nevarēja iesākt sarunu, būdams pārsteigts no paša mājastēva izskata, kā arī no visa tā, kas viņa istabā. Ilgi viņš nevarēja izdomāt, kādiem vārdiem izskaidrot savas apciemošanas iemeslu. Viņš jau gribēja iesākt tādā garā, ka esot daudz dzirdējis par viņa tikumību un retām sirds īpašībām un ka tādēļ turējis par pienākumu personīgi parādīt viņam savu cieņu, bet apķērās un juta, ka tas būs par daudz. Vēlreiz pārlaidis greizu skatienu pār visu, kas bija istabā, viņš juta, ka vārdu tikumība un retās sirds īpašības vietā var it labi sacīt: ekonomija un kārtība; un, tādā veidā runu pārgrozījis, viņš sacīja, ka esot daudz dzirdējis par viņa ekonomiju un muižu priekšzīmīgo pārvaldību, kādēļ ieskatījis par pienākumu iepazīties un personīgi izsacīt savu cienību. Protams, varēja izdomāt citu, labāku iemeslu, bet nekas vairāk neienāca prātā.
Uz to Pļuškins par atbildi kaut ko (norūca caur lūpām, jo zobu viņam nebija, bet, ko īpaši, nav zināms, tomēr saturam acīm redzot vajadzēja būt: «Kaut velns tevi būtu parāvis ar visu tavu cienību!» Bet tā kā viesmīlība pie mums ir tādā godā, ka pat sīkstulis nespēj pārkāpt tās likumus, tad viņš tūliņ drusku skaidrāk piebilda: «Laipni lūdzu piesēsties!»
«Pie manis sen nav viesi bijuši,» viņš sacīja: «un, taisnību runājot, maz redzu no tiem labuma. Ieveduši tādu nepieklājīgu ieražu braukāt viens pie otra, bet saimniecībā no tā ceļas zaudējumi … un tev jābaro arī viņu zirgi ar sienu! Es jau esmu sen pusdienu paēdis, un virtuve man tik zema, slikta, un dūmenis pavisam sagruvis, sāksi kurināt, izcelsies vēl ugunsgrēks.»
«Palūk, kā!» Čičikovs pie sevis nodomāja, «labi, ka pie Sobakeviča krietni saēdos biezpiena raušus un auna cepeti.»
«Un tavu nelaimi, kaut jel viena saujiņa siena būtu visā saimniecībā!» turpināja Pļuškins. «Un kā lai arī to pietaupu? zemīte maza, zemnieki slinki, nemīl strādāt, domā, kā tikai uz krogu tikt… tā vien raugies, ka vecuma dienās būs vēl ubagos jāiet!»
«Man tomēr stāstīja,» Čičikovs klusi piebilda: «ka jums vairāk nekā tūkstoš dvēseļu.»
«Bet kas to teica? Jūs, mīļais, varējāt tam acis piespļaut, kas jums to teica! Tas zobgalis laikam gan būs gribējis jūs izjokot. Runā gan, tūkstoš dvēseļu, bet ej vien, saskaiti, redzēsi, ka nekā nesaskaitīsi! Pēdējos trīs gados nolādētā drudzī man nomira krietns kušķis zemnieku.»
«Ko jūs sakāt! vai daudzi miruši?» Čičikovs ar līdzdalību izsaucās.
«Jā, aiznesa daudz.»
«Bet atļaujiet prasīt: cik pēc Skaita?. . .»
«Ap astoņdesmit dvēseļu.»
«Vai tiesa?»
«Es taču nemelošu, mīļais.»
«Atļaujiet vēl jautāt: es domāju, šīs dvēseles jūs skaitāt no tā laika, kad iesniegta pēdējā revizijas liste?»
«Tas būtu vēl paldies dievam,» Pļuškins sacīja: «bet posts tas, ka no tā laika salasīsies līdz simt divdesmit.»
«Vai patiesi?! vesels simt divdesmit?» izsaucās Čičikovs un no pārsteiguma atplēta pat drusku muti.
«Esmu, mīļais, par vecu, lai melotu: dzīvoju jau septītā desmitā!» teica Pļuškins. Viņš, kā likās, apvainojās par tādu gandrīz priecīgu izsaucienu. Čičikovs noskārta, ka patiesi nav pieklājīgi tik vienaldzīgi izturēties pret otra bēdām, un tāpēc tūliņ nopūtās un teica, ka jūt līdzi.
«Jā, bet nožēlošanu kabatā neiebāzīsi,» Pļuškins atbildēja. «Man kaimiņos dzīvo kāds kapteinis, velns zina, no kurienes tāds cēlies, sauc par radinieku: tēvocīt, tēvocīt! un roku bučo, bet, kad sāk izrādīt savu līdzjutību, tad vaimanā, ka sargi ausis. No vaiga gluži sarkans: laikam nāvīgi mīl degvīnu. Kā liekas, par oficieri dienēdams, nospēlējis visu naudu vai arī teatra aktrise izkrāpusi, tādēļ tagad arī izrāda savu līdzjutību!»
Čičikovs pacentās izskaidrot, ka viņa līdzjūtība nemaz neesot tāda kā kapteiņa un ka viņš ne ar tukšiem vārdiem, bet ar darbiem gribot to parādīt, un, lietu neatlikdams, tūliņ, bez kādiem aplinkiem, izsacīja vēlēšanos samaksāt valsts nodokļus par visiem tādā nelaimē mirušiem zemniekiem. Priekšlikums, kā likās, Pļuškinu pavisam pārsteidza. Acis ieplētis, viņš ilgi uzlūkoja viņu un beidzot jautāja: «Bet vai jūs, mīļais, neesat bijis kara dienestā?»
«Nē,» Čičikovs atbildēja diezgan viltīgi: «esmu bijis civildienestā.»
«Civildienestā?» atkārtoja Pļuškins un sāka gremot lūpām, it kā kaut ko ēstu. «Bet kā tad? Jūs taču ar to darāt pats sev zaudējumu?»
«Jums par patiku esmu gatavs arī ciest zaudējumu.»
«Ak mīļais! ak mans labdari!» izsaucās Pļuškins, no prieka neievērodams, ka viņam no deguna diezgan neglīti izlīda kafijas biezumiem līdzīga tabaka un ka, nakts svārku stūriem atšķiroties, kļuva redzamas drēbes, ne visai pieklājīgas aplūkošanai. «Lūk, kā iepriecinājāt veci! Ak tu kungs! ak svētie mocekļi…» Vairāk Pļuškins nevarēja izrunāt. Bet nepagāja ne minūte, kad prieks, kas tik piepeši parādījās viņa kokainajā sejā, tikpat piepeši arī nozuda, it kā tas nebūtu nemaz bijis, un viņa seja atkal kļuva rūpju pilna. Viņš pat noslaucījās ar lakatu un, to satinis kamolā, sāka berzēt sev virslūpu.
«Kā tad. ar jūsu atļauju, negribēdams jūs sadusmot, vai jūs apņematies katru gadu maksāt par viņiem nodokļus? un vai maudu samaksāsiet man vai taisni kronim?»
«Lūk, kā mēs izdarīsim: mēs iztaisīsim pirkšanas līgumu, tā, it kā viņi būtu dzīvi um jūs man viņus pārdotu.»
«Jā, pirkšanas līgumu …» Pļuškins teica, kļuva domīgs un sāka atkal gremot lūpas. «Nu jā, redz, pirkšanas līgums — atkal izdevumi. Amata vīri tādi bezkauņas! Agrāk varēja tikt ar vara pusrubli un maisu miltu galā, bet tagad jādod vesels vezums putraimu un piedevām desmitnieks, tāda alkatība! Es nezinu, kādēļ neviens nepievērš tam uzmanību. Nu, pateicis kāds viņam labu vārdu dvēseles glābšanai! Ar vārdu ikvienam var piekļūt. Lai ko arī teiktu, bet no sirsnīgiem vārdiem jāpadodas.»
«Nu, es domāju, tu gan nepadosies!» nodomāja pie sevis Čičikovs un piebilda, ka aiz cienības pret viņu gatavs uzņemties uz sava rēķina arī līguma izdevumus.
Izdzirdējis, ka viņš pat pirkšanas līguma izdevumus uzņemas, Pļuškins nosprieda, ka viesis ir liels muļķis un tikai izliekas, ka sastāv civildienestā, bet droši vien būs bijis oficieris un mīlējis draudzēties ar aktrisēm. Bet pie visa tā viņš tomēr nevarēja apslēpt savu prieku un novēlēja visu labu ne tikai viņam, bet arī viņa bērniem, nemaz neprasīdams, vai viņam tādi ir vai nav. Pie loga piegājis, viņš pie^ dauzīja ar pirkstiem pie rūts un sauca: «Ei Proška!» Pēc brītiņa bija dzirdams, ka kāds steigšus ieskrēja priekšnamā, ilgi tur tūļojās un dauzīja zābakiem, beidzot durvis atvērās, un ienāca Proška, gadu trīspadsmit vecs zēns, tik lielos zābakos, ka ejot gandrīz izvilka no tiem kājas. Kāpēc Proškam bija tik lieli zābaki, to var tūliņ dabūt zināt: visai Pļuškina saimei, lai cik to bija mājā, bija tikai vieni zābaki, kuriem vienmēr vajadzēja stāvēt priekšnamā. Katrs, ko aicināja pie kunga, parasti pa pagalmu pārskrēja basām kājām, bet, priekšnamā iegājis, apmauca zābakus un tādā veidā gāja istabās. No istabas izejot, viņš atkal atstāja zābakus priekšnamā un devās projām ar paša zolēm. Ja kāds paraudzītos pa logu rudeņos un it īpaši no rītiem, kad jau sākās nelielas salnas, tad redzētu, ka visa Pļuškina saime taisīja tādus lēcienus, kādi diezin vai izdotos visveiklākiem dejotājiem teātros.
«Re, paraugieties, mīļais, kāds puims!» Pļuškins sacīja Cičikovam, ar pirkstu uz Proškas seju rādīdams. «Dumjš kā zābaks, bet pamēģini nolikt kaut ko, tūliņ nozags! Nu, ko tu atnāci, muļķi, saki, ko?» Te viņš uz brīdi apklusa; Proška viņam ari atbildēja ar klusuciešanu. «Uzliec patvāri, dzirdi, še ņem atslēgu, atdod to Mavrai, lai viņa aiziet uz pieliekamo: tur uz plaukta ir sausiņš no Lieldienas maizes, ko atveda Aleksandra Stepanovna, lai to atnes pie tējas!. . . pagaidi, kur tu steidzies? muļķis! ekur muļķis!.. . Vai tev velns kājas dīda, vai? … tu papriekšu uzklausies: sausiņš, laikam, no virsas būs sabojājies, lai viņa to nokasa ar nazi un drupačas lai nenomētā, bet lai- aiznes uz vistu kūti. Bet tu, tu pielūko, brāl, neej pieliekamā kambarī, citādi es tevi, zini! ar bērza rīksti pamielošu! re, tagad tev laba ēstgriba, tad būs vēl labāka! Nu, pamēģini tik iet pieliekamā, es pa logu skatīšos. Viņiem nekur nevar uzticēt,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies, pēc tam, kad Proška kopā ar visiem saviem zābakiem bija aizvācies. Pēc tam viņš sāka arī Čičikovu šaubīgi uzlūkņt. Tāda neparasta augstsirdība viņam izlikās neticama, un viņš pie sevis nodomāja: velns viņu zina, varbūt viņš ir tikai balamute kā visi tie izšķērdētāji: melš, melš, lai tikai būtu ko teikt, padzersies tēju, bet pēc tam aizbrauks! Un tāpēc drošības dēļ, kā arī vēlēdamies viņu drusku pārbaudīt, viņš sacīja, ka nebūtu slikti jo drīzāk noslēgt līgumu, tāpēc ka par cilvēku nekā nevarot zināt: šodien dzīvs, rīt dievs zina.
Čičikovs bija ar mieru to izdarīt kaut vai šai pašā acumirklī un tikai pieprasīja visu zemnieku sarakstu.
Tas Pļuškinu nomierināja. Varēja vērot, ka viņš taisījās kaut ko darīt, un tiešām, atslēgas paņēmis, piegāja pie skapja un, durvis attaisījis, ilgi rakās pa glāzēm un tasēm un beidzot sacīja: «Nevaru nemaz atrast, man bija tāds labs liķieris, ja tik nebūs izdzēruši! ļaudis tik zaglīgi! A, vai tik tas pats nebūs?» Čičikovs viņa rokās ieraudzīja karafu, kas bija klāta putekļiem kā kamzoli. «Tas ir vēl manas nelaiķes sievas taisīts,» Pļuškins turpināja: «tā blēde ekonome bija to pametusi neaizkorķētu! Kukaiņi un visādi mēsli tur bija salīduši iekšā, bet es visu to rūsu izvilku laukā, un tagad, lūk, ir tīrs, es jums ieliešu glāzīti.»
Bet Čičikovs papūlējās atteikties no tāda liķiera, teikdams, ka viņš esot jau ēdis un dzēris.
«Jau ēdis un dzēris!» teica Pļuškins. «Jā, zināms, labas sabiedrības cilvēku visur var pazīt: viņš neēd, bet ir paēdis; bet kaut kāds vazaņķis, viņu nekad nepaēdināsi .. . Piemēram, atbrauc kapteinis: «Krusttētiņ» saka, «dodiet man kaut ko ēst!» Bet es esmu viņa'm tāds pats krusttēvs, kāds viņš man vectēvs. Mājā pašam, laikam, nav ko ēst, tādēļ blandās apkārt! Ak jā, jums vajadzēja visu to liekēžu sarakstu? Kā ne, es, kā zinādams, viņus visus uzrakstīju uz sevišķa papīriņa, lai tūliņ nākošajā revizijā varētu visus izsvītrot.» Pļuškins uzlika acenes un sāka rakāties pa papīriem. Visādus sainīšus atraisīdams, viņš pamieloja savu viesi ar tādiem putekļiem, ka tas sāka šķaudīt. Beidzot viņš izvilka visgarām aprakstītu papīru. Zemnieku vārdi to sīki apklāja kā mušas. Tur bija visādi: gan Paramonovs, gan Pimenovs, gan Panteleimonovs un pat kāds Grigorijs Brauc-Neaizbrauksi, visu kopā bija vairāk nekā simt divdesmit. Čičikovs pasmaidīja, tādu lielu skaitu ieraugot. Sarakstu kabatā iebāzis, viņš teica Pļuškinam, ka pirkšanas līguma apstiprināšanas dēļ viņam būšot jābrauc uz pilsētu.
«Uz pilsētu? Jā, kā tad? . .. bet kā tad māju pamest? Mani ļaudis tīrie zagļi un blēži: vienā dienā visu tā novāks, ka nepaliks ir kur svārkus pakārt.»
«Vai jums nav kāds pazīstams?»
«Pazīstams? Visi mani pazīstamie nomiruši vai atsvešinājušies. Ai mīļais, kā nu nav, ir!» viņš izsaucās. «Pats priekšsēdētājs man pazīstams, senāk vēl brauca pie manis viesoties, kā nepazīt! vienaudži bijām, kopā pa žogiem lodājām! kā tad nebūs pazīstams? viņš man tāds pazīstams! vai viņam meaizrakstīt?»
«Nu, zināms, viņam.»
«Kā tad ne. tāds pazīstams! skolā bijām draugi.»
Un šai kokainajai sejai pēkšņi pārslīdēja kāds silts stars, izpaudās ne jūtas, bet bālu jūtu atspulga, kaut kas līdzīgs negaidītai slīcēja izniršanai no ūdens, kas saceļ prieka kliedzienu uz krasta stāvošā ļaužu barā. Bet iepriecinātie brāļi un māsas veltīgi met no krasta virvi un gaida, vai no jauna neparādīsies slīcēja mugura vai cīņā nogurušās rokas — tas bija pēdējo reizi pacēlies. Viss ir kluss, un vēl briesmīgāks un tukšāks kļūst pēc tam apklusušais stichijas līmenis. Tāpat arī Pļuškina seja, piepeši uzplaiksnījušām jūtām nozūdot, kļuva vēl bezjūtīgāka un vēl triviālākā.
«Uz gaiLda bija ceturtdaļa loksnes tīra papīra,» viņš sacīja: «bet nezinu, kur palikusi: mani ļaudis tādi nelieši!» Te viņš sāka lūkoties zem galda, ir uz galda, vandījās pa visām malām un beidzot sāka kliegt: «Mavra! ei Mavra!» Uz saukšanu ienāca sieviete ar šķīvi rokā, uz kura bija lasītājam jau pazīstamais sausiņš. Un viņu starpā norisa tāda saruna:
«Kur tu, .palaidniece, iebāzi papīru?»
«Dievs sodi, kungs, neesmu redzējusi, izņemot mazo strēmelīti, ar ko jums labpatika apklāt glāzīti.»
«Bet es no acīm redzu, ka esi ievilkusi.»
«Kam man ievilkt? Man no tam nav nekāda labuma: es rakstīt nemāku.»
«Nemelo, tu esi aiznesusi zvaniķēnam: viņš prot, tādēļ tu viņam aiznesi.»
«Bet zvaniķēns, ja gribēs, pats dabūs papīru. Viņš nav jūsu strēmelītes redzējis!»
«Pagaidi tikai: pastarā tiesā velni tevi ar nokaitētām dzelzs dakšām svilinās! gan redzēsi, kā svilinās!»
«Par ko tad svilinās, ja strēmelīti neesmu rokās ņēmusi? Drīzāk par kādu citu sieviešu vājību, bet zādzību man neviens nav pārmetis.»
«Bet velni tevi svilinās! tie teiks. «Lūk, tev, blēde, par to, ka krāpi kungu! ar nokaitētām tad tevi gan svilinās!»
«Bet es teikšu: neesmu vainīga! dieva vārds, neesmu pelnījusi, neesmu ņēmusi. . . Bet, lūk, turpat jau tas ir uz galda. Arvien veltīgi pārmetat!»
Pļušķins patiesi ieraudzīja meklēto papīru un brītiņu apklusa, pazelēja lūpas un tad sacīja: «Nu, ko tad tu tā uzreiz trokšņo: tīrā ērce! Pasaki viņai vienu vārdu, bet viņa tev atbild desmit! Ej, atnes uguni, ko vēstuli aizzīmogot. Bet pagaidi, tu paķersi tauku sveci, tauki — kūstoša viela: izdegs un vairs nebūs, tikai zaudējumi, bet tu atnes man skalu!»
Marvra aizgāja, bet Pļuškins, atzveltnes krēslā atsēdies un spalvu rokā paņēmis, ilgi vēl uz visām pusēm grozīja ceturt- daļiņu, gudrodams, vai no tās nevar vēl pusi nogriezt, bet beidzot pārliecinājās, ka nekādi nevar; viņš iebāza spalvu tintnīcā, kurā bija kāds sapelējis šķidrums un dibenā daudz mušu, un sāka rakstīt, vilkdams burtus, līdzīgus nošu
zīmēm, ik brīdi pievaldot roku, kura lēkāja pa visu papīru; viņš rakstīja, skopi lipinādams rindiņu pie rindiņas un ne bez nožēlas domādams par to, ka vēl paliks pāri daudz tukša papīra.
Un līdz tādai niecībai, sīkumainībai, riebīgumam varēja nokjūt cilvēks! varēja tā pārvērsties! un vai tā maz ir patiesība? Viss tas ir patiesība, ar cilvēku viss var notikt. Tagadējais kvēlais jauneklis ar šausmām atlēktu, ja viņam parādītu viņa vecuma dienu portretu. Pārejot no maigajiem jaunības gadiem skarbajos, nopietnajos vīra gados, ņemiet līdzi visas cilvēka jūtas, nepametiet tās uz ceļa, pēc tam vairs neatradīsiet. Bargs, briesmīgs ir tuvojošais vecums, tas nekā neatdod atpakaļ! Kaps ir žēlsirdīgāks, uz kapa uzrakstīs: še ir aprakts cilvēks! bet nekā neizlasīsi auksta, bezjūtīga, necilvēcīga vecuma vaibstos.
«Vai jums nav kāds draugs?» Pļuškins teica, vēstuli salocīdams: «kam būtu vajadzīgas aizbēgušas dvēseles?»
«Vai jums ir arī aizbēgušas?» atjēdzies Čičikovs ātri jautāja.
«Tā jau ir tā lieta, ka ir. Znots gan meklēja: teica, ka ir pēdas nevarot sadzīt, bet viņš taču sastāv kara dienestā: ar piešiem šķindēt viņš gan ir meistars, bet ja nu pa tiesām pameklētos. ..»
«Bet cik jums tādu būs?»
«Tā ap septiņdesmit jau salasīsies.»
«Patiesi?»
«Dieva vārds, tik! Man taču viņi katru gadu bēg. Tie ļaudis ir pārlieku rijīgi, no slinkuma ieraduši daudz rīt, bet man pašam nav ko ēst… Bet es viņus par visniecīgāko maksu atdotu. Tad nu ieteiciet savam draugam: ja tikai gabalu desmit atrastos, viņš varētu tikt pie lielas naudas. Jo revizijas dvēseles maksā piecsimt rubļu.»
«Nē, to nedosim draugam ne paost,» Čičikovs pie sevis nodomāja un pēc tam izkaidroja, ka tāds draugs nekādi neatradīsies, ka izdevumi vien šinī lietā būšot lielāki nekā dvēseles vērtas; jo tiesas aprīšot pēdējo svārku, no tām jāturas tālāk; bet, ja viņa stāvoklis patiešām esot tik spaidīgs, tad, sajuzdams līdzcietību, viņš esot gatavs dot. .. bet, ka tie esot tādi nieki, par ko neesot vērts ir runāt.
38 - N. V. Gogolia. Izlaso.
«Bet cik tad jūs dotu?» — Pļuškins jautaja, par žīdu par- vērzdamies: viņa rokas trīcēja kā dzīvsudrabs.
«Es dotu divdesmit piecas kapeikas par dvēseli.»
«Bet kā jūs maksājat, vai tīrā naudā?»
«Jā, naudu tūliņ.»
«Tikai, mīļais, manas nabadzības dēļ jūs gan varētu dot četrdesmit kapeiku.»
«Cienījamais!» Čičikovs sacīja: «ne tikai četrdesmit kapeikas, bet piecsimt rubļu samaksātu! ar prieku samaksātu, tāpēc ka redzu, godīgs, labs sirmgalvis cieš aiz savas labsirdības.»
«Nudien, tā! dieva vārds, tiesa!» Pļuškins sacīja, galvu uz leju nokārdams'un bēdīgi to pašūpodams. «Tas viss no labsirdības.»
«Nu, vai redzat, es uzreiz sapratu jūsu raksturu. Tātad, kāpēc nemaksāt piecsimt rubļu par dvēseli, bet. .. naudas nav; piecas kapeikas, lai iet, gatavs pielikt, lai katra dvēsele tad maksā trīsdesmit kapeikas.»
«Nu, mīļais, kā gribat, bet vēl kaut divas kapeikas pie- metiet.»
«Divas kapeikas piesviedīšu, lai notiek. Cik jums viņu ir? Jūs, liekas, sacījāt septiņdesmit?»
«Nē. Pavisam sanāks septiņdesmit astoņas.»
«Septiņdesmit astoņas, septiņdesmit astoņas, pa trīsdesmit divi kapeikām dvēsele, tas būs. ..» te mūsu varonis ne vairāk kā sekundi padomāja un piepeši sacīja: «tas būs divdesmit četri rubļi un deviņdesmit sešas kapeikas!» aritmētikā viņš bija stiprs. Uz vietas viņš lika Pļuškinam izrakstīt kvīti un atdeva viņam naudu, kuru tas saņēma ar abām rokām un nesa uz rakstāmgaldu tikpat uzmanīgi, it kā plaukstā būtu kāds šķidrums, ko katru acumirkli baidījās izliet. Pie rakstāmgalda piegājis, viņš to vēlreiz pārskaitīja un ielika arī ārkārtīgi uzmanīgi kādā no atvilktnēm, kur tai droši vien bija lemts gulēt, kamēr tēvs Karps un tēvs PoJikarps, divi viņa sādžas mācītāji, viņu pašu apglabās par neaprakstāmu prieku znotam un meitai un varbūt arī kapteinim, kas viņam bija pierakstījies par radu. Naudu noglabājis, Pļuškins atsēdās atzveltnes krēslā un, kā likās, nevarēja vairs atrast vielu, par ko runāt.
«Bet ko, vai jūs jau taisāties braukt?» viņš jautāja, ievērojis nelielu kustību, ko izdarīja Čičikovs, lai izvilktu no kabatas lakatu.
Šis jautājums viņam atgādināja, ka patiesi nav ko kavēties. «Jā, man laiks!» viņš sacīja, pēc cepures sniegdamies.
«Bet tēja?»
«Nē, lai tēja labāk paliek uz kādu citu reizi.»
«Kā tad tā, bet es liku patvāri uzlikt. Es, taisnību sakot, neesmu tējas draugs: dārgs dzēriens, un cukura cena ari nežēlīgi cēlusies. Proška! nevajag patvāra! Sausiņu aiznes Mavrai, vai dzirdi: lai noliek to tanī pašā vietā, jeb nē, dod šurp, es to pats aiznesīšu. Ardievu, mīļais, lai dievs jūs svētī, bet vēstuli atdodiet priekšsēdētājam. Jā! lai izlasa, viņš mans vecs paziņa. Kā ne! kopā taču ēdām, dzērām!»
Pēc tam šī dīvainā parādība, šis sarukušais večuks izvadīja viņu no pagalma, pēc kam tūliņ pavēlēja aizslēgt vārtus, tad apstaigāja klētis, lai pārliecinātos, vai savās vietās ir sargi, kuri stāvēja visos kaktos, dauzīdami ar koka lāpstām pa tukšu mucu, čuguna plates vietā; tad viņš paraudzījās virtuvē, kur aiz iegansta — palūkot, vai ļaudīm labs ēdiens, pats kārtīgi pieēdās kāpostus un biezeni un, visus līdz pēdējam izbāris par zādzībām un sliktu uzvešanos, atgriezās savā istabā. Viens palicis, viņš pat sāka domāt, kā viņam pateikties viesim par tādu tiešām neredzētu augstsirdību. Es viņam dāvināšu, viņš pie sevis domāja, kabatas pulksteni: tas ir labs sudraba pulkstenis, nav vis no tompaka vai bronzas, drusku gan ir samaitājies, bet viņš jau var izlabot; viņš vēl jauns cilvēks, tādēļ viņam arī kabatas pulkstenis vajadzīgs, lai patiktu savai līgavai! Jeb nē, viņš piebilda, kādu brītiņu padomājis, labāk es to atstāšu viņam pēc savas nāves, ierakstīšu testamentā, lai viņš piemin mani.
Bet mūsu varonis ir bez pulksteņa bija pie ļoti jautra prāta. Tāds negaidīts ieguvums bija tīrā dāvana. Patiesi, saki, ko gribi, ne tikai mirušas, bet arī aizbēgušas dvēseles, un pavisam kopā pāri par divsimt cilvēku! Protams, jau Pļuškina sādžai tuvojoties, viņš juta, ka te būs peļņa, bet tik lielu viņš nekad nebija cerējis. Pa visu ceļu viņš bija neparasti priecīgs, svilpoja, spēlēja ar lūpām, dūri pie mutes pielicis, pūta tanī kā taurē un beidzot sāka vilkt kādu dziesmu, tik ļoti neparastu, ka pat Selifans klausījās, klausījās un tad, galvu viegli pagrozījis, sacīja: «palūk tikai, kā kungs dzied!» Bija jau liela krēsla, kad viņi tuvojās pilsētai. Tumsa ar gaismu bija gluži sajaukušās kopā, un, kā likās, arī priekšmeti bija sajaukušies. Raibais šķērskoks bija pieņēmis kaut kādu nenoteiktu krāsu; sardzē stāvošajam zal- datam ūsas šķita už pieres un daudz augstāk par acīm, bet deguna, kā likās, nemaz nebija. Rībēšana un kratīšana lika manīt, ka puskariete uzbraukusi uz bruģa. Ielu lukturi vēl nebija aizdedzināti, tikai vietām namu logos sāka spīdēt ugunis, bet šķērsieliņās un tumšos kaktos norisa skati un runas, kas tādā laikā netrūkst nevienā pilsētā, kur daudz zaldatu, ormaņu, strādnieku un sevišķu radījumu dāmu izskatā ar sarkaniem lakatiem un kurpēs uz basas kājas, un šīs dāmas kā sikspārņi ložņā pa šķērsielām. Čičikovs tās neievēroja, viņš pat neievēroja tievos ierēdņus ar spieķi rokā, kas acīm redzot bija pastaigājušies aiz pilsētas un tagad atgriezās mājās. Reizēm viņa dzirdi skāra, kā likās, sieviešu izsaucieni: «melo, žūpa! es nekad viņam neesmu atļāvusi tādu rupjību!» vai: «tu nekaujies, blēdi, bet nāc uz iecirkni, tur es tev parādīšu!…» Vārdu sakot, tie izsaucieni, kuri kā ar vārītu ūdeni aplej aizsapņojušos divdesmit gadu vecu jaunekli, kas, no teatra mājās nākdams, savā priekšā redz spāniešu ielu, nakti, brīnišķīgu sieviešu tēlu ar cirtām un ģitāru. Kas gan nav, kas tēlojas viņa galvā? viņš ir debesīs, viņš ir bijis viesos pie Sillera — un piepeši kā pērkons pār viņu norīb liktenīgie vārdi, un viņš redz, ka atkal atrodas uz zemes un pat uz siena tirgus, pat traktiera tuvumā, un dzīve no jauna parādās viņam savā ikdienišķajā kailumā.
Beidzot puskariete, iztaisījusi kārtīgu lēcienu, nolaidusies it kā bedrē, iebrauca pa viesnīcas vārtiem, un Čičikovu sagaidīja Petruška, kas ar vienu roku saturēja savu svārku stūri, jo nemīlēja, ka stūri taisās vaļā, bet ar otru palīdzēja viņam izkāpt no puskarietes. Sulainis arī izskrēja pretī ar sveci rokā un servjeti uz pleca. Vai Petruška priecājās par kunga pārbraukšanu, nav zināms; mazākais, viņi samirkšķinājās ar Selifanu, un viņa vienmēr skarbā ārpuse šoreiz, kā likās, mazliet noskaidrojās.
«Nu gan labi izbraukājāties,» sacīja viesnīcas sulainis, trepes apgaismodams.
«Jā,» Čičikovs atbildēja, pa trepēm uzkāpis. «Nu, un kā tev iet?»
«Paldies dievam,» sulainis klanīdamies atbildēja. «Vakar atbrauca kāds poručiks karavīrs, ieņēma sešpadsmito numuru.»
«Poručiks?»
«Nav zināms, kāds, no Rjazaņas, ar bēriem zirgiem.»
«Labi, labi, izturies arī uz priekšu godīgi!» Čičikovs sacīja un iegāja savā istabā. Caur priekšistabu ejot, viņš sarauca degunu un teica Petruškam: «Būtu jel, mazākais, kaut logus atvēris!»
«Es jau tos atvēru,» atbildēja Petruška, bet, zināms, sameloja. Un kungs jau arī pats zināja, ka viņš melo, bet viņam tikai negribējās vairs nekā teikt. Pēc brauciena viņš jutās stipri noguris. Vieglas, tikai no sivēna gaļas gatavotas vakariņas iebaudījis, viņš tūliņ noģērbās un, zem segas palīdis, saldi, cieši aizmiga un gulēja brīnišķīgi; tā kā var gulēt vienīgi tie lutekļi, kuri nepazīst ne hemoroidu, ne blusu, ne pārāk lielas garaspējas.