Tagad man īsi jāpastāsta par saviem piedzīvojumiem vairāk nekā gadu ilgajā laika posmā, kuru pavadīju Spānijā. Ja es sāktu izklāstīt visu gari un plaši, šim stāstam nebūtu gala vai arī mans gals pienāktu, pirms būšu beidzis savu stāstījumu.
Vispirms es steigšus devos uz augšu pa Gva- dalkiviru uz Sevilju. Šīs senās mauru pilsētas krāšņumus daudzinājuši daudz ceļotāju, tāpēc es pie tiem nepakavēšos; man jāstāsta par tādām zemēm, no kurienes uz Angliju vēl nav atgriezies neviens ceļotājs.
Tātad, īsumā. Paredzēdams, ka man varbūt būs jāuzkavējas kādu laiku Seviljā, un nevēlēdamies saistīt uzmanību, kā arī gribēdams samazināt savus izdevumus, es nodomāju, ka būtu tīri labi, ja varētu sadabūt līdzekļus, palīdzēdams kādam dziedniekam un reizē mācoties no viņa. Šai nolūkā es griezos pie angļu kompānijas tirgotājiem, kuru aizgādniecībā biju nodots, un saņēmu no viņiem ieteikuma vēstules Seviljas ārstiem. Vēstulēs pēc mana lūguma es tiku stādīts priekšā kā Tomasio dAila, jo negribēju, lai būtu zināms, ka esmu anglis. Īstenībā bija maz ticams, ka to varētu uzzināt: nodot mani varēja tikai mana valoda, jo, kā jau iepriekš tiku teicis, āriene man bija izteikti spāniska. Bet arī valodas grūtības ik dienas mazinājās, jo, zinot to no mātes jau kopš bērnu dienām un nepalaižot garām nevienu iespēju lasīt un sarunāties tajā, pēc pusgada biju pilnīgi apguvis spāņu valodu, tā ka mani no īsta spānieša atšķīra vienīgi tikko manāms akcents. Valodas man vispār padevās viegli.
Nonācis Seviljā un nolicis savas mantas vienā no mazāk apmeklētajām viesnīcām, es devos nodot savu ieteikuma vēstuli pilsētā pazīstamam ārstam, kura vārds jau sen man izgaisis no atmiņas. Šim ārstam bija lieliska māja plašajā, ar brīnišķīgiem kokiem apdēstītajā Palmu ielā, kurā saplūda citas mazas ieliņas. Pa vienu no tām es arī gāju, atstājis savu viesnīcu. Tā bija šaura, klusa šķērsieliņa, kurai abās pusēs atradās mājas ar patio jeb iekšējiem pagalmiņiem. Soļodams pa šo ielu, es ievēroju
kādu cilvēku. Tas sēdēja uz ķebļa ēnā pie durvīm, kas veda uz viņa patio. Viņš bija mazs, izkaltis, vērīgām melnām acīm un apbrīnojami gudru seju. Kad gāju viņam garām, viņš mani pamatīgi nopētīja.
Pazīstamā ārsta nams, kuru es meklēju, bija izvietots tā, ka večuks, sēdēdams pie savām durvīm, varēja to pārredzēt un ievērot visus, kas iegāja mājā vai arī iznāca no tās. Atradis šo namu, es atkal atgriezos klusajā šķērsieliņā un kādu brīdi staigāju pa to šurp un turp, pārdomādams, ko stāstīt ārstam, un visu šo laiku večuks nenolaida no manis savas vērīgās acis. Beidzot es biju sagudrojis savu stāstāmo un devos uz ārsta māju, bet tikai tādēļ, lai saņemtu atbildi, ka tas esot kaut kur izgājis. Apvaicājies, kad viņu varēšu sastapt, es gāju projām un vēlreiz nesteigdamies aiz- soļoju pa to pašu šauro šķērsielu, kamēr nonācu līdz tai vietai, kur sēdēja vīrelis. Kad atrados viņam līdzās, platmaļu cepure, ar kuru viņš apvēdinājās, nokrita zemē tieši pie manām kājām. Es noliecos, pacēlu to no ietves un atdevu viņam.
— Simtu paldies, jaunekli! — viņš noteica dziļā, patīkamā balsī. — Lai gan esat ārzemnieks, jūs tomēr esat neparasti laipns.
— Pēc kā jūs spriežat, ka esmu ārzemnieks, senjor? — es jautāju, izbrīnā aizmirsdams piesardzību.
— Ja es to nebūtu uzminējis agrāk, es to uzzinātu tagad, — viņš atteica ar atklātu smaidu. — To man pateica jūsu izruna.
Es palocījos un grasījos iet tālāk, kad viņš mani atkal uzrunāja :
— Kur jūs tā steidzaties, jaunekli? Vai neienāksiet iedzert glāzīti laba vīna kopā ar mani?
Es jau gribēju atteikties, bet pēkšņi iedomājos, ka man nav galīgi nekā ko darīt un no viņa pļāpāšanas es varbūt uzzināšu kaut ko sev noderīgu.
— Diena ir karsta, senjor, un es labprāt pieņemu jūsu uzaicinājumu.
Viņš tūdaļ klusējot piecēlās un aizveda mani uz marmora plāksnēm klātu pagalmiņu. Tā vidū bija vīnogulāju stīgām apvīts baseins. Vīnogulāju lapotnes ēnā stāvēja krēsli un mazs galdiņš. Kad večuks bija aizvēris patio durvis un mēs bijām apsēdušies, viņš pazvanīja sudraba zvaniņu, kas atradās uz galda. No mājas izskrēja jauna, brīnumjauka meitene dīvainā spāņu tērpā.
— Atnes mums vīnu! — pavēlēja namatēvs.
Acumirklī vīns bija klāt, tas bija baltais portvīns, kuram līdzīgu es nebiju vēl ne reizes dzēris.
— Uz jūsu veselību, senjor… — un te namatēvs apklusa, pacēlis glāzi un jautājoši vērdamies manī.
— Tomasio d'Aila, — es atsaucos.
— Hm, — nomurmināja viņš. — Vārds ir spāņu vai, visai iespējams, spāņu vārda atdarinājums, jo es tāda neesmu dzirdējis, bet man uz vārdiem ir laba atmiņa.
— Tas ir mans vārds, ticiet vai neticiet, senjor … — un es savukārt lūkojos viņā.
— Andress de Fonseka, — viņš palocīdamies stādījās priekšā, — šīs pilsētas ārsts, diezgan pazīstams, it īpaši skaistā dzimuma vidū. Lai notiek, senjor Tomasio, es pieņemu šo vārdu, jo vārdi taču nekā nenozīmē un pa laikam ir izdevīgi tos mainīt. Un par to nevienam, izņemot vārdu īpašniekus, nav nekādas daļas. Jūs, kā redzu, esat svešinieks šajā pilsētā . . . Nebrīnieties, senjor! Tāds, kam pilsēta ir pazīstama, neraudzīsies apkārt un nebrīnīsies, ne arī jautās ceļu garāmgājējiem, un bez tam — Seviljas iedzīvotāji vasarā neiet ielas saules pusē. Bet tagad, ja vien jūs neuzskatāt mani par uzbāzīgu, pastāstiet, lūdzu, kas gan meklējams tik veselīgam jauneklim pie mana sāncenša tur pretī? — un viņš pameta ar galvu uz ievērojamā ārsta mājas pusi.
— Cilvēka darīšanas, tieši tāpat kā viņa vārds, ir tikai viņa paša lieta, senjor, — es atteicu, savā prātā pieskaitīdams namatēvu pie tiem, kas dara kaunu mūsu mākslai, nekautrīgi dzenoties pēc pacientiem, lai tikai varētu ieraust honorāru. — Tomēr es jums atbildēšu. Arī es esmu ārsts, kaut gan neesmu vēl pietiekami mācīts. Es meklēju vietu pie kāda pazīstama dziednieka, kam varētu palīdzēt viņa praksē, tādā kārtā iegūstot pieredzi un vienlaikus nopelnot sev iztiku.
—■ Ak tādas tās lietas? Tad jums, senjor, tur nav ko meklēt, — un viņš atkal pameta ar galvu uz ārsta mājas pusi. — Tādi kā tas tur neņems nevienu mācekli bez prāvas samaksas; tas nesaskan ar mūsu pilsētas paražām.
— Tad man būs jāmeklē iztika kaut kur citur vai citādā ceļā.
— To es neesmu teicis. Palūkosim, senjor, tūlīt, ko jūs jēdzat medicīnā un, kas ir daudz svarīgāk, cilvēka dabā, jo dziedniecībā neviens neko daudz vis nezina, bet tas, kas izzinājis cilvēka dabu, var kļūt par pavēlnieku vīriešiem vai sievietēm — šīm vīriešu pa- vēlniecēm.
Un bez liekām ceremonijām viņš ņēmās man uzdot jautājumus, no kuriem ikviens bija tik smalks un tik tieši skāra lietas būtību, ka man atlika tikai pabrīnīties par viņa aso prātu. Daži no tiem attiecās uz medicīnu, galvenokārt uz sieviešu kaitēm, citi bija vispārīgāki un vairāk skāra viņu raksturu. Galu galā viņš beidza un noteica:
— Jūs esat piemērots, senjor! Esat spējīgs un daudzsološs jauneklis, lai gan jums trūkst pieredzes, kā jau tas bija gaidāms, ievērojot jūsu jaunību. No jums iznāks lietaskoks, senjor; jums ir sirds, un tas ir ļoti labi, jo labas sirds cilvēka kļūdas bieži vien panāk vairāk nekā bezsirža veiklība. Bez tam jums ir griba un jūs protat valdīt pār sevi.
Es palocījos, visiem spēkiem pūlēdamies neizrādīt, cik patīkami man bija viņa vārdi.
— Tomēr, — viņš turpināja, — tas viss mani nepamudinātu izteikt jums priekšlikumu, kuru jūs tūlīt dzirdēsiet, jo dažs labs par jums daudz jaukāks jauneklis galu galā ir neveiksminieks, muļķis vai slikta rakstura cilvēks un nolemts paklīšanai, un, cik es noprotu, arī jūs tāds varat būt. Bet es tomēr riskēšu, jo jūs man esat piemērots citādā ziņā. Jūs pats nez vai apjaušat, ka esat daiļu vaigu, senjor, jūsu skaistums ir ļoti rets un neparasts, un puse no Seviljas dāmām, kad iepazīs jūs, to noteikti cildinās.
— Jūtos glaimots, — es atsaucos. — Tomēr atļaujiet zināt, ko nozīmē visas šīs laipnības? īsāk sakot, ko jūs man piedāvājat?
— īsāk? Labi. Man vajadzīgs palīgs, kuram piemistu visas īpašības, kādas es saskatu jūsos, bet par visu vairāk viena īpašība, par kuru es varu.tikai domāt, ka tā jums ir — proti, spēja klusēt. Mans palīgs nejutīs naudas trūkuma, es nodošu viņa rīcībā šo namu, un viņš gūs tādu iespēju iepazīt pasauli, par kādu daudzi var tikai sapņot. Ko jūs par to teiksiet?
— Teikšu jums, senjor, ka es gribētu zināt ko vairāk par darbu, kurā man būs jāpalīdz. Jūsu piedāvājumi skan pārāk vilinoši, bet baidos, ka par jūsu devību man nāksies darīt darbu, no kura godīgam cilvēkam jāvairās.
— Nopietns iebildums, bet, par laimi, ne gluži pareizs. Klausieties: jums droši vien ir stāstīts, ka tas tur ārsts, pie kura jūs nule gājāt, un tāpat arī tie, — un viņš nosauca četrus piecus uzvārdus, — ir visievērojamākie ārsti Seviljā? Tā nav taisnība! Visievērojamākais un visbagātākais, kuram ir divreiz vairāk klientu nekā jebkādam citam, esmu es. Vai zināt, cik es nopelnīju tikai šodien vien? Es jums pateikšu: divdesmit pieci peso [9] zeltā. tas ir vairāk, nekā saņēmuši visi mani pārējie amata brāļi kopā — par to es esmu ar mieru derēt! Jūs vēlaties zināt, kādā veidā es nopelnu tik daudz. Droši vien vēlaties arī zināt, kāpēc, ja nopelnu tik daudz, es negribu atpūsties no sava darba? Labi, es jums paskaidrošu. Es pelnu tādu naudu, sekmējot sieviešu iedomību un pasargājot viņas no viņu pašu muļķības sekām. Ja kādreiz kādai dāmai ir smaga sirds, viņa nāk pie manis pēc mierinājuma un padoma. Ja viņai parādās uz sejas izsitumi, viņa skrien pie manis, lai es tos dziedinu. Ja viņai ir slepens romāns, tas esmu es, kas apslēpju viņas neapdomību. Pēc viņas vēlēšanās es cenšos paredzēt nākotni un palīdzu izpirkt pagātni. Es viņu dziedēju no iedomātām kaitēm, bet diezgan bieži ārstēju arī no īstām slimībām. Manās rokās ir puse Seviljas noslēpumu, un, ja es sadomātu runāt, daudzos dižciltīgos namos sāktos ķildas un asinsizliešana. Bet es nerunāju: man maksā par klusēšanu, un pat tajos gadījumos, kad man nemaksā, es tomēr klusēju, lai negrautu savu reputāciju. Simtiem sieviešu uzskata mani par savu glābēju, bet es viņas — par vientiesēm. Tomēr ievērojiet — es nekad neaizeju pārāk tālu. Es varu pārdot mīlas dzērienu — krāsotu ūdeni, bet saindētu rozi — nekad! Pēc šādām lietām griezieties pie kāda cita! Taču vispār es esmu godīgs. Es pasauli ņemu tādu, kāda tā ir, un, tā kā sievietēm tīk būt muļķēm, es izmantoju viņu muļķību. Viņu muļķība man atnesusi bagātību.
Jā, tagad es esmu bagāts un tomēr nevaru rimties! Es mīlu naudu, tāpēc ka tā ir vara, bet vēl vairāk es mīlu dzīvi! Ko tur nu runāt par romāniem un dēkām! Vai tad kāda dēka vai romāns ir kaut vai uz pusi tik brīnumains kā tas, kas ik dienas notiek manu acu priekšā? Katrā tādā notikumā man ir sava loma, galvenā loma, kaut arī es neklaigāju pilnā balsī un nestaigāju, krūtis izriezis, pa skatuvi.
— Bet, ja tas viss ir tā, kāpēc jūs meklējat nepazīstama puiša palīdzību? Es taču esmu svešinieks, par kuru jūs nekā nezināt, — es skaidri noprasīju.
— Uzreiz redzams, ka jums nav pieredzes! — iesmējās vecais. — Vai jūs patiesi domājat, ka es izvēlētos tādu, kas nav svešinieks un kam šai pilsētā varētu būt man nezināmi sakari? Bet, ja domājat, ka nekā par jums nezinu, jaunais cilvēk, tad sakiet: vai tiešām jums šķiet, ka, četrdesmit gadus nodarbodamies ar savu neparasto amatu, es nebūtu iemācījies pazīt cilvēkus no pirmā acu uzmetiena? Es pazīstu jūs varbūt labāk nekā jūs pats. Starp citu, tas, ka jūs patiesi esat iemīlējies šai meitenē, kuru atstājāt Anglijā, man noder par ieteikumu, jo, lai kādas muļķības jūs arī pastrādātu, ne mani, ne sevi jūs savu sarežģīto sirdslietu dēļ nenostādīsiet neveiklā stāvoklī. Aha! Jūs brīnāties?
— Kā jūs zināt? … — es iesāku un aprāvos.
— Kā es zinu? Nu pavisam vienkārši! Jūsu zābaki šūti Anglijā. Es redzēju ne mazumu tādu, kad biju jūsu zemē. Arī jūsu runā raksturīgs angļiem īpatnējs akcents, kaut arī pavisam viegls, un jūs divreiz iespraudāt angļu vārdus, kad nevarējāt atrast attiecīgos spāņu vārdus. Kā es zinu par meiteni? — Nu vai tad jūsu pirkstā nav saderināšanās gredzens? Bez tam, kad es stāstīju par mūsu zemes dāmām, jūs pārāk daudz vis neausījāties, kā tas jūsu gados būtu bijis, ja sirds būtu brīva. Šī dāma, saprotams, ir gaišmate un liela auguma? Tā jau es domāju! Esmu novērojis, ka ļaudis mīl savu pretstatu; bruneti — gaišmates, un otrādi. Saprotams, tas naV likums bez izņēmumiem, bet minējumam noderīgs.
— Jūs esat ļoti gudrs, senjor!
— Ai nē, nevis gudrs, bet vērīgs, kāds kļūsiet arī jūs, kad pa- būsiet manās rokās kaut vai gadu, lai gan jūs varbūt nemaz neesat domājis tik ilgi uzkavēties Seviljā. Iespējams, ka esat ieradies šeit ar kādu noteiktu mērķi un gribat, līdz būsiet to sasniedzis, laiku pavadīt lietderīgi. Domāju, ka arī šoreiz esmu uzminējis. Nu ko, lai arī būtu tā, es tomēr riskēšu; mērķis un tā sasniegšana bieži vien ir tālu viens no otra. Tātad jūs pieņemat manu piedāvājumu?
— Man gandrīz liekas, ka tas būtu jāpieņem.
— Tādā gadījumā jūs to pieņemsiet. Bet, iekams vienojamies, man jums vēl kaut kas jāsaka. Es negribu, lai jūs pie manis būtu aptiekāra zeļļa lomā: pasaules priekšā jūs būsiet mans krustdēls, kas ieradies no Spānijas ziemeļiem, lai apgūtu manu amatu. Jūs man tiešām palīdzēsiet arī dziedniecībā, bet ar to jūsu pienākumi neaprobežosies. Jums būs jāapgrozās Seviljās sabiedrībā, jānovēro tie, ko es likšu jums novērot, jāizmet vārds šur un mājiens tur un ar simtiem paņēmienu, kurus es jums ierādīšu, jāienes peļņa man — un sev pašam. Jums jābūt žilbinošam un asprātīgam vai skumjam un zinību pārpilnam, kā nu ikreiz es to vēlēšos; jums būs jāliek lietā visas savas personiskās īpašības un spējas, tāpēc ka ar tām pie maniem klientiem var tālu tikt. Ar idalgo jums jārunā par ieročiem, ar dāmām jātērzē par mīlestību; bet nekad nesapinieties tā, ka nav vairs ceļa atpakaļ. Un pats galvenais, jaunais cilvēk, — sakot šos vārdus, sirmgalvja runas veids pārmainījās un seja kļuva barga, gandrīz nežēlīga, — nekad nepie- viliet manu vai manu klientu uzticību. Šajā jautājumā es gribu būt ar jums pilnīgi atklāts un lūdzu jūsu pašu labā ticēt tam, ko teikšu, kaut arī jūs apšaubītu visu pārējo.
Ja jūs lauzīsiet vārdu, jūs mirsiet,— nevis no manas rokas, bet jūs mirsiet. Tāds ir mans noteikums, varat to pieņemt vai noraidīt. Bet, pat ja jūs atteiktos un aizietu no šejienes, lai izpļāpātu visu to, ko šodien dzirdējāt, pat tad jūs var pēkšņi pārsteigt kāda nelaime. Jūs mani sapratāt?
— Sapratu. Sevis paša labā es cienīšu jūsu uzticību.
— Jaunais senjor, jūs man tīkat aizvien vairāk un vairāk!
Ja jūs būtu teicis, ka cienīsiet to tāpēc, ka esmu jums dāvājis savu uzticību, es būtu šaubījies par jums, jo jūs savā prātā nodomātu, ka noslēpumus, kas tiek uzticēti tik viegli, nav vērts glabāt. Bet, ja to izpaušana ir saistīta ar bēdīgu un negaidītu galu, ta jau ir cita lieta! Tātad jūs esat ar mieru?
— Ar mieru.
— Lieliski. Jūsu mantas, bez šaubām, ir viesnīcā. Es tūlīt aizsūtīšu nesējus; viņi samaksās jūsu rēķinu un atnesīs visu šurp. Jums pašam nav tur ko iet, krustdēliņ. Labāk pasēdēsim un iedzersim vēl pa glāzei vīna. Jo ātrāk mēs pienācīgi sapazīsimies, krustdēliņ, jo labāk.
Lūk, tā es iepazinos ar savu labdari senjoru Andresu de Fon- seku, visneparastāko cilvēku, kādu man jebkad nācies satikt.
Bez šaubām, lasītājs nodomās, ka, saistoties ar viņu, es sagādāju sev veselu gūzmu nepatikšanu, un pieskaitīs viņu pie rūdītiem blēžiem, kas nereti savu tumšo nodomu dēļ ievelk jaunus ļaudis noziegumā un postā. Bet tā nepavisam nebija; un tas, jādomā, ir pats dīvainākais visā šinī dīvainajā stāstā. Ikviens An- dresa de Fonsekas vārds izrādījās vistīrākā patiesība.
Viņš bija ar spīdošām spējām apveltīts džentlmenis, bet likstas, kas bija nākušas pār viņu pirms daudziem gadiem, bija viņu padarījušas par savādnieku. Es nekad netiku sastapis nevienu, kas pārspētu viņu kā ārstu, ja vien tolaik tāds vispār bija, un arī kā pasaules, it īpaši sieviešu pasaules, pazinējam es nezināju viņam līdzinieka. Viņš bija tālu ceļojis, daudz redzējis un nekā neaizmirsa. Daļēji viņš bija pūšļotājs, bet viņa pūšļošanā vienmēr bija kāda jēga. Tiesa, muļķus viņš apcirpa un pat ērmojās ar astroloģiju, iedzīvojoties naudā no muļķu māņticības, bet tanī pašā laikā Andress de Fonseka darīja arī daudz laba bez jebkāda atalgojuma. Viņš varēja ņemt no bagātas dāmas desmit zelta peso par matu nokrāsošanu, bet bieži vien bez atlīdzības kopa kādu nabaga meiteni, kas bija nokļuvusi strupceļā. Vēl vairāk: vēlāk viņš pats tai centās sameklēt kādu godīgu nodarbošanos! De Fonseka zināja visus Seviljas noslēpumus, bet nekad necentās izspiest naudu, draudēdams tos atklāt. Viņš pats teica, ka tas neatmaksājoties, bet patiesībā nedarīja to tāpēc, ka sirds dziļumos bija godīgs, lai gan izlikās par savtīgu blēdi.
Jāsaka, ka mana dzīve pie viņa bija gan viegla, gan laimīga, cik nu tā manā stāvoklī varēja būt laimīga-. Drīz vien es iejutos sava loma un tēloju to labi. Mani stādīja priekšā kā vecā, bagātā arsta Fonsekas krustdēlu, ko viņš apmāca par savu pēcnācēju. Līdz ar manu izskatu un manierēm tas man pavēra Seviljas la
bāko namu durvis. Te es uzņēmos to mūsu kopīgā pasākuma daļu, kuru mans saimnieks nevarēja uzņemties, jo pats viņš pilsētas augstākajā sabiedrībā jau vairs nerādījās. Ar naudu tiku apgādāts atlikām un varēju dzīvot, cepuri kuldams, bet es par amata lietām rūpējos ne mazāk kā par izpriecām. Arvien biežāk un biežāk jautras balles vidū vai karnevālā man tuvojās te viena, te otra dāma un čukstus jautāja, vai dons Andress de Fonseka nebūtu ar mieru pieņemt viņu vienatnē kādā ļoti svarīgā lietā, un es tūlīt uz vietas noliku satikšanās stundu. Ja nebūtu manis, visas šīs klientes būtu mums zudušas, jo vairums no viņām citādi nebūtu spējušas pārvarēt savu kautrību.
Tieši tādā pašā veidā, kad svinības jau bija beigušās un es jau gatavojos doties mājup, reizumis mani zem rokas paņēma kāds švīts un lūdza mana saimnieka palīdzību mīlas, goda un pat naudas lietās. Tad es vedu viņu tieši uz mauru stilā celto veco namu, kur, tērpies samta mantijā, atgādinot zirnekli tīklā, sēdēja un rakstīja dons Andress, jo lielāko daļu no savām darīšanām mēs veicām naktī. Te arī jautājums tika nekavējoties atrisināts visiem par apmierinājumu — un ne jau nu bez peļņas manam saimniekam!
Pamazām es ieguvu tāda cilvēka slavu, kas par spīti savai jaunībai ir uzticams un nekad neatklāj to, ko tam nācies dzirdēt, neiejaucas ķildās, nedzer, neaizraujas ar azarta spēlēm un, lai gan draudzējas ar daudzām daiļām dāmām, nevienai nav izpaudis savus noslēpumus. Tāpat kļuva zināms, ka es pats esmu samērā prasmīgs ārsts, un Seviljas dāmas sāka runāt, ka pilsētā neesot neviena, kas tik veikli iznīdējot dažādas vainas ādā vai krāsojot matus kā vecā Fonsekas krustdēls, bet, kā zināms, šāda slava vien jau ir veselu bagātību vērta. Nav brīnums, ka klientes arvien biežāk un biežāk sāka griezties tieši pie manis. īsāk sakot, mūsu veikals zēla tik labi, ka savas darbības pirmajā pusgadā es palielināju par vienu trešo daļu mūsu jau tā plašās prakses ienākumus un bez tam ne mazums atviegloju savam saimniekam darbu.
t
Tā bija dīvaina dzīve, un, ja es uzrakstītu par visu, ko redzēju un uzzināju, iznāktu vesels stāsts, bet ar manu vēstījumu tam nav nekāda sakara. Likās, ka visas klusēšanas un smaidu maskas, ar kuru palīdzību vīrieši un sievietes slēpj savas domas, mūsu priekšā pēkšņi būtu nokritušas un mēs būtu izdzirduši viņu siržu balsis runājam skaidru patiesību. Mūs apmeklēja apburošas meitenes un sievas un atzinās tādos grēkos, ka neviens nenoticētu, ja viņas nebūtu par tiem stāstījušas pašas; mēs dažkārt sadūrāmies ar slepenu laulātā drauga, mīļākā vai sāncenses nogalināšanu; dažreiz ieradās kāda vecīga dāma, kas centās savos tīklos ievilināt vīru, kura gadi bija skaitāmi padsmitos; bet citreiz tas bija zemas
izcelsmes bagātnieks vai bagātniece, kas sapņoja nopirkt sev titulu, saradojoties ar nabadzībā grimušu, bet dižciltīgu dzimtu. Tādiem es palīdzēju bez sevišķas patikas, toties jebkuru stāstu par nelaimīgu vai pieviltu mīlu es allaž uzklausīju ar dzirdīgu ausi, tāpēc ka pats atrados līdzīgā stāvoklī. Šādos gadījumos mana līdzjūtība bija tik dziļa un patiesa, ka ne vienu reizi vien kāda nelaimīga skaistule bija gatava dāvāt savas jūtas manai necienīgajai personai, un reiz lieta nonāca tiktāl, ka atlika man tikai gribēt un es būtu varējis apprecēties ar vienu no visbrīnišķīgākajām un bagātākajām dižciltīgajām Seviljas dāmām.
Bet man nebija vajadzīga neviena no viņām. Dienu un nakti es domāju tikai par savu gaišmataino Liliju.