Varētu domāt, ka, tādā veidā pavadot laiku, es biju pilnīgi aizmirsis, kādēļ biju atbraucis uz Sevilju, proti, aizmirsis, ka man bija jāatriebj Hua- nam de Garsijam savas mātes nāve. Bet tas nepavisam nebija tā. Tikko iekārtojies Andresa de Fonsekas namā, es sāku jo cītīgi ievākt ziņas par de Garsijas atrašanās vietu, taču manas pūles nevainagojās panākumiem.
Aukstasinīgi pārdomājot, šķita, ka sameklēt de Garsiju šajā pilsētā man ir gaužām maz iespēju. Tiesa, Jarmutā viņš bija izteicies, ka dodoties uz Sevilju, tomēr neviens kuģis ar tādu vārdu, kāds bija viņējam, nebija iebraucis ne Kadisā, ne arī devies augšup pa Gvadalkiviru, un vispār diez vai cilvēks, kas bija izdarījis slepkavību Anglijā, būtu stāstījis, uz kurieni viņš patiesi domā braukt. Tomēr es turpināju meklēšanu.
Nams, kur bija mitusi mana māte un vecmāmiņa, bija nodedzināts, un, tā kā viņas bija dzīvojušas noslēgti, tad tagad, pēc vairāk nekā 20 raibiem gadiem, tās bija palikušas tikai nedaudzu cilvēku atmiņā. Patiesībā man izdevās atrast tikai vienu no tiem — kādu nabadzībā nonīkušu večiņu, kādreizējo vecmāmiņas kalponi, kas labi pazinusi manu māti, bet tobrīd, kad tā bēgusi uz Angliju, nav bijusi mājā. No šīs sieviņas es dabūju šādas tādas ziņas. To, ka esmu viņas bijušās kundzes mazdēls, es viņai, protams, neteicu.
Cik nu man izdevās uzzināt, pēc mātes un tēva bēgšanas uz Angliju de Garsija sācis vajāt manu vecmāmiņu un savu krustmāti ar tiesas lietām un citiem paņēmieniem, līdz beidzot viņa bijusi novesta galīgā nabadzībā, un šādos apstākļos nelietis bija ļāvis viņai nomirt. Vecmāmuļa patiesi bijusi tik trūcīga, ka tikusi paglabāta kopējā kapā. Māna ziņu devēja vēl teicās dzirdējusi, ka de Garsija it kā esot izdarījis kādu noziegumu un bijis spiests bēgt no savas zemes. Kas tas par noziegumu, vecīte neatminējās, jo no viņām dienām bija pagājis ne mazāk kā 15 gadu.
Visu to es uzzināju trešajā mēnesī pēc savas ierašanās Seviljā, un, lai gan dzirdētais mani interesēja, tomēr maniem meklējumiem nekā nedeva.
Kādas četras dienas pēc šīs sarunas, atgriežoties naktī sava darba devēja namā, sastapu kādu biezi aizplīvurotu jaunu sievieti, kas iznāca pa patio durvīm. Manu uzmanību saistīja sievietes slaidais, skaistais augums un nevaldāmās raudas, — viss viņas stāvs raustījās elsās. Ar līdzīgiem skatiem es jau biju apradis, jo daudzām no tām, kas nāca pēc padoma pie mana saimnieka, bija pamats raudāt. Tāpēc es pagāju sievietei garām, neteicis ne vārda. Bet, ienācis istabā, kur dons Andress mēdza pieņemt pacientus, es izstāstīju viņam par savu sastapšanos ar šo personu un pajautāju, vai tā nav kāda no tām, ko es pazīstu.
— Ai krustdēliņ, — teica Fonseka, kas tagad mani vienmēr sauca tā un tiešām sāka izturēties pret mani ar tādu mīlestību, it kā es patiesi būtu viņa radinieks, — tas ir bēdīgs gadījums! Bet tu jau viņu nepazīsti, — viņa pieder pie bezmaksas pacientēm. Nabadzīte ir no dižciltīgas ģimenes. Viņa iestājās mūķeņu kārtā un nodeva zvērestus, bet te pēkšņi parādās kāds pielūdzējs, slepeni satiekas ar viņu klostera dārzā, solās viņu precēt, ja viņa būs ar mieru bēgt tam līdz, un tiešām sarīko kādu laulāšanas komēdiju, kā viņa stāsta, un visu pārējo. Tagad viņš meiteni pametis, un viņa ir nelaimē. Un kas ir pats briesmīgākais: ja viņa nonāks melnsvārču rokās, viņu gaida mokoša, lēna nāve, jo nelaimīgo iemūrēs klostera sienā. Viņa atnāca pie manis pēc padoma un maksas vietā atnesa šādus tādus sudraba karuļus. Te tie ir.
— Un jūs tos paņēmāt!
— Jā, paņēmu — es vienmēr ņemu maksu. Bet karuļu svaru atlīdzināju zeltā. Vēl vairāk, es pateicu, kur viņa varēs paslēpties no melnsvārčiem un nogaidīt, kamēr medības pēc viņas beigsies. Vienīgais, ko es negribēju sacīt, ir tas, ka viņas iemīļotais ir pēdīgais nelietis, kāds vien jebkad staigājis pa Seviljas ielām. Bet kāda tam jēga? Viņa tik un tā to vairs neredzēs. Tš-š-š! Liekas, nāk hercogiene. Šis gadījums attiecas uz astroloģiju. Kur horoskops un zizlis, jā, un vēl kristāla lode? Tagad nogriez lampas tumšākas, padod man, lūk, to grāmatu un pazūdi!
Es paklausīju un pēc brīža sastapos ar iespaidīgo dāmu, kas duenjas pavadībā bailīgi virzījās pa aptumšoto gaiteni, lai uzzinātu zvaigznēs rakstīto un samaksātu par to daudzus zelta peso. Viņas izskats mani tā sasmīdināja, ka es drīz vien aizmirsu jauno sievieti un tās bēdas.
Tagad man jāpastāsta, kā es otrreiz satikos ar mātes brālēnu un savu ienaidnieku Huanu de Garsiju.
Divas dienas pēc tam, kad biju redzējis aizplīvuroto raudošo dāmu, man iznāca iet ap pusnakti pa nomaļu vecās pilsētas daļu,
kur gandrīz negadās sastapt gājējus. Parādīties vienam tādā stundā šajā vietā ir visai bīstami, bet saimnieks man bija uzdevis nokārtot kādu lietu, kas nebija atliekama. Bez tam man taču nebija zināmu ienaidnieku, un es biju apbruņots: pie sāniem man bija tas pats zobens, ko biju atņēmis de Garsijam, kad satikos ar viņu uz takas Dičingemā, zobens, ar kuru bija nodurta mana māte un ar kuru es cerēju atriebt tās slepkavam. Tolaik man jau bija pietiekama pieredze, kā rīkoties ar šo ieroci: ik rītus man bija paukošanas stundas.
Izpildījis uzdevumu, nesteigdamies soļoju mājup, pārdomādams savu pašreizējo dīvaino dzīvi, kas tik stipri atšķīrās no maniem zēna gadiem Veivnijas ielejā, un daudzas citas lietas. Es domāju par Liliju un vēlējos zināt, kā gan viņa vada savas dienas, vai mans brālis Džefrijs vajā viņu, mēģinādams piespiest meiteni iziet pie viņa, un vai Lilija spēs noturēties pret Džefrija un sava tēva neatlaidību. Tā, grimis domās, es sasniedzu slūžas, kas izgāja uz Gvadalkiviru; atspiedies ar elkoņiem uz zemā mūra vaļņa, es tur pakavējos, lai pajūsmotu par nakts skaistumu.
Nakts patiesi bija burvīga — es atceros vēl šobrīd. Lai tie, kas ir to redzējuši, pasaka, vai viņi zina skaistāku skatu par šādu augusta nakti, kad mēness lej savu gaismu pār Gvadalkiviras plašajiem ūdeņiem un senās pilsētas māju puduriem.
Kamēr es, atbalstījies pret mūri, lūkojos naktī, ieraudzīju ncf lejas pa kāpnēm, kas atradās man līdzās, uznākam kādu cilvēku un pazūdam ielas tumsā. Es nepievērsu viņam uzmanību, bet, izdzir- dis klusinātas balsis, pavēros atpakaļ un redzēju kādu vīrieti sarunājamies ar sievieti. Viņš bija to saticis takas galā, kas veda lejup uz slūžām. Acīmredzot tā bija mīlētāju tikšanās, un, tā kā šādi skati allaž interesē visus, it sevišķi jauniešus, es sāku šo pārī vērot.
Drīz vien es pārliecinājos, ka tikšanās neslēpj sevī daudz maiguma, vismaz no kavaliera puses ne. Viņš visu laiku atkāpās, tuvodamies man, it kā gribēdams nokļūt līdz laivai, ar kuru viņā droši vien bija atbraucis. Es par to nobrīnījos, jo mēness apspīdēja sievietes seju un es pat no tālienes redzēju, ka tā bija ļoti skaista. Vīrieša seju es nevarēju saskatīt: gandrīz visu laiku viņš bija pagriezies ar muguru pret mani, un bez tam viņa seju aizsedza platais sombrero.
Kavalieris joprojām atkāpās, un dāma sekoja viņam, līdz beidzot abi bija pievirzījušies tik tuvu, ka saklausīju, ko viņi runāja. Sieviete lūdzās:
65
— Tu nekādā gadījumā nepametīsi mani, vai ne? Tu taču paņēmi mani par sievu un zvērēji… Vai tiešām tev pietiks dūšas
5 - 4557
pamest mani? Es tevis deļ atteicos no visa! Man draud briesmas. Es…
Te sievietes balss pargaja čuksta, un es vairs nevareju saprast viņas vārdus.
Tad runāja viņš.
— Visudaijākā! Es dievinu tevi tāpat kā vienmēr, bet mēs esam spiesti uz laiku šķirties. Tev jābūt man par daudz ko pateicīgai, Izabella. Es izrāvu tevi no kapa, iemācīju tevi dzīvot un mīlēt. Ar savām priekšrocībām un saviem daiļumiem, saviem lieliskajiem daiļumiem, tu, protams, varēsi gūt labumu no šīs mācības. Es nevaru tev dot naudu, jo man nav liekas, bet es esmu tev devis pieredzi, kas ir nesalīdzināmi vērtīgāka. Mēs šķiramies uz laiku, un mana sirds lūst. Tomēr:
Kur saule spožāk laistās, Zib košāk acis skaistās
un es …
Te atkal vīrietis sāka runāt tik klusu, ka vairs nevarēju sadzirdēt viņa vārdus.
Viņam turpinot, šermuļi noskrēja man pār muguru. Šis notikums bija patiesi interesants, taču ne jau tas mani tik dziļi satrauca, bet vīrieša balss un izturēšanās atgādināja man… nē, vai tiešām tas varētu būt!
— O, tu taču nebūsi tik cietsirdīgs! — izsaucās dāma, — lai atstātu mani, savu sievu, tādās bēdās un briesmās? Es lūdzu tevi, Huan, ņem mani līdz!
Un viņa saķēra vīrieša roku un piekļāvās tam. Vīrietis diezgan rupji atgrūda viņu, platmaļu cepure no grūdiena pēkšņi nokrita, un mēness apgaismoja viņa seju. Nudien, tas bija viņš — Huans de Garsija un neviens cits!
Kļūdīties es nevarēju. Tā bija tā pati rievu izvagotā cietsirdīgā seja, rēta augstajā pierē, ņirdzīgā mute, plānās lūpas, smailā bārdiņa un cirtainie mati. Gadījums bija viņu novedis manas rokas. Un tagad vai nu es nogalināšu viņu, vai viņš mani.
Paspēris kādus trīs soļus uz priekšu, es izvilku zobenu un nostājos tieši viņa priekšā.
— Kas tad tas? — izsaucās viņš, izbrīnā atkāpjoties. — Liekas, ka tev, dūjiņ, ir miesassargs! Ko senjors vēlas? Varbūt jūs esat ieradies, lai aizstāvētu nelaimē nonākušo skaistuli?
— Huan de Garsija, esmu ieradies, lai atriebtu noslepkavotu sievieti. Varbūt jūs atceraties upes krastu tālajā Anglijā, kur satikat jums pazīstamu dāmu un atstājāt viņu mirušu? Ja esat to
dizmirsis, tad varbūt atceresieties kaut vai šo te, ko es nēsāju līdz, lai jūs nogalinātu!
Un es nozibsniju de Garsijam gar acīm zobenu, kas kādreiz bija piederējis viņam.
— Svētā dievmāte! Tas pats angļu zēns, kas … — un viņš aprāvās.
— Jā, es esmu Tomass Vingfīlds, kas jus piekava un sasēja. Tagad es gribu īstenot savu zvērestu un pabeigt to, ko iesāku toreiz. Aizstāvieties, Huan de Garsija, citādi es noduršu jūs uz vietas!
Šodien šie vārdi liekas man teatrāli, lai gan tie bija teikti visdrūmākajā nopietnībā, bet, kad de Garsija tos izdzirda, viņš tūlīt kļuva līdzīgs lamatās iekritušam vilkam. Es redzēju, ka viņš negrib cīnīties, un ne jau aiz bailēm — jo gods, kam gods, viņš nebija gļēvulis, — bet aiz māņticības. Kā uzzināju vēlāk, viņš baidījās cīnīties ar mani, ticēdams, ka viņam lemts mirt no manas rokas. Un visvairāk šī iemesla pēc viņš mēģināja mani nogalināt, mums tiekoties pirmoreiz.
— Divkaujai ir savi likumi, senjor, — viņš galanti teica. — Cīnīties bez sekundantiem, turklāt vēl sievietes klātbūtnē, nav pieņemts. Ja jums šķiet, ka esmu jūs kaut kādi aizvainojis, — lai gan es patiesi nesaprotu, par ko jūs te murgojat, un man svešs ir vārds, kādā jūs mani saucat, — es satikšos ar jums citā reizē, kur un kad jūs vēlaties.
Visas šīs runas laikā viņš raudzījās pāri plecam, cenšoties atrast atkāpšanās ceļu.
— Jūs satiksieties ar mani tagad, — es atbildēju. — Aizstāvieties, citādi es jūs noduršu!
Tad viņš izvilka zobenu, un mēs metāmies izmisīgā cīņā. Tērauda šķindoņa pildīja visu kluso ieliņu, šķīda dzirksteles, asmeņiem saduroties. Sākumā pārsvars bija de Garsijas pusē, jo naids padarīja mani neapdomīgu, bet pamazām saņēmu sevi rokās un nomierinājos. Es gribēju viņu nogalināt, pat vairāk — es zināju, ka viņu nogalināšu, ja mūs nekas neiztraucēs. Divkaujas mākslā viņš vēl joprojām bija pārāks par mani — pirms mūsu tikšanās uz takas Dičingemā es pat nebiju redzējis spāņu ieroci, — bet manā pusē bija jaunība un taisnība, vanaga acs un tērauda roka.
5*
Lēnām, soli pa solim es atspiedu viņu, un, jo pārliecinošāk un prasmīgāk darbojās mana roka, jo juceklīgāka kļuva viņa rīcība. Es jau biju divas reizes viņu ievainojis, turklāt vienu reizi sejā, un piespiedu viņu pie mūra, kas veda lejā uz slūžām. De Garsija vairs nemēģināja uzbrukt, bet tikai aizsargājās, gaidīdams, lai es nogurstu. Un šai acumirklī, kad uzvara jau bija manās rokās, no-
67
tika nelaime. Sieviete, kas apmulsusi bija vērojusi mūs, saprata, ka viņas neuzticīgajam mīļākajam draud nāves briesmas, un apķēra mani no mugurpuses, spalgā balsī saucot pēc palīdzības.
Es gan ātri nokratīju viņu, bet de Garsija, izmantodams šo izdevību, jau bija paspējis izdarīt gļēvuļa cienīgu dūrienu, kas ķēra manu labo plecu un gandrīz padarīja mani cīņas nespējīgu. Nu bija mana reize pāriet aizsardzībā.
Pa to laiku sievietes spalgie kliedzieni bija sadzirdēti, un negaidot no stūra izdrāzās sardzes vīri, ar svilpieniem aicinot sev palīgus. Ieraudzījis viņus, de Garsija pēkšņi atkāpās, pagriezās un aizskrēja slūžu virzienā. Arī dāma nezin kur izgaisa.
Tagad sardze krita man virsū. Sardzes priekšnieks ar lukturi rokā jau tuvojās, lai sagrābtu mani. Ar zobena rokturi es iesitu pa lukturi, tas nokrita uz ietves un uzliesmoja kā ugunskurs.
Pēc tam savukārt es metos bēgt, jo man nebūt negribējās, lai mani aizvelk pie pilsētas tiesnešiem kā kausli. Bet, glābjoties no sardzes, es pavisam aizmirsu, ka arī de Garsija aizbēdzis!
Trīs sardzes vīri sāka dzīties man pakaļ, tomēr viņi bija pārāk tukli un ātri vien aizkusa: noskrējis kādus trīs fērlongus, [10] es biju licis no viņiem vaļā. Apstājos, lai atvilktu elpu, un tikai tagad iedomājos, ka esmu izlaidis no acīm de Garsiju. Kas lai zina, kad viņu atkal atradīšu?
Pirmajā brīdī es gribēju atgriezties un sameklēt viņu, bet prāts man teica, ka tam vairs nav nekādas jēgas un beigās mani vēl sagrābs sardze. Tā mani pazīs pēc ievainojuma, kas tagad lika sevi manīt. Tāpēc es devos mājup, lādēdams savu likteni, sievieti, kas mani apķēra no mugurpuses tieši tad, kad jau biju gatavs nāvīgajam dūrienam, kā arī savu neprasmi cīnīties, jo tikai prasmes trūkums man lika vilcināties ar šo dūrienu. Divreiz man bija iespēja to darīt, un abas- reizes es neizmantoju šo iespēju tikai aiz pārlieku lielas piesardzības un pārāk karstas vēlēšanās nekļūdīties. Un nu, lūk, es biju atstājis neizmantotu tādu izdevību! Var gadīties, ka nāksies ilgi gaidīt, līdz tā vēl atkārtosies. Kā es tagad šinī milzīgajā pilsētā atradīšu viņu?
Man tikai tagad iekrita prātā, ka viņš, bez šaubām, šeit slēpjas ar izdomātu vārdu, tāpat kā toreiz Jarmutā. Rūgti man bija domāt par to, ka atriebības stunda bijusi tik tuvu un es to biju palaidis garām.
Nonācis beidzot mājā, es nospriedu, ka prātīgāk būs griezties pēc palīdzības pie sava saimnieka Fonsekas. Es viņam vēl nebiju stāstījis par saviem nodomiem, jo man allaž likās pareizāk neizpaust tos, un pat viņš nekā nezināja par manu pagātni. Tagad aizgāju uz istabu, kur viņš parasti pieņēma pacientus, bet izrādījās, ka Fonseka bija devies pie miera un lūdzis, lai es viņu šonakt nemodinot, jo juties nevesels … Tāpēc es kaut kā pārsēju savu ievainojumu un arī likos gulēt, būdams gauži neapmierināts ar savu likteni.
Otrā rītā es iegāju sava saimnieka guļamistabā. Viņš nebija vēl piecēlies no gultas pēkšņa vājuma dēļ, kas bija sākums slimībai, kura noveda viņu kapā. Kad es gatavoju viņam zāles, Fonseka pamanīja, ka man savainots plecs, un pajautāja, kas noticis. Es nekavēdamies izmantoju šo gadījumu.
— Vai jums pietiks pacietības uzklausīt manu stāstu?—es iejautājos. — Man vajadzīga jūsu palīdzība.
— A, parasts gadījums, — atteica viņš. — Ārsts pats nevar sevi izārstēt. Stāsti vien, krustdēliņ!
Tad es apsēdos pie viņa gultas un izstāstīju visu, nekā neslēpdams. Es pastāstīju par tēva un mātes iepazīšanos, par savu bērnību, par to, ka de Garsija nogalināja manu māti un ka es zvērēju atriebties. Es nenoklusēju arī to, kas notika pagājušajā naktī un kā ienaidnieks izsprucis man no rokām. Kamēr runāju, Fonseka, tinies greznā mauru halātā, sēdēja gultā, atbalstījis zodu uz ceļiem, un ar savām visuredzošajām acīm cieši vēroja manu seju. Bet viņš neteica ne vārda un neizdarīja nevienu kustību, iekams nebiju apklusis.
—- Esi gan tu muļķis, krustdēliņ! — viņš beidzot ierunājās. — Vairums jaunekļu cieš neveiksmi aiz savas pārsteidzības, bet tu esi dabūjis ciest savas ārkārtīgās piesardzības dēļ. Un šīs pārmērīgās piesardzības dēļ tu esi palaidis izdevību divkaujā pagājušajā naktī. Šīs pašas pārliecīgās piesardzības dēļ slēpdams šo stāstu no manis, tu esi palaidis garām vēl daudz labāku iespēju. Vai tiešām tev nav zināms, ka es ne vienu reizi vien līdzīgās lietās esmu devis padomu? Un vai es kaut reizi esmu izpaudis pat pilnīgi svešu cilvēku noslēpumus? Kāpēc tad tu baidījies man uzticēt savējos?
— Nezinu, — es atteicu. — Es biju domājis sameklēt viņu pats.
— Kur lepnas domas, tur īss padoms, krustdēliņ! Bet tagad uzklausi mani. Ja es būtu zinājis šo stāstu pirms mēneša, de Garsija jau tagad būtu miris visnožēlojamākā nāvē, turklāt nevis no tavas, bet no likuma rokas. Es pazīstu šo cilvēku kopš viņa dzimšanas un zinu par viņu pietiekami daudz, lai viņu divas reizes pakārtu, ja vien es gribētu runāt. Vēl vairāk. Es pazinu tavu māti.
manu zēn. Un tagad es arī saprotu, kāpēc tava seja man uzreiz šķita pazīstama: tu esi viņai ļoti līdzīgs. Redzi, es biju tas, kas uzpirka inkvizīcijas sargus, lai viņi palaistu vaļā tavu tēvu, kaut gan viņu pašu es tā arī netiku redzējis. Un bēgšanu uz Angliju arī sagatavoju es. Kopš tiem laikiem es kādas piecas reizes esmu turējis de Garsiju savās rokās, un ikreiz viņš saucās citā vārdā. Reiz viņš pats ieradās pie manis kā klients, bet nelietība, ko viņš gribēja pastrādāt, bija pārāk nekrietna, lai es tur smērētu savas rokas. De Garsija ir visnetīrākais no visiem man zināmajiem Seviljas neliešiem, un tas jau izsaka daudz. Bet vienlaikus viņš ir visgudrākais un visatriebīgākais. Viņš ir iestidzis netiklībā, un uz sirdsapziņas viņam ne viena vien dvēsele. Bet visas šīs ļaunprātības nav devušas viņam neko: viņš joprojām ir tikai dēkainis bez vārda un dzīvo no izspiešanas vai arī uz sieviešu rēķina, kuras viņš aplaupa pavaļas brīžos. Padod man grāmatas, lūk, no tās dzelzs lādes, un es tev pastāstīšu, kas īsteni ir šis de Garsija.
Es paklausīju un atnesu vairākus smagus pergamenta sējumus. Sējumu lappuses klāja šifrēti ieraksti.
— Šīs ir manas piezīmes, — noteica Fonseka. — Izņemot mani, neviens tās nespēj izlasīt. Paskatīsim rādītāju. Tā, rokā ir! Dod man tagad trešo sējumu! Sameklē divsimt pirmo lappusi!
Es to izdarīju un noliku grāmatu viņa priekšā uz gultas, un Fonseka sāka lasīt nesaprotamās zīmes bez jebkādām grūtībām, it kā tie būtu parastie burti.
— De Garsija, Huans. Augums, izskats, dzimta, pieņemtie vārdi un tā joprojām. Lūk, viņa dzīves stāsts. Klausies!
Tam sekoja veselas divas lappuses, no vienas vietas aprakstītas ar slepeno rakstu, ko Fonseka lasīdams tūlīt atšifrēja.
Ieraksts bija vārdos skops, bet neko līdzīgu es nebiju dzirdējis nekad ne līdz, ne arī pēc tam. Iepretī šim vienam pašam uzvārdam bija savākts gandrīz viss — visas neķītrības un visi noziegumi, kādus tikai spēj izdarīt cilvēks, lai apmierinātu savu iekāri un atriebības pilno naidu, lai tiktu pie zelta.
Šai melnajā sarakstā bija trīs slepkavības: divi nodurti sāncenši un noindēta mīļākā. Bet bez tam šeit bija uzskaitītas arī citas lietas, pat ļaunākas un patiesi pārāk apkaunojošas, lai par tām rakstītu.
— Protams, par visu man nebūt nav ziņu, — mierīgi noteica Fonseka, — bet šīs te lietas es zinu droši, un, ja viņš būtu notverts, divas no šīm slepkavībām var pierādīt. Pag, padod man tinti! Man jāpapildina šis ieraksts.
Un viņš pierakstīja šifrētajā rakstā:
«1517. gada maijā iepriekš minētais de Garsija kuģī devās uz
Angliju, it kā lai kārtotu tirdznieciskus darījumus, un tur Nor- folkas grāfistes Dičingemas draudzē nogalināja Luisu Vingfīldi, augstāk minēto Luisu de Garsiju, savu māsīcu, ar kuru viņš reiz bijis saderināts. Apmēram tā paša gada septembrī vai agrāk viņš ievilināja savos tīklos, bet pēc tam pameta donnu Izabellu no dižciltīgās Sigvensu dzimtas, mūsu pilsētas klostera mūķeni.»
— Nevar būt! — es iesaucos. — Vai tiešām de Garsija pametis to pašu meiteni, kas aizvakar naktī bija nākusi meklēt jūsu palīdzību?
—• To pašu, krustdēl. Tā bija viņa, kuru tu pagājušajā naktī dzirdēji lūdzamies šo nelieti. Ja aizvakar es būtu zinājis to, ko zinu šodien, šis neģēlis jau smaktu cietumā. Bet varbūt vēl nav par vēlu. Lai arī esmu slims, es piecelšos un par to parūpēšos. Atstāj to manā ziņā, krustdēl! Ej, dziedini pats sevi, bet to atstāj manā ziņā! Ja vien vēl kaut ko būs iespējams darīt, es to izdarīšu. Pag, pasaki, lai ziņnesis sāpošās. Šovakar es zināšu visu, ko vien varēs uzzināt.
Vēlu vakarā Fonseka atsūtīja pēc manis.
— Es ievācu ziņas, — viņš teica. — Es sacēlu kājās pat tiesas okšķerus . . . Pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Tagad viņi dzenas pēc de Garsijas kā asinssuņi pēc izbēguša verga, bet pagaidām par viņu nekas nav dzirdams. Viņš pazudis bez vēsts. Šonakt es nosūtīju vēstuli uz Kadisu, jo var būt, ka viņš devies pa upi uz leju. Tomēr vienu man izdevās uzzināt. Senjoru Izabellu sagrābusi sardze. Viņā pazinuši no klostera izbēgušu mūķeni, un tā nodota nopratināšanai inkvizīcijas rokās. Citiem vārdiem, ja senjoras Izabellas pārkāpums būs pierādīts, viņu gaida nāve.
— Vai tiešām viņu nekādi nevar izglābt?
— Neiespējami! Ja viņa būtu mani uzklausījusi, viņai tagad nekas nedraudētu.
— Bet vai nevarētu kaut kādā veidā ar viņu sazināties?
— Nē. Pirms divdesmit gadiem vēl varēja kaut ko darīt, bet tagad inkvizīcija kļuvusi stingrāka un neuzpērkamāka. Zelts tur ir bezspēcīgs. Mēs vairs viņu neredzēsim un neko par viņu nedzirdēsim līdz pat viņas nāves stundai. Ja senjora Izabella pirms nāves gribēs ar mani parunāt, varbūt viņai parādīs tādu žēlastību. Bet arī par to es šaubos. Starp citu, neizskatās gan, ka viņa to gribētu. Ai, ja viņai izdotos noslēpt savu negodu, viņa varēta izbēgt! Bet cerības ir mazas. Neesi tik skumīgs, krustdēl, reliģija prasa upurus! Viss var būt, ka viņai ir labāk nomirt uzreiz nekā dzīvi apraktai vēl ilgus gadus nīkt klosterī. Mirst taču tikai vienu reizi! Lai viņas asinis nāk pār Huana de Garsijas galvu!
— Amen, — es atbildēju.