Vairākus mēnešus mēs nekā nedzirdējām ne par de Garsiju, ne Izabellu de Sigvensu. Abi bija pazuduši, neatstādami nekādas pēdas, un visi mūsu meklējumi bija velti.
Kas attiecas uz mani, es joprojām dzīvoju savu Fonsekas palīga dzīvi, pasaules priekšā uzdodamies par viņa krustdēlu. Bet kopš tās nakts, kad cīnījos divkaujā ar slepkavu, mana saimnieka veselība kādas postošas aknu slimības dēļ, kura nepadevās nekādai ārstēšanai, arvien pasliktinājās. Pēc astoņiem mēnešiem viņš jau gandrīz vairs nespēja piecelties no gultas un bija pie miršanas. Tomēr viņa prāts bija pilnīgi skaidrs, un laiku pa laikam viņš, tinies savā rakstītajā halātā un atzvēlies krēslā, pat pieņēma dažus klientus, kas bija nākuši pēc padoma. Bet nāve jau bija izstiepusi pēc viņa savu kaulaino roku, un viņš pats to zināja.
Ar katru jaunu dienu Fonseka man pieķērās arvien ciešāk un ciešāk. Visbeidzot viņš izturējās pret mani ar mīlestību, kas nevarētu būt lielāka, ja es būtu viņa dēls. Es savukārt darīju visu, kas bija manos spēkos, lai kaut mazliet atvieglinātu viņa ciešanas: citus ārstus viņš nelaida sev ne tuvumā.
Pēdīgi, juzdams, ka spēki viņu jau pamet, Fonseka izteica vēlēšanos parunāt ar notāru. Viņa nosauktais notārs atnāca un apspriedās vienatnē ar manu saimnieku kādu stundu vai arī ilgāk. Tad notārs uz īsu brīdi izgāja un atgriezās ar dažiem saviem skrīveriem, kas viņam sekoja mana saimnieka istabā, kur mani neaicināja. Beidzot tie visi aizgāja, aiznes- dami sev līdz kādus aprakstītus pergamentus.
Vakarā Fonseka atsūtīja pēc manis. Viņš izskatījās ļoti vārgs, bet bija možs un runīgs.
— Panāc šurp, krustdēliņ, — viņš teica. — Šodien man bija daudz kas kārtojams. Visu savu dzīvi esmu bijis aizņemts, tāpēc tagad, tuvojoties pēdējai stundai, man neklājas ieslīgt dīkdienībā. Vai tu zini, ko es šodien darīju?
Es papurināju galvu.
— Nu tad es tev pateikšu. Es sastādīju testamentu. Rau, pēc manis kaut kas paliks. Ne jau nu pārāk daudz, bet tomēr kāds mazumiņš.
— Nerunājiet par testamentu! — es teicu. — Es ceru, ka jūs nodzīvosiet vēl daudz gadu.
Fonseka iesmējās.
— Slikti gan tu par mani domā, krustdēliņ, ja uzskati, ka esmu tik lēti apmānāms. Es drīz miršu, tu pats to labi zini, bet nāves es nebaidos. Mana dzīve ir bijusi pārtikusi, bet nelaimīga, jo salna nokoda mana pavasara ziedus — nav svarīgi, kā tas notika. Tās ir vecs stāsts, un nav vairs to ko pieminēt. Bez tam, ej pa kādu ceļu iedams, tik un tā visur priekšā kaps. Ikvienam no mums jānoiet savs dzīves ceļš, un kāda gan nozīme, sasniedzot ceļa- mērķi, ir tam, vai ceļš bijis labs vai slikts. Nāves stundā reliģija nespēj mani ne mierināt, ne iebiedēt. Tikai mana paša dzīve var mani attaisnot vai nosodīt. Es esmu darījis gan ļaunu, gan labu. Ļaunu es darīju tāpēc, ka daba un kārdinājumi dažkārt bijuši pārāk stipri, bet labu tāpēc, ka uz to mudināja mana sirds. Tagad visam ir beigas. Un nāve galu galā nemaz nevar būt tik briesmīga, ja iegaumējam, ka visi cilvēki piedzimst, lai mirtu, tāpat kā jebkura dzīvā radība. Lai ko varam apšaubīt, bet man nav šaubu par to, ka dievs ir, un viņš ir nesalīdzināmi žēlsirdīgāks par tiem, kas sludina viņa vārdu un spiež mūs ticēt.
Te Fonseka apklusa, jo viņa spēki bija izsīkuši.
Es vēlāk bieži iedomājos viņa vārdus, un arī vēl tagad, kad mana paša pēdējā stunda ir tik tuvu, domāju par tiem. Fonseka ticēja liktenim, un šai ziņā es neesmu ar viņu gluži vienisprātis, jo atzīstu, ka zināmā mērā mēs paši esam sava rakstura un sava likteņa veidotāji. Bet viņa pēdējiem vārdiem es piekrītu pilnīgi. Dievs ir, un viņš ir žēlsirdīgs. Un nāve nav briesmīga, ne pati par sevi, ne arī ar to, kas nāk pēc tās.
Tad Fonseka turpināja:
— Kāpēc tu liec man runāt par tādām lietām? Tās mani nogurdina, bet laika man palicis visai maz. Es pieminēju savu testamentu. Klausies, krustdēliņ! Izņemot zināmu summu, ko esmu novēlējis labdarīgiem mērķiem un nevis mesu lasīšanai — iegaumē to! — visu, kas man pieder, es atstāju tev.
— Jūs atstājat to man? — es iesaucos izbrīnījies.
— Jā, krustdēliņ, tev. Kāpēc gan ne? Man nav tuvinieku, un es esmu tevi iemīlējis, lai gan man šķita, ka vairs savu mūžu nespēšu iemīlēt ne vīrieti, ne sievieti, ne arī bērnu. Esmu tev pateicīgs: tu parādīji man, ka mana sirds vēl spēj just. Pieņem šo dāvanu kā manas pateicības apliecinājumu!
Es sāku nesakarīgi pateikties, bet Fonseka mani pārtrauca:
— Tu mantosi, krustdēliņ, apmēram desmit tūkstoši zelta peso jeb divdesmit pieci tūkstoši angļu mārciņu — pilnīgi pietiekami, lai jauns cilvēks varētu uzsākt dzīvi, pat divatā ar sievu. Anglijā to neapšaubāmi var uzskatīt par veselu bagātību, un es domāju, ka tagad tavas izredzētās tēvs būs mierā saukt tevi par savu znotu. Bez tam tev paliks šis nams ar visu iekārtu; bibliotēka un sudrabs arī ir ko vērts, un tu darīsi prātīgi, to saglabādams. Viss ir tev atstāts, ievērojot pienācīgās formalitātes, tā ka neviens nevarēs tavas tiesības apstrīdēt. Juzdams tuvojamies savu pēdējo stundiņu, es jau laikus savācu visu naudu — liela daļa zelta atrodas dzelzs lādēs slepenajā skapī, lūk, tur tai sienā, tu jau to zini. Zelta būtu vairāk, ja es būtu tevi saticis pirms dažiem gadiem. Bet tad es domāju, ka esmu kļuvis pārāk bagāts; mantinieku man nebija, un tikpat daudz, cik vēl palicis, es atdevu, palīdzēdams nabagiem un cietējiem, gādādams patvērumu tiem, kam nebija pajumtes. Iegaumē, Tomas Vingfīld, lielākā daļa šī zelta ir cilvēku muļķības un netikumu, vājību un grēku auglis. Centies to izlietot saprātīgi taisnības un brīvības labā. Lai tā nes tev svētību un atgādina par mani, tavu veco saimnieku, spāņu pūšļotāju, līdz tu pats atstāsi to saviem bērniem vai nabagiem. Bet tagad vēl pāris vārdu. Ja sirdsapziņa tev atļauj, pārstāj vajāt de Garsiju. Ņem savu mantu, dodies ar to uz Angliju, appreci meiteni, ko esi iecerējis, un dzīvo, kā tev liekas labāk. Padomā, kas gan tu tāds esi, ka ņem sev tiesības atriebties šim nelietim de Garsijam? Liec viņu mierā! Gan viņš pats sodīs sevi. Citādi tev būs jācieš daudz grūtību un briesmu, un galu galā zaudēsi i mīlestību, i dzīvību, i visu savu mantu.
— Bet es taču zvērēju viņu nogalināt! — es iebildu. — Kā es varu lauzt tik nopietnu zvērestu? Un kā gan varēšu apkaunots mierīgi sēdēt mājā?
— Jā, to nu es nezinu! Par to es nevaru spriest. Dari, kā gribi, taču, ja tu rīkosies pēc sava prāta, var notikties, ka kritīsi vēl lielākā kaunā. Tu ar šo cilvēku cīnījies, un viņš no tevis izbēga. Esi prātīgs un ļauj viņam iet savu ceļu. Bet tagad noskūpsti mani. Atvadīsimies! Es nevēlos, lai tu redzētu mani mirstam, bet nāve jau stāv mari līdzās. Nezinu, vai mēs satiksimies tad, kad būs situsi arī tava stunda, vai arī mūs gaida dažādas zvaigznes. Ja tā, tad paliec sveiks uz mūžu!
Es noliecos un noskūpstīju viņa pieri. Asaras man plūda aumaļām. Tikai tagad es sapratu, cik stipri biju viņu iemīlējis: man likās, ka mirst mans īstais tēvs.
— Neraudi, — noteica Fonseka. — Visa mūsu dzīve nav nekas cits kā šķiršanās. Kādreiz man bija dēls, tāds pats kā tu, un mūsu šķiršanās bija smagākā no smagākajām. Tagad es dodos meklēt viņu, jo viņš nevar atnākt pie manis. Tāpēc neraudi, ka es aizeju.
Ardievu, Tomas Vingfīld! Lai dievs tevi pasargā! Bet tagad atstāj mani.
Es aizgāju, mirkdams asarās, un šai pašā naktī pirms ausmas Andress de Fonseka šķīrās no šīs pasaules. Man stāstīja, ka viņš esot nomiris, būdams pie pilnas apziņas, ar sava dēla vārdu uz lūpām, par kuru ar mani bija runājis pēdējā stundā.
Es tā arī nekad neuzzināju ne viņa dēla, ne arī paša Fonsekas dzīves stāstu. Soli pa solim iedams pa savu dzīves taku, viņš, līdzīgi indiānim, apslēpa pēc sevis visas pēdas. Viņš nekad nemēdza runāt par savu pagātni, un es neuzzināju ne nieka par viņu ne grāmatās, ne dokumentos, kas bija palikuši pēc viņa.
Kādreiz, pirms dažiem gadiem, es izlasīju visus Fonsekas šifrēto ierakstu sējumus, kurus jau te pieminēju: pirms nāves viņš iedeva man šifras atslēgu. Tie atrodas manā priekšā uz plaukta arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Tanīs es atradu ne mazumu stāstu par negodu, bēdām un noziegumu, par pieviltu uzticību, pavestu nevainību, par dieva kalpu cietsirdību, par alkatības uzvaru pār mīlu un mīlas uzvaru pār nāvi. Stāstu pietiktu vismaz pussimtam romānu, bet šai aizmirstībā nogrimušās paaudzes hronikā ne reizes nav pieminēts Fonsekas paša vārds un nav ne mazākās ēnas no viņa paša dzīves stāsta. Tas izdzisis uz mūžīgiem laikiem, un varbūt tā ir arī labāk.
Tā nomira mans labdaris un labākais draugs.
Kad Fonseka bija ietērpts bērēm, es atnācu vēlreiz paraudzīties viņā. Nāves miegā viņš šķita mierīgs un skaists.
Šai brīdī sieviete, kas bija apģērbusi mirušo, pasniedza man divus smalkus ziloņkaula medaljonus zelta ietvarā ar portretiem: viņa bija atradusi tos uz mirušā krūtīm. Man tie ir vēl šodien. Vienā no medaljoniem redzama dāmas galviņa ar maigu un domīgu izteiksmi sejā; otrajā — mirušā jaunekļa seja, skaista, bet bezgala skumja. Acīmredzot tie bija māte un dēls, bet vairāk es par viņiem nekā nezinu.
Nākošajā dienā es apglabāju Andresu de Fonseku bez lieka greznuma, tāpēc ka viņš bija vēlējis apbedīšanai tērēt pēc iespējas mazāk naudas.
No kapsētas es atgriezos mājā, kur mani gaidīja notāri. Zīmogi tika atlauzti, uz pergamenta rakstītie dokumenti nolasīti, un es kļuvu par visas nelaiķa mantības pilnīgu īpašnieku. Kad biju nomaksājis nodevas, mantojuma nodokli un izsniedzis notāriem noteikto atlīdzību, viņi aizgāja, zemu klanīdamies, jo vai tad es nebiju bagāts!
Jā, es biju kļuvis bagāts, bagātība bija iekritusi man klēpī bez jebkādām pūlēm, un, kaut arī man bija iemesls kārot to, šis tomēr bija visbēdīgākais no visiem vakariem, kopš ierados Spānijā. Mans prāts bija šaubu un skumju pilns, un mani māca vientulība. Bet šai bēdu pilnajai naktij bija lemts pret rītu kļūt vēl skumjākai.
Es sēdēju pie vakariņu galda, kaut gan ēšana man nebija ne prātā, kad kalps paziņoja, ka viesistabā gaidot kāda sieviete, kas vēloties sastapt manu nelaiķa saimnieku. Nodomājis, ka tā ir kāda kliente, kas vēl nav uzzinājusi par Fonsekas nāvi, es jau gribēju pavēlēt kalpam viņu sūtīt projām, bet pēc tam iedomājos, ka varbūt spēšu tai kaut kā palīdzēt un, uzklausot viņas bēdas, uz brīdi aizmirst pats savējās. Tāpēc es lūdzu viņu ievest. Istabā tūdaļ ienāca liela auguma sieviete tumšā apmetnī ar kapuci, kas aizsedza viņas seju. Es palocījos, uzaicināju viņu apsēsties, bet viņa pēkšņi satrūkās un sāka runāt.
— Es gribēju redzēt donu Andresu de Fonseku, — viņa teica klusu un ātri. — Bet jūs, senjor, taču tas neesat!
— Andresu de Fonseku šodien apbedīja, — es atbildēju. — Visās lietās es biju viņa palīgs un esmu viņa mantinieks. Ja varu būt jums kaut kādā veidā palīdzīgs, esmu jūsu rīcībā.
— Jūs esat tik jauns, pārāk jauns, — apjukusi nomurmināja viņa, — bet šī lieta ir briesmīga un nav atliekama. Vai varu jums ticēt?
— Spriediet pati, senjora.
Mazliet padomājusi, sieviete nometa apmetni, zem kura bija mūķenes tērps.
— Klausieties, — viņa teica. — Par to, ko es daru šonakt, man vēl ilgi vajadzēs izpirkt grēkus. Es ar pūlēm izprasīju atļauju atnākt šurp žēlsirdības vārdā. Es nevaru atgriezties ar tukšām rokām, tāpēc man neatliek nekas cits kā jums ticēt. Bet vispirms zvēriet pie dievmātes svētā vārda, ka jūs mani nenodosiet.
— Dodu jums savu vārdu, — es atbildēju. — Un, ja tā jums par maz, beigsim šo sarunu.
— Neļaunojaties uz mani! — sieviete lūdzās. — Es jau daudzus gadus neesmu atstājusi klostera mūrus un esmu aiz bēdām vai prātu zaudējusi. Man nepieciešama ļoti spēcīga inde. Es jums labi samaksāšu.
— Ar slepkavām man nav pa ceļam, — es izgrūdu. — Kam tad jums ievajadzējusies inde?
— Ai, es redzu, ka man tas būs jums jāpasaka, bet es taču nedrīkstu. Šai naktī mūsu klosterī jāmirst kādai sievietei, pavisam vēl meitenei, jauniņai un daiļai. Viņa pārkāpusi doto solījumu un šonakt mirs kopā ar savu bērniņu. Viņa, viņa . .. Ak kungs! Viņus iemūrēs dzīvus tā klostera sienā, kuru viņa aptraipījusi. Tāds ir spriedums, un to nav iespējams ne atcelt, ne mīkstināt.
Es esmu šī klostera priekšniece — nejautājiet ne pēc klostera, ne arī pēc mana vārda — un mīlu šo grēcinieci kā savu pašas meitu. Tikai pateicoties manai uzticīgai kalpošanai baznīcai un slepenai ietekmei, man izdevās panākt viņai visaugstāko žēlastību. Proti, iekams mūrētāji būs beiguši savu darbu, es drīkstēšu tai iedot kausu ar ūdeni, kuram būs piejaukta inde, un apslapināt ar indi zīdainīša lūpas, lai viņi nomirtu ātri. Es to izdarīšu, neuzkraudama savai dvēselei grēku, jo man dota grēku atlaide. Palīdziet man kļūt par nevainīgu slepkavu un glābt grēcinieci no pēdējām šīs zemes ciešanām.
Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, ko izjutu, dzirdot šo baismu stāstu. Šausmās sastindzis, es velti meklēju atbildi, kad pēkšņi; man galvā pazibēja briesmīga doma.
— Vai šo sievieti nesauc Izabella de Sigvensa? — es iejautājos,
— Jā, — atbildēja klostera priekšniece, — tā viņu sauca lai-, cīgajā pasaulē, bet es nesaprotu, kā jūs to zināt.
— Šai namā zināms daudz kas, svētā māt! Sakiet, va! vīņu nevar izglābt ar naudas palīdzību vai kādiem citiem līdzekļiem?
— Tas nav iespējams: spriedumu apstiprinājis Žēlsirdības Tribunāls. Viņai jāmirst pēc divām stundām. Vai jūs man nedosiet indi?
— Es varu to dot tikai tajā gadījumā, ja būšu pārliecināts, ka tā tiks izlietota tieši šim nolūkam. Jūsu stāsts varbūt ir tukša izdoma, un zāles tiks izmantotas tādā veidā, ka man vēlāk nāksies atbildēt likuma priekšā! Jūs saņemsiet indi tikai par vienu cenu: man jāredz pašam, kā jūs to izlietosiet.
Abate mirkli padomāja un tad noteica:
— Labi, to var: mana grēku atlaide segs arī šo grēku. Bet jums būs jāuzģērbj mūka tērps ar kapuci, jo sprieduma izpildītājs nedrīkst nekā par to zināt. Tomēr būs arī tādi, kas zinās, un es jūs brīdinu: ja jūs izpļāpāsieties, jums pašam notiks nelaime, jo baznīca atriebjas tiem, kas izdod tās noslēpumus, senjor.
— Pienāks laiks, un šie noslēpumi paši atriebsies baznīcai, — • es sarūgtināts atbildēju. — Bet tagad ļaujiet man sameklēt piemērotas zāles. Tām jāiedarbojas ātri, tomēr, saprotams, ne pārāk ātri, lai jūsu okšķeri nepamanītu, ka laupījums tiem gājis secen, iekams tie būs beiguši savu velnišķīgo darbu. Lūk, šīs te būs pašā laikā, — un es parādīju viņai pudelīti, ko izņēmu no indēm paredzētā šķirstiņa. — Aizsedziet seju, svētā māt, un iesim, darīsim jūsu «žēlsirdības darbu».
yiņa paklausīja, un mēs izgājām no mājas.
Atrā gaitā mēs soļojām pa ļaužu pilnajām ielām, kamēr sasniedzām vecpilsētu, kas atradās upes krastā. Te sieviete aizveda mani līdz krastmalai, kur viņu jau gaidīja laiva. Iekāpām
laivā un braucām uz augšu pa upi kādu jūdzi vai vairāk, līdz laiva piestāja pie augsta mūra. Izkāpuši krastā, tuvojāmies durvīm mūri, pie kurām mana pavadone trīsreiz pieklauvēja. Noklabēja durvju lodziņa aizbīdnis, aiz restojuma neskaidri vīdēja bāla seja, un bija dzirdama kāda balss. Mana pavadone tāpat klusu atbildēja. Pēc kāda brīža durvis tika atvērtas, un es atrados ar mūri apjoztā lielā apelsīnu dārzā.
Tad abate uzrunāja mani.
— Es atvedu jūs mūsu mājā, — viņa teica. — Ja jūs gadījuma pēc zināt, kur atrodaties un kā sauc šo vietu, jūsu paša drošības labā es lūdzu to aizmirst, tiklīdz būsiet aiz sevis aizvēris šīs durvis.
Neko neatbildējis, es raudzījos apkārt drūmajā, rasotajā dārzā. Droši vien te de Garsija tikās ar nelaimīgo, kurai šonakt jāmirst.
Mēs pagājām pa dārzu apmēram simt soļu un nonācām pie kādas mauru stilā celtas zemas, garas ēkas. Pie tās durvīm klaudzināšana un taujāšana atkārtojās, tikai šoreiz tā bija ilgāka. Kad beidzot durvis tika atvērtas, es atrados skopi apgaismotā šaurā un garā gaitenī, kura dziļumā es samanīju mūķeņu stāvus, kas līdzīgi sikspārņiem kapenēs slīdēja šurp un turp. Abate aizveda mani pa koridoru līdz kādām durvīm labajā pusē, atvēra tās, ielaida mani cellē un atstāja tumsā vienu.
Domu mākts, tā stāvēju kādas desmit minūtes. Tad durvis atkal atvērās, un ienāca abate. Viņai sekoja liela auguma mūks, kura seju nevarēju saskatīt. Mūks bija baltā tērpā,' un galvā viņam bija dominikāniešu kapuce, kas ļāva redzēt vienīgi acis.
— Esi sveicināts, mans dēls, — viņš teica, kad bija kādu brīdi mani vērīgi nopētījis. — Māte abate pastāstīja man par tavu uzdevumu. Tu esi daudz par jaunu šādam darbam.
— Ja es būtu vecāks, man šis darbs nebūtu tīkamāks, svētais tēvs. Jūs zināt šo lietu. Mani lūdza pagādāt nāves zāles noteiktam nolūkam žēlsirdības vārdā. Es atnesu šīs zāles, bet man jābūt klāt, lai redzētu, ka tās tiks izmantotas tikai paredzētajam mērķim.
— Mans dēls, tu esi pārāk piesardzīgs! Baznīca nenodarbojas ar slepkavībām. Šai sievietei jāmirst, jo viņas grēks ir nešķīsts, un pēdējā laikā līdzīga izlaidība kļūst par vispārēju parādību. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un lūgsnām, pēc ilgas žēlsirdības līdzekļu meklēšanas tie, kuru vārdi ir pārāk augsti, lai šeit tiktu pieminēti, viņai piesprieda nāvi. Bet es — ak vai! — es esmu šeit tikai tāpēc, ka man jāuzrauga, lai spriedums tiktu izpildīts ar zināmu mīkstinājumu, ko atļāvusi augstākā tiesneša žēlsirdība. Es redzu, ka tev, mans dēls, ir jābūt klāt šai žēlsirdības darbā, un tāpēc necelšu iebildumus. Vai māte abate jau tevi ir brīdinājusi, ka nelaime piemeklē tos, kas izdod baznīcas noslēpumus? Tevis paša labā es lūdza — liec šo brīdinājumu vērā!
— Es neesmu pļāpa, svētais tēvs, un brīdināt mani nav nekādas vajadzības. Bet vēl kas. Par šo vizīti man pienākas krietna maksa, jo zāles ir dārgas.
— Nebaidies, dziednieki — atbildēja mūks ar nicinājuma pieskaņu balsī. — Nosauc savu cenu, un tev tiks samaksāts.
— Es neprasu naudas, svētais tēvs, jo pats dotu daudz, lai tikai man nevajadzētu šonakt atrasties šeit. Es lūdzu tikai, lai man ļauj parunāt ar meiteni, iekams viņa mirst.
— Ko!? — iesaucās mūks. — Es ceru, ka tu neesi tas, kas viņu novedis no īstā ceļa. Ja tas ir tā, tad tu tiešām esi pārdrošs un nebaidies no briesmām dalīties viņas liktenī!
— Nē, svētais tēvs, tas neesmu es. Es redzēju Izabellu de Sig- vensu tikai vienreiz, un nekad neesmu ar viņu runājis. Es viņu ne- pavedu, bet es pazīstu šo cilvēku. Viņa vārds ir Huans de Garsija.
— Lūk kā? — ātri noteica mūks. — Nelaimīgā neparko negribēja pateikt viņa vārdu, pat tad ne, kad viņai draudēja ar spīdzināšanu. Sī nabaga nomaldījusies dvēsele bija uzticīga savā neuzticībā. Par ko tad tu gribi ar viņu runāt?
— Es gribu uzzināt, kurp devies šis cilvēks. Viņš ir mans ienaidnieks, un es dzīšos viņam pa pēdām, kā jau esmu viņam tālu dzinies pakaļ. Viņš nodarījis man un manējiem daudz lielāku ļaunumu nekā šai nabaga meitenei. Neatsakiet man, svētais tēvs, lai es varu atriebt viņam par sevi un par baznīcu.
— Tas kungs ir teicis: «Man pieder tā atriebšana, un es atmaksāšu!» Bet viss var būt, mans dēls, ka tas kungs ir izvēlējies tevi par savas atriebības ieroci. Es došu tev iespēju parunāt ar viņu. Uzvelc šo te, — un viņš pasniedza man balto dominikānieša kapuci un tērpu, — un seko man.
— Vispirms, — es teicu, — zāles jānodod abatei, jo es negribu tās iedot nelaimīgajai ar savām rokām. Paņemiet šo pudelīti, svētā māt, un, kad pienāks laiks, izlejiet tās saturu ūdens kausā. Apslapiniet krietni zīdainīša lūpas un mēli, bet pārējo iedodiet mātei un raugieties, lai viņa izdzertu visu. Iekams viņi būs iemūrēti, abi aizmigs, lai vairs nekad nepamostas.
— Es to izdarīšu, — nomurmināja abate. — Mana grēku atlaide dod man drosmi, un es to darīšu mīlestības un žēlsirdības vārdā.
— Tev pārāk mīksta sirds, māsa, — nopūtās mūks. — Taisna tiesa — lūk, tā ii patiesa žēlsirdība. Ak vai! vārgajai miesai, kas saceļas pret garu.
Kad uzvilku balto spokaino tērpu, mūks un abate paņēma lukturus un pamāja man, lai es tiem sekoju.