Klusēdami mēs soļojām pa garu gaiteni, un es redzēju, ka pa ceļļu durvju režģotajiem lodziņiem mums sekoja savās kapličās dzīvi aprakto mūķeņu acis. Vai te bija ko brīnīties, ja sieviete, kurai tūlīt būs jāmirst, bija centusies no šī cietuma izrauties dzīvības un mīlas pasaulē! Un, lūk, par tādu «noziegumu» viņai nu jāiet bojā. Nē, dievs patiesi neaizmirsīs šo melnsvārču darbus un tautu, kas tos uztur!
Un dievs tik tiešām to neaizmirsa. Jo kur gan tagad ir Spānijas varenība, un kas noticis ar nežēlīgajām paražām, ar kurām tā bija tik slavena! Šeit, Anglijā, spāņu važas sarautas uz visiem laikiem. Viņi gribēja mūs, brīvos angļus, iekalt važās, bet mēs važas sarāvām, un tās nekad vairs nebūs iespējams likt lietā.
Gaiteņa pašā galā atradās trepes, pa kurām mēs devāmies lejā. Tur apakšā bija ar dzelzi apkaltas durvis. Mūks atslēdza un pēc tam aizslēdza tās. Tad nāca otrs gaitenis, izcirsts biezajā mūrī, vēl vienas durvis, un mēs atradāmies nāves sodam izraudzītajā vietā.
Tā bija pazemes velve, mitra un zema, kuras ārējo sienu apskaloja upes ūdens, jo klusumā es saklausīju ūdeņu murdēšanu. Telpa bija apmēram desmit soļus gara un astoņus soļus plata. Tās griestus balstīja masīvas kolonas. Telpas vienā pusē atradās otras durvis, kas veda uz nāvei nolemtās celli. Drūmās velves viņā galā, ko nespodri apgaismoja lāpas un lukturi, divi cilvēki melnos rupja auduma tērpos ar kapucēm galvās klusēdami jauca kaļķu šķīdumu, no kura smacīgajā gaisā pacēlās karsta tvaika mutuļi. Viņiem līdzās, sarindoti kārtīgās grēdās pie velves sienas, slējās saskaldīti akmeņi, bet priekšā bija mūrī izcirsta niša, kas atgādināja ar šaurāko galu zemē noliktu lielu zārku. Pretī nišai stāvēja smags kastaņ- koka krēsls. Tai pašā sienā es ievēroju vēl divas šādas zārkveida nišas, kas bija aizmūrētas ar līdzīgiem bālganu akmeņu bluķiem. Virs katras bija redzams dziļi iecirsts gadskaitlis. Viena no nišām bija aizmūrēta vairāk nekā pirms simt, otra — pirms trīsdesmit gadiem.
Mums ienākot pazemē, te atradās vienīgi abi šie vīri, bet drīz vien no tuvējā gaiteņa līdz mums atplūda
klusas un svinīgas dziesmas skaņas. Tad durvis atvērās, un mūrnieki pārtrauca darboties ap kaļķu kaudzi. Dziedāšana kļuva aizvien stiprāka, tā ka es jau varēju uztvert piedziedājumu: tā bija latīņu valodā dziedāta garīga dziesma mirējiem. Pēc tam atvērtajās durvīs parādījās arī pats koris: astoņas mūķenes plīvuros tītām sejām pāros ienāca pa durvīm, nostājās velves abās pusēs un apklusa. Pēc viņām vēl divu mūķeņu pavadībā ienāca nāvei nolemtā sieviete un kā pēdējais — garīdznieks ar krucifiksu rokās. Garīdznieks bija ģērbies melnā sutanā, un viņa kalsnā, pusārprātīgā seja nebija aizsegta.
Visu to un arī citus sīkumus es ievēroju un paturēju prātā, tomēr tobrīd man šķita, ka neredzu itin nekā, izņemot tikai upura stāvu. Es viņu pazinu, kaut gan biju to redzējis tikai reizi un arī tad mēness gaismā. Viņa bija stipri pārmainījusies: daiļā seja bija pietūkuši, ieguvusi vaska nokrāsu, un to atdzīvināja tikai tumši sarkanās lūpas un milzīgās, mirdzošās, zvaigznēm līdzīgās mokpilnās acis. Taču ta bija ta pati seja, ko es biju redzejis pirms kādiem astoņiem mēnešiem, kad viņa lūgdamās bija pavērsusi to pret savu neuzticīgo mīļāko. Viņas staltais augums bija tērpts nāves kreklā, pār kuru izplūda melno matu viļņi, un rokās viņa turēja gulošo mazulīti, laiku pa laikam krampjaini piespiezdama to pie krūtīm.
Pie sava kapa sliekšņa Izabella de Sigvensa apstājās un kā tramdīts zvērs palūkojās visapkārt it kā pēc palīdzības, vērīgi nopētīdama katru no mēmajiem skatītājiem, lai atrastu to vidū kādu draugu. Tad viņa ieraudzīja nišu, kūpošo kaļķu kaudzi, abus vīrus pie tās, nodrebēja un droši vien būtu pakritusi, ja nebūtu bijušas mūķenes, kas bija ienākušas reizē ar viņu, — tās pieveda nelaimīgo pie krēsla un apsēdināja viņu — šo dzīvo mironi.
Briesmīgā ceremonija sākās. Dominikānietis nostājās notiesātās priekšā, uzskaitīja viņas noziegumus un nolasīja spriedumu, ka viņa «atstājama vienatnē ar dievu to kungu un savu grēka bērnu, lai tas kungs var rīkoties ar viņu pēc sava prāta!» [11] .
81
Tomēr nelaimīgā, liekas, nedzirdēja ne spriedumu, ne tam sekojošo aicinājumu pirms nāves atteikties no grēka ceļa. Beidzot mūks nopūties apklusa un tad, pagriezies pret mani, sacīja:
— Tuvojies grēciniecei, mans brāli, un parunā ar viņu, kamēr vēl nav par vēlu!
Pēc tam viņš pavēlēja klātesošajiem atkāpties velves viņā galā, lai tie nedzirdētu mūsu sarunu, un, nemaz nebrīnīdamies, visi paklausīja. Acīmredzot viņi domāja, ka es esmu mūks, kas atsūtīts pieņemt nāvei nolemtās sievietes grēksūdzi.
Ar pukstošu sirdi es piegāju tuvāk, noliecos un sāku runāt viņai pie pašas auss:
— Uzklausiet mani, Izabella de Sigvensa! — es teicu, un, iz- dzirdusi savu vārdu, viņa spēji sarāvās. — Kur ir de Garsija, kas jūs piekrāpis un pametis?
— Kā jūs uzzinājāt šo vārdu? — viņa ieprasījās. — Pat moku rīki, kā jūs zināt, nespētu to no manis izraut.
— Es neesmu mūks un neko nezinu. Es esmu tas pats cilvēks, kas cīnījās ar de Garsiju tonakt, kad jūs notvēra, un kas būtu viņu nogalinājis, ja jūs nebūtu iejaukusies.
— Vismaz es izglābu viņu, un tas ir tagad mans mierinājums.
— Izabella de Sigvensa! — es turpināju. — Es esmu jūsu draugs, pats īstākais, kāds jums jebkad bijis, un pēdējais, kā jūs pati par to tūlīt pārliecināsieties. Sakiet man, kur ir šis cilvēks? Mums jānokārto savi rēķini.
— Ja jūs esat mans draugs, nemokiet mani vairāk. Es nezinu, kur viņš atrodas. Pirms vairākiem mēnešiem viņš devās uz turieni, kur jūs laikam gan viņam nedzīsieties pakaļ, uz tālo Indiju [12] . bet arī tur jums viņu tik un tā neatrast.
— Var gadīties, ka atradīšu. Un, ja tas tā notiks, sakiet, vai jūs nevēlaties šim cilvēkam kaut ko paziņot?
— Nē. Tomēr . . . Izstāstiet viņam, kā mirām mēs, viņa bērns un sieva. Un sakiet, ka es darīju visu, lai garīdznieki neuzzinātu viņa vārdu, jo viņu sagaidītu tāds pats liktenis.
— Un tas ir viss?
— Jā. Nē, nav viss. Pasakiet viņam vēl, ka es atstāju šo dzīvi, viņu mīlēdama un viņam piedevusi.
— Man ir maz laika, — es teicu. — Atjēdzieties un klausieties!
To es sacīju tāpēc, ka, izteikusi pēdējos vārdus, viņa bija iegrimusi it kā nemaņā.
— Es biju palīgs Andresam de Fonsekam, kura padomu jūs sev par postu nonicinājāt. Es iedevu jūsu abatei drošas zāles. Kad viņa pasniegs jums ūdens kausu, izdzeriet visu un dodiet padzert arī bērniņam. Ja jūs tā izdarīsiet, jūsu nāve būs apskaužami viegla. Jūs mani sapratāt?
— Jā, jā! — viņa cīnījās ar elpas trūkumu. — Lai dievs jūs par to svētī! Tagad es vairs nejūtu baiļu. Es jau sen gribēju mirt, un mani biedēja tikai veids, kā tam jānotiek.
— Tad ardievu, nelaimīgā sieviete! Dievs ar jums.
— Ardievu! — viņa klusi atbildēja. — Bet nesauciet mani par nelaimīgu, jo es miršu vieglā nāvē kopā ar to, kas man ir dārgs, — un viņa paskatījās uz savu gulošo bērniņu.
Pēc tam es pagāju nostāk un, neteicis ne vārda, stāvēju, noliecis galvu uz krūtīm. Dominikānietis pamāja, lai visi ieņem savas vietas, kur bija iepriekš stāvējuši, un vaicāja viņai:
— Nomaldījusies māsa, vai tev ir kas sakāms, iekams tava mute apklusīs uz mūžiem?
— Jā, ir! — viņa atbildēja skaidrā un maigā balsī, kas pat ne reizes neietrīcējās, — tik drosmīga viņa bija kļuvusi, kopš uzzināja, ka nāve būs ātra un viegla. — Jā, es gribu jums pateikt, ka eju nāvē ar tīru sirdi. Ja arī esmu grēkojusi, tad tikai pret paražu un nevis pret dievu. Tiesa, es esmu pārkāpusi savus solījumus, bet mani ar varu piespieda tos dot, tāpēc tie mani nesaistīja. Es biju sieviete, radīta gaismai un mīlai, bet mani iegrūda klostera tumsā, lai es dzīva šeit satrūdētu. Tāpēc arī es pārkāpu solījumus, un esmu priecīga, ka tā darīju, kaut gan tas mani ir novedis šeit. Ja arī mani apmānīja un ja arī manas laulības, kā man tagad saka, likuma priekšā nebija nekādas laulības, es par to nekā nezināju, tāpēc man tās vēl joprojām ir īstas un svētas, un mana dvēsele ir neaptraipīta. Vismaz es esmu dzīvojusi un dažas laimīgas stundas esmu bijusi sieva un māte. Ir vienalga, vai mirt ātrā nāvē šai cellē, ko jūsu žēlsirdība ir sagatavojusi, vai mirt daudz lēnāk augšā, tur tanīs cellēs. Un tagad uzklausiet mani! Jūsu negantība nāks pār jums, pār jums, kas uzdrīkstaties teikt dieva bērniem: «Jums nebūs mīlēt!» un slepkavojat viņus tāpēc, ka tie negrib uzklausīt. Tā nāks pār jums, pieminiet manus vārdus, un ne vien pār jums, bet arī pār baznīcu, kam jūs kalpojat. Un tad kritīs baznīca un tās kalpi, un viņu vārdi nākamo paaudžu mutēs kļūs par apsmieklu!
— Viņa sajukusi! — iesaucās dominikānietis, kad velvi pāršalca baiļu un izbrīna čuksti. — Viņa zaudējusi prātu un savā neprātā zaimo dievu. Aizmirstiet viņas vārdus! Uzklausi viņas grēksūdzi, mans brāli, bet ātrāk, kamēr viņa nav vēl kaut ko sarunājusi!
6*
Melni tērptais garīdznieks ar caururbjošu skatienu tuvojās nāvei nolemtajai un, iegrūzdams savu krustu viņai gandrīz sejā, sāka kaut ko murmināt. Bet viņa piecēlās no krēsla un atgrūda krucifiksu.
S3
— Klusē! — viņa iekliedzās. — Es negribu, ka manu grēksūdzi uzklausa tādi kā tu. Es nožēlošu savus grēkus dieva un nevis tādu priekšā, kāds esi tu, kas Kristus vārdā nogalina cilvēkus.
Sie vārdi fanātiķi galīgi satracināja.
— Brauc uz elli, grēkus nenožēlojusi, tu … — un viņš, apveltīdams nelaimīgo ar piedauzīgām lamām, ietrieca viņai tieši sejā smago ziloņkaula krucifiksu.
Dominikānietis diezgan nikni pavēlēja viņam beigt zākāšanos, bet Izabella de Sigvensa tikai noslaucīja asinis no pieres un iesmējās skaļiem smiekliem, kuros bija baismi klausīties.
— Tagad es redzu, ka tu esi arī gļēvulis! — viņa noteica. — Mana pēdējā lūgšana ir, lai tu pats ietu bojā no fanātiķu rokas, turklāt vēl briesmīgākā nāvē nekā es!
Kad viņu iegrūda nāves nišā, viņa atkal ierunājās:
— Dodiet man padzert, manu bērniņu un mani moka slāpes.
Es ieraudzīju, ka abate ieiet gaitenī, pa kuru bija atvests upuris. Pēc īsa brīža viņa atgriezās ar ūdens kausu un maizes klaipiņu rokās, un pēc viņas sejas izteiksmes es sapratu, ka inde jau ielieta ūdenī. Kas notika pēc tam, es nevaru vairs tik skaidri pastāstīt, jo palūdzu dominikānieti atvērt durvis, pa kurām mēs bijām ienākuši pazemē, un, izgājis pa tām, apstājos patālāk, šausmās sastindzis. Laiks gāja, un es nezinu, cik ilgi tur tā nostāvēju, līdz beidzot ieraudzīju savā priekšā abati ar lukturi rokā gauži elsojam.
— Viss galā, — viņa šņukstēja. — Nē, nebaidieties, dzēriens iedarbojās labi. Vēl nebija iemūrēts ne pirmais akmens, kad māte un bērns jau dusēja dziļā miegā. Bet, ak posts, viņas dvēsele aizgāja bez grēku nožēlas un grēksūdzes!
— Lai posts nāk pār visām tām dvēselēm, kas pielikušas roku šai lietā! — es atbildēju. — Bet tagad ļaujiet man iet, svētā māt, un lai dievs dod, ka mēs vairs nekad netiekamies!
Viņa aizveda mani atpakaļ cellē, kur es norāvu nolādēto mūka tērpu, bet no turienes pie durvīm dārza mūrī un pie laivas, kas vēl joprojām gaidīja mani. Sajuzdams savā sejā nakts vēja svaigo vēsmu, es nopriecājos tā, it kā beidzot būtu pamodies no briesmīga lietuvēna. Bet ne šai naktī, ne arī nākošajās naktīs miegs neslēdza manu acu vākus. Tikko es aizdarīju acis, manā priekšā iznira nelaimīgās skaistules tēls, tāds, kādu es to redzēju pēdējo reizi. Lāpu blāvās atblāzmas apspīdēta, tērpta nāves kreklā, viņa stāv savā zārkveida nišā lepna un nesalauzta, ar vienu roku piespiedusi pie krūtīm bērniņu, bet otru pastiepusi pēc nāves dzēriena.
Maz ir tādu, kas redzējuši šādu skatu, jo inkvizīcija un tās rokaspuiši, darot savus tumšos darbus, nemeklē lieciniekus, un neviens gan nevēlēsies to redzēt vēlreiz. Un, ja es tās nakts notikumus neesmu aprakstījis visai labi tad ne jau nu tāpēc, ka būtu tos aizmirsis, bet gan tāpēc, ka pat tagad, kad pagājuši gandrīz vai septiņdesmit gadi, man grūti rakstīt par to un izklāstīt visas šis šausmas.
Liekas, ka visbrīnumainākais, ko es tiku pieredzējis šai neparastajā naktī, bija tas, ka nelaimīgā sieviete līdz pat pēdējam brīdim palika uzticīga savai mīlai pret nelieti, kas, apmānījis viņu ar viltus laulībām, pameta un atstāja viņu šādam liktenim. Ar ko gan šāds cilvēks izpelnījies tik svētu dāvanu kā viņas lielo mīlestību? Neviens to nezina, bet tas bija tieši tā.
Taču, pārdomādams visu to, kas notika tonakt, man šodien nāk prātā lieta, kas ir vēl dīvaināka nekā nāvei lemtās sievietes uzticība. Es jau teicu, ka tad, kad fanātiķis iesita viņai, nelaimīgā novēlēja tam nomirt no tādu pašu fanātiķu rokām vēl briesmīgākā nāvē. Tā tas arī notika. Pēc daudziem gadiem šis pats cilvēks, vārdā tēvs Pedro, bija nosūtīts uz Anavaku, lai atgrieztu pagānus, un šeit savas cietsirdības dēļ tika iesaukts par «kristiešu velnu». Kādreiz viņš bija ieklīdis pārāk tālu tolaik vēl nepakļautās otomi cilts teritorijā, nonācis kara dieva Uicilopočtli priesteru rokās un saskaņā ar drausmīgo tradīciju tika upurēts tam. Kad viņu veda uz ziedokli, es viņam atgādināju Izabellas de Sigvensas pirmsnāves lāstu, nesacīdams, ka biju klāt, kad tas tika izteikts. Un tad kādu acumirkli drosme viņu pameta. Viņš redzēja manī tikai indiāņu virsaiti un ticēja, ka pats sātans runā ar manu muti, liekot man sacīt to, par ko es nekā nezinu, vienīgi tāpēc, lai viņu vēl pirms nāves pamocītu. Bet gana par to. Ja būs vajadzīgs, es par to pastāstīšu attiecīgajā vietā. Vai nu tīra gadījuma pēc, vai arī tādēļ, ka Izabella de Sigvensa savā pēdējā stundā spēja skatīt nākotni, vai arī liktenis gribēja atriebt šādā veidā, bet notika taisni tā, un es to nebūt nenožēloju, lai gan tieši šī garīdznieka nāve man sagādāja ne mazumu nelaimju.
Tā nomira Izabella de Sigvensa, kuru melnsvārči noslepkavoja tikai par to, ka jaunā sieviete bija uzdrošinājusies pārkāpt viņu likumu.
Kad beidzot spēju atkratīties no domām par visu, ko biju redzējis un dzirdējis tai briesmīgajā velvē, es sāku apsvērt savu stāvokli. No vienas puses, es biju kļuvis bagāts cilvēks, un, ja tagad ar savu bagātību gribētu atgriezties Norfolkā, manas izredzes, kā jau teica Fonseka, būtu patiesi labas. Bet, no otras puses, zvērests, ko biju devis, man bija kā akmens kaklā. Es biju zvērēji? atriebties Huanam de Garsijam un sacījis, lai debesu lāsts nāk pār manu galvu, ja zvērestu neizpildīšu. Bet, dzīvodams Anglijā mierā un pārticībā, es diez vai varēšu tikt pie atriebšanas.
Turklāt tagad es nu zināju, kur de Garsija atrodas vai vismaz kādā pasaules daļā meklējams. Tur, kur balto cilvēku nav pārāk daudz, viņam neizdosies noslēpties no manis kā Spānijā. Es par to uzzināju no nāvei nolemtās sievietes un pastāstīju šeit viņas dzīves stāstu diezgan sīki tikai tāpēc, ka nekad nebūtu devies uz Espanjolu [13] , ja nebūtu šīs ziņas un Izabellas, tieši tāpat es nekad nebūtu atgriezies uz Angliju, ja otomi cilts priesteri nebūtu upurējuši viņas bendi, tēvu Pedro. Ja nebūtu šīs upurēšanas, spāņi nebūtu ieņēmuši Priežu Pilsētu un es līdz pat šim laikam droši vien atrastos tur vai nu dzīvs, vai miris. Tādējādi šķietami nenozīmīgi notikumi nosaka cilvēku likteni. Ja Izabella de Sigvensa nebūtu izteikusi šos vārdus, es ar laiku, bez šaubām, būtu paguris neauglīgos meklējumos un būtu braucis mājup, kur mani gaidīja laime. Bet, izdzirdis šos vārdus, pats sev par postu nodomāju, ka, šādi rīkojoties, es būtu nožēlojams gļēvulis. Vēl vairāk, kaut arī tas var likties dīvaini, tagad es uzskatīju par savu pienākumu atriebt divu cilvēku — savas mātes un Izabellas de Sigvensas nāvi. Tik tiešām, neviens nevarētu noskatīties, cik briesmīgi mira jaunā, skaistā sieviete, un neizjust vēlēšanos atriebt viņas nāvi tam, kas viņu bija pievīlis un pametis.
Viss beidzās ar to, ka es saskaņā ar savu spītīgo iedabu spiestin apspiedu paša vēlēšanos un nepaklausīju sava labvēļa pirmsnāves padomiem, bet nolēmu sekot de Garsijam kaut vai līdz pasaules malai un nogalināt viņu tur, kā tiku zvērējis.
Sākumā es tomēr neuzkrītoši un rūpīgi ievācu ziņas, vai de Garsija patiesi devies uz Indiju. īsi sakot, izmantodams manās rokās esošo pavedienu, es uzzināju, ka divas dienas pēc tās nakts, kad biju cīnījies ar de Garsiju divkaujā, kāds vīrietis, pēc apraksta viņam ļoti līdzīgs, tomēr ar citu vārdu, aizbraucis no Seviljas karakā", kas uzņēmusi kursu uz Kanāriju salām. Tur karakai bija jāsagaida citi kuģi, kas brauca uz Espanjolu. Pēc vairākām zīmēm spriežot, es biju gandrīz drošs, ka šis cilvēks nav bijis neviens cits kā Huans de Garsija. Te nebija nekā neparasta, lai gan man tas nebija ienācis prātā agrāk, jo Indija tolaik, tāpat kā vēl tagad, taču bija patvērums vai pusei noziedznieku un neliešu, kuriem Spānijas zeme dega zem kājām. Un tā es nolēmu sekot viņam, mierinādams sevi ar domu, ka vismaz redzēšu jaunas, brīnumainas zemes, kaut gan man nebija ne jausmas, cik jaunas un brīnu- mainas tās ir.
Tagad man atlika tikai izlemt, kā rīkoties ar tik nejauši iegūto bagātību. Kamēr es gudroju, kā saglabāt to līdz atgriešanās brīdim, nejauši izdzirdu, ka Kadisas ostā atkal piestājusi «Dēkaine» no Jarmutas, tas pats kuģis, ar kuru es pirms gada biju ieradies Spānijā, un nolēmu, ka visgudrākais, ko varu darīt, ir pārsūtīt zeltu un pārējās vērtības ar kuģi uz Angliju, lai tās man tur uzglabātu. Nosūtījis savam draugam, «Dēkaines» kapteinim, ziņu, ka man ir viņa kuģim vērtīga krava, es steigšus sāku gatavoties aizbraukšanai no Seviljas. Steigas dēļ man nācās pārdot sava labdara namu ar visām mantām par krietni zemāku cenu, nekā tās bija vērtas. Lielāko daļu grāmatu ūn trauku, kā arī dažus citus priekšmetus es paturēju un, iesaiņojis kastēs, pa upi nosūtīju uz Kadisu, uz to pašu starpnieku vārda, kuriem biju atvedis ieteikuma vēstules no Jarmutas. Kad tas bija padarīts, es aizbraucu uz turieni pats, paņemdams līdz zeltu — savu lielāko bagātību — daudzos maisiņos, ko veikli noslēpu vairākos saiņos.
Tā nu notika, ka, pabijis gadu Seviljā, es to atstāju uz visiem laikiem. Šī pagaidu dzīves vieta man bija nesusi laimi. Es biju atbraucis šurp nabags, bet devos projām kā bagāts cilvēks, nemaz jau nerunājot par gūto pieredzi, kas pati par sevi jau bija ko vērta. Un tomēr es biju priecīgs, ka varēju aizbraukt, jo šeit Huans de Garsija atkal bija izslīdējis no manām rokām, šeit biju zaudējis savu labāko draugu un te es biju redzējis mirstam Izabellu de Sigvensu.
Līdz Kadisai es nokļuvu sveiks un vesels, nepazaudējis nevienu no savām mantām, nedz arī zeltu. Ostā es noīrēju laivu un drīz vien atrados uz «Dēkaines» klāja, kur mani sagaidīja kapteinis Bells. Viņš bija pie labas veselības un, ieraugot mani, varen nopriecājās. Taču es biju iepriecināts vēl vairāk, jo viņš bija man atvedis trīs vēstules: vienu no tēva, otru no māsiņas Mērijas, bet trešo no manas saderētās Lilijas Bozardes.' Tā ir vienīgā vēstule, ko jebkad esmu no viņas saņēmis.
Tomēr vēstuļu saturs nebūt nebija iepriecinošs. Tās vēstīja, ka mans tēvs ir pavisam vārgs un gandrīz vairs neceļas no gultas. Kā uzzināju pēc daudziem gadiem, viņš nomira Dičingemas baznīcā tai pašā dienā, kad saņēmu viņa vēstuli. Tēva vēstule bija īsa un skumja. Tanī viņš ļoti nožēloja, ka ļāvis man aizbraukt, lai atriebtu, jo viņš mani vairs neredzēšot. Viņš varot vienīgi uzticēt mani visuvarenā gādībai un lūgt, lai tas palīdzētu man neskartam atgriezties.
Par Lilijas vēstuli, kuru viņa, padzirdējusi, ka «Dēkaine» atkal dodas uz Kadisu, bija pratusi nosūtīt slepus, jāsaka, ka tā, lai gan bija daudz garāka, tomēr nebija mazāk skumja. Viņa rakstīja, ka, tiklīdz es biju aizbraucis, ma»s brālis Džefrijs esot lūdzis viņas tēva piekrišanu precībām; tie abi esot tik neatlaidīgi, ka viņas dzīve pārvērtusies par tīro elli; mans brālis uzglūnot viņai visur, bet viņas tēvs nemitējoties viņu apsaukāt par ietiepīgu skuķi, kas aizsviežot savu laimi kāda nabaga klaidoņa dēļ.
«Bet tici man, mīļotais, — tālāk rakstīja Lilija, — es neatkāpšos no sava zvēresta, ja vien viņi ar varu mani nepiespiedīs apprecēties. Un viņi jau piedraudēja to darīt. Tomēr, pat ja viņiem izdosies aizvest mani pie altāra pret manu gribu, Tomas, ilgi es nebūšu sieva. Tiesa, veselība man ir laba, bet es skaidri zinu, ka tad nomiršu no kauna un bēdām. Vai tā nav netaisnība, ka man jāmokās tikai tālab, ka tu esi nabags? Un tomēr es ceru, ka viss vērsīsies par labu, kaut vai tāpēc vien, ka mans brālis Vilfrīds nopietni aizrāvies ar tavu māsu Mēriju. Līdz šim arī viņš steidzināja mani ar kāzām, bet Mērija ir mūsu abu uzticams draugs un pratīs piedabūt brāli mūsu pusē, iekams pieņems viņa bildinājumu.»
Vēstule beidzās ar daudziem maigiem vārdiem un laimīgas atgriešanās vēlējumiem.
Apmēram par to pašu savā vēstulē rakstīja arī mana māsiņa Mērija. Viņa teica, ka pagaidām neko nevarot izdarīt Lilijas Bozardes un manis labā, jo mans brālis Džefrijs zaudējot vai prātu aiz mīlestības uz viņu un tēvs esot pārāk slims, lai iejauktos šajā lietā, bet skvairs Bozards kārojot pēc mūsu zemēm un tāpēc noteikti pastāvot uz kāzām. Tomēr viņa lika saprast, ka viss vēl varot mainīties, jo varbūt pienākšot brīdis, kad viņa spēšot iebilst par mani kādu vārdiņu un, cerams, ne bez panākumiem.
Visi šie jaunumi deva man vielu dziļām pārdomām. Vēl vairāk, tie pamodināja tik stipras ilgas pēc mājām, ka tās mani nomāca līdzīgi slimībai. Manas saderētās mīļie vārdi, vieglā smarža, kas dvesa no viņas vēstules, manu acu priekšā uzbūra mīļotās tēlu, un sirds man vai lūza no vēlēšanās atkal būt viņai līdzās. Turklāt es biju pārliecināts, ka tagad mani sagaidīs ar atplestām rokām, jo mana bagātība daudzkārt pārsniedza to, uz kādu varēja cerēt mans brālis, bet vecāki nemēdz parādīt durvis līgavaiņiem, kuriem kabatā vairāk nekā divdesmit tūkstoši zelta gabalu. Un man tā gribējās redzēt arī tēvu, kamēr viņš vēl nav devies aizsaules ceļos!
Tomēr starp mani un manām ilgām atradās Huana de Garsijas ēna un mans zvērests. Es pārāk ilgi biju perinājis atriebības domas, un tagad pat stipro kārdinājumu atgriezties nomāca sajūta, ka manā dzīvē nebūs nekāda prieka, ja pārtraukšu savus meklējumus.
Lai es varētu būt laimīgs, man vispirms vajadzēja nogalināt de Garsiju.
Turklāt es biju pārliecināts, ka tad, ja visam atmetīšu ar roku, pār mani nāks lāsts, ko pats biju piesaucis.
Aizgājis pie notāra, es liku viņam sastādīt rakstu, kuru pārtulkoju angļu valodā. Saskaņā ar to visu savu mantu, izņemot sev atstātos piecsimt peso, es vienādās daļās uzticēju trim personām līdz tam laikam, kamēr pats ieradīšos pēc tās. Norādītās trīs personas bija — mans vecais skolotājs, Bangejā dzīvojošais doktors Brauns, ko es uzskatīju par visgodīgāko cilvēku, mana māsa Mērija Vingfīlde un mana līgava Lilija Bozarde. Ar šo rakstu, ko lielākas drošības labad parakstīju uz kuģa klāja, lūgdams kapteini Bellu un vēl divus angļus apliecināt to, es pilnvaroju minētās personas rīkoties ar manu īpašumu pēc saviem ieskatiem, tomēr ar tādu noteikumu, lai ne mazāk kā puse naudas tiktu ieguldīta zemes īpašumos, bet atlikums — ienesīgos pasākumos. Visi augļi un peļņa no īpašumiem bija jāizmaksā minētajai Lilijai Bozardei tik ilgi, kamēr viņa neapprecēsies.
Vienlaikus ar šo rakstu es sastādīju testamentu. Lielāko daļu mana īpašuma es novēlēju Lilijai Bozardei, ja viņa līdz manai nāves dienai neapprecēsies, bet pārējo — manai māsai Mērijai. Ja Lilija apprecētos vai nomirtu, viņas tiesa pārnāktu Mērijas un tās pēcnācēju īpašumā.
Kad abi dokumenti bija parakstīti un aizzīmogoti, es tos līdz ar visiem saviem dārgumiem un mantām nodevu kapteinim Bellām, uzlikdams viņam par pienākumu nodot visu to Bangejā doktoram Braunam, kuram vajadzēja kapteini devīgi atalgot. Kapteinis asarām acīs lūdza mani braukt kopā ar bagātībām, un tikai tad, kad es noteikti atteicos, viņš apsolīja visu precīzi izpildīt.
Kopā ar zeltu un dokumentiem es aizsūtīju dažas vēstules: tēvam, māsai, brālim, doktoram Braunam, skvairam Bozardam un beidzot pašai Lilijai. Šajās vēstulēs es pastāstīju par visu, ko biju piedzīvojis kopš pirmās dienas Spānijā, jo nopratu, ka manas iepriekšējās vēstules vispār nav sasniegušas Angliju, un paziņoju par savu lēmumu sekot de Garsijam kaut vai līdz pasaules galam.
«Citi, — es rakstīju Lilijai, — var mani uzskatīt par neprātīgu, tāpēc ka es tā attālinu un varbūt arī zaudēju laimi, ko kāroju vairāk par visu zemes virsū, bet tu, tu pazīsti manu sirdi un mani nenosodīsi, lai kā arī tu bēdātos par manu lēmumu. Tu zini, ja es esmu kaut ko ieņēmis galvā, nekas, kā vien nāve, nepiespiedīs mani no tā atkāpties. Un šajā lietā es esmu saistīts ar zvērestu: lauzt to man neatļauj sirdsapziņa. Ja es tagad atteiktos no saviem meklējumiem, pat pie taviem sāniem es nekad nespētu būt laimīgs. Vispirms darbs un pēc tam atpūta, vispirms bēdas un tikai pēc tam prieks. Nebīsties par mani, es ticu, ka atgriezīšos. Un, ja man nebūs lemts atgriezties, es vismaz spēju tevi nodrošināt tā, lai tev nekad nebūtu jāiziet pie vīra pret savu gribu. Bet, kamēr de Garsija ir dzīvs, es viņam sekošu.»
Savam brālim Džefrijam es uzrakstīju ļoti īsu vēstuli, kur izteicu visu, ko domāju par cilvēku, kas vajā neaizsargātu meiteni un cenšas sariebt prombūtnē esošam brālim. Vēlāk man pastāstīja, ka šī vēstule viņam nav vis diezkā patikusi.
Tepat es arī gribu pateikt, ka manas vēstules un viss pārējais, ko sūtīju, laimīgi sasniedza Jarmutu. Pēc tam zelts un mantas tika pārvestas uz Loustoftu un sanestas barkā. Kad kapteinis Bells pabeidza sava kuģa izkraušanu, viņš šai barkā pa Veivniju devās līdz Bangejai un tur visu nogādāja uz doktora Brauna māju Nezer- geitstrītā.
Kapteinis Bells jau laikus bija laidis ziņu par savu atbraukšanu, un doktora Brauna mājā tagad bija sapulcējušies mana māsa un brālis — mans tēvs pirms diviem mēnešiem bija apbedīts — skvairs Bozards, viņa dēls un meita.
Kad kapteinis bija visu izstāstījis, tur bija brīnīšanās bez gala, bet izbrīns kļuva vēl lielāks, kad tika atvērtas lādes, kastes un svērti zelta stieņi, lai salīdzinātu to svaru ar skaitļiem, kas bija minēti manās vēstulēs, jo tik daudz zelta vienkop mūsu Bangejā līdz tam neviens vēl nebija redzējis.
Un te Lilija sāka raudāt. Vispirms no prieka, tāpēc ka es tagad biju turīgs, bet pēc tam no bēdām, tāpēc ka nebiju atgriezies reizē ar saviem dārgumiem. Skvairs Bozards, viņas tēvs, ieraudzījis zeltu un noklausījies manus rakstus, kas pēkšņi bija pārvērtuši Liliju par bagātu sievieti neatkarīgi no tā, vai es būšu dzīvs vai miris, visiem dzirdot nozvērējās, ka allaž domājis par mani tikai pašu to labāko, bet pēc tam noskūpstīja savu meitu, novēlot tai prieku un apsveicot ar lielo laimi. īsi sakot, visi bija apmierināti, izņemot manu brāli, kurš izlavījies no mājas, neteikdams nevienam ne vārda, un pārtiešus aizgājis neceļos. Viņam taču tika atrauts no lūpām kārotais kauss, jo, mantojis mana tēva zemes, viņš bija panācis, ka Lilijai būtu viņš jāprec, — ja arī ne citādi, tad piespiestai ar varu. Pat mūsu dienās tēvs var piespiest savu meitu iziet pie vīra, ja tā vēl nav sasniegusi pilngadību, bet skvairs Bozards, allaž ieskatīdams, ka meiteņu iedomas nav ņemamas vērā, no tādas rīcības jau nepavisam nevairītos. Bet no tās dienas — tik varens ir zelta spēks! — nebija vairs nekādu runu par to, ka Lilija varētu iziet pie kāda cita. Ja viņa tagad tā gribētu darīt, tēvs pats censtos viņu atturēt, jo tad Lilija zaudētu iegūto bagātību. Taču visi skaļi runāja, ka es esot rīkojies pavisam aplam, neatteikdamies no zvēresta un nolemdams sekot savam ienaidniekam pat uz tālo Indiju. Skvairs Bozards mierināja sevi vienīgi ar domu, ka nauda, vienalga, vai es aiziešu bojā vai izdzīvošu, paliks viņa meitai. Un tikai Lilija, aizstāvot mani, sacīja:
— Tomass ir devis zvērestu, un viņš dara pareizi, to turēdams. Tā ir viņa goda lieta. Un tagad es viņu gaidīšu, līdz viņš atgriezīsies pie manis.
Tomēr šādas atmiņas šeit ir nevietā, jo, iekams es par šīm lietām uzzināju, aizritēja vēl dažs labs gads.