Otrajā dienā pēc tam, kad es biju nodevis kapteinim Bellam vēstules, «Dēkaine» jau meta līkumu ap Kadisas ostas molu. Lūkojoties tai nopakaļus, man bija tik skumji ap sirdi, ka — es nebūt nekautrējos atzīties — sāku raudāt. Ar prieku es būtu šķīries no visām bagātībām, - ko veda kuģis, ja vien to vietā kuģis vestu mani. Bet mans lēmums palika negrozāms, un tam kuģim, kas mani vedīs mājup uz Anglijas krastiem, vajadzēja būt citam.
Ostā atradās liela spāņu karaka — «Piecas Kristus brūces», kas gatavojās doties uz Espanjolu. Izdabūjis tirgošanās atļauju uz pieņemtā dAilas vārda, es, uzdodamies par tirgotāju, sarunāju, ka kuģis uzņems arī mani. Lai atbilstu savam amatam, es par divsimt piecdesmit peso nopirku preces, pēc kurām Indijā, kā uzzināju, bija liels pieprasījums, un iekrāvu tās kuģī.
Kuģis bija pilns ar spāņu dekaiņiem, kuru lielākā daļa bija daždažādi nelieši ar visdīvainākajām dzīves gaitām. Tomēr viņi bija samērā ciešami ceļabiedri, kamēr nebija piedzērušies. Ap to laiku es jau tik labi biju apguvis spāņu valodu un mana āriene bija tik neviltoti spāniska, ka mani viegli varēja uzskatīt par viņu tautasbrāli, ko es arī nevilcinājos izmantot, izdomādams pasaciņu par savu izcelšanos un par iemesliem, kas mani pamudinājuši meklēt laimi aiz okeāna. Attiecībā uz pārējo es tāpat kā agrāk nevienam neizpaudu savus nodomus. Lai gan biju atturīgs un nepiedalījos viņu trakajās dzīrēs, ceļabiedri drīz vien mani iemīļoja, galvenokārt par manu prasmi palīdzēt sasirgušajiem.
Par mūsu ceļojumu īsteni nav nekā ko stāstīt, ja neskaita tā bēdīgo nobeigumu. Mēnesi mēs pavadījām Kanāriju salās, pēc tam braucām uz Espanjolu, un visu ceļu mums bija lielisks laiks, vienīgi vējš bija vājš.
Kad līdz mūsu brauciena galamērķim — Santodo- mingo ostai pēc kapteiņa aprēķina bija palicis tikai vairs nedēļas brauciens, laiks pārmainījās. Un itin drīz no ziemeļu puses sacēlās neganta vētra, kas ar katru stundu pieauga. Trīs dienas un trīs naktis mūsu neveiklais kuģis stenēja un čīkstēja zem orkāna triecieniem, kas rāva mūs diezin kur. Beidzot kļuva
skaidrs, ka mēs noiesim dibenā, ja vien vētra nenorims. Pa visām šuvēm kuģi sūcās ūdens, viens masts bija norauts, bet otrajam divdesmit pēdas virs klāja nolūza augšējā daļa. Taču visas šīs nelaimes nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas mūs vēl gaidīja. Ceturtās dienas rītā milzīgs vilnis aizrāva stūri, un mūsu bezpalīdzīgais kuģis nu pilnīgi bija viļņu varā. Apmēram pēc stundas okeāna zaļā stihija vēlreiz brāzās pār klāju, noskalodama no tā kapteini. Kuģis pildījās ar ūdeni un pamazām grima dibenā.
Un, lūk, tad sākās pats briesmīgākais. Pēdējās dienās gan matroži, gan pasažieri bija nepārtraukti žūpojuši, lai tādā veidā nomāktu savas bailes, un tagad, redzēdami, ka nāve ir acu priekšā, viņi visi spiegdami, lūgdami un zaimodami dievu, sāka skraidīt pa kuģi šurp un turp. Tie, kas vēl bija skaidrā prātā, mēģināja nolaist abas laivas. Divatā ar otru vīrieti, kādu cienījamu mācītāju, mēs mēģinājām iesēdināt tajās sievietes un bērnus, kuru uz kuģa izrādījās ne mazums, bet tas nebija vieglais darbs. Piedzērušies matroži viņus atgrūda malā un paši metās laivās. Viena no tām tūlīt apgāzās, un visi, kas tajā atradās, aizgāja bojā. Šai acumirklī karaka, strauji grimdama, sāka svērties uz sāniem.
Redzēdams, ka vairs nav ko gaidīt, es uzsaūcu mācītajam sekot man, ielēcu jūrā un centos nokļūt pie otrās laivas, kas šajā juceklī bija brīvi aizpeldējusi, jo tajā atradās tikai dažas bailēs spiedzošas sievietes. Tā kā es biju krietns peldētājs, tad ne tikai pats laimīgi sasniedzu laivu, bet paspēju izvilkt no ūdens arī mācītāju, pirms tas nogāja dibenā.
Šai brīdī kuģis ar pakaļgalu iegrima ūdenī, tādā stāvoklī noturēdamies kādu minūti vai ilgāk; tas deva mums iespēju paķert airus un aizirties dažas asis. Nākošajā acumirklī atskanēja mežonīgs un baismīgs uz kuģa palikušo cilvēku kliedziens, un kuģis pazuda dzelmē, gandrīz aizraudams mūs sev līdz.
Kādu brīdi mēs sēdējām klusēdami, šausmās sastinguši. Kad virpulis nelaimes vietā bija beidzis mutuļot, mēs airējām atpakaļ uz turieni, kur bija atradusies karaka. Visapkārt okeānā mētājās atlūžņi, bet starp tiem mēs atradām tikai vienu bērnu, kas bija pieķēries pie aira. Pārējie, kādas divsimt dvēseles, bija nogrimuši dzelmē kopā ar kuģi un aizgāja bojā. Varbūt kāds vēl bija dzīvs un turējās virs ūdens, bet uznākušajā tumsā mēs viļņos neatradām nevienu. Tas, ka neizdevās vairs nevienu sameklēt, nāca mums par labu, jo laivā jau bija desmit cilvēku un vairāk tā nevarēja uzņemt nevienu. Vīrieši bija tikai divi — mācītājs un es.
Kā jau teicu, bija iestājusies tumsa, un naktī jūra par laimi norima, jo citādi mūsu laiva apgāztos. Vienīgais, kas mums tagad atlika, bija turēt laivu šķērsām viļņiem. Tā mēs pārlaidām visu bezgala garo nakti. Dīvaini bija redzēt vai, pareizāk sakot, dzirdēt, kā mans labais ceļabiedrs mācītājs, nepārtraukdams airēšanu, pieņēma grēksūdzi no visām sievietēm pēc kārtas, bet pēc tam, atlaidis visām grēkus, raidīja pret debesīm lūgsnas par mūsu dvēseļu pestīšanu, jo glābt miesu mēs bijām zaudējuši visas cerības. Nav grūti iedomāties, ko izjutu, bet es nepakavēšos pie tā, tāpēc ka nākotnē mani gaidīja vēl daudz ļaunākas dienas, un par tām man būs vēl jāpastāsta īstajā reizē.
Beidzot nakts pagāja, un pār vientulīgo jūru atausa gaisma Pēc īsa brīža uzlēca saule. Sākumā mēs par to priecājāmies, jo bijām nosaluši līdz kauliem, bet drīz vien karstums kļuva neizturams; laivā mums nebija ne pārtikas, ne ūdens, un mūs sāka mocīt slāpes.
Pa to laiku brāzmaino vēju nomainīja stingra brīze. Ar airu un segas palīdzību mums izdevās izveidot kaut ko līdzīgu burām, kas mūs diezgan ātri dzina ūz priekšu. Bet okeāns ir milzīgs, un mums nebija ne jausmas, uz kādu pusi mēs dodamies.
Ar katru stundu slāpes kļuva mokošākas. Ap pusdienas laiku pēkšņi nomira viens no bērniem, un mēs iemetām viņa līķīti okeānā. Pēc kādām trim stundām viņa māte, iesmēlusi pilnu smeļamo kausu rūgti sāļā ūdens, sāka kāri dzert. Pirmāk šķita, ka tas remdināja viņas slāpes, bet tad sievieti pēkšņi pārņēma ārprāts. Pietrūkusies kājās, viņa pārmetās pāri laivas malai un noslīka.
Pirms vēl saule, kas atgādināja līdz sarkankvēlei nokaitētu mirdzošu lodi, bija nozudusi aiz apvāršņa, laivā bija palikuši tikai divi cilvēki, kas vēl spēja nosēdēt taisni — mācītājs un es. Pārējie gulēja krustām šķērsām laivas dibenā kā sausumā izmestas zivis un žēli stenēja. Beidzot pienāca nakts un mazliet atviegloja mūsu ciešanas, jo gaiss kļuva vēsāks. Mēs lūdzām dievu, lai tas sūtītu lietu, bet velti, un, kad saule atkal pacēlās pie skaidrajām debesīm, svelme bija tik liela, ka mēs iedomājāmies tās redzam pēdējo reizi, ja vien negadās kāds glābiņš.
Stundu pēc saules lēkta nomira vēl viens bērns. Kad mēs laidām viņa ķermeni okeānā, es nejauši pacēlu acis un tālumā ieraudzīju kuģi, kam, spriežot pēc kursa, vajadzēja pabraukt garām kādas divas jūdzes no mums. Pateikušies dievam par šo brīnišķo skatu, mēs ķērāmies pie airiem un sākām pēdējiem spēkiem irties, lai šķērsotu kuģa ceļu. Ap to laiku vējš bija kļuvis tik niecīgs, ka mūsu smagnējā bura jau vairs nevarēja izkustināt laivu no vietas.
Kad mēs bijām tā nopūlējušies vairāk nekā stundu, vējš pavisam norima, un kuģis ar saplakušām burām bija sastindzis uz vietas apmēram trīs jūdžu attālumā. Mēs ar mācītāju turpinājām airēt. Man likās, ka mums būs jānobeidzas laivā, jo saules stari dedzināja kā liesma, neviena vēja pūsma neatvieglināja šo svelmi, un mūsu lūpas jau sāka sprēgāt no slāpēm. Bet mēs turpinājām cīnīties, līdz pāri laivai krita kuģa mastu ēna un ieraudzījām matrožus, kas vēroja mūs no kuģa klāja. Nākošajā acumirklī mēs piebraucām cieši līdzās, un viņi, uzrunādami mūs spāņu valodā, nolaida lejup virvju kāpnes.
Es nesamanīju, kā mēs sasniedzām klāju. Atminos tikai, ka nokritu buraudekla nojumes ēnā un krūzi pēc krūzes dzēru ūdeni, ko man pasniedza. Beidzot slāpes bija remdinātas, bet aiz pēkšņi uznākušā vārguma un reiboņa es nevarēju norīt ne kumosa ēdiena, ko man spiestin iespieda rokās. Liekas, es no tiesas biju paģībis, jo, kad atjēdzos, saule jau stāvēja tieši virs galvas.
Man šķita, ka it kā pa sapņiem es būtu dzirdējis pazīstamu un nīstamu balsi. Tai laikā es zem nojumes biju viens: visa kuģa komanda bija sapulcējusies kuģa pakaļgalā ap kaut ko, kas likās esam cilvēka ķermenis.
Līdzās man stāvēja liela bļoda ar ēdamo un plakana pudele ar degvīnu. Sajuzdams spēku uzplūdu, es kāri sāku ēst un dzert.
Tikko biju beidzis savu maltīti, kad matroži kuģa priekšgalā pacēla cilvēka ķermeni un pārsvieda to pāri bortam. Es ievēroju, ka tas bija melnādainais. Tad trīs no tiem, kurus es, spriežot pēc viņu izturēšanās, uzskatīju par virsniekiem, nāca uz manu pusi, un es piecēlos, lai tos sveicinātu.
— Senjor, — noteica laipnā un pieklājīgā tonī augumā vislielākais no viņiem, — atļaujiet man visu vārdā apsveikt jūs ar brīnišķīgo …
Un viņš pēkšņi aprāvās.
Vai es vēl joprojām sapņoju jeb vai tiešām tā bija man pazīstama balss? Pacēlu acis, ieskatījos vīrieša sejā un ieraudzīju savā priekšā Huanu de Garsiju! Bet, kā es pazinu viņu, tā viņš savukārt bija pazinis mani.
— Karamba! — viņš iesaucās. — Kāda tikšanās! Esat sveicināts, senjor Tomas Vingfīld. Palūkojieties, draugi, ko mēs esam izmakšķerējuši! Šis jaunais cilvēks nav spānis, viņš ir angļu spiegs! Pēdējo reizi mēs ar viņu tikāmies Seviljas ielās, kur viņš mēģināja mani nogalināt, tāpēc ka es draudēju atklāt viņa nodarbošanos varas iestādēm. Un tagad viņš ir šeit, bet kādā uzdevumā, tas viņam pašam vislabāk gan zināms.
— Tie ir meli! — es iebildu. — Es neesmu spiegs, un šais jūrās mani atvedis tikai viens nolūks — atrast jūs.
— Nu ko, tas jums ir lieliski izdevies, varbūt pat pārāk lieliski! Un tagad atbildiet, vai tiesa, ka jūs sauc Tomass Vingfīlds un ka jūs esat anglis?
— Tas ir tiesa, bet es .. .
— Piedodiet! Kāpēc tad jūsu ceļabiedrs mācītājs man teica, ka uz kuģa «Piecas Kristus brūces» jūs esat nesis d'Ailas vārdu?
—• Man uz to bija savi iemesli, Huan de Garsija.
— Jūs esat kļūdījušies, senjor. Mani sauc Sarseda, un šie kungi var to apliecināt. Reiz es pazinu kādu kavalieri vārdā de Garsija, bet viņš ir miris.
— Jūs melojat! — es iesaucos, bet par to viens no de Garsijas pavadoņiem iezvēla man tieši pa zobiem.
— Lēnāk, draugs, — apturēja viņu de Garsija. — Nesmērē rokas ar šo žurku. Un, ja jau tu gribi sist, tad paņem labāk nūju. Jūs dzirdējāt, draugi, viņš atzinās, ka braucis uz kuģa ar svešu vārdu un īstenībā ir anglis, viens no mūsu dzimtenes ienaidniekiem. Es varu piebilst, ka viņš, cik man zināms, ir spiegs un īstais slepkava, — to es varu apliecināt ar savu goda vārdu. Bet, senjori, viņa majestātes pārstāvja pilnvaroti, mēs še varam spriest tiesu. Un, lai nevienam neliktos, ka man padomā netaisna rīcība, tāpēc ka šis angļu suns nosaucis mani par meli, es labāk atstāju šo lietu jūsu rokās.
Es atkal mēģināju ierunāties, bet spānietis, tas pats, kas bija man iezvēlis, neganta izskata nelietis, izrāva zobenu un nozvērējās, ka viņš noduršot mani, ja es vēlreiz atvēršu muti. Pēc tam es atzinu par labāku klusēt.
— Šis anglis izskatītos tīri labi rājas galā! — noteica tas pats spānietis.
De Garsija, kas vienaldzīgu seju dungoja kādu melodiju, paraudzījās vispirms uz rāju, pēc tam uz manu kaklu, pasmaidīja, un viņa skatiens, pilns naida, apdedzināja mani kā ar uguni.
— Man ir labāks priekšlikums, — iejaucās trešais virsnieks. — Ja pakārsim viņu, var sākties visādas runas, un tā mēs arī zaudētu krietnu peļņu. Bet puisis ir spēcīgs un novilks raktuvēs ne vienu vien gadu. Pārdosim viņu kopā ar pārējo kravu. Vai arī es pats nopirkšu viņu. Manā muižā tādi noderēs!
Kad de Garsija izdzirda šos vārdus, viņa sejā bija lasāma vilšanās, jo viņš reizi pa visām reizēm gribēja tikt no manis vaļā. Taču viņš uzskatīja par prātīgāku neiejaukties un, nevērīgi nožāvādamies, noteica:
— Manis pēc ņem viņu, draugs, kaut par velti! Tikai es tevi brīdinu! Uzraugi viņu kārtīģi. Citādi viņš tev ietrieks mugurā stiletu.
Virsnieks iesmējās un atbildēja:
— Nez vai mūsu draugam gadīsies tāda iespēja! Es nemēdzu nokāpt simt pēdu zem zemes, kur atradīsies viņa mājvieta. Un arī tagad, angli, es domāju, tev ir vieta apakšā!
Virsnieks pasauca matrozi un pavēlēja tam atnest no miroņa noņemtās važas. Tas tika izdarīts, un pēc tam, kad es tiku pārmeklēts un man bija atņemts tas mazumiņš zelta, kas atradas pie manis — viss, kas bija palicis pāri no manas bagātības — ap kājām un ap kaklu man aplika važas un aizvilka mani līdz kravas telpām. Bet es vēl nebiju tur nokļuvis, kad jau pēc dažnedažadam pazīmēm nopratu, kādu kravu ved šis kuģis. Tie bija vergi, kas bija saķerti Fernandinā — tā spāņi sauc Kubas salu. Kuģis veda vergus pārdošanai uz Espanjolu, un es tagad biju viens no tiem.
Nezinu, kā aprakstīt visas tās šausmas, kādas valdīja kravas telpās. Tās bija zemas, ne augstākas par septiņām pēdām, un važas sakaltie vergi stāvēja tieši netīrajā ūdenī, kas skalojās kuģa dibenā. Viņi bija sablīvēti cits pie cita tik cieši, cik vien to atļāva pie kuģa sānos iestiprinātajiem gredzeniem piekaltās važas. Pavisam te varēja būt divsimt vīriešu, sieviešu un bērnu; drīzāk gan jāsaka, ka divsimt te būs bijuši pirms nedēļas, kad kuģis_ devās ceļā. Tagad kādi divdesmit jau bija nomiruši, un tas skaitījās maz, jo spāņi parasti jau noraksta zaudējumos savas velnišķīgās tirdzniecības preču trešo daļu vai pat pusi.
Kravas telpās mani pārņēma briesmīgs nelabums. Es jau tā tik tikko turējos kājās, un mani galīgi sabeidza šausmīgās skaņas, pretīgā smirdoņa un skati, kas manām acīm pavērās pavadoņu lukturu blāvajā spīdumā, jo kravas telpā neiespiedās ne gaisma, ne arī gaiss. Pavadoņi vilka mani uz priekšu, un drīz vien es jau biju pieķēdēts starp melnādainiem vīriešiem un sievietēm. Manas kājas atradās netīrajā ūdenī.
Spāņi aizgāja, noņirgdami, ka anglim arī tāda gulta esot pārāk laba. Kādu brīdi es vēl cietos, bet pēc tam miegs vai nemaņa nāca man palīgā, un es iegrimu neziņā.
Tā pagāja diennakts.
Kad es atkal atvēru acis, necik tālu no manis ar lukturi rokās stāvēja tas pats spānietis, kam biju pārdots vai vienkārši atdots, un pavēlēja noņemt važas no melnādainās sievietes man līdzās. Sieviete bija mirusi; lukturu gaismā es paspēju saskatīt, ka viņu bija nobeigusi briesmīga slimība, ar kuru man līdz tam nebija iznācis sastapties. Pēcāk es uzzināju, ka slimību sauc par «melnajām vēmām». Izrādījās, ka sieviete nav vienīgais upuris: es saskaitīju divdesmit līķu, ko citu pēc cita vilka laukā no kravas telpām; bez tam pamanīju, ka slimi bija vēl arī daudzi citi vergi.
97
Bija redzams, ka spāņi izbijušies ne pa jokam. Nespēdami neko uzsākt pret briesmīgo slimību, viņi centās to ierobežot, iztīrot un izvedinot kravas telpas, un tāpēc atrāva virs mūsu galvām dažus
r — 4557
klāja seguma dēlus. Ja viņi to nebūtu darījuši, mēs visi droši vien būtu aizgājuši bojā. Es esmu pārliecināts, ka nekritu slimībai par upuri tikai tāpēc, ka visplatākā sprauga klājā atradās tieši virs manis un, kad iztaisnojos, cik nu vien važas atjāva, varēju elpot samērā tīru gaisu.
Izdalījuši mums ūdeni un miltu plāceņus, spāņi aizgāja. Ūdeni es kari izdzēru, bet plāceņus ēst nevarēju, jo tie bija sapelējuši.
Tas, ko redzēju un dzirdēju visapkārt, bija tik baismīgi, ka negribas par to rakstīt. Dažubrīd upuri spalgi kliedza, dažureiz vaidēja, tad laiku pa laikam pieklusa, un tikai mirēji svaidījās pirmsnāves murgos. Saule bez mitas spiedās cauri klāja dēliem, un no briesmīgā karstuma mēs zaudējām pēdējos spēkus. Bija jūtams, ka kuģis nekustas: sapratu, ka vēja nav un mēs dreifējam. Piecēlies kājās, es ar papēžiem atspēros pret kādu kuģa brangu, bet ar muguru — pret tā sāniem, un tādā stāvoklī varēju redzēt pa klāju staigājošo kājas.
Piepeši man garām noplīvoja priestera sutana. Es nodomāju, ka tam jābūt manam ceļabiedram, ar kuru mēs izglābāmies pēc kuģa bojā ejas, un pacentos saistīt viņa uzmanību. Galu galā man tas arī izdevās. Tiklīdz garīdznieks saprata, kas atrodas tur lejā, viņš atgūlās uz klāja, it kā lai atpūstos, un mēs parunājāmies.
Mācītājs sacīja, ka jūrā esot bezvējš, kā es jau biju nojautis, un ka uz kuģa plosoties briesmīga sērga, kas pievārējusi jau trešdaļu komandas. Viņš piebilda, ka tas esot debesu sods, kas nācis pār kuģa Jaudīm par viņu cietsirdību un ļaundarībām.
Uz to es atbildēju, ka sods nācis ne tikai pār gūstītājiem, bet arī pār gūstekņiem, un pajautāju, kur tagad atrodas de Garsija jeb, kā viņu šeit sauca, Sarseda.
Garīdznieks man pavēstīja, ka šorīt Sarseda esot saslimis. Šī ziņa mani neizsakāmi iepriecināja. Ja jau es neieredzēju de Garsiju arī agrāk, tad viegli iedomāties, kā viņu nīdu tagad.
Pēc tam garīdznieks aizgāja, bet drīz atgriezās, atnesdams ar citrona sulu sajauktu ūdeni, kas man šķita pats debesu nektārs, labu ēdienu un augļus. Visu to viņš man padeva pa klājā izlauzto spraugu. Pielicis visas pūles, es ar savām važās sakaltajām rokām saķēru ēdienu un tūlīt pat visu notiesāju līdz pēdējam. Tad mācītājs, man par lielu apbēdinājumu, aizgāja. Viņa aiziešanas iemeslus es uzzināju tikai otrā rītā.
Kā pagāja diena un nakts, es nezinu. Kad kravas telpā atkal parādījās spāņi, vajadzēja izvilkt četrdesmit līķu, bet slimnieku pa šo laiku bija saradies vēl vairāk. Pēc spāņu aiziešanas es atkal piecēlos kājās un sāku gaidīt savu draugu garīdznieku. Bet es gaidīju velti, garīdznieks vairs neatnāca.