Es nostāvēju vairāk par stundu un tikko neizgriezu sev kaklu, skatoties pēc garīdznieka. Beidzot, kad jau grasījos nogāzties kravas telpas dibenā, jo vairāk nevarēju noturēties tādā saliektā stāvoklī, dēļu spraugā pavīdēja sievietes tērpa mala. Es pazina tērpu, jo tādu valkāja viena no sievietēm, kas bija izglābusies laivā kopā ar mani.
— Senjora, — es iečukstējos, — dieva dēļ uzklausiet mani! Tas esmu es — d'Aila Es esmu šeit starp vergiem, iekalts važās.
Sieviete sarāvās, bet pēc tam, tāpat kā mācītājs, apsēdās uz klāja, un es pastāstīju viņai gan par savu briesmīgo stāvokli, nenojauzdams, ka viņai jau viss zināms, gan ari par šausmam te lejā.
— Ak vai, senjor, — viņa man atbildēja, — mums te augšā nemaz neklājas labāk. Uz kuģa plosās briesmīga sērga. Seši matroži jau miruši, bet tādu, kas mokās agonijā, ir vēl vairāk. Kaut jūra mus būtu toreiz aprijusi kopā ar pārējiem! Mēs izglābāmies no jūras, bet nokļuvām tieši ellē. Mana maie jau mirusi, mans mazais brālītis mirst.
— Kas noticis ar mācītāju? — es iejautājos.
— Mācītājs nomira šorīt; viņu tikko iemeta jūrā. Pirms nāves viņš pastāstīja man par jums un piekodināja man jums palīdzēt, ja tas būs iespējams. Bet viņš jau runāja pavisam nesakarīgi, un es nodomāju, ka tie ir tikai murgi. Un bez tam, kā es varu jums palīdzēt?
— Varbūt jūs varat man sadabūt ēdienu un dzērienu, — es lūdzu. — 2ēl mūsu drauga, lai dievs mielo viņa dvēseli. Bet kas ir ar kapteini Sarsedu? Vai viņš jau miris?
— Nē, senjor, no visiem, ko šī sodība ķērusi, viņš vienīgais ir atlabis. Nu man jāiet pie brālīša, bet vispirms es jums sameklēšu ēdamo.
Viņa aizgāja, bet drīz jo drīz atgriezās ar ēdienu un tērpa krokās paslēptu Vīna pudeli. Es atkal paēdu, svētīdams viņas labo sirdi.
Tā sī sieviete ēdināja mani divas dienas, nesot ēdienu naktīs. Otrajā nakti viņa teica, ka vujas mazais brālītis nomiris un no kuģa komandas slimības neskarti palikuši vairs tikai piecpadsmit
matroži un viens virsnieks. Arī viņa pati jūtoties slima. Vel viņa sacīja, ka ūdens rezerves uz kuģa gandrīz izbeigušās un vergiem atlicis gauži maz pārtikas. Pēc tam viņa vairs neatnāca, liekas, ka arī viņa būs mirusi.
Divdesmit stundas pēc sievietes pēdējā apmeklējuma es pats atstāju nolādēto kuģi. Veselu dienu neviens neienāca kravas telpā, lai paēdinātu vergus vai arī lai paraudzītos, kas notiek ar tiem, bet daudziem jau arī vairs nevajadzēja nekādas uzraudzības, jo viņi bija miruši. Nedaudzi vēl bija palikuši dzīvi, tomēr arī tos, cik varēju vērot, jau bija ķērusi sērga. Es pats paglābos no slimības varbūt tāpēc, ka tajās dienās biju spēcīgs, ar apskaužamu veselību, kas drudzim un visādām kaitēm neļāva mani pieveikt. Bez tam mani spēcināja arī labais ēdiens, ko man piegādāja. Tomēr es jutu, ka ilgi vis nevilkšu. Iekalts važās briesmīgajā līķu kambarī, es lūdzos pēc nāves, lai tā nāktu mani atpestīt no šīs briesmīgās dzīves.
Pagāja vēl viena diena tādā pašā svelmē, ko neveldzēja ne mazākā vēsmiņa. Visbeidzot iestājās nakts, pilna šausmīgu vaidu un mirēju gārdzoņas. Man tomēr izdevās aizmigt, un sapnī es klejoju ar savu mīļoto pa Veivnijas ieleju.
Uz rīta pusi mani pamodināja dzelzs žvadzoņa. Atvēris acis, es ieraudzīju, ka vairāki spāņi lukturu gaismā no itin visiem vergiem —• kā no dzīviem, tā mirušiem — sita nost važas. Atbrīvojuši verga ķermeni no važām, viņi uz mirušā vai dzīvā uzmeta virves cilpu un izvilka visus pa lūku uz klāja. Necik ilgi pēc tam smags šļaksts ūdenī aiz borta pavēstīja pārējo. Es sapratu, ka visi vergi tiks pārmesti pār bortu, jo trūka ūdens, un bez tam spāņi cerēja tādā veidā paglābt no mēra vēl dzīvi palikušos saviešus.
Kādu laiku es vēroju spāņus darbojamies, līdz starp viņiem un mani bija palikuši tikai divi melnādainie vergi, viens miris, bet otrs dzīvs. Zinot, ka mani gaida tāds pats liktenis un ka tūdaļ tikšu iemests jūrā, sāku pārdomāt, ko darīt tālāk: teikt viņiem, ka esmu vesels, ka mēris mani nav skāris, un izlūgties sev dzīvību vai samierināties ar to, ka mani noslīcina? Man pārlieku gribējās dzīvot, bet kaut vai pēc tā vien, ka nolēmu nepielikt ne mazāko pūļu un sagaidīt nāvi kā žēlsirdīgu atpestītāju, var spriest, kādas mocības biju pārcietis un cik vājš no visām likstām un apkārtējām šausmām bija kļuvis mans gars. Bez tam es taču zināju, ka šāda lūgšanās te maz ko līdzēs, jo bija acīm redzams, ka spāņu jūrnieki bija vai prātu zaudējuši no bailēm un domāja tikai par to, kā ātrāk tikt vaļā no vergiem, kam bija vajadzīgs ūdens un, pats galvenais, kas, pēc viņu domām, bija mēra avots. Tāpēc es noskaitīju visas lūgsnas, kādas vien ienāca prātā, un, bailēs drebēdams, gatavojos sagaidīt nāvi. Jo, lai cik stiprs arī ir gars, nabaga miesa vairās no nāves un nezināmā, kas to gaida pēc tam.
Un, lūk, nosūtījuši uz augšu manu vēl dzīvo bēdu brāli, vīri ķērās pie manis. Puskaili matroži rāvās kā traki, cenzdamies pēc iespējas ātrāk tikt galā ar netīkamo darbu, sviedri viņiem plūda aumaļām, un, lai nezaudētu samaņu, viņi laiku pa laikam iekampa pa degvīna malkam.
— Tas arī vēl dzīvs un liekas tīri vesels, — noteica viens no jūrniekiem, atsvabinot mani no važām.
— Vienalga, dzīvs vai miris, aizvāc šo suni, — aizsmacis nosēca otrs spānietis, un es pazinu viņā to pašu virsnieku, kam biju atdots par vergu. — Šis anglis atnesis mums nelaimi. Svied šo Jonu [14] pār bortu, lai viņš tur ar savu ļauno aci blenž uz haizivīm!
— Lai top, — atsaucās jūrnieks un ar pēdējo sitienu atbrīvoja mani no važām. — Kad pašiem paliek tikai pa krūzei ūdens dienā uz galviņu, viesus nav ko cienāt: tos izliek aiz durvīm. Noskaiti savas lūgsnas, angli, un lai tās palīdz tev kaut mazliet vairāk nekā citiem uz šī nolādētā kuģa. Še tev zāles, lai vieglāka slīkšana, — šīs mantas uz klāja ir vairāk nekā ūdens.
To sakot, viņš pastiepa man pudeli ar degvīnu. Es satvēru to un dzēru lieliem malkiem. Degvīns mani mazliet uzmundrināja. Pēc tam spāņi man apsēja virvi, deva signālu, un tie, kas atradās augšā uz klāja, sāka vilkt, tā ka drīz vien es jau šūpojos gaisā.
Šai acumirklī luktura gaisma krita uz spānieti, kam es biju atdots verdzībā un kas tagad bija pavēlējis pārmest mani pār bortu. Un es skaidri saredzēju viņa sejā zīmes, kas lasāmas jebkuram ārstam.
— Paliec sveiks, — es viņam teicu. — Liekas, ka mēs drīz tiksimies. Ko tu vēl darbojies, muļķi? Atpūties labāk, jo mēris ir skāris tevi. Pēc sešām stundām tu mirsi!
Kad viņš izdzirda manus vārdus, viņam šausmās pavērās mute un kādu acumirkli viņš stāvēja bez valodas. Pēc tam viņš izgrūda briesmīgu lāstu un atvēzējās ar āmuru triecienam, kas būtu aši darījis galu manām ciešanām, ja uz klāja stāvošie virves vilcēji šai mirklī nebūtu mani uzvilkuši augšā. Nākošajā sekundē virve tika atlaista, un es nokritu uz klāja. Man līdzās stāvēja divi melnādainie, — viņu pienākums bija iesviest jūrā nabaga nelaimīgos, bet viņiem aiz muguras ar nesenās slimības izvārdzinātu seju atzveltnes krēslā sēdēja de Garsija un apvēdinājās ar savu som- brēro, jo nakts bija ļoti karsta.
Spožajā mēness gaismā viņš mani tūdaļ pazina un uzrunāja:
— Ko es redzu? Tu vēl joprojām šeit un turklāt dzīvs, brālēn? Tu patiesi esi varen sīksts; es domāju, ka tu jau esi nosprādzis vai sprāgsti. Ja nebūtu šī nolādētā mēra, es nudien pats par to būtu parūpējies. Nu, galu galā tas ir piepildījies, un vienigā veiksme visā šajā braucienā ir tā, ka man būs tas prieks aizraidīt tevi pie haizivīm. Tas man būs gandarījums par daudz ko, mans draugs Vingfīld. Tātad tu devies pāri jūrai, lai atriebtos man, vai ne? Nu ko, es ceru, ka tu šeit laiku pavadīji patīkami. Ērtības gan nebija nez kādas lielās, toties vismaz sagaidīšana bija sirsnīgai Bet nu ir laiks pasteidzināt aizejošo viesi. Ar labu nakti, Tomas Vingfīld! Ja tev gadīsies satikt savu māmiņu, pasaki viņai: man tiešām žēl, ka biju spiests viņu nodurt, jo tā bija vienīgā būtne zemes virsū, kuru esmu mīlējis. Tu droši vien domā, ka toreiz ierados tādēļ, lai nogalinātu tavu māti? Nē. Viņa mani piespieda, un es to izdarīju, glābdams pats savu dzīvību. Ja es viņu nebūtu nogalinājis, es vairs nekad neskatītu Spāniju! Viņā bija pārāk daudz manu asiņu, un viņa neļautu man aiziet dzīvam. Liekas, arī tavās dzīslās rit tās pašas asinis, citādi tu tik daudz nedomātu par atriebību. Diemžēl, tas nav nesis tev nekāda labuma!
Te viņš atgāzās krēslā un atkal sāka apvēdināties ar savu platmaļu cepuri.
Pat stāvēdams uz nāves sliekšņa, es jutu, ka manas asinis no piedauzīgajām zobgalībām sāka vārīties. Jā, saprotams, de Garsija varēja triumfēt! Es biju vajājis viņu pa pēdām, bet ar ko tas beidzās! Vēl acumirklis, un viņš mani nosūtīs pie haizivīm. Un tomēr es pacentos atbildēt viņam pēc iespējas cienīgāk.
— Liktenis ir pret mani, de Garsija, — es teicu, — bet, ja tevī vēl ir kaut piliens vīrišķības, dod man zobenu, un izbeigsim mūsu strīdu reizi pa visām reizēm. Es zinu, ka tu esi novārdzis pēc slimības, bet vai es pēc visām šīm naktīm un dienām, kas pavadītas jūsu ellē, esmu spēcīgāks? Mēs esam līdzīgi, de Garsija.
— Iespējams, brālēn, bet kāpēc mums kauties? Atklāti sakot, allaž, kad mēs tikāmies vaigu vaigā, man līdz šim nebija veicies, un tas ir visai dīvaini. Bet zini, mani mulsināja pareģojums, ka tu nesīšot man nāvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es tiecos pēc gaisa pārmaiņas šajās siltākajās zemēs. Lai arī esmu pārcietis slimību, es vēl esmu dzīvs un mirt netaisos. Bet tu — atvaino mani, ka es to vispār pieminu, — tu, var teikt, esi jau mironis. Lūk, šie senjori, — to sakot, viņš norādīja uz abiem melnādainajiem, kas pa mūsu sarunas laiku bija paguvuši iesviest jūrā tūlīt pēc manis pa lūku izvilkto vergu, — gaida, lai varētu pielikt punktu mūsu sarunai. Varbūt tu vēlies ar manu starpniecību nodot kādu ziņu? Ja tā, tad klāj to laukā, jo laika nav daudz. Kravas telpas līdz rītausmai ir jāiztīra.
— Nē, man nav nevienam ziņa sūtāma, bet gan tev kāda vēsts nododama, de Garsija, — es atbildēju. — Taču, pirms es to nododu, Jauj man vēl ko pateikt. Tev liekas, ka esi uzvarējis, negantais slepkava, bet varbūt spēle vēl nav galā. Tavas bailes vēl var izrādīties pamatotas. Es nomiršu, bet mana atriebība dzīvos, jo es to uzticu tā rokai, kurai man vajadzēja to nodot jau pašā sākumā. Varbūt tu nodzīvosi vēl kādu gadu ilgāk par mani, bet vai tu domā, ka tev izdosies izbēgt? Kādā jaukā dienā tu mirsi tāpat, kā šai naktī miršu es. Un kas būs tad, de Garsija?
— Stājies, es tevi lūdzu, — viņš ar nievājošu smīnu pārtrauca mani. — Cik man zināms, tu vēl neesi iesvaidīts garīdznieku kārtā. Tu teici, ka tev esot man kāda ziņa. Saki ātrāk! Laiks negaida, brālēn Vingfīld! Kas varēja sūtīt vēsti man, trimdiniekam?
— Izabella de Sigvensa, kuru tu piekrāpi ar viltus laulībām un pameti, — es atbildēju.
De Garsija pielēca no krēsla un apstājās manā priekšā.
— Kas noticis ar viņu? — viņš satraukti čukstēja.
— Viņu iemūrēja dzīvu klostera sienā, kopā ar bērnu.
— Iemūrēja dzīvu! Svētā dievmāte! Kā tu to zini?
— Man nejauši gadījās būt klāt, tas ir viss. Viņa -lūdza pastāstīt tev par to, kā viņa un bērniņš mira, par to, ka viņa nevienam neatklāja tavu vārdu un nomira, tevi mīlēdama un tev piedevusi. Vairāk viņa nekā neteica, bet es gribu te ko piebilst. Lai viņas tēls vajā tevi mūžīgi, viņas un manas mātes tēls. Lai vajā tevi dzīvē un nāvē, virs zemes un ellē!
De Garsija uz acumirkli aizklāja seju ar rokām, bet tad nolaida tās, atgāzās krēslā un uzkliedza melnādainajiem matrožiem:
— Aizvāciet šo vergu! Ko jūs tūļājaties?
Vīri tuvojās man. Tomēr es nedomāju doties viņiem rokās. Es biju ieņēmis galvā, ja man veiktos, piespiest de Garsiju dalīties manā liktenī. Pēkšņi pielēcis pie viņa, es apķēros viņam ap vidu un novilku no krēsla. Niknums un izmisums piešķīra man spēkus. Man izdevās pacelt de Garsiju līdz reliņam, bet ar to arī viss beidzās. Tai pašā acumirklī abi'melnādainie matroži metās pie mums un izrāva viņu no mana tvēriena. Sapratu, ka viss ir zaudēts, jo matroži grasījās sakapāt mani ar saviem zobeniem, tāpēc es atspiedos ar rokām pret reliņu un ielēcu jūrā.
Prāts sacīja man, ka vislabākais ir noslīkt, cik ātri vien iespējams, un es nodomāju pie sevis, ka nemaz nemēģināšu peldēt, bet laidīšos uzreiz dibenā. Tomēr dzīvības alkas izrādījās stiprākas par mani; tik tikko atjēdzies ūdenī, es sāku sisties rokām un kājām un peldēt gar kuģa sānu, cenšoties turēties ēnā, jo baidījos, ka de Garsija pavēlēs nogalināt mani ar bultām vai musketes šāvieniem. Un tieši šai acumirklī es dzirdēju, ka viņš, neganti lamādamies, sacīja:
— Projām viņš ir un šoreiz uz laiku laikiem. Bet pareģojums galu galā tik tikko nepiepildījās. Tpū, cik daudz baiļu es pārdzīvoju šī cilvēka dēļ!
Es apzinājos, ka tas, ko daru, ir tīrais neprāts, jo arī tad, ja neviena haizivs mani neaprīs, es varētu noturēties tādā veidā siltajā ūdenī kādas sešas vai astoņas stundas, lai visupēdīgi noslīktu. Un kāds gan tad būs labums no mana cīniņa! Tomēr es turpināju nesteigdamies peldēt. Pēc netīrumiem un smirdoņas vergiem pieblīvētajā kravas telpā svaigā ūdens pieskāriens un tīrais gaiss man šķita kā vīns un ēdiens. Es jutu, ka peldot manī ieplūst spēks.
Kad biju no kuģa attālinājies jau kādus simt jardus un no klāja nez vai kāds varēja mani pamanīt, es vēl joprojām dzirdēju pār bortu krītošo vergu ķermeņu radītos šļakstus un vēl dzīvi palikušo kliedzienus, kas pamazām noklusa.
Pacēlis galvu, palūkojos apkārt ūdens klajā un ieraudzīju, ka netālu no manis peld kāds priekšmets. Es centos piepeldēt pie tā, gaidīdams, ka jebkurš acumirklis man būs pēdējais, jo šie ūdeņi mudžēja no haizivīm. Drīz vien biju tam itin tuvu un sev par lielu prieku atklāju, ka tā bija no kuģa nomesta liela muca, kas peldēja ūdenī stāvus.
Sasniedzis mucu, es, pagrūzdams no apakšas, pamanījos to pagāzt tā, ka man izdevās pieķerties pie mucas augšmalas. Es ieraudzīju, ka tā līdz pusei pildīta ar smirdošiem plāceņiem; laikam arī tāpēc tā bija iesviesta jūrā. Šo puvušo plāceņu svars kā balasts noturēja mucu taisni virs ūdens.
Es nodomāju, ka haizivis kaut vai uz laiku man nebūs bīstamas, ja man izdosies ierāpties mucā. Bet, kā tur iekļūt, es neapjēdzu. Tā prātodams, nejauši pametu acis atpakaļ un nepilnu divdesmit soļu attālumā iferaudzīju virs ūdens haizivs spuras. Tās nesās tieši man virsū. Mani pārņēma šausmas, bet izmisums deva man spēkus un apķērību. Pavilcis mucas malu uz leju, līdz tajā sāka gāzties ūdens, ar otru roku ieķēros mucas pretējā malā un tad, pacēlis savu ķermeni pāri malām, saliecu ceļus.
Vēl šobrīd man nav skaidrs, kā tas izdevās, bet nākošajā mirklī es jau biju mucā, ticis cauri tikai ar nobrāztiem stilbiem.
Tomēr negaidīti iegūtā laiva no sapelējušo slapjo plāceņu, mana ķermeņa un ieplūdušā ūdens svara pati taisījās nogrimt. Mucas malas pacēlās virs okeāna līmeņa tikai kādu nepilnu collu.
Es sapratu, ka pietiek tikai vienas spaiņa tiesas un muca nogrims. Bet haizivs spuras atradās jau vairs tikai četrus jardus no manis. Nākošajā acumirkli tā ar joni uzdūrās mucai un to stipri sašūpoja.
Es drudžaini sāku ar saujām smelt ūdeni, un mucas malas izslējās jau augstāk. Kad tās beidzot pacēlās kādas divas collas virs ūdens, haizivs, saniknota, ka laupījums aizgājis secen, iznira no ūdens, pagriezās uz sāniem, un es izdzirdu, ka tās zobi nošņirkstēja pret koku un dzelzs stīpām. Muca sasvērās, sāka griezties uz vietas, un tajā iešļāca ūdens. Nu es to smēlu kā neprātīgs. Ja haizivs atjaunotu savu uzbrukumu, es būtu pagalam. Bet acīmredzot ne koks, ne dzelzs tai nebija pa zobam. Haizivs attālinājās, tomēr vēl vairākas stundas es laiku pa laikam redzēju pavīdam tās spuras.
Es smēlu saujām, līdz vairs nespēju pacelt ūdeni, bet tad man izdevās novilkt zābaku un izmantot to smeļamā kausa vietā. Drīz jo drīz mucas malas pacēlās kādas divpadsmit collas virs ūdens, un es pārtraucu smelšanu, baidīdamies, ka citādi tā apgāzīsies. Tagad man bija iespējams atpūsties. Un tad es iedomājos, ka viss ir velti, ka es taču tik un tā vai nu noslīkšu, vai aiziešu bojā no slāpēm. Ar dziļu nožēlu es aptvēru, ka mana mazdūšība tikai paildzinājusi ciešanas.
Izmisumā piesaucu debesis un šajā stundā lūdzos tik sirsnīgi kā vēl nekad. Kad beidz^ lūgšanu, pār mani nāca miers un atgriezās cerība. Man šķita brīnumaini, ka nedaudzās dienās esmu trīskārt izbēdzis no lielām briesmām: vispirms, karakai bojā ejot, tad no mēra un bada vergu tirgotāju kuģa kravas telpā un nule, kaut arī tikai uz īsu brīdi, no haizivs šausmīgās rīkles. Likās, ka ne jaunu tāpēc es biju izglābies no briesmām, kas daudziem bijušas liktenīgas, lai visupēdīgi aizietu bojā tik nožēlojamā veidā! Un, lai gan manā izmisuma stāvoklī jebkura cerība bija neprāts, es sāku cerēt. Nemāku teikt, vai šis mierinājums nāca no augšas vai arī manī tobrīd bija pārāk daudz dzīvības un es vienkārši nespēju ticēt, ka drīz miršu.
Pamazām es tiktāl atžirgu, ka sāku pat ievērot nakts skaistumu. Okeāns bija rāms kā dīķis; nebija ne vēja pūsmiņas. Mēness jau rietēja, un visa debess bija izrotāta ar neskaitāmām apbrīnojami spožām zvaigznēm, kādu nemēdz būt Anglijā. Bet, lūk, zvaigznes sāka bālēt, debess austrumos sārtojās, un drīz vien parādījās pirmie saules stari. Šai laikā virs mierīgā ūdens līmeņa pacēlās bieza migla, kurā piecdesmit jardu attālumā nekas nebija redzams. Tā neizklīda vairāk par stundu, un tikai tad, kad saule jau bija krietnā gabalā, migla pagaisa un es pamanīju, ka atrodos no kuģa diezgan tālu: pie apvāršņa bija redzami tikai kuģa masti, kas kļuva aizvien sīkāki, līdz pazuda pavisam. Ap šo laiku visa okeāna virsma jau bija atbrīvojusies no miglas; tikai nez kāpēc vienā pusē tā palika karājamies kā biezs vāls.
Saule kjuva arvien karstāka, sagādājot man briesmīgas mokas. Ja neskaita tos dažus malkus degvīna, ko biju dabūjis vergu tirgotāju kuģa kravas telpās, es nebiju dzēris jau veselu diennakti. Neaprakstīšu savas ciešanas visos sīkumos. Teikšu tikai, ka nez vai tās spēs iedomāties cilvēks, kas nekad nav, slāpēs izkaltis, stundu pēc stundas stāvējis mucā ar kailu galvu nežēlīgajā tropiskās saules versmē, kad saules mirdzumu atstaro ūdeņu spogulgludā virsma. Brīžiem mani pārņēma neizturams vārgums un reibonis, un vairākkārt es tik tikko neiekritu jūrā. Beidzot ieslīgu tādā kā miegā vai nemaņā, no kā mani pamodināja spalgas putnu balsis un viļņu šļakstiem.
Palūkojies laukā no mucas, es ar izbrīnu un lielu prieku ieraudzīju, ka šķietamais miglas vāls patiesībā ir zems krasts. Paisums mani strauji nesa uz sēkli kādas lielas upes grīvā. Neskaitāmas kaijas klaigājot medīja virs tās vietas, kur, saldūdenim saplūstot ar sāļo okeāna ūdeni, mēdza uzturēties zivju bari. Lūk, viena kaija sagrāba zivi, kas svēra ne mazāk par trim mārciņām, un pūlējās izcelt laupījumu no ūdens. Kad tas neizdevās, putns ar knābi cirta pa zivs galvu, līdz zivs bija beigta, bet pēc tam sāka to raustīt gabalos. Tobrīd muca peldēja garām šai vietai, un es veikli paķēru zivi. Nākošajā acumirklī es jau apriju jēlo gaļu. Tas var likties pretīgi, bet es vēl ne reizi dzīvē nebiju ēdis ar tādu ēstgribu un vēl neviens ēdiens man nebija licies tik spirdzinošs!
Kad biju noēdis, cik nu varēju bez ūdens noēst, es atlikušo zivs gabalu noslēpu sava kamzoļa kabatā un sāku prātot, kā pārvarēt sēkļa bangas. Drīz man kļuva skaidrs, ka, stāvēdams mucā, nevarēšu šķērsot bangu joslu, tāpēc steigšus gāzos ūdenī un uzrāpos uz mucas jāteniski. Bangu josla jau bija klāt, un man vajadzēja visiem spēkiem turēties pie mucas. Paisums ātri nesa mucu uz priekšu. Pēc pusstundas bangas jau palika aizmugurē, un es atrados lielās upes grīvā.
Te laime man vēlreiz uzsmaidīja: es izmakšķerēju no ūdens pa straumei peldošu koka gabalu, kas man noderēja aira vietā. Ar tā palīdzību man izdevās stūrēt savu kuģi uz niedrēm biezi noaugušu krastu, kur pacēlās skaistu, slaidu koku puduri ar lielu riekstu ķekariem vainagos.
Tā, pavadījis savā mucā turpat vai desmit stundu, izkāpu uz cietzemes bez jauniem starpgadījumiem. Tā gan bija tīrā nejaušība, ka man izdevās sasniegt krastu, jo upe burtiski vārījās no pretīgiem rāpuļiem, tā saucamiem krokodiliem, kurus daži dēvē par aligatoriem. Bet tobrīd es vēl nekā par tiem nezināju.
Es sasniedzu zemi tieši pašā laikā, jo, pirms nokļuvu krastā, bēgums līdz ar upes straumi sāka vilkt mani atpakaļ atklata jūrā, no kuras es droši vairs nebūtu atgriezies. Pēdējās desmit minūtes man bija jāpiepūlē visi spēki, lai piespiestu mucu virzīties uz priekšu pretī krastam. Pēdīgi, pamanījis, ka dziļums zem manis nesasniedz pat četras pēdas, es novēlos no mucas un brišus nokļuvu līdz krastam. Te es nokritu, lai atpūstos un pateiktos dievam par brīnišķīgo izglābšanos. Taču slāpes, kas mani pārņēma ar jaunu, vēl niknāku spēku, neļāva man ilgi tā gulēt, un es, uzrausies kājās, grīļīgiem soļiem vilkos gar upes krastu, līdz uzdūros lietus peļķei. Tas izrādījās saldūdens, svaigs un gards.
Tad, prieka asarām līstot, es dzēru, dzēru, līdz vairs nevarēju. Lai tie, kas atradušies tādā pašā bēdīgā stāvoklī, atceras, ko viņiem nozīmēja ūdens, jo vārdos tas nav izsakāms.
Padzēries un nomazgājis jūras sāļumu no sejas un no ķermeņa, salūkoju kabatā zivs atliekas un priecīgs noēdu tās līdz pēdējai kripatai. Šīs pusdienas mani stiprināja, tomēr es biju tik nomocīts, ka izstiepos tepat kāda baltziedaina krūma ēnā un acumirklī aizmigu.
Kad atvēru acis, bija jau nakts. Droši vien es būtu nogulējis vēl vairākas stundas, ja man šausmīgi neniezētu un nesāpētu viss ķermenis. Es pielēcu kājās, neciešamās sāpēs nolādēdams visu pasaulē. Pirmajā brīdī nekādi nevarēju izprast savu moku cēloni, bet pēc tam pamanīju, ka gaiss ņudzēt ņudz no odiem līdzīgiem sīcošiem kukaiņiem. Uzmetušies uz ādas, viņi sūca asinis un vienlaikus rētiņās ielaida indi. Spāņi šos nelietīgos kukaiņus sauc par moskītiem. Tie nebūt nebija vienīgie kaitēkļi. Tūkstošiem citu radījumu kniepadatas galviņas lielumā uzkrita man kā suņi vajātam lācim, iegraužoties dziļi miesā, kur vēlāk radās strutojošas čūliņas. Spāņi tos sauc par «garrapatas», bet es tos uzskatu par mazām ērcītēm. Bez šiem bija vēl daudz citu mocītāju — visus tos neuzskaitīt — dažāda izmēra un izskata, bet visiem bija kaut kas kopējs: tie visi koda un bija indīgi.
Veselu nakti es cīnījos ar šo sodību un tikko nesajuku prātā. Man ne acumirkli nebija miera! Neilgi pirms rītausmas es metos pie upes un iegūlos ūdenī, cerot kaut mazliet atvieglināt savas ciešanas. Bet nebiju nogulējis ne desmit minūtes, kad man līdzās no dūņām izrāpās milzīgs krokodils. Es vēl nekad nebiju redzējis tik pretīgu un drausmīgu briesmoni un, saprotams, šausmās izlēcu krastā, kur mani jau gaidīja neskaitāms daudzums lidojošu un rāpojošu neradījumu.
Bet diezgan par šiem sasodītajiem kukaiņiem!