Beidzot pienāca rīts, sastapdams mani gaužām neapskaužamā stāvoklī. Mana seja no moskītu indes bija uztūkuši kā ķirbis, un arī ķermenis neizskatījās neko labāks. Aiz niezes nevarēju nekur glābties, tāpēc skrēju un lēkāju kā ārprātīgs. Bet kurp es gan būtu aizskrējis šajā milzīgajā purvājā, kas nepazina cilvēka pēdas? Ne mazākās jausmas! Taču, tā kā man vajadzēja nepārtraukti kustēties, es gāju gar upes krastu, visu laiku iztraucēdams daudz krokodilu un riebīgu čūsku. Nu es redzēju, ka dzīvot te nav iespējams, un nolēmu lauzties uz priekšu, kamēr nokritīšu nemaņā un nāve atbrīvos mani no visām mocībām.
Tā nocīnījos vairāk par stundu, līdz beidzot iznācu klajā, vietā, kur neauga ne krūmi, ne niedres. Es šķērsoju to, palēkdamies, dejodams un ar piepam- pušajām rokām atgaiņādamies no odiem, kas kā mākonis sīca virs manas galvas. Mans gals jau bija tuvu. Spēki mani atstāja, un es tik tikko turējos uz kājām. Un šai acumirklī piepeši ieraudzīju balti ģērbtus cilvēkus ar bronzas krāsas ādu. Viņi bija ķēruši upē zivis un tagad sēdēja un ēda, bet viņiem aizmugurē ūdenī atradās vairākas laivas, kas bija piekrautas ar precēm.
Ieraudzījuši mani, iedzimtie sāka skaļi kaut ko klaigāt man svešā valodā, pakampa līdzās gulošos ieročus — lokus ar bultām un koka vāles, kurās no visām pusēm bija sadurtas asas vulkāniskā stikla [15] šķembas — un nāca man virsū, acīmredzot lai nogalinātu mani. Lūgdamies pēc žēlastības, es pacēlu rokas. Kad iezemieši ieraudzīja, ka esmu neapbruņots un galīgi nevarīgs, viņi nolaida ieročus un uzrunāja mani. Par zīmi, ka nesaprotu, es papurināju galvu, pēc tam parādīju ar roku uz jūras pusi un tad uz savu uztūkušo seju. Iedzimtie māja ar galvu. Viens no viņiem aizskrēja pie laivas un atnesa kādu brūnu, smaržojošu ziedi. Pēc tam viņš ar zīmēm man pavēlēja noņemt palikušos apģērba gabalus, kas visos radīja lielu izbrīnu. Es izģērbos, iedzimtie iezieda mani, un acumirklī es sajutu milzīgu
atvieglojumu: neciešamā nieze un svelošā sajūta beidzās, bet, pats galvenais, ziede atvairīja kukaiņus, — kopš šī brīža tie mani vairs tā neapgrūtināja.
Pēc tam iezemieši paēdināja mani ar ceptu zivi, kukurūzas plāceņiem un padzirdīja ar varen gardu karstu dzērienu, ko klāja brūnas putas; vēlāk uzzināju, ka tā bija šokolāde. Kad paēdu, iezemieši, savā starpā klusu apspriedušies, ar mājienu uzaicināja mani kāpt vienā no laivām un pasniedza man pīteņus, kur gulēt. Es paklausīju. Tūlīt pēc manis tai pašā laivā — tā bija diezgan prāva — iekāpa vēl trīs cilvēki. Viens no tiem, visai iznesīgs vīrietis ar cēlu, nopietnu seju — es jau no paša sākuma saskatīju viņā vadoni — nosēdās man iepretī, bet divi pārējie novietojās abos laivas galos un ķērās pie airiem. Mēs atstājām krastu pārējo triju laivu pavadībā, bet, tikko bijām paspējuši nobraukt apmēram jūdzi, es, ārkārtīgā noguruma pārvarēts, aizmigu.
Es pamodos krietni možāks, nogulējis acīmredzot vairākas stundas, jo saule jau rietēja. Pārsteigts es ievēroju, ka iznesīgais iezemietis, kas laivā sēdēja man pretī, apsargā manu miegu, atgaiņājot odus no manis ar biezlapainu zaru. Spriežot pēc viņa labsirdības, man nebija jābaidās sliktas apiešanās. Nomierinājies es sāku pārdomāt, kādā gan svešā malā esmu nokļuvis un kas tie par cilvēkiem. Bet drīz es beidzu lauzīt galvu, jo minējumiem nebija nekādu pieturas punktu, un sāku vērot garāmslīdošās ainavas.
Tagad mēs braucām uz augšu pa upi, kas bija šaurāka nekā tā, kuras krastā es biju izmests. Pārpurvojušies brikšņi bija pazuduši, un to vietā abās pusēs pletās klajums. Pareizāk sakot, to varētu saukt par klajumu, ja nebūtu milzīgo koku, kas augumā pārspēja visvarenākos ozolus. Daži no kokiem bija apbrīnojami skaisti! Pa tiem ložņāja vīteņaugi, nokarādamies kā virves pat no augšējiem zariem, bet starp zariem bija redzami dīvaini, krāšņi ziedaugi, kas, kā likās, sakņojās tieši koka mizā, līdzīgi sūnām uz mūra. Koku zaros ķērkdami sēdēja putni košām spalvām, un pērtiķi tarkšķēja un pļāpāja, mūgu tuvošanās satraukti.
Kad saule laidās lejup, apmirdzot šo brīnumaino, neredzēto ainu, laivas sasniedza no baļķiem celtu piestātni, un mēs izkāpām krastā. Tumsa iestājās pēkšņi, un es sapratu tikai, ka mani kaut kur ved pa labu ceļu. Drīz mēs sasniedzām vārtus; šeit pulcējās daudz ļaužu, bija dzirdamas suņu rejas; liekas, ka tā bija ieeja pilsētā. Izgājuši cauri vārtiem, devāmies uz priekšu pa kādu garu ielu, kurai abās pusēs slējās mājas. Pie pēdējās mājas sliekšņa mans ceļabiedrs apstājās, "paņēma mani pie rokas un ieveda šaurā, zemā istabā, kur tumsu kliedēja no māla pagatavoti gaismekļi.
Dažas sievietes tuvojās un noskūpstīja viņu, citas, droši vien kalpones, sveicināja viņu, ar vienu roku skarot grīdu. Pēc tam visu skatieni pievērsās man, un manu ceļabiedru apbēra jautājumiem, kuru saturu es varēju tikai nojaust.
Kad vispārējā ziņkārība bija apmierināta, tika pasniegtas vakariņas. Maltīte, kuru mani uzaicināja iebaudīt, bfja bagātīga, ar daudziem dīvainiem ēdieniem. Es nosēdos uz pīteņa un ķēros pie ēšanas, nomēģinādams no visām bļodām, ko sievietes bija sarindojušas tieši uz grīdas.
Sievietes, kas mūs apkalpoja, bija acīm diezgan tīkamas, bet viņu vidū ar savu grāciju sevišķi izcēlās kāda liela auguma smuidra meitene ar maigu un labsirdīgu sejas izteiksmi, kas viņas skaistumam piešķīra īpašu burvību. Viņa bija tikpat melnīgsnēja kā visi, bet ar pareiziem vaibstiem un brīnišķīgām acīm. Es pieminu šo meiteni šeit divu iemeslu pēc: vispirms, viņa divas reizes izglāba mani — no upurēšanas dieviem un no spīdzināšanas un, otrkārt, tālab, ka tā bija vēlāk pazīstamā Kortesa mīļākā, bez kuras palīdzības viņš nebūtu spējis iekarot Meksiku. Bet tanīs dienās viņa pat nenojauta, ka liktenis viņai lēmis nodot savu dzimteni Anavaku nežēlīgo spāņu iekarotāju jūgā.
Ar pirmo acu uzmetienu ievēroju, ka Marinu — kopš šī brīža es viņu saukšu tā, jo viņas īstais vārds ir pārāk garš — aizkustināja mans bēdīgais stāvoklis un viņa darīja visu iespējamo, lai paglābtu mani no apkārtējo uzmācīgās ziņkārības un palīdzētu man. Viņa atnesa man ūdeni, ko nomazgāties, netīro skrandu vietā iedeva tīras audekla drānas un no spilgtām spalvām darinātu plecu apmetni.
Pēc vakariņām mani ieveda mazā atsevišķā istabā ar pīteni gultas vietā; es tūlīt izstiepos uz tā un nospriedu, ka, lai arī varbūt būšu uz mūžu mūžiem zudis savai tautai, vismaz esmu nonācis patīkamu un laipnu cilvēku vidū, kuri, pēc visām zīmēm spriežot, nebūt nav mežoņi. Tiesa, viena lieta mani satrauca: es atklāju, ka, neraugoties uz labo apiešanos, tomēr esmu gūsteknis, proti, uz manas mazās istabiņas sliekšņa gulēja ar vara šķēpu bruņojies cilvēks.
Pirms gulētiešanas pavēros pa koka kārtīm aizrežģoto spraugu, kas aizstāja logu, un ieraudzīju, ka māja atrodas plaša laukuma malā. Laukuma vidū vairāk nekā simt pēdu augstumā izslējās milzīga piramīda. Piramīdas visotnē bija redzama akmens celtne — templis, kā es pareizi iedomājos, un pie tā ieejas dega uguns. Jau aizmigdams es vēl nobrīnījos, kādam nolūkam gan ir vajadzīga tik milziga celtne un kādiem dieviem par godu tā uzcelta.
No rīta man bija lemts to uzzināt.
Šeit, liekas, būtu izdevīgi pastāstīt par to, kas man kļuva zināms tikai krietni vēlāk. Es biju nokļuvis Tavasko pilsētā, kādas Ana- vakas dienvidu provinces galvaspilsētā, kas no galvenās pilsētas Tenočtitlanas jeb Mehiko atradās dažu simtu jūdžu attālumā. Upe, kuras grīvā tiku iedzīts, saucās Riotavasko. Tieši šeit nākošajā gadā izkāpa malā Kortess. Bet mans namatēvs — pargīzak sakot, sagūstītājs — bija Tavasko kasiks jeb vecākais; tas bija viņš, kas vēlāk Kortesam uzdāvāja Marinu. Tā nu es biju pirmais baltais cilvēks, kas dzīvoja starp indiāņiem, ja neskaita kadu Agilāru, kuru sešus gadus pirms manis vētra līdz ar dažiem biedriem bija izmetusi Jukatanas piekrastē.
Agilāru izglāba Kortess, turpretī visi pārējie tika ziedoti briesmīgajam kara dievam Uicilopočtli. Bet indiāņi jau bija gana dzirdējuši par spāņiem un raudzījās uz viņiem ar māņticīgām šausmām. Apmēram gadu pirms tam, kad tiku izmests malā, Jukatanas piekrasti apmeklēja idalgo Ernandess de Kordova un ne vienu reizi vien cīnījās ar iezemiešiem, bet tajā pašā gadā, kad ierados es, tikai pirms manis, Tavasko grīvā bija iebraucis Huans de Grihalva. Es tiku uzskatīts par vienu no svešās, dīvainās teulu cilts — tā indiāņi sauca spāņus — piederīgajiem. Tātad biju ienaidnieks, kura asinis alka viņu dievi.
Miega atspirdzināts, es piecēlos līdz aT ausmu, nomazgājos, apģērbu man iedoto audekla tērpu un izgāju lielajā istabā, kur man atnesa ēdienu. Tikko biju paguvis stiprināties, kad istabā ienāca mans sagūstītājs kasiks divu cilvēku pavadībā, kuru izskats man lika sarauties šausmās. Viņu briesmīgās sejas pauda cietsirdību, melnie tērpi bija izrakstīti ar noslēpumainām, asins- sarkanām zīmēm, bet garie, savēlušie mati ar kādu dīvainu masu bija salipināti murskulī. Šie cilvēki, kuriem visi klātesošie, ieskaitot pašu kasiku, parādīja vislielāko cieņu, glūnēja uz mani ar tādu mežonīgu prieku, ka asinis man sastinga dzīslās. Viens no viņiem atrāva vajā manu balto ģērbu un, uzlicis netīru delnu uz manas trauksmaini pukstošās sirds, sāka skalā balsī skaitīt tās pukstienus, kamēr otrs tikai māja ar galvu. Kā vēlāk uzzināju, viņš teicis, ka es esot loti stiprs.
Lai saprastu, kas šeit notiek, es sāku vērot apkārtstāvošo sejas, mēģinādams rast tanīs izskaidrojumu, un pēkšņi mans skatiens sastapās ar Marinas skatienu. Tas, ko lasīju meitenes acīs, neatstāja man ne mazāko šaubu: tās bija pilnas baiļu un žēluma. Sapratu, ka pār mani kritusi briesmīgas nāves ēna. Bet, iekams paspēju kaut ko uzsākt vai vismaz apdomāties, priesteri jeb, kā viņus sauca indiāņi, — pabas sagrāba mani un izvilka no istabas. Visa saime, izņemot Marinu un kasiku, pavadīja mūs.
Mēs iznācām lielā laukumā — šķiet, tas bija tirgus laukums, — ko iejoza daudzas skaistas akmens un kaļķu mājas; tikai retumis starp tām bija pa kādai kleķa būdai. Laukumu ātri pildīja ļaužu pūļi. Vīrieši, sievietes un bērni — visi raudzījās, kā mani ved uz augsto piramīdu, kuras virsotnē kvēloja uguns.
Kad nonācām pie piramīdas, mani ieveda nelielā telpā, kas bija izcirsta celtnes akmens sienā. Šeit vairāki priesteri norāva man apģērbu, izņemot gurnu jostu, un uzlika galvā košu ziedu vainagu. Telpā jau atradās divi indiāņi, un viņu šausmās pārvērstās sejas liecināja, ka arī viņi bija nolemti nāvei.
Pēc brīža kaut kur augstu virs mūsu galvām sāka rībēt bungas. Mūs izveda no telpas un nostādīja gara priesteru gājiena vidū tā, ka es atrados pārējiem upuriem priekšā. Priesteri uzsāka kādu dziesmu, un mēs kāpām augšup pa ietvi, kas vijās apkārt piramīdai. Ietve izbeidzās piramīdas virsotnē ar četrstūrainu laukumu, kura malas varēja būt četrdesmit soļu garas. No virsotnes laukuma pavērās lielisks skats uz pilsētu un tās apkaimi, taču tobrīd prāts man nenesās uz ainavu vērošanu, lai cik jaukas tās arī būtu. Laukuma viņā malā pacēlās divi koka torņi apmēram piecdesmit pēdu augstumā — kara dieva Uicilopočtli un gaisa dieva Kesal- koatla tempļi, pa kuru vaļējām durvīm mums pretī ņirdza riebīgas akmenī cirstas abu dievu statujas. Tempļos uz zemiem altāriem lielās zelta bļodās bija vakarējo upuru sirdis. Svētnīcu sienas iekšpusē klāja dažnedažādi ķēmīgi attēli. Iepretī tempļiem uz altāra dega mūžīgā uguns, bet tā priekšā pacēlās velvēts melna marmora bluķis, kas atgādināja parastu krogus galdu, un milzīgs, ritenim līdzīgs akmens ar vara gredzenu vidū. Akmens caurmērs sasniedza kādas desmit pēdas.
To visu es atcerējos tikai vēlāk, kaut gan tobrīd likās, ka neredzu neko, jo, tikko bijām sasnieguši augšējo laukumu, mani saķēra un aizrāva uz apaļo akmeni. Šeit man aplika ap vidu ādas jostu, kas bija piesieta pie vara gredzena tieši ar tik garu auklu, lai es varētu aizskriet līdz akmens malai, bet ne tālāk. Pēc tam man iespieda rokā šķēpu ar krama uzgali; šķēpus iedeva arī abiem gūstekņiem, kas gāja aiz manis, un ar zīmēm mani mudināja cīnīties ar tiem: indiāņu uzdevums bija uzlēkt uz akmens, bet man vajadzēja to aizstāvēt. Es nodomāju, ka mani varbūt atlaidīs brīvībā, ja man izdosies nodurt šos divus nelaimīgos radījumus. Tāpēc, lai glābtu pats savu dzīvību, es biju gatavs pārraut viņu dzīves pavedienu, ja vien to iespētu. Virspriesteris deva zīmi, pavēlot indiāņiem sākt uzbrukumu, bet tie bija tik ļoti pārbijušies,
ka nekustējās ne no vietas. Tad priesteri sāka šaust tos ādas pātagām, līdz beigu beigās nelaimīgie, kliegdami aiz sāpēm, skrēja man virsū. Viens no viņiem sasniedza akmeni nedaudz atrak un uzlēca uz tā. Ar šķēpa triecienu ievainoju viņu rokā. Izsviedis no rokas ieroci, nabadziņš metās bēgt, un otrs indiānis sekoja viņam. Viņi negribēja cīnīties, un nekādi pātagu cirtieni jau vairs nespēja piespiest viņus man uzbrukt.
Redzot, ka drosme galīgi pametusi gūstekņus, priesteri nolēma viņus nogalināt. Skaļas dziedāšanas un mūzikas pavadībā viņi sagrāba manis ievainoto indiāni un aizvilka pie velvētā marmora bluķa, kas, izrādījās, bija ziedoklis, un nogāza tur viņu uz muguras. Nelaimīgo turēja pieci priesteri: divi sagrāba to aiz rokām, divi aiz kājām un viens aiz galvas. Pēc tam virspriesteris, kas nu bija aplicis purpursārtu apmetni, tas pats, kas bija taustījis manas sirds pukstus, noskaitīja kādu lūgsnu un, pacēlis itctli — no vulkāniskā stikla pagatavotu izliektu nazi, ar vienu triecienu pāršķēla nelaimīgā krūtis, izpildot seno upurēšanas rituālu saulei.
Šai brīdī viss milzīgais lejā stāvošais pūlis, kura acu priekšā notika šī asiņainā izrāde, nometās ceļos un palika tā tik ilgi, līdz ziedojums bija iemests zelta upurtraukā dieva Uicilopočtli tēla priekšā. Pēc tam briesmīgie priesteri metās uz upura ķermeni. Kliegdami viņi aiznesa to līdz piramīdas jeb teokalli malai un noi ripināja lejup pa tās stāvajiem sāniem. Daži cilvēki, kas piramīdas pakājē bija gaidījuši, līķi pacēla un aiznesa. Kādam nolūkam viņiem bija vajadzīgs līķis, es tad vēl nezināju.
Pirmais upuris tik tikko bija nogalināts, kad priesteri sagrāba otro, ar kuru rīkojās tāpat. Un atkal pūlis laukumā krita ceļos. Tad visbeidzot bija pienākusi mana kārta. Jutu, ka mani satver, tad manu acu priekšā viss sagriezās, un es atģidos tikai uz nolādētā ziedokļa. Priesteriem staipot manus locekļus un galvu, krūtis man tā izriezās, ka āda uz tām bija savilkta kā uz bungām. Bet, pār mani noliecies, stāvēja pats sātans cilvēka izskatā savā sarkanajā apmetnī ar stikla nazi rokās. Nemūžam neaizmirsīšu ne viņa asinskāro, nežēlīgo seju, ne arī zvērojošās acis, viņam atmetot atpakaļ savēlušās matu šķipsnas. Priesteris nedūra tūlīt, viņš tīksminājās ap mani, ar naža asmeni viegli durstīdams manas krūtis. Likās, bija pagājusi vesela mūžība, iekams viņš notēmēja ar nazi. Un, lūk, beidzot caur miglu, kas aizplīvuroja manas acis, es redzēju, ka pazib atvēzētais nazis. Likās, ka mana stunda bija situsi. Bet te priestera roku pusceļā sakampa cita roka, un es izdzirdu čukstam kādu balsi.
113
Dzirdētais priesterim nebija pa prātam. Griezīgi iekaukdamies, viņš pēkšņi metās uz priekšu, lai nodurtu mani, bet tā pati roka
8 — 4557
atkal pārtrauca naža kritienu. Priesteris iegāja Kesalkoatla templī, un es ilgu laiku paliku guļam uz ziedokļa, ciezdams simt nāvju mokas, jo biju pārliecināts, ka nolemts pirms nāves mani spīdzināt un tāpēc mana nokaušana pārtraukta.
Es gulēju uz akmens, un ugunīgie saules stari cepināja manas krūtis. No lejas bija dzirdama tūkstošgalvainā pūļa tālā dūkoņa — tur sapulcējušies ļaudis brīnījās par notikušo. Un, kamēr es gulēju šai briesmīgajā vietā, likās, ka gar acīm aizslīd visa mana dzīve. Atcerējos simtiem sen aizmirstu sīkumu: tālo bērnību, savu zvērestu, Lilijas atvadu skūpstu un pēdējos vārdus, atcerējos, kāda bija de Garsijas seja, kad mani taisījās mest okeānā, atcerējos Izabellas de Sigvensas nāvi, un mana pēdējā neskaidrā doma bija izbrīns: kālab visi priesteri ir tik nežēlīgi!
Atkal bija dzirdams soļu troksnis, un es aizvēru acis, jo nespēju vairs raudzīties šai briesmīgajā nazī! Bet, kā par brīnumu, trieciens nenāca. Pēkšņi manas rokas tika palaistas vaļā, mani nostādīja uz kājām, lai gan es biju pārliecināts, ka manas kājas jau nekad vairs neskars zemi, un pēc tam aizveda līdz piramīdas malai, jo pats es nespēju paiet. Te priesteris, kas nupat vēl bija gatavs mani nogalināt, uzkliedza lejā stāvošajiem skatītājiem dažus vārdus, kas lika tiem iešalkties kā mežam no vēja brāzmas, savām asiņainajām rokām apkampa mani un noskūpstīja uz pieres.
Tikai tagad pamanīju, ka man līdzās iespaidīgs, ar pieklājīgu smaidu sejā stāv kasiks, kas mani bija sagūstījis. Smaidot viņš bija atdevis mani priesterim un tagad ar to pašu smaidu saņēma mani atpakaļ.
Mani nomazgāja, apģērba un ieveda Kesalkoatla templī. Tur es stāvēju aci pret aci ar šīs dievības riebīgo tēlu un, kamēr priesteri skaitīja savas lūgsnas, nespēju atraut skatienu no zelta upurtrauka, kurā vajadzēja atrasties arī manai sirdij. Pēc tam man ..palīdzēja iet lejup pa ietvi, kas līkumoja ap piramīdu, līdz tās pakājei. Te mans sagūstītājs kasiks paņēma mani pie rokas un izveda cauri pūlim, kas tagad, kā likās, vēroja mani neizprotamā bijībā. Pirmais cilvēks, ko satikām kasika mājās, bija Marina. Viņa lūkojās manī, čukstēdama maigus vārdus, kurus es nesapratu. Man atļāva doties uz savu istabu, kur, pārciestā galīgi novārdzināts, pavadīju atlikušo dienas daļu. Patiesi, es biju nokļuvis sātanu zemē!
Bet tagad jāpastāsta, kā man izdevās izglābties no priestera naža. Marinu, kurai biju iepaticies, iežēlināja mans bēdīgais liktenis un, būdama brīnum atjautīga, viņa izdomāja, kā mani glābt.
Kad mani jau veda uz ziedokli, Marina vērsusies pie sava
»
114
saimnieka kasika un atgādinājusi viņam, ka Anavakas imperators Montesuma, uztraucies par teulu jeb spāņu parādīšanos, kā zināms, ne reizi vien bija izteicis vēlēšanos redzēt kādu no tiem. Marina sacījusi, ka es, bez šaubām, esot teuls un Montesuma noteikti būšot dusmīgs, ja es tikšot ziedots šai tālajā pilsētā un netikšot vispirms aizsūtīts viņam, lai viņš mani varētu upurēt, ja uzskatīšot to par vajadzīgu. Kasiks viņai atbildējis, ka tā esot prātīga valoda, tomēr viņai par to vajadzējis runāt agrāk, jo es jau atrodoties priesteru rokās un izraut mani no tām neesot cerību.
— Ai nē! — iebilda Marina. — Jāpasaka priesteriem, lūk, kas: viņi grib teulu upurēt Kesalkoatlam, bet Kesalkoatls pats bija baltādains [16] . Un var taču gadīties, ka šis cilvēks ir viens no viņa bērniem Vai dievam būs tīkami, ja viņam tiks upurēts paša dēls? Bet, pat ja dievs nesadusmosies, tad Montesuma gan noteikti kļūs nikns un atriebsies kā tev, tā arī priesteriem.
Uzklausījis Marinu, kasiks saprata, ka viņai taisnība, un, atsteidzies uz teokalli, apturēja pār mani pacelto nazi. Sākumā virspriesteris bija pārskaities un kliedza, ka tā esot svētuma zaimošana. Tomēr, kad kasiks izskaidroja viņam, kas par lietu, priesteris apjēdza, ka prātīgāk būs nesavilkt pār savu galvu Montesumas dusmas. Tāpēc mani atbrīvoja un ieveda templī. Kad es iznācu no tā, priesteris paziņoja tautai, ka dievs atzinis mani par vienu no saviem dēliem. Šī iemesla pēc kopš tās dienas indiāņi pret mani izturējās godbijīgi.