Pēc šīs briesmīgās dienas Tavasko iedzīvotāji, kas mani sauca par teulu, proti, par spānieti, apgājās ar mani laipni un vairs nemēģināja mani ziedot saviem dieviem. Ne uz to pusi arī nel Tagad es biju labi apģērbts un paēdis. Varēju staigāt, kur vien gribēju, kaut arī tikai sargu pavadībā, kuriem par manu bēgšanu vajadzēja samaksāt ar savām galvām. Es uzzināju, ka jau nākošajā dienā pēc tam, kad biju izrauts no priesteru rokām, pie lielā valdnieka Montesumas tika nosūtīti ziņneši, lai pavēstītu par manu sagūstīšanu un uzzinātu valdnieka gribu. Bet līdz Tenočtitlanai ceļš bija tāls, un, iekams ziņneši atgriezās, pagāja daudz nedēļu.
Pa to laiku es ik dienas cītīgi mācījos maiju, [17] kā arī acteku valodu. Mana skolotāja bija Marina. Pati viņa nebija dzimusi vis Tavasko, bet gan Painalā, kas atradās zemes dienvidaustrumdaļā. Māte bija pārdevusi viņu tirgotājiem, lai Marinas mantojuma daļa paliktu bērnam, kas bija tai dzimis otrajā laulībā, un tādā veidā meitene galu galā bija nonākusi pie Tavasko kasika.
Bez valodām es centos iepazīties ar šīs zemes vēsturi un paražām un iemācīties zīmējumu rakstu, kādu šeit lietoja. Vienlaikus, pateicoties savai dziedniecības mākai, es ieguvu lielu cieņu, tā ka Tavasko iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka patiesi esmu labā dieva Kesalkoatla dēls.
Bet, jo vairāk es iepazinu šo tautu, jo mazāk to sapratu. Daudzējādā ziņā tā atradās uz vienāda līmeņa ar jebkuru no man zināmām pasaules tautām. Nevienā tautā nav prasmīgāku amatnieku, tikai nedaudzās ir labāki celtnieki, un maz ir tādu tautu, kas var lepoties ar taisnīgākiem likumiem. Bez tam indiāņi ir vīrišķīgi un pacietīgi. Bet viņu ticība bija kā tārps koka saknē. Tās priekšraksti bija cildeni un daudzējādā ziņā atgādināja kristīgo reliģiju, piemēram, kopīgs bija kristīšanas rituāls. Bet pie kā tas noveda īstenībā, es jau tiku stāstījis iepriekš.
Un tagad es jautāju: kas tad galu galā ir ļaunāk —
upurēt dieviem cilvēkus vai spīdzināt tos inkvizīcijas pagrabos un dzīvus iemūrēt klosteru sienās?
Mēneša laikā, ko pavadīju Tavasko pilsētā, es iemācījos valodu jau tiktāl, ka varēju sarunāties ar Marinu. Mēs kļuvām draugi, bet ne vairāk. Tā bija viņa, no kuras es guvu gan lielāko daļu savu zināšanu, gan daudz padomu, kā izturēties, lai nenokļūtu nelaimē. Es savukārt stāstīju viņai par mūsu ticību un eiropiešu paražām. Tieši šīs zināšanas, ko Marina guva no manis, palīdzēja viņai vēlāk kļūt par neaizstājamu palīgu spāņiem, pieņemt viņu ticību un izprast balto cilvēku dzīvi.
. Tā es nodzīvoju Tavasko kasika mājā vairāk nekā četrus mēnešus. Galu galā kasika laipnība sniedzās pat tiktāl, ka viņš piedāvāja man savu meitu par sievu un bija visai pārsteigts, kad es pēc iespējas godbijīgāk noraidīju viņa laipnību, jo meitene bija tiešām skaista. Patiesi, pret mani izturējās lieliski, un, ja vien sirds mani nevilktu projām un man nebūtu jāšausminās par asiņainajiem rituāliem, ko izpildīja manu acu priekšā gandrīz vai ik dienas, es droši vien būtu iemīlējis šo laipno, prasmīgo un strādīgo tautu.
Beidzot, kad bija pagājuši pilni četri mēneši, no Montesumas galma atgriezās sūtņi, kas bija ilgi aizkavējušies ceļā pārplūdušo upju un citu starpgadījumu dēļ. Valdnieks uzskatīja manu sagūstīšanu par varen svarīgu notikumu un tik ļoti vēlējās mani redzēt savā galvaspilsētā, ka sūtīja pēc manis savu brāļadēlu, princi Kvautemoku, dodams tam līdz daudz karavīru.
Es nekad neaizmirsīšu savu pirmo tikšanos ar princi, ar kuru vēlāk mēs kļuvām labi draugi un ieroču brāļi. Kad viņš, eskorta pavadīts, ieradās Tavasko, es, paņēmis loku un bultu, ar kuriem rīkojos tik prasmīgi, ka yisi indiāņi brīnēt brīnījās, biju izgājis laukā no pilsētas briežu medībās. Ziņnesis aicināja mūs atgriezties, un mēs, paņēmuši nomedīto briedi, devāmies atpakaļ. Tuvojoties kasika mājai, es ieraudzīja, ka pagalmā pulcējušies grezni ģērbti karavīri. Viņu vidū ar savu greznumu īpaši izcēlās kāds jauns vīrietis. Tas bija ļoti liela auguma, platiem pleciem, daiļu vaigu un ērgļa skatienu. Viss viņa izskats pauda cildenumu un valdonību. Šī cilvēka augumu sedza zelta bruņas, tām pāri bija pārmests no krāšņām, dažādu krāsu joslās mākslinieciski sakārtotām spalvām darināts apmetnis. Galvā viņam bija bruņucepure, pār kuru slējās valdnieka simbols — ērglis, kas plosa dārgakmeņiem izraibotu zelta čūsku, rokas un kāju stilbus rotāja dārgakmeņiem greznotas zelta sprādzes. Rokā viņš turēja vara šķēpu.
Ap šo cilvēku drūzmējās daudz citu augstmaņu, kas bija tērpušies visai līdzīgi, vienīgi ar to atšķirību, ka vairums zelta bruņu vietā nēsāja cauršūtas kokvilnas vamžus [18] un pie viņu bruņu cepurēm valdnieka simbola vietā šūpojās dārgakmeņu sprādzēm saturēti spalvu pušķi. Šis cilvēks bija princis Kvautemoks, Montesumas brāļadēls, bet vēlāk — Anavakas pēdējais valdnieks.
Ieraudzījis princi, es sveicināju viņu pēc indiāņu paražas, ar labo roku vispirms skarot zemi, bet pēc tam to pieliekot pie galvas. Kvautemoks dažus mirkļus cieši vēroja mani stāvam vienkāršā apģērbā un ar loku rokās, tad sirsnīgi pasmaidīja un teica:
— Patiesi, teul, ja -vien es kaut ko saprotu no cilvēka izskata, man liekas, ka mēs esam līdzīgi pēc izcelsmes un pēc gadiem, tālab tev neklājas noliekties manā priekšā, kā to dara vergs, parādot godu savam kungam.
Sakot šos vārdus, viņš sniedza man roku. Es paspiedu to un ar Marinas palīdzību, kas nenolaida savas sajūsmā mirdzošās acis no diženā pavēlnieka, atbildēju:
— Varbūt tas ir tā, princi. Bet, kaut arī dzimtenē es esmu cilvēks ar vārdu un visai turīgs, šeit esmu tikai no ziedokļa izglābts vergs.
— To es zinu, — viņš noteica, pieri saraucis, — labi gan, ka tevi paglāba, pirms vēl dzīvība bija tevi atstājusi. Citādi Montesumas dusmas nāktu pār šo pilsētu.
Un, to sakot, viņš paskatījās uz kasiku, kas bailēs notrīcēja, — tādas šausmas tanīs dienās iedvesa Montesumas vārds.
Pēc tam Kvautemoks pajautāja man, vai tiesa, ka es esot teuls, tātad spānietis. Es atbildēju, ka neesmu vis spānietis, bet esmu cēlies no citas balto cilvēku cilts, lai gan manās dzīslās rit arī spāņu asinis. Likās, ka šāds apgalvojums viņu samulsināja: līdz šim viņš nebija dzirdējis par citām baitādaino cilvēku ciltīm. Tad es pastāstīju viņam mazliet par sevi — galvenokārt to, kā es nokjuvu šeit.
Uzklausījis mani, Kvautemoks noteica:
— Ja pareizi esmu sapratis tavus vārdus, teul, tu apgalvo, ka neesi spānietis, lai arī tevī ir spāņu asinis un tu esi atbraucis šurp uz spāņu kuģa. Šis stāsts man liekas dīvains. Bet par šīm lietām lai lemj pats Montesuma, tāpēc nerunāsim vairs par tām. Nāc, parādi man, kā tu šauj ar savu lielo loku. Vai tu to atvedi sev līdz jeb vai pagatavoji šeit? Man stāstīja, teul, ka visā zemē neesot labāka strēlnieka par tevi.
Es parādīju viņam paša darināto loku, kas spēja raidīt bultas kādus sešdesmit soļus tālāk par jebkuru loku, ko redzēju Anavakā. Un mēs uzsākām sarunas par medībām un kaujām. Marina man izpalīdzēja, papildinot manu nabadzīgo valodu, un, pirms diena bija galā, mēs ar princi jau bijām sadraudzējušies.
Kādu nedēļu Kvautemoks un viņa pavadoņi atpūtās Tavasko pilsētā, un visu šo laiku mēs trijatā bieži tērzējām. Drīz es pamanīju, ka Marina raugās lielajā pavēlniekā ar ilgu pilnām acīm. Viņu saistīja ne tikai prinča skaistums, stāvoklis un varenība^ Marina bija godkārīga un, apnikusi dzīvot verdzībā kasika namā, loloja domas dalīties ar Kvautemoku varā.
Viņa mēģināja iekarot prinča sirdi visvisādiem paņēmieniem,, bet Kvautemoks viņu nemaz neievēroja. Beidzot viņa, man dzirdot, runāja pavisam atklāti.
— Rīt tu aiziesi no šejienes, princi, — viņa iesāka maigā* klusā balsī. — Ja tu uzklausītu savu verdzeni, es gribētu lūgt tev kādu laipnību.
— Runā, jaunava, — atbildēja Kvautemoks.
— Es lūdzu tev vienu: ja tas tev pa prātam, tad nopērc mani no kasika, mana saimnieka, vai arī pavēli, lai viņš mani atdod tev, un ņem mani līdz uz Tenočtitlanu.
Kvautemoks skaļi iesmējās.
— Tu runā atklātu valodu, jaunava, — viņš teica. — Bet zini» Tenočtitlanā mani gaida mana sieva un karaliskā māsīca Tečvišpo, bet līdz ar viņu vēl trīs dižciltīgās sievietes, kuras, kā par nelaimi, ir visai greizsirdīgas.
Par spīti savai melnīgsnējai ādai Marina stipri nosarka, un es pirmo un pēdējo reizi ieraudzīju, kā viņas laipnajās acīs iekvēlojās dusmas, kad viņa attrauca:
— Princi, es lūdzu tevi tikai ņemt mani līdz! Es nelūdzu tevi ņemt mani par sievu vai mīļāko!
— Bet apmēram tā tu domāji, — viņš atsmēja.
— Lai arī ko es varēju domāt, princi, tas ir jau aizmirsts! Es vēlējos redzēt lielo pilsētu un lielo valdnieku, jo esmu nogurusi no dzīves šeit un gribēju tikt godā. Tu mani noraidīji, bet varbūt pienāks laiks, kad tev par spīti es to panākšu. Tad es tev un visam tavam karaliskajam namam pieminēšu, princi, kādu kaunu tu man liki piedzīvot!
Kvautemoks atkal iesmējās, bet tad pēkšņi kļuva bargs.
— Verdzene, tu esi pārāk bezkaunīga, — viņš izmeta. — Tu te sarunāji vairāk nekā viens otrs, kas par šādām runām guldīts uz ziedokļa. Bet tavs sievietes lepnums ir aizskarts, un tu pati nesaproti, ko runā, tāpēc es aizmirsīšu tavus vārdus. Un arī tu» teul, aizmirsti tos, ja vien esi sapratis.
Marina apgriezās un devās projām. Viņas krūtis dusmās, apvainotā mīlā vai varbūt arī lepnumā strauji cilājās. Kad Marina pagāja man garām, es dzirdēju, kā viņa murmināja:
— Labi, princi, tu vari aizmirst, bet es — nekad!
Kopš tās dienas es bieži vien domāju, vai meitenei tai brīdī tiešām atklājās nākotne vai arī viņa runāja uz labu laimi, vienkārši dusmās. Un diez vai šis notikums nenoteica Marinas tālāko likteni? Vai tiesa, ka viņa iegrūda savu dzimteni kaunā un postā tikai aiz mīlestības uz Kortesu, kā viņa pati man vēlāk atzinās? Atbildēt uz šiem jautājumiem ir grūti, un varbūt šim atgadījumam nav nekāda sakara ar to, kas notika pēc tam. Kad piedzīvojam lielus notikumus, mēs sākam meklēt to cēloņus pagātnē un bieži vien saskatām tos tur, kur tādu nemaz nav. Varbūt, ka tas būs bijis tikai Marinas dusmu uzplūds, kas drīz vien pārgāja un aizmirsās. Patiesi, reti kāds ceļ savas dzīves ēku uz vienas izjūtas — cerības vai naida, kaisles vai izmisuma — pamata, kā es to tiku darījis. Daudz biežāk cilvēki paļaujas, lai gadījums nosaka viņu dzīvi, — un patiesi, vai cilvēki paši to vēlas vai ne, tas ir galvenais noteicējs. Vienu gan es zinu — Marina patiešām šo sarunu neaizmirsa, un savā laikā man iznāca dzirdēt, kā viņa atgādināja princim ikkatru teikto vārdu un cik cēli viņai atbildēja Kvautemoks.
Iekams sāku runāt par to, ko piedzīvoju Mehiko, kur Montesumas meita kļuva par manu sievu un kur atkal sastapu de Garsiju, es pastāstīšu vēl par kādu epizodi no manas uzturēšanās Tavasko pilsētā.
Mūsu aizbraukšanas dienā teokalli virsotnē bija sarīkota milzīga vergu upurēšana, lai izlūgtos dievu gādību par mūsu drošību ceļā, kā arī sakarā ar kādiem no kārtējiem svētkiem, kuru indiāņiem ir bez gala. Man bija jāskata šīs šausmas ik dienas, un arī todien mēs kāpām tur augšā pa stāvo ietvi. Viss bija sagatavots. Mēs stāvējām ap ziedokli, bet pūlis gaidīja lejā.
Un, lūk, nežēlīgais priesteris, tas pats, kas bija skaitījis manas sirds pukstienus, iznāca no Kesalkoatla tempļa un deva pārējiem dieva kalpiem zīmi noguldīt uz akmens bluķa pirmo upuri. Sai acumirklī princis Kvautemoks pēkšņi panācās uz priekšu un, norādījis uz virspriesteri, pavēlēja priesteriem:
>— Ņemiet ciet šo cilvēku!
Tie vilcinājās, kaut arī pavēles devējs bija princis un viņa dzīslās ritēja valdnieku asinis. Bet pacelt roku pret virspriesteri,— tā bija svētuma zaimošana! Tad Kvautemoks smaidot parādīja ar blāvi zilu akmeni rotātu gredzenu, kurā bija iegravētas kādas dīvainas zīmes. Vienlaikus viņš izvilka ar zīmējumu rakstu izraibinātu tīstokli un turēja to līdz ar gredzenu priesteru acu priekšā. Tas bija Montesumas gredzens, bet uz tīstokļa stāvēja Tenočtitla- nas lielā virspriestera paraksts. Tie, kas raudzījās uz gredzenu un tīstokli, labi zināja, ka nepaklausīt cilvēkam, kura rokās atradās šādas varas zīmes, nozīmēja nolemt sevi nāvei un negodam. Tāpēc viņi bez liekām runām sagrāba virspriesteri un turēja to ciet. Tad Kvautemoks īsi noskaldīja:
—• Lieciet viņu uz ziedokļa un upurējiet dievam Kesalkoatlam!
Un tagad bende, kam citu nāve uz šī akmens bija allaž sagādājusi tādu baudu, pats sāka bailēs trīcēt un raudāt. Acīmredzot paša zāles viņam diez kā vis negāja pie sirds!
— Par ko es esmu lemts upurim, princi? — viņš brēca. — Es taču allaž esmu uzticīgi kalpojis dieviem un valdniekam!
— Par to, ka tu uzdrīkstējies tiesāt un upurēt šo teulu, —• atteica Kvautemoks, norādīdams uz mani, — bez sava pavēlnieka Montesumas atļaujas un tāpat par visām pārējām ļaundarībām, kas ir minētas tīstoklī. Sis teuls ir Kesalkoatla dēls, lai tad ari Kesalkoatls saņem gandarījumu par savu dēlu! Lieciet viņu uz ziedokļa, te ir pavēle!
Tai pašā acumirklī priesteri, kas līdz šim brīdim bija tikai virspriestera kalpi, aizrāva savu priekšnieku uz ziedokli. Viens no viņiem ietērpās virspriestera apmetnī un, neklausīdamies sava bijušā pavēlnieka lūgšanās un gaudās, parādīja pie viņa savu mākslu. Vēl acumirklis, un upura ķermenis noripoja pa piramīdas sāniem. Man jāsaka, es gan neesmu nekāds labais kristietis un nevaru apgalvot, ka man bija žēl redzēt priesteri mirstam tādā pašā nāvē, kādu viņš bija lēmis neskaitāmiem, par viņu daudz vērtīgākiem cilvēkiem.
Kad viss bija galā, Kvautemoks pagriezās pret mani un noteica:
— Tā ies bojā visi tavi ienaidnieki, draugs teul!
Sis gadījums liecināja, cik milzīga bija Montesumas vara. Pietika tikai redzēt gredzenu no valdnieka pirksta, lai mācekļi nevilcinoties nogalinātu paši savu virspriesteri.
Apmēram pēc stundas mēs jau uzsākām tālo ceļu. Pirms tam es sirsnīgi atvadījos no sava drauga kasika un arī no Marinas, kas nespēja šķiroties savaldīt asaras. Ar kasiku es vairs nesastapos, bet ar Marinu gan.
Mūsu ceļojums ilga veselu mēnesi. Ceļš bija tāls un ļoti grūts. Nereti mums vajadzēja cirst sev pilnīgi jaunu stigu cauri meža biezoknim, un dažkārt iznāca aizkavēties, lai pārceltos pāri upēm. Pa šo laiku es redzēju daudz savādu ainavu un pilsētu, kur mēs, uzņemti ar lielu greznību un godu, atpūtāmies, bet es nevaru to visu aprakstīt.
Par vienu notikumu es tomēr gribu pastāstīt, kaut arī pavisam īsi, jo cieņu, ko mēs ar princi Kvautemoku jutām viens pret otru, tas pārvērta draudzībā. Sī draudzība pārtrūka tikai līdz ar prinča nāvi, bet tās piemiņa vēl šobrīd dzīvo manā sirdī.
Reiz, kad pārplūdusi upe neļāva turpināt ceļu, mēs, īsinādami laiku, gājām pamedīt briežus. Drīz vien jau bija nošauti trīs brieži, kad Kvautemoks ieraudzīja uz pakalna vēl vienu tēviņu, un mēs piecatā sākām lavīties tam tuvāk. Bet briedis stāvēja atklātā vietā, un tuvoties tam nebija iespējams — apmēram simt jardu apkārtnē nebija ne koka, ne krūma. Tad Kvautemoks sāka mani zobot.
— Par tavu šaušanu ar stopu, teul, stāsta tīros brīnumus. Lūk, te tev ir briedis — tas stāv trīs reizes tālāk nekā nepieciešams mums, actekiem, lai trāpītu. Rādi nu savu mākslu!
— Pamēģināšu, — es atbildēju, — lai gan mērķis ir tāls.
Mēs paslēpāmies zem varena seibas koka, kura zemākie zari
pletās kādas piecpadsmit pēdas no zemes. Te es paņēmu savu lielo loku, kuru pats biju pagatavojis tieši tādu, kādu mēs lietojam vecajā Anglijā, pieliku bultu pie stiegras, nomērķēju un izšāvu. Bulta nosvilpa un ieurbās mērķī, ķerot briedi pašā sirdī. Apbrīna pilni čuksti izlauzās no lūpām visiem, kas redzēja manu izveicību.
Mēs jau gribējām doties pie nogalinātā brieža, kad pēkšņi no seibas zariem uz prinča pleciem uzlēca puma, kas bija uzglūnējis briedim no koka lapotnes. Milzīgais meža kaķis, ap piecdesmit reizes smagāks par parasto, nogāza princi zemē un, tupēdams viņam uz muguras, sāka ar nagiem to plosīt un raustīt. Nudien, ja nebūtu bijis zelta bruņu un bruņu cepures, Kvautemoks nekad nebūtu kļuvis par Anavakas valdnieku. Un varbūt tā būtu bijis labāk.
Ieraugot pumu atņirgtiem zobiem plosām prinča ķermeni, trīs dižciltīgie, kas bija medībās kopā ar mums, nodomāja, ka princis jau pagalam, un, kaut arī bija diezgan drošsirdīgi, pēkšņu izbaiļu pārņemti, metās bēgt. Bet es nebēgu, lai gan būtu to darījis mīļu prātu. Pie sāniem man karājās ierocis, kas indiāņiem aizstāj zobenu. Tā bija koka vāle, kuras abās pusēs līdzīgi zobenzivs zobiem bija sadurtas obsidiāna šķembas. Izvilcis vāli no cilpas, uzsāku cīniņu ar pumu. No pirmā sitiena pa galvu zvērs aizripoja pa zemi, pārplūzdams asinīm, bet jau nākošajā acumirklī tas bija kājās un, nikni rēkdams, metās man virsū. Savicinājis savu koka zobenu ar abām rokām, es iebelzu vēlreiz, kad zvērs jau atradās lēcienā. Otrais sitiens ķēra zvēru starp atvērtajiem žokļiem tieši pa purnu un galvaskausu. Belziens bija tik spēcīgs, ka mans ierocis sašķīda, bet pumu tas tomēr neapstādināja. Vienā mirkli varens trieciens nosvieda mani zemē, zvērs uzkrita man virsū un sāka plosīt manas krūtis un kaklu. Labi vēl, ka todien biju uzvilcis cauršūtas kokvilnas apģērbu, citādi būtu saplēsts gabalos, bet pat ar visu šo ietērpu es biju smagi cietis. Plēsoņas nagu pēdas redzamas uz mana ķermeņa vēl šobaltdien.
Man jau šķita, ka esmu pazudis, tomēr spēcīgais vāles trieciens bija zvēram liktenīgs, jo viena no obsidiāna šķembām bija iedūrusies plēsoņas smadzenēs. Puma pacēla galvu, tā nagi krampjaini savilkās, iecērtoties manā ķermenī, tad zvērs iekaucās kā suns lielās sāpēs un jau nedzīvs sabruka uz manis.
Es gulēju, nespēdams ne pakustēties, jo biju stipri ievainots, līdz mani pavadoņi sadūšojušies atgriezās un novilka pumu no manis. Ap šo laiku princis Kvautemoks, kas visu redzēja, bet nespēja piecelties, arī pietrausās kājās.
— Teul, — viņš elsa, cīnīdamies vēl ar elpas trūkumu, — tu esi patiesi drosmīgs cilvēks, un, ja tu izdzīvosi, zvēru tev, es būšu tavs draugs līdz pašai nāvei, tāpat kā tu biji manējais.
Princis vērsās tikai pie manis; pārējiem viņš neteica nevienu vārdu, nevienu pārmetumu.
Tad es zaudēju samaņu.