Ievainojumi bija mani tā novājinājuši, ka veselu nedēļu pēc šī notikuma es nevarēju ne pakustēt un mani vajadzēja nest nestuvēs. Tikai kad mēs atradāmies jau triju dienu attālumā no Tenočtitlanas jeb Mehiko, es varēju iet pats. Ceļi šeit bija daudz labāki par Anglijas ceļiem, un tos rūpīgi kopa. Es priecājos, ka turos pats uz savām kājām, jo man nebūt nepatika, ka citi nes mani plecos, kā pēc indiāņu paražas nesa viņu sievietes. Un bez tam, kad mēs jau nonācām apvidū, kur bija vēss laiks un ceļš veda pa plašu plakankalni un pāri kalnu virsotnēm, pēc tā nebija vairs tādas vajadzības kā tad, kad gājām pa karstajiem apvidiem.
Es patiesi vēl nekad nebiju redzējis tik drūmu vietu kā šie bezgalīgi kailie klajumi, kur zaļoja tikai agaves un citi visfantastiskākā izskata dzeloņaini un sulīgi krūmi, jo vienīgi tie varēja augt šajā sausajā smilts augsnē. Kāda brīnumaina zeme! Tās robežās atrodami trīs klimata ziņā pilnīgi dažādi apgabali, un tropu krāšņums te mijas ar neizmērojami plašiem tuksnešiem.
Kādu nakti apmetāmies vienā no atpūtai paredzētajām ēkām; ceļinieku vajadzībām ceļa malās to uzcelts ne mazums. Ēka atradās gandrīz pašā sjerras jeb kalnu grēdas virsotnē. Sī kalnu grēda apjož Tenočtitlanas ieleju. Nākošajā rītā mēs devāmies ceļā vēl pirms ausmas, jo šeit kalnos bija tik stindzinoši auksts, ka pēc ierastā karstuma gandrīz neviens nevarēja gulēt. Bez tam Kvautemoks gribēja līdz naktij sasniegt pilsētu.
Pēc dažiem simtiem soļu taka mūs noveda pie pašas kalnu grēdas kores. Izbrīna un sajūsmas pārņemts, nevilšus apstājos. Tālu lejā kā milzīgā kausā atradās lauki un ūdeņi, ko acīm vēl slēpa nakts ēnas, toties manā priekšā pašos mākoņos slējās divu sniegotu kalnu virsotnes. Vēl neredzamās saules stari jau rotājās uz tām, krāsojot balto sniegu asinssārtu. Tas bija Popokatepetls — «Kūpošā pīpe» un Ikstak- sivatls — «Dusošā sieviete» [19] . nav iespējams iedomāties krāšņāku ainu ka šos divus kalnus pirmsausmas stunda.
No Popokatepetla virsotnes augšup slējās biezi dumu stabi. No iekšpuses tos pāršķēla uguns atblāzma, bet no ārpuses pār tiem lija austošās saules tumšsarkanie stari, tā ka tie atgādināja mutuļojošus liesmu stabus. Un kas gan spēj aprakstīt vai iedomāties tur lejā vizošo nogāžu krāšņumu? Bez mitas tās mainīja savu krāsu no noslēpumaini baltas līdz blāvi sarkanai, no sarkanas līdz tumši sārtai un no tumši sārtas līdz jebkuram žilbinošajam varavīksnes krāsu tonim! Tik tiešām, to nespēj neviens, kā vien tie, kas redzējuši sauli ataustam pār Tenočtitlanas vulkāniem.
Papriecājies par Popokatepetlu, es pagriezos pret Ikstaksivatlu. Šī virsotne nav tik dižena kā tās «vīrs» — acteki uzskata abus vulkānus par vīru un sievu. Vispirms es ieraudzīju tikai milzīgu, no sniega veidotu sievietes tēlu; tā atdusējās uz sava augstā katafalka, atmetusi matu viļņus pār kalna nogāzi. Bet drīz vien saules stari skāra arī to, viņa pamodās un majestātiski pacēlās no rožainās miglas plīvura, paverot pārsteidzošu un saviļņojošu ainu. Tomēr, lai cik daiļa «Dusošā sieviete» ir rītausmā, es viņu vairāk mīlu vakarā, kad tā visā savā lieliskumā atdusas lejā tumsas gultā un nakts savos plīvuros to lēnām noslēpj skatieniem.
Kamēr es tā raudzījos uz kalnu galotnēm, no augšas pār vulkānu nogāzēm pamazām lija rītausma, apmirdzot uz tām augošos mežus. Tomēr plašo ieleju līdzīgi jūras viļņiem joprojām klāja biezi miglas vāli; no šīs jūras līdzīgi saliņām iznira kalni un tempļu jumti. Mums kāpjot lejup, migla pamazām izklīda, un apakšā kā milzīgi spoguļi iezaigojās saules apspīdētie Čalko, Hočimilko [20] un tekskoko ezeri. Ezeru krastos bija redzamas vairākas pilsētas, bet pati lielākā no tām — Mehiko — likās peldam ūdenī. Apkārt pilsētām un aiz tām zaļoja iekoptie maīsa lauki, agavu audzes un kuplas birzis, bet tālu aizmugurē pacēlās melna klinšu siena, kas iekļāva ieleju.
Veselu dienu mēs ātrā gaitā soļojām pa šo pasakaino zemi. Aizmugurē palika Amekamekas un Ahocinko pilsētas, kuras es neaprakstīšu, kā arī ļoti daudz gleznainu ciemu pašā Čalko ezera krastā. Pēc tam mēs uzkāpām uz akmens dambja, kas atgādināja uz ūdens ierīkotu ceļu, un otrajā dienas pusē sasniedzām Tlavakas pilsētu. No šejienes mēs devāmies uz Istapalapanu, kur Kvautemoks gribēja pārnakšņot sava karaliskā tēvoča Kvitlavaka namā. Bet, kad nonācām līdz pilsētai, izrādījās, ka Montesuma, kam ziņnesi bija pavēstījuši par mūsu tuvošanos, pavēlējis mums nekavējoties doties uz Tenočtitlanu un šim nolūkam izsūtījis pretī nestuves. Mums neatlika nekas cits kā sēsties nestuvēs un atstāt jauko dārzu pilsētu.
Nesēji veicīgi nesa mūs pa dienvidu dambi. Mūsu ceļš veda garām pilsētām, kas bija uzceltas uz ezerā iedzītiem pāļiem, garām dārziem, kas bija ieaudzēti uz meldru plostiem un peldēja ūdenī līdzīgi laivām, garām neskaitāmām piramīdām un mirdzošiem tempļiem. Ezerā mudžēja vienkoces, bet pa dambi dažādos virzienos šaudījās tūkstošiem savās gaitās aizņemtu indiāņu. Beidzot īsi pirms saulrieta mēs sasniedzām Ksoloku, nocietinājumu, kas atrodas uz aizsprosta. Es uzrakstīju «atrodas», bet — ak vai! — tā jau sen vairs nav. Kortess nopostīja Ksoloku tieši tāpat kā visas pārējās brīnišķīgās pilsētas, ko todien skatīja manas acis.
No Ksolokas sākās Tenočtitlana jeb Mehiko — visvarenākā no visām pilsētām, kādu man jebkad bija lemts redzēt. Priekšpilsētu mājas bija celtas no saulē izkaltētiem dūņu ķieģeļiem — ado- biem, bet bagātajos kvartālos pacēlās sarkana akmens ēkas. Katras dārza iejoztas mājas vidū atradās pagalmiņš. Starp mājām vijās kanāli ar kājāmgājēju celiņiem abās pusēs. Tur bija laukumi un laukumos piramīdas, pilis un tempļi bez gala. Es lūkojos uz tiem, līdz galīgi samulsu, bet viss redzētais nobālēja, mums nonākot milzīgajā tirgus laukumā jeb tjankesā. Tur es ieraudzīju lielu templi, kura akmens vārti vērās gan uz dienvidiem un ziemeļiem, gan uz rietumiem un austrumiem. Tempļa sienās bija izcirsti čūsku attēli, pagalmu klāja slīpētas flīzes, bet uz piramīdām slējās tūkstošiem un atkal tūkstošiem cilvēku galvaskausu grēdas. Es nespēju ievērot visus sīkumus, tāpēc ka jau krēsloja un nesēji mūs pa tumsu steigšus nesa kaut kur tālāk.
Pēc kāda laika es pamanīju, ka pilsētas celtnes palikušas aizmugurē. Tagad mēs kāpām stāvā pakalnā, kur pār mums pletās varenu ciedru lapotnes. Pēc īsa brīža nesēji apstājās pagalmā, un mani palūdza izkāpt.
Māja, kurā mani ieveda princis Kvautemoks, patiesi bija brīnumaina! Visu istabu griesti bija no ciedru koka. Pie sienām karājās grezni, daudzkrāsaini audumi, bet zelta šeit droši vien bija tik daudz, cik angļu mājā mēdz būt ķieģeļu un ozolkoka. Sekojot kalpiem, kas nesa rokās ciedru koka zižļus, mēs izgājām cauri daudziem gaiteņiem un istabām, līdz beidzot nokļuvām kādā. telpā, kur gaidīja citi kalpi, kas nomazgāja mūs ar smaržīgu ūdeni un ietērpa greznās drānās. No turienes viņi aizveda mūs lidz kādām durvīm. To priekšā mums vajadzēja novilkt kurpes, un katram tika iedots tumšs rupja auduma apmetnis, lai apslēptu grezno tērpu. Kad apmetņi bija aplikti, mums atļāva ieiet, un mēs atradāmies lielā telpā, kur jau bija sapulcējušies daudz dižciltīgu vīru un dažas sievietes. Viņi visi stāvēja, tinušies tādos pašos rupjos apmetņos. Telpas tālāko galu norobežoja apzeltīta koka starpsiena, aiz kuras skanēja maiga mūzika.
Mēs apstājāmies plašās telpas vidū, ko apgaismoja saldi smaržojošas lāpas. Daudzi no vīriešiem nāca sveikt princi Kvautemoku, un es pamanīju, ka viņi visi ar lielu ziņkāri lūkojas manī. Bet tad mums tuvojās liela auguma smuidra un neparasti skaista sieviete. Zem viņas rupjā apmetņa bija redzams brīnišķīgs, dārgakmeņiem rotāts tērps. Kaut arī es jau biju noguris un pārsteigts, šīs sievietes daiļums mani burtiski apžilbināja. Nekad vēl nebiju redzējis tādu skaistumu. Uz pleciem krītošo cirtaino matu viļņu ietvarā viņas sejā mirdzēja stirnas acis — lepnas un lielas; cēlie vaibsti bija neparasti liegi, gandrīz vai skumji, bet bija jūtams, ka jaunā sieviete brīžiem var būt arī visai nežēlīga. Šī dižciltīgā būtne bija pašā plaukumā, — viņai varēja būt kādi astoņpadsmit gadi, — tomēr ar nobriedušas sievietes stāvu un patiesi karalisku diženumu.
— Esi sveicināts, brālēn Kvautemok! — viņa ierunājās melodiskā balsī. — Beidzot tu esi klāt! Mans tēvs valdnieks jau sen tevi gaida, un tev būs viņam jāpaskaidro, kāpēc tu aizkavējies. Mana māsa — tava sieva arī izbrīnījusies par tavu ilgo prombūtni.
Kamēr dižciltīgā jaunava runāja, es drīzāk jutu, nekā redzēju, ka viņa pētī mani.
— Esi sveicināta, māsīca Otomi! — atbildēja princis. — Mani aizkavēja dažādi atgadījumi ceļā. Tavasko ir tālu, un turklāt manam aizbildināmam un ceļabiedram teulam, — viņš pameta ar galvu uz manu pusi, — ceļā notika nelaime.
— Kas par nelaimi? — viņa gribēja zināt.
— Viņš mani izglāba no pumas nagiem, likdams uz spēles savu dzīvību, kad visi citi metās bēgt, un pats dabūja ciest par savu varonību. Tas bija tā … — un princis īsi pastāstīja par šo notikumu.
Jaunava uzmanīgi klausījās, un es pamanīju, kā, princim runājot, kvēloja viņas acis. Kad Kvautemoks beidza, viņa vērsās pie manis:
— Esi sveicināts, teul, — viņa smaidīja. ,— Lai gan tu neesi mūsu tautas, tādi kā tu man tomēr patīk.
Un, joprojām smaidot, viņa atstāja mūs.
— Kas ir šī dižciltīgā sieviete? — es jautāju Kvautemokam.
>— Tā ir mana māsīca — otomi cilšu princese Otomi, mana tēvoča Montesumas mījotā meita, — atbildēja princis. ■— Tu viņai iepatikies, teul, un tas ir labi daudzu iemeslu dēļ. Bet… tš-šš!
Šai brīdī starpsiena zāles attālākajā galā pašķīrās un es ieraudzīju liela auguma cilvēku sēžam uz izrakstīta spilvena un pēc indiāņu paražas pīpējam apzeltītu koka pīpi. Šis cilvēks bija pats valdnieks Montesuma. Viņa seja, indiānim neparasti bāla, plānu melno matu ietverta, likās skumja. Valdnieks bija ģērbies baltā, vistīrākā kokvilnas auduma tērpā, ko sajoza zelta josta, un pērlēm nošūtām sandalēm kājās. Viņa galvu rotāja spalvas karaliskajā zaļajā krāsā. Valdniekam aizmugurē bija redzamas vairākas skaistas, viegli tērptas meitenes, kas spēlēja lautas [21] un citus mūzikas instrumentus. Bet viņam katrā pusē basām kājām un visrupjākās drānās stāvēja četri vecākie padomnieki.
Kad starpsiena pašķīrās, visi, kas atradās zālē, nokrita ceļos, un es steigšus sekoju viņu piemēram. Neviens nepiecēlās, kamēr valdnieks nebija pamājis ar savu apzeltīto pīpi. Visi stāvēja, rokas salikuši, un neuzdrošinājās atraut skatienu no grīdas.
Montesuma pamāja vēlreiz, un viņam tuvojās trīs pavecāki vīrieši. Cik varēju noprast, tie bija sūtņi. Viņi vērsās pie valdnieka ar kādu lūgumu, un viņš atbildēja, pamādams ar galvu. Pēc tam sūtņi, nemitīgi klanoties, atkāpās atmuguriski, līdz iejaucās pūlī. Tad Montesuma kaut ko pateica vienam no saviem padomniekiem. Tas palocījās un lēnām nāca pa zāli, lūkodamies uz visām pusēm. Beidzot viņa skatiens krita uz Kvautemoku, kuru pamanīt, patiesību sakot, nebija grūti, jo viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem.
— Esi sveicināts, princi! — ierunājās padomnieks. — Diženais Montesuma vēlas runāt ar tevi un tavu ceļabiedru teulu.
— Dari visu tāpat kā es, teul, — Kvautemoks man pačukstēja un sāka iet uz to pusi, kur bija atradusies koka starpsiena. Kad mēs tur nonācām, starpsienu aiz mums aizvilka, tādējādi norobežojot mūs no zāles.
Kādu brīdi stāvējām nekustēdamies, salikuši rokas un nodūruši acis, kamēr mums deva zīmi tuvoties.
— Stāsti, brāļadēli — klusā balsī pavēlēja Montesuma.
— Es ierados Tavasko pilsētā, ai diženais Montesuma, atradu tur teulu un atvedu viņu šurp. Tāpat es saskaņā ar tavu valdnieka pavēli liku upurēt virspriesteri un tagad atdodu atpakaļ valdnieka zīmogu. — To sakot, Kvautemoks nodeva padomniekam Montesumas gredzenu.
— Kāpēc tu tik ilgi kavējies ceļā, brāļadēl?
— Neparedzētu notikumu dēļ, diženais Montesuma! Glābdams manu dzīvību, gūsteknis teuls stipri cieta no pumas ķetnām. Zvēra ādu mēs atvedām tev par dāvanu.
Tikai tad Montesuma pirmoreiz pievērsa skatienu man. Viens no padomniekiem pasniedza viņam tīstokli, un Montesuma, atritinājis to, sāka lasīt zīmējumu rakstu, laiku pa laikam pavērdamies mani.
— Apraksts ir pareizs, — viņš beidzot noteica. — Te nav pateikts tikai viens, proti, ka šis gūsteknis ir pats skaistākais vīrietis visā Anavakā. Saki man, teul, kāpēc tavi tautas brāļi ienākuši manā zemē? Kāpēc viņi apkauj -manus ļaudis?
— Par to es nekā nezinu, valdniek, — es kā prazdams atbildēju ar Kvautemoka palīdzību. — Sie ļaudis nav mani tautas brāļi.
— Ziņojumā teikts — tu esot atzinies, ka tavās dzīslas ritot teulu asinis un tu esot izkāpis mūsu krastā vai krasta tuvumā no kādas viņu lielās laivas.
— Jā, tas ir tā, valdniek, tomēr es esmu no citas tautas, bet līdz krastam es atpeldēju mucā.
— Manuprāt tu melo, — savilcis pieri grumbās, sacīja Montesuma. — Ja tu būtu peldējis mucā, tevi būtu aprijušas haizivis vai krokodili. Bet saki man, teul, — viņš turpināja manāmi satraukts, — vai jūs patiesi esat Kesalkoatla pēcnācēji?
— Es nezinu, valdniek, es esmu no balto cilvēku cilts, un mūsu pirmtēvs ir Ādams.
— Iespējams, ka tas ir Kesalkoatla otrs vārds. Jau sen pareģots, ka viņa bērni atgriezīsies, un nu liekas, ka to atnākšanas stunda ir tuvu.
Smagi nopūties, Montesuma piebilda:
— Ej, teul, rīt tu man pastāstīsi par saviem ciltsbrāļiem, bet pēc tam priesteru padome lems tavu likteni.
Izdzirdis pieminam priesterus, es notrīcēju pie visām miesām, saliku rokas lūgšanā un iesaucos:
— Ja vēlies, valdniek, nogalini mani, bet es lūdzu tevi, neatdod mani atkal priesteru rokās.
— Mēs visi esam priesteru rokās, un ar viņu muti runā dievi,— dzedri iebilda Montesuma. — Bez tam, man šķiet, tu man esi melojis.
129
Tā es aizgāju, visļaunāko nojautu pārņemts, un arī Kvautemoks nokara galvu. Es nolādēju stundu, kad pats velns mani dīdīja atzīties, ka manās dzīslās rit spāņu asinis, kaut arī es neesmu spānietis. Būtu es zinājis toreiz to, ko zinu tagad, nekāda spīdzināšana neizrautu no manis šādus vārdus. Bet nu jau bija par vēlu.
9 — 4557
Tagad Kvautemoks mani veda uz Čapultepekas pils istabām, kur princi gaidīja viņa apburošā sieva princese Tečvišpo un vēl daži dižciltīgi vīrieši un sievietes. To vidū bija arī Montesumas meita, princese Otomi.
Mums tika pasniegta bagātīga maltīte, kuras laikā mani nosēdināja līdzās princesei Otomi. Viņa laipni tērzēja ar mani, izjautādama par manu zemi un teulu cilti. No Otomi es uzzināju, ka šie teuli jeb spāņi stipri satraukuši valdnieku, jo viņš bija māņticīgs un uzskatīja tos par dieva Kesalkoatla bērniem, kuri saskaņā ar seno pareģojumu atgriezīšoties, lai atņemtu viņa valsti.
Tovakar Otomi bija tik laipna un majestātiska.. !:a mana sirds pirmoreiz ietrīsējās citas sievietes un nevis manas Anglijā atstātās saderētās dēļ, kuru, man likās, es vairs nekad neredzēšu. Bet, kā vēlāk uzzināju, tonakt sirds bija ietrīsējusies ne tikai man vien.
Netālu no mums sēdēja vēl kāda sieviete no valdnieka ģimenes — Papancina, Montesumas māsa. Viņa jau vairs nebija no jaunajām un nepavisam nebija skaista, tomēr man reti bija iznācis redzēt tik pievilcīgu un reizē skumju, it kā nāves apzīmogotu seju. Pēc dažām nedēļām viņa arī patiesi nomira, taču nevarēja savā kapā rast mieru. Bet par to pastāstīšu vēlāk.
Kad mielasts bija galā, mēs uzdzērām kakao jeb šokolādi un izpīpējām pa pīpei tabakas. So dīvaino paradumu, kas ļoti nomierina, es biju piesavinājies vēl Tavasko, un nevaru no tā atteikties pat šobaltdien, lai gan pie mums Anglijā šo tālo aizjūras nezāli dabūt nav viegli.
Tad mani aizvadīja uz guļas vietu mazā, ar ciedru koka paneļiem apšūtā istabiņā. Kādu laiku es nevarēju aizmigt, jo manu acu priekšā iznira visas dīvainās ainas, ko biju redzējis šajā brīnumainajā, tik augsti attīstītajā un vienlaikus tik mežonīgajā zemē. Es domāju par skumjo valdnieku, miljoniem ļaužu neierobežoto pavēlnieku, kam bija viss, ko tikai sirds kāroja: pasakainas bagātības, simtiem daiļu sievu, mīļi bērni, neskaitāmi kara pulki un diži mākslas darbi; par šo cilvēku, kas valdīja visbrīnišķīgāko valsti pasaulē, kam bija pieejami visi zemes prieki un kas visās lietās, izņemot nemirstību, bija līdzīgs dieviem; viņu godāja kā dievību, un tomēr viņš bija baiļu un māņticības upuris, un sirds viņa krūtīs bija daudz smagāka nekā pēdējam vergam viņa pilī. Te nu vietā bija pamācība, kādu ķēniņš Zālamans labprāt mēdza sludināt, jo līdz ar Zālamanu Montesuma varētu izsaukties: «Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu, un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas un, ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas par sievām.
Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es nelie
dzu savai sirdij nekāda prieka, jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa.
Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un to pūliņu, ar ko es grūti biju pūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē!»
Tā varētu saukt Montesuma, un tā viņš arī sauca, tikai citiem vārdiem. Jo, rau, kā redzams gleznojumā uz Dičingemas baznīcas sānejas ziemeļu sienas, kur attēloti ģindeņi ar trim valdniekiem, arī karaļiem ir savs liktenis, un viņu laime nebūt nav lielāka par to, kāda piešķirta pārējiem cilvēkbērniem. Patiesi, kā reiz man teica mans labdaris Fonseka, laimes nemaz nav; īsta laime ir tikai sapnis, no kura mēs allaž mostamies, lai atjēgtos mūsu īsās un pūliņu pilnās dzīves ciešanās.
Pēc tam manas domas aizlidoja pie brīnumdaiļās jaunavas, princeses Otomi, kas tika raudzījušies manī, kā man likās, varen laipnīgi, un viņas tēls bija manai sirdij tīkams, jo es biju jauns un mana vieņīgā mīlestība Lilija bija tālu projām, zudusi man uz mūžiem. Vai tad te ir ko brīnīties, ja man šī indiāņu magone likās skaista? Tik tiešām, kur ir tas vīrietis, ko viņa neapburtu ar savu maigumu, skaistumu un to īpašo karalisko iznesību, kādu dod tikai valdnieku asinis un varas apziņa? Tāpat kā viņas brīnumaini krāšņie tērpi, mani saistīja un apžilbināja tieši viņas mežonīgums, kuru es tobrīd redzēju tikai no labākās puses; tas piešķīra viņas sievišķīgajam maigumam jaunu nokrāsu, drūmu un neparastu, īsti austrumniecisku krāšņumu, kura tik ļoti trūkst mūsu labi audzinātajām angļu lēdijām. Tas iedarbojās reizē uz iztēli un uz jūtām un tādējādi savaldzināja sirdi.
Šķita, ka Otomi ir sieviete, par kādu vīrieši sapņo, bet kuru reti kad iegūst, jo līdzīgu raksturu zemes virsū ir maz un apstākļu, kas varētu tos radīt, vēl mazāk. Šķīsta un kaislīga, majestātiski cēla, dāsnu dabu, ļoti sievišķīga, taču drosmīga kā vīrietis, daiļa kā visskaistākā no naktīm, ar zinību alkstošu prātu un garu, kuru nespēj salauzt nekādi pārbaudījumi, šķietami mūžīgi mainīga un tomēr uzticīgāka par uzticīgu, — tāda bija Otomi, Montesumas meita, otomi cilšu princese, kas savu godu prata glabāt kā vīrietis. Vai tiešām te ir ko brīnīties, ka man viņa likās skaista un ka vēlāk, kad liktenis dāvāja man princeses mīlu, es viņu arī iemīlēju?
9-
Taču Otomi raksturā bija tādas iezīmes, kas mani atgrūstu, ja es tikai būtu par tām zinājis, jo ar visu savu burvīgumu, daiļumu un tikumiem dvēseles dziļumos viņa palika mežone un, lai kā Otomi centās to apslēpt, viņas indiāņu asinis laiku pa laikam prasīja savu.
131
Kamēr es tā gulēju Čapultepekas pils istabā, sargu smagie soļi aiz durvīm atgādināja man, ka mīlestība un citi prieki nav lemti man, jo mana dzīvība joprojām karājās mata galā. Rīt priesteri lems manu likteni, bet, ja tiesu spriež priesteri, gūsteknim viņu spriedums ir zināms, pirms tas izteikts. Es biju svešinieks, turklāt no baltādaino cilvēku cilts, un, saprotams, šāds upuris viņu dieviem ir tīkamāks nekā tūkstoš indiāņu sirdis. Mani aizrāva projām no altāriem Tavasko pilsētā tikai tādēļ, lai es varētu rotāt augstākos Tenočtitlanas altārus, — tas ir viss. Man ir lemts nožēlojams gals tālu no dzimtenes, un neviena dvēsele zemes virsū par mani nekā vairs nedzirdēs. Ar tādām skumjām domām es iegrimu miegā.
Kad pamodos, saule jau bija uzlēkusi. Piecēlies no sava pīteņa, es piegāju pie logailas, kuras priekšā bija koka režģis, un paraudzījos laukā.
Pils, kurā atrados, stāvēja klinšaina pakalna virsotnē. Pakalna vienu pusi apskaloja Tekskoko ezera ūdeņi, bet tā otrā pusē mazliet tālāk par jūdzi pacēlās Mehiko tempļu torņi. Pa pakalna nogāzēm un dažuviet jūdzes attālumā no tā auga milzīgi ciedri, apkārušies ar sirmām, spokainām ķērpju bārdām. Ciedri bija tik lieli, ka mūsu Dičingemas draudzes visvarenākais ozols līdzās vismazākajam ciedram izskatītos kā pundurītis, bet visaugstākais no tiem sasniedza pie zemes divdesmit divus soļus apkārtmērā. Starp šiem brīnumainajiem sirmajiem milžiem un vēl aiz tiem pletās Montesumas dārzi, kas ar savām neredzētajām, krāšņajām puķēm, marmora baseiniem, putnu mājām un meža zvēru mitekļiem man likās lieliskākie visā pasaulē!"
— Nu ko, — es nodomāju, — pat ja man jāmirst, es vismaz esmu redzējis Anavaku, tās valdnieku, paražas un tautu, un tas jau ir kaut kas!
* Montesumas dārzi sen jau nopostīti, tomēr daži milzīgi ciedri, lai gan spāņi daudzus jo daudzus izcirta, joprojām zaļo Capultepekā. Piemēram, viena ciedra stumbrs, pēc šīs grāmatas autora aptuveniem aprēķiniem turpat uz vietas, sasniedz vismaz sešdesmit pēdu. Stāsta, ka tas esot bijis lielā valdnieka mīļākais koks. Liekas dīvaini, ka no visas šīs Montesumas bagātības un valsts slavas līdz mūsu dienām palikuši tikai daži sirmi skuju koki. — Autora piezīme.