39167.fb2
Tai agrajā rītā ceļoties, man gan neienāca prātā, ka vēl pirms saules rieta es, necilais muižnieks Tomass Vingfīlds, pārvērtīšos dievībā un pēc valdnieka Montesumas kļūšu par visgodājamāko cilvēk'" vai, pareizāk, par Mehiko pilsētas dievu!
Tas notika tā. Pēc brokastīm, kuras es paēdu kopā ar prinča Kvautemoka mājiniekiem, mani aizveda uz tiesas zāli, kuru sauca par «Dieva Tiesu». Tur zelta troni sēdēja Montesuma un lēma tiesu ar tādu greznību, ka es neņemos to aprakstīt. Valdniekam apkārt drūzmējās padomnieki un dižciltīgākie augstmaņi, bet viņa priekšā atradās cilvēka galvaskauss; to rotāja tik lielu smaragdu diadēma, ka tā pat meta gaismas mirgu. Sceptera vietā valdnieks turēja rokās bultu.
Zālē bija vairāki vecākie jeb kasiki, kas tika tiesāti par nodevību. Par savu likteni viņiem nenācās ilgi šaubīties. Kad bija uzklausīti pierādījumi, kasi- kiem pajautāja, ko tie var teikt sevis attaisnošanai, un tad katrs no viņiem īsi pateica savu sakāmo. Pēc tam Montesuma, kas līdz šim nerunāja ne vārda un sēdēja nekustīgi, paņēma tīstokli, kurā zīmējumu rakstā bija lasāma pret viņiem celtā apsūdzība, un ar bultu pārdūra katra apsūdzētā attēlu. Nodevējus tūlīt aizveda, lai izpildītu nāves sodu, bet, kādā nāvē tie mira, es tā arī neuzzināju.
Kad šī lieta bija iztiesāta, zālē ienāca vairāki priesteri melnos tērpos ar savēlušos matu šķipsnām pār muguru. Redzot šos augstprātīgos un cietsirdīgos cilvēkus ar plēsoņu acīm, man noskrēja tirpas pār kauliem. Es pamanīju, ka pret pašu valdnieku viņi vienīgie izturējās bez īpašas godbijības.
Kad padomnieki un augstmaņi atkāpās malā, priesteri sāka sarunu ar valdnieku, un pēc īsa brīža divi no tiem tuvojās un aizveda mani pie troņa. Šeit man pēkšņi pavēlēja izģērbties, un es, bezgala nokaunējies, paklausīju. Kad visu priekšā stāvēju kails, priesteri nostājās man apkārt un sāka uzmanīgi pētīt manu ķermeni. Uz manām rokām bija redzamas de Garsijas zobena atstātās rētas, bet uz krūtīm sārtojās pumas zobu un nagu tikko aizvilkušās pēdas. Vērīgi aplūkojuši šīs zīmes, priesteri iejautājās, kādā ceļā es tās esmu ieguvis. Kad es to paskaidroju, viņi,
pagājuši nostāk, dedzīgi sāka savā starpā par kaut ko strīdēties, bet nevarēja vienoties un galu galā lūdza valdnieku izšķirt šo lietu. Montesuma mazliet padomāja, un tad es dzirdēju viņu sakām:
— Šis vainas nav viņa. Viņam nākot pasaulē, to nebija uz viņa miesas. Tās ir cilvēku un zvēru niknuma pēdas.
Priesteri vēl par kaut ko apspriedās, un beidzot viņu vadonis iečukstēja Montesumam ausī dažus vārdus. Valdnieks pamāja, piecēlās no troņa un tuvojās man. Es stāvēju viņa priekšā kails un trīcēju, jo gaiss Mehiko mēdz būt diezgan vēss. Montesuma vēl ejot noņēma no kakla zelta un smaragdu ķēdi, atsprādzējis no pleciem savu valdnieka mantiju, pats savām rokām aplika man ķēdi un uzmeta uz pleciem mantiju, bet pēc tam pazemīgi manā priekšā it kā pielūgsmē locīja ceļus un, pacēlis rokas, mani apkampa.
— Esi sveicināts, visusvētais, — viņš ierunājās, — dievišķīgais Kesalkoatla dēls, Teskatlipokas, pasaules dvēseles, pasaules radītāja, iemiesojums! Par kādiem nopelniem tu esi mūs pagodinājis ar savu atnākšanu uz šo gadu? Ko mēs varam darīt, lai atmaksātu tev par mums parādīto godu? Tu esi radījis mūs un visu šo zemi, un, kamēr tu uzturēsies pie mums, tā ir tava un mēs visi esam tavi kalpi. Pavēli — un tava pavēle tiks izpildīta, vēlies — un tava vēlēšanās tiks piepildīta, iekams vēl tavas lūpas būs to izteikušas. O Teskatlipoka, saņem manu, tava kalpa Montesumas, un caur mani visas manas tautas pielūgsmi.
Un viņš atkal zemojās manā priekšā.
— Mēs pielūdzam tevi, o Teskatlipoka! — piebalsoja priesteri.
Bet es joprojām klusēju un biju galīgi samulsis, jo no visas šīs
muļķošanās nekā nesapratu. Kamēr es tā stāvēju, Montesuma sasita plaukstas un zālē ienāca sievietes, nesot skaistu tērpu un ziedu vainagu. Viņas ietērpa mani un uzlika galvā vainagu, bez mitas pielūdzot mani un atkārtojot:
— Teskatlipoka, kas nomira vakar, ir atkal atnācis. Līksmojiet! Teskatlipoka atkal atnācis pie mums sagūstīta teula izskatā!
Tikai tad sapratu, ka nu es esmu dievs, pats lielākais no dieviem, lai gan tobrīd jutos tik muļķīgi kā vēl nekad.
Tad parādījās nopietni un cienījama izskata vīrieši ar lautām rokās. Man pateica, ka no šī brīža viņi būšot mani audzinātāji, bet vesels pulks valdnieka pāžu, kas ienāca kopā ar viņiem, būšot mani kalpi. Skandinot savus mūzikas instrumentus, viņi mani izveda no zāles. Pirmais gāja saucējs, skaļi vēstījot, ka, lūk, nākot dievs Teskatlipoka, pasaules dvēsele un radītājs, kas atkal nonācis pie savas tautas. Mani izveda cauri visiem pils pagalmiem un neskaitāmajām istabām, un visur, kur es parādījos, vīrieši, sievietes un bērni klanījās manā priekšā līdz zemei un pielūdza mani, Tomasu Vingfīldu no Norfolkas grāfistes Dičingemas draudzes, līdz beidzot man sāka likties, ka droši vien esmu sajucis.
Tad mani iesēdināja nestuvēs, nonesa no Čapultepeka pakalna lejā un aiznesa tālāk pa dambjiem un ielām uz lielo tempļa laukumu. Man pa priekšu soļoja saucēji un priesteri, aiz manis gāja pāži un augstmaņi, un, lai kur arī veda mūsu ceļš, visur ļaužu pūļi metās ceļos, līdz man kļuva skaidrs, ka būt par dievu ir visai nogurdinoša lieta.
Pēc tam mani nesa gar sienām ar izcirstajiem čūsku attēliem un tad augšup pa milzīgās teokalli vītņveida ietvi, līdz sasniedzām virsotni, kur atradās elki un tempļi. Šeit, nemitīgi rībot lielām bungām, priesteri man par godu ziedoja vienu upuri pēc otra, un es, skatīdamies šajās asiņainajās ļaundarībās, mocījos ar nelabumu.
Bet tad mani palūdza izkāpt no nestuvēm. Zem kājām man izklāja košus paklājus un kaisīja ziedus, bet es šausminājos, domādams, ka tūlīt pat tikšu ziedots sev pašam vai kādai citai dievībai. Taču tā nebija. Priesteri pieveda mani pie piramīdas malas, pareizāk sakot, tik tuvu malai, cik es gāju, jo es rāvos atpakaļ, lai viņi mani nevarētu negaidot sagrābt un pārmest" pāri tai. Tur pats virspriesteris pavēstīja tūkstošgalvainajam pūlim, kas bija sapulcējies lejā, manu augsto stāvokli, un visi, gan ļaudis laukumā, gan priesteri šeit, uz piramīdas, pielūgsmē locīja ceļus. Ceremonija turpinājās tik ilgi, līdz man galva sāka griezties no godināšanas, kliedzieniem, mūzikas skaņām un asiņainajiem skatiem, un es atviegloti uzelpoju, kad mani beidzot nesa atpakaļ uz Capultepeku.
Te mani gaidīja jauns pagodinājums — man ierādīja veselu rindu lielisku istabu, kas atradās līdzās paša valdnieka telpām, un paziņoja, ka visa Montesumas saime esot manā rīcībā un katram, kas atteikšoties pildīt manas pavēles, jāmirst.
Tad es beidzot ierunājos un pavēlēju, lai mani atstāj un ļauj mazliet atpūsties, kamēr man par godu tiek gatavots mielasts prinča Kvautemoka istabās, kur cerēju tikties ar Otomi.
Audzinātāji un manas svītas augstmaņi gan iebilda, ka mans kalps Montesuma cerējis šonakt dzīrot kopā ar mani. Tomēr manu pavēli vajadzēja izpildīt. Tad viņi aizgāja, brīdinājuši, ka atgriezīsies pēc stundas, lai aizvestu mani uz mielastu. Nometis sava die- višķīguma simbolus, es nokritu uz spilveniem, lai atpūstos un sakārtotu domas, un mani pārņēma tāda kā līksme, jo vai tad es nebiju dievs un vai mana vara nebija gandrīz vai neierobežota! Taču piesardzīgais prāts nerima jautāt: kālab mani padarīja par dievu un vai es uz ilgu laiku saglabāšu šo varu?
Nepagāja ne stunda, kad ieradās pāži un augstmaņi, nesdami jaunus tērpus, kuros es tiku ieģērbts, un svaigu ziedu vainagus. Tad, daiļām sievietēm soļojot pa priekšu un skandinot mūzikas instrumentus, mani aizveda uz Kvautemoka istabām.
Princis Kvautemoks jau gaidīja un saņēma mani tā, it kā es, viņa nesenais gūsteknis un ceļabiedrs, būtu pirmais no valdniekiem. Un tomēr man likās, ka viņa acīs pavīd jautrība, jaukta ar sērām. Paliecies uz priekšu, es čukstus pajautāju Kvautemokam:
— Ko tas viss nozīmē, princi? Vai par mani smejas vai patiesi esmu dievs?
— Tš-š-š-š! — viņš, zemu klanoties manā priekšā, tikko dzirdami mani apklusināja, — tev tas ir gan labi, gan arī slikti, mans draugs teul. Citā reizē es tev paskaidrošu.
Un jau skaļā balsī viņš piebilda:
— O Teskatlipoka, visu dievu dievs, vai tev labpatiks iebaudīt maltīti kopā ar mums, jeb vai tu vēlies paēst vienatnē?
— Princi, — es atteicu, — dievi mīl labu sabiedrību.
Kamēr mēs tā sarunājāmies, cilvēku drūzmā, kas pildīja zāli, es pamanīju princesi Otomi. Tāpēc, visiem sēžoties uz spilveniem pie zemā galda, es mazliet aizkavējos, vērodams, kur viņa ieņems savu vietu, un tad tūlīt nosēdos viņai līdzās. Tas radīja mazu apjukumu klātesošajos, jo man sagatavotā goda vieta atradās galda galā, kur pa labi no manis vajadzēja sēdēt princim Kvautemokam,. bet pa kreisi viņa sievai — karaliskajai Tečvišpo.
— Tava vieta ir tur, pretējā pusē, o Teskatlipoka, — noteica Otomi, un viņas olīvkrāsas seja viegli pietvīka.
— Man šķiet, princese Otomi, ka dievs var sēdēt tur, kur viņam tīk, — es atbildēju un čukstus piebildu, — starp citu, vai tad dievs var atrast labāku vietu nekā līdzās visbrīnišķīgākajai dievietei zemes virsū?
Viņa atkal nosarka un sacīja:
— Ai nē, es neesmu dieviete, bet tikai mirstīga meitene. Bet, ja tu vēlies, lai mielastu laikā es atrastos tev līdzās, tev jādod tāda pavēle, tad neviens neuzdrīkstēsies nepaklausīt, pat mans tēvs Montesuma ne.
Tad es piecēlos un bezgala kroplā acteku valodā griezos pie augstmaņiem, kas mani apkalpoja:
— Mana vieta lai allaž atrodas blakus princesei Otomi, — tāda ir mana griba!
Kad biju to pateicis, Otomi nosarka vēl vairāk, viesi sāka sačukstēties, bet Kvautemoks pirmajā brīdī sabozās un pēc tam pasmējās. Augstmaņi, mani pavadoņi, paklanījās, un viņu runasvīrs pasludināja:
— Paklausiet Teskatlipokas gribai! Lai karaliskās princeses Otomi vieta būtu līdzās dievam Teskatlipokam, jo dieva labvēlība nākusi pār viņu!
Kopš šī vakara tas aizvien bija tā, izņemot gadījumus, kad man nācās ieturēt maltīti kopā ar pašu Montesv^mu. Pilsētā Otomi tagad nesauca citādi, kā vien par «dieva Teskatlipokas labvēlību iemantojušo svētīto princesi». Ieradumam un māņticībai bija tāds spēks, ka šie [audis sievietei, kas piederēja pie ievērojamākajām valsti, par lielāko pagodinājumu uzskatīja būt nar galda kaimiņieni tam, kurš kaut vai uz īsu laiciņu iemiesojis sevī pasaules dvēseli.
Kad mielasts bija sācies, es pajautāju Otomi, ko tas viss nozīmē.
— Ak vai, — viņa čukstēja, — tu nezini, un pašreiz es arī neuzdrīkstos tev to stāstīt. Teikšu tikai vienu: kaut arī tu esi dievs un drīksti šodien sēdēt, kur vien tik vēlies, pienāks stunda, kad tev vajadzēs gulēt tur, kur tu vis negribēsi. Paklausies — kad būsim beiguši maltīti, paziņo, ka vēlies pastaigāties pils dārzā un ka man tevi jāpavada, tad man droši vien būs izdevība pastāstīt tev visu.
Es sekoju viņas padomam un, mielastam beidzoties, pateicu, ka gribu pastaigāt pa dārziem ar princesi Otomi. Mēs atstājām pili un klejojām drūmo koku paēnā. Kokus līdzīgi līķautam klāja pelēcīgi ķērpji, kas kā vesela sirmgalvju pulka baltās bārdas nokarājās no katra zara, plīvodami un skumji šalkdami nakts vēja brāzienos. Bet mēs diemžēl šeit nebijām vieni, jo kādus divdesmit solus aiz mums nāca visa dižciltīgo pavadoņu varza kopā ar daiļajām dejotājām un muzikantiem, kas lēkādami pūta dažādās balsīs savas nolādētās flautas. Velti es pavēlēju viņiem aprimt, teikdams, ka jau izsenis savs laiks ir lemts spēlēm un dejām un savs — mieram, bet tā bija mana vienīgā vēlēšanās, kas netika izpildīta. Man nekad un nekur vairs nebija miera no viņiem, un tikai tanīs dienās es izpratu, kāds nenovērtējams dārgums dažkārt var būt vientulība.
Tomēr mums ļāva kopā soļot koku paēnā, un, kaut arī griezīgā mūzika mūs vajāja visur, kur gājām, mēs drīz vien bijām iegrimuši sarunā, kas atklāja, kāda briesmīga likteņa ēna kritusi pār mani.
— Zini, teul, — teica Otomi, allaž, kad neviens mūs nevarēja dzirdēt, mani saukdama šai vārdā, — mūsu zemē ir paraža ik gadus izraudzīt jaunu gūstekni par dieva Teskatlipokas, pasaules radītāja, iemiesojumu zemes virsū. Gūsteknim jābūt apveltītam tikai ar divām īpašībām, proti, viņam jābūt dižciltīgam un nevainojami skaistam. Tā nu atgadījās, ka tai dienā, kad tu ieradies šeit, vajadzēja izvēlēties jaunu gūstekni, kur iemiesoties dievam, un tevi izraudzījās tāpēc, ka tu esi gan no dižciltīgas dzimtas, gan skaistāks par jebkuru Anavakas vīrieti. Bez tam tu esi no teulu, Kesalkoatla bērnu cilts, par kuriem tik daudz valodu jau n'onākušas līdz mūsu ausīm un no kuru ierašanās mans tēvs Montesuma bīstas vairāk par visu pasaulē, tāpēc priesteri nosprieda, ka tu varēsi atvairīt no mums kā teulu, tā arī dievu dusmas.
Otomi apklusa, it kā ar grūtībām meklēdama vārdus, lai pateiktu to, kas viņai vēl sakāms, bet es, domādams tikai par dzirdēto, iekšēji gavilēju par sava paša diženumu un par to, ka jaukā princese bija atzinusi mani par Skaistāko no visiem vīriešiem Ana- vakā. Līdz šim es biju sevi uzskatījis par diezgan izskatīgu puisi, bet neviens vīrietis, ne sieviete, ne bērns vēl nekad nebija saucis mani par «skaistu». Taču kas augstu ceļas, tas drīzi dubļos veļas. Tā bija arī tagad.
— Teul, man tas tev jāpasaka, — turpināja Otomi, — kaut gan ir briesmīgi, ka liktenis lēmis, lai tu uzzinātu to tieši no manis. Veselu gadu tu valdīsi kā dievs Tenočtitlanas pilsētā. Tev vajadzēs tikai piedalīties zināmās ceremonijās, un tevi apmācīs dažādās mākslās, bet citādi neviens tevi neapgrūtinās. Tava niecīgākā vēlēšanās būs likums, un, ja tu kādam uzsmaidīsi, tavs smaids tiks iztulkots par labu zīmi un tevi teiks un slavēs. Pat mans tēvs Montesuma izturēsies pret tevi ar bijību kā pret sev līdzīgu, ja vēl ne vairāk. Tev būs pieejami visi prieki, izņemot precības, kas tev būs liegtas līdz divpadsmitajam mēnesim. Tad tev izmeklēs par līgavām četras mūsu zemes visskaistākās meitenēs.
— Bet kas viņas izmeklēs? — es iejautājos.
— Es nezinu, teul, — steigšus atbildēja Otomi. — Es nejaucos šajas slepenajās lietās. Dažkārt lēmējs ir pats dievs, bet citreiz to dara priesteri viņa vietā. Kā nu kuro reizi. Bet uzklausi mani līdz galam, jo tad tu droši vien aizmirsīsi visu pārējo. Mēnesi tu nodzīvosi ar savām sievām, un šis mēnesis paies vienās dzīrēs visos dižciltīgajos pilsētas namos. Bet mēneša pēdējā dienā tevi iesēdinās valdnieka laivā un kopā ar sievām pārvedīs pāri ezeram uz vietu, ko dēvē par «Metālu kausētavu». No turienes tevi aizvedīs uz teokalli, ko sauc par «Ieroču namu», un šai vietā tavas sievas atvadīsies no tevis uz mūžiem. Bet pēc tam — briesmīgi, teul, ka man tas jāsaka! — tu tiksi upurēts tam pašam dievam, kura garu tu iemieso, lielajam dievam Teskatlipokam. Tavu sirdi izraus no krūtīm, tavu galvu nocirtīs un uzspraudīs uz mieta, kas tiek saukts par «Galvu mietu» . . .
Izdzirdis šo drausmīgo spriedumu, es skali ievaidējos, un manas kājas sajodzījās tā, ka tikko nesajimu. Pēc tam mani pārņēma nevaldāms niknums un, aizmirsis tēva padomu, es nolādēju visus šis zemes dievus un tautu, kas tos pielūdz, vispirms acteku un maiju valodā, bet, kad manas šo valodu zināšanas bija izsmeltas, es turpināju zākāt tos spāņu un vecajā labajā angļu valodā.
Bet tad Otomi, kas dažus vārdu bija sapratusi un pārējo uzminējusi, šausmās pacēla rokas un lūdzās:
— Es ļoti lūdzu tevi, teul, nenolādi briesmīgos dievus, lai nelaime nenāk pār tevi uz vietas! Ja tevi izdzirdēs, visi nodomās, ka tevī iemiesojies nevis labs, bet gan ļauns gars, un tev būs tūdaļ jāmirst drausmīgās mokās. Ja arī cilvēki nekā neuzzinās, tevi dzirdēs dievi, kas ir visur.
— Lai dzird! — es atbildēju. — Tie ir tikai viltus dievi, un nolādēta ir šī zeme, kas pielūdz tos. Jūsu elki lemti bojā ejai un kopā ar tiem visi viņu pielūdzēji, — to es tev saku. Man vienalga, lai dzird mani! — Nomirt spīdzinātam tagad ir tas pats kā dzīvot veselu gadu nāves gaidu mokās. Bet es nemiršu viens. Jūsu priesteru izlieto asiņu jūra brēc pēc atriebības pie patiesā dieva, un viņš atriebs!
No šausmām un bezspēcīga niknuma zaudējis sajēgu, es turpināju trakot. Princese Otomi, manu zaimu pārbiedēta un pārsteigta, apstājās, bet mums aizmugurē pīkstēja flautas un lēkāja dejotāji.
Te pēkšņi pamanīju, ka Otomi vairs neklausās manī: viņa stingu skatienu vērās uz austrumiem, it kā būtu tur ieraudzījusi kādu parādību. Tad arī es palūkojos šajā virzienā un redzēju, ka visa debesu pamale kvēloja. No paša apvāršņa līdz debess juma augstākajai vietai Vēdekļveida pletās rēgaini bāla blāzma, kurā vizuļoja uguns dzirkstis. Likās, ka šī drausmīgā vēdekļa kāts atrodas kaut kur uz zemes, bet visu debess austrumu pusi sedz tā spalvas. Es pārstāju lādēties un stāvēju kā sastindzis, bet tai pašā acumirklī no pils puses atskanēja šausmu kliedzieni un ļaudis metās laukā pa visām durvīm, lai vērotu debesu zīmi, kas mirdzēja un liesmoja austrumos.
Un, lūk, no pils dižciltīgo augstmaņu pavadībā, rokas žņaudzīdams, iznāca pats Montesuma, un spokainajā gaismā es redzēju, kā trīs viņa lūpas. Bet brīnums vēl nebeidzās, jo tūlīt no gaišajām debesīm, kas pletās pār pilsētu, nolaidās ugunīga lode; likās, ka tā atbalstās uz paša augstākā tempļa virsotnēm, apgaismodama ar žilbinošu gaismu teokalli un laukumu ap to. Tad tā pagaisa, bet tās vietā atmirdzēja jauna gaisma — dega Kesalkoatla templis.
Izbaiļu kliedzieni un vaimanas izlauzās no visu to cilvēku krūtīm, kas redzēja šos brīnumus Capultepeka pakalnā un tur lejā, pilsētā. Pat es nez kādēļ nobijos, lai gan spilgtā gaisma, ko mēs redzējām šajā un nākošajās naktīs, droši vien nebija nekas cits kā komētas spožums, bet ugunsgrēku templī radīja lodveida zibens. Tomēr tautai un it īpaši Montesumam, kura pratu bija apmājušas valodas, ka ieradušies dīvaini baltādainas cilts cilvēki, kas, ja var ticēt pareģojumam, iznīcinās viņa valsti, šīs zīmes likās ļoti ļaunas. Patiesi, ja arī viņiem vēl bija kādas šaubas par to, kā tās tulkojamas, tad drīz vien šīm šaubām vajadzēja izklīst.
Jo tieši tai brīdī, kad mēs vēl stāvējām mēmi no brīnumiem, cauri pūlim izspraucās tālā ceļā nokusis un noputējis ziņnesis un, nokritis valdnieka priekšā uz vaiga, izņēma no tērpa rakstu tīstokli un pastiepa to vienam no dižciltīgajiem galminiekiem. Bet Montesuma tik ļoti kāroja uzzināt tā saturu, ka viņš, neievērodams nekādas galma paražas, izrāva tīstokli no padomnieka rokām un, attinis to, kvēlojošās debess un liesmojošā tempļa baismajā gaismā sāka lasīt zīmējumu rakstu. Visi klusējot raudzījās valdniekā. Piepeši Montesuma skaļi ievaimanājās un, nometis tīstokli, aizsedza seju ar rokām. Tīstoklis nejauši bija nokritis man tuvumā, un es ieraudzīju uz tā primitīvi zīmētus spāņu kuģu un spāņu bruņās tērptu cilvēku attēlus. Nu es sapratu Montesumas vaimanas: spāņi bija izkāpuši viņa zemes krastā!
Daži padomnieki tuvojās valdniekam, gribēdami to mierināt, bet viņš atgrūda tos, sacīdams:
— Ļaujiet man sērot — sen pareģotais posts ir nācis pār Anavakas bērniem. Kesalkoatla bērni pulcējas manas zemes krastos un nogalina manus ļaudis. Tāpēc ļaujiet man sērot.
Šai acumirklī pie viņa piesteidzās otrs ziņnesis no pils. Viņa sejā bija lasāms izmisums.
— Runā! — pavēlēja Montesuma.
— Ak valdniek, saudzē lūpas, kam jānes tev šāda ziņa. Tava karaliskā māsa Papancina, briesmīgo zīmju pārbiedēta, — un viņš parādīja ar roku uz debesīm, — mirst.
Izdzirdīs, ka viņa mīļotā māsa cīnās ar nāvi, Montesuma klusēdams aizsedza savu seju ar valdnieka mantiju un nedrošiem soļiem devās uz pili.
Austrumos purpursārtā blāzma joprojām zvīļoja un dzirksteļoja līdzīgi ķēmīgiem, nedabiskiem ausmas stariem, bet lejā, pilsētā, uguns nikni aprija Kesalkoatla templi.
Es pagriezos pret princesi Otomi, kas, brīnumu pārņemta, trīsēdama stāvēja man līdzās.
— Vai es tev neteicu, princese Otomi, ka šī zeme ir nolādēta?
— Jā, teul, — atsaucās Otomi. — Un tā patiesi ir nolādēta.
Pēc tam mēs devāmies uz pili, un pat šai baiļu pilnajā stundā
man sekoja muzikanti.