Uz rīta pusi Papancina nomira, un tās pašas dienas vakarā viņu ļoti svinīgi apglabāja Čapultepeka kapsētā līdzās valdnieka karaliskajiem senčiem. Bet šī sabiedrība, kā mēs vēlāk redzēsim, viņai nebija pa prātam.
Tai pašā dienā es uzzināju, ka būt par dievu na\ diez kāda izprieca, jo no manis tika prasīts, lai es apgūtu dažnedažādas mākslas, it īpaši šausmīgo mūzikas mākslu, uz kuru man nekad nebija nesies prāts. Bet šai gadījumā mana paša vēlēšanās neko nenozīmēja. Mani skolotāji, veci vīri, kas sev varētu atrast labāku nodarbošanos, ieradās pie manis, lai apmācītu mani skandināt lautu, un man vajadzēja iemanīties strinkšķināt šo instrumentu. Citi skoloja mani acteku rakstībā, dzejā un citās mākslās, kā nu acteki tās saprata, un visas šīs zināšanas es apguvu ar prieku. Taču es atcerējos visgudros vārdus, ka tas, kas vairo savas.zināšanas, vairo arī savas rūpes. Un patiešām — kādu labumu gan man varēja dot visas šīs zinātnes, ja tām bija lemts drīz jo drīz zust kopā ar mani uz ziedokļa!
Uzzinājis par upurēšanu, sākumā biju izmisis, bet tad pārdomāju, ka briesmas man jau bija draudējušas ne vienreiz vien un ka tomēr allaž biju ticis cauri ar veselu ādu. Varbūt man izdosies izkļūt sveikā arī šoreiz? Lai būtu kā būdams, nāve vēl bija tālu un pagaidām es biju dievs. Tā es nolēmu neatkarīgi no tā, vai miršu vai palikšu dzīvs, man vēlēto laiku nodzīvot, kā pienākas dievam, baudot visu, ko dzīve spēj dot. Un tā es arī darīju. Nevienam gan nekad nav bijušas lielākas iespējas, turklāt tik neparastas, un neviens nebūtu izmantojis tās labāk. Patiešām — ja mani ar nepārvaramu spēku nepārņemtu ilgas pēc manas zaudētās iemīļotās un pēc mājām, es justos gandrīz vai pilnīgi laimīgs, jo manās rokās bija vara un viss ap mani bija brīnumains un neparasts. Bet jāturpina stāsts.
Vairākas dienas pēc Papancinas nāves pilī un arī visā pilsētā valdīja satraukums. Izplatījās dažnedažādas baumas, kas mulsināja cilvēku prātus. Ik nakti ugunīgā blāzma liesmoja austrumos, un ik dienu tika stāstīts par kādu jaunu brīnumu vai zīmi un par spāņu briesmīgajām ļaundarībām. Vairums viņus
uzskatīja par baltādainiem dieviem, par Kesalkoatla bērniem, kas atgriezušies, lai ņemtu savā ziņā zemi, kur kādreiz valdījuši viņu senči.
Vissliktāk no satrauktajiem jutās pats valdnieks. Tajās dienās viņš gandrīz neko neēda, nedzēra un tikpat kā negulēja, tik stipri bailes bija nomākušas viņu. Nemiera pārņemts, Montesuma sūtīja ziņnešus savam senajam sāncensim — gudrajam un bargajam Nesavdlpilli, sabiedrotās Tekskoko valsts valdniekam, un lūdza to atbraukt. Nesavalpilli ieradās; tas bija sirmgalvis ar zvērojošām acīm, kurās bija baismi lūkoties. Es biju viņa un Montesumas tikšanās liecinieks, jo, būdams dievs, es brīvi pastaigājos pa visu pili un drīkstēju pat piedalīties valdnieka padomes sēdēs kopā ar augstmaņiem.
Kad abi valdnieki bija kopā ieturējuši maltīti, Montesuma sāka runāt par redzētajām zīmēm, par teulu parādīšanos un lūdza Nesavalpilli ar savu gudrību izkliedēt neziņas tumsību. Nesavalpilli noglaudīja savu garo, sirmo bārdu un atbildēja, ka, lai cik Mon- tesumam pašlaik smaga sirds, tā drīz vien kļūšot vēl smagāka.
— Uzklausi mani, augsto valdniek, — sacīja sirmgalvis. — Es esmu cieši pārliecināts, ka mūsu valsts dienas ir skaitītas, tāpēc esmu ar mieru sacensties ar tevi bumbu spēlē, liekot ķīlā visu savu valsti, ko gan tu, gan visi tavi senči aizvien alkuši iegūt.
— Un kas jāliek pretī man? — vaicāja Montesuma.
— Spēles noteikumi būs šādi, — sāka skaidrot Nesavalpilli.
— Tu liksi ķīlā trīs cīņu gaiļus, un, ja es uzvarēšu, tu man atdosi tikai to piešus. Bet es likšu pretī visu savu plašo Tekskoko valsti.
— No manis tu prasi tīro nieku, — piezīmēja Montesuma.
— Gaiļu ir daudz, bet valstu maz.
— Un kas par to? — iebilda sirmais valdnieks. — Mēs spēlējam pret likteni. Kāds būs spēles iznākums, tā būs arī notikt. Ja tu laimēsi manu valsti, viss būs labi, bet, ja es laimēšu gaiļus, tad ardievu Anavakas slava, jo mūsu tauta pārstās būt tauta un mūsu zemes sagrābs svešzemnieki.
— Lai top, spēlēsim un paskatīsimies, — piekrita Montesuma, un abi devās uz tlačtli [22] laukumu.
Tur viņi sāka spēli. Sākumā labāk veicās Montesumam, kas sāka skaļi lielīties, ka viņš jau tikpat kā esot Tekskoko valdnieks.
— Lai nu tā būtu! — teica sirmais Nesavalpilli, un ar šo brīdi veiksme mainījās. Lai kā Montesuma arī centās, viņam vairs ne reizi neuzsmaidīja laime. Atri vien spēle beidzās, un Nesavalpilli bija ieguvis gaiļus. Ieskanējās mūzika, galminieki drūzmējās ap sirmo vadoni un apsveica viņu ar uzvaru. Bet viņš tikai smagi nopūtās un sacīja:
— Es labprātāk būtu paspēlējis savu valsti, nekā laimējis šos putnus, jo mana valsts, ja es to būtu pazaudējis, tomēr pārietu mūsu pašu tautas cilvēka rokās. Bet ak posts! — gan mani, gan viņa īpašumi tiks svešzemniekiem, kas gāzīs mūsu dievus pīšļos un laupīs slavu mūsu vārdiem.
To sacīdams, viņš piecēlās un, atvadījies no valdnieka, devās atceļā uz savu valsti; necik ilgi pēc tam viņš nomira, un tādējādi viņam nebija pašam jāpiedzīvo savu pareģojumu piepildījums.
Citurīt pēc Nesavalpilli aizbraukšanas par spāņiem pienāca jaunas ziņas, kas Montesumu izbiedēja vēl vairāk. Baiļu pārņemts, viņš lika atsaukt astrologu, kas visā zemē bija slavens ar saviem pareizajiem pareģojumiem. Astrologs ieradās, un valdnieks pieņēma viņu vienatnē. Nezinu, ko viņš sacīja valdniekam, bet acīmredzot tas nebija nekas patīkams, jo tai pašā naktī Montesuma lika kalpiem sagāzt gudrā māju, un pareģis dabūja galu zem sava mājokļa drupām.
Divas dienas pēc astrologa nāves Montesuma nosprieda, ka es, kas pēc viņa pārliecības arī biju teuls, varu sniegt viņam kādas ziņas. Saulrietā viņš atsūtīja pēc manis un lūdza kopā ar viņu pastaigāties pa dārzu. Es ierados ar saviem mūziķiem un pavadoņiem, kuri mani neatstāja mierā nevienu mirkli, bet valdnieks pateica, ka gribot ar mani parunāt divatā, un pavēlēja visiem paiet malā. Tad viņš sāka staigāt vareno ciedru paēnā, un es gāju līdz, turēdamies soli aiz viņa.
— Teul, — ierunājās beidzot Montesuma, — pastāsti man par saviem tautas brāļiem un pasaki, kāpēc viņi izkāpuši mūsu krastos. Bet, pielūko, runā tikai patiesību!
— Ai Montesuma, tie man nav nekādi tautas brāļi, — es atbildēju, — kaut arī mana māte bija viņu cilts.
— Vai es tev, teul, neliku runāt tikai patiesību? Ja tava māte bija no viņu vidus, tad taču arī tev jābūt viņu cilts, jo vai tu neesi kauls no mātes kaula un miesa no mātes miesas?
— Kā valdniekam tīk, — es palocījos un sāku stāstīt par spāņiem —' par viņu zemi, par viņu varenību, nežēlību un neremdināmām alkām pēc zelta. Montesuma kāri klausījās, bet man šķita, ka viņš stāstītajam neko daudz vis neticēja, jo bailes viņu bija padarījušas ārkārtīgi aizdomīgu. Kad es apklusu, viņš man atkal vaicāja:
— Kāpēc tad viņi ieradušies Anavakā?
— Es baidos, valdniek, ka viņi atnākuši, lai šo zemi sagrābtu vai vismaz lai izlaupītu visas tās bagātības un gāztu tās dievus.
— Kādu padomu tu man dosi, teul? Kā aizstāvēties pret šiem varenajiem vīriem, kas tērpti tēraudā un auļo niknu, mežonīgu zvēru mugurās? Viņiem ir tādi rīki, kuri dārd kā pērkons un no kuru skaņām krīt simtiem ienaidnieku, un rokās viņi tur mirdzoša sudraba ieročus. Ak vai! Viņiem pretoties nav iespējams, jo viņi ir Kesalkoatla bērni, kas atgriezušies, lai atgūtu savu zemi. Es jau no pašas bērnības zināju, ka šis Jaunums nāks pār mani, un nu tas ir atnācis.
— Es esmu tikai dievs, —atteicu viņam, — bet, ja zemes valdnieks Jauj man runāt, es sacīšu, ka atbilde ir pavisam vienkārša. Uz spēku atbild ar spēku! Teulu ir maz, un pret katru no viņiem tu vari raidīt tūkstoš karavīru. Uzbrūc viņiem tūlīt, negaidi, kamēr viņi sev atradīs sabiedrotos, bet satriec viņus uzreiz!
— Un to man iesaka tāds, kura māte bijusi teulu cilts, — ar dzēlīgu izsmieklu noskaldīja valdnieks. — Pasaki man vēl, padom- niek, kā lai es uzzinu, vai, cīnoties pret viņiem, es necīnos pret dieviem, un kā lai es izdibinu šo cilvēku vai dievu īstenās vēlēšanās un nodomus, ja viņi nerunā manā mēlē, bet es nesaprotu viņējo?
— Ai Montesuma, to izdarīt ir viegli, — es attraucu. — Es protu viņu valodu; sūti mani, es visu uzzināšu.
To teikdams, es jutu, ka mana sirds, cerību spārnota, sāka straujāk pukstēt, jo varbūt, nokļūstot pie spāņiem, man izdotos glābties no ziedokļa. Spāņi man likās kā saite starp mani un dzimteni. Viņi bija atbraukuši šurp ar kuģiem, un kuģi taču var atgriezties pa to pašu ceļu atpakaļ. Lai gan pagaidām par savu likteni sūdzēties nevarēju, saprotams, es no tiesas būtu laimīgs, ja atrastos atkal starp kristiešiem.
Kādu brīdi Montesuma vērās manī un tad noteica:
— Teul, tu laikam tik tiešām turi mani par muļķi. Kā tev var ienākt prātā, ka es sūtīšu tevi pie viņiem, lai tu saviem tautas brāļiem pastāstītu par manām bailēm, par manu nespēku un lai tu viņiem varētu parādīt visas mūsu vājās vietas? Kā tu domā, vai es nezinu, ka tu esi teulu izlūks, kas iesūtīts pie mums, lai izdibinātu visu par mūsu zemi! Nelga, es to zināju jau pašā sākumā un zvēru pie dieva Uicilopočtli: ja tu nebūtu apsolīts Teskatlipo- kam, tava sirds rīt pat kūpētu uz Uicilopočtli altāra! Piesargies un nedod man vairs melīgus padomus, jo citādi tavs gals pienāks ātrāk, nekā tu pats domā. Zini, es tevi iztaujāju ar nolūku, pēc dievu pavēles, kas bija ierakstīta šīsdienas upuru sirdīs. Manas
sarunas nolūks un dievu pavēle bija, lai es uzzinu tavas domas un vairos no padomiem, kādus vien tu man dotu. Tu iesaki man cīnīties ar teuliem, tāpēc es ar viņiem necīnīšos, bet sagaidīšu tos ar dāvanām un laipniem vārdiem, jo labi zinu: tu gribi, lai es daru tikai to, kas mani pazudinās!
Visu to Montesuma pateica nikni, bet nepaceļot balsi; viņš stāvēja, zemu noliecis galvu un sakrustojis uz krūtīm rokas, un es redzēju, ka dusmu trīsas drebināja visu viņa miesu. Es stipri, izbijos, jo apzinājos, ka viens vienīgs varenā valdnieka galvas mājiens spēj mani aizraidīt mokpilnā nāvē, kaut arī biju dievs, un tomēr mani pārsteidza šā citkārt tik gudrā cilvēka aprobežotība. Kāpēc viņam vajadzēja raudzīties ar tādām aizdomām uz mani un ļaut māņticībai iegrūst viņu postā? Šodien es to saprotu.
Montesuma pats nebija vainīgs: liktenis virzīja ikvienu viņa soli, un likteņa balss runāja ar viņa muti. Acteku dievi tik tiešām bija viltus dievi, bet nu es zinu, ka aiz ķēmīgajiem akmens tēliem slēpās velnišķīgi nežēlīgais priesteru prāts, — ne velti taču viņi teica, ka dieviem ir tīkami asiņainie cilvēku upuri. Un, kad valdnieks ar priesteru starpniecību vērsās pie saviem elku dieviem, tie deva viņam aplamus padomus, lemjot iznīcībai gan pašus, gan visus, kas tos pielūdza, jo tā bija iepriekš nolicis kāds, kas ir par tiem varenāks.
Kamēi mēs runājām, saule strauji norietēja, un visa pasaule iegrima tumsā. Gaisma vēl kavējās vienīgi uz sniegotajām vulkānu Popokatepetla un Ikstaksivatla virsotnēm, krāsodama tās baismīgi» sarkanas.
Vēl nekad mirusī sieviete, kas atdusējās savā mūžīgajā katafalkā uz Ikstaksivatla, nebija man šķitusi tik skaidri-saredzama un brīnumaina kā tonakt. Iespējams, ka tikai mana iztēle tai piešķīra asinīm pārplūdušas un apbedīšanai sagatavotas sievietes veidolu.
Bet acīmredzot tā nebija tikai mana iztēle vien, jo, kad Montesuma beidza mani pelt un viņa skatiens nejauši skāra vulkānu, arī viņš nespēja no tā atraut acis.
— Skaties, teul! — viņš sacīja, drūmi iesmiedamies, — tur guļ Anavakas tautas līķis, slacīts asinīm un gatavs apbedīšanai. Vai nāvē tas neizskatās briesmīgs?
ns
Tikko viņš bija šos vārdus teicis un pagriezies, lai dotos projām, no kalna atskanēja žēlabainas gaudas — tik mežonīgas un pārdabiskas skaņas, ka man asinis stinga dzīslās. Montesuma šausmās sagrāba manu roku, un mēs abi, acis nenovērsuši, raudzījāmies uz kalnu. Mums šķita, ka notiek brīnums: asiņainais, baigās, sārtās gaismas apspīdētais gulošās sievietes stāvs piecēlās vai likās pie
10 - 4557
ceļamies no sava akmens katafalka. Viņa cēlās lēni, it kā mozdamās no miega, un beidzot izslējās stāvus kalna virsotnē, sniegdamās augstu gaisā. Šausmās trīcēdami, mēs vērojām milzīgo, asinīm aptraipītajās drānās tērpto augšāmcēlušos mirušo.
Pāris mirkļu rēgs stāvēja nekustīgi, lūkojoties lejup uz Tenoč- titlanu, tad pēkšņi ar žēlabu pilnu žestu pacēla savas varenās rokas, un tai pašā brīdī to apņēma nakts tumsa, bet žēlie vaidi lēnām izgaisa.
— Saki, teul, — valdnieks cīnījās pēc elpas, — vai tad man nav pamata baiļoties, ja manas acis ik dienas redz šādas zīmes? Ieklausies, kā vaimanā pilsētā; mēs neesam vienīgie, kas redzējuši šo skatu. Dzirdi, kā ļaudis kliedz aiz šausmām un priesteri rībina bungas, lai no mums novērstu ļauno zīmi! Raudi, mana tauta, lūdziet dievus, priesteri, un nesiet upurus dieviem, jo jūsu bojā ejas diena ir tuvu! Ai Tenočtitlana, visu pilsētu pilsēta, es redzu tevi izpostītu un sagrautu, tavas pilis ugunsgrēkos nomelnējušas, tavus tempļus apgānītus, brīnišķos dārzus aizaugušus. Es redzu tavas dižciltīgās sievietes kā svešzemnieku piegulētājas, tavus prinčus kā viņu kalpus, kanālus sārtus no tavu bērnu asinīm, dambjus aizsprostotus ar viņu kauliem. Nāve ir tev visapkārt, negods ir tava dienišķā maize, izmisums — tava tiesa. Ardievu, pilsētu pilsēta, manu senču šūpulis, kurā arī es esmu audzis.
Tā vaimanāja Montesuma naksnīgajā tumsā, un, viņam skaļi dodot vaļu savām bēdām, parādījās pilnais mēness, liedams savu blāvo spīdumu pāri spokainajos sūnu ģērbos tērptajiem ciedru cariem. Mēness gaisma apspīdēja stalto Montesumas stāvu, viņa bēdās sagrauzto seju, vājās rokas, kuras viņš savās pravietiskajās mokās nemierīgi cilāja, manas mirdzošās drānas, šausmās sastingušo galminieku baru un mūziķus, kas bija pārstājuši spēlēt. Atlidoja vāja vēja brāzma, kas skumji nošalca vareno koku lapotnē un atbalsojās pret Capultepeka pakalna klintīm. Nekad nebiju redzējis dīvaināku un noslēpumaināku ainu, vēl nedzimušu šausmu pilnu kā šo, kad varenais valdnieks apraudāja savas tautas un savas varenības krišanu! Un vēl taču nekāda nelaime nebija skārusi ne vienu, ne otru, bet viņš jau zināja, ka gan ļaudis, gan viņa diženums ir nolemts iznīcībai, un vaimanas nāca no sirds, ko bija salauzusi tikai nelaimes ēna.
Bet šīs nakts brīnumi vēl nebija beigušies.
Kad Montesuma bija mitējies izkliegt savus pravietiskos redzējumus, es padevīgi pavaicāju, vai man neatsaukt galminiekus, kas parasti bija ap viņu, bet tagad turējās zināmā attālumā no mums.
— Nē, — valdnieks atteica, — es nevēlos, lai viņi manā sej'ā redzētu bēdas un izbailes. Lai kas arī baidītos, vismaz man jāizīd 6
liekas drosmīgam. Nāc mazliet ar mani pastaigāties, teul, un, ja tu esi nodomājis mani nogalināt, es neskumšu.
Es neko neatbildēju un klusēdams sekoju Montesumam, kad viņš devās lejup pa vienu no vistumšākajām takām, kas vijās starp ciedriem. Te es būtu varējis viņu viegli nogalināt, ja būtu to gribējis, bet kāds gan man būtu labums no šādas rīcības? Bez tam mana sirds vairījās no slepkavības domām, kaut arī zināju, ka Montesuma ir mans ienaidnieks.
Valdnieks, nebildis ne vārda, nosoļoja vairāk par jūdzi, gan iedams koku ēnā, gan pa atklātu vietu, kur bija krāšņu ziedu pilni dārzi, kamēr nonāca pie vārtiem, kas veda uz karaliskās dzimtas mūžīgās atdusas vietu. Tieši pretī vārtiem bija redzamas velēnas, pār kurām lija spoža mēness gaisma. Šajā vietā gulēja kaut kas balts, kas līdzinājās sievietes ķermenim. Te Montesuma apstājās, raudzīdamies uz vārtiem, un teica:
— Šie vārti atvērās pirms četrām dienām manai māsai Papan- cinai. Diezin pēc cik ilga laika tie vērsies man?
Viņam runājot, zālē gulošais baltais stāvs, ko es redzēju, bet Montesuma vēl nebija pamanījis, sakustējās, it kā mostoties no miega. Kā sniegotais tēls kalnā bija sakustējies, tāpat sakustējās arī šis, kā tas bija piecēlies, tā piecēlās arī šis, kā tas bija izstiepis augšup savas rokas, tāpat arī šis izstiepa savējās. Tagad Montesuma viņu ieraudzīja un sāka trīcēt, un arī mani pārņēma trīsas.
Sieviete — jo tā bija sieviete — lēnām tuvojās mums, un mēs varējām saskatīt, ka viņa bija tērpta mirstamās drānās. Pēc īsa brīža viņa pacēla galvu, un mēness gaisma krita pār viņas seju. Montesuma skaļi ievaidējās, un es ievaidējos līdz ar viņu, jo mēs pazinām smalko, bālo princeses Papancinas seju, — tās pašas Papancinas, kas jau četras dienas še gulēja kapā.
Viegliem un nedzirdamiem soļiem, it kā staigātu miegā, viņa mums tuvojās, kamēr apstājās krūma priekšā, kura ēna mūs aizsedza. Te Papancina — vai Papancinas gars — paraudzījās mūsos aklām, tas ir, atvērtām, bet neko neredzošām acīm.
— Montesuma, mans brāli, vai tu esi šeit? — viņa ierunājās Papancinas balsī. — Lai gan manām acīm tu esi slēpts, jūtu, ka tu esi man līdzās.
Tad Montesuma iznāca no ēnas un nostājās vaigu vaigā ar mirušo.
— Kas tu esi? — viņš vaicāja. — Tu, kas pieņēmusi mirušās izskatu un esi tērpta mirušās drānās, kas tu esi?
10*
j— Es esmu Papancina, — atsaucās viņa. — Esmu no mirušajiem augšāmcēlusies, lai atnestu tev vēsti, mans brāli Montesuma.
147
— Kādu vēsti tu man nes? — valdnieks taujāja aizsmakušā balsī.
— Es nesu tev vēsti par bojā eju. Tava valsts kritīs pīšļos, drīz tu mirsi un kopā ar tevi desmitiem tūkstošu tavu pavalstnieku. Četras dienas es mitu starp mirušajiem, un tur es redzēju tavus viltus dievus, kas nav vis dievi, bet velni. Tur, iegrūstus neizsakāmās mokās, es redzēju priesterus, kas viņiem kalpo, un daudzus no tiem, kuri šos dievus pielūdz. Anavakas tauta lemta iznīcībai, tāpēc ka tā godā šos viltus dievus.
— Papancina, māsa, vai tev tiešām nav neviena mierinājuma vārda? — Montesuma prašņāja.
— Neviena, — atbildēja viņa. — Ja tu atteiksies no viltus dieviem, tu, iespējams, glābsi savu dvēseli, bet savu un savas tautas dzīvību tev vairs neglābt.
Tad Papancina novērsās un pazuda koku ēnā; es dzirdēju, kā nošvīkstēja viņas mirstamās drānas, pieskaroties zālei.
Montesumu pārņēma nevaldāms niknums, un viņš skaļi brēca:
— Esi nolādēta, māsa Papancina! Kāpēc tu atgriezies no mirušajiem, lai atnestu man šīs Jaunās ziņas? Ja tu man vēstītu cerību, ja tu parādītu ceju uz glābiņu, es tevi sveiktu ar prieku. Ej atpakaļ pie mirušajiem, un lai zemes smagums nospiež tavu sirdi uz mūžu! Bet mani dievi — tos -pielūdza mani tēvi, un arī es tos pielūgšu, kamēr vien dzīvošu. Jā, kaut arī viņi mani atstātu, es viņus tik un tā neatstāšu! Dievi ir sadusmoti, jo upuru ziedokļos ir maz; tāpēc no šī brīža es tos divkāršošu! Jā, es pavēlēšu upurēt pašus priesterus, tāpēc ka viņi pametuši novārtā dievu godināšanu.
Montesuma trakoja kā jau vāja rakstura cilvēks, kas aiz šausmām zaudējis prātu, un dižciltīgie un galminieki, kas viņam bija sekojuši zināmā attālumā, tagad drūzmējās ap viņu, nobijušies un neizpratnē.
Pēdīgi trakošanai pienāca gals, jo Montesuma, plosīdams vājajām rokām savu valdnieka tērpu un izraudams sev matu kušķus no galvas un bārdas, nokrita zemē un sāka raustīties krampjos.
Galminieki viņu ienesa pilī, un trīs dienas un trīs naktis valdnieku neviens neredzēja. Tomēr tas, ko viņš bija teicis par upuriem, nebija tukši draudi, jo kopš tās nakts upuru skaits visā zemē tika divkāršots. Krusta ēna jau krita pār Anavakas altāriem, bet pret debesīm joprojām vijās upuru dūmi, un no teokalli virsotnēm aizvien vēl atskanēja gūstekņu spalgie kliedzieni. Velnišķīgo dievu stunda jau bija situsi, bet viņi vēl arvien vaca kopa savu pēdējo asiņaino ražu, un tā bija bagāta.
Es, Tomass Vingfīlds, skatīju šīs zīmes pats savām acīm, bet kas tās bija — vai patiesi no augšas sūtīts brīdinājums vai māņi, ko radīja nejaušas dabas parādības, to nemāku teikt. Visa zeme tais dienās bija šausmu pārņemta, un pilnīgi iespējams, ka cilvēku satrauktie prāti uzskatīja par nelaimīgām tādas zīmes, kam citkārt neviens nebūtu pievērsis uzmanību.
Viss, kas sacīts par Papancinas augšāmcelšanos, ir tīrā patiesība, kaut gan var būt, ka viņa bija tikai ieslīgusi dziļā nesamaņā un nemaz nebija mirusi. Vismaz viņa vēl pagaidām neatgriezās atpakaļ mirušo valstī, jo, lai gan es pats viņu nekad vairs nesatiku, saka; ka Papancina vēlāk pieņēmusi kristīgo ticību un stāstījusi brīnumainus stāstus par to, ko redzējusi nāves valstībā. [23]