Kopš tās dienas, kad mani izraudzīja par dievu Teskatlipoku, līdz spāņu ienākšanai šajā zemē bija pagājuši vairāki mēneši, un visā šai laikā pilsētā valdīja satraukums. Atkal un atkal Montesuma sūtīja pie Kortesa sūtņus, kuri dāvanām nesa milzum daudz zelta un dārgakmeņu, un lūdza viņu doties projām. Naivais valdnieks neaptvēra, ka, parādot tik lielu bagātību, viņš izmeta ēsmu, kas noteikti pamudinās vanagu uzklupt pašam devējam.
Kortess ar šiem ziņnešiem atsūtīja pieklājīgas atbildes un dāvanai dažus lētus nieciņus, un tas arī bija viss.
Bet tad spāņi devās uz priekšu zemes iekšienē, un Montesuma ar izbailēm uzzināja, ka uzvarēta kareivīgā tlakskaliešu cilts. Tie gan bija viņa mūžsenie niknie ienaidnieki, tomēr arī bija pretojušies baltajiem cilvēkiem. Pēc tam pienāca ziņa, ka uzvarētie tlakskalieši kļuvuši par savu neseno pretinieku sabiedrotajiem un kalpiem un tagad tūkstošiem viņu vismežonīgāko karavīru dodoties kopā ar spāņiem pret svēto pilsētu Colulu. Vēl pēc kāda laiciņa kļuva zināms par asinspirti Čolulā, kur pilsētas svētie vai, pareizāk, nešķīstie dievi tikuši nogāzti no saviem altāriem.
Visvisādi brīnumi tika stāstīti par spāņiem, par viņu drošsirdību un spēku, par viņu bruņām, par pērkona dārdiem, kas kauju laikā atskanot no viņu ieročiem, par mežonīgajiem dzīvniekiem, uz kuriem tie sēdēja. Kādudien Montesumam atnesa divu kaujā nogalināto balto cilvēku galvas, divas nežēlīga izskata, matiem noaugušas milzīgas galvas, bet kopā ar tām — zirga galvu. Ieraugot šīs drausmīgās atliekas, Montesuma aiz bailēm gandrīz vai zaudēja samaņu, bet tomēr lika tās uzstādīt lielajā templī uz mūra dzegām un izziņot, ka šāds liktenis gaidot ikvienu, kas uzdrošināsies iebrukt Anavakā.
Tolaik Montesumas valsts lietās valdīja galīgs sajukums. Ik dienas sanāca augstmaņu, virspriesteru un kaimiņos dzīvojošo draudzīgo cilšu vadoņu padomes. Daži deva vienu padomu, citi — otru, bet gala iznākums bija tikai vilcināšanās un tīrais neprāts. Ai, ja Montesuma tais dienās būtu tikai uzklausījis dižā Kvautemoka balsi, Anavaka tagad nebūtu spāņu
īpašums! Kvautemoks nemitīgi lūdza Montesumu atmest visas bailes un, kamēr vēl nav par vēlu, pieteikt teuliem atklātu karu, nesūtīt vairs sūtņus un dāvanas, bet savākt neskaitāmos karapulkus un sagraut ienaidnieku kalnu pārejās.
Bet Montesuma vienmēr atteica:
— Kāda tam nozīme, brāļadēl? Kā es varu cīnīties pret šiem cilvēkiem, ja paši dievi ir viņu pusē? Protams, ja dievi grib, viņi var palīdzēt, bet, ja ne, es par sevi un savu likteni neraizējos. Vienīgi, kas notiks ar manu tautu, kas notiks ar sievietēm un bērniem, ar sirmgalvjiem un vārgajiem? Vai mums!
Tad viņš parasti aizklāja seju un sāka vaidēt un raudāt kā mazs bērns, bet Kvautemoks ikreiz viņu atstāja, nespēdams bilst ne vārda aiz dusmām par šādu lielā valdnieka muļķību, taču līdzēt viņš te neko nevarēja. Kvautemoks, tāpat kā es, bija pārliecināts, ka pašas debesis Montesumam atņēmušas saprātu, lai Anavaku izpostītu. v
Skaidrības labad jāsaka, ka es, Tomass Vingfīlds, kaut arī mans dieva stāvoklis deva man iespējas zināt visu, kas notika, tomēr nebiju nekas vairāk kā sīks putu burbulis lielo notikumu bangās, kas tolaik brāzās pāri Anavakas valstij. Tiesa, es biju putu burbulis, kas atradās šo bangu virsotnē, bet varas man tolaik nebija vairāk kā putām viļņu mugurā. Montesuma man neuzticējās, jo uzskatīja mani par spiegu; priesteri raudzījās uz mani kā uz dievu un nākošo upuri, un vienīgi mans draugs Kvautemoks un arī Otomi, kas mani slepus mīlēja, paļāvās uz mani. Es bieži sarunājos ar viņiem, izskaidrodams tiem notikumu īsto jēgu. Bet viņi abi tāpat bija bezspēcīgi, jo, kaut arī Montesumas saprāts vairs nebija kapteinis, viņa vara tomēr vadīja valsts kuģi te uz vienu, te uz otru pusi, gluži tāpat kā stūre virza stūrmaņa pamestu kuģi pretī bojā ejai, un tas svaidās vēja un straumes varā.
Ļaudis bija vai prātu zaudējuši aiz bailēm, bet tam par spīti, varbūt pat tieši tāpēc, viņi nevaldāmi nodevās baudām, nomainot tās tikai ar reliģiskām ceremonijām. Tais dienās neviens nepalaida garām nevienus svētkus, un nevienā ziedoklī netrūka upura. Līdzīgi upei, kas paātrina savu gaitu, tuvodamās stāvai kraujai, pār kuru tai lemts brāzties, Anavakas tauta, paredzēdama savu bojā eju, it kā pamodās un sāka dzīvot kā vēl nekad. No rīta līdz vakaram simtiem tempļu virsotnēs skanēja upuru kliedzieni, un no vakara līdz rītam ielās bija dzirdamas nemitīgas uzdzīves atbalsis. «Pret mums dodas aizjūras dievi, — runāja ļaudis, — tāpēc ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs visi mirsim.» Sievietes, kas tika uzskatītas par tikumīgām, izrādījās netikles, goda vīri kļuva par neliešiem, un neviens tos nekaunināja; jā, pat bērni tais dienās klaiņoja iereibuši pa ielām, lai gan šādu lietu acteki uzskatīja par vispretīgāko.
Valdnieks atstāja Čapultepeku un ar visu savu galmu pārvietojās uz pili plašajā laukumā iepretī templim. Šī pils bija īsta pilsēta pilsētā, jo zem tās jumtiem naktīs dusu rada pāri par tūkstoš cilvēku, nemaz nerunājot par dažnedažādiem punduriem un kropļiem, par simtiem meža putnu un zvēru sprostos. Seit es dzīroju ik dienas, ar ko vien gribēju, bet, dzīrēm apnīkot, es, tērpies mirdzošās drānās, augstmaņu bara un valdnieka pāžu pavadībā izgāju ielās, strinkšķinādams lautu (zināmā mērā es šo ienīsto mūzikas rīku biju jau apguvis). Tad ļaudis klaigādami metās laukā no savām mājām un klanījās manā priekšā, bērni apbēra mani ziediem, meitenes dejoja ap mani, skūpstīdamas man rokas un kājas, līdz beidzot mani jau pavadīja milzīgs pūlis. Un arī es dejoju un kliedzu kā ciema muļķītis, jo man liekas, ka tais dienās mani it kā bija pārņēmis kāds dīvains neprāts, bet varbūt arī tas bija pielūgsmes skurbums. Es centos aizmirst savu nelaimi, gribēju aizmirst, ka esmu lemts upurēšanai un ka ikkatra diena tuvina manai sirdij asiņaino priestera nazi.
Es gribēju aizmirsties, bet tas diemžēl nebija manos spēkos. Mielastos izdzertā meskala [24] un pulkes* dvinga manā galvā izgaisa; ziedu smarža, sieviešu daiļums un tautas cieņa mani vairs nespēja saviļņot; bez mitas es prātoju par savu likteni un ar ilgām domāju par iemīļoto meiteni tālumā un dzimto māju. Viņās dienās man šķita, ka mana sirds būtu lūzusi vai arī es būtu padarījis sev galu, ja nebūtu bijis Otomi maigās sirsnības. Bet šī dižā un daiļā sieviete allaž bija kopā ar mani, lai tūkstoš veidos uzmundrinātu mani, un laiku pa laikam viņa izmeta neskaidrus cerību vārdus, kas manām asinīm lika dzīslās ritēt straujāk.
Es gribu atgādināt, ka, sastopot Otomi Montesumas galmā pirmoreiz, viņa man likās daiļa un manai sirdij tīkama. Bet tagad, kaut arī viņa joprojām man šķita tikpat skaista, manā šausmās stingstošajā sirdī nebija vietas maigām jūtām ne pret Otomi, ne kādu citu sievieti. Kad nebiju apreibis no vīna vai pūļa pielūgsmes, es domāju, kā izlīgt ar debesīm, pēc kurām es jutu vajadzību.
Tomēr es bieži runāju ar Otomi, stāstīju viņai par mūsu ticību un daudzām citām lietām, tāpat kā kādreiz biju stāstījis Marinai, kas tagad, kā mēs padzirdējām, bija spāņu vadoņa Kortesa mīļākā un tulks. Otomi uzmanīgi klausījās, nenovērsdama no manis savus maigos skatienus, bet tas ari bija viss, jo no visām sievietēm Otomi bija viskautrīgākā, tāpat kā viņa bija arī vislepnākā un visskaistākā.
Tā tas turpinājās, kamēr spāņi, atstājuši Colulu, uzsāka gājienu pret Mehiko.
Kādu rītu sēdēju dārzā ar lautu rokās. Augstmaņi, kas piederēja pie manas svītas, līdz ar maniem skolotājiem pulcējās bij gā attālumā man aiz muguras. No savas vietas varēju redzēt ieeju zālē, kurā ik rītus pulcējās valdnieka padome, un es ievēroju, ka pēc prinču aiziešanas sāka ierasties priesteri, bet pēc tam parādījās brīnumdaiļu meiteņu grupa pusmūža sieviešu pavadībā.
Princis Kvautemoks, kas pēdējā laikā smaidīja pavisam reti, pienāca visai jautrs pie manis un pajautāja, vai es zinot, kas tur notiek. Es atbildēju, ka nezinu un man par to maz daļas; droši vien Montesuma vāc kādu neparastu dāvanu, lai to sūtītu saviem spāņu saimniekiem.
— Sargies tā runāt, teul! — augstprātīgi mani nobrīdināja princis. — Tavi vārdi varbūt ir patiesi, un tomēr, ja es tevi nemīlētu, tev nāktos tos nožēlot, kaut arī tevī mīt Teskatlipokas gars!
Tad, dusmās piecirzdams kāju pie zemes, viņš turpināja:
— Mana tēvabrāļa neprāts novedis mūs tiktāl, ka kļuvušas iespējamas tādas runas! Ja es būtu Anavakas valdnieks, nepaietu ne nedēļa, un visu šo Colulā iebrukušo teulu galvas greznotu, lūk, tur tā tempļa dzegu!
— Sargies tā runāt, princi, — es viņu pārmēdīju, — jo ir tādi, kas, izdzirdēdami šādu runu, liktu tev nožēlot tavus vārdus. Bet kādu dienu tu vari kļūt par valdnieku, un tad mēs redzēsim, kā tu tiksi galā ar teuliem. Ja arī es to neredzēšu, vismaz citi to piedzīvos. Bet kas tur notiek? Vai Montesuma sev izrauga jaunas sievas?
— Jā gan, viņš izrauga sievas, tikai ne sev. Zini, teul, tev vairs nav atlicis daudz laika. Montesuma kopā ar priesteriem izvēlas meitenes, kas kļūs tavas sievas.
— Manas sievas? — es iekliedzos, pielēkdams kājās. — Sievas cilvēkam, kura līgava ir nāve? Kāda man daļa gar mīlu un precībām! Paies pāris īsas nedēļas, un mani gaidīs ziedoklis. Ai Kvau- temok, tu saki, ka mīlot mani. Es tev reiz izglābu dzīvību. Ja tu patiešām mani mīli, tu tagad izglābtu mani, kā zvērēji.
— Es zvērēju, ka atdošu savu dzīvību par tavējo, ja tas būs manā varā, teul, un šo zvērestu esmu gatavs turēt, jo ne visi savu dzīvību vērtē tik augstu kā tu, mans draugs. Bet palīdzēt es tev tik un tā nespēju: tu esi veltīts dieviem, un, kaut arī es mirtu simtkārt, tas neglābtu tevi no tava likteņa. Tevi nekas nevar glābt kā tikai debesu roka, ja vien tā grib. Tāpēc, teul, priecājies, kamēr vēl spēj, un, kad pienāks tava stunda, mirsti kā vīrs! Tavs liktenis ne ar ko nav ļaunāks par manējo un daudzu citu cilvēku likteni, jo nāve gaidā mūs visus. Paliec sveiks!
Kad princis bija aizgājis, es piecēlos un, atstājis dārzu, devos uz istabu, kur parasti pieņēmu tos, kas ieradās palūkoties uz dievu Teskatlipoku, kā tie mani dēvēja. Apsēdies savā zeltītajā guļas vietā, es tinos tabakas dūmos. Par laimi, biju viens, jo bez manas atļaujas neviens neuzdrīkstējās šeit ienākt.
Pēkšņi mans galvenais pāžs paziņoja, ka kāds vēloties ar mani runāt. Noguris no domāšanas, es pamāju ar galvu, ļaudams šim cilvēkam ienākt. Pāžs aizgāja, un manā priekšā parādījās sieviete ar aizsegtu seju. Es izbrīnījies paskatījos viņā, liku tai atsegt seju un runāt. Viņa paklausīja, un es ieraudzīju, ka mana viešņa ir princese Otomi.
Pārsteigts piecēlos, jo parasti princese nekad nenāca pie manis viena. Tāpēc iedomājos, ka viņai ir . kādas jaunas ziņas vai arī viņa nāk sakarā ar kādu man nezināmu paražu.
— Es tevi lūdzu, sēdies, — apmulsusi teica Otomi. — Tev neklājas stāvēt manā priekšā.
— Kāpēc ne, princese? — es jautāju. — Pat ja es necienītu tavu augsto kārtu, tas pieklātos tava skaistuma dēļ.
— Pietiek vārdu! — Otomi ar slaidās rokas mājienu mani pārtrauca. — Es esmu ieradusies pie tevis, Teskatlipoka, pēc senas paražas, jo man uzticēts tev nodot ziņu. Ir izraudzītas tās, kas kļūs tavas sievas. Man tev jānosauc viņu vārdi.
— Runā, otomi cilšu princese!
— Tās ir … — un viņa nosauca triju meiteņu vārdus. Es zināju, ka šīs meitenes bija valstī visskaistākās.
— Man likās, ka vajadzētu būt četrām, — es dzēlīgi nosmējos. — Jeb vai man ceturtā tikusi noblēdīta?
— Ir arī ceturtā, — atbildēja Otomi un atkal apklusa.
— Nosauc viņas vārdu! — es iesaucos. — Kāda skuķe tad vēl izraudzīta par sievu upurēšanai lemtajam noziedzniekam?
— Tev izraudzīta kāda, kam bija citādi goda nosaukumi nekā tie, kuros tu viņu sauc, Teskatlipoka.
Es vaicājoši pavēros viņā, un Otomi klusu turpināja:
— Ceturtā un pirmā starp tām esmu es, Otomi, otomi cilšu princese, Montesumas meita.
— Tu! — es iekliedzos, noslīgdams atpakaļ spilvenos. — Tu!
— Jā, es. Klausies: priesteri mani izraudzīja kā daiļāko meiteni valstī, kaut gan neesmu šāda goda cienīga. Mans tēvs, valdnieks, sadusmojās un sacīja, ka viņa meita neparko pasaulē nekļūšot sieva gūsteknim, kam jāmirst uz ziedokļa. Bet priesteri atbildēja, ka tagad, kad dievi saniknoti, neesot īstā reize prasīt izņēmumu karaliskajām asinīm. «Vai tad pirmā sieviete valstī lai tiek dievam liegta?» — viņi jautāja. Tad mans tēvs nopūtās un teica, lai notiekot, kā es vēloties. Un es, tāpat kā priesteri, sacīju, ka mūsu galīgajā izmisumā lepnajiem jāpazemojas līdz pīšļiem, pat tiktāl, ka jākļūst par sievu gūstītam vergam, kas nosaukts par dievu un lemts ziedoklim. Un tā es, otomi cilšu princese, biju ar mieru kļūt par tavu sievu, Teskatlipoka, lai gan iespējams, ka es nebūtu devusi savu piekrišanu, ja toreiz būtu zinājusi, ko tagad lasu tavās acīs. Varbūt savā pazemojumā es cerēju iegūt mīlu kaut uz īsu mirkli un nolēmu mainīt mūsu tautas paražu, nobeidzot savas laulības līdzās upurim uz ziedokļa, jo to darīt, ja vien pati vēlos, man ir tiesības. Taču es skaidri redzu — es neesmu tev tīkama, un, lai gan man atsaukt piekrišanu ir jau par vēlu, tev nav jābīstas. Tev būs citas, un es tevi netraucēšu. Es tev nodevu uzticēto ziņu. Vai tev labpatīk, ka tagad eju? Svinīgā laulību ceremonija notiks pēc divpadsmit dienām, Teskatlipoka!
Piecēlies no spilveniem, es satvēru Otomi roku un sacīju:
— Pateicos tev, Otomi, par tavu cēlo dvēseli! Ja nebūtu tava un tava brālēna Kvautemoka atbalsta un draudzības, es droši vien jau sen būtu miris. Tā tu gribi mani mierināt līdz pašam pēdējam mirklim; šķiet, tu pat esi nolēmusi mirt kopā ar mani. Kā lai es to saprotu, Otomi? Mūsu zemē tikai tāda sieviete, kas vīrieti mīl neizsakāmi, spētu dalīt ar viņu guļvietu, kāda mani gaida, lūk, tur, tanī piramīdā. Es nevaru ticēt, ka tu, pēc kuras tīkojuši valdnieki, esi atdevusi savu sirdi tik niecīgam! Kā lai saprotu tavus vārdus, otomi cilšu princese?
— Pamēģini tos izprast ar sirdi, — nočukstēja Otomi, un es jutu viņas roku nodrebam manējā.
Es paskatījos uz Otomi: viņa bija brīnumdaiļa! Es domāju par viņas pieķeršanos, par pieķeršanos, ko nebiedēja pat visdrausmīgākā nāve, un manu sirdi skāra jūtu dvesma, kas ir mīlestībai rada. Bet pat šai mirklī manu acu priekšā parādījās dārzs-Anglijā, angļu meitene, no kuras atvadījos zem Dičingemas skābarža, un es atcerējos vārdus, ko mēs toreiz teicām viens otram. Bez šaubām, viņa ir dzīva un man uzticīga, un vai tad man, kamēr vien dzīvošu, arī nav jābūt viņai uzticīgam vismaz sirdī? Man šīs indiāņu meitenes būs jāprec, un es tās precēšu, taču, ja kaut vienu vienīgu reizi pateikšu Otomi, ka viņu mīlu, būšu lauzis zvērestu, bet ar kaut ko niecīgāku viņa nesamierināsies. Tāpēc, lai cik satraukts arī biju un lai cik liels bija kārdinājums, es viņai nepateicu tos vārdus, ko viņa gaidīja.
— Apsēdies, Otomi, — es teicu, — un uzklausi mani. Vai tu redzi šo zelta piemiņas lietiņu?
Es novilku no pirksta Lilijas gredzentiņu un parādīju to Otomi.
— Vai tu redzi uzrakstu gredzena iekšpusē?
Otomi palocīja galvu, bet nebilda ne vārda, un viņas acīs es ieraudzīju bailes.
— Es tev nolasīšu šo uzrakstu, Otomi, — un es pārtukoju acteku valodā seno divrindi:
Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdīs kas ir tuvi.
Tikai tad Otomi sāka runāt.
— Ko nozīmē šis uzraksts? — viņa jautāja. — Es protu lasīt tikai mūsu rakstus, teul.
— Tas nozīmē, Otomi, ka tālajā zemē, no kurienes es ierados, dzīvo kāda sieviete, kas mani mīl un ir mana iemīļotā.
— Tātad viņa ir tava sieva?
— Nē, Otomi, viņa nav mana sieva, bet viņa man solījusies par sievu.
— Viņa tev solījusies par sievu, — sarūgtināta atkārtoja Otomi. — Tātad jau šai ziņā mēs ar viņu esam līdzīgas, teul, jo arī es esmu solījusies. Starpība tikai tā, ka viņu tu mīli, bet mani ne. Vai to tu gribēji likt man saprast? Aiztaupi vārdus — man tāpat viss jau ir skaidrs. Bet, liekas, ja es esmu zaudējusi, arī viņu gaida zaudējums. Starp tevi un tavu iemīļoto, teul, veļas lieli viļņi, starp jums ir ūdeņu jūras, ziedoklis un nāves nebūtība. Un tagad ļauj man iet. Man jākļūst par tavu sievu, jo cita ceļa vairs nav, bet es tevi pārlieku netraucēšu, un drīz vien visam būs beigas. Tad tu varēsi meklēt savu ilgoto Zvaigžņu Mītnē, uz kurieni tev jādodas, un es lūgšu dievus, lai tu atrodi viņu. Visus šos mēnešus es domāju, kā rast cerību, un man jau šķita, ka esmu to atradusi. Bet šī cerība bija maldīga, un tagad tā izgaisusi. Ja tu no sirds būtu spējis man sacīt, ka mani mīli, tas būtu bijis labi mums abiem; ja tu to spēsi sacīt pirms pašām beigām, mums vēl var būt labi. Taču es tev nelūdzu to teikt, un sargies man melot. Es eju, teul, bet pirms tam gribu tev vēl ko pateikt: tālab, ka tu uzdrošinājies man, Montesumas meitai, teikt visu patiesību, kaut gan bija pavisam viegli un droši melot, es tevi tagad cienu vēl vairāk nekā agrāk. Šai aizjūras sievietei jābūt tev pateicīgai. Es viņai nevēlu nekā ļauna, bet starp mani un viņu ir cīņa līdz nāvei. Mēs esam svešinieces un tādas paliksim, bet viņa pieskārusies tavai rokai tāpat, kā es tagad pieskaros tavējai; tu savieno mūs un padari par ienaid- niecēm. Dzīvo sveiks, mans nākamais vīrs! Mēs vairs nesatiksi- mies līdz tai skumjajai dienai, kad «skuķe» tiks atdota par sievu «noziedzniekam». Tu pats tā teici, teul!
Tad Otomi piecēlās, aizklāja seju ar šķidrautu un lēnām izgāja no istabas, atstādama mani stipri satrauktu. Tā bija pārdroša rīcība — atraidīt mīlestību, ko piedāvāja karaliskākā no sievietēm, un tagad, kad biju to izdarījis, es nepavisam nejutos laimīgs. Es sev vaicāju: vai Lilija spētu nokāpt no tādas varenības augstumiem, nomest karalisko purpura mantiju un gulties man līdzās uz asiņainā ziedokļa? Varbūt arī ne, jo tāda kvēla uzticība starp mūsu rases sievietēm nav sastopama. Šīs saules meitas mīl pilnīgi, ja vien tās vispār mīl, un ienīst tikpat kaislīgi kā mīl. Viņām nav vajadzīgi nekādi priesteri, lai svētītu zvērestus, un, ja šie zvēresti tām reiz kļūst nīstami, viņas pienākuma dēj gan nejūtas saistītas. Viņu pašu alkas ir viņu likums, un, kamēr tas valda pār viņām, viņas seko tam bezbailīgi, bet, ja vajadzīgs, meklē savas kaisles piepildījumu nāves vārtos vai, ja tas neizdodas, aizmirstībā.