Laiks vilkās gausi, un beidzot pienāca diena, kad Kortess un viņa konkistadori [25] iesoļoja Mehikc^ Nedomāju sīki aprakstīt visu to, kā spāņi rīkojās pēc pilsētas ieņemšanas, jo tas ir vēsturnieku uzdevums, bet man stāstāms savs stāsts. Tāpēc es runāšu tikai par to, kas skar mani pašu.
Man neizdevās redzēt Kortesa tikšanos ar Mon- tesumu, lai gan redzēju, ka valdnieks devās uz to, augstmaņu pavadīts un tērpies līdzīgi Zālamanam viņa slavas dienās. Bet es esmu pārliecināts, ka neviens vergs nekad nav gājis uz ziedokli ar tik smagu sirdi, kāda bija Montesumam tai nelaimīgajā dienā. Bezprāts viņu bija pazudinājis, un man šķiet, viņš pats saprata, ka iet pretī savam postam.
Vēlāk, jau pret vakaru, es atkal ieraudzīju valdnieku: zelta nestuvēs viņu nesa uz pili, ko bija cēlis viņa tēvs Aksajakatls. Tā atradās kādus piecsimt soļus no paša Montesumas pils, tieši pretī lielā tempļa rietumu vārtiem. Tad bija dzirdamas pūļa klaigas, pakavu un bruņotu vīru soļu duna, un es no savas istabas pamanīju spāņus, kas nāca pa galveno ielu. Mana sirds sāka pukstēt straujāk, kad saskatīju kristiešus.
Gājiena priekšgalā, tērpts greznās bruņās, jāja spāņu vadonis Kortess, vidēja auguma vīrs ar cēlu stāju un domīgām, bet visu redzošām acīm. Kortesam sekoja Viņa nelielais konkistadoru pulks — daži jāšus, bet lielākā daļa kājnieku ierindā. Iekarotāji ar nekautrīgām acīm brīnīdamies raudzījās visapkārt un apmētāja cits citu zobgalībām spāņu valodā. Tā bija tikai saujiņa bronzas krāsā iedegušu, kauju rētām klātu vīru, no kuriem daži bija slikti apbruņoti un tērpti gandrīz vai skrandās. Vērojot šos vīrus, es nevarēju neapbrīnot viņu nelokāmo drošsirdību, kas tiem bija ļāvusi izlauzt ceļu cauri neskaitāmajiem ienaidnieku pūļiem un par spīti slimībām un nemitīgajām kaujām devusi iespēju nokļūt pat līdz Montesumas valsts pašai sirdij.
Līdzās Kortesam, turēdamās pie viņa seglu kāpšļa, gāja skaista indiāniete baltā tērpā un ar ziedu
vainagu galvā. Iedama garām pilij, viņa pagrieza galvu,- un es viņu tūdaļ pazinu — tā bija mana draudzene Marina, kas nu bija tikusi godā, pēc kura viņa tā tīkoja. Kaut ari viņa savai zemei bija atnesusi tik daudz ļaunuma, Marina savā dižumā un sava pavēlnieka mīlestībā tomēr izskatījās ļoti laimīga.
Kad spāņi soļoja garām, es cieši ielūkojos katra seja ar vāju, naida apdvestu cerību sirdī. Lai gan varēja gadīties, ka nāve mūs izšķīrusi uz mūžu, tomēr es biju gandrīz vai pārliecināts, ka kon- kistadoru vidū ieraudzīšu de Garsiju. Neskaidrs instinkts man teica, ka viņš nav miris un, tiklīdz tas būs iespējams, pievienosies šim karagājienam — asiņu smaka, zelts un laupījumi neapšaubāmi pievilktu viņa ļauno sirdi. Taču to vidū, kas todien ienāca Mehiko, es viņu neredzēju ne dzīvu, ne mirušu.
Naktī es satikos ar Kvautemoku un pavaicāju, kā klājas.
— Vanagam, kas ieperinājies dūjas ligzdā, klājas labi, — ar • rūgtu smīnu atbildēja princis, — toties dūjai — pavisam nejauki. Pašlaik mans tēvabrālis Montesuma tur dūdo, — princis rādīja uz Aksajakatla pili, — un teulu vadonis dūdo kopā ar viņu, bet es viņa dūdošanā saklausīju vanaga kliedzienus, kaut arī viņš tos mēģināja apslāpēt. Drīz vien Tenočtitlanā notiks jautras lietas.
Un viņam bija taisnība. Pēc nedēļas spāņi nodevīgi sagrāba Montesumu un turēja kā gūstekni savā apmetnē, kur kareivji viņu uzmanīja dienu un nakti.
Tālāk notikumi strauji sekoja cits citam. Piekrastes cilšu vadoņus, kas bija nogalinājuši dažus spāņus, Montesuma, Kortesa mudināts, izsauca uz Mehiko, bet, kad viņi ieradās, spāņi dumpiniekus sadedzināja dzīvus pils pagalmā. Taču tas vēl nebija viss: Montesuma, viņu valdnieks, važās saistītām kājām, bija spiests noskatīties nāves soda izpildīšanā. Acteku valdnieks bija kritis tik zemu, ka viņu iekala važās kā parastu noziedznieku. Tūdaļ pēc šī pazemojuma Montesuma zvērēja uzticību Spānijas karalim un pat notvēra un nodeva spāņu rokās Kakamo, Tekskoko valdnieku, it kā par nodevību, jo tas bija nodomājis uzbrukt iekarotājiem. Montesuma atdeva spāņiem arī visu valsts uzkrāto zeltu un citus dārgumus simtiem tūkstošu angļu mārciņu vērtībā. Un tauta visu to pacieta, jo ļaudis kā apstulbināti joprojām pildīja sava sagūstītā valdnieka pavēles.
Bet, kad Montesuma atļāva spāņiem noturēt dievkalpojumu kādā no lielā tempļa ēkām, sākās kurnēšana, un tūkstošiem acteku pārņēma nevaldāms niknums. Tas bija gaisā, to varēja saklausīt, kur vien pulcējās ļaudis, un tā balss līdzinājās tālumā trakojoša okeāna rūkoņai. Ik mirkli varēja sākties vētra.
Visu šo laiku mana dzīve ritēja pa vecam, tikai tagad man vairs neatļāva atstāt pili, baidoties, ka es varētu kaut kādā veidā stāties sakaros ar spāņiem, kuri nemaz nezināja, ka pilī ieslodzīts un nolemts ziedoklim baltais cilvēks. Tajās dienās es gandrīz nemaz neredzēju princesi Otomi, pirmo no man lemtajām līgavām, kas pēc mūsu dīvainās sarunas par mīlestību vainjas manis un, kad mēs tomēr satikāmies mielastos vai dārzā, runāja tikai par nenozīmīgiem jautājumiem vai par valsts lietām. Visupēdigi pienāca laul bu diena. Es atceros, ka nākošajā rītā pēc tām noslepkavoja sešsimt dižciltīgo acteku, kuri bija sapulcējušies, lai svinētu svētkus par godu dievam Uicilopočtli.
Kāzu dienā man tika parādīts liels gods, un mani kā dievu pielūdza visi pilsētas dižciltīgākie ļaudis. Tie bija nākuši, lai parādītu man pienācīgo cieņu, un apkvēpināja mani ar vīraku, līdz man no šīs smaržas kļuva pavisam nelabi.
Lai gan valsts slīga bēdās, priesteri ne par matu neatkāpās no saviem rituāliem vai nežēlībām, un visi stipri cerēja, ka, ziedojot mani, tiks atvairītas dievu dusmas, jo viņu acīs es biju viens no teuliem.
Saulei rietot, man par godu sarīkoja greznas dzīres, kas ilga vairāk par divām stundām. Dzīrēm beidzoties, visi piecēlās un sāka vienā balsī saukt:
— Slava tev, ai Teskatlipoka! Tu es laimīgs šeit, zemes virsū, esi laimīgs arī Saules Mītnē! Kad tu nonāksi tur, atceries, ka mēs pret tevi labi izturējāmies, atdodami visu to labāko, tāpēc aizlūdz par mums, lai mūsu grēki top piedoti. Slava tev, ai Teskatlipoka!
Tad priekšā panācās divi no dižciltīgākajiem augstmaņiem un, paņēmuši lāpas, aizveda mani uz greznu zaļi, kur es vēl nekad nebiju spēris kāju. Te viņi mani pārģērba tērpā, kas bija greznāks par visiem maniem iepriekšējiem; tas bija darināts no vissmalkākā izrakstīta kokvilnas auduma un žilbinošām kolibri spalvām. Manu galvu greznoja ziedu Vainagiem, ap kaklu aplika smaragdu rotu, bet rokām aplika smaragdu rokassprādzes ar milzīgi lieliem un vērtīgiem akmeņiem. Sādā ietērpā, kas vairāk butu bijis piemērots kādai daiļavai, es izskatījos kā nožēlojams papagailis.
Kad beidzot biju izrotāts, visas lāpas pēkšņi tika izdzēstas, un uz mirkli iestājās pilnīgs klusums. Tad no tālienes dzirdēju sieviešu balsis dziedam kāzu dziesmu, kas savā ziņā bija diezgan skaista, bet labāk to neaprakstīšu.
Dziedāšana beidzās, un tumsā bija dzirdama tikai drēbju čaukstoņa un klusi čuksti. Tad atskanēja vīrieša balss:
— Vai jūs esat šeit, debesu izraudzītās?
— Mēs esam šeit, — atsaucās sievietes balss. Man šķila, ka tā bija Otomi.
— Ai Anavakas jaunavas, — tumsā atkal ierunājās vīrietis, — un tu, Teskatlipoka, dievs starp dieviem, uzklausiet mani! Jums, jaunavas, tiek parādīts liels gods, jo pēc pašas debesu izvēles jūs esat apveltītas ar četru lielo dieviešu vārdiem, daiļumiem un tikumiem un izraudzītas par līdzgaitniecēm dievam, jūsu radītājam un valdniekam, kam labpaticis mūs apciemot uz īsu laiku, pirms viņš uzmeklēs savas mājas Saules Mītnē. Raugieties, lai jūs būtu šā goda cienīgas! Ieprieciniet un lolojiet viņu, lai jūsu laipnībā viņš aizmirst savu slavu un lai viņš, atgriežoties savā mītnē, paņemtu līdz patīkamas atmiņas un labas vēstis par jūsu tautu. Šai dzīvē jums nav lemts ilgi palikt viņam līdzās, jo viņa gars līdzīgi sprostā turētam putnam jau vēcina spārnus un drīz izrausies np miesas važām, atbrīvojoties no mums un jums. Taču, ja jūs gribēsiet, vienai no jums ir atjauts pavadīt to uz viņa mājām un kopā ar viņu aizlidot uz Saules Mītni. Bet vienalga, — vai nu jūs viņam sekosiet, vai paliksiet šeit, lai apraudātu viņu līdz jūsu pēdējai dzīves dienai, es jums visām saku: mīliet un lolojiet viņu, esiet maigas un laipnas pret viņu, citādi jūs gaida iznīcība gan šai, gan viņā dzīvē, un debesīs pieminēs ar ļaunu jūs un mūs visus. Bet tevi, ai Teskatlipoka, mēs lūdzam pieņemt šīs jaunavas, kas nes debesu dieviešu vārdus un kam ir to pievilcība, jo visā Anavakas valstī nav vairs daiļāku un dižciltīgāku jaunavu, bet viena no tām ir mūsu valdnieka meita. Neviena no viņām gan nav nevainojama, jo patiesa pilnība iespējama tikai tavā debesu valstībā, kamēr šīs sievietes ir tikai dieviešu, tavu īsto sievu, ēnas un atspulgs, un šeit nav sieviešu, kurām nebūtu nekādu trūkumu. Ai bēdas, mums nav nevienas labākas, ko varētu tev piedāvāt, bet mēs ceram, ka tu, kad tev labpatiks mūs atstāt, pieminēsi ar labu šīs zemes sievietes un svēt'si tās no saviem augstumiem, jo tev par tām, kas zemes virsū bija saukušās par tavām sievām, paliks tīkamas atmiņas.
Balss apklusa uz mirkli un tad atkal atsāka:
161
— Sievietes, jūsu pašu dievišķajos Ksoči, Ksilo, Atlas un Kliksto* vārdos, kā arī visu dievu vārdā savienoju jūs ar jūsu radītāju Teskatlipoku, lai jūs būtu kopā šo laiku, kamēr viņš kavēsies zemes virsū. Dievs, kas jūs ir radT jis un pieņēmis cilvēka izskatu, ņem jūs par sievām, lai simbols būtu pilnīgs un rituāls tiek izpildīts. Bet, lai jūsu prieks nebūtu pārāk liels, paraugieties, kas notiks!
Vārdiem vēl skanot, zāles viņā galā uzliesmoja neskaitāmas lāpas, apgaismodamas drausmīgu skatu. Tur, uz ziedokļa, gulēja cilvēks, bet es vēl šobaltdien nezinu, vai tā bija dzīva būtne vai vaska tēls, taču, ja vien viņš nebija izkrāsots, liekas, tam vajadzēja būt veidotam no vaska, jo āda viņam šķita gaiša kā man. Pieci priesteri viņu turēja aiz rokām, kājām un galvas, bet sestais stāvēja, noliecies pār viņu, abās rokās sažņaugdams obsidiāna nazi. Kad nazis mirdzēdams pazibēja gaisā, visas lāpas pēkšņi nodzisa. Bija dzirdams dobjš sitiens, tumsā atskanēja vaidi, un tad viss apklusa, līdz līgavas atsāka kāzu dziesmu. Tomēr pēc tā, ko biju redzējis un dzirdējis, šī dīvainā, reizē mežonīgā un maigā melodija mani vairs nespēja satraukt.
Viņas dziedāja tumsā arvien skaļāk un skaļāk, kamēr telpas galā tika iedegta lāpa, tad vēl viena un vēl, un vēl, bet es tā arī nesaskatīju, kas tās iededzināja. Beidzot visu zāli apgaismoja spilgta gaisma. Ziedoklis, upuris, priesteri — viss bija pazudis. Mēs bijām palikuši vieni — es un i^anas četras sievas.
Tās bija smuidras, skaistas sievietes, tērptas baltajās līgavu drānās, ko rotāja ziedi un dārgakmeņi. Katrai uz pieres bija attiecīgās dieves simbols, un patiešām Otomi, viscēlākā un skaistākā no visām četrām, šķita esam īsta dieve. Cita pēc citas viņas smaidot un nopūšoties tuvojās man, nometās manā priekšā ceļos un, skūpstot man rokas, teica:
— Es, laimīgā jaunava, esmu izraudzīta, lai uz laiku kļūtu tava sieva, Teskatlipoka. Kaut labie dievi vēlētu, lai es tev patiktu un tu mani iemīlētu tikpat stipri, cik es tevi pielūdzu!
Tā, kas jau bija bildusi šos vārdus, atkāpās, lai nedzirdētu runājam pārējās, un nākamā ieņēma viņas vietu.
Pati pēdējā nāca Otomi. Viņa nometās ceļos, noskaitīja rituālā paredzētos vārdus, bet tad klusu piebilda:
— Es ar tevi esmu runājusi, kā līgavai un dievei jārunā ar savu vīru un dievu Teskatlipoku, bet tagad, teul, es ar tevi runāju kā sieviete ar vīrieti. Tu mani nemīli, teul, un, ja tu to atļausi, šķirsim paši savu laulību, kurā mūs savienojusi sveša griba, jo tā man tiks aiztaupīts apkaunojums. Tās ir manas draudzenes, — viņa pamāja ar galvu uz pārējo līgavu pusi, — viņas nenodos mūs.
— Kā tu vēlies, Otomi, — es īsi atbildēju.
— Pateicos tev par tavu laipnību, teul, — ar skumju smaidu čukstēja Otomi un paklanījusies aizgāja, un viņa bija tik stalta un skaista, ka mana sirds atkal notrīsēja it kā aiz mīlestības.
No tās nakts līdz drausmīgajai upurēšanas stundai mēs ar otomi cilšu princesi ne reizi netikām skūpstījušies un viens otram teikuši maigus vārdus. Un tomēr mūsu draudzība un savstarpējā pieķeršanās kļuva no dienas dienā stiprāka. Mēs bieži tērzējām, un es centos Otomi sirdi pievērst īstajai ticībai. Bet tas nebija tik viegli, jo Otomi līdzīgi savam tēvam Montesumam bija uzticīga savas tautas dieviem, kaut arī viņa nīda priesterus un paraža upurēt cilvēkus, ja vien tie nebija valsts ienaidnieki, modināja viņā riebumu. Viņa teica, ka cilvēku upurēšanu izdomājuši priesteri un ka senāk uz ziedokļiem likuši nevis cilvēkus, bet tikai ziedus.
Mūsu draudzība diendienā auga un kļuva ciešāka, līdz galu galā, pats nezinu, kā, iemīlēju Otomi vairāk par visu pasaulē — pēc Lilijas.
Bet pārējās trīs sievietes, kaut arī viņas bija mīlīgas un daiļas, es drīz vien sāku nīst. Tomēr es ar viņām dzīroju un līksmoju gan tāpēc, ka man to vajadzēja darīt, lai neaizraidītu viņas kaunpilnā nāvē, kāda gaidītu šīs nelaimīgās par to, ka nav man pa prātam, gan tāpēc, ka centos noslīcināt savas bailes vīnā un izpriecās, jo jāatceras, ka man vairs bija atlicis pavisam maz dienu ko dzīvot un šausmu pilnais gals nenovēršami tuvojās.
Otrajā dienā pēc manām kāzu svinībām spāņi pēc idalgo Alva- rado pavēles, ko Kortess bija atstājis par komandieri, neģēlīgi apkāva sešsimt acteku augstmaņu. Pats Kortess tai laikā atradās piekrastē, uz kurieni viņš bija devies, lai cīnītos pret Narvaesu, ko pret Kortesu bija raidījis tā ienaidnieks, Kubas gubernators Velas- kezs.
Tai dienā tika svinēti svētki dievam Uicilopočtli par godu — ar upurēšanu, dziesmām un dejām tempļa lielajā pagalmā, ko apjoza mūris ar tajā izcirstām čūskām. Notika tā, ka princis Kvautemoks pirms došanās uz svētkiem torīt vispirms apciemoja mani.
Ieraudzījis viņu greznā tērpā, es jautāju, vai viņš netaisās piedalīties svinībās.
— Jā, — atbildēja princis. — Bet kāpēc tu tā vaicā?
— Tāpēc, ka es tavā vietā uz turieni neietu. Saki, vai dejotājiem būs ieroči?
— Nē, tas nav pieņemts.
— Tātad tie būs neapbruņoti, Kvautemok, un viņi ir zemes zieds. Viņi neapbruņoti dejos slēgtā iežogojumā, bet viņus vēros apbruņoti teuli. Pasaki man, kas notiks, ja teuli uzsāks ar dižciltīgajiem ķildu?
— Nezinu, teul, kāpēc tev tā jārunā? Esmu pārliecināts, ka baltie cilvēki nav gļēvulīgi slepkavotāji, tomēr uzskatīšu tavus vārdus par pravietisku brīdinājumu un, lai gan svētkiem jānotiek — skaties, augstmaņi jau pulcējas — es tajos nepiedalīšos.
— Tu esi gudrs, Kvautemok, — es teicu. — Es esmu pārliecināts, ka tu esi gudis!
Pēc tam Otomi, Kvautemoks un es izgājām pils dārzā un apsēdāmies nelielas piramīdas virsotnē. Tā bija teokalli miniatūrā, ko bija uzcēlis Montesuma, lai no turienes varētu novērot tirgus laukumu un tempļa pagalmus. No šis vietas mēs redzējām acteku augstmaņu dejošanu un dzirdējām mūziķu dziesmas. Tas bija krāšņs skats, jo spožajos saules staros viņu spalvu tērpi laistījās kā dārgakmeņi. Un neviens nevarēja iedomāties, kā tas viss beigsies.
Dejotāju vidū atradās bruņās ietērptu un ar zobeniem un mus- ketēm apbruņotu spāņu grupas, bet es pamanīju, ka šie vīri pakāpeniski atstāja indiāņu pūli un, kā bites spietā, sāka pulcēties pie vārtiem un citās vietās Čūsku sienas aizsegā.
— Ko tas gan varētu nozīmēt? — es jautāju Kvautemokam un tai pašā mirklī ieraudzīju, ka viens no spāņiem pavicināja gaisā kādu baltas drānas gabalu.
Drāna vēl nebija pārstājusi plīvot, kad no visām pusēm pacēlās dūmi, un tūdaļ pēc tam atskanēja muskešu zalve. Visur dejotāju pūlī krita mirušie un ievainotie, bet galvenā dejotāju masa, ko lodes vēl nebija skārušas, līdzīgi nobiedētu aitu pulkam saspiedās cieši kopā un stāvēja mēma aiz šausmām. Tad spāņi izrāva zobenus un, kliedzot sava svētā aizstāvja vārdu, kā viņi vienmēr dara, kad taisās pastrādāt kādu nelietību, metās virsū neapbruņotajiem acteku augstmaņiem, un sāka tos apkaut. Daži spalgi kliedza un mēģināja bēgt, citi stāvēja, neizdodami ne skaņas, līdz tos nodūra, bet vienalga, vai nu tie stāvēja, vai metās bēgt, iznākums bija viens un tas pats, jo vārti tika apsargāti, bet mūris bija pārāk augsts, lai varētu tikt tam pāri. Tur viņi tika apkauti līdz pēdējam vīram. Lai dievs, kas visu redz, atmaksā viņu slepkavām!
Drīz tas bija galā; vēl nebija pagājušas ne desmit minūtes, kopš baltā drāna bija pavēcināta gaisā, kad šie sešsimt acteki nogalināti vai mirstot jau gulēja uz pagalma akmens flīzēm, bet spāņi ar uzvaras saucieniem rāva līķiem nost greznās rotas.
Es pagriezos pret princi un teicu:
— Šķiet, tu labi vien esi darījis, nepiedalīdamies šaja izprieca.
Kvautemoks neatbildēja. Viņš stāvēja klusēdams un stingi
raudzījās nogalinātajos un slepkavās. Tikai Otomi rūgti iesmējās.:
— Jūs, kristieši, esat gan laipni cilvēki! Tātad tā jūs atmaksājat par mūsu viesmīlību? Liekas, ka mans tēvs Montesuma tagad ir pilnīgi apmierināts ar saviem ciemiņiem. Ai, ja es būtu viņa vietā, visi šie cilvēki gulētu uz ziedokļa! Ja mūsu dievi ir velni, kā'tu saki, kā nosaukt tos, kas pielūdz tavu dievu?
Tad beidzot sāka runāt Kvautemoks:
— Mums atliek tikai viens — atriebība! Montesuma kļuvis par vecu sievu, un man viņš vairs nav valdnieks, jā gan, un, ja būs vajadzīgs, es viņu nogalināšu pats savām rokām! Bet valstī vēl palikuši divi vīri — mans tēvocis Kvitlavaks un es. Un tagad es eju pulcēt karaspēku.
Un viņš aizgāja.
Visu nakti pilsēta dūca kā lapseņu midzenis, un, ataustot rītam, tirgus laukums un ielas, cik vien tālu sniedza acs, bija pilni desmitiem tūkstošu apbruņotu karavīru. Kā vilnis pēc viļņa viņi vēlās pret Aksajakatla pils mūri, un, tāpat kā viļņus no klintīm, viņus atsvieda atpakaļ spāņu uguns. Trīsreiz viņi devās uzbrukumā un trīsreiz atkāpās. Tad uz mūra parādījās Montesuma, šis gļēvais valdnieks, un lūgtin lūdza tautu izklīst, jo viņam pašam draudot bojā eja, ja actekiem veikšoties. Karavīru bijība svētītās valdnieka varas priekšā vēl joprojām bija tik liela, ka pat šoreiz viņi tam paklausīja un pārstāja uzbrukt. Bet ar to ari pietika. Tā kā Montesuma bija aizliedzis spāņus nogalināt, tad vismaz tika nolemts viņus nomērdēt badā, un ar šo brīdi sākās ciešs pils aplenkums.
Simtiem acteku karavīru jau bija nogalēti, bet arī otrai pusei bija zaudējumi, jo acteki sagūstīja vairākus spāņus un lielu skaitu viņu sabiedroto tlakskaliešu. Nelaimīgos gūstekņus gaidīja ātra nāve: viņi tūdaļ tika aizvesti uz lielās teokalli tempļiem un upurēti tur savu biedru acu priekšā.
Tad atgriezās Kortess ar papildspēkiem, jo viņš bija uzvarējis Narvaesu, kura kareivji stājās zem Kortesa karoga, un kopā ar tiem ieradās arī vēl citi, to starpā kāds, ko pazinu pārāk labi.
Es nezinu, kāpēc Kortesam tika dota iespēja netraucēti savienoties ar viņa cīņu biedriem Aksajakatla pilī. Otrajā dienā viņš izlaida brīvībā Montesumas brāli Kvitlavaku, Palapanas valdnieku, cerībā, ka tas nomierinās tautu. Bet Kvitlavaks nebija gļēvulis. Tikko viņš bija ticis ārā no cietuma, viņš tūliņ sasauca padomi, ko vadīja Kvautemoks.
Padomē pieņēma lēmumu cīnīties līdz galam un pasludināja Montesumu par nodevēju, kas savas gļēvulības pēc zaudējis valsti. Un viņi rīkojās, kā bija lēmuši.
Ja šāds lēmums būtu ticis pieņemts kādus divus mēnešus agrāk, Tenočtitlanā vairs nebūtu neviena dzīva spāņa. Protams, Marina, Kortesa mīļākā, ar savu aso prātu ievērojami sekmēja viņa panākumus, bet galvenais vaininieks savā un Anavakas valsts krišanā tomēr bija pats Montesuma.