Otrajā dienā pēc Kortesa atgriešanās Mehiko vēl pirms rītausmas svīduma manu nemierīgo snaudu pārtrauca daudzu tūkstošu kareivju griezīgie kliedzieni, atabalu skaņas un bungu rīboņa.
Steidzoties uz savu novērošanas punktu mazās piramīdas virsotnē, kur man pievienojās Otomi, es redzēju, ka lejā kaujai bija sapulcējušies visi Jaudis. Visur, kur vien sniedzās skatiens — pils laukumā, tirgus laukumā, ielās, — drūzmējās tūkstošiem un desmitiem tūkstošiem cilvēku. Daži bija apbruņoti lingām, daži — lokiem un bultām, citi nesa metamos šķēpus ar vara uzgajiem un vāles, kurās bija saspraudītas obsidiāna šķembas, bet visnabagākajiem par ieročiem noderēja ugunī apdedzināti mieti. Dažu karavīru augumus sedza zelta bruņas un spalvu apmetņi, viņu galvas aizsargāja izkrāsotas un ar matu kušķiem izgreznotas koka ķiveres, kas bija izveidotas kā pumu, čūsku un vilku galvas, citiem bija cauršūtas kokvilnas bruņas, bet vairumam karavīru nebija galīgi nekā, atskaitot gurnu jostu. Uz lēzenajiem māju jumtiem un pat lielās teokalli virsotnē bija novietojušies cīnītāju pulki, kuru uzdevums bija apmētāt spāņu nometni.
Rītausmas sārtajā blāzmā pavērās dīvains un neaizmirstams skats. Gaisma lija pār tempļiem un pils mūriem, vizuļojošiem spalvu tērpiem un košajiem kaujas karogiem, neskaitāmu šķēpu smailēm un spāņu kareivju bruņām, kurās viņi, gatavodamies aizstāvēties, skraidīja šurp un turp aiz cietokšņa robotā mūra.
Tiklīdz uzlēca saule, kāds priesteris sāka spalgi taurēt gliemežvākā, un, it kā tam atbildot, arī spāņu nometnē ieskanējās taure. Tūkstošiem acteku ar nikniem kaujas saucieniem metās uzbrukumā, un gaiss satumsa no bultu un akmeņu lietus.
Tai pašā brīdī caur Aksajakatla pils mūriem izlauzās šaudīga uguns un dūmu svītra, tūdaļ atskanēja pērkonam līdzīgs grāviens, un uzbrucēji no kristiešu lielgabalu un arkebūzu lodēm krita kā rudens lapas.
Kādu mirkli acteki svārstījās, un gari stiepti mirēju vaidi cēlās līdz debesīm. Bet tad es redzēju, kā Kvautemoks ar kaujas karogu rokās izraujas uz
priekšu un viņa kareivji, saliedējot ciešāk savas rindas, strauji tam sekoja. Atri viņi nokļuva pie pils sienas, un uzbrukums sākās.
Acteki cīnījās nikni. Daudz reižu viņi mēģināja uzrausties mūrī, kraujot kaudzē nogalināto ķermeņus, lai izmantotu tos kāpņu vietā, un ikreiz ar milzīgiem zaudējumiem tika atsviesti atpakaļ.
Tādā veidā pilī ielauzties neizdevās, un indiāņi ņēmās mūra apakšējo malu dragāt ar smagiem baļķiem, bet, kad tas iebruka un acteku karavīri, cits citu grūstīdami kā aitas ganāmpulkā, lauzās spraugā, lielgabals atklāja uguni un izcirta uzbrucēju masā garas, asiņainas ejas, atstājot zemē simtiem līķu.
Tad acteki raidīja pret spāņiem degošas bultas, un viņiem izdevās aizdedzināt ārējās koka celtnes, bet pati pils, kas bija celta no akmeņiem, negribēja degt. Niknā cīņa turpinājās bez pārtraukuma divpadsmit stundu, un tikai pēkšņi iestājusies tumsa pārtrauca kauju. Bija dzirdamas tikai sievu raudas un mirēju vaidi, un redzams bija vienīgi neskaitāmu lāpu spīdums; tās nesa ļaudis, kas meklēja kritušos.
Kauja atsākās, rītam austot, kad Kortess ar lielu daļu spāņu kareivju un pāris tūkstošiem sabiedroto tlakskaliešu devās uzbrukumā. Sākumā nodomāju, ka viņa trieciens vērsīsies pret Montesumas pili, un manī radās vāja cerība, ka juceklī man varbūt izdosies izbēgt. Bet Kortesam bija citi nodomi: viņš gribēja nodedzināt mājas, no kuru plakanajiem jumtiem acteki bez mitas raidīja pret viņa vīriem bultu un akmeņu krusu. Spāņu uzbrukums bija izmisīgs un vainagojās panākumiem, jo indiāņi nevarēja pārvarēt bailes no jātniekiem, tāpat kā viņu kailās miesas nevarēja stāties pretī spāņu tēraudam. Drīz jau liesmoja desmitiem māju un pret debesīm vijās milzīgi dūmu stabi, līdzīgi tiem, kādi paceļas virs Popokatepetla. l
Tomēi daudzi no tiem, kas jāšus vai skriešus bija atstājuši Aksajakatla pili, vairs tur neatgriezās, jo acteki ieķērās zirgu kājās un norāva jātniekus no segliem. Tai pašā dienā šos gūstekņus, biedriem redzot, ziedoja uz Uicilopočtli altāra, un līdz ar viņiem tika upurēts viens no iegūtajiem zirgiem, ko ar lielām pūlēm gan uznesa, gan uzvilka stāvās piramīdas virsotnē. Patiesi, nekad vēl nebija redzēts tik daudz upuru kā tajās kauju dienās. Visu cauru dienu asinis straumēm plūda pa ziedokļiem, un visu dienu upuru kliedzieni nemitīgi plosīja manas ausis. Satracinātie priesteri darīja savu asiņaino darbu, cerēdami tādējādi gūt savu dievu labvēlību un izlūgties no viņiem uzvaru pār teuliem.
Ziedošana notika pat naktī svēto uguņu gaismā; uguņu spīdumā priesteri, kuri piedalījās rituālā, no lejas izskatījās pēc velniem, kas šaudās starp elles liesmām un moka pazudinātos grēciniekus, gluži tāpat, kā tas redzams gleznā «Pastardiena», kur attēlota mirušo augšāmcelšanās," mūsu Dičingemas baznīcā virs kanceles. Un ik stundu tumsā kāda balss izkliedza draudus un brīdinājumus spāņiem:
— Klausieties, teuli, Uicilopočtli alkst jūsu asiņu! Drīz vien jums būs jādodas turp, kur redzējāt aizejam savus biedrus! Krāti ir gatavi, naži asi, dzelzs spīdzināšanai sakarsēta. Gatavojieties, teuii! Kaut ari jūs apkāvāt daudzus, glābiņa jums nav!
Kauja nenorima vairākas dienas, līdz tūkstošiem acteku bija gājuši bojā, bet ari spāņi, bada, ciņu un ievainojumu nomocīti, tikko turējās, jo viņi nevarēja ne brīdi atvilkt elpu.
Bet tad kādu rītu uzbrukuma viskarstākajā brīdī pils galvenajā tornī parād,jās pats Montesuma, tērpts greznās drānās un ar diadēmu galvā. Viņa priekšā stāvēja saucēji ar zelta zižļiem rokās, bet apkārt drūzmējās galminieki, kas apkalpoja sagūstīto valdnieku, un spāņu sardze.
Montesuma izstiepa roku — kauja pēkšņi aprima, un pār laukumu nolaidās nāves klusums, pat ievainotie pārstāja vaidēt. Un tad viņš uzrunāja pūli. Es atrados pārāk tālu un nesadzirdēju viņa vārdus; runas saturu man atstastīja vēlāk. Valdnieks lūdzis savu tautu izbeigt karu, jo spāņi esot viņa draugi un viesi. Tie drīz jo drīz paši atstāšot Tenočtitlanas pilsētu. Bet, tikko viņš bija izteicis š'6g gļēvos vārdus, viņa pavalstniekus, kas tik daudz gadu bija godājuši savu pavēlnieku kā dievu, pārņēma nevaldāmas dusmas. Gaisu pāršķēla spalgs kliedziens., kurā, šķiet, izskanēja tikai divi vārdi:
— Gļēvuli! Nodēvēj!
Es redzēju, ka augšup uzlidoja bulta un ieurbās valdniekā, bet bultai sekoja akmeņu krusa. Montesuma sagrīļojās un nokrita uz torņa jumta.
Pēkšņi kāda balss iekliedzās:
— Mēs esam nogalinājuši savu valdnieku! Montesuma ir miris!
Briesmīgi vaimanādams, pūlis acumirkli metās uz visām pusēm,
un pēc brīža laukumā, kur nupat vēl bija stāvējuši tūkstoši, nepalika vairs nevienas dzīvas dvēseles.
Es pagriezos pret Otomi, lai mierinātu viņu, jo viņa, atrazdamās man līdzās un vērodama notiekošo, bija redzējusi, kā pakrita valdnieks, viņas tēvs. Es ievedu raudošo Otomi pilī. Tur mēs sadūrāmies ar princi Kvautemoku. Viņa sejas izteiksme bija nežēlīga un ārkārtīgi nikna. Princis bija pilnā bruņojumā un rokā nesa loku.
— Vai Montesuma miris? — es vaicāju.
— Nezinu un arī nevēlos to zināt, — attrauca Kvautemoks ai mežonīgu izsmieklu balsī un tad piebilda:
— Nolādi mani, māsīca Otomi, jo tā bija mana bulta, kas ķēra par gļēvuli pārvērtušos valdnieku — savu vīru un savas zemes nodevēju!
Otomi mitējās raudāt un atteica:
— Nē, es tevi nenolādēšu. Kvautemok, jo dievi sod'juši manu tēvu ar bezprātu tāpat kā tu ar savu bultu, un tas, ka viņam jāmirst, ir vislabākais gan viņam pašam, gan viņa tautai. Bet es zinu, Kvautemok, ka tavs noziegums nepaliks nesodīts. Par šo zaimojumu tu pats iesi bojā kaunpilnā.nāvē.
— Varbūt, — atsaucās Kvautemoks, — bet es vismaz nemiršu kā nodevējs.
Un princis aizgāja.
Jāsaka, ka šī diena šķita man pēdējā zemes virsū, jo nākamaja dienā izbeidzās mans dievības gads, un mani, Tomasu Vingfīldu, vedīs uz ziedokli. Pār spīti vispārējam apjukumam, kritušo apraudāšanai un šausmām, kas bija pārņēmušas pilsētu, visi reliģiskie rituāli un svētki tika ievēroti stingri, īstenībā vēl stingrāk nekā jebkad agrāk. Tā ari tonakt man par godu sarīkoja atvadu dzīres, un man ziedu rotā bija jāsēž līdzās sievām un jāuzklausa cildinājumi, kādiem mani apbēra vēl dzīvi palikušie pilsētas dižciltīgie Jaudis, to vidū arī Kvitlavaks, kam, ja Montesuma bija miris, bija jākļūst par valdnieku.
Tā bija skumja maltīte: lai gan centos savas bēdas noslīcināt reibumā, es nespēju būt jautrs un arī viesi nebija nekādi priecīgie. Simtiem viņu radu un tūkstošiem Jaužu bija gājuši bojā. Spāņi joprojām turējās savā cietoksnī. Valdnieks, ko acteki bija godājuši kā dievu, šai dienā bija kritis no acteka rokas, bet, galvenais, visi juta, ka viņi lemti bojā ejai. Kāds gan te brīnums, ja viesi nebija jautri? Patiešām, neviens bēru mielasts nevarēja būt skumjāks, un prieku nesagādāja ne ziedi, ne vīns, ne skaistas sievietes. Bet galu galā tas arī bija bēru mielasts — mans bēru mielasts.
Pēdīgi mielasts beidzās, un es aizbēgu uz savu istabu. Otomi uz turieni nenāca līdz, bet trīs pārējās sievas man sekoja, dēvēdamas mani par vislaimīgāko un svētāko no svētajiem, jo rīt debesīs es būšot kopā pats ar sevi, tas ir, ar sava paša iemiesoto dievību. Es gan viņas negodāju par svētām, bet sadusmojies visas padzinu, sacīdams, ka mans vienīgais mierinājums, lai kur es arī iešu, būs tas, ka viņas paliks te.
Tad es iemetos spilvenos un bailēs un dzijās skumjās apraudāju savu likteni. Lūk, kur mani bija novedis zvērests atriebties de Garsijam! Rīt man no krūtīm izraus sirdi un ziedos to velnam. Patiešām, mans labvēlis Fonseka bija runājis prātīgi, iesakot man likt lietā iegūto bagātību un aizmirst atriebības domas. Ja būtu paklausījis viņam, es jau būtu apprecējies ar savu līgavu un būtu baudījis viņas mīlu dzimtajās mājās mierīgajā Anglijā. Bet tagad es biju velnu varā nodota pazudusi dvēsele un drīz vien tikšu ziedots nešķīstajam.
No šīm rūgtajām domām un neizturamām bailēm sāku skaļi raudāt un vērsos pie radītāja, lūgdams, lai viņš mani pasargā no tik briesmīgas nāves vai vismaz piedod manus grēkus, lai rīt es varētu mierīgi nomirt.
Tā es, raudādams un murminādams lūgsnas, ieslīgu pusmiegā un sapņoju, ka klejoju pa pakalna nogāzi netālu no baznīcas taciņas, kas vijas cauri Lodžas dārzam Dičingemā. Vējš šalca Vīn- kalna kokos; mūsu Anglijas ziedu saldā smarža kutināja man nāsis, un smaržīgais jūnija gaiss vēsināja manu pieri. Es sapnī redzēju nakti un domāju par to, cik skaista ir mēness spozme pār pļavām un virs upes, bet visapkārt atskanēja lakstīgalu pogošana. Taču mani nespēja saistīt ne jaukie skati, ne arī skaņas, jo visu laiku uzmanīju taciņu, kas veda no baznīcas augšup pa pakalnu uz mūsu māju, un mana sirds pūlējās saklausīt soļus, pēc kuriem es tā ilgojos. Un tad viņpus pakalna atskanēja dziedāšana — dziesmas vārdi bija-skumji, jo tie stāstīja par jaunekli, kas devies pāri jūrām un vairs nav atgriezies. Drīz augšā zem ābelēm parādījās baits stāvs. Lēni, pavisam lēni tas tuvojās man, un es zināja, ka tā ir tā, kuru gaidīju, — Lilija, mana iemīļotā! Viņa pārstāja dziedāt un viegliem soļiem nāca tuvāk. Viņas seja bija ļoti skumja. Tā jau bija pusmūža sievietes seja, bet vēl joprojām brīnumskaista, pat skaistāka nekā jaunības plaukumā.
Lilija bija sasniegusi pakalna pakāji un pagriezās uz mazo dārza vārtiņu pusi, kad es iznācu no koku ēnas un apstājos viņas priekšā. Ar baiļu kliedzienu viņa atkāpās un klusēdama ielūkojās manā sejā.
— Tik ļoti pārvērties, — viņa izdvesa, — vai tiešām tas ir viņš? Saki, vai tas esi tu, Tomas, augšāmcēlies no miroņiem, jeb vai tas ir tikai sapnis?
Un viņa lēnām, vēl šaubīdamās, izstiepa rokas, lai mani apskautu.
Šai brīdī es pamodos. Es pamodos, un raugi — manā priekšā stāvēja brīnumskaista sieviete baltā tērpā, ko mēness apspīdēja tāpat kā sapnī, un viņas rokas bija maigi izstieptas man pretī.
— Tas esmu es, dārgā, nevis sapnis! — es iesaucos, uzlēkdams no gultas un apkampdams mīļoto, lai viņu noskūpstītu. Bet, iekams manas lūpas skāra viņējās, es redzēju, ka esmu maldījies, jo tā, ko turēju savās skavās, nebija vis mana saderinātā Lilija Bozarde, bet Otomi, otomi cilšu princese, ko dēvēja par manu sievu. Tad es sapratu, ka tas bijis nepanesami skumjš un rūgts sapnis, kas man bija ticis sūtīts it kā izsmieklam, un galvā tūdaļ atplaiksnīja nežēlīgā īstenība.
Izlaidis Otomi no savām rokām, es skaļi ievaidējos un atslīgu gultā. Princeses sejā un uz kakla parādījās kauna sārtums, jo viņa mani mīlēja un mana rīcība viņu aizvainoja līdz sirds dziļumiem; Otomi nebija grūti saprast, ko-nozīmē mani vārdi un kam bija domāti mani glāsti.
Un tomēr viņa sāka ar mani maigi runāt:
— Piedod, teul, es gribēju tikai paraudzīties, kā tu guli un negribēju tevi modināt. Bez tam, cerēdama, ka varēšu būt tev noderīga vai vismaz tevi mierināt, Vēlējos ar tevi parunāt divatā, kamēr vēl saule nav uzlēkusi, jo gals jau ir tuvu. Saki, vai tu biji mani miegā sajaucis ar kādu citu sievieti, mīļāku un skaistāku nekā es, ka gribēji mani apskaut?
— Es sapņoju, ka tu biji mana līgava, kuru es mīlu un kura ir tālu, aiz daudzām jūrām, — ar grūtībām atbildēju. — Bet pietiek runāt par mīlestību un līdzīgām lietām. Kam man tas viss, ja esmu jau ceļā uz tumsas valstību?
— Atklāti sakot, es pati to nezinu, teul, bet esmu dzirdējusi gudrus cilvēkus sakām: ja mīlestība vispār kaut kur ir atrodama, tad tā ir pašā nāves tumsā, un tā ir gaisma. Neskumsti! Ja vien tavai ticībai, par kuru tu man stāstīji, vai arī mūsējai ir taisnība, tad tu ieraudzīsi savu iemīļoto vai nu uz zemes, vai aizsaulē, iekams saule būs paspējusi vēlreiz norietēt, bet es lūgšu dievus, lai viņa būtu palikusi tev uzticīga. Saki man, cik stipri viņa tevi mīl? Vai viņa gultos tev līdzās uz ziedokļa, teul, kā cerēju darīt es, ja mums viss būtu bijis citādi?
— Nē, — es atteicu, — pie mums nav pieņemts, ka sieviete šķiras no dzīves tāpēc, ka mirst vīrs.
— Viņas laikam domā, ka labāk ir dzīvot un apprecēties ar kādu citu, — mierīgi noteica Otomi, bet es mēness gaismā redzēju, kā dega viņas acis un strauji cilājās krūtis.
— Pietiek pļāpāt šādas muļķības, — es viņu pārtraucu. — Paklausies, Otomi, ja es tev patiešām būtu dārgs, tu būtu mani izglābusi no briesmīgā likteņa vai pierunājusi Kvautemoku palīdzēt man. Tu esi Montesumas meita. Vai tu pa visiem šiem mēnešiem tiešām nevarēji panākt, lai tavs tēvs, valdnieks, pavēl mani apžēlot?
— Vai tu uzskati mani par tik sliktu draugu, tēul! — satraucās Otomi. — Tev jāzina — visus šos mēnešus es dienu un nakti pūlējos atrast līdzekļus, kā tevi glābt. Kamēr mans tēvs pats nebija kļuvis par gūstekni, es tam nedevu miera, līdz beidzot viņš pavēlēja mani vairs nelaist pie viņa. Es mēģināju pielabināt priesterus, kalu bēgšanas plānus, jā, un Kvautemoks man palīdzēja, jo viņš tevi mīl. Ja< nebūtu ieradušies šie nolādētie teuli, ja pilsētā nebūtu sācies karš, es tevi noteikti būtu glābusi, jo sievietes prāts ir manīgs un vienmēr prot atrast izeju arī tur, kur, liekas, nav vairs nekāda glābiņa. Bet karš mainījis visu, un bez tam vīri, kas lasa zvaigznēs, un zīmju tulki ar savu pareģojumu izšķīruši tavu likteni, jo zīmes liecinot, ka mūsu tauta izcīnīšot uzvaru pār teuliem un viņus visus iznīcināšot, ja rīt tieši dienas vidū tavas asinis sārtošot ziedokli un tava sirds tikšot ziedota uz dieva Teskatlipokas altāra. Bet, ja ziedošana notikšot kaut mirkli pirms vai pēc šīs laimīgās stundas, Tenočtitlanas gals neesot novēršams. Priesteri vēl paziņojuši, ka tev jāmirst nevis tā, kā to prasa paraža, «Ieroču namā», kas atrodas otrpus ezera, bet lielās piramīdas virsotnē galvenā dieva tēla priekšā. Tas zināms visai valstij, pašlaik tūkstošiem priesteru raida uz debesīm lūgšanas, lai upuris rastu dievu labvēlību, un virs ziedokļa jau piekārts zelta gredzens, caur kuru saules stars tieši dienas vidū kritīs uz tavām krūtīm tai vietā, kur pukst sirds. Nedēļām tevi uzmanīja tā, kā jaguārs uzmana savu laupījumu, jo baidījās, ka tu aizbēgsi pie teuliem, un arī mūs, tavas sievas, uzmanīja. Šonakt ap pili nostādīti sargkareivji trijās rindās, bet aiz tavām durvīm un pie katra loga sardzē stāv priesteri. Spried tad pats, teul, vai ir kāda iespēja izbēgt!
— Laikam gan nav, — es piekritu. — Un tomēr es zinu kādu izeju. Ja es pats sev atņemšu dzīvību, viņi mani nevarēs nogalināt.
— Nē! — strauji iekliedzās Otomi.— Ko tas tev līdzēs? Kamēr tu esi dzīvs, vēl ir cerība, bet, kad nomirsi, viss būs pagalam. Bez tam — ja jau lemts mirt, tad labāk mirt no priestera rokas. Tici man, kaut arī šāda nāve šķiet drausmīga, — Otomi nodrebēja, —■ tā tomēr ir gandrīz bez sāpēm un ļoti ātra — to saka visi priesteri. Viņi tevi nespīdzinās, lai gan sākumā gribēja tādā veidā parādīt dievam sevišķu godu šajā lielajā dienā, bet no tā Kvautemoks un es spējām tevi pasargāt.
Otomi apsēdās man līdzās uz gultas, satvēra manu roku un turpināja:
— Teul, nedomā vairs par šīm šausmām, bet par to, kas tām sekos. Vai tad mirt, turklāt ātri, ir tik grūti? Mums visiem jāmirst — šonakt, rīt vai parīt, vienalga kad, un tava ticība, tāpat kā mūsējā, māca, ka viņā saulē mūs gaida bezgalīga svētlaime. Padomā, mans draugs, rīt jau tu būsi tālu projām no cīņas un kņadas; raizes, bēdas un pastāvīgās bailes no nākotnes, kuras nospiež tavu sirdi— tas viss paliks aiz muguras, un tu iegūsi mieru, ko neviens vairs nekad neiztraucēs. Tu atradīsi savu māti, par kuru tu man esi stāstījis un kura mīlēja tevi, tur varbūt tev piebiedrosies tā, kas mīl tevi vēl vairāk nekā māte, un, kas zina, varbūt pat es tevi varu tur sastapt.
Un šai mirklī viņa ar dīvainu skatienu pavērās manī.
— Ceļš, pa kuru tev lemts iet, ir tumšs, toties labi iestaigāts, un tā galā mirdz gaisma. Turies kā vīrs, mans draugs, un neskumsti! Esi līksms, ka tu tik agri atbrīvojies no ciešanām un šausmām un sasniedz laimes vārtus! Priecājies, ka tev aiz muguras palicis ērkšķainais, izdegušais tuksnesis un ka tu redzēsi ziedošus dārzus un savas mūžības pilsētas tempļus. Bet tagad paliec sveiks! Mēs tiksimies tikai upurēšanas stundā, kad mums, tām, kas izliekamies par tavām sievām, būs jāpavada tevi līdz piramīdas pirmajam laukumam. Ardievu, dārgais draugs, un atceries manus vārdus! Vai tie tev pieņemami vai ne, — esmu tomēr pārliecināta, ka gan sava goda dēļ, gan arī tāpēc, ka es tev to lūdzu, tu mirsi varonīgi, mirsi tā, it kā tavas tautas acis būtu vērstas uz tevi.
Negaidot Otomi noliecās, maigi kā māsa noskūpstīja mani uz pieres un izslīdēja no istabas. Durvju aizkars nolaidās aiz viņas, bet cēlo vārdu atbalss joprojām skanēja manā sirdī.
Nekas nespēj cilvēku piespiest domāt ar prieku par tuvo nāvi, bet mani gaidīja tāds gals, kuru iedomājoties jebkurš būtu nodrebējis. Tomēr es jutu, ka Otomi runājusi taisnību un ka bieži vien, lai cik briesmīga arī liktos nāve, dzīve varētu būt daudzkārt briesmīgāka. Manu dvēseli pārņēma nedabisks miers kā bieza migla, kas nolaižas pār okeānu. Lai arī zem tās bango viļņi, lai ari augšā spīd saule — visapkārt valda drūms miers.
Šai brīdī biju it kā atraisījies no savas šīszemes esmes un uz visu raudzījos ar līdz šim vēl nepazītu sajūtu. Dzīves bēguma vilnis traucās projām — nāves krasts jau vīdēja pavisam tuvu, un es sapratu tad, tāpat kā to saprotu šodien, sirmā vecumā, ka mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, nāve nozīmē daudz vairāk nekā nīcīgā īsā dzīve. Es varēju pārdomāt visu savu pagātni, apsvērt, kas manu dvēseli gaida nākotnē, un pat apbrīnot to maigumu un gudrību, kas piemita šai indiānietei, kura bija spējīga uz tik cēlām domām un vārdiem.
Jā, lai kas arī notiktu, vienā ziņā es viņai vilšanos nesagādāšu — es miršu varonīgi, kā īsts anglis, atstājot pārējo dieva ziņā. Šie barbari nevarēs sacīt, ka svešzemnieks bijis gļēvulis. Kas es tāds biju, ka drīkstēju gausties? Vai tad tur, tajā laukumā, ik dienas negāja bojā simtiem tādu kā es, neizdvešot ne skaņas? Vai arī mana māte nebija mirusi no slepkavas rokas? Un vai nelaimīgo Izabellu de Sigvensu neiemūrēja dzīvu tikai par to, ka viņa savā apmātībā bija iemīlējusi nelieti, kas viņu piekrāpa? Pasaule ir pilna manējām līdzīgu šausmu un ciešanu, un kas tad es tāds esmu, ka drīkstu zūdīties?
Tā es prātoju, līdz beidzot svīda rīts un kaujai gatavu karavīru balsis ieskanējās pretī austošajai saulei. Pēdējā laikā cīņas kļuva aizvien niknākas, un šai dienai bija lemts kļūt par vienu no briesmīgākajām. Bet man gar acteku un spāņu karu nebija nekādas daļas. Man pašam bija jāgatavojas uz savu pēdējo kauju, kas tagad bija tik tuvu.