Ieskanējās mūzika, un attiecīgo mākslinieku pavadībā ienāca mani apkalpotāji, atnesdami vēl greznāku tērpu par visiem tiem, ko biju valkājis līdz šim. Vispirms kalpotāji mani izģērba un mākslinieki izkrāsoja visu manu miesu ar ķēmīgiem sarkani zili baltiem rakstiem, tā ka kļuvu līdzīgs kādam karogam; netika taupīta pat seja un lūpas, ko nozieda ar tumšsārtu krāsu. Virs sirds viņi pēc iespējas precīzāk un rūpīgāk uzvilka sārtu apli. Tad, saņemot manus matus, kas tagad sniedzās jau līdz pleciem, viņi man galvvidū izveidoja ar sarkanu, izšūtu lenti apsietu cekulu, kādu mēdza nēsāt indiāņu karavadoņi, un iesprauda tajā gaiļa spalvu pušķi.
Pēc tam mani ietērpa greznās drānās, kās bija visai līdzīgas garīdznieku ornātam mesas laikā, ausīs ievēra zelta auskarus, ap delnām un potītēm aplika zelta stīpas, bet ap kaklu — neaprakstāmas vērtības smaragdu rotu. Arī uz manām krūtjm pakāra milzīgu dārgakmeni, kas laistījās kā jūra mēnesnīcā, bet pie zoda piekarināja mākslīgu bārdu no gaišsārtiem jūras gliemežvākiem. Beidzot, apvijuši manu augumu ar vainagiem un ziedu vītnēm, tā ka atgādināju īstu maija koku no Bangejas kopienas, viņi atkāpās sānis, apbrīnojot savu roku darbu.
Atkal ieskanējās mūzika, es dabūju katrā rokā pa lautai, un mani aizveda uz pils lielo zāli.
Šeit jau bija sapulcējušies daudz dižciltīgo acteku, visi svētku drānās, un tepat, uz paaugstinājuma, pie kura mani pieveda, stāvēja arī manas četras sievas dieviešu Ksoči, Ksilo, Atlas un Kliksto greznajos tērpos. Šie vārdi viņām bija doti uz to laiku, kamēr viņas bija manas sievas, un Atla bija princese Otomi.
Kad biju nostājies savā vietā uz paaugstinājuma, sievas pēc kārtas panācās uz priekšu, noskūpstīja man pieri un^piedāvāja saldumus un cepumus zelta šķīvjos, kā arī kakao un meskalu zelta kausos. Mes- kalu es dzēru, jo tas ir degvīns un man bija nepieciešams iekšējs mierinājums, bet pārējiem gardumiem es nevarēju ne pieskarties.
Šai ceremonijai beidzoties, uz brīdi iestājās klusums, un tad zāles otrā galā parādījās tumšsārtās ziedošanas rituāla drānās tērpto pretīgo priesteru gājiens. Viņi mirka vienās asinīs: asinis saķepēja
viņu garos, savēlušos matus, ar asinīm bija notrieptas rokas, un pat drausmīgās acis šķita pielijušas asinīm. Priesteri sojoja pa zāli, apstājās paaugstinājuma priekšā, un tad galvenais priesteris pēkšņi pacēla rokas un skali iekliedzās:
— Ļaudis, pielūdziet nemirstīgo dievu!
Visi, kas bija zālē, nometās zemē, skali saukdami:
— Mēs pielūdzam!
Priesteris šos vārdus izkliedza trīs reizes, un klātesošie trīs reizes viņam atbildēja, ikreiz krizdami ar vaigu pie zemes. Kad visi bija piecēlušies, priesteris uzrunāja mani:
— Piedod mums, Teskatlipoka, ka nevaram tevi godāt kā pienākas, jo mūsu valdniekam būtu jāklanās tavā priekšā kopā ar mums. Bet tu jau zini, ai Teskatlipoka, kādas bēdas piemeklējušas tavus kalpus, kuriem pašu pilsētā jākaro ar tiem, kas zaimo tevi, Teskatlipoka, un pārējos dievus, tavus brāļus. Tu zini, ka mūsu visumīlotais valdnieks atrodas ievainots zaimotāju nešķīstajās rokās. Kad būsim apmierinājuši tavas ilgas doties uz debesim un tu ar savu šīszemes dzīvi būsi parādījis mums visiem, ka cilvēku labklājība ir tikai nīcīga ēna, atmiņai par mūsu mīlestību, Teskatlipoka, aizlūdz par mums, lai uzvaram šos ļaundarus un lai varam tevi godāt, ziedojot viņus pašus uz tava ziedokļa. Ai Teskatlipoka, tu pie mums kavējies tikai īsu brīdi un tagad nevēlies, ka ilgāk atturam tevi no tavas slavas, jo tavas acis jau sen ilgojas skatīt šo laimīgo dienu, kas beidzot ir pienākusi. Mēs tevi mīlējām, mēs tev kalpojām — dod tāpēc, lai mēs, tavi necilie bērni, ieraugām tevi visā krāšņumā, bet līdz tam, kamēr nāksim pie tevis, rūpējies par mūsu labklājību zemes virsū un tautu, kuras vidū tev labpaticies uz laiku kavēties!
Tāda apmēram bija šī runa, kas lāgiem tik tikko bija sadzirdama, jo to nomāca sapulcējušos ļaužu šņuksti un manu sievu skaļās ralidas. Vienīgi Otomi neraudāja.
Nežēlīgais priesteris deva zīmi, un vēlreiz ieskanējās mūzika. Tagad viņš kopā ai savu bandu ielenca mani no visām pusēm, divas manas dievišķās sievas gāja man pa priekšu un divas — aizmugurē; tā mēs atstājām zāli un devāmies uz plaši atvērtajiem pils vārtiem. Pavisam mierīgi, ar pārakmeņojušos sirdi es raudzījos apkārt, un šai pēdējā stundā nekas nepalika manis neievērots. Es redzēju, ka notika dīvainas lietas. Pāris simtu soļu tālāk trakoja nikns uzbrukums Aksajakatla pilij, kur bija patvērušies spāņi. Karavīru pūļi centās uzrāpties pa pils sienu. Spāņi tos notrieca ar nāvējošu uguni, bet viņu sabiedrotie tlakskalieši — ar pīķiem un kaujas vālēm. Tai pašā laikā no ugunsgrēkā paglābušos tuvējo māju jumtiem un it sevišķi no lielās teokalli augšējā ku
kuma, kur man drīz vien vajadzēja izlaist garu, tūkstošiem bultu, metamo šķēpu un akmeņu brāzās uz pils pagalmu un ārējiem spāņu nocietinājumiem.
Tikai apmēram piecsimt jardu no šis vietas kūsāja kauja uz dzīvību un nāvi, bet ap mani laukuma šajā pusē, pie Montesumas pils vārtiem, bija vērojama pavisam citāda aina. Te bija sapulcējies milzīgs' pūlis, galvenokārt sievietes un bērni, lai redzētu mani mirstam. Ļaudis bija nākuši ar ziedu klēpjiem, mūziku un līksmām dziesmām. Kad viņi ieraudzīja mani, apsveikuma saucieni gandrīz nomāca lielgabala dārdoņu un neganto kaujas troksni. Reizēm kāda nomaldījusies lielgabala lode ielidoja pūlī, atstādama uz vietas nogalinātos un ievainotos, bet pārējie nepievērsa tam uzmanību. Ļaudis tikai sauca jo skaļāk:
— Esi sveicināts, Teskatlipoka — un paliec sveiks! Esi svētīts, mūsu glābēj! Esi sveicināts — un paliec sveiks!
Mēs lēnām virzījāmies cauri pūlim pa šauru, ar ziediem kaisītu eju, līdz beidzot bijām šķērsojuši pagalmu un sasniedzām piramīdas pakāji. Šeit pie ārējiem vārtiem bija tik daudz tautas, ka mums bija jāapstājas, bet, kamēr mēs gaidījām, kāds karavīrs izlauzās cauri pūlim un noliecās manā priekšā. Pacēlis galvu, es ieraudzīju Kvautemoku.
— Teul, lai atvadītos no tevis, es atstāju savus ļaudis, lūk, tur, — čukstēja Kvautemoks, pamājot ar galvu uz karavīru pusi, kuri gatavojās uzbrukumam Aksajakatla pilij. — Mēs droši vien drīz atkal tiksimies. Tici man, es būtu tev palīdzējis, ja tas stāvētu manos spēkos. Kaut es varētu mainīties ar tevi vietām! Ardievu, draugs! Tu divkārt man izglābi dzīvību, bet es nespēju glābt tavējo!
— Ardievu, Kvautemok, — es atbildēju. — Lai debesis tev palīdz — tu esi īsts vīrs.
Tad mēs devāmies tālāk.
Piramīdas pakājē gājiens sakārtojās, un šeit viena no manām sievām atvadījās no manis, mezdamās man pie krūtīm un izplūz- dama asarās, taču es pie viņas krūtīm gan nesāku raudāt. Ietve, kas veda uz teokalli virsotni, vijās apkārt piramīdai, paceļoties aizvien augstāk, un pa šo ietvi mēs gājām lēnām un svinīgi. Katrā pagriezienā mēs apstājāmies, — te no manis atvadījās nākoša no sievām un man tika atņemts vai nu kāds mūzikas instruments, — tos redzot pēdējo reizi, es nepavisam neskumu, — vai ari kāda mana dīvainā tērpa daļa.
177
Beidzot pēc stundas gājiena — procesija virzījās ļoti lēnām — mēs sasniedzām piramīdas lēzeno virsotni, uz kuru veda platas kāpnes. Neiežogotais virsotnes laukums bija daudz plašāks nekā
12 — 4557
visa mūsu Dičingemas kapsēta. Te, galvu reibinošā augstumā, pacēlās Uicilopočtli un Teskatlipokas tempļi, augstas celtnes no akmens un koka, kur atradās šo dievu ķēmlgie tēli un briesmīgas, ar upuru asinīm piešķiestas istabas. Tempļu priekšā dega mūžīgā svētā uguns un atradās ziedokļi, moku rīki un lielas čūskādas bungas. Pārējā piramīdas virsotnes daļa bija kaila. Kaila, taču tā nebija tukša, jo spāņu nometnei pievērstajā pusē drūzmējās kādi sešsimt karavīru, kas nemitīgi apmētāja ienaidnieka nometni ar akmeņiem un bultām, bet otrajā pusē, gaidīdami manu ziedošanu, bija sapulcējušies priesteri. Lejā, milzīgajā nodegušo ēku drupu apjoztajā laukumā, drūzmējās tūkstošiem cilvēku, no kuriem daļa turpināja kauju ar spāņiem, bet vairums bija salasījies šeit tikai tādēļ, lai būtu manas noslepkavošanas liecinieki.
Mēs sasniedzām piramīdas virsotni divas stundas pirms dienas tfidus, jo līdz ziedošanas brīdim vēl bija jāpilda vairāki rituāli. Vispirms mani ieveda dieva Teskatlipokas templī. Seit atradās viņa tēls jeb elks, kas bija darināts no melna marmora un rotāts ar zeltu. Rokā elks turēja spožu zelta vairogu, kurā raudzījās savām dārgakmeņu acīm un, pēc priesteru domām, redzēja visu, kas notika paša radītajā pasaulē.
Tēla priekšā novietotajā zelta traukā bija divas cilvēku sirdis. Man redzot, virspriesteris paņēma šīs sirdis un, murminādams lūgsnu vārdus, iesvieda ugunī, kas liesmoja uz altāra. Pēc tam viņš trauku sāka tīrīt ar savu garo, savēlušos matu galiem. Nospodrinājis to, priesteris pielika trauku man pie lūpām, lai es tam uzpūstu dvašu. Mani pārņēma nāves gurdums un nelabums, jo sapratu, ka trauku sagatavoja, lai tajā ieliktu manu sirdi, kuru vēl jutu pukstam savās krūtīs.
Tā es arī neuzzināju, kādas ceremonijas man vēl bija paredzētas šai nolādētajā vietā, jo tai brīdī lejā, laukumā ap piramīdu, sacēlās milzīgs troksnis un priesteri mani steidzīgi izveda no tempļa. Tad es sapratu: no piramīdas virsotnes birstošās bultu un akmeņu krusas satracināti, spāņi devās triecienā pret teokalli.
Spēcīgas spāņu nodaļas paša Kortesa vadībā jau ieplūda pagalmā, un kopā ar tām lauzās uz priekšu vairāki simti viņu sabiedroto tlakskaliešu. Savukārt vairāki tūkstoši acteku karavīru traucās uz piramīdas pakāji, lai šeit uzsāktu kauju ar baltajiem iebrucējiem. Pēc piecām minūtēm ienaidnieki sastapās un iedegās nikna cīņa.
Arkebūzu zalvju aizsegā spāņi nepārtraukti uzbruka actekiem, bet viņu zirgiem uz piramīdas akmens flīzēm slīdēja kājas. Tad spāņi nokāpa no zirgiem un turpināja kauju kā kājnieki. Ciešot milzīgus zaudējumus, indiāņi lēnām tika atspiesti, un spāņiem izdevās nostiprināties pie pirmajām kāpnēm. Bet simtiem acteku karavīru jau piepildīja spirālveida ietvi, kas vijās augšup, simtiem citu aizstāvēja virsotni, un bija skaidrs, — ja spāņiem arī izdosies izlauzties, tad viņiem tas nenāksies viegli. Un tomēr, redzot, kas notika, manī atplaiksnīja neprātīga cerība. Ja spāņi ieņemtu templi, ziedošana nenotiktu. Kā bija teikusi Otomi, tā nevarēja notikt pirms pusdienas — tātad manā rīcībā bija gandrīz divas stundas. Un, ja spāņi šais divās stundās gūs virsroku, es varbūt palikšu dzīvs, bet pretējā gadījumā man jāmirst.
Kad mani izveda no Teskatlipokas tempļa, es biju pārsteigts, ieraugot princesi Otomi jeb, kā viņu tad sauca, dievieti Atlu stāvam virspriesteru vidū un skaļā balsī ar tiem par kaut ko strīdamies, bet es taču biju redzējis viņu noliecam galvu manā priekšā pie pašas ieejas templī un domājis, ka tas ir atvadu sveiciens, pēdējai no manām sievām atstājot mani. Kaujas trokšņa dēļ es nesadzirdēju, par ko viņi strīdējās, bet strīds bija dedzīgs, un man likās, ka priesteri bija apmulsuši, taču vienlaikus viņu acīs gailēja nežēlīgs prieks. Šķita, ka Otomi viņus bija pārliecinājusi, jo viņi godbijīgi nolieca galvas princeses priekšā. Nesteidzīgi novērsusies no viņiem, Otomi tuvojās man, un pat šai brīdī es nevarēju nepamanīt viņas majestātisko gaitu. Ielūkojoties viņas sejā, man tā šķita liela un svēta uzdevuma apmirdzēta, bet reizē ar to laimīga kā līgavai, kas dodas pretī iemīļotā skavām.
— Kāpēc tu neaizgāji, Otomi? — es jautāju. — Tagad jau par vēlu, — spāņi ielenkuši teokalli un tevi vai nu nogalinās, vai saņems gūstā.
— Esmu gatava sagaidīt nāvi, lai kāda tā būtu, — viņa man īsi atbildēja, un kādu laiku mēs klusēdami vērojām nikno kauju. Acteku karavīri cīnījās ar izmisuma spēku savu dievu acu priekšā, un pūlis, kas pildīja laukumu piramīdas pakājē, klusēdams raudzījās cīnītājos. Acteki metās pretī spāņu zobeniem, tvēra spāņus kailām rokām un, niknumā aurēdami, vilka viņus uz ietves stāvajām malām, un centās nogrūst lejā. Dažkārt tas viņiem arī izdevās, un tad vesels cilvēku ķermeņu murskulis ar vienu spānieti vidū gāzās lejup gar piramīdas slīpo sienu, lai sašķīstu uz pagalma akmens flīzēm. Tomēr, lai kā acteki pūlējās, spožās bruņās kalto spāņu rindas zem šķēpu un bultu krusas līdzīgi milzīgai vijīgai čūskai lauza sev ceļu augšup. Ik minūti viņi soli pa solim virzījās aizvien augstāk, cīnoties tā, kā cīnās tikai tie, kas zina, kāds liktenis gaida Anavakas dievu zaimotājus. Viņi cīnījās par savu dzīvību, savu godu, par glābiņu no nāves uz ziedokļa.
Tā pagāja vesela stunda, un spāņi jau bija pusceļā uz piramīdas virsotni. Baismīgie kaujas trokšņi kļuva aizvien skaļāki. Spāņi uzbruka ar kaujas saucieniem un savu svēto vārdiem uz lūpām, acteki kauca līdzīgi meža zvēriem, priesteri piesauca savus dievus un kliedza, uzmundrinādami karavīrus, bet visam pāri dunēja arkebūzu šāvieni, liegabala dārdi un drausmīga milzīgo čūskādas bungu rīboņa, — tās kā plēsts dauzīja puskails priesteris. Tikai ļaužu bari lejā palika nekustīgi un klusi. Viņi stāvēja, neizdvešot nevienu skaņu un veroties augšup, un es varēju redzēt, kā saule atstarojās tūkstošos plaši ieplestu acu.
Visu šo laiku es stāvēju ziedokļa tuvumā un Otomi bija man līdzās. Mani puslokā ielenca priesteri, un virs ziedokļa pie četriem īpašos flīžu dobumos iedzītiem stabiem bija izvilkts melnas drānas gabals, kuram vidū bija iestiprināta zelta piltuve apmēram sešu collu diametrā. Saules stari caur šo piltuvi krita uz melnās drēbes aizēnotā laukuma kā gaišs plankums ābola lielumā. Saulei ceļoties aizvien augstāk, šis gaismas plankums lēnām slīdēja pāri flīzēm un beidzot sasniedza ziedokļa malu.
Tai pašā brīdī virspriesteris deva zīmi, priesteri mani sagrāba un kā cietsirdīgi bērni, kas plucina dzīvu putnu, norāva man pēdējās spilgtās drānas. Tagad es stāvēju kails, jo miesu sedza vairs tikai uzkrāsotie raksti un gurnu apsējs. Es sapratu, ka mana stunda situsi. Bet, lai cik dīvaini tas arī liktos, todien pirmoreiz atgriezās mana drosme, un, iedomājoties, ka drīz atbrīvošos no saviem mocītājiem, es pat nopriecājos.
Pagriezies pret Otomi, es skaidrā balsī sāku no viņas atvadīties, taču pārsteigumā apklusu, jo redzēju, ka ar viņu izrīkojās tāpat kā ar mani. Viņas greznās drēbes bija norautas, un viņa stāvēja manā priekšā visā savā nevainojamā skaistumā, ko tik tikko spēja aizsegt garie mati un izšūtā kokvilnas auduma apsējs ap gurniem.
— Nebrīnies, teul, — viņa teica klusu, atbildēdama uz manu vārdos neietērpto jautājumu. — Es esmu tava sieva, un šis akmens būs mūsu kāzu gulta, pirmā un pēdējā. Kaut arī tu mani nemīli, es šodien miršu tev līdzās tādā pašā nāvē kā tu. Tādas ir manas tiesības. Es nevarēju glābt tevi, teul, bet vismaz mirt ar tevi kopā es varu . ..
Šai brīdī es neatbildēju, jo aiz izbrīna bija zaudējis spējas runāt. Iekams biju atguvis valodu, priesteri mani nogāza, un otro reizi mūžā es gulēju uz liktenīgā akmens. Priesteriem mani turot, griezīgs kauciens, niknāks un skaļāks nekā visi iepriekšējie, liecināja, ka spāņi jau tikuši līdz pēdējam kāpņu posmam.
Tiklīdz es biju noguldīts milzīgā akmens pašā vidū, arī Otomi jau gulēja man līdzās tik cieši, ka mūsu ķermeņi saskārās, jo man bija jāguļ pašā vidū, tā ka viņai palika maz vietas. Bet ziedošanas brīdis vēl nebija pienācis, un priesteri piesēja mūs ar virvēm pie vara gredzeniem, kas bija iestiprināti grīdas akmens flīzēs, un novērsās, lai vērotu kaujas gaitu. Tā mēs gulējām līdzās vairākas minūtes, un ar katru mirkli manī pieauga apbrīns un pateicības jūtas — apbrīns par šīs sievietes drošsirdību un pateicība par viņas lielo mīlu, ko viņa nebaidījās apliecināt ar savām asinīm. Mani mīlēdama, Otomi bija izvēlējusies šo drausmīgo nāvi, mani mīlēdama, viņa bija gatava mirt kopā ar mani un nevis dzīvot slavas un goda pilnu dzīvi bez manis. Mirklī, kad iedomājos šo brīnumu, manu sirdi pārņēma vēl nekad neizjusts siltums, un tā tiecās uz Otomi. Es jutu, ka neviena sieviete nekad nebūs man dārgāka par šo brīnišķīgo jaunavu — neviena, pat mana saderētā ne! Es jutu . .. nē, neviens nespēj izteikt, ko es jutu. Zinu tikai, ka man acīs sa- riesās asaras, tās plūda pa manu izkrāsoto seju, un es pagriezu galvu, lai paskatītos uz Otomi.
Viņa gulēja uz kreisajiem sāniem, cik nu to atjāva virves, garie mati viļņos krita no ziedokļa uz akmens flīzēm, un viņas seja bija pievērsta man. Tā bija tik tuvu, ka mūsu lūpas gandrīz vai saskārās.
— Otomi, — es čukstēju. — Vai tu mani dzirdi? Es mīlu tevi, Otomi.
Es redzēju, kā viņas krūtis, pa kurām stiepās virves, sāka cilāties straujāk ūn viņas sejā parādījās sārtums.
— Tad manas ilgas piepildījušās, — viņa izdvesa, un mūsu lūpas savienojās skūpstā — pirmajā un, kā mums šķita, pēdējā. Jā, mēs skūpstījāmies uz ziedokļa, zem priestera naža, kad par mums jau pletās nāves ēna. Ja arī pasaulē bijusi neparastāka mīlas aina, tad man par to nav nācies dzirdēt.
— Manas ilgas piepildījušās, — atkārtoja Otomi. — Šā mirkļa dēļ esmu gatava mirt desmitkārt, un es lūdzu dievus, lai atnāk nāve, pirms tu paspēsi savus vārdus ņemt atpakaļ. Es taču zinu, teul, ka cita tev ir dārgāka par mahi. Indiāņu meitenes uzticība tagad mīkstinājusi tavu sirdi, un tev liekas, ka mani mīli. Bet es tevi lūdzu, ļauj man nomirt ar domām, ka šis sapnis ir īstenība.
— Nerunā tā! — es iebildu ar pūlēm, jo pat šai brīdī atcerējos Liliju. — Tu atdevi par mani savu dzīvību, un tāpēc es tevi mīlu.
— Mana dzīvība nav nekas, bet tava mīla man nozīmē daudz, — smaidīdama teica Otomi. — Ai teul, kāds spēks gan mīt tevī? Kā tu panāci, ka es, Montesumas meita, labprātīgi nogūlos uz ziedokļa? Bet lai! Es nevēlos labākas guļasvietas, un droši vien mēs abi drīz saņemsim atbildi uz šiem un reizē arī uz daudziem citiem jautājumiem.