_ Otomi, — es ierunājos pēc brīža, — kad viņi mūs nogalinās?
— Kad gaismas stars kritīs uz apja, kas uzzīmēts virs tavas sirds, — atbildēja Otomi.
Es pagriezu galvu un paskatījos uz saules staru, kas līdzīgi zelta šautrai bija izlauzies cauri ēnai virs mums un tagad atradās kādas sešas collas no maniem sāniem. Pēc mana aprēķina tam bija jāskar uz manām krūtīm uzzīmētais tumšsārtais aplis apmēram pēc ceturtdaļstundas.
Tikmēr kaujas troksnis tuvojoties kļuva aizvien skaļāks. Pagriezies, cik nu to^ atļāva virves, es pacēlu galvu ūn redzēju, ka spāņi jau sasnieguši piramīdas virsotni. Kauja tagad mutuļoja virsotnes pašā malā.
Nekad vēl nebiju redzējis tik sīvu cīniņu! Acteki cīnījās ar izmisīgu"niknumu, maz domādami par savām dzīvībām, bet turēdami prātā vienīgi to, kā iznīcināt kādu spānieti. Viņu primitīvie ieroči bieži vien bija bezspēcīgi pret spāņu bruņukrekliem, taču viņiem atlika vēl viens veids savu nodomu īstenošanai, proti, nogrūst baltos cilvēkus no teokalli, lai tie kā olas čaumalas sašķīstu uz akmens flīzēm simt pēdu zemāk. Tagad kauja notika ar atsevišķām ienaidnieku grupām, kas plēsās un kāvās, drūzmēdamās pie paša bezdibeņa, kurā laiku pa laikam nozuda uzreiz pa desmit divpadsmit cīnītāju. Arī daži priesteri, mazāk domādami par savu dzīvību nekā par saviem apgānītajiem tempļiem, metās cīņā. Es redzēju, kā viens no tiem, milzīga auguma spēkavīrs, apķērās kādam spāņu kareivim ap vidu un kopā ar viņu metās lejup. Tomēr, lai arī ļoti lēnām, spāņi un tlakska- lieši lauzās uz laukuma centru, kur viņiem vairs nedraudēja tik lielas briesmas, jo tagad actekiem vajadzēja viņus vilkt līdz malai lielāku gabalu.
Nu kauja tuvojās ziedoklim, un visi dzīvi palikušie acteku karavīri — to bija ap divsimt piecdesmit vīru, neskaitot priesterus — ielenca mūs uri ziedokli blīvā aplī. Caur zelta piltuvi krītošā nepielūdzamā saules stara ārmala jau sasniedza manu krāsoto sānu, un man bija tāda sajūta, ka tam pieskārusies nokaitēta dzelzs.
Tikko saules stars skāra mani, pieci priesteri satvēra manas rokas, kājas un galvu, bet virspriesteris — tas pats, kas mani bija vedis no pils, — abās rokās pacēla savu krama nazi. Mani pārņēma briesmīgs nelabums, un es aizvēru acis, domādams, ka visam jau beigas. Bet šai pašā mirkli galvenais zv'aigžņu tulks, cilvēks ar mežonīgu skatienu, stāvēdams, kā paspēju ievērot, mazliet tālāk, apturēja nāves kalpu.
— Teskatlipokas priesteri, vēl laiks nav pienācis! Ja tu dursi, pirms saules stars būs kritis uz upura sirds, Anavakas dievi ies bojā un līdz ar tiem ies bojā Anavakas tauta.
Niknumā griezdams zobus, virspriesteris vispirms paskatījās uz gaismas strēli, kas pārvietojās nesteigdamās, un tad paraudzījās pār plecu uz tuvojošos kauju. Karavīru loks ap mums lēnām savilkās ciešāk, un tikpat lēni uz manām krūtīm pārvietojās zelta stars, līdz tā ārmala jau skāra sarkano apli virs manas sirds. Priesteris no jauna pacēla savu drausmīgo nazi, es atkal aizvēru acis un atkal izdzirdu zvaigžņu tulka spalgo spiedzienu:
— Vēl ne! Vēl ne! — citādi tavi dievi ir pazudināti!
Un te es dzirdēju citu balsi — tā bija Otomi, kas sauca pēc palīdzības.
— Glābiet mūs, teuli, — viņi mūs nokauj, — viņa iekliedzās tik spalgi, ka sauciens sasniedza spāņu ausis, jo kāds atbildot iesaucās spāniski:
— Šurp, vīri, uz priekšu! Šie suņi uz saviem altāriem taisās kādu slepkavot.
Sekoja varens, straujš uzbrukums, kas atsvieda acteku karavīrus pret ziedokli un nogāza no kājām virspriesteri, tā ka tas pakrita šķērsām man pāri.
Līdzīgi bangām, kas nerimšus veļas pret krastu, cits citam sekoja trīs uzbrukuma viļņi, un ar katru reizi acteku pretestība kļuva vājāka. Tad aizstāvju loks izira un visapkārt iemirdzējās spāņu zobeni. Šai brīdī zeltainais stars sasniedza apļa vidu virs manas sirds.
— Dur, Teskatlipokas priesteri! — iespiedzās zvaigžņu tulks. — Dur saviem dieviem par godu!
Ar drausmīgu kaucienu priesteris atvēzējās; es pamanīju, kā uz naža asmens iezaigojās saules stars, kas bija apstājies tieši virs manas sirds. Kad nazis traucās lejup, es pēkšņi ieraudzīju, ka pāri man, iemirdzēdamies tai pašā starā, slepkavas krūtīs ieurbās tērauda asmens. Milzīgais krama nazis krita lejup, bet tā mērķis bija pazudis. Nazis neskāra manu sirdi, lai gan pilnīgi es no tā neizbēgu. Atsizdamies pret ziedokli starp mani un Otomi, nazis sadrupa gabalu gabalos un mūs abus tikai ievainoja, tā ka mūsu asinis sajaucās uz ziedokļa, patiesi savienodamas mūs. Pār mums
otrreiz sabruka priesteris, bet šoreiz vairs nepiecēlās. Nāves mokās viņš locījās uz tiem, ko pats bija gribējis nogalināt. Tad kā sapni es dzirdēju zvaigžņu tulku dziedam nāves dziesmu Anavakas dieviem.
— Priesteris ir miris, un viņa dievi krituši, — viņš sauca, — Teskatlipoka noraidījis upuri, un tagad pienācis viņa gals.
* Anavakas dievi ir iznīcināti! Kristīgo krusts ir uzvarējis!
Tā viņš vaimanāja, bet tad bija dzirdami žobenu cirtieni, un es sapratu, ka arī gaišreģis ir miris.
Kāda spēcīga roka nogrūda no mums mirstošo priesteri. Viņš atstreipuloja atpakaļ, līdz nokrita uz altāra, kur dega mūžīgā uguns, un ar savām asinīm un ķermeņa smagumu nodzēsa svēto liesmu, kas bija degusi daudzas paaudzes. Tad kāds ar nazi pārgrieza mūsu virves. Kā sajucis raudzīdamies visapkārt, es piecēlos sēdus uz ziedokļa un šai brīdī izdzirdu kādu runājam spāņu valodā, runājam nevis ar mani, bet gan ar saviem biedriem:
— Vēl mirklis, un nabadziņiem būtu gals klāt. Ja mans dūriens būtu nokavējies kaut vai acumirkli, šis mežonis puisim būtu izcirtis caurumu manas galvas lielumā. Pie visiem svētajiem! Meiča ir tīri jauka vai vismaz tāda varētu būt, ja viņu nomazgātu. Es viņu izlūgšos no Kortesa kā balvu.
Es dzirdēju šo balsi un pazinu to. Nevienam citam nebija tik auksta un skaidra balss Es to pazinu pat tagad un, noslīdēdams no ziedokļa, pacēlu acis. Tagad es redzēju. Manā priekšā, tērpies bruņās, stāvēja mans ienaidnieks Huans de Garsija. Liktenis bija lēmis, ka tieši viņa zobens bija caururbis priestera krūtis. Mani bija izglābis cilvēks, kas, ja būtu zinājis, ko glābj, asmeni drīzāk būtu iedūris pats savā un nevis mana bendes sirdī.
Es raudzījos viņā, vaicādams sev, vai tas viss nav sapnis, un no manām lūpām negribot atrāvās viņa vārds.
— De Garsija!
— Izdzirdis manu balsi, viņš sagrīļojās kā aizšauts, paskatījās, ar roku izberzēja acis un atkal cieši vērās manī. Tagad viņš par spīti izkrāsojumam mani beidzot pazina.
— Svēta dievmāt! — nogārdza de Garsija. — Nolādētais Tomass Vingfīlds! Un es esmu izglābis viņam dzīvību!
Tikai tad es'attapos un, saprazdams, kādu briesmīgu kļūdu biju izdarījis, meklēju glābiņu. Bet de Garsija nedomāja to pieļaut. Izrāvis zobenu no maksts, viņš traucās man pakaļ, naidā un niknumā aurodams kā plēsīgs zvērs. Kā bulta es šāvos ap ziedokli, ienaidnieka paceltā zobena vajāts. De Garsija mani drīz vien būtu panācis, jo es biju pārdzīvoto baiļu un neēšanas novājināts un mani locekļi bija notirpuši no virvēm, taču pēdējā brīdī kāds virsnieks, kas, spriežot pēc bruņām un pavēlošā toņa, bija pats Kortess, atsita de Garsijas zobenu.
— Kas tad nu, Sarseda? — viņš jautāja. — Vai asiņu plūdi jums laupījuši prātu un jūs gribat nodarboties ar upurēšanu tapat kā indiāņu priesteris? Ļaujiet taču iet tam nabaga velnam!
— Viņš nav nekāds indiānis, bet gan angļu spiegs! — kliedza de Garsija un vēlreiz centās tikt man klāt.
— Skaidrs, mūsu biedrs ir sajucis, — ierunājās Kortess, vērīgi nopētot mani, — šis nelaimīgais radījums lai būtu anglis! Ei, jūs! Lasieties abi no šejienes projām, citādi vēl kādam ienāks prātā tāpat kļūdīties! — un, domādams, ka es viņu nesaprotu, Kortess pavicināja zobenu, dodams zīmi mums iet.
Un, kad de Garsija, aiz niknuma zaudējis valodu, atkal grasījās man mesties virsū, Kortess dusmīgi piebilda:
— Mierā! Es to necietīšu! Mēs esam kristieši un atnācām šurp, lai upurus glābtu un nevis nogalinātu. Viri, turiet šo muļķi, citādi viņš savu dvēseli aptraipīs ar slepkavību!
Tagad spāņi satvēra de Garsiju aiz rokām, bet viņš tikai lādēja tos un ārdījās, jo, kā jau teicu, dusmās viņš vairāk līdzinājās zvēram nekā cilvēkam. Bet es tikām apjucis stāvēju, nezinādams, kurp bēgt. Par laimi man līdzās bija kāds, kas gan nezināja spāņu valodu, taču daudz ātrāk aptvēra, kas darāms. Kamēr es tā stāvēju, Otomi satvēra mani aiz rokas un čukstēja:
— Bēgsim, bēgsim veicīgāk! — un vilka mani projām no ziedokļa.
— Kurp mums bēgt? — es beidzot atguvu valodu. — Vai nebūtu labāk uzticēties spāņu žēlsirdībai?
. — Šitā ar zobenu apbruņotā velna žēlsirdībai? — iesaucās Otomi. — Nomierinies, teul, un seko man!
Viņa mani veda, un spāņi mums nekādus šķēršļus nelika. Zinādami, ka mēs tikko bijām izglābušies no nāves uz ziedokļa, viņi, mums garāmejot, pat izteica līdzjūtību. Kad kāds tlakskalietis metās mums virsū, gribēdams ar savu vāli mūs nogalināt, viens no spāņu karavīriem ietrieca tam plecā savu zobenu, un nelietīgais tlakskalietis saļima uz flīzēm.
Turpinot ceļu, mēs piramīdas malā atskatījāmies, un es redzēju, ka de Garsija bija izrāvies no savu biedru rokām vai arī, atguvis runas spēju, bija pastāstījis tiem, kas par lietu. Lai būtu kā būdams, viņš, jau atrazdamies kādus piecdesmit jardus no ziedokļa, ar paceltu zobenu rokā drāzās mums pakaļ. Bailes mums deva spēku, un mēs skrējām vēja ātrumā. Plecu pie pleca mēs traucāmies lejup pa stāvo ietvi, pārlēkdami daudziem kāpieniem, pāri simtiem nogalināto un mirstošo, un apstājāmies tikai reizumis, lai izvairītos no krītošajiem priesteriem, ko spāņi meta lejā no teokalli virsotnes. Reiz atskatoties es ieraudzīju de Garsiju tālu aizmugurē, bet pēc tam viņš izzuda mūsu skatieniem. Acīmredzot vajāšana bija viņu nogurdinājusi vai arī viņš baid'jās krist acteku karavīru rokās, kuri joprojām drūzmējās piramīdas pakājē.
Tai dienā mēs ar princesi Otomi jau bijām piecķīvojuši daudz briesmu, bet, iekams kaut vai uz īsu laiku tikām drošT bā, mums bija jāpārdzīvo vēl viens bīstams mirklis. Kad sasniedzām piramīdas pakāji un jau gribējām iejukt šausmu pārņemtajā pūlī, kas līdzīgi bēguma viļņiem, kuri aizskalo atlūžņus un atkritumus, bangoja un vēlās pa laukumu, nesot projām nogalinātos un ievainotos cīnītājus, piepeši atskanēja pērkona grāvieniem līdzīgs troksnis. Es pavēros augšup, jo dārdoņa nāca no turienes, un ieraudzīju krītam lejup gar piramīdas stāvo sienu kādu milzīgu blāķi. Pat šai brīdī es to atkal pazinu —- tas bija dieva Teskatlipokas tēls, un spāņi to bija nogāzuši. Kā atriebības dēmons tas nāca tieši man virsū un atradās jau virs mums, tā ka likās, no nāves vairs nebija iespējams izbēgt. Mēs bijām izglābušies no ziedošanas dieva garam vienīgi tādēļ, lai pārvērstos pīšļos zem tā marmora tēla smaguma! Spāņiem gavilējot, elks brāzās lejup, ar savu pamatni atsitās pret pirarrrdas akmens sienu kādas piecdesmit pēdas virs mums un tagad, griezdamies gaisā, aprakstīja loku, lai nokristu trīs soļus no manām kājām. Es jutu, ka masīvā akmens celtne no trieciena iedrebējās, un šai pašā mirklī gaiss vai satumsa no marmora šķembu lietus, kas brāzās mums pāri un garām, it kā zem mūsu kājām būtu sprāgusi pulvera mīna, atraudama no zemes klinti. Dievs Teskatlipoka sadrupa gabalos, kas līdzīgi bultu krusai nolija ap mums, bet mēs palikām sveiki un veseli. Tēla galva skāra manējo, tā kājas bija izrāvušas bedri par mata tiesu no manām kājām, un tomēr es paliku neievainots. Viltus dievam nebija varas pār upuriem, kas bija no viņa izglābušies!
Pēc tam es vairs neko neatceros, līdz attapos atkal savās istabās Montesumas pilī, ko vairs nebiju cerējis ieraudzīt. Otomi bija man līdzās. Viņa atnesa ūdeni, lai nomazgātu no manas miesas krāsu un asinis, kas stipri plūda no ievainojuma. Nedomādama par savu ievainojumu, Otomi vispirms prasmīgi pārsēja manējo, jo priestera naža dūriens bija dziļš un es biju stipri noasiņojis. Pēc tam viņa pārģērbās tīrās, baltās drānās, sagādāja arī man tērpu, ēdienu un dzērienu. Es iebaudīju to un piespiedu viņu ēst kopā ar mani. Kad Otomi bija paēdusi, es pacentos apkopot savas domas.
— Ko tagad darīt? — es vaicāju Otomi. — Atnāks priesteri un mūs atkal aizraus uz ziedokli. Te man nav uz ko cerēt. Jāuzticas spāņu žēlsirdībai un jābēg pie viņiem.
— Vai tā cilvēka žēlsirdībai, kurš tev uzbruka ar zobenu? Saki man, teul, kas viņš tāds ir?
— Viņš ir tas pats spānietis, par ko tev tiku stāstījis, Otomi; tas ir mans nāvīgākais ienaidnieks, kura dēļ es esmu atbraucis pāri jūrām.
— Un tagad tu gribi atdot sevi viņa varā? Tu patiešām esi negudrs, teul!
— Labāk nokļūt kristiešu rokās nekā krist jūsu priesteru nagos.
— Nebīsties, — mierināja mani Otomi, — tagad priesteri nav bīstami. Tu esi izglābies no viņiem, un ar to pietiek. Līdz šim tikai retajam ir izdevies izrauties dzīvam no viņu nagiem — un ikviens, kam tas izdodas, ir tīrais burvis. Tagad man šķiet, ka tavs dievs patiesi ir stiprāks par mūsu dieviem, jo tikai viņš varēja ņemt mūs savā aizstāvībā, kad mēs gulējām uz ziedokļa. Ai teul, ko tu ar mani esi izdarījis, ja es pat esmu sākusi šaubīties par mūsu dieviem un saucu palīgā savas zemes ienaidniekus! Tici man, sevis pašas dēļ es to nemūžam nebūtu darījusi, jo drīzāk būtu mirusi ar tavu skūpstu uz lūpām un tavu vārdu atbalsi sirdī. Bet tagad man jādzīvo, zinot, ka šī laime man zudusi.
— Bet kāpēc? — es jautāju. — Es neatsaucu savus vārdus. Otomi, tu būtu mirusi kopā ar mani, un tavs prāts bija tas, kas izglāba man dzīvību, kad tu sauci palīgā spāņus. No šī brīža mana dzīve pieder tev, jo pasaulē nav otras tik maigas un drošsirdīgas sievietes, un es vēlreiz saku, ka mīlu tevi, Otomi, mana sieva! Mūsu asinis sajaucās un mūsu lūpas savienojās uz ziedokļa — lai tad tas arī būtu mūsu laulāšanas bridis. Varbūt man atlicis maz ko dzīvot, bet, kamēr esmu dzīvs, es piederu tev, Otomi, mana sieva!
Tā es runāju no visas sirds. Mani spēki bija iedragāti, drosme saplakusi, mani bija pārņēmušas šausmas un vientulības sajūta. Bet divas lietas man vēl bija palikušas, proti, ticība augstākajai varai un šīs sievietes mīlestība, kas tik daudz bija darījusi manā labā. Tāpēc es, aizmirsdams savus zvērestus, pieķēros viņai kā bērns mātei. Bez šaubām, es rīkojos nepareizi, bet tomēr iedrošinos apgalvot, ka retais vīrietis manā vietā būtu rīkojies citādi! Turklāt es nevarēju ņemt atpakaļ liktenīgos vārdus, ko biju izrunājis uz ziedokļa. Es tos teicu, raudzīdamies nāvei acīs, un atsacīties no tiem tagad, kad nāves ēna kaut vai uz īsu brīdi bija kliedēta, būtu bijusi gļēvulība. Vai nu tas bija už labu, vai Jaunu, — bet es biju atdevis sevi Montesumas meitai, un man ar to jāsamierinās vai aļi jāuzkrauj sev kauna traips.
ļjjja Taču šī indiāņu meitene bija tik cēla, ka pat tagad negribēja
izmantot manis teiktos vārdus savā labā. Kādu brīdi Otomi stāvēja ar skumju smaidu uz lūpām, laizdama cauri plaukstām savu garo matu cirtu. Tad viņa iesāka:
— Tu pašlaik esi pavisam apjucis, teul, un es būtu nekrietna, ja tik nopietni saistītos ar cilvēku, kas pats nezina, ko runā. Tur, uz ziedokļa, savā nāves stundā tu sacīji, ka mīli mani, un, bez šaubām, tā bija patiesība. Bet tagad, kad esi atgriezies dzīvē, saki man, kas tev pirkstā uzmaucis šo zelta gredzenu un kas tajā rakstīts, mans pavēlniek? Pat ja tavi vārdi ir patiesi un tu mani mazliet mīli — tur, aiz jūrām, ir cita, un viņu tu mīli kvēlāk. Taču ar to es samierinātos, jo no visiem vīriešiem mana sirds izraudzījusies tevi vienīgo, un, ja tu pret mani būsi kaut vai tikai laipns, tavs tuvums mani sildīs kā saules stars. Bet, reiz ieraudzījusi gaismu, es vairs nespēšu dzīvot, klīstot tumsā. Tu mani nesaproti. Es tev teikšu, no kā baidos. Es bīstos, ka tad, kad .. . kad kļūsim vīrs un sieva, es tev drīz apnikšu, kā tas palaikam jau mēdz būt, un atmiņas atkal tevi pārņems. Iespējams, ka tad tu ar laiku atradīsi ceļu atpakaļ uz savu zemi aiz jūras pie savas mīļotās, un tā tu mani atstāsi, teul. Bet to es nepārdzīvošu. Es varu atteikties no tevis tagad un palikt tavs draugs. Bet es, valdnieka Montesumas meita uri savas zemes princese, neesmu atstumjama kā kaut kāda dejotāja vai viena mēneša draudzene! Ja tu mani apprecēsi, tad tam jābūt uz visu mūžu, teul, un iespējams, ka tas ir vairāk; nekā tu vēlētos solīt, lai gan tu mani skūpstīji tur uz tā akmens un lai arī mūs vieno asins brālība, — to sakot, viņa paskatījās uz sarkano plankumu audekla drānās, kas sedza brūci viņas krūtīs.
— Bet tagad, teul, es tevi uz brītiņu atstāšu, lai sameklētu Kvautemoku, ja vien viņš vēl dzīvs, un pārējos, kas tagad, kad priesteru vara sagrauta, spēs tevi aizsargāt un celt godā. Pārdomā tikmēr manus vārdus un nesteidzies .ar lēmumu. Bet varbūt tu gribi uzreiz visam darīt galu un aizbēgt pie baltajiem cilvēkiem, ja man izdotos tev rast bēgšanas iespēju?
— Jūtos pārāk noguris, lai kaut kur aizbēgtu, pat jj tas.būtu iespējams, — es noteicu. — Bez tam spāņu vidū atrodas mans ienaidnieks, kuru esmu zvērējis nogalināt. Tāpēc viņa draugi ; r mani ienaidnieki, bet viņa ienaidnieki — mani draugi. Es nebēgšu, Otomi.
— Lūk, tagad tu runā saprātīgi, — viņa izsaucās. — Ja tu atgriezīsies pie teuliem, šis cilvēks tevi nogalinās. Viņš tevi nogalinās, atklāti vai slepus, bet izdarīs to nekavēdamies, — to es nopratu pēc viņa acīm. Bet tagad atpūties, kamēr es parūpēšo. oar tavu drošību, ja vien tāda vēl atrodama šai asinīm slacītajā zemē