Otomi pagriezās un izgāja. Es redzēju, ā aiz viņas nolaidās zeltotais aizkars, tad atslīgu guļasvietā un acumirklī aizmigu, jo biju tik ļoti novārdzis un noguris, ka tai brīdī es tik tikko aptvēru, kas bija noticis vai par ko bijām runājuši. Tomēr vēlāk tas viss atkal atausa atmiņā.
Es droši vien biju nogulējis vairākas stundas. Kad pamodos, bija jau vēla nakts. Tomēr tumšs nebija, jo pa režģotajām logailām istabā iespraucās juceklīgais kaujas troksnis un sārtā atblāzma no degošajām mājām.
Viens no šiem logiem atradās virs manas guļasvietas. Piecēlies stāvus, es ar rokām satvēru palodzi un, pārvarēdams sāpes, ko radīja ievainojums sānos, ar lielām pūlēm pievilkos pie tās, līdz varēju palūkoties caur režģiem. Es ieraudzīju, ka spāņi, neapmierinājušies ar teokalli ieņemšanu, bija devušies nakts uzbrukumā un aizdedzinājuši simtiem māju pilsētā. Liesmu mirdzums pārvērta nakti visgaišākajā dienā, un es varēju saskatīt, ka baltie cilvēki atkāpās savās pozīcijās, bet viņiem sekoja tūkstošiem acteku, kas no sāniem ienaidnieku apmētāja akmeņiem un apšaudīja bultām.
Atkritis atpakaļ, es sāku pārdomāt, ko man darīt. Mani atkal sāka mākt šaubas. Vai atstāt Otomi un bēgt pie spāņiem, ja tas būtu iespējams, lai mirtu no de Garsijas rokas? Vai palikt pie actekiem, ja tie man dos patvērumu, un apprecēt Otomi? Bija vēl viena izeja — palikt pie actekiem un atstāt Otomi, lai gan tas būtu grūti izdarāms, ja gribēju palikt goda vīrs. Viens bija skaidrs: ja es apprecēšu Otomi, man par to būs jāsamaksā pašam ar sevi, jo tad man būs jākļūst par indiāni, jāatsakās no jebkādām cerībām atgriezties Anglijā un pie savas saderētās. Izredzes atgriezties dzimtenē bija niecīgas, bet, kamēr biju brīvs, atgriešanās nebija gluži neiespējama. Turpretī, ja būšu saistīts laulības saitēm, tas nekad nevarēs notikt, kamēr vien Otomi dzīvos, un Lilijai Bozardei es būšu miris. Kā es varētu būt tik neuzticīgs viņas piemiņai un savam solījumam! Bet kā, no otras puses, es varētu atstumt sievieti, kas manis dēļ bija likusi uz spēles visu un kas, patiesību sakot,
man bija kļuvusi tik dārga — kaut arī kāda cita man bija vēl
dārgāka. Varonis vai eņģelis būtu atradis izeju no šī strupceļa, taču es diemžēl nebiju ne viens, ne otrs, bet parasts cilvēks ar cilvēciskām vājībām. Otomi bija tuvumā, un viņa bija brīnumdaiļa un maiga. Un tomēr es nolēmu izmantot viņas cēlo piedāvājumu, ņemt atpakaļ savus vārdus, lūgt viņu ar nicinājumu novērsties no manis un vairs nesatikties ar mani, lai man nevajadzētu lauzt zvērestu, ko biju devis zem dižskābarža Dičingemā. Es ļoti baidījos no uzticības zvēresta uz visu mūžu, kas man būtu jādod, ja es izvēlētos jebkuru citu ceļu.
Tā es turpināju domāt visai nožēlojamā prāta mulsumā, nezinādams, ka man vairs nav nekādas izvēles un ka atlicis tikai viens ceļš, pa kuru man jāiet, ja negribēju mirt. Lai šīs pārdomas liecina par manu godīgumu. Būtu es gribējis noslēpt patiesību, es taču nerakstītu neko par savas sirdsapziņas cīņu un saviem vājuma brīžiem. Drīz man neatkarīgi no Otomi gribas bija jāizvēlas starp viņas roku un tūlītēju nāvi, un neatradīsies daudz tādu, kas mani nosodīs par to, ka es izvēlējos pirmo ceļu un nevis otro. Patiešām, kaut arī es viņu apprecēju, es.būtu varējis apliecināt savai līgavai un visai pasaulei, ka biju tikai apstākļu upuris, ka no tā izbēgt nevarēju. Bet tomēr tā nebūtu pilnīga patiesība, jo manas jūtas bija dalītas, un, ja jautājums nebūtu ticis izšķirts bez manis, es nezinu, ar ko būtu beigusies mana iekšējā cīņa.
Šodien, atskatoties uz tālo pagātni un kā taisnīgs tiesnesis vērtējot savu rīcību un raksturu, varu sacīt, ka, būtu man bijis vairāk laika pārdomām, es būtu atradis vēl vienu argumentu, kas svaru kausus noliektu uz Otomi pusi. De Garsija atradās spāņu vidū, bet naids pret viņu bija tā kaisle, kas noteica visu manu dzīvi. Šīs jūtas bija vēl spēcīgākas nekā mīlestība uz abām dārgajām sievietēm, kas bija manas dzīves prieks. Lai gan pēc de Garsijas nāves jau pagājis daudz gadu, es viņu joprojām nīstu, un, lai cik aplama ir šī vēlēšanās, it sevišķi manos gados, es vēlos, kaut varētu vēl tagad dot vaļu savai atriebības kārei.
Man paliekot acteku vidū, de Garsija bija viņu un arī mans ienaidnieks un es varēju viņu sastapt kaujā un nogalināt. Bet, ja man izdotos nokļūt spāņu nometnē, tad skaidrs, ka viņš nekavējoties panāktu, lai mani nonāvē. Viņš, bez šaubām, b.ja par mani iau sastāstījis tādas lietas, ka mani noteikti pakārtu kā spiegu vai nogalinātu citādā ceļā.
_ Bfct tagad beigšu šos neauglīgos spriedelējumus, kuru vienīgais mērķis n parādīt, ka man tik dīvainā kārtā bija jāizvēlas starp tālo un tuvo mīlestību. Turpināšu stāstu par notikumu, kurā nebija vietas šaubu apcerēšanai.
Kamēr es, tā pārdomādams, sēdēju uz savas guļasvietas, pēkšņi aizkars tika atvilkts, un istabā ienāca vīrs ar lāpu rokā. Tas bija Kvautemoks. Viņš bija atsteidzies tieši no kaujas, kas, naktij uznākot, bija aprimusi, ja neskaita daudzās liesmojošās mājas. Spalvu pušķi no viņa galvas bija norauti un zelta bruņas spāņu zobenu sakapātas. Viņa kakls asiņoja — to bija ievainojusi spāņu lode.
— Esi sveicināts, teul, — Kvautemoks teica. — Patiesi, es nekādi necerēju tevi šonakt vairs redzēt dzīvu, un pats arī tik tikko izglābos no nāves! Taču pasaule ir dīvaina; pašlaik Tenočtit- lanā notiek tādas lietas, kādas mēs nekad nebijām domājuši piedzīvot. Bet man nav laika garām runām. Es esmu atnācis, lai aizvestu tevi uz padomi.
— Kāds liktenis mani gaida? — es iejautājos. — Vai mani aizraus atpakaļ uz ziedokli?
— Nē, no tā tev nav ko bīties. Par pārējo man gan grūti spriest. Pēc stundas tu vari vai nu būt miris, vai arī kļūt par varenu vīru mūsu vidū, ja vien kādu no mums šajās kaunpilnajās dienās var saukt par varenu. Otomi stāsta, ka viņa daudz paveikusi tavā labā, runādama ar prinčiem un padomniekiem, un, ja tev ir sirds, tev jābūt viņai pateicīgam, jo, man šķiet, nav daudz sieviešu, kas tik ļoti mīlējušas kādu vīrieti. Kas attiecas uz mani, tad biju aizņemts citur, — un princis paskatījās uz savām sašķeltajām bruņām, — bet arī es aizlikšu kādu vārdu par tevi. Un tagad iesim, draugs, lāpa jau dziest! Pa šo laiku tu droši vien esi jau labi apradis ar briesmām — vienas mazāk vai vairāk, vai tam gan ir kāda nozīme!
Es piecēlos un sekoju Kvautemokam zālē, kuras sienas bija noklātas ar ciedra paneļiem un kur vēl šorīt mani godināja kā dievu. Tagad es vairs nebiju nekāds dievs, bet gūsteknis, par kura dzīvību lems tiesu.
Uz paaugstinājuma, kur es biju stāvējis, dievs būdams, bija sapulcējušies vēl dzīvi palikušie prinči un padomnieki. Daži, tāpat kā Kvautemoks, bija tērpti ienaidnieku zobenu sakapātās un asiņainās bruņās, citi — ikdienas drēbēs, bet viens — priestera apģērbā. Viņiem kopīgas bija tikai divas iezīmes — drūmās sejas un dižciltība. Šonakt viņi te bija sanākuši, nevis lai spriestu par manu likteni, kas tiem bija visai mazsvarīgs, bet lai lemtu, kā padzīt spāņus, iekams pilsēta vēl nebija izpostīta.
Kad es ienācu, pusloka vidū sēdošais vīrs bruņās — es viņā pazinu Kvitlavaku, kam Montesumas nāves gadījumā bija i = kļūst par valdnieku, — uzmeta man ašu skatiena un te; -d:
— Kas ir šis vīrs, ko tu ved sev līdz, Kvautemok? A, atccros.
tas ir teuls, kas bija dievs Teskatlipoka un šodien izglābās no ziedošanas. Uzklausiet, augstmaņi — ko mums darīt ar šo cilvēku? Pasakiet, vai būtu likumīgi viņu vest atpakaļ uz ziedokli?
Priesteris atbildēja:
— Man diemžēl jāsaka, ka tas nebūtu likumīgi, diženais princi. Šis vīrs jau gulēja uz dieva ziedokļa un pat tika ievainots ar svēto nazi, bet dievi viņu liktenīgajā stundā noraidīja, un viņš nedrīkst atgriezties uz upuraltāra. Nogaliniet viņu, ja vēlaties, bet tikai ne uz ziedokļa.
— Ko tad mums darīt ar viņu? — princis atkal vaicāja. — Viņa dzīslās rit teulu asinis, un tāpēc viņš ir mūsu ienaidnieks. Viens ir skaidrs: nav pieļaujams, ka viņš tiek pie baltajiem velniem un sniedz tiem ziņas par mūsu zaudējumiem. Vai tāpēc vislabākā izeja nebūtu viņu nogalināt?
Daži padomes locekļi pamāja ar galvu, bet citi sēdēja klusu un nekustīgi.
— Lemiet, — teica Kvitlavaks. — Mēs šī cilvēka dēļ nedrīkstam zaudēt laiku, jo ik stunda var maksāt dzivību tūkstošiem. Tātad jautājums ir tāds: vai teuls nogalināms?
Tad piecēlās Kvautemoks un sāka runāt:
— Piedod, augsto radiniek, bet man šķiet, ka mēs šo gūstekni varam izmantot labāk, nekā viņu nogalinot. Es viņu labi pazīstu,— kā esmu pārliecinājies, viņš ir drošsirdīgs un godīgs. Un bez tam viņš vispār nav teuls, bet pa pusei pieder pie citas cilts, kas teulus ienīst, tāpat kā viņš pats tos ienīst. Turklāt viņš pazīst viņu ieražas un kara paņēmienus, bet mums šo zināšanu trūkst. Tāpēc es domāju, ka viņš spētu mums šai grūtajā stāvoklī dot labu padomu.
— Tas gan būtu īsts vilka padoms briedim, — vēsi noteica Kvitlavaks, — padoms, kas mūs tieši novedīs teulu rīklē. Kas galvos par šo svešzemju velnu, ka viņš mūs nenodos, ja mēs viņam uzticēsimies.
— Es galvošu par to ar savu dzīvību, — atsaucās Kvautemoks.
— Tava dzīvība ir pārāk dārga ķīla, brāļadēl. Šīs baltās cilts ļaudis ir meļi. Ja viņš arī dos vārdu, tam nav nekādas vērtības. Manuprāt, vispareizāk būtu nogalināt viņu un izbeigt pārdomas.
— Šis cilvēks ir otomi cilšu princeses Otomi, jūsu brāļa Montesumas meitas vīrs, — Kvautemoks atkal iebilda. — Viņa to tik ļoti mīl, ka bija ar mieru kopā ar viņu mirt uz ziedokļa. Ja nemaldos, arī viņa galvos. Vai ataicināt Otomi?
— Kā vē'ies, brāļadēl, bet iemīlējusies sieviete ir akla un viņš droši vien ir piekrāpis arī Otomi. Bez tam viņa bijusi tā sieva tikai fea-'^nā ar reļigļsko paražu. Vai jūs, draugi, vēlaties, lai princese
I
ataicināta?
'Jr
Daži to nevēlējās, bet lielākā daļa — tie, ko Otomi bija noskaņojusi sev labvēlīgi, — izteica vēlēšanos uzklausīt princesi, un galu galā kāds no padomes locekļiem tika aizsūtīts pēc viņas.
Tūlīt ieradās Otomi, izskatīdamās ļoti nogurusi, bet viņas stāja bija lepna un tērps — karalisks. Viņa palocījās padomes priekšā.
— Jāizšķir jautājums, princese, — teica Kvitlavaks, — vai nogalināt šo teulu vai arī uzņemt viņu mūsu vidū, ja viņš ir ar mieru dot uzticības zvērestu. Princis Kvautemoks galvo par viņu un bez tam saka, ka arī tu par viņu galvošot. Sieviete tā var rīkoties vienā gadījumā, proti, apprecot to, par ko viņa galvo. Tu jau esi precējusies ar šo svešzemnieku saskaņā ar reliģisko rituālu. Vai tu esi ar mieru viņu precēt pēc mūsu zemes ieražām un atbildēt par viņa uzticību ar savu dzīvību?
— Esmu ar mieru, — atbildēja Otomi apvaldīti, — ja viņš ir ar mieru.
— Patiesībā tas ir liels pagodinājums šim baltajam sunim, — teioa Kvitlavaks. — Apdomā labi, tu taču esi otomi cilšu princese un viena no mūsu valdnieka meitām. Uz tevi mēs raugāmies cerībā atgūt otomi kalniešu ciltis, kuru virsaite tu esi, un izraut tās no pazemojošās savienības ar nolādētajiem teulu vergiem tlakska- liešiem. Vai tava dzīvība nav pārāk dārga ķīla par svešzemnieka uzticību? Iegaumē, Otomi, ja viņš mūs pievils, tavs augstais dzimums tev maz ko līdzēs.
To visu es zinu, — Otomi mierīgi atteica. — Kaut arī viņš ir svešzemnieks, es šo cilvēku mīlu un galvošu par viņu ar savu dzīvību. Bez tam es domāju, ka viņš man palīdzēs atgūt otomi tautas uzticību. Bet, mans valdniek, lai runā viņš pats. Varbūt viņš nemaz nevēlas ņemt mani par sievu.
Kvitlavaks drūmi pasmīnēja:
— Ja kādam jāizvēlas starp nāvi un tavu daiļo roku skāvieniem, tad nav grūti uzminēt viņa atbildi. Nu, runā, teul, bet tikai īsi!
— Man maz kas sakāms, valdniek. Ja princese Otomi ir ar mieru mani precēt, es esmu ar mieru kļūt par viņas vīru, — es atbildēju, un tā briesmu brīdī visas manas šaubas un sirdsapziņas ēdas izgaisa. Kā jau Kvitlavaks bija sacījis, viegli varēja paredzēt, ko izvēlēsies cilvēks, kam jāizšķiras starp nāvi un Otomi.
Viņa, izdzirdusi manus vārdus, brīdinoši pavērās manī un klusu teica:
— Atceries mūsu sarunu, teul! Ar šādu laulību tu atsakies no savas pagātnes un atdod man savu nākotni.
193
— Es to atceros, — es nočukstēju, un šajā acumirklī manu
1J - 4557
acu priekšā parādījās Lilijas seja, kāda tā bija brīdī, kad mēs teicām viens otram ardievas. Tātad tāds bija manu zvērestu gals.
Kvitlavaks palūkojās manī tā, it kā gribētu ieskatīties manā sirdī, un sacīja:
— Es dzirdu tavus vārdus, teul. Tu, baltais atnācēj, žēlīgi esi ar mieru ņemt princesi par sievu un līdz ar to kļūt par vienu no šīs zemes dižajiem cilvēkiem. Bet saki, kā mēs varam tev ticēt? Ja tu mūs piekrāpsi, tava sieva mirs, bet tas tev varbūt neko nenozīmē.
— Es esmu ar mieru zvērēt uzticību, — es iesāku. — Es nīstu spāņus; viņu vidū atrodas mans niknākais ienaidnieks, kura dēļ esmu šķērsojis jūru un kuru alkstu nogalināt. Tas ir tas vīrs, kas vēl šodien pat grasījās mani noslepkavot. Vairāk man nav ko teikt. Ja jūs apšaubāt manus vārdus, tad iznīciniet mani uz vietas. Es no jūsu tautas esmu pietiekami cietis, un tagad man ir vienalga, vai es mirstu vai palieku dzīvs.
— Drosmīgi runāts, teul! Un nu, padomes locekļi, es prasu jūsu domas. Vai šo cilvēku dot princesei Otomi par vīru un nozvērinot uzņemt mūsu vidū vai arī viņu nekavējoties nogalināt? Jums visi apstākļi ir zināmi. Ja viņam var uzticēties, kā saka Kvautemoks un Otomi, viņš mums atsvērs veselu karaspēka, jo viņš zina teulu valodu, ieražas, pazīst viņu ieročus un arī kara paņēmienus, ar kādiem cīnās dievu uzsūtītie baltie velni. Ja turpretī viņam uzticēties nevar — un mums ir grūti ticēt kādam no viņu cilts, — viņš var mums kļūt ārkārtīgi bīstams, jo galu galā aizbēgs pie teuliem un darīs viņiem zināmus mūsu plānus, mūsu spēkus un vājās vietas. Tagad, padomes locekļi, spriediet jūs!
Tad padomnieki apspriedās. Viņi izteica savas domas, un, bez šaubām, viņu starpā šai jautājumā nebija vienprātības. Beidzot Kvitlavaks, kas jau bija noguris, aicināja padomniekus balsot, un to viņi darīja, paceļot rokas. Vispirms rokas pacēla tie, kas balsoja par manu nāvi, bet pēc tām tie, kas uzskatīja, ka būtu prātīgāk saglabā^ man dzīvību. Neskaitot Kvitlavaku, balsošanā piedalījās divdesmit seši padomes locekļi, un trīspadsmit no tiem balsoja par to, lai mani nogalina, bet trīspadsmit — pret.
—- Tagad, šķiet, mana balss būs izšķirošā, — teica Kvitlavaks, kad balsis bija saskaitītas, un, dzirdot šos vārdus, man asinis sastinga dzīslās, jo man bija skaidrs, ka viņš ir noskaņots pret mani. Sai brīdī iejaucās Otomi.
— Piedod man, tēvoc, bet, pirms tu runāsi, es vēlos pateikt pāris vārdu. Jums ir vajadzīga mana palīdzība, vai ne? Ja otomi tauta vispār kādu uzklausīs un ļausies pierunāties atstāt nepa
reizo ceļu, tad tā būšu es. Mana māte bija viņu virsaite, pēdējā senas dzimtas atvase, un es viņas vienīgais bērns, bet mans tēvs ir viņu valdnieks. Tāpēc manai dzīvībai šajos grūtajos laikos ir zināma nozīme, jo, lai gan pati par sevi nekas neesmu, var gadīties, ka es zem jūsu karoga sapulcināšu trīsdesmit tūkstošus karotāju. To zināja arī priesteri tur uz tās piramīdas, un, kad saskaņā ar savām tiesībām pieprasīju, lai man atļauj gulties uz ziedokļa līdzās teulam, viņi, kaut arī alka karalisko asiņu, negribēja to pieļaut, līdz es piedraudēju viņiem ar dievu atriebību. Un tagad es saku tev, tēvoc, un jums, padomes locekļi: nogaliniet šo cilvēku, ja vēlaties, bet tad jums būs jāatrod cits, kas varētu pārvilināt dumpīgos otomi, jo tad es novedīšu līdz galam to, ko iesāku šodien, un sekošu viņam nāvē.
Viņa beidza, un visā telpā bija dzirdama izbrīna pilna sačukstēšanās. Neviens nebija domājis, ka šīs sievietes sirdī varētu būt tik stipra mīlestība un tik liela drosme. Vienīgi Kvitlavaks sadusmojās:
— Nodevēja, — viņš sacīja, — vai tiešām tu uzdrošinies mīļāko stādīt augstāk par savu dzimteni? Tu sevi apkauno, mūsu valdnieka nekaunīgā meita! Tas jums ir asinīs — kāds tēvs, tāda arī meita. Vai Montesuma nav pametis savu tautu un izvēlējies palikt pie teuliem, šiem Kesalkoatla viltus bērniem? Un tagad Otomi iet viņa pēdās. Pasaki mums, sieviete, kā tev un tavam mīļākajam vienīgajiem izdevies aizbēgt no teokalli, kamēr visi pārējie tika nogalināti! Vai tu varbūt jau esi saistījusies ar šiem teuliem? Es tev saku, brāļameit, ja būtu citi apstākļi un notiktu pēc mana prāta, nudien, tavas ilgas piepildītos — tevi nogalinātu pie šī vīra sāniem, turklāt stundas laikā, — viņš aizelsies nobeidza, nevaldāmās dusmās raudzīdamies princesē.
Bet Otomi nenobijās. Saliktām rokām viņa stāvēja tēvoča priekšā, bāla, bet mierīga. Nepaceldama acis, viņa ierunājās:
— Nepārmet man šo lielo mīlestību, bet, ja vēlies, pārmet arī! Es esmu teikusi savu pēdējo vārdu. Notiesā "šo cilvēku uz nāvi un meklē kādu citu sūtni, kas atgūtu otomi ciltis cīņai par Anavaku.
Kvitlavaks iegrima domās, drūmi raudzīdamies augšup un raustīdams savu bārdu. Valdīja pilnīgs klusums. Neviens nezināja, kāds būs viņa lēmums. Beidzot viņš sāka runāt:
13*
— Lai notiek, kā tu saki! Mums ir vajadzīga Otomi, mana brāļameita, un bez tam ir veltīgi cīnīties pret sievietes mīlestību. Teul, mēs dāvājam tev dzīvību un līdz ar dzīvību arī godu un bagātību. Mēs dodam tev dižāko no mūsu sievietēm par sievu un vietu mūsu padomēs. Ņem šīs dāvanas un viņu, bet — to es saku jums abiem — ziniet, kā tās likt lietā! Ja tu mūs piekrāpsi, nē,
195
ja tu tikai domāsi par nodevību, es zvēru tev, ka tu mirsi tik lēnā un drausmīgā nāvē, ka, par to tikai dzirdot vien, tev asinis sastings dzīslās. Kopā ar tevi mirs tava sieva, tavi bērni un tavi kalpi. Labi, lai viņš dod zvērestu!
Es klausījos, un man noreiba galva. Acu priekšā bija migla. Vēlreiz biju izglābies no nāves.
Pēc brīža migla izklīda un manas acis sastapās ar tās sievietes acīm, kura bija mani izglābusi. Otomi, manas sievas skatiens bija mazliet skumjš, kaut arī viņa smaidīja.
Tad, nesdams dīvainām zīmēm izgreznotu koka trauku un krama nazi, pie manis pienāca priesteris un lika man atsegt roku. Viņš iegrieza manā miesā un ietecināja asinis traukā. Dažas lāses, piesaukdams dievus, viņš nopilināja zemē. Tad viņš ar vaicājošu skatienu pagriezās pret Kvitlavaku, kas viņam atbildēja, rūgti pasmīnēdams:
— Sajauc viņa asinis ar princeses Otomi, manas brāļameitas, asinīm, jo tā ir viņa galvotāja.
— Nē, mans pavēlniek, — teica Kvautemoks, — šie divi savas asinis jau sajaukuši uz ziedokļa, un bez tam viņi ir vīrs un sieva. Bet arī es esmu galvojis par viņu, un kā apstiprinājumu savam galvojumam es piedāvāju savas asinis.
— Šim teulam ir labi draugi, — atzina Kvitlavaks. — Tu viņam parādi pārāk daudz goda. Bet lai notiek tā!
Tad Kvautemoks panāca priekšā, un, kad priesteris viņam ar nazi gribēja iegriezt rokā, viņš iesmējās un rādīja uz savu ievainojumu kaklā:
— Nazis nav vajadzīgs. Te ir asiņojoša brūce, par ko parūpējušies teuli. Nekas nevar būt piemērotāks šim nolūkam.
Priesteris nobīdīja pārsēju un Jāva Kvautemoka asinīm ietecēt citā, mazākā traukā. Tad viņš pienāca pie manis, iemērca pirkstu asinīs un uzzīmēja man uz pieres krusta zīmi, tāpat kā to dara kristīgo priesteris, kristot bērnu, un teica:
— Mūsu visur esošā un visu redzošā dieva priekšā un viņa vārdā es tevi apzīmēju ar šīm asinīm, un lai tās kjūst par tavējām. Mūsu visur esošā un visu redzošā dieva priekšā un viņa vārdā es izleju tavas asinis uz zemes. — To sacīdams, viņš izlēja daļu manu asiņu. — Tāpat kā tavas asinis pazūd zemē, tā lai pazūd atmiņas par tavu agrāko dzīvi, jo tu esi no jauna piedzimis Anavakas tautā. Mūsu visur esošā un visu redzošā dieva priekšā un viņa vārdā es sajaucu šīs asinis, — priesteris sajauca abos traukos ielietās asinis, — un slacinu ar tām tavu mēli. — Viņš iemērca pirkstu asinīs un pieskārās ar to manam mēles galam. — Es tevi aicinu atkārtot zvēresta vārdus:
«Lai visas kaites, kam pakļauta cilvēka miesa, uzbrūk man, lai dzīvoju nabadzībā un mirstu mokās briesmīgā nāvē, lai mana dvēsele tiek padzīta no Saules Mītnes un mūžīgi klīst bez patvēruma tumsā, kas ir aiz zvaigznēm, ja laužu šo zvērestu. Es, teuls, zvēru būt uzticīgs Anavakas tautai un tās likumīgajiem valdniekiem. Es zvēru cīnīties ar tās ienaidniekiem un censties tos iznīcināt, it īpaši cīnīties ar teuliem, līdz tie būs iedzīti jūrā. Es zvēru neaizskart Anavakas dievus. Es zvēru būt uzticīgs Otomi, mana valdnieka Montesumas meitai, otomi cilšu princesei, līdz viņas dienu galam. Es zvēru nemēģināt aizbēgt no šīs zemes. Es zvēru atteikties no tēva un mātes, un no zemes, kur esmu dzimis, un zvēru būt uzticīgs zemei, kur esmu piedzimis no jauna. Šis zvērests paliks spēkā, kamēr vien Popokatepetls izverd uguni un dūmus, kamēr vien Tenočtitlanā valda mūsu valdnieki, kamēr vien priesteri kalpo mūsu dievu altāriem, kamēr vien pastāv Anavakas tauta.»
— Vai tu zvēri, ka pildīsi itin visus šos solījumus?
— Es zvēru, ka pildīšu itin visus šos solījumus, — es atbildēju, jo man nebija citas izejas, kaut arī daudz kas šai zvērestā man nepavisam nepatika. Un, ja padomā vien, cik dīvainas lietas notika vēlāk! Piecpadsmit gadus pēc šīs nakts vulkāns Popokatepetls pārstāja izgrūst uguni un dūmus, bija kritusi Tenočtitlanas valdnieku vara, priesteri bija pārstājuši kalpot dievu altāriem, bet Anavakas tauta pārstāja būt tauta, un mans zvērests bija zaudējis savu spēku. Taču priesteri, kas bija sastādījuši šo zvērestu, bija izvēlējušies visu to kā piemēru kaut kam mūžīgam.
Kad biju devis zvērestu, Kvautemoks panācās uz priekšu, apkampa mani un teica:
— Sveicu tevi, mans asiņu un sirds brāli! Tagad tu esi mūsējais, un mēs no tevis gaidām palīdzību un padomu. Nāc, sēdies man līdzās!
Pilns šaubu es palūkojos Kvitlavakā, bet viņš laipni pasmaidīja:
— Teul, tava tiesa beigusies. Mes esam tevi uzņēmuši savā vidū, un tu esi zvērējis svinīgo brālības zvērestu. To lauzt nozīmētu mirt briesmīgā nāvē šai saulē un tikt dēmonu mocītam mūžu mūžos viņā saulē. Aizmirsti visu, kas te tika sacīts, kamēr tavs liktenis vēl bija svaru kausos, jo iznākums ir tev labvēlīgs. Tu vari būt drošs, — ja nedosi mums iemeslu šaubīties par sevi, tev nebūs jāšaubās par mums. Kā Otomi vīrs tu tagad esi augstmanis starp augstmaņiem, tev pieder gods un bagātība, tāpēc apsēdies savam brālim Kvautemokam līdzās un piedalies mūsu padomē.
Es darīju, kā vēlēts, un Otomi mūs atstāja. Tad Kvitlavaks sāka atkal runāt — vairs ne par mani, bet par steidzamajiem valsts dzīves jautājumiem. Viņš runāja lēnām un ar grūtībām, un viņa balss ne viēnreiz vien bēdās aizlūza. Kvitlavaks stāstīja par lielo nelaimi, kas bija piemeklējusi valsti, par simtiem tās drošsirdīgo karavīru bojā eju, par priesteru un kareivju apkaušanu todien uz teokalli, par tautas dievu apgānīšanu.
Kas darāms šajā grūtajā stāvoklī? — viņš jautāja. Sagūstītais Montesuma teulu nometnē guļot uz nāves gultas, un uguns, ko viņš pats uzpūtis, aprijot visu zemi. Neviens nespējot stāties pretī šo balto velnu dzelžainajam spēkam, jo tie apbruņoti ar dīvainiem un drausmīgiem ieročiem. Diendienā acteku karaspēks piedzīvojot neveiksmi. Kāda gudrība gan varot līdzēt, ja dievi, kas tos aizsargāja, satriekti pašu mitekļos, altārus sārto priesteru asinis un zīmju tulki vai nu klusē, vai arī pareģo vēl lielāku postu.
Tad cits pēc cita piecēlās prinči un karavadoņi un izteica savas domas. Kad beidzot visi bija runājuši, Kvitlavaks, pievērsdamies man, sacīja:
—• Mums tagad ir jauns padomes loceklis, kas labi pazīst balto cilvēku ieražas un kara paņēmienus un vēl pirms stundas pats bija baltais. Vai viņš nebildis nekā, kas muims varētu noderēt par mierinājumu?
— Runā, brāli! — teica Kvautemoks.
Es sāku runāt:
— Dižais Kvitlavak, augstmaņi un prinči! Jūs mani pagodināt, prasot padomu. Tas izsakāms dažos vārdos. Nepārtraukti raidot savu karaspēku pret akmens sienām un teulu ieročiem, jūs tikai šķiežat savus spēkus. Tā ar ienaidnieku galā netiksiet. Ja gribat uzvarēt, jums jāmaina cīņas paņēmieni. Spāņi ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Viņi nav nekādi dievi, kā daudzi savā neziņā iedomājas, tāpat kā dzīvnieki, uz kuriem tie jāj, nav nekādi dēmoni, bet gan parasti nastnesēji lopi. Zemē, kur esmu piedzimis, tos izmanto dažādiem nolūkiem. Spāņi, kā jau teicu, ir cilvēki, bet vai cilvēki var iztikt bez ēšanas un dzeršanas? Vai cilvēkus nevar nokausēt, neļaujot viņiem gulēt, un vai tos nevar nogalināt dažādiem paņēmieniem? Vai šie teuli nav jau līdz nāvei noguruši? To es jums saku mierinājumam. Pārtrauciet uzbrukumus spāņiem un ielenciet viņu nometni tik cieši, lai ne viņiem, ne viņu sabiedrotajiem tlakskaliešiem vairs nebūtu iespējams piegādāt uzturu. Kad tas būs darīts, viņi desmit dienu laikā vai nu padosies, vai mēģinās izlauzties atpakaļ uz piekrasti. Šai nolūkā viņiem vispirms jātiek ārā no pilsētas, bet, ja dambjos izraks grāvjus, tas nenāksies viegli. Kad viņi mēģinās bēgt, apkrāvušies ar zeltu, pēc kura viņi alkst un kura dēļ viņi atnākuši šurp, tad būs pienācis īstais brīdis viņiem uzbrukt un viņus galīgi sakaut.
Es beidzu, un padomē atskanēja piekrītoša murmināšana.
— Liekas, ka mūsu lēmums saglabāt šim cilvēkam dzīvību ir bijis saprātīgs, — atzina Kvitlavaks. — Viss, ko viņš saka, ir taisnība, ūn es vēlētos, kaut mēs tā būtu rīkojušies no paša sākuma. Tagad, augstmaņi, es balsoju par to, ka jārīkojas tā, kā ieteic mūsu brālis. Kādas ir jūsu domas?
— Mēs, tāpat kā tu, domājam, ka mūsu brāļa vārdi ir pareizi,— Kvautemoks tūdaļ atsaucās. — Un tāpēc paklausīsim šim padomam.
Pēc īsām pārrunām padomes locekļi izklīda, un es devos uz savu istabu; acis man tumsa no noguruma un visiem uztraukumiem, ko biju šai notikumiem pārbagātajā dienā piedzīvojis. Austrumos jau ausa diena, un, rīta blāzmas vadīts, es vilkos pa tukšajiem gaiteņiem, kamēr beidzot nokļuvu līdz savas guļamtelpas aizkaram. Es pavēru to un iegāju istabā. Tur, istabas otrā galā, stāvēja Otomi, mana līgava. Blāvajā gaismā mirdzēja viņas sniegbaltās drānas, zilganmelnie mati un zelta rotaslietas.
Es devos pie viņas, un Otomi, pastiepusi rokas, viegli steidzās man pretī, apvija rokas man ap kaklu un noskūpstīja mani uz pieres.
— Tagad viss ir beidzies, mans mīļais un mans pavēlniek, — viņa čukstēja. —■ Lai kas mūs gaidītu — laime, nelaime vai arī tās abas kopā, mēs tagad esam vienoti līdz sava mūža galam, jo tādus zvērestus kā mūsējos nedrīkst lauzt.
— Patiesi, — es atbildēju, — tagad viss ir beidzies. Mūsu zvēresti doti uz mūžu, kaut arī šo zvērestu dēļ ir lauzti citi.
Tā es, Tomass Vingfīlds, apprecēju Otoimi, otomi cilšu princesi, Montesumas meitu.