No rīta jau ilgi pirms manas mošanās padomes lēmums bija izpildīts: visi tilti, kas savienoja lielos dambjus, nopostīti, bet paši uzbērtie ceļi, kas šķērsoja ezera ūdeņus, izrakņāti dziļiem grāvjiem.
Pret vakaru, tērpies indiāņu karavīra tērpā, es kopā ar Kvautemoku un citiem karaspēka priekšniekiem devos uz sarunām ar Kortesu. Kortess runāja no tā paša pils torņa, uz kura bija stāvējis Montesuma, kad viņu ķēra Kvautemoka bulta. Sarunas nekā nedeva, un es tās pieminu galvenokārt tikai tāpēc, ka pirmoreiz pēc Tavasko atstāšanas ieraudzīju Marinu tik tuvu un dzirdēju viņas dziedošo un maigo balsi. Viņa kā parasti stāvēja līdzās Kortesam un tulkoja actekiem viņa pamiera noteikumus. Viens no tiem liecināja, ka de Garsija nav šķiedis laiku velti, jo spāņi prasīja apmaiņai pret noteiktiem gūstā saņemtajiem actekiem izdot no ziedokļa izglābto nelietīgo balto cilvēku, lai to varētu pakārt kā spiegu un dezertieri, kas nodevis Spānijas karali.
«Interesanti, — es nodomāju, to dzirdot, — diez vai Marina, sakot šos vārdus, zina, ka «nelietīgais baltais cilvēks» nav neviens cits kā viņas vecais draugs no Tavasko?»
— Kā redzi, teul, tev, pārnākot mūsu pusē, ir veicies — smiedamies uzrunāja mani Kvautemoks,— jo tavi tautas brāļi būtu sagaidījuši tevi ar cilpu!
Pēc tam, ne ar vārdu nepieminot mani, viņš atbildēja Kortesam un ieteica viņam kopā ar citiem spāņiem gatavoties nāvei.
— Daudzi no mums ir gājuši bojā, — sacīja Kvautemoks, — bet arī jūs, teuli, iesiet bojā. Jūs mirsiet no bada un slāpēm, mirsiet uz dievu altāriem. Jums nav glābiņa, teuli, jo tilti ir nopostīti!
Un pūlis uztvēra viņa vārdus un kliedza:
— Jums nav glābiņa, teuli, jo tilti ir nopostīti!
Pēc tam sāka spingt bultas, un es atgriezos pilī, lai pastāstītu savai sievai Otomi visu, ko man bija izdevies uzzināt par viņas tēvu Montesumu, kurš, pēc spāņu vārdiem, gulēja nāves cisās, un viņas divām māsām, kas kā ķīlnieces atradās spāņu nometnē.
Tāpat es pastāstīju Otomi par to, ka man liek padoties. Viņa noskūpstīja mani un smaidot sacīja,
ka, lai ari mana dzīve esot saistīta ar viņu, tas tomēr esot labāk nekā nonākt spāņu rokās.
Pēc divām dienām pienāca ziņas par Montesumas nāvi, un drīz pēc tam spāņi mirušā valdnieka līķi, sapostu krāšņā karaliskā ģērbā, atdeva actekiem apbedīšanai. Montesumas mirstīgās atliekas ienesa pils zālē. Naktī to slepeni pārveda uz Čapultepeku un, baidoties, ka pūlis niknumā varētu saraustīt gabalos pat viņa mirstīgās atliekas, apglabāja bez lielām ceremonijām.
Stāvot līdzās raudošajai Otomi, es pēdējo reizi skatīju šo nelaimīgāko no visiem valdniekiem, kura valdīšanas laiks bija sācies tik spoži un beidzies tik nožēlojami. Montesumā raugoties, es domāju, kam gan pielīdzināt ciešanas, ko pārdzīvojis šis cilvēks. Viņš bija zaudējis varu un, paša nodotās tautas naida vajāts, mira kā svešzemju šakāļu gūsteknis, kuri plosīja viņa dzimtenes sirdi. Tāpēc kas tur ko brīnīties, ka Montesuma bija norāvis apsējus no savām brūcēm un nebija ļāvis tās apkopt. īstā brūce viņam bija dvēselē, un tā bija visdziļākā, tā ka izdziedēt to varēja tikai viens dziednieks — nāve. Un tomēr vainojams nebija viņš vien, jo sātani, kurus viņš godāja kā dievus, atriebās viņam, liekot māņticīgi paļauties ļaunajam liktenim, kas pazudināja šos dievus un viņu augstāko priesteri. Ja dievi nebūtu Montesumam iedvesuši viņa paša iedomātās šausmas, kas viņu vajāja, spāņi nekad nenostiprinātos Tenočtitlanā un acteki būtu palikuši brīvi vēl ilgus gadus. Bet acīmredzot liktenis bija lēmis citādi, un šis mirušais un negodā kritušais valdnieks bija tikai ierocis tā rokās.
Šādas domas man ienāca prātā, raugoties lielā Montesumas mirstīgajās atliekās. Bet Otomi, valdot asaras, noskūpstīja mirušo un skaļi izsaucās.
— Labi, ka tu esi miris, mans tēvs, jo neviens, kas tevi mīlēja, negribēja pieredzēt, ka tu turpinātu dzīvi apkaunots un verdzībā! Lai dievi, kurus tu pielūdzi, dod man spēku atriebt tevi! Bet ja tie nav dievi — es atradīšu šo spēku sevī. Tēvs, es zvēru, ka nemitēšos tevi atriebt, kamēr man būs palicis kaut vai viens karavīrs.
Nebilduši vairs ne vārda, Otomi paņēma mani pie rokas, un mēs devāmies projām. Kā vēlāk redzēsim, savu zvērestu viņa turēja.
Šajā un nākošajā dienā risinājās kaujas ar spāņiem, kas devās uzbrukumā, lai mēģinātu aizbērt pārrāvumus dambjos. Tas viņiem arī izdevās, tomēr ne bez zaudējumiem. Taču labuma tur spāņiem nebija nekāda: tikko viņi atkāpās, mēs grāvjus atkal ātrākām.
Šajās dienās es pirmoreiz piedalījos kaujās un, bruņojies ar savu loku, ko biju pagatavojis pēc angļu parauga, izrādījos ļoti noderīgs. Gadījās, ka pirmā no tā raidītā bulta aizlidoja uz manu niknāko ienaidnieku — de Garsiju. Bet mans liktenis arī šoreiz man nebija labvēlīgs: vai nu tāpēc, ka biju atradinājies, vai arī aiz uztraukuma es notēmēju pārāk augstu, un, lai gan mērķis bija no vieglajiem, bulta ieurbās mana ienaidnieka dzelzs bruņucepurē, liekot viņam gan sašūpoties seglos, bet nenodarot lielāku ļaunumu. Taču pat šis visai necilais panākums mani ārkārtīgi pacēla acteku acīs, kas paši bija vāji strēlnieki un nekad nebija redzējuši, ka bulta būtu izurbusi spāņu bruņas. Jāsaka, ka arī mana bulta to nebūtu spējusi, ja-es nebūtu savācis spāņu arbaletu dzelzs uzgaļus un uzlicis tos savām bultām. Kad attālums nav pārāk liels un mērķis ir labi redzams, nebūs viegli atrodamas bruņas, kas spētu aizsargāt pret šādām bultām.
Pēc pirmās kauju dienas mani iecēla par priekšnieku vienībai, kas sastāvēja no trim tūkstošiem strēlnieku. Man iedeva karogu, kas nesams vienības priekšgalā, un greznu karavadoņa tērpu. Taču daudz tīkamāks man bija spāņu jātniekam novilktais bruņukrekls. Daudzus gadus es to allaž mēdzu pavilkt zem savām cauršūtas kokvilnas bruņām, un tas ne vienu reizi vien man izglāba dzīvību, jo pat lodes nespēja izurbt šādas divkāršas bruņas.
Par savu strēlnieku pavēlnieku man bija lemts būt tikai divas diennaktis, un tas ir pārāk īss laiks, lai actekus pieradinātu pie disciplīnas, vēl jo vairāk tāpēc, ka par to viņiem bija visai neskaidrs priekšstats. Tomēr mani strēlnieki bija drosmīgi diezgan, kad pienāca laiks raidīt tos īstā kaujā. Tas notika tai liktenīgajā naktī, kuru spāņi vēl tagad sauc par «noche triste» —- «bēdu nakti». [26]
Dienu iepriekš vakara pusē pilī sapulcējās padome, kurā es ņēmu vārdu, norādot, ka teuli acīmredzot domā atkāpties no pilsētas un droši vien darīs to, uznākot tumsai, jo citādi viņi tik dedzīgi necenstos aizbērt grāvjus dambjos. Kvitlavaks, kas gan vēl nebija kronēts, kaut arī viņam pēc Montesumas nāves bija jākļūst par valdnieku, atbildēja man, ka teuli gan domājot par bēgšanu, taču nekad neuzdrošināšoties to darīt nakts tumsā, jo tad viņi noteikti apmaldīšoties ielu un dambju mudžeklī. Uz to es iebildu, ka pretēji actekiem, kas nav pieraduši pie nakts kaujām un pārgājieniem, baltajiem cilvēkiem tā ir parasta lieta, kā mums jau bijis iespējams par to pārliecināties. Spāņi zina, ka acteki naktī nemēdz karot, un tieši tāpēc centīsies aizbēgt tumsas aizsegā, cerot, ka viņu ienaidnieki šajā laikā būs devušies pie miera. Tāpēc es liku priekšā nostādīt sardzi katra dambja sākumā.
Kvitlavaks tam piekrita, un aizsargāt dambi, kas veda uz Tla- kopanu, viņš uzticēja Kvautemokam un man.
Ap pusnakti mēs ar Kvautemoku un vairākiem karavīriem apstaigājām posteņus uz dambja. Bija gaužām tumšs un smidzināja sīks lietutiņš, tā ka acs nevarēja redzēt tālāk kā miglainā rudens vakarā Norfolkā. Mēs atradām un nomainījām sargus, kas ziņoja, ka viss bijis mierīgi. Atceļā uz lielo laukumu es pēkšņi izdzirdu neskaidru- troksni, kas atgādināja tūkstošiem soļu dunu.
— Klausies! — es čukstēju.
— Tie ir teuli, — tāpat atbildēja Kvautemoks. — Viņi bēg!
Mēs metāmies uz ielu, kas no lielā laukuma izgāja uz dambi,
un šeit pat cauri tumsai un lietum saskatījām bruņu blāvo spīduma.
Tad es iekliedzos skaļi jo skaļi:
— Pie ieročiem! Pie ieročiem! Teuli bēg pa Tlakopanas dambi!
Sargi acumirklī uzķēra manus vārdus, un drīz vien tie atskanēja visā pilsētā. Tos izkliedza ielās un uz kanāliem, tie atbalsojās no tūkstošiem māju jumtu un simtiem tempļu virsotņu. Pilsēta modās ar murdoņu. No ezera nāca skaņas, ko radīja desmitiem tūkstoš airu triecienu, un šķita, ka no savām niedru ligzdām reizē būtu pacēlušās ūdensputnu miriādes. Visapkārt kā krītošas zvaigznes iezibsnījās lāpas, mežonīgi pūta ragu un gliemežvāku taures, bet pāri visam uz teokalli dunēja priesteru nikni dauzītās čūskādas bungas. Drīz dobjā murdoņa pārvērtās rēkoņā, un apbruņotu karavīru vienības no visām pusēm plūda uz Tlakopanas dambi. Daži skrēja kājām, tomēr lielais vairums brauca laivās, jo ezers, kā varēja dzirdēt, no vienas vietas bija laivu pilns.
Un, lūk, ap pusotra tūkstoša spāņu kādu sešu vai astoņu tūkstošu tlakskaliešu pavadībā kā milzu čūska uzlīda uz dambja.
Kvautemoks un es, pulcinot pa ceļam karavīrus, steidzāmies ienaidniekam pa priekšu, līdz sasniedzām pirmo kanālu, kur jau drūzmējās mūsu laivas. Pa to laiku spāņu kolonas priekšgals bija sasniedzis kanālu, un iedegās kauja.
Acteki cīnījās nesaskaņoti, bez plāna. Pavēlnieki tumsā un šajā juceklī neredzēja savus karavīrus, bet tie savukārt nedzirdēja viņu pavēles. Toties acteku bija neskaitāms daudzums, un ikvienam no viņiem krūtīs dega tikai viena vēlēšanās — iznīcināt teulus!
Iedārdējās lielgabals, apbērdams mūs ar karteču krusu, un, šāvienam uzliesmojot, mēs ieraudzījām, ka spāņi nesa koka tiltu, ko pārsvieda pāri kanālam. Tad mēs metāmies virsū ienaidniekam, un tagad katrs karavīrs cīnījās pats par sevi.
Pirmais ienaidnieka trieciens kā viesulis lapas pārsvieda mūs ar Kvautemoku pāri šim tiltam, un, lai arī mēs abi palikām neskarti, šai naktī mums vairs neizdevās sastapties. Kopā ar mums un tūlīt aiz mums garā rindā nāca spāņu un tlakskaliešu pulki. Acteki drāzās tiem virsū no abām pusēm, lai, tāpat kā skudras, kas iegraužas ievainota tārpa miesās, iespiestos kolonā, kura ar kauju virzījās uz priekšu.
Kā lai aprakstu visu to, kas notika šai naktī? Es to izdarīt nevaru, jo pats redzēju maz. Zinu tikai, ka divas stundas cīnījos kā neprātīgs.
Ienaidnieks šķērsoja pirmo kanālu, taču, kad visi bija pāri, tilts zem viņu smaguma bija tik dziļi iegrimis dubļos, ka to jau vairs nevarēja izkustināt no vietas, bet trīs fērlongus tālāk bija otrs kanāls, vēl platāks un dziļāks par pirmo. Pāriet šo kanālu spāņi varēja, tikai piegāžot to pilnu ar līķiem.
Šķita, ka visi velni izlauzušies no elles un sākuši trakot šai šaurajā zemes strēlē. Lielgabalu un arkebūzu šāvienu troksnis, spalgie sāpju un baiļu kliedzieni, spāņu karavīru un acteku kaujas saucieni, ievainotu zirgu zviegšana, sieviešu raudas, metamo šķēpu un bultu sīkšana un kara vāļu cirtienu dobjo sitienu skaņas cēlās pret debesīm drausmīgā jūklī. Kā izbiedēts ganāmpulks spāņu garā kolona rēkdama svaidījās no vienas puses uz otru. Daudzi novēlās no dambja ezerā, un šeit, ezera ūdenī, tos vai nu nosita, vai ievilka laivās un aizveda, lai upurētu; citi noslīka kanālos, bet visvairāk spāņu tika iemīdīti dubļos un tur palika guļam.
Arī simtiem acteku krita šajā kaujā, galvenokārt no savu ciltsbrāļu rokas, kuri tumsā dalīja sitienus un šāva ar lokiem, nezinot, kuru sitieni trāpīs vai kura krūtīs viņu bulta atradīs mājvietu.
Es cīnījos kopā ar nelielu pūlīti ap mani sapulcējušos karavīru, līdz ausa blāzma, kas skatienam pavēra baismīgu ainu. Dzīvi palikušo spāņu un viņu sabiedroto lielākā daļa bija šķērsojusi otro kanālu pa tiltu, ko izveidoja kritušo biedru ķermeņi, ratu atliekas, lielgabali un dārglietu nastas. Tagad kauja notika jau kanāla otrajā pusē. Kāds spāņu un tlakskaliešu pūlis vēl devās pāri otrajam pārrāvumam, un tad arī es viņiem uzbruku ar saviem karavīriem.
Es metos pašā ienaidnieka mudžeklī, un pēkšņi manā priekšā pazibēja de Garsijas seja. Iekliedzies es brāžos viņam virsū. Viņš izdzirda manu balsi un pazina maņi. Izgrūzdams lāstu, viņš pacēla zobenu pār manu galvu. Smagais ierocis nocirta daļu no manas izkrāsotās koka bruņucepures un notrieca mani zemē, bet, iekams kritu, es grūdu savu vāli de Garsijam tieši krūtīs, un arī viņš nogāzās. Apdullis no trieciena, pa pusei kurls un akls, es cauri drūzmai rāpus centos nokļūt pie viņa. Vienīgais, ko redzēju, bija dubļos mirdzošās bruņas. Es uzklupu tām, ieķēros ienaidniekam rīklē, un mēs abi noripojām no dambja seklajā ūdenī ezera malā. Pievārējis viņu, es ar cietsirdīgu prieku izslaucīju asinis no acīm, lai varētu norēķināties ar beidzot notverto ienaidnieku. Viņa ķermenis atradās ezerā, tikai galva gulēja uz uzbēruma slīpuma. Es gribēju iegremdēt viņa galvu ūdenī un turēt tik ilgi, kamēr viņš būs pagalam, jo savu vāli biju pazaudējis.
— Iekriti gan beidzot, de Garsija! — es iekliedzos spāņu valodā, atslābinot tvērienu.
— Dieva dēļ, laid mani vaļā! — zem manis gardza rupja balss. — Stulbeni, es neesmu nekāds indiāņu suns!
Pārsteigts acīm ieurbos viņa sejā. Es biju saķēris de Garsiju, bet tā taču nebija viņa balss, ne arī tas bija viņš pats, jo manī lūkojās neaptēsta spāņu karavīra seja.
— Kas tu tāds esi? — es jautāju, atlaizdams pirkstus vaļīgak. — Kur palicis de Garsija, tas, kuru jūs saucat par Sarsedu?
— Sarseda? Kā lai es to zinu? Pirms kādas minūtes viņš vāļājās uz dambja. Viņš nogrūda mani zemē un arī pats noripoja līdz. Laid vaļā, kad tev saka! Es neesmu Sarseda, bet, pat ja es būtu, vai tad tagad ir laiks kārtot personiskus rēķinus? Es esmu tavs biedrs Bernals Diass. Svētā dievmāt! Bet kas tu tāds esi? Spāņu mēlē runājošs acteks?
— Es neesmu acteks, — es atbildēju. — Es esmu anglis un cīnos acteku pusē tikai tādēļ, lai varētu nosist to, kuru jūs saucat par Sarsedu. Bet pret tevi, Bernai Dias, man nav nekāda naida. Vācies un glābies, ja vari. Nē, zobenu ar tavu atļauju es paturēšu.
— Anglis, spānis, acteks vai pats velns, — noņurdēja karavīrs, kārpoties laukā no dūņām, — tu esi krietns puisis, un, ja izkul- šos sveikā un kādreiz gadīsies, ka sagrābšu tevi pie rīkles, es atcerēšos tavu pakalpojumu. Dzīvo sveiks!
Vairs nebildis ne vārda, viņš uzdrāzās pa uzbērumu un ienira bēgošo tautas brāļu barā, atstādams savu lielisko zobenu manās rokās. Es mēģināju viņam sekot, lai sameklētu de Garsiju, kas atkal reiz bija izbēdzis no atmaksas, bet spēki mani atstāja, jo de Garsijas zobens bija kodis dziļi un es no plūdu asinīm. Uri tā nu man nācās sēdēt ūdenī tik ilgi, līdz piebrauca kāda laiva un aizveda mani pie Otomi, kam vajadzēja mani kopt veselas desmit dienas, iekams es atkal varēju staigāt.
Tāds bija mans devums «bēdu nakts» uzvarā! Ak vai! Tā bija neauglīga uzvara, lai arī tanī naktī bija krituši vairāk nekā piecsimt spāņu un tūkstoši viņu sabiedroto. Actekiem nebija ne mazākā priekšstata ne par kara mākslu, ne disciplīnu. Viņi būtu varējuši sekot spāņiem un iznīcināt tos līdz pēdējam vīram, bet tā vietā viņi steidzās aplaupīt mirušos un stiept projām dzīvos upurēšanai.
Šī atriebes diena nesa bēdas Otomi, jo divi viņas brāļi, Montesumas dēli, ko spāņi bija saņēmuši kā ķīlniekus, kaujā aizgāja bojā.
Par de Garsiju.es neuzzināju neko, pat ne to, vai viņš bija miris vai dzīvs.