Kamēr es gulēju slims, Kvitlavaks sava mirušā brāļa Montesumas vietā tika kronēts par valdnieku. Mani pie gultas saistīja divi ievainojumi: vienu bija cirtis Garsijas zobens, otru biju saņēmis uz ziedokļa. Šo pēdējo brūci man nebija laika dziedēt, un «bēdu nakts» niknās kaujas laikā tā atkal atvērās, sākdama stipri asiņot. Ilgus gadus tā man sagādāja ne mazumu rūpju un pat vēl tagad rudeņos liek sevi manīt.
Otomi mani rūpīgi kopa. CilČ' neizprotama ir sievietes sirds! Tāpēc ka es nebiju aizgājis bojā un biju iemantojis kaujas slavu, viņa likās piemirsusi savas bēdas par tēva un tuvāko radu nāvi un ar lielu aizrautību stāstīja man par krāšņo kronēšanas ceremoniju.
Acteki no prieka bija vai prātu zaudējuši, jo beidzot teuli bija aizgājuši! Viņi bija aizmirsuši vai arī šķita aizmirsuši, ka zaudējuši tūkstošiem drosmīgāko karavīru un dižciltīgākos no dižciltīgākajiem, un vismaz pašreiz nedomāja par nākotni. No mājas uz māju, no ielas uz ielu, skaļi klaigājot, traucās ziedu vītnēm rotājušies jaunekļu un jaunavu bari.
— Teuli ir projām! Līksmojiet līdz ar mums! Teuli aizbēguši, priecājieties!
Un vai! tiem, kas nepriecājās, lai gan to mājās bija iegriezusies nāve.
Uz lielās piramīdas atkal uzslēja dievu tēlus un atjaunoja tempļus, bet ar tur uzstādīto svēto krucifiksu acteki apgājās tāpat, kā savā laikā spāņi bija apgājušies ar Uicilopočtli un Teskatlipokas elku tēliem, proti, iepriekš zem krucifiksa upurējuši vairākus spāņu gūstekņus, viņi nogrūda to no teokalli. Par šo svētuma zaimošanu man pavēstīja pats Kvau- temoks, bet bez sevišķas sajūsmas. Es viņam biju šo to stāstījis par mūsu reliģiju un, kaut arī Kvautemoks bija pārāk iesīkstējis pagāns, lai mainītu savu ticību, sirds dziļumos viņš ticēja, ka kristīgo dievs ir taisnīgs un visuvarens. Bez tam Kvautemokam, tāpat kā Otomi, nekad nebija patikušas drausmīgās cilvēku upurēšanas paražas, un vienīgi priesteru lielās varas dēļ viņš bija spiests tās atbalstīt.
Kad izdzirdu viņa stāstu, dusmas ņēma pārsvaru pār saprātu un es nikni iesaucos:
— Esmu zvērējis jums uzticību, Kvautemok, mans brāli, un esmu saradojies ar jūsu asinīm, un tomēr es saku: kopš šī brīža jūsu lieta ir nolādēta! Jūsu asiņaino elku dievu un priesteru dēļ tā ir nolādēta. Dievs, ko jūs esat nopulgojuši, un viņa pielūdzēji atkal atgūs varu. Šis dievs ieņems elku dievu vietu, un nekas viņu no turienes vairs nepadzīs.
Tā es viņam teicu, un mani vārdi, lai arī neviens tos man nebija iedvesis un es runāju vienkārši dusmu uzplūdā, izrādījās pravietiski. Ziedokļa vietā Mehiko šodien paceļas baznīca kā liecība visuvarenā uzvarai pār velniem, un tur tā paliks, kamēr vien pastāvēs pasaule.
— Tu runā pārsteidzīgi, mans brāli, — Kvautemoks atbildēja joprojām lepns, lai gan redzēju viņu nodrebam no mana ļaunā pareģojuma. — Es atkārtoju, tu runā pārsteidzīgi. Ja tavus vārdus izdzirdēs, tad zini, atradīsies cilvēki, kas tevi piespiedīs atkal raudzīties nopulgotajos dievu tēlos, un tad tev nelīdzēs ne stāvoklis, kādu mēs tev esam sagādājuši, ne tavi nopelni kaujā un padomē, ne arī tava izglābšanās no ziedokļa. Vai tad kristīgo dievam nodarīts lielāks ļaunums nekā tas, ko tavi baltie ticības brāļi atkal un atkal nodarījuši mūsu dieviem? Bet nerunāsim vairs par to. Un es lūdzu tevi, brāli, — ja tev ir dārga mūsu mīlestība, tad nekad neņem mutē šādus ļaunus pareģojumus. Vai tu tiešām domā, ka teuli atgriezīsies?
-— Ai Kvautemok, tas ir tikpat skaidri, kā tas, ka rīt atkal uzlēks saule. Kad Kortess bija jūsu rokās, jūs palaidāt viņu. Pēc tam viņš guvis uzvaru kaujā pie Otumbas.* Vai patiesi tev šķiet, ka viņš ir tas vīrs, kas noliks zobenu, ko reiz izvilcis, un pazudīs tumsā un negodā? Nepaies ne gads, un spāņi atkal stāvēs pie Tenočtit- lanas vārtiem.
— Šonakt tu neesi nekāds mierinātājs, mans brāli, — noteica Kvautemoks. — Un tomēr baidos, ka tavi vārdi ir patiesi. Ja būs jācīnās, pacentīsimies uzvarēt. Vismaz tagad mums nav Montesumas, kas sildītu savā azotē odzi un lolotu to, kamēr tā iedzels.
Kvautemoks piecēlās un izgāja, neteikdams vairs ne vārda. Es redzēju, ka sirds viņam bija smaga.
Nākošajā rītā pēc šīs sarunas es jau spēju atstāt savu guļasvietu, bet vēl pēc nedēļas biju tikpat kā vesels. Tad Kvautemoks atkal apciemoja mani un teica, ka valdnieks Kvitlavaks licis viņam ņemt mani līdz kāda uzticama un slepena uzdevuma veikšanā. Un patiešām, uzdevuma raksturs man parādīja, cik lielu uzticību ac-
* Runa ir par t. s. Otumbas brīnumu, kad noasiņojusī spāņu un tlakskaliešu armija ar divdesmit jātnieku drošu manevru Otumbas ciema tuvumā 1520. gada 14. jūlijā sagrāva acteku un viņu sabiedroto lielu karaspēku.
teku vadoņi man dāvājuši, jo mums, lūk, vajadzēja noglabāt spāņiem «Sēdu nakti» atkal atņemtās bagātības un lielu daļu slepeno valsts krājumu.
Līdz ar tumsas iestāšanos mēs ar Kvautemoku un dažiem dižciltīgākajiem actekiem devāmies ceļā. Nonākuši ezera malā, atradām tur desmit lielas laivas. Tās bija piekrautas ar mantām, ko sedza kokvilnas audumi. Pārliecībā, ka neviena acs mūs neredz, mēs klusu iekāpām laivās, trīs vīri katrā, jo pavisam mēs bijām trīsdesmit, un Kvautemoka vadībā vairāk nekā divas stundas īrā- mies pāri Tekskoko ezeram, līdz piestājām pretējā krastā tanī vietā, kur Kvautemokam bija plaši īpašumi. Šeit mēs izkāpām un noņēmām apsegus no kravas.
Kā tagad redzēju, bijām veduši lielas krūkas un maisus ar zeltu un dārgakmeņiem, kā arī vēl visādus citus vērtīgus priekšmetus. Tur bija arī tīrā zeltā atlieta Montesumas galva, tik smaga, ka mēs divatā ar Kvautemoku tik tikko to spējām pacelt. Ja atmiņa mani neviļ, krūku bija septiņpadsmit. Katra no tām uz airu nestuvēm bija jānes sešiem vīriem, un arī tad uzdevums nebija no vieglajiem.
Visus šos neizmērojamos dārgumus mes vairakos gājienos pārnesām uz pakalna virsotni, kas atradās kādus sešsimt soļus no ezera, un sakrāvām pie ieejas alā, kuru slēpa izrakta zemes kaudze. Kad no laivām viss bija atnests, Kvautemoks, uzlikdams roku uz pleca man un vēl vienam augstdzimušam actekam, kura māte bija tlakskaliete, vaicāja, vai mēs negribot kopā ar viņu nokāpt alā un tur izvietot bagātības.
— Labprāt, — es atbildēju, jo man gribējās redzēt, kā izskatās šī vieta. Acteks gan kādu mirkli vilcinājās, bet tad beidzot sev pašam par nelaimi bija ar mieru nākt mums līdz.
Kvautemoks paņēma lāpas, un, virvē iesietu, viņu nolaida alā. Pēc tam pienāca mana kārta. Kā zirneklis tīklā karādamies virvē, es laidos aizvien zemāk — ala bija ļoti dziļa. Beidzot es nostājos līdzās Kvautemokam alas dibenā. Viņš turēja rokās lāpu, un tās gaismā es redzēju, ka gar alas sienām cilvēka auguma augstumā bija izveidota kaltētu ķieģeļu dzega. Uz tās, atbalstīta pret sienu, atradās masīva akmens plāksne. Tanī bija izcirsti acteku zīmējumu raksti, kurus tagad jau varēju lasīt bez grūtībām. Uzraksts vēstīja, ka Mehiko valdnieka Kvitlavaka valdīšanas pirmajā gadā šeit aprakts zelts un dārgakmeņi, tad sekoja visšausminošākais lāsts, draudot tam, kas iedrošinātos dārgumus nozagt. Mums aiz muguras taisnā leņķī pret alu bija izrakta eja, kādus desmit soļus gara un pietiekami augsta, lai pa to varētu staigāt nesaliecoties. Eja veda uz zemē izraktu telpu, kas bija apmēram tikpat liela kā
žī istaba Dičingemā, kurā šodien rakstu. Pie ieejas šai telpā atradās kaltētu ķieģeļu grēdas un kaļķu java. Šie ķieģeļi atgādināja man notēstos akmeņus Seviljas pazemes velvē, kur dzīva tika iemūrēta Izabella de Sigvensa.
— Kas to visu izracis? — es iejautājos.
— Cilvēki, kas nezināja, ko viņi rok, — atbildēja Kvautemoks. — Bet, rau, kur arī mūsu palīgs! Tagad, mans brāli, lai kas arī notiktu, nebrīnies ne par ko. Tu vari būt pārliecināts, ka man ir pamats tā rīkoties.
Iekams paspēju no jauna ierunāties, acteku augstmanis atradas mums līdzās. Pēc tam augšā palikušie sāka laist zemē krūkas un maisus ar dārgumiem. Kvautemoks atraisīja virves un pārskaitīja nolaisto kravu, bet mēs ar acteku aizvēlām to pa eju uz glabātavu, tāpat kā pie mums Anglijā veļ ingveralus mucas. Tā mēs rāvāmies vairāk nekā divas stundas, līdz viss bija nogādāts lejā un skaits bija pilns. Pēdējo laida lejā dārgakmeņu maisu. Tas pārplīsa, un pār mums nolija mirdzošu dārgakmeņu lietus. Apbrīnojami lielu un Skaistu smaragdu kaklarota uzkrita man tieši uz galvas un palika karājamies uz pleca.
— Paņem to sev, brāli, atmiņai no šīs nakts, — iesmējās Kvautemoks. Tā kā man iebildumu nebija, es noslēpu košo dārglietu uz krūtīm. Šī kaklarota vēl šobaltdien ir mans īpašums. No tās es noņēmu arī to smaragdu, vienu no pašiem mazākajiem, kuru iedāvināju mūsu visužēlīgajai karalienei Elizabetei. Ilgus gadus rotu nēsāja Otomi, un tāpēc es gribu, lai to dotu man līdz kapā. Kā apgalvo dārgakmeņu pazinēji, rotas vērtība nav izmērojama, bet vienalga, dārga vai nevērtīga, tai lemts dusēt Dičingemas kapsētā, un lai tas pats lāsts, kas iecirsts akmenī, acteku bagātību sargātājā, nāk pār to, kurš rotu nozags maniem pīšļiem.
Atstājuši glabātavu, mēs iznācām ejā un sākām mūrēt sienu. Kad tā jau bija kādas divas vai trīs pēdas augsta, Kvautemoks pārtrauca darbu un lika man pacelt lāpu augstāk. Es paklausīju, nesaprazdams, ko gan viņš vēlas šeit vēl saskatīt. Princis atkāpās kādus trīs soļus pa eju un uzrunāja mūsu pavadoni acteku.
— Vai tu, draugs, zini, kāds liktenis gaida nodevēju? — ievaicājās Kvautemoks, un viņa balss, kaut arī bija mierīga, skanēja briesmīgi. To sakot, viņš izņēma savu kara vāli, kas ādas cilpā karājās tam pie sāniem. Melnīgsnējais acteks nobālēja un sāka bailēs trīcēt.
— Ko tu ar to gribi teikt, kungs? — viņš izdvesa.
209
— To tu pats labi zini, — atbildēja Kvautemoks tai pašā baismīgajā balsī un pacēla kaujas vāli, kas bija piespraudīta pilna ar obsidiāna šķembām.
U - 4557
Nāvei nolemtais sabruka ceļos, lūdzot žēlastību. Viņa vaimanas dziļajā un vientuļajā vietā noskanēja tik baigi, ka es šausmās tik tikko neizmetu lāpu.
— Ienaidnieku es vēl varētu saudzēt, bet nodevēju — nekad! — īsi noteica Kvautemoks. Pacēlis kara vāli, viņš metās uz augstmani un nogalināja to ar vienu sitienu. Pēc tam, pacēlis līķi savās varenajās rokās, viņš iesvieda to pie dārgumiem. Tur nu tas guļ vēl joprojām, kluss un baismīgs, starp zeltu un dārgakmeņiem. Viņa rokas aptvērušas divas lielas māla krūkas, it kā mirušais gribētu piespiest tās sev pie sirds. Es paraudzījos Kvautemokā, lai pārliecinātos, vai tagad nav pienākusi mana reize, jo labi zināju, ka prinči, slēpjot savus dārgumus, vēlas pēc iespējas mazāk līdzzinātāju. Bet Kvautemoks sacīja:
— Nebīsties, mans brāli! Sis cilvēks bija zaglis, gļēvulis un nodevējs. Mums nācis zināms, ka viņš divkārt mēģinājis nodot mūs teuliem. Un tas vēl nav viss! Viņš bija nolēmis, ja teuli atgrieztos, tiem parādīt šo bagātību slēptuvi un dalīties laupījumā. Visu to uzzinājām no kādas sievietes, ko viņš uzskatīja par savu iemīļoto, bet kas īstenībā bija mūsu izlūks. Mēs to piesūtījām viņam, lai tā pieglaimojoties uzzinātu viņa ļaunās dvēseles noslēpumus. Lai tad nu viņš saņem savu daļu zelta! Paskaties, kā viņš grābj to pat miris! Neviens baltais cilvēks nevarētu zeltu ciešāk spiest pie sirds. Ai teul, ja Anavakas zeme nedotu nekā cita kā tikai kukurūzu uzturam, kramu un varu šķēpu un bultu uzgaļiem, tad tās dēli būtu brīvi mūžu mūžos. Lai ir nolādēti visi šie atkritumi, jo tā ir ēsma, kuras dēļ aizjūras haizivis grib pārkost mums rīkli. Lāsts pār tiem, es saku! Lai tie nekad vairs neiemirdzas. saules gaismā! Lai pazūd uz mūžiem!
Un Kvautemoks nikni ķērās pie sienas mūrēšanas.
Siena bija jau gandrīz gatava, bet, pirms mēs mūrējām pēdējās kvadrātveida plāksnes, kas savā ziņā bija līdzīgas pie mums Nor- folkā saimniecības ēku un zemnieku māju celšanai lietotajiem • māla ķieģeļiem, — es iebāzu spraugā lāpu un pēdējo reizi ieskatījos glabātavā, kas reizē bija kļuvusi arī par kapenēm. Tur tie gulēja, šie zaigojošie dārgumi. Virs kāda trauka mirdzēja Montesumas zelta galva, kuras smaragda acis likās raugāmies tieši manī, un turpat, atspiedis muguru pie šī paša trauka un ar abām rokām apkampis pa krūkai, gulēja mirušais. Taču viņš vairs nebija miris. Varbūt man tikai tā likās, bet viņa līdz tam slēgtās acis bija atvērušās un lūkojās manī tāpat kā zelta galvas smaragda acis, vienīgi mirušā skatiens bija vēl šausmīgāks.
Es steigšus izvilku lāpu no spraugas, un mēs klusēdami turpinājām darbu. Kad tas bija paveikts, aizgājām līdz ejas galam un
raudzījāmies augšup. Es biju priecīgs, redzot augstu virs galvas pie debesīm mirdzošās zvaigznes.
Virves galā iesējuši divkāršu cilpu, devām zīmi, un mūs pacēla virs dzegas, uz kuras balstījās melnā marmora plāksne — kapakmens Montesumas bagātībām un arī to mirušajam sargam.
Mēs sākām šo labi līdzsvaroto akmens plāksni kustināt ar rokām un kājām, līdz tā ar dobju troksni gāzās lejup īpaši tai izveidotā ķieģeļu ierobā, noslēgdama eju glabātavā. Tagad nu tiem, kas gribētu vēlreiz ieiet alā, vajadzētu ņemt līdzi pulveri.
Tad mūs vilka augšā, un mēs laimīgi sasniedzām virszemi.
Kāds iejautājās, kas noticis ar dižciltīgo acteku, kurš bija nokāpis lejā kopā ar mums un nebija atgriezies.
— Kā krietns un padevīgs kalps viņš uzskatīja par labāku palikt un apsargāt bagātības, līdz tās būs vajadzīgas viņa valdniekam, — drūmi atbildēja Kvautemoks, un klausītāji, visu saprazdami, piekrītoši pamāja ar galvu.
Pēc tam viņi ķērās pie darba, lai aizbērtu šauro eju ar zemi. Viņi strādāja neatpūzdamies. Uzausa gaisma, bet darbs vēl nebija galā. Kad ala beidzot bija piepildīta, viens no mūsu pavadoņiem izņēma no maisa sēklas un iekaisīja tās uzirdinātajā augsnē. Bez tam viņš iestādīja virs alas divus līdzpaņemtus jaunus kociņus. Kādēļ viņš tā rīkojās, es nezinu — acīmredzot tādēļ, lai iezīmētu šo vietu. Visu paveikuši, savācām virves un darbarīkus, iekāpām laivās un pret rītu atgriezāmies Mehiko. Atstājuši laivas piestātnē aiz pilsētas, mēs, kā likās, neviena nepamanīti, pa vienam vai divatā devāmies uz mājām.
Tādējādi man bija lemts palīdzēt noslēpt Montesumas dārgumus, kuru dēļ man vēlāk bija jāizcieš spīdzināšana. Es nezinu, vai kāds atklās šo noslēpumu, bet tad, kad es atstāju Anavakas zemi, tas vēl bija miglā tīts. Pēc manām domām, neviens, kas kopā ar mani veica šo uzdevumu, tolaik vairs nebija starp dzīvajiem kā vien es. Sagadījās, ka vēlreiz redzēju šo vietu, kad pēdējo reizi devos uz Mehiko. Es tūlīt to pazinu pēc diviem kokiem, kas bija izauguši lieli un slaidi. Ejot spāņu pavadībā, es sevī nozvērējos, ka ar manu palīdzību spāņu pirksti nekad nepieskarsies zeltam. Tāpēc arī tagad nenorādu precīzi, kur zelts guļ kopā ar nodevēja pīšļiem, lai gan es šo vietu labi zinu. Baidos, ka nākotnē šīs rindas varētu nonākt kāda spānieša rokās.
14*
Bet tagad, iekams aprakstu Tenočtitlanas aplenkumu, man jāpastāsta, kā mēs ar Otomi devāmies pie otomi tautas un lielu skaitu šīs tautas piederīgo atkal padarījām par acteku valdniekam uzticamiem pavalstniekiem.
211
Jāpiezīmē, ja vien tas jau tāpat nav skaidrs no mana stāsta, ka acteku valsti neveidoja vis viena, bet gan vairākas tautas un ka visapkārt dzīvoja daudz citu cilšu. Daļa no tām bija acteku pakļautībā, citas bija to sabiedrotās, bet vēl citas — to niknas ienaidnieces. Pie ienaidniekiem piederēja, piemēram, tlakskalieši, neliela, bet kareivīga tauta, kas dzīvoja starp Mehiko un piekrasti; ar viņu palīdzību Kortess pievārēja Montesumu un Kvautemoku. Aiz tlakskaliešiem un uz rietumiem kalnos dzīvoja, bet varbūt arī vēl joprojām dzīvo lielā otomi tauta. Otomi kalnieši ir daudz drošsirdīgāki par actekiem, atšķiras no tiem pēc valodas un cilmes un dalās vairākās ģintīs. Lāgiem viņi bija varenās acteku lielvalsts pakļautie, lāgiem — acteku sabiedrotie, bet dažkārt iesaistījās atklātā karā pret tiem, noslēdzot ciešu draudzību ar tlakskaliešiem.
Lai nostiprinātu saites starp actekiem un otomi, kuri Anavakas iedzīvotājiem bija apmēram tas pats, kas mums, angļiem, skotu klani, Montesuma apprecēja viņu galvenā virsaiša vai valdnieka vienīgo meitu un likumīgo mantinieci. Viņa nomira radībās, un viņas bērns bija otomi tautas princese, mana sieva Otomi. Lai gan Otomi savas mātes tautas vidū ieņēma augstu stāvokli, viņa līdz šim tikai divas reizes bija apmeklējusi to un arī tad tikai bērnībā. Tomēr savas tautas valodu un paražas viņa zināja lieliski, — to visu viņai bija iemācījušas zīdītājas un audzinātāji, kas bija otomi ģinšu piederīgie. No saviem pavalstniekiem Otomi ik gadus saņēma milzīgus ienākumus, baudīdama daudz karalisko privilēģiju, kas viņai tika piešķirtas labprātāk nekā viņas tēvam Montesumam.
Kā jau bija teikts, dažas no šīm otomi ciltīm bija apvienojušās ar tlakskaliešiem un piedalījušās karā spāņu pusē. Tāpēc svinīgā padomes sapulcē tika nolemts, ka Otomi un man, viņas vīram, jādodas kā sūtņiem uz otomi tautas galveno pilsētu, kas pazīstama ar Priežu Pilsētas nosaukumu, un jācenšas atgriezt kalniešus zem acteku karoga.
Saskaņā ar paražu mums pa priekšu tika izsūtīti ziņņeši, un tad devāmies ceļā arī mēs, nezinādami, kā tiksim sagaidīti tā galā. Astoņas dienas mēs ceļojām ar lielu greznību un nepārtraukti pieaugošu eskortu, jo, tikko otomi ciltis dabūja zināt, ka tuvojas pati viņu princese ar savu vīru — acteku pusē pārnākušu teulu, tās bariem steidzās papildināt princeses svītu. Tā nu, kad beidzot sasniedzām Priežu Pilsētu, mums ar ellišķīgu mūziku sekoja vesela armija — vismaz kādi desmit tūkstoši kalniešu, spēcīgi un mežonīgi vīri. Ne ar kalniešiem, ne ar to vadoņiem mēs neielaidāmies nekādās sarunās, bet aprobežojāmies tikai ar parasto apsveicināšanos, lai gan viņi ik rītus, kad uzsākām savu ceļojumu — Otomi nestuvēs, bet es spāņiem atņemta zirga mugurā — apsveica mūs ar tik skaļiem kliedzieniem, ka notrīcēja kalni.
Mūsu ceļam vedot tālāk, zeme un tās apdzīvotāji kļuva aizvien mežonīgāki un krāšņāki. Tagad ceļš gāja caur ozolu un priežu mežiem, kuros zēla dīvaini augi un paparžu audzes. Mums iznāca šķērsot lielas, mirgojošas upes, iet pa aizām un kalnu pārejām, bet mūsu ceļš ik stundu veda aizvien augstāk un augstāk, līdz klimats man atgādināja Angliju; vienīgā atšķirība bija tā, ka te bija daudz vairāk saules.
Beidzot astotajā dienā mēs izgājām cauri kādai aizai, kas līdzīgi pavedienam vijās starp sarkanajām klintīm un vietumis bija tik šaura, ka pa to līdzās tik tikko varētu jāt trīs jātnieki. Sī piecas jūdzes garā aiza ir lielākais ceļš uz Priežu Pilsētu, kurai nav citu pieeju, ja neskaita slepenas kalnu takas; aizas abās pusēs divtūkstoš pēdu augstumā pacēlās stāvas klintis.
— Šeit ir vieta, kur simt karavīru varētu aizturēt veselu armiju! — es teicu Otomi, un toreiz man pat prātā neienāca, ka reiz man būs lemts to izdarīt pašam.
Bet, lūk, aiza meta līkumu, un es izbrīnā pievilku pavadu; manā priekšā visā savā skaistumā atklājās Priežu Pilsēta. Tā bija izvietojusies ieapaļā ielejā, kuras diametrs varēja būt kādas divpadsmit jūdzes.
Ieleju no visām pusēm iejoza kalni, kuru virsotnes klāja ozolu un ciedru meži. Tikai vienu no kalniem, kas slējās aiz pilsētas, kalnu gredzena pašā centrā, nesedza lapu košais zaļums, bet melna lava, un lavas joslu savukārt nomainīja baltā sniega sega, virs kuras dienā nemitīgi pacēlās dūmu, bet naktī — uguns stabs. Tas bija vulkāns Ksaka jeb «Karaliene». Lai arī tas nav tik augsts kā viņa brāļi — vulkāni Orisaba, Popokatepetls un Ikstaksivatls, man šķiet, ka Ksaka pārspēj tos visus gan pēc veidola pilnības, gan ar spilgtajām — zilajām un purpursarkanajām krāsām, kādās zaigo ugunis, ko vulkāns izverd naktīs vai arī kad tā sirds ir satraukta. Otomi ciltis pielūdza vulkānu, upurējot tam cilvēkus, un te nebija nekā dīvaina, jo reiz lavas straumes bija izlauzušās no vulkāna dzīlēm un izrāvušas sev ceļu cauri visai Priežu Pilsētai. Otomi ciltis ticēja, ka svētajā kalnā mītot gari, un tāpēc neviens neuzdrošinājās spert kāju uz tā augstajiem sniegiem. Un tomēr man bija lemts to izdarīt — man un vēl vienam cilvēkam.
Sniega villainē, dūmu cepurē un uguns vainagā rotātā, varenā vulkāna Ksakas apsargāta, kalnu gredzena klēpī atrodas vai, pareizāk, atradās Priežu Pilsēta, jo tagad tā ir sagrauta vai vismaz, man to atstājot, tā bija drupās. Jāsaka, ka pati pilsēta gan nebija tik plaša kā citas Anavakas pilsētas, kuras man iznāca redzēt.
Tanī mājoja pavisam kādi trīsdesmit pieci tūkstofši cilvēku, jo otomi, būdama kalniešu tauta, nemīlēja apmesties pilsētās. Un tomēr, lai arī Priežu Pilsēta nebija liela, tā bija pati skaistākā no visām indiāņu pilsētām, plānota tādā veidā, ka taisnās ielas sanāca kopā centrālajā laukumā. Ielu malās pacēlās dārzu zaļumā slīgstošās mājas, kas lielāko daļu bija celtas no lavas gabaliem un apjumtas ar balto kaļķu maisījumu. Laukuma vidū slējās teokalli, svētā piramīda ar tempļiem, ko rotāja rindās salikti galvaskausi. Aiz piramīdas ar fasādi pret to atradās pils — Otomi senču mītne, gara, !ema un ļoti sena celtne ar daudziem pagalmiem un neskaitāmiem čūsku un ņirdzīgu dievu attēliem. Gan pils, gan teokalli bija apdarinātas ar lielisku baltu akmeni, kas saules gaismā mirdzēja kā sudrabs, dīvaini kontrastējot ar tumšajām, no lavas celtajām mājām.
Tādu es ieraudzīju Priežu Pilsētu pirmoreiz. Kad es uz to atskatījos pēdējoreiz, no tās bija palikušas tikai kūpošas drupas, kas šodien, bez šaubām, noder tikai vairs par sikspārņu un šakāļu mitekli; tagad tā ir «pūču valstība» un «juceklis nācis pār to, un tukšuma akmeņi pilda tās ielas».
Iznākuši no aizas, mēs ceļojām vēl kādas jūdzes pa ieleju, kur katra pēda zemes bija iekopta — te zēla labība, agavu krūmi un citi augi. Beidzot sasniedzām vienus no četrējiem pilsētas vārtiem. Izgājuši tiem cauri, mēs ieraudzījām, ka lēzenie māju jumti platās ielas abās pusēs pilni ar simtiem bērnu un sieviešu, kas kaisīja ziedus, kad devāmies garām, un sauca:
— Esi sveicināta, princese! Esi sveicināta, Otomi, otomi tautas princese!
Kad beidzot sasniedzām lielo laukumu, likās, ka te bija sapulcējušies visi Anavakas vīriešu kārtas iedzīvotāji, un arī tie sauca:
—- Esi sveicināta, Otomi, otomi tautas princese!
Un zeme salīgojās no sauciena. Man jājot garām, viņi apsveica arī mani, skarot ar labo roku zemi, bet pēc tam paceļot to virs galvas. Pēc manām domām, lielāku izbrīnu ļaudīs izraisīja mans zirgs nekā es pats. Gandrīz neviens no viņiem nebija redzējis zirgu un raudzījās uz to kā uz kādu nezvēru vai dēmonu.
Tā mēs virzījāmies uz priekšu cauri kliedzošajam pūlim. Tūkstošiem karavīru gāja mums pa priekšu, un tūkstoši sekoja mums. Daudzi no viņiem bija greznojušies spilgtos spalvu tērpos un nesa izrotātus kara karogus. Pagājuši garām piramīdai, kur es redzēju priesterus darām savus nežēlīgos darbus, mēs nokļuvām pie pils vārtiem. Un šeit kādā dīvainā telpā, kuras sienās bija izcirsti vaik- stīgu dēmonu attēli, mēs varējām atpūsties.
Nākošajā dienā pils lielajā zālē uz otomi ģinšu vadoņu virsaišu padomi sanāca kāds simts vai vairāk cilvēku. Kad visi bija sapulcējušies, es, tērpies kā viens no visdižciltīgākajiem, iznācu viņu priekšā kopā ar Otomi, kas savā karaliskajā ģērbā todien bija sevišķi skaista. Padomes locekļi piecēlās, sveicinot mūs. Otomi lūdza visus apsēsties un vērsās pie viņiem ar šādiem vārdiem:
—- Uzklausiet mani, manas mātes tautas virsaiši un karavadoņi! Ar jums runā jūsu princese, pēdējā no jūsu seno valdnieku dzimtas, tagad mirušā, bet Saules Mītnē mūžam dzīvā Anavakas valdnieka Montesumas meita. Vispirms es stādu jums priekšā savu vīru, augstdzimušu teulu, kuram mani atdeva par sievu, kad viņā mājoja dieva Teskatlipokas gars, un pie kura atkal izgāju par sievu saskaņā ar mūsu zemes paražām un pēc manu karalisko brāļu gribas, kad viņš neskarts atstāja dieva altāri un debesis viņu bija izraudzījušas par mūsu palīgu karā. Tad ziniet, virsaiši un karavadoņi, — mans vīrs nav mūsu ļaužu un nav arī tīri teulu cilts, ar kuriem mēs karojam, bet drīzāk ir no īsto Kesalkoatla bērnu dzimtas. Tie apdzīvo tālas ziemeļu jūras krastus un ir teulu ienaidnieki. Un, tā kā viņi ir ienaidnieki, tad arī mans vīrs ir ienaidā ar teuliem. Jūs jau droši vien esat dzirdējuši par visiem varoņdarbiem, kas tika veikti teulu apkaušanas naktī, un neviens tonakt nebija pārāks par viņu. Viņš arī pirmais uzzināja par ienaidnieka bēgšanu.
Lielās un senās otomi tautas virsaiši un karavadoņi! Mani, jūsu princesi, kopā ar manu laulāto draugu atsūtījis Kvitlavaks, mans un jūsu valdnieks, lai mēs apspriestu ar jums svarīgu jautājumu. Mūsu valdnieks ir dzirdējis un arī es ar kaunu uzzināju, ka daudzi mūsu cilts karavīri sabiedrojušies ar tlakskaliešiem, kas vienmēr bijuši acteku ienaidnieki nelietīgajā savienībā ar teuliem. Tagad uz kādu laiku baltie cilvēki ir atvairīti, bet viņi ir pieskārušies zeltam, pēc kā viņi tīko, un tāpēc drīz atgriezīsies, tāpat kā atgriežas bites pie pusizsūkta zieda. Viņi atgriezīsies, taču vieni paši pret vareno Tenočtitlanu neko nespēj panākt. Bet kas notiks, ja kopā ar viņiem nāks tūkstoši un desmitiem tūkstoši indiāņu? Es labi zinu, ka šajās bēdu dienās, kad sabrūk valstis, debess ir zīmju pilna un paši dievi liekas bezspēcīgi, daudzi grib tvert īsto mirkli un izmantot to savā labā. Daudz cilvēku un cilšu, kas atceras senos karus un pārestības, kliedz: «Situsi atriebības stunda! Tagad mēs atriebsim par sievietēm, ko acteku šķēpi padarījuši par atraitnēm, atriebsimies par nodevām, ko viņi izspieduši no mūsu nabadzības, lai vairotu savu bagātību, un par gūstekņiem, kas guldīti uz viņu ziedokļiem.»
Vai tad tas tā nav? Jā, tas ir tā, es zinu un nebrīnos par to. Bet es lūdzu jūs neaizmirst, ka jūgs, ko jūs palīdzētu teuliem uzlikt uz visu pilsētu valdnieces pleciem, spiedīs arī jūsu plecus. Neprātīgie! Vai tiešām jūs domājat, ka jūs tiksiet saudzēti, kad ar jūsu palīdzību Tenočtitlana būs izpostīta un acteki būs iznīcināti kā tauta? Nekad! Nūjas, ko teuli izmanto Tenočtitlanas sagraušanai, viņi pēc tam salauzīs pa vienai vien un iesviedīs ugunī. Ja kritīs acteki, tad agri vai vēlu kritīs visas ciltis šai plašajā zemē.- Tās tiks izkautas, viņu pilsētas iiolīdzinātas līdz ar zemi, bagātības izlaupītas, bet viņu bērni ēdīs verdzības maizi un remdinās slāpes ar posta ūdeni. Izvēlies, otomi tauta! Vai tu cīnīsies kopā ar savas ticības un savas zemes vīriem, kaut arī dažreiz tie bijuši jūsu ienaidnieki,vai arī tu saistīsi savu likteni ar svešzemniekiem? Izvēlieties, manas cilts ļaudis, un iegaumējiet, ka no jūsu un no citu Anavakas cilšu izvēles ir atkarīgs Anavakas liktenis. Es esmu jūsu princese, un jūsu pienākums ir man paklausīt, tomēr šodien es nepavēlu. Es tikai saku, lai jūs izvēlaties vai nu savienību ar actekiem, vai verdzības jūgu pie teuliem, un lai visu dievu dievs, neredzamais visvarenais dievs, vada jūsu izvēli!
Otomi apklusa. Piekrišanas čuksti pāršalca zāli. Diemžēl es nespēju ne atveidot viņas runas kvēli, ne arī aprakstīt viņas cienīgumu un daiļumu tobrīd. Bet Otomi vārdi iespiedās skarbo virsaišu dvēselēs. Daudzi no viņiem nicināja actekus, uzskatot viņus par gļēviem līdzenumu un ezeru ļaudīm, par tirgoņiem; citiem bija kārtojama asinsatriebība, bet tomēr viņi zināja, ka princesei bija taisnība un ka teulu uzvara pār Tenočtitlanu nozīmētu arī uzvaru pār visām zemes pilsētām. Un tā viņi izvēlē nesvārstījās, lai arī vēlāk, sakāves un grūtību spiesti, daudzi no viņiem novērsās, atteicās no savas izvēles, kā jau to cilvēki mēdz darīt.
— Princese! — sauca viņu runasvīrs, kad viņi bija kopīgi apspriedušies. — Princese, mēs esam izvēlējušies! Tavi vārdi mūs pārliecināja! Mēs saistām savu likteni ar actekiem un cīnīsimies līdz pēdējam vīram par atbrīvošanos no teuliem!
— Tagad es redzu, ka jūs patiesi esat mana tauta un es tiešām esmu jūsu valdniece, — atbildēja Otomi. — Tā jums līdzīgā gadījumā būtu teikuši lielie vadoņi, mani senči, jūsu virsaiši, kas jau sen šķīrušies no mums! Lai jūs nekad nenožēlotu savu izvēli, mani brāļi, otomi tauta!
Un tā notika, ka, atstājot Priežu Pilsētu, mēs aizvedām valdniekam Kvitlavakam solījumu izsūtīt karaspēku — divdesmit tūkstoš vīru sastāvā, kas Kvitlavakam viņa karā pret spāņiem zvērētu uzticību līdz nāvei.