Pabeiguši sarunas ar otomi tautu, mēs atgriezāmies Tenočtitlanā, kuru laimīgi sasniedzām pēc viena mēneša un vienas dienas prombūtnes. Tas nebija ilgs laiks un tomēr pietiekams, lai pār šo nelaimīgāko no pilsētām nāktu jaunas bēdas. Visuvarenais tai uzlika vēl vienu. pārbaudījumu. Ja agrāk nāvi šeit nesa baltādaino cilvēku zobeni, tad tagad tā bija ieradusies citā izskatā. Spāņi bija atveduši no Eiropas briesmīgu slimību — visā zemē plosījās baku sērga.
Diendienā gāja bojā tūkstošiem iedzīvotāju, jo šie neizglītotie cilvēki ārstēja uzkritušo sodību, aplejot slimnieka ķermeni ar aukstu ūdeni, tādējādi iedzenot drudzi dziļāk ķermenī, tā ka divu dienu laikā lielākā daļa nelaimīgo nomira. [27] Baismi bija skatīties, kā ciešanās vai prātu zaudējuši slimnieki vilkās pa ielām, iznēsādami slimību tuvu un tālu. Viņi mira mājās, neskaitāmi mirušie gulēja tirgus laukumos, līdz tos apraka. Slimība prasīja upurus visās ģimenēs, tā piemeklēja pat augstos priesterus, kas uz ziedokļa upurēja bērnus, lai remdinātu dievu dusmas. Bet pats briesmīgākais bija tas, ka slimība ķēra valdnieku Kvitlavaku, un, kad mēs ieradāmies pilsētā, viņš jau bija tuvu nāvei, taču izteica vēlēšanos mūs redzēt un lika mūs atvest pie viņa. Velti es lūdzu Otomi neiet pie slimā; nepazīdama baiļu, viņa izsmēja mani:
— Kā tad tā, dārgais! Vai tiešām man jāvairās no briesmām, ar ko jāsastopas tev? Nāc, iesim un ziņosim, kā esam veikuši uzdevumu. Ja es saslimšu un nomiršu, tad tikai tāpēc, ka būs situsi mana stunda.
Un mēs divatā devāmies pie valdnieka. Mūs ielaida istabā, kur gulēja Kvitlavaks, apsegts ar palagu., it kā jau būtu miris. Visapkārt slimajam zelta traukos kūpēja vīraks. Mums ienākot, valdnieks bija bezsamaņā, bet drīz viņš pamodās, un viņam tika paziņota mūsu ierašanās.
— Esi sveicināta, brāļameit, — aizsmacis nočukstēja Kvitlavaks zem palaga. — Redzi, cik grūti man klājas. Manas dienas skaitītas. Teulu sērga nopļauj tos, ko bija saudzējis viņu zobens. Drīz manā tronī kāps cits valdnieks, tāpat kā es stājos tava tēva vietā,
un es neskumstu par to, jo uz viņa pleciem gulsies acteku pēdējās kaujas slava un smagums. Stāsti, brāļameit! Nevilcinies velti! Ko tev atbildēja otomi ciltis, tavi pavalstnieki?
— Mans pavēlniek, — padevīgi iesāka Otomi, nodūrusi galvu, — lai atstājas no tevis šī slimība, dzīvo un valdi pār mums vēl ilgus gadus. Valdniek, mans vīrs teuls un es esam mūsu lietai un mūsu karogiem atguvuši lielāko daļu otomi cilšu. Divdesmit tūkstoš kalniešu armija gaida tavu pavēli, un, ja tie kritīs, viņu vietā stāsies vēl vairāk.
— Tas ir labi paveikts, Montesumas meita, un tu, baltais cilvēk! — nogārdza mirstošais valdnieks. — Dievi bija gudri, atteikdamies no jums, kad jūs gulējāt uz ziedokļa, un es biju muļķis, gribēdams tevi nogalināt, teul. Bet es saku jums un visiem: stipriniet savas sirdis un, ja jums būs jāmirst, tad mirstiet ar godu. Kauja tuvojas, bet man jau vairs neiznāks tanī cīnīties, un kas zina, kā tā beigsies? …
Kādu brīdi Kvitlavaks gulēja klusēdams. Pēc tam, it kā pār viņu būtu nākusi iedvesma, viņš, pēkšņi atmetis palagu, piecēlās gultā sēdus. Slimība valdnieku bija nežēlīgi izkropļojusi, tā ka skats nebija no patīkamajiem.
— Ak vai, ak vai! — vaimanāja Kvitlavaks. — Es redzu Tenoč- titlanas ielas asinīs un liesmās. Es redzu kritušos sakrautus grēdās un teulu zirgus bradājam pa tiem. Es redzu savas tautas dvēseli. Tautas balss ir nopūtu pilna, un uz tās kakla ir smagas važas. Bērnus piemeklē tēvu grēki. Tu esi lemta bojā ejai, Anavakas tauta, kuru es loloju kā ērglis savu mazuli. Elle atveras, bet zeme tavu grēku dēļ atsakās tevi pieņemt. Un tie, kas paliks dzīvi, būs vergi uz audžu audzēm, kamēr atmaksa būs piepildīta.
Varenā balsī izkliedzis pēdējos vārdus, Kvitlavaks atkrita spilvenos, un, iekams vēl pārbiedētais dziednieks, kas viņu kopa, paspēja pacelt slimā galvu, Anavakas valdnieks jau bija atbrīvots no šīs zemes ciešanām, bet viņa pēdējie vārdi dziļi iespiedās klausītāju sirdīs, lai gan tie bija domāti tikai Kvautemokam.
Tā manu un Otomi acu priekšā šo pasauli atstāja Kvitlavaks, acteku valdnieks, kas bija valdījis pār tiem pavisam tikai piecpadsmit nedēļas. [28] tauta atkal apraudāja savu pavēlnieku, kura vadībā tūkstošiem tās bērnu, ļaunās sērgas nopļauti, devās uz Saules Mītni, bet varbūt arī uz Aizzvaigžņu Tumsu.
Taču sēras nebija ilgas, jo apstākļi prasīja pēc iespējas ātrāk kronēt jaunu valdnieku, kas stātos karaspēka un visas tautas priekšgalā. Tāpēc jau otrajā dienā pēc Kvitlavaka bērēm tika sasaukta četru galveno vēlētāju padome un kopā ar tiem arī zemākas kārtas augstmaņi un prinči, skaitā vairāk par trīssimt cilvēku. Arī es piedalījos padomē, jo tādas tiesības man deva gan karavadoņa, gan princeses Otomi vīra stāvoklis. īsteni nemaz nebija ko spriest, jo, lai arī tika nosaukti vairāki vārdi, visi zināja, ka bija tikai viens cilvēks, kas gan pēc izcelšanās, gan arī pēc sava gara cēluma un drosmes bija spējīgs tikt galā ar visām tautas nelaimēm. Šis cilvēks bija Kvautemoks, mans draugs un asinsbrālis, divu pēdējo valdnieku brājadēls, Montesumas meitas un Otomi māsas Tečvišpo vīrs. Es atkārtoju: visi to labi zināja, izņemot, lai cik dīvaini arī tas bija, pašu Kvautemoku. Kad mēs devāmies uz padomi, viņš nosauca divu citu prinču vārdus, piebilzdams, ka izvēle, bez šaubām, kritīšot uz vienu no tiem.
Spoža un svinīga izskatījās šī sanāksme, kur piedalījās četri dižākie augstmaņi — krāšņās drānās tērptie galvenie vēlētāji, kā arī mazā apstiprinātāja padome — trīssimt augstmaņi un prinči, kuri sēdēja ārpus apļa, uzklausot visu, par ko tika spriests. Ļoti svinīga bija arī virspriestera lūgsna. — Tērpies savā sabuļādas mantijā, viņš atgādināja mirdzošam zeltam uzmestu tintes traipu.
— Visu redzošais un visur esošais dievs! — viņš iesaucās. — Tu esi aicinājis pie sevis mūsu pavēlnieku Kvitlavaku un aiznesis viņu sava troņa pakājē, kur viņš nu dus mierā. Viņš nogājis to ceļu, kādu mums visiem lemts noiet, un sasniedzis mūsu mirušo valdnieku mājokļus, mūžīgo ēnu mītni, tur, kur viņu neviens vairs neiztraucēs. Viņa neilgais darbs ir paveikts, viņš iegrimis miegā un ar visām savām bēdām un grēkiem tagad aizgājis pie tevis. Tu ļāvi viņam jaust prieku, bet neatļāvi to izbaudīt līdz galam; valsts varas spožums aizslīdēja gar viņa acīm kā ļauns sapnis. Pielūgdams tevi un liedams asaras, viņš pacēla savu nastu, bet ar prieku viņš to atkal nometa no saviem pleciem. Viņš aizgāja uz turieni, kur mīt viņa senči, un pie mums vairs neatgriezīsies. Mūsu uguns izplēnējusi, mūsu gaismeklis ir nodzisis. Tie, kas pirms viņa nēsāja valdnieka purpuru, kopā ar to atstāja viņam mantojumā arī visu neaptveramo varas smagumu, un viņš savukārt atstāj to citam. Patiesi, viņam jābūt tev pateicīgam, tev, visu valdnieku valdniekam, zvaigžņu pavēlniekam, kas stāv pāri visiem, jo tu esi noņēmis no viņa pleciem tik smagu nastu un no viņa pieres rūpju vainagu, tā vietā dodams viņam mieru, bet pūliņu vietā — atpūtu.
Dievs, mūsu cerība, izvēlies tagad kalpu, kas nāks viņa vietā! Izvēlies pēc savas gribas vīru, kas nepazīs ne bailes, ne svārstīšanos, vīru, kas darbosies un nepagurs, un vadīs tavu tautu, kā māte vada savus bērnus. Ai valdnieku valdniek! Esi vēlīgs pret savu dēlu Kvautemoku, kuru mēs esam izraudzījušies. Ņem viņu savā kalpībā un kā savam priesterim Jauj viņam palikt uz zemes troņa līdz viņa dienu galam. Lai tavi ienaidnieki kļūst par viņa kāju pameslu, ļauj viņam cildināt tavu slavu, sludināt ticību tev un sargāt tavu valsti. Es lūdzu tevi tautas vārdā. Dievs, lai notiek tavs prāts!
Kad virspriesteris bija pabeidzis lūgšanu, pirmais no galvenajiem vēlētājiem piecēlās un sacīja:
— Kvautemok, dieva vārdā un pēc Anavakas tautas gribas mēs ieceļam tevi Anavakas tronī. Dzīvo ilgi un lai taisnīga ir tava valdīšana! Iemanto slavu, aiztriecot atpakaļ jūrā ienaidniekus, kuri gribēja mūs iznīcināt! Slava tev, Kvautemok, acteku un visu actekiem pakļauto cilšu valdniek!
Un visi lielās apstiprinātājas padomes trīssimt locekļi nogranda varenā balsī:
— Slava tev, valdniek Kvautemok!
Tad princis iznāca priekšā un runāja:
— Uzklausiet mani, augstdzimušie vēlētāji, un jūs, prinči, karavadoņi, augstmaņi un apstiprinātājas padomes locekļi! Lai dievs ir mans liecinieks, ka es, šeit ienākot, nedomāju un nezināju, ka man lemts tik augsts gods, kādu jūs man dāvājat. Un dievs lai ir mans liecinieks — ja mana dzīvība piederētu man, bet nevis visai tautai, es jums atbildētu: «Pameklējiet vēl un atrodiet kādu citu, kas ir cienīgāks ieņemt troni!» Bet mana dzīvība nepieder man. Anavaka aicina savu dēlu, un es paklausu aicinājumam. Dzimtenei draud karš uz dzīvību un nāvi, un vai tad es varu atteikties, kad manā rokā ir spēks, lai dotu triecienu, bet prāts pilns ar kauju plāniem! Nē, neparko! No šī brīža un uz laiku laikiem es svinīgi solos kalpot savai dzimtenei un karot ar teuliem. Es nemeklēšu mieru ar viņiem un nerimšos tikām, līdz tie nebūs aizdzīti uz turieni, no kurienes nākuši, vai kamēr pats nebūšu kritis no viņu zobena. Neviens nezina, ko dievi mums gatavo — tā var būt tiklab uzvara, kā sagrāve. Bet lai kas mūs arī gaidītu — nāve vai slava, dosim svinīgo zvērestu, mana tauta, mani brāļi! Lai zvēram cīnīties ar teuliem un nodevējiem, kas pārgājuši viņu pusē, cīnīties par mūsu pilsētām, par mūsu pavardiem un altāriem, līdz mūsu pilsētas būs pārvērtušās kūpošās drupās, mūsu pavardus apslāpēs viņu līķi un altārus krāsos viņu pielūdzēju asinis. Ja mums lemts uzvarēt, mēs uzvarēsim, bet, ja lemta bojā eja, dzīvosim vismaz ļaužu atmiņā! Vai zvērat jūs, mana tauta un mani brāļi?
— Zvēram! — visi atbildēja vienā balsī.
— Labi, — teica Kvautemoks. — Lai mūžīgs kauns nāk pār to, kas pārkāps šo zvērestu!
Tā Kvautemoks, pēdējais un diženākais no acteku valdniekiem, tika iecelts savu senču troni. Par laimi, viņš nevarēja paredzēt briesmīgo dienu, kad viņam, visucēlajam, būs jāmirst kaunpilnā nāvē no šo pašu teulu rokas. Tomēr tā notika, tālab ka liktenis, kas bija piemeklējis viņa zemi, netaupīja nevienu, un, jo ievērojamāks bija cilvēks, jo neatvairāmāka bija viņa bojā eja.
Kad ceremonija beidzās, es steidzos uz pili, lai pastāstītu par visu Otomi. Atradu viņu mūsu guļamistabā. Viņa nepiecēlās no guļasvietas.
— Kas tev vainas, Otomi? — es jautāju.
— Ai dārgais, man uzbrukusi ļaunā sērga, — viņa nočukstēja. — Nenāc man tuvu, lūdzams, nenāc klāt! Lai mani apkopj sievietes. Mīļotais, tu nedrīksti manis dēļ likt uz spēles savu dzīvību.
— Neraizējies, — es iebildu, tuvodamies viņai. Jā, diemžēl viņai bija taisnība — būdams ārsts, es labi zināju slimības pazīmes.
Ja es nebūtu tik prasmīgs dziednieks, Otomi būtu nomirusi. Trīs bezgala garas nedēļas es neatkāpos no viņas gultas, cīnoties ar nāvi, līdz beidzot to uzvarēju. Drudzis mitējās, un, pateicoties manai prasmei, Otomi daiļajā sejā nepalika nevienas rētas. Astoņas dienas viņa pavadīja vienos murgos, un šai laikā es uzzināju, cik dziļa un cildena bija viņas mīlestība. Drudža mākta, viņa runāja tikai par mani, izpaužot savas slepenākās bailes un bažas. Otomi bijās, ka viņa varētu man apnikt, ka viņas skaistums un mīlestība mani drīz nogurdinās un es viņu pametīšu, ka aizjūras «ziedu meitene» — tā viņa sauca Liliju — aizvilinās mani. Lūk, ar ko bija pārņemts manas sievas aptumšojies prāts.
Beidzot Otomi saprāts atgriezās, un viņa jautāja:
— Vai es ilgi biju slima?
Es atbildēju.
— Un tu visu laiku, kamēr sirgu ar šo lipīgo slimību, mani kopi?
— Jā, Otomi, es tevi ārstēju.
— Ar ko esmu izpelnījusies, ka tu pret mani esi tik labs? — nočukstēja Otomi.
Pēkšņi viņai galvā šķita pazibam kāda briesmīga doma, un, sāpīgi ievaidēdamās, viņa iesaucās:
— Spoguli! Ātrāk pasniedz man spoguli!
Es atnesu viņai spoguli. Paslējusies uz elkoņa, Otomi istabas mijkrēslī vērīgi aplūkoja savu seju. Pēc tam, Jāvusi izslīdēt pulētajai zelta plāksnei no rokas, viņa atslīga gultā, vārgā balsī līksmi iesaukdamās:
— Ai, es baidījos, tā baidījos ķļut par tādu pašu kropli ka citi, kurus ķērusi šī sērga! Man bija bailes, ka tu mani vairs nemīlēsi. Tad jau es labāk gribētu mirt!
— Kaunies! — es pārmetu viņai. — Vai tiešām tu domā, ka dažas baku rētas varētu izgaisināt mīlestību?
— Jā, — atteica Otomi. — Tāda ir vīrieša mīlestība. Es tevi mīlu citādi. Un, ja ar mani tā būtu noticis, — vai, man jānodreb šausmās, to iedomājoties vien! — tu jau pēc gada sāktu mani nīst. Varbūt tā nebūtu, ja manā vietā būtu kāda cita — daiļā meitene no aizjūras, bet mani tu neieredzētu. Jā, jā, tas ir tā, bet es zinu arī, ka nepārdzīvotu tavu ienaidu. Ai, esmu tev bezgala pateicīga!
Kādu brīdi atstāju viņu vienu, dvēseles dziļumos brīnīdamies par viņas mīlas spēku un pārdomādams, vai tiešām viņai ir taisnība un vīrieša sirds varētu būt tik nelietīga un nepateicīga. Ko tad, ja Otomi patiešām būtu kļuvusi līdzīga tām daudzajām, kas tagad staigā pa Tenočtitlanas ielām, klātas briesmīgām rētām, bez matiem, aklas, ar izdzisušām acīm? Vai es novērstos no viņas?
Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt un pateicos debesīm, ka man šis pārbaudījums gāja secen, bet par to, ka Otomi mani nebūtu atstājusi, pat ja es būtu spitālīgs, esmu pārliecināts.
Otomi atspirga no smagās slimības, bet vēl pēc kāda laika baku sērga Tenočtitlanā izbeidzās.
Tagad man bija daudz citu lietu, par ko domāt. Mana drauga un asinsbrāļa Kvautemoka ievēlēšana par valdnieku nesa paaugstinājumu arī man. Es kļuvu par vienu no karaspēka augstākajiem pavēlniekiem, par valdnieka galveno padomnieku un nesaudzēju sevi, viņam kalpojot, bet strādāju dienu un nakti, sagatavodams pilsētu aizsardzībai. Es apmācīju karaspēku, it īpaši otomi armiju, kurā, kā jau viņi tika solījuši, bija divdesmit tūkstoš karavīru. Darbs patiesi nebija no vieglajiem, jo indiāņu ciltīm nebija ne mazākās sajēgas par disciplīnu un vienības spēku, bet bez tā viņu tūkstošiem karā ar baltajiem bija niecīga nozīme. Dažādo cilšu vadoņi naidojās sāncensības dēļ, un man ar to vajadzēja tikt galā, un skaudību viņi juta arī pret mani. Bez tam daudzas acteku sabiedrotās vai viņiem pakļautās ciltis, izmantodamas acteku smago stāvokli, atbrīvojās no pakļautības un, ja arī nepārsviedās spāņu pusē, tad tomēr nolēma palikt malā, nogaidot cīņas iznākumu.
Par spīti visam tam mēs turpinājām savu darbu. Karaspēks tika sadalīts pulkos pēc eiropiešu parauga un katram pulkam ierādīta sava nometne. Mēs apmācījām karavīrus, kā rīkoties ar ieročiem, savedām Tenočtitlanā pārtikas rezerves gadījumam, ja pilsēta tiktu aplenkta, un centāmies pēc iespējas samazināt lieko ēdāju skaitu. Tikai viens cilvēks visā Tenočtitlanā strādāja vairāk par mani, un tas bija valdnieks Kvautemoks, kas nezināja atpūtas ne dienu, ne nakti.
Es pat izmēģināju pagatavot pulveri, šim nolūkam izmantojot sēru, ko man atnesa no Popokatepetla krātera, bet, nezinādams, kā tas darāms, cietu neveiksmi. Bet, ja arī mans mēģinājums būtu vainagojies ar panākumiem, pulveris tik un tā daudz nebūtu palīdzējis, jo mums nebija ne lielgabalu, ne arkebūzu, ne arī prasmes tos pagatavot. Mēs varētu izmantot pulveri tikai ceļu un vārtu uzspridzināšanai un vēl varbūt rokas granātām.
Tā pagāja mēnesis pēc mēneša, līdz beidzot izlūki atnesa mums ziņu, ka tuvojas liela spāņu armija un tai līdz neskaitāmi viņu sabiedroto karapulki.
Es gribēju aizsūtīt Otomi drošībā pie viņas tautas, bet viņa tikai nicīgi nosmējās un atteica:
— Kur būsi tu, tur būšu arī es. Tu skatīsi nāvi vaigu vaigā un varbūt aiziesi bojā. Tāpēc man jābūt tev līdzās, lai es varētu mirt kopā ar tevi. Varbūt baltās sievietes rīkojas citādi, tā ir viņu darīšana, dārgais, bet es palikšu kopā ar tevi.