Drīz pēc ziemassvētkiem Kortess, nākdams no piekrastes ar lieliem pulkiem, apmetās nometnē pie Tekskoko pilsētas Mehiko ielejā. Zem viņa karoga pulcējās daudz dēkaiņu, kas bija šķērsojuši okeānu, un bez tam desmitiem tūkstošu Kortesa pusē pārgājušo iezemiešu.
Tekskoko pilsēta izvietojusies netālu no ezera, pāris jūras jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Tenočtit- lanas. Tā kā pilsēta atradās tuvu Kortesa sabiedroto tlakskaliešu zemes robežai, tā viņam bija ļoti izdevīgs atbalstpunkts. No šejienes arī sākās viens no briesmīgākajiem kariem, kādu piedzīvojusi pasaule. Karš plosījās astoņus mēnešus, un, tam beidzoties, no Tenočtitlanas un citām ziedošām, ļaužu pilnām pilsētām bija palikušas tikai nomelnējušas drupas. Lielākā daļa acteku gāja bojā vai nu no zobena, vai bada nāvē, un kā tauta viņi bija iznīcināti uz mūžu mūžiem.
Es netaisos aprakstīt šo karu visos sīkumos, jo tad manai grāmatai nebūtu gala, bet man vēl jānobeidz paša stāsts. Tāpēc kara aprakstu atstāju vēsturnieku ziņā. Teikšu tikai, ka Kortesa plāns bija vispirms citu pēc citas nopostīt visas acteku padoto un sabiedroto pilsētas un iznīcināt to iedzīvotājus, lai tikai pēc tam dotos uz Mehiko, šo ielejas pērli. Un viņš šo plānu izpildīja, parādīdams tādu prasmi, drosmi un mērķtiecību, ar kādu kopš Cēzara laikiem diez vai rīkojies kāds karavadonis.
Pati pirmā krita Istapalapanas pilsēta. Te tika nogalināti ar zobenu vai sadedzināti dzīvi desmit tūkstoši cilvēku — vīrieši, sievietes un bērni. Pēc tam pienāca pārējo pilsētu kārta. Kortess sagrāba tās citu pēc citas, līdz visas bija viņa rokās, un neskarta vairs bija palikusi vienīgi Tenočtitlana. Daudzas no pilsētām padevās bez kaujas, jo Anavakas tautas, raibs cilšu jūklis, drīzāk atgādināja niedru kūli, bet nevis spēcīgu koku; kad spāņi pārcirta saiti, kas saistīja niedres, tās pajuka uz visām pusēm. Tādējādi, samazinoties Kvautemoka spēkiem, pieauga Kortesa varenība, jo izkritušās niedres viņš savāca savā grozā. Tikko pārējās ciltis redzēja, ka Tenočtitlana ir nelaimē, tūlīt iedegās sens naids, uzliesmoja apslāpēta skaudība, un tās metās virsū Tenočtitlanai, lai saplosītu to gabalos, kā pa pusei piejaucēti vilki metas virsū savam saimniekam, kam salūzusi pātaga. Tas āri noveda pie Anavakas bojā ejas. Ja tā būtu palikusi uzticīga pati sev, aizmirsusi cilšu naidu un sāncensību un kā viens vīrs stātos pretī spāņiem, Tenočtitlana nekad nebūtu kritusi, bet Kortess kopā ar visiem saviem teuliem gultos uz ziedokļa.
Vai es, tverot spalvu, lai uzrakstītu šo grāmatu, neteicu, ka ļaunums nepaliek nesodīts, vienalga, kas to būtu nodarījis — vai nu viens cilvēks, vai vesela tauta. Tā tas notika arī toreiz. Mehiko tika nopostīta drausmīgo upuru dēļ, kas tika ziedoti tās dieviem. Pretīgā paraža upurēt cilvēkus izraisīja cilšu naidu. Reiz acteki veda no visām šīm pilsētām gūstekņus, lai aizrautu tos uz Mehiko dievu altāriem, te noslepkavotu un līķus atdotu fanātiķiem kanibāliem. Tagad visas šīs zvērības tika pieminētas, un, kad ielejas pērles mirdzums bija dzisis, nokauto upuru bērni cēlās, lai iznīcinātu to un vilktu uz saviem ziedokļiem tās bērnus.
Maijā par spīti visām pūlēm — drosmīgāka cīņa vēl nebija piedzīvota — mūsu pēdējie sabiedrotie bija vai nu iznīcināti, vai arī mūs nodevuši, un pilsētas aplenkšana sākās.
Tā sākās vienlaikus no sauszemes un ūdens, jo savā atjautībā nepārspējamais Kortess bija pamanījies Tlakskalā uzbūvēt trīspadsmit kaujas brigantīnas. [29] divdesmit jūras jūdzes [30] tās nesa pāri kalniem izjauktas, tad Kortesa nometnē salika un nolaida ezerā pa kanālu, ko, nepārtraukti strādājot, divu mēnešu laikā bija izrakuši desmit tūkstoš indiāņu. Brigantīnu nesējus pavadīja divdesmit tūkstoš tlakskaliešu. Ja notiktu pēc mana prāta, es būtu uzbrucis šai armijai kalnu pārejās. Tāpat domāja arī Kvautemoks, bet, tā kā lielāko daļu savu spēku bijām spiesti pārsviest pret Čalko pilsētu, mūsu rīcībā tolaik bija pārāk maz karaspēka. Lai gan Čalko apdzīvotāji bija actekiem rada, viņi tomēr nebija kaunējušies nodot tos. Es piedāvājos vest pret tlakskaliešu bruņoto apsardzi divdesmit tūkstošus savu otomi kalniešu. Kara padomē iedegās karsti strīdi. Beigu beigās padomes vairākums izteicās pret manu ieceri, baidoties no riska uzsākt kauju ar spāņiem un to sabiedrotajiem tik tālu no pilsētas. Tādējādi bija palaista garām neatkārtojama izdevība. Tas bija liktenīgs lēmums, jo galu galā tieši brigantīnas, laupot mums iespēju pa ezeru piegādāt uzturu, sekmēja Tenočtitlanas bojā eju. Diemžēl paši drosmīgākie cilvēki
ir bezspēcīgi pret badu. Kā teic indiāņu paruna, — bads ir varens vīrs!
Tā acteki palika vieni aci pret aci ar saviem ienaidniekiem, un pēdējā kauja iesākās. Vispirms spāņi nopostīja akveduktu, pa kuru uz pilsētu plūda ūdens no valdnieka pils parka avotiem Ča- pultepekā, kur mani atveda, kad pirmoreiz nonācu Tenočtitlanā. Kopš šīs dienas līdz aplenkuma beigām mūsu vienīgais dzeramais ūdens bija iesāļais, netīrais ezera vai zemē iegrimušu aku ūdens. To varēja dzert, iepriekš uzvārot, lai zustu sāļā garša, tomēr tas bija neveselīgs, pretīgs un radT ja mokošas slimības un drudzi.
Tanī dienā, kad tika nopostīts akvedukts, Otomi dzemdēja man dēlu, mūsu pirmdzimto. Aplenkuma mokas jau bija tik lielas un mūsu uzturs tik trūcīgs, ka diez vai viņa būtu izdzīvojusi, ja nebūtu bijusi tik stipra un ja es nebūtu tik pieredzējis ārsts. Tomēr dievam par pateikšanu un man par lielu prieku Otomi atlaba, un es pats nokristīju jaunpiedzimušo saskaņā ar mūsu kristīgās baznīcas paražām, lai arī neesmu nekāds garīdznieks. Es devu viņam savu vārdu — Tomass.
Cīņa turpinājās nepārtraukti dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas ar mainīgām sekmēm, dažkārt pilsētas nomalē, dažreiz uz ezera ūdeņiem, bet reizumis arī tieši pilsētas ielās. Laiku pa laikam spāņi, ciešot lielus zaudējumus, tika atsviesti, bet tad atkal metās uzbrukumā no savām nometnēm. Reiz mēs saņēmām gūstā sešdesmit spāņu karavīru un vairāk nekā tūkstoti viņu sabiedroto. Viņus visus upurēja uz Uicilopočtli altāra, bet viņu ķermeņus, kā to prasīja zvēriskā paraža, atdeva actekiem aprīšanai. Indiāņi ēda dieviem upurētos nevis tāpēc, ka viņiem patiktu cilvēku gaļa, bet gan tāpēc, ka to paredzēja kāds slepens reliģisks rituāls. [31]
Velti es lūdzu Kvautemoku izbeigt šīs šausmas.
— Vai tad tagad ir laiks mīkstčaulībai, — viņš nikni atbildēja. — Es nevaru glābt tos no ziedokļa un neglābtu, pat ja varētu. Lai šie suņi mirst pēc mūsu zemes paražām. Bet, tev, teul, mans brāli, es saku: neatļaujies pārāk daudz!
Kvautemoka sirds nocietinājās ar katru kaujas dienu, un par to arī nebija ko brīnīties.
Kortesa plāns bija briesmīgs, proti, viņš bija ieņēmis galvā nopostīt pilsētu pa daļām, virzoties uz tās sirdi, un šis plāns tika izpildīts bez žēlastības. Tikko spāņi sagrāba kādu kvartālu, tūkstošiem tlakskaliešu ķērās pie darīja, nodedzinot visas mājas no
vietas līdz ar to iedzīvotājiem. Iekams aplenkums bija beidzies, Tenočtitlana, šī ielejas pērle, bija pārvērsta nomelnējušu drupu kaudzē, un Kortess būtu varējis apraudāt pilsētas drupas, līdzīgi pravietim Ezajam sakot: «Tava greznība nogrimusi ellē un tava kokļu skaņa; kodes būs tavas cisas, un tārpi tavs apsegs. Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nocirsts zemē, kas tautas pārvarējis!»
Es piedalījos visās šajās kaujās, un, lai gan man īsteni neklājas lepoties ar savu drošsirdību, jāsaka, ka spāņi mani tomēr pazina labi un ne jau bez pamata. Ieraudzījuši mani, viņi lādēja un sauca mani par nodevēju, atkritēju, Kvautemoka balto suni un citos tādos vārdos. No saviem izlūkiem uzzinājis, ka daudzu sekmīgu uzbrukumu un kara viltību pamatā bijuši mani padomi Kvautemokam, Kortess pat izsludināja atlīdzību par manu galvu. Es centos nepievērst tam uzmanību, tomēr ienaidnieku apvainojumi mani ķēra līdzīgi bultām, jo man, kristietim, tomēr bija apkaunojoši cīnīties cilvēkēdāju pusē, lai gan acteku vidū man bija daudz draugu un es ienīdu spāņus,
Es gribēju sameklēt de Garsiju, savu ienaidnieku, un man bija zināms, ka viņš ir šeit. Daudz reižu biju viņu redzējis, bet nekādi nevarēju tam piekļūt. Kā es centos izsekot viņu, tā viņš sekoja arī man, tikai ar citu nolūku, proti, lai izvairītos no sastapšanās, jo de Garsija joprojām manis baidījās un ticēja, ka tikšanās ar mani būs viņam liktenīga.
Saskaņā ar paražu abu armiju karavīri mēdza izaicināt cits citu uz divcīņu. Līdzīgas divkaujas ne reizi vien bija notikušas visu acu priekšā, pie tam neviens neuzbruka ne tiem, kas cīnījās, ne arī viņu sekundantiem. Reiz, zaudējis cerības tikties vaigu vaigā <ir de Garsiju kaujā, es aizsūtīju pie viņa saucēju, lai tas aicinātu divcīņā ar mani vīru, kas sevi dēvēja par Sarsedu. Stundas laikā saucējs bija atpakaļ ar ziņu, kas bija rakstīta uz papīra spāņu valodā:
«Kristieši necīnās divkaujā ar nicināmiem nodevējiem, ar velnu pielūdzējiem un cilvēkēdājiem.-Ir tikai viens ierocis, kuru tādi kā tu neaptraipa, — tā ir virve, kas jau sen tevi gaida, Tomas Vingfīld!»
Es saplēsu zīmīti sīkos gabalos un dusmās samīdīju tos kājām, jo tagad visiem noziegumiem pret mani de Garsija bija pievienojis vel nekaunīgus apvainojumus. Bet mans niknums bija bezspēcīgs, jo man nekādi neizdevās viņam tuvoties, lai gan reiz es kopā ar desmit otomi karavīriem traucos viņam pakaļ pašā spāņu biezienā.
15»
Man vienīgajam izdevās izlauzties dzīvam, bet mana neprātīgā naida dēļ pret šo nelieti visi desmit otomi vīri gāja bojā.
227
Kā aprakstīt visas šausmas, kas ar katru jaunu dienu piemeklēja bojā ejai lemto pilsētu? Drīz vien pārtikas krājumi bija izsīkuši, un tagad ne tikai vīriešiem, bet arī vājām sievietēm un bērniem, lai izdzīvotu kādas dienas, bija jāēd tāda barība, no kādas atteiktos pat cūka. Vislabākā barība tiem tagad bija zāle, koku mizas, gliemeži un kukaiņi, kam uzdzēra virsū iesāļo ezera ūdeni, un tad vēl upurēto gūstekņu gaļa. Tagad cilvēki mira simtiem un tūkstošiem. Līķu bija tik daudz, ka tos nepaspēja aprakt. Mirušie mētājās visur, kur vien tos bija pārsteigusi nāve, līdz sāka trūdēt un izplatīt briesmīgu slimību — melno drudzi, no kura gāja bojā jauni tūkstoši, savukārt kļūstot par sērgas avotu. Uz ikvienu karavīru, ko nogalināja spāņi vai viņu sabiedrotie, bija jārēķina divi badā vai mērī miruši pilsētas aizstāvji. Pamēģiniet tagad iedomāties, cik daudz pavisam bija mirušo, ja spāņi ar uguni un zobenu vien iznīcināja ne mazāk par septiņdesmit tūkstošiem! Runāja, ka viņi nogalinājuši četrdesmit tūkstoš cilvēku vienā pašā dienā — pēdējās aplenkuma dienas priekšvakarā.
Reiz, saulei rietot, atgriezos mājoklī, kur tagad mita Otomi ar savu karalisko māsu, Kvautemoka sievu Tečvišpo, jo visas pilis jau bija nodedzinātas. Es vai miru no bada, jo nebiju ēdis gandrīz četrdesmit stundas, bet viss, ko sieva varēja man sagādāt, bija trīs niecīgi, ar saberztu koka mizu sajaukti kukurūzas plāceņi jeb tortilas. Viņa noskūpstīja mani un lūdza tos apēst, bet, zinādams, ka viņa pati tai dienā nekā nav baudījusi, es piespiedu viņu dalīties ar mani trūcīgajā maltītē. Pamanījis, ka Otomi ar grūtībām rija rūgtos kumosus un centās slēpt asaras, kas ritēja tai pa vaigiem, es iejautājos:
— Kas noticis, dārgā?
Tad Otomi sāka nevaldāmi raudāt un atbildēja:
— Mīļotais, — viņa iesāka, — jau divas dienas, kopš manās krūtīs nav ne piliena piena. Bads ir tās izsausējis, un mūsu dēliņš ir aizmidzis uz mūžu. Paraugies, viņš dus miris! — Un, pacēlusi apsegu, viņa parādīja man sīko ķermenīti.
— Neraudi, — es teicu, — viņam ir daudz kas ticis aiztaupīts. Vai tiešām būtu labāk, ja viņš izaugtu liels un piedzīvotu tādas dienas, kādas mēs esam pieredzējuši, lai tik un tā nomirtu?
— Viņš taču bija mūsu dēls, mūsu pirmdzimtais, — raudāja Otomi. — Un kāpēc gan mums jācieš šādas mokas?
— Mums jācieš, jo esam dzimuši, lai ciestu. Labi, ka mēs vēl neesam zaudējuši prātu. Nejautā man, kāpēc, — es nespēšu tev atbildēt. Uz to atbildi neradīsim ne manā, ne tavā ticībā.
Un, paskatījies uz mirušo mazulīti, arī es sāku raudāt.
Visu šo briesmīgo mēnešu laikā man ik stundu bija jāredz tūkstošiem briesmīgāku lietu, bet nekad es nebiju bijis tik satriekts, kā skatot mirušo bērnu. Tas bija mans bērns, mans pirmdzimtais, viņa māte raudāja man līdzās, un man likās, ka sastingušie sīciņie mazulīša pirkstiņi plosa manu sirdi. Visuvarenais vien zina, kur cilvēki ņem spēkus pārdzīvot šādas mokas un kāpēc tās mums tiek sūtītas, bet viņa darbi stāv augstāk par mūsu saprašanu!
Es paņēmu kapli un sāku pie mājas rakt bedri, līdz uzraku ūdeni, kas Tenočtitlanā atrodas kādu divu pēdu dzijumā. Nomurminājis lūgsnu, es bērna ķermenīti ielaidu tieši ūdenī un apbēru ar zemi. Vismaz tas netika atstāts zapilotiem — tā acteki sauca lijas — kā pārējie.
Pēc tam mēs raudājām viens otra skāvienos, un Otomi laiku pa laikam nočukstēja:
— Ak mīļais! Labi būtu, ja mēs aizmigtu un vairs nepamostos, mēs kopā ar mazulīti. . .
— Pagaidi mazliet, — es atbildēju, — nāve vairs nav tālu.
Beidzot miegs slēdza mūsu acis.
Pienāca rīts, un līdz ar to sākās kauja, vēl nežēlīgāka par iepriekšējām, un pēc tam vēl vairāki rīti, kad nāve ievāca bagātu ražu, bet mēs joprojām bijām dzīvi, jo Kvautemoks dalījās ar mums savā uzturā. Kortess sūtīja savus saucējus, prasot, lai mēs padotos, un tagad trīs ceturtdaļas pilsētas jau bija pārvērstas drupās un trīs ceturtdaļas tās aizstāvju bija nogalināti. Kā bites, kas nosmakušas savos stropos, tā visos namos krājās kaudzēm līķu, uz ielām mirušo ķermeņi gulēja tik blīvi, ka pa tiem bija jāstaigā.
Lai apspriestu Kortesa priekšlikumu, tika sasaukta padome — bada un kara novājināti, mežonīgi cilvēki.
— Ko teiksi tu, Kvautemok? — vaicāja viņu runasvīrs.
— Vai tad es esmu Montesuma, ka tu man jautā? — viņš nikni atcirta. — Esmu zvērējis aizstāvēt pilsētu līdz galam, un es to aizstāvēšu. Labāk mums visiem iet bojā nekā dzīviem nokļūt teulu rokās.
— Lai notiek, — atbildēja padomnieki, un karš turpinājās.
Tad pienāca diena, kad spāņi sāka jaunu uzbrukumu un sagrāba vēl vienu pilsētas daļu, kur cilvēki tika saspiesti kopā kā aitas aizgaldā. Mēs centāmies tos aizstāvēt, bet mūsu rokas bija novājinājis bads. Spāņi šāva, pļaudami mūs, kā sirpis pļauj labības stiebrus. Pēc tam kā nikni suņi pret neaizsargātu briedi pret mums tika raidīti tlakskalieši. Todien, kā stāsta, tika nogalināti četrdesmit tūkstoši cilvēku, jo tlakskalieši nesaudzēja nevienu.
■ Nākošajā rītā, aplenkuma pēdējā dienā, [32] no Kortesa atnāca jauni sūtņi: viņš gribēja tikties ar Kvautemoku. Bet atbilde bija tā pati, jo nekas nevarēja salauzt šo cēlo sirdi.
— Pasakiet viņam, — teica Kvautemoks, — ka es miršu tur, kur stāvu, un ar viņu nekādās sarunās neielaidīšos. Mēs esam neaizsargāti. Lai Kortess rīkojas, kā viņam tīk.
Visa pilsēta jau bija sagrauta, un tie, kas vēl bija palikuši dzīvi, sapulcējās uz dambjiem vai aiz sieriū drupām, visi kopā — vīrieši, sievietes un-bērni. Sēit mums atkal uzbruka.
Pēdējo reizi uz teokalli iedārdējās lielās bungas, pēdējo reizi acteku karavīru mežonīgie kliedzieni pacēlās pret debesīm. Mēs cīnījāmies, kā spējām. Es nogalināju četrus ienaidniekus ar savām bultām; man tās padeva Otomi, kas stāvēja man līdzās. Bet lielākā daļa mūsējS bija vārgāki par bērniem. Ko mēs varējām izdarīt! Kā jūrnieki roņu barā, tā uzbrucēji iejuka mūsu rindās, nokaujot simtiem acteku. Mūs iedzina kanālos un samīdīja, un drīz vien no mūsējo līķiem radās tilti. Kā mēs izglābāmies, to es nezinu.
Beidzot nelielā grupa mūsējo, kurā bija arī Kvautemoks un viņa sieva Tečvišpo, tika atspiesta ezera krastā, kur atradās laivas. Mēs iekāpām tanīs, vēl īsti nezinādami, kāpēc, un cerējām, ka mums izdosies aizbēgt, jo visa pilsēta, bija jau ieņemta. Tomēr spāņi no brigantīnām laivas pamanīja un, pūšot labvēlīgam vējam —■ šai kaujā pat vējš allaž palīdzēja mūsu ienaidniekiem, — sāka mūs vajāt. Un, lai cik sparīgi mēs airējām, drīz viena no brigantīnām mūs panāca un atklāja uguni. Tad Kvautemoks izslējās laivā visā augumā un sauca:
-— Es esmu Kvautemoks! Vediet mani pie Malincina. Tikai saudzējiet manus ļaudis, kas vēl palikuši dzīvi.
— Tagad mana stunda situsi, — es griezos pie Otomi, kas sēdēja man līdzās. — Spāņi mani droši vien pakārs. Es domāju, ka labāk pašam darīt sev galu, lai izbēgtu no tādas kaunpilnas nāves.
— Nē, dārgais, — viņa skumji atbildēja. — Es jau tev reiz teicu: kamēr tu esi dzīvs, vēl paliek cerība, bet mirušie nekad vairs neatgriežas. Varbūt liktenis būs mums labvēlīgs. Bet, ja tu domā citādi, esmu gatava mirt.
— To es nepārdzīvošu, Otomi!
—■ Tad nenogalini sevi. Es sekošu tev visur, lai kur tu arī ietu.
— Uzklausi mani, — es čukstēju. — Nesaki nevienam, ka tu esi mana sieva. Saki, ka tu piederi pie savas māsas karalienes Tečvišpo pavadonēm. Ja mūs izšķirs un man izdosies bēgt, es mēģināšu doties uz Priežu Pilsētu. Tur, tavas tautas vidu, mēs atradīsim patvērumu.
— Labi, mīļais, — viņa noteica, skumji smaidot, — tikai nezinu, kā mana tauta uzņems mani, jo es taču esmu aizvedusi nāvē divdesmit tūkstoš viņu drosmīgāko vīru.
Mēs jau bijām uz brigantīnas klāja, un saruna bija jāpārtrauc. Spāņi, bridi strīdējušies, izsēdināja mūs krastā un aizveda uz kādu ēku, kas bija palikusi neskarta un kur Kortess tagad steigšus gatavojās sava karaliskā gūstekņa pieņemšanai.
Svītas ielenkts, spāņu pavēlnieks sagaidīja mūs, turot cepuri rokā, un viņam līdzās stāvēja Marina, vēl skaistāka nekā agrāk. Kopš tās reizes, kad izšķīrāmies Tavasko, es viņu nebiju sastapis.
Mūsu acis satikās, un Marina sarāvās — viņa bija mani pazinusi, lai gan sazīmēt veco draugu — teulu— šai bada nomocītajā, asinīm aptašķītajā skrandainī, kuram tikko pietika spēka uzkāpt uz mājas lēzenā jumta, nemaz nebija tik vienkārši. Bet mēs nepār- mijām ne vārda, jo visu skatienus šai acumirklī saistīja Kortesa un Kvautemoka — uzvarētāja un uzvarētā tikšanās.
Kvautemoks, kas līdzinājās dzīvam ģindenim, bet joprojām bija lepns un nesalauzts, nevilcinoties tuvojās spānietim un sāka runāt. Marina tulkoja viņa vārdus:
— Es esmu valdnieks Kvautemoks, Malincin, — viņš sacīja. — Visu, ko vien cilvēks spēj darīt, lai aizstāvētu savu tautu, esmu darījis. Paraugies uz mana darba augļiem!
Un Kvautemoks norādīja uz Tenočtitlanas melnajām drupām, kas slējās visur, kur vien skatīja acs.
— Tagad esmu nonācis tiktāl, jo paši dievi bija pret mani. Dari ar mani, ko gribi, bet vislabāk — nogalini! Lūk, šis, — Kvautemoks ar roku pieskārās Kortesa zobenam, — mani ātri atbrīvos no nožēlojamās dzīves.
— Nebaidies, Kvautemok, — atbildēja Kortess. — Tu cīnījies tā, kā klājas cīnīties drošsirdīgam karavīram, un tādus cilvēkus es vērtēju augstu. Pie manis tu esi drošībā, jo mēs, spāņi, protam cienīt drosmīgus pretiniekus. Skaties, galds ir klāts! — un Kortess norādīja uz galdu; tas vai lūza no ēdieniem, kādus nebijām redzējuši jau daudz nedēļu. — Ēd, un lai stiprinās arī tavi biedri, jo jums droši vien tas ir nepieciešams. Bet pēc tam parunāsim.
Mēs alkatīgi sākām ēst, un es savā prātā nodomāju, ka nebūs nemaz tik ļauni nomirt ar pilnu vēderu pēc tam, kad tik bieži biju lūkojies nāvei acīs tukšā dūšā. Kamēr mēs kā negauši ēdām, spāņi stāvēja mums vienā pusē un skatījās mūsos gandrīz vai ar žēlumu. Drīz pie Kortesa pieveda Tečvišpo, bet kopā ar viņu Otomi un vēl sešas dižciltīgas sievietes. Kortess pieklājīgi apsveica viņas un lika ari tās paēdināt.
Tad viens no spāņiem, kas vērīgi bija raudzījies manī, kaut ko pačukstēja Kortesam, un es redzēju, ka viņa seja apmācās.
— Pasaki tu man, — viņš uzrunāja mani spāniski, — vai tu esi tas atkritējs un nodevējs, kas palīdzēja actekiem karot pret mums?
— Es neesmu ne nodevējs, ne atkritējs, ģenerāl, — es droši atbildēju, jo ēdiens un vīns bija man atkal devis jaunus spēkus. — Es esmu anglis un cīnījos ar actekiem kopā tāpēc, ka man ir nopietns pamats neieredzēt jūs, spāņus.
— Tūdaļ tas kļūs vēl nopietnāks, nodevēji — satracināts kliedza Kortess. — Ei, uzvelciet viņu, lūk, tur tās brigantīnas mastā.
Es sapratu, ka gals klāt, un sagatavojos nāvei, kad pēkšņi Marina kaut ko iečukstēja Kortesam ausī. Visu es nevarēju saprast, bet sadzirdēju tikai divus vārdus: «noslēptais zelts». Kortess klausījās, kādu mirkli vilcinājās un pēc tam skaļi pavēlēja:
— Nekārsim viņu šodien. Lieciet viņu labi apsargāt! Rit es pats visu noskaidrošu.