Pēc Kortesa pavēles man tuvojās divi spāņi, sagrāba mani aiz rokām un aizveda pa jumtu līdz kāpnēm.
Otomi visu dzirdēja, un, kaut ari nebija sapratusi Kortesa vārdus, viņai pietika paraudzīties tā sejā, lai saprastu, ka viņš pavēlējis aizvest mani uz cietumu vai nāvi. Kad es atrados viņai līdzās, viņa paspēra soli uz priekšu, un bailes bija lasāmas viņas acis. Bīdamies, ka Otomi metīsies man pie krūtīm, tādējādi nododot sevi, un viņu ķers tāds pats liktenis kā mani, es apturēju viņu ar brīdinošu skatienu. Pēc tam, it kā aiz bailēm un vājuma paklupdams, es nokritu pie viņas kājām.
Karavīri, kas veda mani, rupji iesmējās, un viens no tiem iespēra man ar savu smago zābaku. Bet te Otomi noliecās un pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties, un, kamēr cēlos, mēs paspējām klusu pārmīt dažus vārdus.
— Paliec sveika, Otomi! — es čukstēju. — Lai kas arī notiktu, klusē!
— Paliec sveiks, — atsaucās Otomi. — Ja tev būs jāmirst, gaidi mani pie nāves vārtiem — es nākšu pie tevis.
— Nē, tev jādzīvo. Laiks nesīs mierinājumu.
— Mīļotais, tu esi mana dzīve! Līdz ar tavu dzīvi beidzas arī manējā.
Sai brīdī es jau biju piecēlies kājās, un man liekas, ka neviens nebija pamanījis mūsu sačukstēšanos, jo visi klausījās, kā Kortess rāja karavīru, kas bija man iespēris.
— Es pavēlēju tev šo nodevēju sargāt, nevis spārdīt, — Kortess nikni uzbrēca viņam. — Ko tu mūs apkauno mežoņu priekšā! Ja vēl kaut kas līdzīgs atkārtosies, tu man par to dārgi samaksāsi! Pamācies pieklājību kaut vai no šīs sievietes. Redzi, kaut arī badā pamirusi, viņa tomēr pameta ēšanu, lai palīdzētu tavam gūsteknim piecelties. Aizvediet viņu uz nometni, bet pielūkojiet, lai ar viņu nekas nenotiktu, jo viņš man var daudz ko pastāstīt.
Kurnēdami karavīri aizveda mani projām, un pēdējais, ko es redzēju, bija Otomi, manas sievas, izmisusī seja, kurā bija lasāmas apslēptas ciešanas par mūsu šķiršanos.
Hfik
Kad es biju sasniedzis kāpnes, Kvautemoks, kas stāvēja tuvumā, saķēra manu roku un pakratīja to.
— Paliec sveiks, mans brāli, — viņš sacīja, sāpīgi pasmaidīdams. — Mēs savu kopīgo darbu esam beiguši, un tagad pienācis laiks mums atpūsties. Pateicos tev par tavu vīrišķību un palīdzību.
— Paliec sveiks, Kvautemok, — es atbildēju. — Tu esi sakauts, bet šī sakāve padarīs tavu vārdu nemirstīgu uz mūžiem. Lai tas tev noder mierinājumam.
— Kusties, kusties! — rūca karavīri, un es aizgāju, pat nenojauzdams, kādos apstākļos mums atkal nāksies tikties.
Karavīri iesēdināja mani laivā, tlakskalieši ķērās pie airiem un pārcēla mūs pāri ezeram uz spāņu nometni. Bīstoties Kortesa dusmu, mani sargi gan nepalaida rokas, toties ņirgājās par mani un izsmēja mani visu ceļu, taujādami, kā man patīkot pagānu paražas, vai es ēdot upuru gaļu jēlu vai vārītu un līdzīgas nejēdzības. Karavīru rupjie joki bija neizsmeļami. Kādu laiku es to pacietu — indiāņi bija man iemācījuši pacietību — un tikai beigās atbildēju īsi un skarbi.
— Klusu, gļēvuļi! — es teicu. — Neaizmirstiet, ka esmu neaizsargāts! Ja es būtu spēcīgs un apbruņots kā agrāk, tad vai nu es nebūtu dzīvs, lai klausītos šādus vārdus, vai arī jūs nebūtu dzīvi, lai atkārtotu tos!
Pēc tam viņi apklusa, un arī es klusēju.
Kad sasniedzām nometni, mani izveda tai cauri, un mums sekoja saniknotu tlakskaliešu un citu karavīru pūlis; tie būtu saraustījuši mani gabalos, ja tos neatturētu bailes. Es redzēju arī dažus spāņus, bet tie bija tik ļoti noreibuši no meskala un prieka, ka nu beidzot Tenočtitlana ieņemta un viņu pūles vainagojušās panākumiem, ka viņi man nepievērsa nekādu uzmanību. Es nekad vēl nebiju redzējis tāda bezprāta pārņemtus cilvēkus. Šie nelaimīgie muļķi iedomājās, ka nu viņi ēdīs no zelta traukiem! Zelta dēļ viņi bija sekojuši Kortesam, zelta dēļ piedalījušies neskaitāmās kaujās, riskēdami nokļūt uz ziedokļa, un, lūk, tagad šis zelts, pēc viņu domām, bija jau rokā.
Mani ieslodzīja kādā istabā akmens mājā, kuras logiem bija koka režģi, un ieslodzījuma laikā es caur šiem režģiem vēroju un dzirdēju karavīru uzdzīvi. Caurām dienām un lielāko nakts daļu, ja vien viņi bija brīvi no dienesta, spāņi plītēja un meta kauliņus, liekot vienā metienā uzreiz simtiem peso, kurus zaudētājs apņēmās samaksāt no savas daļas pēc acteku neizmērojamo bagātību sadalīšanas. Viņiem bija vienalga, zaudējums vai laimests — tik cieši viņi bija pārliecināti par savu laupījumu. Spēle tika pārtraukta vienīgi tad, kad noreibums ņēma virsroku un visi spēlmaņi vai nu nesamaņā vāļājās pa zemi, vai arī, pielēkuši kājās, sāka mežonīgi dejot, tvarstot kvēlojošos saules starus un kā ārprātā klaigājot:
— Zelts! Zelts! Zelts!
Klausoties pie loga, man izdevās sadzirdēt šādus un tādus nometnes jaunumus. Uzzināju, ka Kortess atgriezies nometnē un atvedis sev līdzi Kvautemoku, vairākus acteku vadoņus un daudzas dižciltīgas acteku sievietes. Es pats redzēju un dzirdēju, ka karavīri, apnikuši spēlēt uz naudu, sāka spēlēt uz šīm sievietēm, pierakstot viņu raksturīgākās pazīmes uz atsevišķām papīra lapām. Spriežot pēc runātā, viena no sievietēm bija stipri līdzīga manai sievai Otomi. To laimēja kāds nelietis, lai tūlīt pārdotu vairāksolīšanā kādam vienkāršam karavīram par simt peso. Šie vīri ne mirkli nešaubījās, ka tagad viņiem tiks kā sievietes, tā arī zelts.
Tā tas turpinājās vairākas dienas, kamēr es sēdēju un gulēju savā cietumā, un mani neviens netraucēja, izņemot indiānieti, kura uzkopa istabu un atnesa bagātīgu ēdienu. Šajās dienās es ēdu tā, kā vēl nekad nebiju ēdis, un daudz gulēju, jo nekādas nelaimes nespēja man laupīt ēstgribu vai miegu. Biju gandrīz vai pārliecināts, ka nedēļas beigās mans svars bija pieaudzis turpat vai par pusi. No mana vārguma nebija vairs ne miņas, un es atkal biju kļuvis tikpat spēcīgs kā agrāk.
Bet tad, kad negulēju un neēdu, es stāvēju pie loga, veltīgi cerēdams ieraudzīt Otomi vai Kvautemoku. Toties draugu vietā es beidzot ieraudzīju savu ienaidnieku. Kādu vakaru atnāca de Garsija un vērīgi lūkojās uz manu cietumu. Mani viņš nevarēja saskatīt, toties es viņu redzēju labi, un velnišķīgais smīns viņa sejā, kad viņš līdzīgi vilkam devās projām, lika man nodrebēt šausmās par to, kas mani sagaida. De Garsija nostāvēja tā kādas desmit minūtes, vērdamies manā logā kā izsalcis runcis uz krātiņā ieslodzītu putnu, un es jutu, ka viņš gaida, līdz atvērsies durvis, un ka viņš zina — tās atvērsies jo drīz.
Tas notika dienu pirms manas spīdzināšanas. Ar laiku es ievēroju, ka noskaņojums nometnē bija mainījies. Karavīri vairs nespēlēja uz neizsmeļamajām bagātībām, pat vairs nepārdzērās un bija pārtraukuši vētrainās izpriecas. Tagad tie drūzmējās nelielos bariņos un dedzīgi par kaut ko strīdējās. Todien, kad atnāca de Garsija, lai paskatītos uz manu cietumu, laukumā manas gūsta vietas priekšā sapulcējās liels pūlis karavīru. Es redzēju, ka pats Kortess, grezni tērpies, izjāja pie viņiem baltā zirgā. Ļaudis atradās pārāk tālu, lai es varētu dzirdēt, kas tika runāts, bet es manīju, ka daži virsnieki kaut ko nikni pārmeta Kortesam un karavīri, kliedzot skaļā balsī, tiem piekrita. Beidzot karavadonis viņiem kaut ko ilgi skaidroja, un tad visi klusēdami izklīda.
Citurīt, kad biju pabrokastojis, manā cietumā ienāca daži karavīri un pavēlēja man viņiem sekot.
— Uz kurieni? — es jautāju.
— Pie mūsu vadoņa, nodevēji — atbildēja vecākais no viņiem. «Beidzot šis brīdis ir pienācis!» — es nodomāju, bet balsī teicu:
— Labi! Jebkura pārmaiņa ir labāka par sēdēšanu šai alā.
— Noteikti! — atsaucās karavīrs. — Un tev šī ir pēdējā pārmaiņa.
Tad es sapratu — spānietis domā, ka ved mani uz soda vietu.
Pēc piecām minūtēm es jau stāvēju Kortesa priekšā viņa mājā. Viņam līdzās bija Marina, bet apkārt — daži no tuvākajiem ieroču biedriem. Spāņu vadonis kādu laiku raudzījās manī, bet pēc tam ierunājās:
— Tavs vārds ir Vingfīlds; tu esi jauklis — pa pusei spānis, pa pusei anglis. Tevi piedzina krastā Tavasko upes grīvā, bet no turienes tevi atveda uz Tenočtitlanu, kur tev bija lemts tēlot acteku dievu Teskatlipoku. Ieņemot lielo teokalli, mēs tevi izglābām no nāves. Pēc tam tu pieslējies actekiem, piedalījies uzbrukumā un «bēdu nakts» asinspirtī. Tad tu kļuvi par Kvautemoka draugu un padomnieku, palīdzēji viņam aizstāvēt Tenočtitlanu. Atbildi, gūstekni, vai tas ir tiesa?
— Viss ir tiesa, ģenerāl, — es atbildēju.
— Labi. Tagad tu esi mūsu gūstā. Un kaut tev arī būtu tūkstoš dzīvību, tev nav iespējams izglābties, jo tu esi nodevis savus ļaudis un savas asinis. Es nevēlos pētīt cēloņus, kas tevi piespieda izdarīt šo nelietīgo nodevību. Bet tā nav noliedzama. Tu esi nogalinājis daudz spāņu un mūsu sabiedroto, bet, tā kā tu esi nodevējs, tad tā ir tīrā slepkavība. Tava dzīve, Vingfīld, ir, galā. Kā nodevējam un atkritējam es piespriežu tev nāves sodu pakarot.
— Tad jau vairs nav ko runāt, — es atbildēju mierīgi, kaut gan bailes stindzināja asinis manās dzīslās.
— Nē, ir gan, — iebilda Kortess. — Par spīti visiem taviem daudzajiem noziegumiem esmu ar mieru dāvāt tev dzīvību un brīvību, bet ar vienu noteikumu. Es esmu pat ar mieru darīt vēl ko vairāk, proti, tiklīdz tas būs iespējams, aizsūtīt tevi uz Eiropu. Tur, ja dievam labpatiks, varbūt neviens neuzzinās par tavu nekrietnību. Tev jāizpilda tikai viens noteikums. Mums ir pamats domāt, ka tu zini, kur apslēpts Montesumas zelts, kas «bēdu naktī» ir nelikumīgi mums nozagts. Nemēģini to noliegt — mēs zinām, ka tas tā ir. Tevi redzēja braucam vienā no laivām, kas bija piekrautas ar dārgumiem. Bet tagad izvēlies, atkritēj: vai nu tu mirsi kaunpilnā navē ka nodevējs, vai arī atklāsi mums šo bagātību slēptuvi.
Mirkli es svārstījos. Zaudēdams godu, es saglabatu dzīvību, brīvību un cerību atgriezties mājup, pretējā gadījumā mani gaidīja drausmīga nāve. Bet tad es iedomājos savu zvērestu un Otomi, apsvēru, ko viņa domās par mani, dzīvu vai mirušu, ja es lauzīšu zvērestu, un vairs nešaubījos.
— Es nekā nezinu par šīm bagātībām, ģenerāl, — es vēsi noteicu. — Sodiet mani ar nāvi.
— Tas nozīmē, ka tu nekā negribi mums teikt, nodevēj? Apdomā vēlreiz! Ja tu esi devis kādu zvērestu, tad dievs tevi atbrīvo no tā. Acteku valsts vairs nepastāv, viņu valdnieks ir mans gūsteknis, un viņu galvaspilsēta — drupu kaudze. īstais dievs ar manu roku ir pieveicis šos velnus! Ienaidnieka zelts ir mans likumīgais ieguvums, un man tas ir jādabū, lai es varētu norēķināties ar saviem drošsirdīgajiem biedriem, bet ko var dot šī postaža. Apdomā vēlreiz!
— Es nekā nezinu par šīm bagātībām, ģenerāl!
— Atmiņa cilvēkus dažkārt viļ, nodevēj. Es teicu, ka tu mirsi, ja tavējā pievils tevi, par to tu vari nešaubīties. Bet nāve ne vienmēr ir ātra. Ir daudz paņēmienu, par kuriem tu, kas esi dzīvojis Spānijā, bez šaubām, būsi dzirdējis, — te viņš pacēla uzacis un zīmīgi paraudzījās manī. — Ar to palīdzību cilvēks mirst un tomēr vēl dzīvo daudz nedēļu. Tātad, lai cik nepatīkami tas man būtu, es būšu spiests atrast šādus līdzekļus, kas atmodinās tavu iemigušo atmiņu — iekams tu mirsi.
— Es esmu jūsu varā, ģenerāl, — es atbildēju. — Jūs nemitīgi saucat mani par nodevēju. Es neesmu tāds. Es esmu Anglijas un nevis Spānijas karaļa pavalstnieks. Seit es nonācu, vajādams kādu nelieti, kas man un manai ģimenei nodarījis briesmīgu ļaunumu,— tas ir viens no jūsējiem, saukts de Garsija jeb Sarseda. Lai atrastu viņu un vēl arī citu iemeslu dēļ, es pievienojos actekiem. Tie ir sakauti, un es esmu jūsu gūsteknis. Bet apejieties taču ar mani tā, kā godīgi karavīri apietas ar uzvarētu pretinieku. Es nekā nezinu par bagātībām. Nogaliniet mani un diezgan!
— Kā cilvēks es varbūt arī tā rīkotos, bet es neesmu tikai vienkāršs cilvēks vien. Šeit, Anavakā, es esmu arī baznīcas pārstāvis! Tu esi pieslējies elku pielūdzējiem, tu mierīgi noskatījies, kā tavi draugi mežoņi upurēja un aprija kristīgos, tavus brāļus. Par to vien tu esi pelnījis mūžīgas mokas, un, bez šaubām, tu tās arī dabūsi just, kad mēs ar tevi būsim tikuši galā. Bet par idalgo donu Sarsedu man jāsaka, ka es viņu pazīstu tikai kā drošsirdīgu ieroču brāli un neiešu klausīties par viņu visādas tenkas, ko sadomājis kāds klaidonis un atkritējs. Bet, ja arī starp jums patiesi bijis kāds sens ienaids, es tevi neapskaužu, — un Kortesa acis iedzalkstī- jās, — jo esmu nodomājis uzticēt tevi viņa gādībai. Pēdējo reizi es saku: izvēlies! Vai nu tu atklāsi slēptuvi un atgūsi brīvību, vai arī tiksi nodots donam Sarsedam, līdz viņš atradīs paņēmienus, kā tev atraisīt mēli!
Mani pārņēma neizsakāms vājums, jo sapratu, ka esmu nolemts spīdzināšanai un ka mans spīdzinātājs būs de Garsija. Kāda žēlsirdība gan bija gaidāma no viņa nežēlīgās sirds, kad es, viņa nāvīgākais ienaidnieks, biju nonācis viņa varā un viņš varēja man atriebties pēc patikas? Tomēr gribas spēks un goda jūtas izrādījās stiprākas par manām bailēm, un es atbildēju:
— Ģenerāl, es jau sacīju, ka neko nezinu par šīm bagātībām. Dariet nu, ko spējat, un lai dievs piedod jums jūsu cietsirdību!
— Neuzdrošinies ņemt mutē viņa svēto vārdu, atkritēj un elku pielūdzēj, tu cilvēkēdāji Pasaukt šurp Sarsedu!
Sūtītais aizgāja, un kādu brīdi valdīja klusums. Mans skatiens sastapās ar Marinas skatienu, un viņas maigajās acīs es pamanīju žēlumu. Bet viņa nekādi nespēja man palīdzēt. Kortess trakoja, jo zeltu līdz šim vēl nebija izdevies atrast un kareivju klaigas pēc atalgojuma izveda viņu no pacietības un piespieda ķerties pie tik apkaunojoša līdzekļa, kaut gan pēc dabas viņš nebija cietsirdīgs.
Tomēr Marina mēģināja aizstāvēt mani un nopietni čukstēja viņam kaut ko ausī. Brīdi Kortess klausījās, bet tad pikti atgrūda viņu.
— Klusē, Marina! —viņš teica. — Es lai saudzēju šo angļu suni, ja mana vara un varbūt arī dzīvība ir atkarīga no tā, vai zelts tiks atrasts! Viņš labi zina, kur tas noslēpts! Tu pati to teici, kad es viņu gribēju pakārt par nodevību, un viņš noteikti ir viens no tiem, ko redzēja ar zeltu uz ezera! Arī mūsu draugs bija kopā ar viņiem, bet tas neatgriezās: saprotams, viņi to nogalinājuši. Kāda tev daļa gar šo cilvēku, ka tu viņu tā aizstāvi? Liec mani mierā, Marina! Man bez tā rūpju gana.
Un Kortess, iegrimdams domās, aizsedza seju ar rokām. Marina skumji paraudzījās manī, it kā sacīdama: «Es darīju, ko spēju», un es ar skatienu viņai pateicos.
Pēc brīža atskanēja soļi, un, kad atkal pacēlu acis, manā priekšā stāvēja de Garsija. Laiks un likstas gandrīz nebija mainījuši viņa izskatu; sudraboti pavedieni cirtainajos matos un smailajā bārdiņā tikai piešķīra manam lepnajam ienaidniekam lielāku cienīgumu. Patiesi, kad šis melnīgsnējais spāņu skaistulis greznajā, ar zelta ķēdītēm rotātajā tērpā un ar cepuri rokā noliecās Kortesa priekšā, es biju spiests atzīt, ka vēl nekad neesmu skatījis spožāku kavalieri vai cilvēku, kura pievilcīgā āriene tik veikli apslēptu melnum melno sirdi. Taču es zināju, kas viņš par putnu, tāpēc, viņu ieraugot, asinis manās dzīslās sāka vārīties. Domādams par savu nevarību un uzdevumu, pēc kura de Garsija bija ieradies, es griezu zobus un nolādēju dienu, kad biju nācis pasaulē. De Garsija apsveica mani ar nežēlīgu smīnu un tad vērsās pie Kortesa:
— Ko pavēlat, ģenerāl?
— Esiet sveicināts, draugs, — atsaucās Kortess. — Vai jūs pazīstat šo atkritēju?
— Pat pārāk labi, ģenerāl. Viņš trīsreiz mēģināja mani nogalināt.
— Nu ko, jūs esat izglābušies, un tagad pienākusi jūsu reize, Sarseda. Viņš apgalvo, ka jūsu starpā esot kāds ienaids; vai tā ir?
De Garsija vilcinājās, glaudīdams savu smailo bārdiņu, un tad atbildēja:
— Man gan ne visai gribas runāt par šo notikumu, jo tas ir stāsts par maldiem, kurus bieži esmu nožēlojis. Savu grēku esmu izpircis. Bet es tomēr pastāstīšu, lai jūs nedomātu par mani sliktāk, nekā esmu pelnījis. Šim cilvēkam ir zināms iemesls neieredzēt mani. Būšu atklāts. Kad biju daudz jaunāks un ļāvos jaunības neprātam, es Anglijā nejauši satiku viņa māti, spāņu skaistuli, kas nelaimīgā kārtā bija izgājusi pie šī cilvēka tēva, angļa, īsta āksta, kas izturējās pret viņu slikti. īsi sakot, dāma manī ieskatījās un es pieveicu viņas vīru divkaujā. Lūk, tāpēc šis nodevējs mani nīst.
Kamēr viņš runāja, man likās, ka mana sirds vai plīsīs aiz niknuma. Visām savām nelietībām un apvainojumiem, ko biju no viņa dzirdējis, de Garsija pievienoja vēl vienu: viņš aptraipīja manas nelaiķes mātes godu.
— Tu melo, slepkava! — es iekliedzos, veltīgi pūlēdamies saraut virves, ar kurām biju sasiets.
— Ģenerāl, es lūdzu jūs pasargāt .mani pret šādiem apvainojumiem, — vēsi noteica de Garsija. — Ja gūsteknis būtu mana zobena cienīgs, es palūgtu jūs viņu uz kādu brīdi atraisīt, bet, cīnoties ar viņam līdzīgiem, mans gods būtu aptraipīts uz mūžiem.
— Neuzdrošinies vēlreiz apvainot spāņu kavalieri, — auksti noskaldīja Kortess, — citādi tev ar nokaitētām knaiblēm izraus mēli, tu pagānu suns! Bet jums, Sarseda, pateicos par atklātību. Ja jums uz dvēseles nav ļaunāku grēku kā šī mīlas dēka, man liekas, mūsu labais kapelāns Olmedo atbrīvos jūsu dvēseli no grēka. Bet mēs velti šķiežam vārdus un laiku. Šis cilvēks zina Kvautemoka un Montesumas dārgumu noslēpumu. Ja Kvautemoks un pārējie acteku augstmaņi nekā neteiks, tad vismaz viņu varēs piespiest runāt, jo visas spīdzināšanas, ko indiānis spēj paciest bez neviena, vaida, ātri atraisīs mēli šim baltajam pagānam! Ņemiet viņu, Sarseda, un klausieties: es uzticu viņu jūsu īpašām rūpēm. Vispirms lai viņš pamokās kopā ar citiem, bet pēc tam, ja izrādīsies stūrgalvīgs, nošķiriet spītnieku no pārējiem. Paņēmienu izvēli atstāju jūsu ziņā. Ja viņš atzīstas, pasauciet mani!
— Piedodiet man, ģenerāl, bet šis nav spāņu idalgo cienīgs uzdevums. Es esmu vairāk pieradis savus ienaidniekus caururbt ar zobenu un nevis plosīt tos ar knaiblēm, — pretojās de Garsija, bet es pamanīju, kā iegailējās viņa melnās acis, un spānieša liekulīgi aizvainotajā balsī saklausīju ļaunu prieka pieskaņu.
— Es to zinu, draugs, — atbildēja Kortess. — Bet ko lai dara? Man pašam tas nepatīk, tomēr citas izejas nav. Man ir nepieciešams zelts! Svētā dievmāt, šie nelieši jau kliedz, ka es esot to nozadzis, un šaubos, vai nolādētie indiāņi izdvesīs kaut vienu vārdu, lai cik lielas būtu viņu .mokas. Bet šis cilvēks zina visu, un es atdodu viņu jūsu rokās, jo jūs esat iepazinis viņa nelietības un tas nocietinās jūsu sirdi. Nesaudzējiet viņu. Atcerieties, — viņam ir jārunā!
— Jūs pavēlat, Kortes, un es paklausu, lai gan šis darbs nav man tīkams, bet ar vienu noteikumu: dodiet rakstisku pavēli!
— Tas tiks izdarīts nekavējoties, — atbildēja Kortess. — Bet pagaidām aizvediet gūstekni!
— Uz kurieni?
— Uz cietumu, kur viņš jau bija ieslodzīts. Viss jau sagatavots. Tur viņš sastaps savus draugus.
Tad tika iesaukti kareivji, kas mani aizvilka atpakaļ uz cietumu. Mums atstājat istabu, de Garsija nokliedza, ka viņš tūlīt ieradīšoties.