Papriekš mani neveda vis uz manu agrāko istabu, bet gan uz mazo blakus istabiņu, kur gulēja sargi. Šeit es ar saistītām rokām un kājām kādu laiku gaidīju, un mani apsargāja divi kareivji kailiem zobeniem rokās. Kamēr gaidīju, smakdams no bailēm un niknuma, aiz sienas bija dzirdamas sitienu skaņas un vaidi.
Galu galā gaidīšana beidzās; durvis atvērās, un pa tām ienāca divi nežēlīga izskata tlakskalieši, kas, saķēruši mani aiz matiem un ausīm, aizvilka uz manu agrāko istabu.
— Nabadziņš! — es dzirdēju, ka, man garām ejot, viens spānietis teica otram. — Man žēl viņa, vienalga, vai viņš ir atkritējs vai ne. Tas ir asiņains darbs.
Pēc tam durvis aiz mums aizvērās, un es atrados spīdzināšanas vietā. Istabā bija tumšs, jo pie loga režģa karājās kāda skranda, un vienīgi ogļu pannas atspīdums mazliet kliedēja tumsu. Atspīduma gaismā es saskatīju, ka istabas vidū stāvēja trīs rupji tēsti koka krēsli, no kuriem viens bija tukšs. Pārējos divos — kādas šausmas! — sēdēja pats acteku valdnieks Kvautemoks un viņam līdzās mūsu abu draugs Takubas kasiks. Viņi bija piesieti pie krēsliem, bet zem viņu kājām atradās ogļu pannas ar kvēlojošām oglēm. Aiz krēsliem bija novietojies pierakstītājs ar papīru un tintnīcu. Ap gūstekņiem savā briesmīgajā darbā rosījās tlakskalieši, kurus rīkoja divi spāņu kareivji.
Pie trešā krēsla stāvēja vēl viens spānietis, kas pagaidām nepiedalījās nekur. Tas bija de Garsija.
Man skatoties, viens no tlakskaliešiem pacēla ogļu pannu, satvēra Takubas kasika kailo kāju un piespieda to pie kvēlojošajām oglēm. Dažus acumirkļus valdīja klusums, pēc tam kasiks sāka dobji stenēt. Tad, pagriezies pret viņu, ierunājās Kvautemoks, un tikai nule es pamanīju, ka viņa viena kāja arī atradās uz kvēlojošajām oglēm.
— Ko tu vaidi, draugs? — ierunājās viņš stingrā balsī. — Es taču klusēju! Vai tad es atpūšos mīkstā gultā? Ņem ari šoreiz priekšzīmi no manis, draugs, un klusē savās ciešanās!
Rakstvedis pierakstīja viņa vārdus, jo es izdzirdu, ka iečirkstējās spalva. Viņam rakstot, Kvautemoks
pagrieza galvu un ieraudzīja mani. Viņa seja bija pelēka no sāpēm, bet, kad viņš uzrunāja mani, es izdzirdu joprpjām to pašu mierīgo, skaidro balsi, kas simtām reižu bija atskanējusi lielajā padomē.
— Tātad tu arī esi šeit, mans draugs teul? — viņš sacīja. — Es cerēju, ka tevi viņi būs saudzējuši. Nu tu redzi, kā spāņi tur savu vārdu. Malincins zvērēja izturēties pret mani ar godu un cieņu. Lūk, viņš arī parāda man godu — manām kājām ar kvēlojošām oglēm un manai miesai ar nokaitētām knaiblēm. Viņi domā, ka mēs esam noglabājuši bagātības, un grib izraut no mums šo noslēpumu. Bet tu taču zini, ka tie ir meli. Ja mums būtu bagātības, vai tad mēs paši labprāt neatdotu tās saviem uzvarētājiem, Kesalkoatla dievišķīgajiem dēliem? Tu taču zini, ka mums nav palicis nekā, izņemot mūsu pilsētu drupas un mūsu tuvinieku pīšļus. — Un Kvautemoks spēji apklusa, jo viens no nešķīsteņiem, kas viņu spīdzināja, viņam iesita pa muti, kliegdams:
— Klusē, suns!
Bet es jau biju sapratis un dvēseles dziļumos nozvērējos, ka drīzāk miršu, nekā izdošu sava brāļa noslēpumu. Šī bija pēdējā uzvara, ko Kvautemoks varēja gūt, slēpdams no alkatīgajiem spāņiem savu zeltu, un vismaz manis dēļ tā viņam nebūs jāzaudē. Tā es zvērēju, un visai drīz mans zvērests bija lemts pārbaudei — pēc de Garsijas mājiena tlakskalieši sagrāba mani un piesēja pie trešā krēsla. Pēc tam de Garsija noliecās man pie auss un sāka čukstēt spāniski:
— Likteņa ceļi ir neizdibināmi, brālēn Vingfīld. Tu dzinies man pakaļ pa visu pasauli, mēs tikāmies ne vienu reizi vien, un ikreiz tev par nelaimi. Uz vergu kuģa man likās, ka es tikšu no tevis vaļā. Es cerēju, ka jūrā tevi aprīs haizivis, bet tu, mans vajā- tāj, allaž kaut kā izglābies. Kad es to uzzināju, es nožēloju, bet tagad gan vairs ne, jo zinu, ka tiki taupīts šai dienai. Diez vai tev šoreiz izdosies izbēgt, brālēn Vingfīld, un es ceru, ka mēs pavadīsim kopā ar tevi dažas patīkamas dienas, iekams šķiramies. Es būšu pret tevi laipns. Izvēlies pats, ar ko mums sākt. Diemžēl izvēle nav tik plaša, kā mēs to gribētu; Svētā Tiesa vēl nav ieradusies šeit ar saviem žēlsirdīgajiem rīkiem, bet es papūlējos, cik vien spēju. Šie puiši nekā nejēdz šajā mākslā: viņu iztēle beidzas jau ar kvēlojošām oglēm. Man, kā redzi, ir vairāk iespēju, — un de Garsija norādīja uz dažādajiem moku rīkiem. — Tātad, ko tu izvēlies? Skrūvi, mezglaino virvi, knaibles vai pannu? Nē, pannu mēs pataupīsim.
Es neatbildēju, nolēmis neteikt ne vārda, neizdot ne skaņas, vienalga, ko ar mani darītu.
— Ļauj man padomāt, ļauj padomāt, — turpināja de Garsija, glaudīdams savu bārdiņu. — Ahā, rokā gan! Ei, vergi, šurp!
Es negribu ne atdzīvināt savas ciešanas, ne arī, aprakstot to, kas notika, lasītāja dvēselē modināt tādas pašas šausmas, kādas pārņēma mani. Pietiks, ja teikšu, ka šis sātans, tlakskaliešiem palīdzot, vairāk nekā divas stundas izrīkojās ar mani pēc sava neģēlīgā prāta. Viņš izmēģināja visādus spīdzināšanas paņēmienus ar tādu prasmi un izdomu, kas diez vai ir pārspējama. Kad es lāgiem zaudēju samaņu, mani tūdaļ atdzīvināja, uzgāžot aukstu ūdeni vai lejot mutē degvīnu. Un tomēr es ar lepnumu varu teikt, ka šajās divās drausmīgajās stundās, lai cik briesmīgas arī, bija manas mokas, es neizdvesu nevienu vaidu un neizrunāju nevienu vārdu — ne labu, ne ļaunu.
Bet man nebija jācieš tikai miesīgas mokas vien. Mans ienaidnieks bez mitas ņirgājās par mani ar dzēlīgiem vārdiem, kas plosīja manu dvēseli tāpat kā moku rīki un karstās ogles manu miesu. Beidzot de Garsijas spēki izsīka, un, nolamājis mani par spītīgu angļu cūku, viņš pārtrauca spīdzināšanu. Šai brīdī ar asinīm slacītajā istabā ienāca Kortess un līdz ar viņu Marina.
— Nu kā? — bezrūpīgi pajautāja Kortess, lai gan viņa seja, ieraugot visas šausmas, nobālēja. «
— Takubas kasiks atzinās, ka zelts noslēpts viņa dārzā, — atbildēja pierakstītājs, ieskatījies savā papīrā. — Abi pārējie nav teikuši ne vārda, ģenerāl.
Es izdzirdu Kortesu nomurminām:
— Kas par vīrišķīgiem ļaudīm!
Pēc tam viņš skaļi pavēlēja:
— Rīt aiznesiet kasiku uz dārzu, kuru viņš minēja. Lai parāda, kur atrodas zelts. Bet šos divus šodien atstājiet mierā! Varbūt viņi pa nakti nāks pie prāta. Es ceru, ka tas tā būs, ceru viņu pašu labā!
Kortess atkāpās telpas attālākajā kaktā un sāka apspriesties ar Sarsedu un citiem bendēm, atstājot Marinu vaigu vaigā ar mani un Kvautemoku. Kādu brīdi viņa, gandrīz vai šausmu pārņemta, raudzījās princī, bet tad viņas skaistajās acīs pazibēja dīvaina uguns un viņa klusu uzrunāja to acteku mēlē:
— Vai tu atminies, Kvautemok, kā tu reiz atgrūdi mani tur, Tavasko, un ko es tev toreiz teicu? — ka tikšu godā tev par spīti. Redzi, viss ir noticis tieši tā, un pat vēl vairāk — raugi, kur tu esi nonācis! Vai tu nenožēlo šo tālo dienu, Kvautemok? Es nožēloju, lai gan citas sievietes manā vietā, ieraudzījušas tevi nelaimē, tikai priecātos.
— Nekrietnā, — atbildēja Kvautemoks aizsmacis, — tu esi nodevusi savu dzimteni un novedusi mani līdz kaunam un mocī-
243 16*
bām. Ja nebūtu tevis, droši vien viss būtu bijis citādi. Jā, es nožēloju, es patiesi nožēloju, ka nenogalināju tevi. Bet lai tavs vārds kļūst par apkaunojošu lamu vārdu godīga cilvēka mutē, lai tava dvēsele ir nolādēta uz mūžiem un lai pirms nāves arī tu piedzīvotu negoda un nodevības rūgtmi! Tavs pareģojums ir piepildījies, un tāpat piepildīsies manējais!
Marina, to dzirdēdama, trīsot novērsās un kādu brīdi nevarēja dabūt pār lūpām ne vārda. Tad viņas skatiens pievērsās man, un viņa sāka raudāt.
— Nabadziņš, — viņa nomurmināja, — mans nabaga draugs!…
— Neraudi par mani, Marina, — es atsaucos acteku valodā. — Ko dod tavas asaras? Labāk palīdzi man, ja tas ir tavā varā!
— Ai, kaut es varētu! — viņa elsoja, pagriezās un izskrēja ārā. Kortess viņai tūdaļ sekoja.
Mums atkal tuvojās spāņi. Viņi pacēla Kvautemoku un Takubas kasiku un aiznesa, jo tie nespēja paiet un kasiks turklāt bija nemaņā.
— Dzīvo sveiks, teul! — Kvautemoks man sacīja, kad viņu nesa garām. — Tu patiesi esi drošsirdīgs cilvēks, īsts Kesalkoatla dēls. Lai dievi tev reiz atmaksā par visu, ko tu esi izcietis manis un manas tautas labā, — es tev atmaksāt nespēju.
Tad viņu iznesa ārā, un tā bija pēdējā reize, kad es dzirdēju Kvautemoku runājam.
Es paliku viens kopā ar tlakskaliešiem un de Garsiju, kas atkal sāka ņirgāties:
— Vai neesi mazliet noguris, mans draugs Vingfīld? Nekas, katrs iesākums ir grūts. Nakts miegs tevi atspirdzinās, un no rīta tu pamodīsies kā no jauna piedzimis. Tu droši vien domā, ka ļaunākais jau aiz muguras. Nejēga, tas ir tikai sākums. Tu, saprotams, iedomājies, ka tava spītība mani saniknos? — Tu atkal kļūdies! Es lūdzu dievu, kaut tikai tu nesāktu runāt, draudziņ! Esmu ar mieru atteikties no apslēptā zelta daļas, kas man pienākas, lai tikai varētu pavadīt kopā ar tevi vēl pāris šādu dieniņu! Man vēl par daudz ko ar tevi jānorēķinās, un tagad es zinu, kā to izdarīt. Ir vairāki ceļi, kā ievainot vīrieti, — ne jau nu tikai spīdzinot viņa miesu. Piemēram, kad gribēju atriebt tavam tēvam, es satriecu viņu, nogalinot sievieti, kuru viņš mīlēja, un nu ir pienākusi tava reize. — Tu, protams, brīnies, kas gan man ir prātā. Labi, es tev to pateikšu. Liekas, tu pazīsti kādu dižciltīgu actekieti no valdnieku dzimtas, vārdā Otomi?
— Otomi? Kas noticis ar viņu? — es iekliedzos, pirmoreiz atverot muti, jo bailes par viņu bija briesmīgākas nekā visas pārciestās mokas.
— Ai, kāda veiksme! Beidzot esmu atradis paņēmienu, kā piespiest tevi runāt. Rīt pat tu man čalosi kā strautiņš! Bet paņēmiens ir pavisam vienkāršs. Otomi, Montesumas meita un, starp citu, visai apburoša sieviete, pēc pagānu paražām ir tava sieva, brālēn Vingfīld. Es zinu visu šo stāstu. Bet viņa ir manā varā, un es tev to pierādīšu. Tūlīt viņu atvedīs šurp, un tad jūs varēsiet viens otru mierināt. Vai dzirdi, suns, rīt viņa sēdīsies tavā vietā, un tavu acu priekšā viņai būs jāizcieš viss, ko šeit izcieti tu. Un tad tu man sāksi runāt pavisam aši, tikai tad varbūt būs jau par vēlu!
Pirmoreiz pa visu laiku es sabruku un sāku lūgties no sava briesmīgākā ienaidnieka žēlastību.
— Saudzē viņu! — es ievaidējos. — Dari ar mani, ko vēlies, bet viņu saudzē! Tev taču ir sirds, pat tev, jo tu esi cilvēks. Tu nekad to nedarīsi, un Kortess to nepieļaus.
— Kortess? — iesmējās de Garsija. — Kortess nekā neuzzinās, kamēr viss nebūs galā. Man ir viņa rakstiska pavēle izmantot jebkurus līdzekļus, lai izdabūtu no tevis atzīšanos. Spīdzināšana nav līdzējusi, tātad atliek tikai šis te paņēmiens. Bet tu mani acīmredzot slikti pazīsti. Tev ir zināms, kas ir naids, jo tu mani neieredzi. Nu tad zini, palielini savu naidu desmitkārt, un tad tev būs skaidrs, kā es nīstu tevi. Es nīstu tevi asiņu dēļ, kas rit tavās dzīslās, es nīstu tevi tāpēc, ka tev ir mātes acis, bet vēl vairāk es nīstu tevi pašu. Vai tu mani, spāņu kavalieri, nepiekāvi ar nūju kā suni! Vai tad mani spēj kaut kas aizkavēt tagad, kad varu sātināt savu naidu? Lai arī tu esi drosmīgs cilvēks, tu varbūt šobrīd saproti, ko nozīmē bailes, un esi iepazinis to mokas. Tagad es gribu būt atklāts, Tomas Vingfīld: es baidos no tevis. Kad satiku tevi pirmoreiz, es izbijos, jo man bija savi iemesli, un tikai tāpēc es centos tevi nogalināt. Laiks ritēja, bet es baidījos aizvien vairāk un vairāk, tā ka lāgiem nevarēju gulēt, neskaidro šausmu vajāts, kuras tu man iedvesi. Tevis dēļ es bēgu no Spānijas, tevis dēļ es daudzās kaujās izturējos kā gļēvulis. Mūsu divcīņā man allaž ir veicies, bet man tomēr jāsaka, ka es joprojām baidos no tevis. Ja es varētu, es nogalinātu tevi tūlīt, bet tad mani sāktu vajāt tavs rēgs, tāpat kā mani vajā tavas mātes rēgs, un bez tam man vajadzētu par tevi atbildēt Kortesam. Bailes, brālēn Vingfīld, ir cietsirdības māte, un bailes man liek būt nežēlīgam pret tevi. Es zinu, ka tu, dzīvs vai miris, galu galā mani uzveiksi, bet tagad ir mana stunda, un, kamēr tu vai tie, kas tev ir dārgi, vēl elpo, es veltīšu visu savu dzīvi tam, lai novestu tevi vai tavus tuviniekus līdz kaunam, pazemojumam un nāvei, tāpat kā es novedu nāvē tavu māti, brālēn, kaut arī man tas bija jādara paša dzīvības glābšanai. Kāpēc gan man to nedarīt? Man tik un tā nav piedošanas — padarīto neizlabosi!
Tu dzinies man pakaļ, lai atriebtu, un agri vai vēlu no tavas rokas vai ar tavu palīdzību šī atriebība nāks pār manu galvu. Taču pagaidām esmu uzvarētājs, un es to izmantošu, kaut arī man tāpēc būtu jāpazemojas līdz šādam miesnieka cienīgam darbam! — un, pēkšņi pagriezies, viņš atstāja telpu.
No vārguma un sāpēm es zaudēju samaņu. Kad atģidos, es jutu, ka neesmu vairs saistīts un guļu kādā gultā, bet pār mani noliekusies sieviete, kas, čukstot žēluma un mīlas vārdus, apkopa mani.
Bija jau nakts, bet istabā dega gaismeklis, un tā mirgā es saskatīju, ka šī sieviete bija Otomi. Viņa vairs neizskatījās nomocīta un novārgusi, bet gandrīz vai tikpat brīnišķīga kā ilgi pirms aplenkuma un bada dienām.
— Otomi, tu šeit! — es izdvesu ar savainotajām lūpām un ievaidējos, jo līdz ar apziņas atgriešanos atmiņā atausa de Garsijas draudi.
— Jā, mīļotais, tā esmu es, — čukstus atsaucās Otomi.— Šie velni man atļāva tevi apkopt. Cik briesmīgi, ka man jāredz tevi tādās mokās un es nespēju tevi atriebt! … — un viņa sāka raudāt.
— Klusu! Klusu! Vai mums ir kaut kas ēdams?
— Cik vien vēlies. To atnesa kāda sieviete no Marinas.
— Dod man paēst, Otomi!
Viņa sāka mani ēdināt, un pamazām nogurums pārgāja, lai gan manu nabaga miesu joprojām plosīja briesmīgas sāpes.
— Paklausies, Otomi, vai tu de Garsiju esi redzējusi?
— Nē. Pirms divām dienām mani nošķīra no manas māsas Teč- višpo un citām sievietēm, bet ar mani apgājās labi, un es neesmu redzējusi neviena spānieša, ja neskaita kareivjus, kas atveda mani šurp. Viņi sacīja, ka tu esot slims, bet es nevarēju iedomāties, kas tā par slimību! . . .
Un viņa atkal sāka raudāt.
— Tomēr kāds tevi bija redzējis un pastāstījis, ka tu esi mana sieva.
— Tas ir iespējams, — atbildēja Otomi. — To zina visi acteku karavīri, un tāpēc tādu noslēpumu noglabāt nav iespējams. Bet kālab viņi tevi tā mocīja? Vai tālab, ka tu cīnījies pret viņiem?
— Yai mēs esam vieni? — es iejautājos.
— Ārpusē stāv sargi, bet istabā mēs esam vieni.
— Tad pieliecies man tuvāk, es tev kaut ko pateikšu.
Kad es viņai visu pastāstīju, Otomi pielēca kājās un kvēlojošām acīm, spiežot roku pie sirds, sacīja:
— Es mīlēju tevi arī agrāk, bet tagad mīlu vēl stiprāk, ja vien tas ir iespējams. Kas vēl spētu izciest līdzīgas ciešanas un saglabāt uzticību zvērestiem un uzvarētajiem? Lai slavēta diena, kad es pirmoreiz ieraudzīju tavu seju, tu, mans vīrs, uzticamākais no visiem! Bet kur ir tie, kas uzdrošinājās ar tevi tā apieties? Taču tagad tas ir aiz muguras, un es kopšu tevi, līdz tu izveseļosies. Noteikti tas viss ir galā, jo citādi taču viņi nebūtu ielaiduši mani pie tevis!
— Ak vai, Otomi, man tev jāsaka, ka vēl nekas nav galā!
Aizlūzušā balsī es turpināju stāstījumu un, tā kā man nebija
citas izejas, paskaidroju Otomi, kāpēc viņa atvesta šurp. Otomi klausījās manī, nebilstot ne vārda, vienīgi viņas lūpas zaudēja sārtumu.
— Patiešām, šie teuli pārspēj mūsu priesterus, — viņa ierunājās, kad biju beidzis.— Priesteri spīdzina un upurē cilvēkus dieviem par slavu, bet nevis zelta un slepena naida vārdā. Bet tagad, dārgais, dod padomu, ko tālāk darīt! Droši vien tev ir kas prātā?
— Man nav padoma, ko es uzdrošinātos dot, — es smagi nopūtos.
— Tu esi kā kautra meitene, kas neuzdrīkstas atzīties mīlestībā, kas viņā kvēlo, — noteica Otomi ar skumju un lepnu smaidu. — Labi, es pateikšu tavā vietā. Tu domā, ka šonakt mums jāmirst.
— Jā, — es atbildēju. — Vai nu mirt tūlīt, vai arī rīt piedzīvot apkaunojumu un mokas un tomēr pēc tam mirt — citas izvēles mums nav. Tā kā dievs mums nepalīdz, mums pašiem jāpalīdz sev.
— Dievs? Nav nekāda dieva! Bija laiks, kad es, vīlusies savas tautas dievos, pievērsos jūsējam. Bet tagad es noliedzu un noraidu to! Vai žēlsirdības dievs, kuram tu tici, pieļautu kaut ko līdzīgu? Tu, mans vīrs, esi mans dievs, un tikai tevi es pielūdzu. Nepiesauksim tos, kuru nav vai kuri, ja arī ir, tik un tā nedzird mūsu vaidus un neredz mūsu ciešanas. Tāpēc paļausimies tikai paši uz sevi. Rau, kur guļ virve. Pie loga ir režģis. Acumirklis — un mēs aizlidosim aiz saules, projām no teulu cietsirdības vai, arī aizmigsim uz mūžiem. Bet pagaidām mums vēl ir laiks. Parunāsimies mazliet! Nez vai viņi atsāks spīdzināšanu pirms rītausmas, bet, gaismai austot, mēs jau būsim tālu.
Cik nu man to atļāva sāpes, mēs sarunājāmies — pieminējām mūsu pirmo tikšanos, atcerējāmies, kā Otomi tika atdota man, dievam Teskatlipokam, Pasaules Dvēselei, par sievu, atsaucām atmiņā dienu, kad gulējām līdzās uz ziedokļa, mūsu īstās kāzas, Tenočtitlanas aplenkšanu un mūsu pirmdzimtā nāvi. Tā mēs kavējāmies atmiņās vēl pāris stundu pēc pusnakts. Tad iestājās klusums. Beidzot Otomi ieteicās lēnā un svinīgā balsī:
— Draugs, tevi plosa sāpes, un es esmu nogurusi. Ir laiks darīt to, kas jādara. Mūsu liktenis ir bēdīgs, bet mūs gaida atpūta. Es pateicos tev, draugs, par tavu maigumu, taču vēl vairāk pateicos par uzticību manai dzimtai un manai tautai. Vai man sagatavot visu mūsu pēdējam cejojumam?
— Dari to, — es atbildēju.
Otomi piecēlās un sāka darboties ap virvēm. Drīz vien viss bija sakārtots. Nāves stunda bija klāt.
— Tev man jāpalīdz, Otomi, — es palūdzu. — Es pats nevaru paiet.
Viņa pacēla mani ar savām spēcīgajām, maigajām rokām un nostādīja uz ķebļa zem loga režģiem. Pēc tam viņa man aplika ap kaklu cilpu, nostājās līdzās un uzmauca otru cilpu sev kaklā. Svinīgajā klusumā mēs saskūpstījāmies, jo pateikts jau bija viss.
— Par ko tu domā šai acumirklī? Par mani un par mūsu mirušo bērniņu vai arī par tālo aizjūras meiteni? Nē, neatbildi! Es biju laimīga savā mīlestībā — un ar to pietiek. Tūlīt mūsu mīlestība izbeigsies reizē ar mūsu dzīvību. Man tas ir pa prātam, bet es skumstu par tevi. Saki, vai man atgrūst ķebli?
— Jā, Otomi, jo mūsu vienīgā cerība ir nāve. Es nevaru nodot Kvautemoku un nespēju dzīvot, lai redzētu tavu kaunu un mokas.
— Noskūpsti mani vēl pēdējo reizi!
Mēs vēlreiz saskūpstījāmies, un Otomi jau gribēja pagrūst ķebli, kad durvis atvērās un tūlīt atkal ātri aizcirtās. Mūsu priekšā stāvēja šķidrautā tinusies sieviete ar lāpu vienā un kādu saini otrā rokā. Ieraudzījusi mūs un sapratusi mūsu drausmīgo nodomu, viņa metās pie mums.
— Ko jūs darāt? — viņa kliedza, un es pazinu Marinas balsi. — Vai tu esi prātu zaudējis, teul?
— Kas ir tā, kas tevi tik labi pazīst un negrib ļaut mums mierīgi nomirt? — jautāja Otomi.
— Es esmu Marina, — atbildēja aizplīvurotā sieviete. — Es atnācu jūs glābt, ja vien to spēšu.