Otomi noņēma cilpu sev no kakla un, nolēkusi no ķebļa, stāvēja Marinas priekšā.
— Ak tu esi Marina? — viņa iesāka auksti un lepni. — Un tu esi atnākusi mūs glābt, tu, kas esi atnesusi postu savai dzimtenei, iedzinusi tūkstošiem tās bērnu nāvē, kaunā un mokās. Ja notiktu pēc mana prāta, es gan atteiktos no tavas palīdzības un labāk glābtos tā, kā es to taisījos darīt.
Tā runāja Otomi, un nekad vēl viņa nebija izskatījusies tik karaliska, kā atsakoties no pēdējās iespējas glābties tikai tādēļ, lai varētu izteikt visu savu nicinājumu tai, ko viņa uzskatīja par nodevēju un kas tāda arī bija, jo bez Marinas palīdzības un saprāta Kortess nekad nebūtu iekarojis Anavaku.
Es nodrebēju, dzirdot Otomi niknos vārdus, jo par spīti visām pārciestajām mokām man, kas pirms desmit sekundēm bija stāvējis uz nāves sliekšņa, dzīvība joprojām vēl bija mīļa. Droši vien Marina tūliņ aizies un atstās mūs savam liktenim. Bet tas nenotika. Juzdama Otomi nicinājumu, viņa sarāvās un sāka trīsēt pie visām miesām.
Kad viņas tā stāvēja šai moku kambarī viena otrai pretī, viņu abu atšķirīgā pievilcība pauda dīvainu kontrastu, un dīvaina šķita arī drosme, kāda piemita karaliskās dzimtas sievietei, kurai draudēja kaunpilna nāve vai pat vēl kaunpilnāka dzīve, viņas pārākums pār šo indiāņu meiteni, ko liktenis uz acumirkli bija pacēlis pāri princesei turpat vai zvaigžņu augstumā.
— Pasaki, princese, — vaicāja Marina savā maigajā balsī, — kāpēc tu, ja nostāsti ir patiesi, pati nogūlies uz ziedokļa līdzās šim te baltajam cilvēkam?
— Tāpēc, ka es viņu mīlu, Marina.
— Un šī paša iemesla dēļ arī es, Marina, noliku savu godu uz cita ziedokļa, šī paša iemesla dēļ es vērsos pret saviem tautas brāļiem — es mīlu citu cilvēku, tādu pašu, kāds ir šis. Tikai aiz mīlas uz Kortesu es palīdzēju viņam, un tāpēc nenievā mani. Lai tava mīlestība attaisno manējo,
jo mums, sievietēm, mīlestība ir viss. Es zinu, ka esmu grēkojusi un, bez šaubām, reiz saņemšu par to pelnītu sodu.
— Un tam jābūt smagam sodam, — piebilda Otomi. — Mana mīlestība nevienam nav nesusi ļaunu, bet šeit tu redzi tikai vienu graudu no bagātās ražas, ko devusi tavējā. Šai krēslā tavs saimnieks Kortess spīdzināja valdnieku Kvautemoku, lai gan bija zvērējis parādīt viņam cieņu. Bet šinī te, līdzās viņam, sēdēja mans vīrs un tavs draugs teuls, kuru Kortess atdeva viņa niknākā ienaidnieka de Garsijas jeb Sarsedas rokās. Paraugies, ko Sarseda izdarījis ar viņu! Ai nē, nenovērsies, tu žēlsirdīgā, paskaties uz viņa seju, uz brūcēm galvā, kas cirstas ar mezglainu virvi, uz saplosīto krūti un uz čulgām klāto kāju. Padomā, cik tālu mēs esam novesti, ja abi esam gatavi mirt šeit kā suņi: viņš, mans vīrs, nespēdams pārdzīvot to, ka arī es tikšu spīdzināta, bet es — tāpēc, ka Montesumas meita, otomi cilšu princese, nevar pārciest šādu kaunu, — tad jau labāk nāve! Bet tas ir tikai viens grauds no tavas ražas, tu nicināmā nodevēja, no posta un nāves ražas, ko tu redzi tur, Tenočtitlanas drupās. Ja notiktu mana griba, es labāk simtkārt mirtu, nekā saņemtu glābiņu no rokām, ko apslacījušas manas tautas asinis, kas kādreiz bija arī tavējās! .. .
— Ai, klusē, lūdzama klusē, — iestenējās Marina, aizsedzot seju ar rokām, it kā viņai būtu nepanesami raudzīties princesē.
— Izlietu ūdeni vairs nesasmelsi, tāpēc nevairo manas sirdsapziņas ēdas. Bet ko tu teici? Tevi, princesi Otomi, atveduši, lai spīdzinātu?
— Tieši tā, turklāt vēl mana vīra acu priekšā! Bet kāpēc tad Montesumas meitai, otomi tautas princesei, lai ietu secen Anavakas valdnieka liktenis? Ja viņu nepaglābj tas, ka viņa ir sieviete, tad ko gan viņai var dot zaudētais stāvoklis?
— Es zvēru, ka Kortess par to nekā nezina! — izsaucās Marina.
— Uz visu pārējo viņu piespieda kareivju nemitīgās klaigas. Viņi izsaka dzēlīgas piezīmes, ka Kortess esot nozadzis zeltu, lai gan viņš to nemaz nav atradis. Bet šajā pēdējā ļaundarībā viņš nav vainīgs!
— Tad lai pajautā savam rokaspuisim Sarsedam.
— Sarsedam es par šiem draudiem atmaksāšu, ja vien tas būs manos spēkos, to es tev solu, princese. Bet laiks negaida. Es atnācu šurp ar Kortesa ziņu, lai pamēģinātu uzzināt no teula, tava vīra, Montesumas bagātību noslēpumu. Mūsu abu draudzības vārdā esmu gatava kļūt par nodevēju un palīdzēt viņam un tev bēgt. Vai jūs tiešām atsakāties no manas palīdzības?
Otomi klusēja. Un tad pirmoreiz ierunājos es:
— Nē, Marina, mani nepavisam nevilina šāds zagļa liktenis — mirt ar cilpu kaklā, ja vien iespējams no tā izvairīties, bet kā to var izdarīt?
— Taisnību sakot, izredzes ir vājas, teul, bet es domāju, ka, izkļuvuši no šī cietuma, jūs varētu tikt projām pārģērbušies. Līdz ausmai reti kāds vairs staigās apkārt, un no tiem pašiem lielākā daļa nebūs tik vērīgi, lai pamanītu cilvēkus vai ko citu. Rau, es atnesu tev spāņu kareivja apģērbu. Tu esi melnīgsnējs, un puskrēslā tevi viegli noturēs par spānieti. Princesei, tavai sievai, es dabūju citu tērpu — man gan ir kauns to piedāvāt — bet tas ir vienīgais, kas šai stundā nepiesaistīs uzmanību. Bez tam es atnesu arī zobenu, teul, kuru tev atņēma, lai gan zinu, ka kādreiz tam bijis cits īpašnieks.
Vēl runājot, Marina atraisīja savu saini, kurā atradās tērpi un zobens, tas pats, ko biju atņēmis spānietim Bernalam Diasam «bēdu nakts» asinspirtī. Vispirms Marina izvilka sieviešu drānas un sniedza tās Otomi. Es ieraudzīju sarkandzelteno tērpu, kādu valkā tikai zināmas indiāņu sievietes, kas pavada karaspēku. Otomi, ieraudzījusi to, satrūkās:
— Skuķe, tu aiz pārpratuma esi atnesusi man pati savu apģērbu, — viņa noteica mierīgi, bet tā, ka viņas iedzimtā mežones daba atklājās vairāk, nekā viņa parasti to izrādīja. — Vismaz es nevaru valkāt šādu tērpu.
— Tas nu ir par daudz! — atbildēja Marina, beidzot sadusmodamās un pūlēdamās apvaldīt asaras. — Es aizeju, — un viņa sāka vīstīt kopā drānas.
— Piedod viņai, Marina, — es steidzīgi sacīju, jo vēlēšanās bēgt auga manī ar katru brīdi. — Bēdas padarījušas Otomi tik skarbu. — Tad, pagriezies pret Otomi, es piebildu:
— Es lūdzu tevi, esi laipnāka, mīļā, ja ne sevis, tad kaut vai manis dēļ. Marina ir mūsu vienīgā cerība.
" — Kaut viņa būtu ļāvusi mums mierīgi nomirt! Labi, lai notiek, tevis dēļ es uzvilkšu šo staigules tērpu. Bet kā mēs izkļūsim no šejienes un pēc tam no nometnes? Vai durvis mums tiks atvērtas un vai sargi būs projām? Un, ja mēs tiksim tiem garām, vai tad tu varēsi paiet, dārgais?
— Durvis netiks atvērtas, princese, — atbildēja Marina, — tie, kas gaida ārpusē, raudzīsies, lai tās tiktu aizslēgtas, tiklīdz es būšu izgājusi pa tām. Bet no sargiem nebūs jābaidās, ticiet man. Lūk, šim logam ir tikai koka režģi, — zobens ātri tiks galā ar tiem. Bet, ja jūs pamanīs, tad tev, teul, jāizliekas par piedzērušos karavīru, kuru kāda sieviete ved uz viņa vienību. Kas būs tālāk, par to man nav ne jausmas. Zinu tikai vienu — jūsu abu dēļ es uzņemos lielas briesmas, jo man nebūs viegli remdināt Kortesa dusmas, ja atklāsies, ka esmu jums palīdzējusi. Tagad, kad karš ir beidzies, — viņa nopūtās, — es viņam vairs neesmu tik ļoti vajadzīga kā agrāk.
— Es varu paiet, lecot uz labās kājas, — es sacīju. — Mums jāpaļaujas tikai uz likteni. Sliktākas balvas par tām, ko esam jau saņēmuši, nav vairs gaidāmas.
— Lai notiek tā, teul, un paliec sveiks! Es nedrīkstu ilgāk kavēties. Vairāk es neko arī nevaru darīt. Lai tava laimīgā zvaigzne tevi vada un aizved drošībā, un, ja mums nekad vairs neiznāks tikties, es lūdzu tevi, domā par mani labi, jo pasaulē ir daudzi, kas nākotnē domās citādi.
— Dzīvo sveika, Marina, — es atbildēju, un viņa aizgāja.
Mēs dzirdējām, kā durvis aiz viņas aizvērās un nestuvju nesēju
balsis pamazām izgaisa tālumā. Pēc tam viss apklusa. Otomi vēl kādu brīdi paklausījās pie loga, taču likās, ka sargi aizgājuši. Kāpēc un uz kurieni, to es līdz šim vēl nezinu. Dzirdama bija vienīgi uzdzīvotāju aurēšana tālu nometnē.
— Un tagad pie darba! — es teicu Otomi.
— Kā vēlies, dārgais. Bet es baidos, ka tam nav nekādas jēgas. Es neticu šai sievietei. Būdama neuzticama visās lietās, viņa, bez šaubām, nodos arī mūs. Bet ļaunākajam gadījumam tev tagad ir zobens, un tu varēsi to likt lietā.
— Tas nav svarīgi, — es iebildu. — Mūsu nožēlojamais stāvoklis nevar kļūt ļaunāks, un dzīvē nav nekā briesmīgāka par spīdzināšanu un nāvi, bet tas viss mums jau ir dots.
Es apsēdos uz ķebļa un, tā ka manas rokas bija palikušas neievainotas un stipras, sāku ar aso zobenu kapāt koka režģa spraišļus, sacērtot tos citu pēc cita, līdz izveidojās pietiekami plats robs, pa kuru bija iespējams izspraukties. Kad tas bija padarīts, pie kam pa visu šo laiku mūs neviens netraucēja, Otomi ietērpa mani Marinas atnestajā spāņu karavīra apģērbā, jo pats saviem spēkiem es to nevarētu izdarīt. Nav iespējams izstāstīt, kādas mokas es pārcietu, ,it īpaši velkot garo spāņu zābaku savā apdedzinātajā kājā. Vairākkārt metu mieru, pārliekot, vai labāk nebūtu mirt nekā ciest tik drausmīgas mokas. Beidzot biju galā, un tagad princesei bija jāapģērbj sarkandzeltenais, apkaunojošais tērps, kas godīgai indiānietei šķita briesmīgāks par nāvi. Man likās, ka Otomi izjuta vēl lielākas ciešanas nekā es, lai gan tās bija cita rakstura, jo viņas lepnajai sirdij šis tērps bija īsts Nesa krekls. [33]
Beidzot viņa bija gatava un, gorīdamas mana priekšā, ar izsmieklu iejautājās:
— Lūgtum, kareivīt, vai es neizskatos braši?
— Beidz muļķoties! — es viņu pārtraucu. — Uz spēles ir mūsu dzīvības, un kāda gan nozīme tam, kā esam ģērbušies?
— Liela nozīme, dārgais! Bet tev, vīrietim un svešzemniekam, to nesaprast. Tagad es izlīdīšu pa logu, un tu seko man, ja vien vari, bet, ja ne, atgriezīšos pie tevis, un mēs izbeigsim šo masku spēli.
Otomi ātri izkļuva cauri spraugai, jo viņa bija spēcīga un veikla kā ocelots. [34] uzkāpis uz ķebļa, es sāku rausties uz priekšu, cik nu vien to atļāva mani ievainojumi. Beidzot uzmetos uz palo- das un karājos kā nosprādzis kaķis, līdz Otomi pārvilka mani tai pāri un mēs abi nokritām zemē. Es gulēju vaidēdams. Otomi piecēla mani kājās, pareizāk gan kājā, jo es varēju nostāties tikai uz vienas kājas, un mēs pavērāmies apkārt. Nekur nebija ne dzīvas dvēseles, un uzdzīves troksnis bija norimis. Popokatepetla virsotne jau sārtojās pirmajos saules staros. Pār ieleju ausa gaisma.
— Uz kurieni? — es jautāju.
Otomi, viņas māsai, Kvautemoka sievai, un citām acteku sievietēm bija atļauts brīvi staigāt pa nometni, un viņa kā jau visi indiāņi lieliski spēja iegaumēt ceļu, pa kuru kaut reizi bija gājusi, pat ja tas būtu bijis vismelnākajā nakts tumsā.
— Uz dienvidu vārtiem! — viņa čukstēja. — Varbūt tagad, kad kaujas beigušās, tie nav apsargāti. Vismaz šo ceļu es zinu.
Mēs sākām iet. Balstīdamies uz Otomi pleca, es lēcu uz vienas kājas, un tā ar lielām grūtībām nogājām kādus trīssimt jardus, nevienu nesatiekot. Bet tad laime mūs pameta, jo, pagriezušies ap kādas mājas stūri, sadūrāmies vaigu vaigā ar trim kareivjiem, kas vairāku indiāņu kalpu pavadībā pēc nakts uzdzīves atgriezās savās barakās.
— Kas tur nāk? — kliedza pirmais no viņiem. — Kā tevi sauc, draudziņ?
— Arlabunakt, brālīt, arlabunakt! — es atbildēju spāņu valodā aizsmakušā dzērāja balsī.
— Labrīt, tu gribi teikt, — iesmējās kareivis, jo gaisma jau bija uzaususi. — Kā tevi sauc? Man tava seja nav pazīstama, lai gan liekas, ka tu esi karojis, — un viņš noņirdza.
— Netaujā pēc biedra vārda! — es svinīgi atbildēju, zvāro- damies uz priekšu un atpakaļ. — Kapteinis varētu sūtīt pēc manis,
T"
un viņš mums ir no nedzērājiem. Dod roku, skuķlt, laiks iet dusēt. Redzi, saule jau ari dodas pie miera.
Kareivji sāka smieties. Viens no tiem uzrunāja Otomi:
— Laid vajā to žūpu, skaistulit, un nāc mums līdz! — un viņš saķēra Otomi aiz rokas, bet viņa pagriezās pret kareivi ar tādu negantu skatienu, ka spānietis izbrīnījies Jāva viņai iet. Grīļodamies mēs vilkāmies tālāk, līdz nākošās mājas stūris mūs paslēpa no kareivju acīm. Šeit neizturamās sāpēs noslīgu zemē, jo, kamēr kareivji varēja mūs redzēt, es biju spiests mīt uz ievainotās kājas, lai neradītu aizdomas. Otomi palīdzēja man piecelties, mudinot:
— Mums jāiet tālāk, mīļotais, citādi esam pazuduši.
Vaidēdams es piecēlos kājās. Nav iespējams aprakstīt, ar kādām
ciešanām sasniedzu dienvidu vārtus, — man likās, ka es nomiršu, pirms nonākšu pie tiem. Beidzot vārti bija klāt, un tavu laimi! Spāņu sargkareivji aizmiguši gulēja sardzes telpā. Vienīgi trīs tlakskalieši, 1 dz galvai ietinušies segās, čurnēja pie maza ugunskura, jo līdz ar ausmu bija kļuvis vēsāks.
— Vārtus vaļā, suņi! — es lepnā balsī pavēlēju.
Ieraudzījis savā priekšā spāņu kareivi, viens no tlakskaliešiem
piecēlās un gribēja jau paklausīt, bet pēc tam vilcinādamies iejautājās:
— Kāpēc un kas pavēlēja?
Es neredzēju viņa seju, jo to slēpa sega, bet viņa balss man šķita pazīstama, un mani pārņēma bailes. Tomēr atbildēt vajadzēja.
— Kāpēc? Nu tāpēc, ka esmu piesūcies un vēlos pagulēt ārpusē, līdz galva kļūs skaidrāka. Kas pavēlēja? Es — dežurējošais virsnieks, pavēlu un, ja tu nepaklausīsi, likšu tevi pērt tikām, līdz tu beigsi uzdot jautājumus.
— Varbūt man pasaukt teulus no iekšas? — tlakskalietis īgni griezās pie sava biedra.
— Nevajag, — tas atbildēja, — Sarsedas kungs ir noguris un pavēlēja viņu velti netraucēt. Vai nu izlaid tos, vai neizlaid, kā pats vēlies, tikai viņu gan nemodini.
Es viss drebēju — sardzes telpās atradās de Garsija! Ko tad, ja viņš pamostos, iznāktu laukā un ieraudzītu mani? Vēl vairāk,— tagad es zināju, kam piederēja balss, kas man šķita pazīstama, — tas bija viens no maniem spīdzinātājiem. Ko tad, ja viņš ieraudzītu manu seju? Viņš nevarēja nepazīt to, kura ķermenī pavisam nesen bija atstājis savas zīmes.
Mēms no bailēm, es nespēju izrunāt ne vārda. Un, ja nebūtu Otomi atjautības, mans stāsts ar to arī beigtos. Bet viņa tūlīt iejutās savā lomā un nospēlēja to lieliski. Bārstot rupjas karavīru zobgalības, viņa ķircinājās ar tlakskalieti, un viņš atvēra mūsu priekšā vārtus, skubinot Otomi un līdz ar to ari mani vākties projām. Mēs jau bijām tiem garām, kad mani pārņēma pēkšņs vājums, — es paklupu un nokritu, apsviezdamies uz muguras.
— Celies, draudziņ, celies! — Otomi teica, spalgi iesmejoties. — Ja gribi gulēt, tad pagaidi, kamēr atradīsim kādu jauku krūmiņu. **
Viņa noliecās, lai pieceltu mani. Tlakskalietis, joprojām smiedamies, steidzās viņai palīgā, un, atbalstoties pret viņiem, man izdevās uzrausties kājās. Bet, kamēr pūlējos uzslieties, nokrita mana cepure, kas tā jau tik tikko man derēja. Tlakskalietis pacēla to, pastiepa man, un mūsu acis sastapās, lai gan mana seja daļēji atradās ēnā.
Nākošajā acumirklī es kliboju tālāk, bet atskatījies ieraudzīju, ka tlakskalietis, it kā neticēdams savām acīm, apjucis blenza mums nopakaļis.
— Viņš mani pazīst, — es teicu Otomi, — un, tikko atjēgsies, dzīsies mums pakaļ.
— Ātrāk, ātrāk, — viņa skubināja. — Lūk, aiz tā pagrieziena ir agavu biezoknis, tur varēsim paslēpties.
— Man nav spēka, es nevaru vairs, — es nogārdzu un atkal gāzos zemē.
Man krītot, Otomi uztvēra mani. Pēkšņā spēku pieplūdumā viņa pacēla mani uz rokām, kā māte paceļ bērnu, un, piespiedusi sev pie krūtīm, streipuļodama devās uz priekšu. Mīlestība un izmisums palīdzēja viņai nest mani kādus piecdesmit soļus, līdz beidzot mēs sasniedzām agavu biezokņa malu, un te abi noslīgām zemē.
Es pametu acis atpakaļ uz taciņu, pa kuru bijām nākuši. Tur pagriezienā parādījās tlakskalietis, nesot savu kara vāli. Viņš meklēja mūs, lai izkliedētu savas šaubas.
— Mēs esam pagalam, — es noelsos. — Viņš nāk.
Atbildes vietā Otomi izrāva manu zobenu no maksts un paslēpa
to zālē.
— Tagad izliecies aizmidzis, — viņa čukstēja, — tā ir mūsu pēdējā izdevība.
Es aizsedzu seju ar roku un gulēju it kā aizmidzis. Dzirdēju tlakskalieti spraucamies cauri krūmiem, un tad jau ari viņš bija klāt:
— Ko tev vajag? — jautāja Otomi. — Vai neredzi, ka viņš guļ? Ļauj viņam gulēt!
— Man vispirms jāielūkojas viņa sejā, — atbildēja tlakskalietis, novilkdams manu roku no sejas. — Ai dievi, tā jau es domāju! Tas ir tas pats teuls, ar kuru mēs vakar ņēmāmies. Viņš ir izbēdzis!
— Tu esi prātā jucis! — iesmējās Otomi. — Ja viņš ir izbēdzis, tad tikai no ķildām un plītēšanas.
— Tu melo, skuķe, vai arī, ja nemelo, tad nekā nejēdzi. Šim cilvēkam ir zināms Montesumas bagātību noslēpums. Viņš ir vērts lielu naudu, — un tlakskalietis pacēla vāli.
— Un tu tomēr gribi viņu nosist! Bet kas man par bēdu! Ved viņu atpakaļ, no kurienes viņš nācis! Tā es būšu viegli tikusi vaļā no šī žūpas.
— Prātīgs vārds! Muļķīgi būtu viņu nogalināt, bet, ja aizvedīšu viņu dzīvu pie Sarsedas kunga, es saņemšu uzslavu un atlīdzību. Nāc, palīdzi man!
—. Tiec pats galā! — īgni atbildēja Otomi. — Tikai papriekš pārmeklē viņa maku: varbūt atradīsim tur kādu nieku, ko varam sadalīt savā starpā.
— Atkal prātīgi runāts, — tlakskalietis piekrita. Nometies ceļos, viņš noliecās pār mani un sāka taustīties ap maka saitēm.
Otomi stāvēja aiz viņa. Pēkšņi es ieraudzīju, kā saviebās viņas seja un acīs pamirdzēja baismīga liesma, tāda pati, kāda kvēlo priesteru acīs, kad viņi taisās upurēt. Zibenīgi viņa satvēra zobenu, kas gulēja zālē, un ar visu spēku trieca to tlakskalieša noliektajā pakausī.
Viņš nogāzās, neizdvesis ne skaņu, un arī Otomi nokrita tam līdzās. Bet nākošajā acumirklī viņa atkal bija kājās un, turēdama rokās kailo zobenu, mežonīgi skatījās nogalinātajā.
— Celies, — viņa teica, — kamēr pārējie nenāk viņu meklēt! Jā, tev jāpieceļas!
Un tā mēs atkal cīnījāmies uz priekšu cauri biezoknim. Mana apziņa pildījās ar lielu izbrīnu, kas lēnām pārvērtās virpuļojošā nebūtībā. Kādu brīdi man likās, ka tas viss ir ļauns sapnis un ka eju pa sarkani nokaitētu dzelzi. Kā pa miglu es redzēju bruņotus cilvēkus ar paceltiem šķēpiem un Otomi, kas, pastiepusi rokas, skrēja tiem pretī.
Vairāk es nekā nejutu.