Es atmodos kādā patumšā alā. Pār mani bija pārliekusies Otomi, bet mazliet nostāk kāds cilvēks meta sausas agaves lapas ugunī, uz kuras vārījās pods.
— Kur mēs atrodamies, un kas noticis? — es jautāju.
— Tu esi drošībā, mīļotais, — atbildēja Otomi. — Vismaz uz kādu laiku. Kad būsi paēdis, es tev pastāstīšu vairāk.
Viņa atnesa man ēdienu, un es ar lielu kāri sāku ēst. Kad izsalkums bija remdināts, Otomi ierunājās:
— Vai tu atminies, kā tlakskalietis sekoja mums un kā es . . . atbrīvojos no viņa.
— Atminos, lai gan nesaprotu, kā tev pietika spēka viņu nogalināt.
— To man deva mīlestība un izmisums, un es piesaucu dievus, lai man vairs nekad tādas lietas nebūtu jādara. Nepiemini to, dārgais, jo tas man šķiet pats briesmīgākais no visa, kas noticis līdz tam. Tomēr es mierinu sevi ar domu, ka viņu nenogalināju: zobens manā rokā sagriezās, un es, šķiet, viņu tikai apdullināju. Tad mēs kādu brītiņu bēgām. Kad atskatījos, ieraudzīju divus citus tlakskaliešus — apdullinātā sarga biedrus, kas nāca pa mūsu pēdām. Nonākuši, pie notriektā, viņi stingi raudzījās tanī, bet pēc tam, cik spēdami, sāka dzīties mums pakaļ un drīz vien būtu mūs panākuši. Tu tik tikko varēji kustēties, tavs saprāts bija lāgiem aptumšojies, bet man jau vairs nebija spēka tevi nest. Tomēr mēs joprojām klupdami gājām uz priekšu, līdz beidzot, kad vajātāji bija tikai kādus piecdesmit soļus no mums, es ieraudzīju, ka no biezokņa pie mums skrien astoņi apbruņoti karavīri. Tie bija manas cilts ļaudis, otomi kareivji, kas bija cīnījušies tavā vienībā un tagad uzmanīja spāniešu nometni. Redzēdami spānieti, viņi nāca, lai to nogalinātu, un gandrīz tā arī izdarīja, tāpēc ka sākumā es biju tik aizelsusies, ka nevarēju parunāt. Man tomēr izdevās pateikt viņiem savu vārdu un kārtu un īsi pastāstīt par tavu nelaimi. Šinī brīdī abi tlakskalieši mums uzbruka, un es saucu savus otomi palīgā. Viņi metās virsū tlakskalie- šiem, pirms tie bija paspējuši apjēgt, ka te ir ienaidnieki. Vienu tlakskalieti nosita uz vietas, otru sa-
17 - 4557
ņēma gūstā. Tad viņi pagatavoja nestuves un, novietojuši tevi uz tām, bez atpūtas nesa divdesmit jūras jūdzes, arvien tālāk kalnos, kamēr nonācām līdz šai paslēptuvei. Seit tu nogulēji trīs dienas un trīs naktis. Teuli izmeklējās tevi visur, bet velti. Vēl vakar divi no viņiem kopā ar desmit tlakskaliešiem pagāja garām kādus simt soļus no alas, un man bija jāpieliek lielas pūles, lai neļautu saviem karavīriem uzbrukt tiem. Tagad meklētāji ir aizgājuši, no kurienes nākuši, un, šķiet, mēs uz kādu laiku esam drošībā. Drīz tev kļūs labāk, un tad varēsim doties projām no šejienes.
— Bet uz kurieni, Otomi? Mēs tagad esam putni bez ligzdas.
— Mums jāmeklē patvērums Priežu Pilsētā vai arī jābēg pāri jūrai. Citas izvēles nav, dārgais.
— Mums nav ko mēģināt tikt pāri, Otomi, jo šurp brauc tikai spāņu kuģi, un es nezinu, kā mūs sagaidīs Priežu Pilsētā tagad, kad esam cietuši sakāvi un tūkstošiem otomi karavīru gājuši bojā.
— Mums tomēr jāmēģina. Anavakā ir vēl uzticamas sirdis, kas mūs atbalstīs mūsu kopējās bēdās. Mēs taču jau esam izbēguši nQ lielākām briesmām. Ļauj pārsiet tavas brūces un atpūties mazliet.
Sai kalnu alā es nogulēju vēl kādas trīs dienas, Otomi rūpīgi kopts, tā ka trešās dienas vakarā mani jau varēja nest nestuvēs, lai gan kāju pie zemes es nevarēju likt vēl vairākas nedēļas. Ceturtajā dienā pirms ausmas devāmies ceļā. Karavīri nesa mani līdz pašai aizai, kas veda uz Priežu Pilsētu.
Te mūs apstādināja sargi, kam Otomi izstāstīja mūsu bēdu stāstiu. Dažus no viņiem Otomi palūdza steigties pa priekšu un atkārtot stāstu pilsētas vecākajiem. Mēs sekojām ziņnešiem lēnām, jo nesēji bija noguruši. Pie brīnišķīgās pilsētas vārtiem pienācām tieši tai brīdī, kad vakara saules sārtie stari, krītot uz vulkāna Ksakas sniegoto smaili, kas slējās aiz pilsētas, nokrāsoja tās dūmaino cepuri tumši sarkanu, padarot līdzīgu nokaitētai dzelzij.
Ziņas par mūsu tuvošanos bija izplatījušās visā pilsētā, un šur tur bija sapulcējušies ļaudis, kas vēroja mūs paejam garām. Lielākā daļa stāvēja klusēdami, vienīgi šad un tad kāda sieviete, kuras vīrs vai dēls bija gājis bojā Tenočtitlanas aplenkuma dienās, izkliedza mums pakaļ lāstus.
Cik ļoti mūsu stāvoklis šodien atšķīrās no tā, kāds tas bija pirms nepilna gada, kad mēs ieradāmies Priežu Pilsētā pirmoreiz! Toreiz mūs pavadīja desmit tūkstošu liela armija, muzikanti, ejot mums pa priekšu, skandināja dziesmas un mūsu ceļš bija ziediem kaisīts. Bet tagad? Tagad mēs bijām divi nožēlojami bēgļi, kas glābās no teulu atriebības. Mani nestuvēs nesa četri noguruši karavīri, kamēr Otomi, šīs tautas princese, joprojām ģērbusies sieviešu apsmietajā staigules tērpā — cita viņa nebija sadabū-
jusi — soļoja līdzās, jo nebija kam viņu nest. Pilsētas iedzīvotāji mūs lādēja kā savu nelaimju vaininiekus, un mēs nezinājām, vai viņi aprobežosies tikai ar vārdiem vien.
Beidzot mēs šķērsojām laukumu, pār kuru krita teokalli ēna, bet, kad sasniedzām seno, skulptūrām rotāto pili, gaisma izdzisa un krātera liesmu apspīdēts dūmu stabs virs Ksakas sāka kvēlot.
Mūsu uzņemšanai pilī gandrīz nekas nebija sagatavots, un tonakt mēs lāpas gaismā ieēdām tortilas jeb kukurūzas miltu plāceņus, piedzerdami ūdeni, kā vispēdējie no nabagiem. Pēc tam devāmies pie miera. Gulēdams nomodā, jo mani ievainojumi stipri smel- dza, es izdzirdu, ka Otomi, kas šķita mani aizmigušu, sāka man līdzās klusu elsot. Nu viņas lepnais gars bija salauzts, un viņa, kuru es nekad vēl nebiju redzējis raudam, izņemot to vienu reizi, kad aplenkuma laikā nomira mūsu pirmdzimtais, tagad lēja rūgtas asaras.
— Kālab tu tik ļoti bēdājies, Otomi? — es iejautājos.
— Es nezināju, ka tu neguli, — viņa atbildēja šņukstēdama, — citādi nebūtu ļāvusi vaļu savām bēdām. Ai dārgais, es sēroju par visu, kas jācieš mums un manai tautai, un arī par to, — lai gan tie ir tikai sīkumi, — ka tu esi kritis tik zemu un ar tevi apietas kā ar necilas kārtas cilvēku, un tāpat par niecīgo mierinājumu, ko mēs šeit atrodam.
— Tu taču zini, kāpēc tas ir tā, — es teicu. — Saki, ko tavi tautas brāļi darīs ar mums? Nogalinās vai izdos teuliem?
— Nezinu; rīts nesīs skaidrību, bet dzīva es nepadošos.
—• Es arī ne, dārgā. Tad jau labāk nāve nekā Kortesa un viņa rokaspuiša de Garsijas žēlsirdība. Bet vai ir kāda cerība?
— Jā, mīļotais, cerība ir. Tagad otomi tauta ir bēdu nomākta un atceras tikai to, ka mēs aizvedām nāvē viņu labākos dēlus, viņu tautas ziedu. Bet viņiem ir drosmīgas un cēlas sirdis, un, ja es spēšu tās aizkustināt, viss vēl var būt labi. Nogurums, sāpes un atmiņas dara mūs vājus, bet mums, kas esam izbēguši tik daudzām nelaimēm, jābūt drosmes pilniem. Guli, dārgais, un ļauj man padomāt! Viss vēl var vērsties uz labu, jo katra nelaime reiz beidzas.
Es iemigu un otrā rītā pamodos atspirdzis un priecīgākā prātā, jo kurš gan nekļūst drošāks, kad atspīd gaisma un atpūta devusi svaigus spēkus.
17*
Es atvēru acis, kad saule bija jau gabalā, bet Otomi bija piecēlusies līdz ar ausmu un nebija šīs trīs stundas zaudējusi velti. Vispirms viņa bija sagādājusi ēdienu un j aunu apģērbu, kas likās mūsu kārtai piemērotāks nekā šīs vecās skrandas, kādas bija mums mugurā. Pēc tam viņa bija sasaukusi dažus no dižciltīgajiem, kuri
259
nelaimē bija palikuši viņai draudzīgi un uzticami, un tos izsūtījusi pa pilsētu, lai darītu zināmu visiem, ka ap dienas vidu princese Otomi runās ar tautu no pils kāpnēm. Viņa ļoti labi zināja, ka daudz vieglāk aizkustināt pūļa un nevis auksto un veco padomnieku sirdsstīgas.
— Vai viņi nāks tevi klausīties? — es jautāju.
— Nebīsties, — atbildēja Otomi. — Viņus atvedīs vēlēšanās redzēt tos, kas pārcietuši aplenkumu, un uzzināt no viņiem patiesību. Bez tam daži ieradīsies cerībā mums atriebties.
Tā arī bija, jo, tuvojoties dienas vidum, es redzēju pulcējamies tūkstošiem Priežu Pilsētas iedzīvotāju, līdz viss laukums starp pils kāpnēm un teokalli bija ļaužu pilns.
Otomi izsukāja savus cirtainos matus un sasprauda tajos ziedus, bet ap pleciem aplika mirdzošu spalvu apmetni, tā ka tas apsedza ar zelta jostu sajozto balto tērpu. Viņas krūtis rotāja brīnišķīgā smaragdu rota, ko bagātību slēptuvē man bija iedevis Kvautemoks un ko Otomi bija saglabājusi neskartu cauri visām briesmām. Rokā viņa paņēma ar zelta uzgali un citiem ornamentiem un varas simboliem rotātu mazu melnkoka zizli, kas glabājās pilī. Lai gan ceļš un ciešanas viņu bija nogurdinājušas un bēdas uz brīdi mazinājušas viņas daiļumu, Otomi, tā ģērbusies, man šķita viskaraliskākā sieviete, kādu manas acis jebkad bija skatījušas.
Pēc tam Otomi lika mani guldīt vienkāršajās nestuvēs un, kad pusdienas stunda bija klāt, pavēlēja karavīriem, kas mani bija nesuši pāri kalniem, nest nestuvēs līdzās viņai. Tā mēs parādījāmies pils durvīs un ieņēmām savu vietu plato kāpņu augšējā laukumā.
Tūkstošgalvainais pūlis sagaidīja mūs ar skaļiem kliedzieniem. Likās, ka meža zvēri rēca pēc laupījuma. Sī rēkšana, kas varēja iedvest šausmas visdrosmīgākajā sirdī, arvien pieauga, un drīz vien man bija skaidrs, ko tā nozīmē.
— Nogaliniet viņus! — auroja pūlis. — Izdodiet meļus teuliem!
Otomi panāca priekšā līdz kāpņu malai. Pacēlusi melnkoka
zizli, viņa stāvēja nekustīgi, kamēr saule lēja savu gaismu pār viņas daiļo seju un augumu. Ļaudis izkliedza uz mums tūkstošiem lāstu un draudu, un nemiers joprojām pieauga. Reiz pūlis pēkšņi brāzās pret Otomi, it kā gribēdams to saplosīt gabalos, bet uz paša pēdējā pakāpiena atkrita atpakaļ kā vilnis no klints, un reiz garām Otomi kaklam virs paša pleca aizlidoja kādas rokas mests šķēps.
Redzēdami, ka mums draud droša nāve, un nevēlēdamies iet bojā kopā ar mums, karavīri, kas bija mani nesuši, nolika nestuves uz akmeņiem un ieslīdēja atpakaļ pilī. Bet Otomi visu šo laiku nepakustējās, pat tad ne, kad tai garām aizsvilpa šķēps. Ar nicinājumu sejā viņa, karaliskākā starp sievietēm, cēli stāvēja trakojošā pūļa priekšā, un mazpamazām viņas diženums un lielā drosme piespieda visus apklust. Kad beidzot iestājās klusums, Otomi ierunājās skaidrā balsī, kas aizskanēja tālu jo tālu.
— Vai patiesi es atrodos savas tautas vidū? — viņa rūgti jautāja. — Varbūt mēs esam nomaldījušies un nokļuvuši pie kādas mežonīgas tlakskaliešu cilts? Klausies, otomi tauta! Man ir tikai viena balss, un viens nevar apspriesties ar pūli. Izvēliet to, kurš runās jūsu vārdā, un lai tas izsaka visu, kas jums uz sirds.
Troksnis atkal pieņēmās, jo vieni izkliedza vienu vārdu, citi — atkal citu; beigu beigās no pūļa iznāca priesteris un augstmanis vārdā Makstla, kam otomi tautas vidū bija liela vara. Viņš vairāk par visiem bija centies pierunāt tautu noslēgt savienību ar spāņiem un pretojies armijas sūtīšanai palīgā Tenočtitlanai.
Makstla nenāca viens. Kopā ar viņu bija četri viri, kuru apģērbs liecināja, ka tie ir tlakskalieši, Kortesa sūtņi. Mana sirds sažņaudzās, jo viņu ierašanās nolūku nebija grūti uzminēt.
— Runā, Makstla! — sacīja Otomi. — Mums jāuzklausa tevi, lai zinātu, kādu atbildi tev dot. Bet jūs, otomi ļaudis, klusējiet, lai tad, kad sarunas būs beigušās, varētu spriest pār mums tiesu.
Dziļš klusums pārņēma pūli, kas spiedās kopā kā aitas aizgaldā un aizturēja elpu, lai nezaudētu nevienu Makstlas vārdu.
— Mana saruna ar tevi, princese, un ar tavu nelikumīgo vīru, teulu, būs īsa un skaidra, — nekaunīgi iesāka Makstla. — Pavisam nesen tu ieradies šeit pēc karaspēka Kvitlavakam, acteku valdniekam, lai palīdzētu viņam karā pret teuliem, dieva Kesalkoatla dēliem. Lai gan daudzi pret to iebilda, tev iedeva šo karaspēku, jo tu pārliecināji padomi ar savām medainajām runām, un mēs, kas prasījām piesardzību un pat mudinājām uz savienību ar baltajiem cilvēkiem, dieva dēliem, bijām spiesti piekāpties. Jūs devāties projām no šejienes, un divdesmit tūkstoš karavīru, mūsu tautas zieds, sekoja jums uz Tenočtitlanu. Kur tagad ir šie cilvēki? Es to jums pateikšu. Kādi divsimt no viņiem ir atvilkušies mājā, bet visi pārējie tagad lidinās gaisā liju guzās vai ložņā pa zemi šakāļu vēderos. Nāve tos paņēmusi, un jūs iegrūdāt viņus nāves rokās. Vai tas ir daudz, ja mēs par divdesmit tūkstoš mūsu dēlu, vīru un tēvu dzīvībām gribam jūsu divas dzīvības? Bet mēs neprasām pat to. Seit man līdzās stāv teulu vadoņa Malincina sūtņi, kas ieradušies mūsu pilsētā pirms stundas. Viņi atnesuši no Malincina prasību, kas izteikta šādos vārdos: «Izdodiet man Otomi, Montesumas meitu, līdz ar viņas mīļāko, atkritēju, ko dēvē par teulu un kas izbēdzis no taisnīgā soda par saviem noziegumiem, un mana labvēlība būs ar jums, otomi tauta. Bet, ja jūs viņus noslēpsiet vai arī atteiksieties tos izdot, Priežu Pilsētu piemeklēs Tenoč- titlanas, ieleju pērles, liktenis. Izvēlieties starp manu žēlastību un manām dusmām, otomi ļaudis! Ja jūs paklausīsiet, pagātne tiks piedota un mans jūgs būs jums viegls, bet, ja ne, eis nolīdzināšu jūsu pilsētu ar zemi un pat jūsu vārdu izdzēsīšu no zemes virsas.» Sakiet, Malincina sūtņi, — Makstla uzrunāja tlakskaliešus, — vai tie nav Malincina vārdi?
— Tie ir viņa vārdi, Makstla, — atbildēja sūtņu runasvīrs.
Atkal pūlī sākās nemiers, un bija dzirdami izsaucieni:
— Izdot viņus! Izdodiet viņus Malincinam kā miera ķīlu!
Otomi paspēra soli uz priekšu, un troksnis norima, jo visi gribēja dzirdēt viņas vārdus. Tad viņa iesāka:
— Otomi tauta! Tā liekas, ka es līdz ar savu vīru stāvu pati savu pavalstnieku tiesas priekšā. Labi, es aizstāvēšu mūsu lietu, kā nu es, būdama sieviete, to spēšu. Un jūs, kuru rokās ir spēks, izšķirsiet strīdu starp mums un Makstlu un viņa draugiem — Malin- cinu un tlakskaliešiem. Ko tad mēs esam nodarījuši? Jā, tiesa, Kvitlavaka sūtīti, mēs bijām nākuši pie jums, lai lūgtu jūsu palīdzību viņa karā ar teuliem. Bet ko es jums toreiz teicu? Es teicu, ka tad, ja visas Anavakas tautas kopīgi nevērsīsies pret baltajiem cilvēkiem, tās tiks salauztas pa vienai kā niedres, kas izrautas no atrisuša saišķa, un iemestas liesmās. Vai es jums meloju? Nē, es runāju taisnību, jo dažu cilšu, galvenokārt tlakskaliešu nodevības dēļ Anavaka ir kritusi un Tenočtitlana pārvērtusies drupās, kas nosētas ar mirušiem kā lauks ar graudiem.
— Taisnība! — kliedza kāda balss.
— Jā, otomi tauta, tā ir taisnība, bet es saku jums: ja visu Anavakas tautu karavīri būtu cīnījušies tāpat, kā cīnījās jūsu dēli, viss būtu bijis citādi. Viņi ir gājuši bojā, un tāpēc jūs tagad gribat mūs izdot kopīgiem ienaidniekiem. Es neapraudu mirušos, lai gan viņu vidū daudzi bija man rada. Apvaldiet savu niknumu un klausieties! Ir labāk, ka viņi, slavas vainaga apvīti, ar godu krituši cīņā un iemantojuši mūžīgu dzīvošanu Saules Mītnē, nekā būtu dzīvojuši verdzībā, kā jūs, otomi tauta, šķiet, to gribat darīt. Es neesmu teikusi jums nevienu nepatiesu vārdu. Malincins jau salauzis tās nūjas, ar kurām viņš gribēja pievārēt Kvautemoku, iemetis tās ugunī, un tagad uz to liesmām teuli vāra savus virumus. Šie viltus bērni jau pārvērtušies par teulu vergiem. Vai tad jūs nedzirdējāt Malincina pavēli, ka visām sabiedrotajām ciltīm jāstrādā akmeņlauztuvēs un Tenočtitlanas ielās, līdz viņa nodedzinātā pilsēta atkal pacelsies virs ezera visā savā lieliskumā? Vai jūs, otomi ļaudis, nesteigsieties dot savu daļu šai darbā, kas nezina atpūtas un nenesīs jums nekā cita kā vien uzraugu pātagu un teulu lamas? Protams, jūs steigsieties, kalnu ļaudis! Jūsu rokas taču ir pieradušas pie lāpstām un ķellēm, bet nevis pie lokiem un šķēpiem, un jums būs tīkamāk izpildīt visas Malincina pavēles, vairojot viņa bagātību zem ieleju kvēlojošās saules stariem vai akmeņlauztuvju dzestrumā, nekā brīvi dzīvot šais kalnos, kur līdz šim vēl ienaidnieks nav spēris kāju.
Otomi atkal apklusa, un šaubu un nemiera čuksti pāršalca tūkstošus, kas viņā klausījās. Makstla paspēra soli uz priekšu un gribēja kaut ko iebilst, bet ļaudis neļāva viņam runāt un kliedza:
— Otomi! Otomi! Lai runā Otomi!
— Es pateicos tev, mana tauta, — viņa turpināja. — Man ir vēl daudz kas sakāms. Tātad mūsu noziegums ir tas, ka mēs aizvedām sev līdz karaspēku uz kauju ar teuliem. Bet kā mēs to izdarījām? Vai tad es pavēlēju jums stāties ierindā? Nē, es paskaidroju jums visu un teicu: «Tagad izvēlieties!» Jūs izvēlējāties un pēc savas brīvas gribas nosūtījāt šo lielisko karavīru vienības, kas tagad gājušas bojā. Tātad mans noziegums ~ir tas, ka jūsu izvēle ir bijusi nepareiza, kā jūs sakāt, lai gan es joprojām domāju, ka tā bijusi pavisam pareiza. Un par šo noziegumu jūs gribat tagad izdot mani un manu vīru kā miera ķīlu teuliem? Klausieties! Iekams jūs nododat mūs teuliem un mūsu mēles apklust uz mūžiem, ļaujiet man jums pastāstīt mazliet par šo karu, kurā mēs piedalījāmies. Ar ko lai sāku? Es nezinu. Nu varbūt tā. Man piedzima dēls, — ja viņš būtu palicis dzīvs, viņš šodien būtu jūsu princis. Es redzēju, kā viņš nomira no bada manu acu priekšā; dienu pēc dienas, stundu pēc stundas es redzēju viņu izdziestam. Bet tam nav nozīmes, jo kas gan es esmu, ka varu gausties par sava dēla zaudējumu, kad tik daudz jūsu dēlu aizgājuši bojā un jūs kliedzat, ka manas rokas notraipītas viņu asinīm. Klausieties tālāk!
Un Otomi turpināja savu stāstu, kvēliem vārdiem attēlojot aplenkuma šausmas, spāņu zvērības un manis komandēto otomi karavīru drošsirdību. Viņa runāja veselu stundu, un viss milzīgais pūlis kāri uztvēra ikvienu viņas vārdu. Otomi stāstīja arī par manu piedalīšanos cīņās, par maniem varoņdarbiem, un reižu reizēm kāds no karavīriem, kas bija cīnījies manā vienībā un izglābies no bada un asiņainajām kaujām, pūlī iesaucās:
— Tas viss ir taisnība! Mēs visu to redzējām paši savām acīm!
— Un beidzot, — turpināja Otomi, — viss bija galā: beidzot Tenočtitlana bija pārvērsta drupās, mans brālēns un valdnieks, slavenais Kvautemoks, nokļuva Malincina gūstā un kopā ar viņu mans vīrs teuls, mana māsa, es pati un vēl daudzi citi. Malincins zvērēja apieties ar Kvautemoku un viņa tuviniekiem atbilstoši viņu augstajai kārtai. Vai jūs zināt, kā viņš ar to apgājās? Pēc dažām dienām mūsu valdnieku Kvautemoku nosēdināja moku krēslā, kur vergi dedzināja viņu ar nokaitētām dzelzim, lai piespiestu viņu pateikt, kur noslēptas Montesumas bagātības! Ai, jūs varat tagad kliegt: «Kauns viņam!» Jūs sāksiet kliegt vēl stiprāk, pirms būšu beigusi runāt, jo ne tikai Kvautemoks cieta šīs mocības. Šeit jūsu priekšā guļ viens no tiem, kas cieta līdzās Kvautemokam un arī neteica ne vārda. Pat es, jūsu princese, biju lemta mocībām! Mēs izbēgām, kad jau stāvējām uz nāves sliekšņa. Es teicu savam vīram, ka otomi ļaudīm ir uzticīgas sirdis un viņi dos mums patvērumu mūsu bēdās. Un tikai sava vīra dēļ es, Otomi, pārģērbos pērkamas sievietes tērpā un bēgu kopā ar viņu. Bet, ja es būtu zinājusi, kas man šeit būs jāpieredz un jādzird, ja es būtu tikai iedomājusies, ka jūs tā mūs sagaidīsiet, es drīzāk simtkārt būtu mirusi, pirms stātos jūsu priekšā un lūgtu jūsu žēlastību!
Ai mana tauta, mana tauta! Es lūgtin lūdzu tevi, nebiedrojies ar viltīgajiem teuliem, bet paliec vienmēr lepna un brīva! Tavi pleci nav domāti vergu jūgam, tavi dēli un tavas meitas ir pārāk augstas kārtas, lai kļūtu par svešzemnieku kalpiem un izpriecu. Neklausiet Malincinu! Daudzi no jūsu tautas gājuši bojā, bet daudzi tūkstoši palikuši dzīvi. Šeit, jūsu kalnu ligzdā, jūs varat atsist visus Anavakas teulus, tāpat kā sen pagājušos laikos nelietīgie tlakskalieši atsita actekus. Toreiz tlakskalieši bija brīvi, bet tagad tā ir vergu tauta. Varbūt jūs vēlaties dalīties viņu vergu liktenī? Mana tauta, mana tauta! Nedomājiet, ka es lūdzos sevis vai pat sava vīra labā, kas man ir dārgāks par visu, izņemot godu. Vai tiešām jūs cerējāt, ka mēs ļausim jums atdot mūs dzīvus šiem tlakskaliešu suņiem, kurus Malincins, lai jūs pazemotu, atsūtījis pie jums kā savus sūtņus? Skatieties, — un Otomi pagājās līdz vietai, kur uz akmens grīdas gulēja pret viņu mestais šķēps, un pacēla to, — lūk, nāves ierocis, ko mums atsūtījis kāds draugs. Un, ja jūs neuzklausīsiet mūsu lūgumu, jūs redzēsiet, kā mēs to liksim lietā jūsu acu priekšā. Tad, ja vēlaties, jūs varat sūtīt mūsu miesas Malinci- nam kā savas miermīlības ķīlu. Bet jūsu pašu labā es lūdzu, klausiet mani! Neticiet Malincinam un, ja jums beigās būs jāmirst, mirstiet kā brīvi cilvēki, nevis kā teulu vergi. Bet tagad paraugie- ties, kāda ir viņa žēlsirdība, kāds liktenis jūs gaida, ja uzklausīsiet citu padomu, Makstlas padomu.
Un, pienākusi pie nestuvēm, Otomi ātri norāva no manis apģērbu, atstājot mani gandrīz vai kailu, noņēma pārsējus no manas vātīm klātās kājas un piecēla mani, tā ka es balstījos uz veselās.
— Skatieties! — viņa spalgi iesaucās, rādot uz manām rētām un vaļējām brūcēm sejā un kājā. — Skatieties uz teulu un tlakskaliešu darbu! Redziet, ko dara ar ienaidnieku, kas padodas viņiem!
Padodieties, ja gribat, pametiet mūs, ja vēlaties, bet es saku, ka tad jūsu ķermeņi tiks tāpat izkropļoti, līdz jums būs atņemta pēdējā unce zelta, kas spēj apmierināt teulu alkatību, un pēdējais vīrietis un pēdējā sieviete, kas spēj strādāt, lai apmierinātu viņu kūtrību.
Tad viņa apklusa un, uzmanīgi nolaidusi mani zemē, — es pats nespēju noturēties kājās, — nostājās pār mani ar šķēpu rokā, it kā gribēdama ietriekt to manā sirdī, ja tauta tomēr prasītu mūsu izdošanu Kortesa sūtņiem.
Kādu acumirkli valdīja klusums, tad pēkšņi kliedzieni un kņada sākās no jauna desmitkārt skaļāk nekā iepriekš. Bet tagad tie vairs nebija vērsti pret mums. Otomi bija uzvarējusi. Viņas cēlie vārdi, viņas daiļums, mūsu bēdu stāsts un mani ievainojumi bija darījuši savu. Tagad tauta bija pilna dusmu pret teuliem, kas bija iznīcinājuši otomi tautas armiju, un pret tlakskaliešiem, kuri tiem bija palīdzējuši. Nekad vēl sievietes saprāts un daiļrunība nebija panākuši tik krasas pārmaiņas. Cilvēki kliedza, plēsa savu apģērbu un nikni kratīja ieročus.
Makstla vairākkārt mēģināja runāt, bet tika novilkts lejā pa kāpnēm un, lai glābtu savu dzīvību, metās bēgt. Tagad pūļa dusmas gāzās pār tlakskaliešu sūtņiem. Ļaudis sita viņus ar nūjām, saucot:
— Lūk, mūsu atbilde Malincinam! Projām no šejienes, suņi! Saņemiet, ko esat pelnījuši! — līdz tie bija izdzīti no Priežu Pilsētas.
Beidzot kņada norima, un kāds no dižciltīgākajiem virsaišiem panāca uz priekšu, noskūpstīja Otomi roku un teica:
— Princese, mēs, tavi bērni, aizstāvēsim tevi līdz nāvei, jo tu ieliki mūsu krūtīs jaunu sirdi. Tev taisnība: labāk mirt brīviem nekā dzīvot verdzībā!
— Nu redzi, dārgais, — griezās pie manis Otomi, — es nekļūdījos, sacīdama, ka mana tauta ir uzticama un taisnīga. Bet nu mums jāgatavojas karam, jo sūtņi ir aizgājuši pārāk tālu, lai tos varētu atsaukt atpakaļ. Kad ziņas par visu notikušo nonāks Malincina ausīs, viņš saniknosies kā puma, kam nolaupīts mazulis. Un tagad iesim atpūsties, es esmu ļoti nogurusi.
— Otomi, — es sacīju, — zemes virsū vēl nav dzīvojusi diženāka sieviete par tevi.
— Man grūti spriest par to, — viņa atbildēja pasmaidot, — bet, ja es esmu ieguvusi tavu atzinību un izcīnījusi tavu drošību, man ar to pietiek.