Kādu laiku mēs Priežu Pilsētā dzīvojām mierīgi, Ievainojumi, ko man bija cirtuši de Garsijas nežēlīgā roka, dzija lēnām, sagādājot man ne mazumu ciešanu. Tomēr mēs sapratām, ka miers nevarēja būt ilgs: to apzinājās arī paši otomi, jo viņi taču bija ar nūjām iztriekuši Malincina sūtņus no pilsētas. Daudzi tagad to nožēloja, bet noticis tas bija, un — ko sēsi, to arī pļausi!
Un tā Priežu Pilsētas iemītnieki gatavojās karam. Otomi vadīja viņu apspriedes, kurās piedalījos arī es. Beidzot pienāca ziņas, ka piecdesmit spāņu un pieci tūkstoši viņu sabiedroto tlakskaliešu tuvojas pilsētai, lai mūs iznīcinātu. Tad es stājos otomi karavīru priekšgalā — to bija vairāk nekā desmit tūkstoši, un savā ziņā viņi bija labi apbruņoti, — lai dotos pretī ienaidniekam. Bijām nogājuši divas trešdaļas no ceļa, kas pa šauro kalna aizu veda uz pilsētu. Bet es neievedu aizā visu savu karaspēku, jo te nebija vietas, kur izvērsties kaujai. Man bija cits plāns. Septiņus tūkstošus karavīru es aizsūtīju apkārt pāri kalniem tikai pa otomi kalniešiem labi zināmām slepenām takām, pavēlēdams tiem uzrāpties klinšu korēs, kas stiepās gar abām aizas malām, un noteiktās vietās, kur klintis ir sevišķi stāvas un paceļas vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā, sagatavot lielus akmeņu krājumus.
Pārējos savas armijas karavīrus, izņemot kādus piecus simtus, ko atstāju savā tuvumā, es apbruņoju ar lokiem un metamiem šķēpiem un izvietoju slēpņos piemērotās vietās — klinšu iedobumos — tā, lai viņus neķertu no augšas krītošie akmeņi. Pēc tam es nosūtīju uzticamus izlūkus, lai tie brīdinātu mūs par spāņu tuvošanos, un citus, kam bija uzdots piedāvāties spāņiem par pavadoņiem.
Man likās, ka plāns ir pārdomāts. Šķita, ka viss būs labi, un tomēr mēs tikai par mata tiesu izvairījāmies no sagrāves.
Makstla, mūsu ienaidnieks un spāņu draugs, atradās kopā ar mums. Es tīšuprāt biju paņēmis viņu līdz, lai varētu to uzraudzīt, bet arī nodevējs nebija snaudis.
Kad spāņiem bija atlikusi vairs tikai puse dienas pārgājiena līdz ieejai aizā, pie manis ieradās viens no
izlūkiem, kuram es biju uzdevis novērot ienaidnieka virzīšanos, un atzinās, ka Makstla viņu uzpircis un pierunājis doties pie spāņu komandiera, lai brīdinātu viņu par slēpņiem. Izlūks piekritis, paņēmis piedāvāto atlīdzību un devies izpildīt savu nodevīgo uzdevumu, bet te viņā ierunājusies sirdsapziņa, un atgriezies viņš visu pastāstīja man. Es pavēlēju tūlīt sagūstīt Makstlu, un vēl nebija iestājies vakars, kad viņš jau bija saņēmis atmaksu par savu nodevību.
Nākošajā rītā pēc Makstlas nāves spāņu ierinda iegruva aizā. Es ar saviem piecsimt karavīriem sastapu viņus pusceļā un uzsāku kauju. Taču mēs ļāvām viņiem atspiest mūs ar niecīgiem zaudējumiem. Mums sekodami, spāņi kļuva ik brīdi drošāki, bet mēs atkāpāmies arvien veicīgāk, līdz beidzot sākām bēgt pa šauro taku, spāņu jātniekiem traucoties aiz mums. Kādus trīs fērlongus no ieejas aizā, kas ved uz Priežu Pilsētu, taka, krasi pagriežoties, sašaurinās, un klintis šeit ir tik stāvas un augstas, ka to pakājē valda pustumsa.
Mēs skrējām pa šauro taku, izlikdamies, ka mūs sagrābusi neaptverama panika, un mums pakaļ auļoja spāņi, piesaukdami savus svētas un līksmodami par uzvaru. Bet tūlīt aiz aizas līkuma viņi sāka dziedāt citu dziesmu, jo tie, kas uzmanīja viņus no tūkstoš pēdu augstuma, deva zīmi un pār ienaidnieku no augšas nolija tāds akmeņu un klinšu bluķu lietus, ka satumsa debesis un daudzi tika nogalināti. Redzot priekšā platāku ceļu, kur klintis nebija tik stāvas, ienaidnieki metās uz priekšu, un varbūt puse no viņiem izlauzās. Bet šeit tos sagaidīja strēlnieki, un tagad akmeņu vietā pār ienaidniekiem lija bultu lietus, līdz beidzot tie, galīgi apjukuši un nekādi nespēdami aizstāvēties, pagriezās, lai bēgtu ārā no aizas.
Ar to arī īsteni beidzās kauja, jo tagad mēs uzbrukām ienaidnieka flangiem un no augšas vēlreiz brāzās akmeņu krusa. Beigu beigās nedaudzi dzīvi palikušie spāņi un viņu indiāņu sabiedrotie milzīgā nekārtībā tika izdzīti līdzenumā aiz Priežu Ceļa.
Pēc šīs kaujas spāņi ilgus gadus lika mūs mierā, aprobežodamies ar draudiem, bet manu vārdu daudzināt daudzināja visas otomi ciltis.
Vienu spānieti es izglābu no nāves un vēlāk atlaidu brīvībā. Es viņu izjautāju par de Garsiju jeb Sarsedu un uzzināju, ka mans ienaidnieks vēl joprojām kalpoja Kortesam, bet Marina bija turējusi vārdu un iegrūdusi to nežēlastībā tālab, ka viņš gribējis spīdzināt Otomi. Bez tam Kortess bija noskaities uz de Garsiju arī par mūsu bēgšanu — Marina bija uzvēlusi visu vainu viņam, apgalvodama, ka de Garsija ļāvis mums iziet pa nometnes vārtiem tāpēc, ka saņēmis kukuli.
Pat tiem četrpadsmit manas dzīves gadiem, kas sekoja spāņu sagrāvei, varu pastāstīt pāris vārdos, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem, tie bija miera gadi. Šai laikā mums ar Otomi piedzima bērni — trīs dēli, kas kļuva par manas dzīves lielāko prieku. Es ļoti mīlēju viņus, un arī bērni pieķērās man ar visu sirdi. Patiesi, ja nebūtu mātes asiņu piejaukuma, viņi būtu īsti angļu un nevis indiāņu zēni, jo es savus dēlus nokristīju, iemācīju viņiem savu valodu un mazliet no savas ticības; zēnu izskats un acis vairāk atgādināja angļus un nevis indiāņus, lai arī viņu ādas krāsa bija tumša.
Bet ar šiem dārgajiem bērniem man nebija vairāk laimes kā ar to mazulīti, ko man dāvāja Lilija. Divi no viņiem nomira — viens drudzī, pret kuru bija bezspēcīgā visa mana dziednieka prasme, bet otrs nokrita no augsta ciedra, kur bija uzkāpis, meklēdams klijas ligzdu. Tā no trim dēliem — es jau nerunāju par mūsu pirmdzimto, kas gāja bojā aplenkuma laikā, — man palika tikai vecākais, mans mīlulis, par kuru man vēl būs jāpastāsta.
Te man jāpiebilst, ka lielajā padomē, kas tika sasaukta pēc uzvaras pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, mani līdz ar Otomi ievēlēja pār Priežu Pilsētas kasiku, un tādā veidā mūsu rokās bija liela, kaut arī ne absolūta vara. Izmantojot to, man galu galā izdevās iznīdēt briesmīgo paražu upurēt cilvēkus, lai gan šī iemesla dēļ no mūsu pakļautības atkrita liels daudzums apkārtējo kalniešu cilšu un pret mani vērsās priesteru naids. Pēdējā upurēšana, ja neskaita vēl vienu, pašu briesmīgāko, par kuru man jāpastāsta vēlāk, tika nosvinēta pils priekšā uz teokalli pēc spāņu sagrāves aizā.
Kad es jau biju nodzīvojis Priežu Pilsētā trīs gadus un man bija dzimuši divi dēli, pie manis slepus ieradās Kvautemoka draugu sūtīti ziņneši. Kvautemoks bija pārdzīvojis visas spīdzināšanas un joprojām atradās Kortesa gūstā. No vēstnešiem mēs uzzinājām, ka Kortess gatavojoties ekspedīcijai uz Hondurasas līci un iešot caur zemi, kuru tagad sauc par Jukatanu, ņemot līdz Kvautemoku un citus acteku augstmaņus, jo viņš baidoties atstāt tos bez uzraudzības. Ziņneši mums pavēstīja arī par pakļautajās Anavakas ciltīs augošo nemieru, ko izraisījusi spāņu cietsirdība un mantkāre. Daudzi uzskatīja, ka pienācis brīdis, kad sacelšanās varētu vainagoties panākumiem.
Tie, kas bija sūtījuši pie manis ziņnešus, lūdza mani sapulcināt otomi vienību, doties ar to uz Jukatanu, tur, kopā ar citām sapulcinātajām vienībām nogaidot izdevīgu brīdi, uzbrukt spāņiem, kad tie būs nomaldījušies purvu un mežu mudžeklī, iznīcināt tos un atbrīvot Kvautemoku. Tāds bija sazvērestības plāna pirmais iecerētais pasākums, kam sekoja daudz citu ieceru, par kurām nav vērts runāt, jo tām nebija lemts piepildīties.
Uzklausījis vēstnešus, es skumji pakratīju galvu, jo plāns man likās bezcerīgs. Bet tad piecēlās viņu vadonis un paveda mani sāņus, teikdams, ka viņam jārunājot ar mani vienatnē.
— Kvautemoks lūdza tev pasacīt šādus vārdus, — iesāka vēstnesis: «Es dzirdēju, ka tu, mans brāli, kopā ar manu māsīcu Otomi dzīvo brīvībā un drošībā otomi kalnos. Bet es joprojām vārgstu teulu cietumā kā ievainots ērglis krātiņā. Brāli, es lūdzu tevi, ja tas ir tavos spēkos, mūsu vecās draudzības un kopīgi pārciesto ciešanu vārdā palīdzi man. Varbūt atnāks laiks, kad es atkal valdīšu pār Anavaku, un tad tu ieņemsi vietu man līdzās.»
Es klausījos, un mana sirds notrīsēja, jo es mīlēju Kvautemoku kā brāli, kā mīlu to šobaltdien.
— Ej atpakaļ, — es sacīju vēstnesim, — un pacenties paziņot Kvautemokam, ka es viņu izglābšu, ja vien tas būs iespējams, kaut gan cerības ir niecīgas. Lai viņš gaida mani Jukatanas mežos.
Uzzinājusi par manu solījumu, Otomi ļoti bēdājās. Viņa uzskatīja šo pasākumu par neprātīgu un teica, ka tas beigšoties ar manu nāvi. Bet, tā kā solījums jau bija dots, viņa atzina, ka tas jāpilda. Viss beidzās ar to, ka es savācu piecsimt karavīru un mēs uzsākām savu tālo un grūto pārgājienu ar tādu aprēķinu, lai satiktos ar Kortesu Jukatanas kalnu pārejās. Pēdējā mirklī Otomi gribēja nākt man līdz, tomēr es viņai to aizliedzu, teikdams, ka viņai nav tiesību pamest nedz savu tautu, nedz bērnus, un mēs dziļās skumjās pirmo reizi šķīrāmies.
Es neaprakstīšu visas grūtības, kādas savā gājienā pārcietām. Divarpus mēnešus mēs lauzām ceļu pāri kalniem un upēm, cauri purviem un mežiem, līdz beidzot sasniedzām varenu pamestu pilsētu, ko vietējie indiāņi sauca par Palenki [35] un kas nebija apdzīvota jau daudzas paaudzes. Šī pilsēta ir viena no visbrīnumainākajām vietām, kādu man savos klejojumos jebkad nācies redzēt. Tā pa pusei aizaugusi ar krūmājiem, bet, lai kur ceļinieks arī ietu, viņš visur te atrod gan plašas marmora pilis, kuru sienas kā no iekšpuses, tā no ārpuses rotā akmens kalumi, gan ar skulptūrām greznotas piramīdas un milzīgus ņirdzīgu dievu tēlus. Es bieži jautāju sev: kāda gan bijusi tauta, kas spējusi uzcelt šādu pilsētu, un kādi bijuši valdnieki, kuri tajā mituši? Bet tie ir pagātnes noslēpumi, un tos nav iespējams atminēt tikmēr, kamēr kāds mācīts vīrs neatradīs atslēgu akmens simboliem un uzrakstiem, kas šeit no augšas līdz lejai klāj daudzu ēku sienas.
Šai pilsētā mēs paslēpāmies, lai gan nebija viegls uzdevums piedabūt ļaudis apmesties daudzo aizgājēju rēgu vidū, nemaz jau nerunājot par briesmīgo drudzi vai plēsīgajiem zvēriem un čūskām, kas drupās bija raduši sev mājvietu. Es biju saņēmis ziņas, ka spāņi ies cauri purvam, kas atradās starp drupām un upi, un tur es cerēju viņiem uzbrukt no slēpņa.
Astotajā slēpšanās dienā es uzzināju no izlūkiem, ka Kortess šķērsojis lielo upi mazliet augstāk un laužas cauri mežam, jo pa purviem viņš bija jau diezgan mocījies. Arī es steigšus devos uz upi, domādams to šķērsot. Bet visu dienu un nakti gāza tāds lietus, kādu es nekur neesmu vairs redzējis, tā ka galu galā mēs bridām līdz ceļiem pa ūdeni. Kad sasniedzām upes braslu, mēs tā vietā atradām platu, krācošu straumi. Lai tiktu tai pāri, būtu bijusi nepieciešama vismaz Jarmutas siļķu laiva.
Un tā nu mums neatlika nekas cits kā palikt krastā, mokoties drudzī, ciešot no pārtikas trūkuma un pārliecīgā mitruma, līdz beidzot ūdens kritās.
Trīs dienas un naktis mēs šeit gaidījām, un ceturtās dienas rītā es pārcēlos, zaudējot četrus karavīrus, kas noslīka.
Ticis beidzot pāri, es paslēpu savus vīrus krūmos un niedrēs, bet pats tikai ar sešiem karavīriem lavījos uz priekšu, lai redzētu, vai nav iespējams kaut ko uzzināt par spāņu atrašanās vietu. Apmēram pēc stundas mēs uzdūrāmies stigai, ko spāņi bija izcirtuši cauri biezoknim, un piesardzīgi sākām iet pa to. Drīz iznācām kādā vietā, kur mežs bija retāks. Te bija atradusies Kortesa nometne, jo ugunskuru pelni vēl glabāja siltumu un tepat gulēja no slimības miruša indiāņa līķis.
Kādus piecdesmit jardus no nometnes pacēlās milzīgs seibas koks. Seibā ir līdzīga mūsu angļu ozolam, vienīgi tās koksne ir maigāka un miza baltāka. Divdesmit gados seiba sasniedz lielākus izmērus nekā jebkurš ozols simt gados. Nudien, es nekad netiku redzējis tik milzīgu ozolu ar tik lielu apkārtmēru un tik kuplu galotni kā šī seiba, par kuru es rakstu, ja neskaita Kerbija ozolu vai arī koku, kas nes «Karaļozola» vārdu un aug Brumā — Dičingemas kaimiņu draudzē Norfolkā.
Seibas kokā sēdēja daudz liju, un, pielīdis tuvāk, ieraudzīju, ko tas šeit meklēja. Apakšējos zaros vieglaja vēja šūpojās trīs ķermeņi.
— Šeit ir spāņu pēdas! — es noteicu. — Paskatīsimies, kas tie tādi ir, — un mēs iegājām koka ēnā.
Kad es tuvojos, kāda lija nosēdās uz tuvākā līķa galvas, un vai nu tās svars, vai arī putna spārnu vēdas lika pakārtajam pagriezties virvē ar seju pret mani. Es paskatījos uz to, atlēcu atpakaļ, atkal paskatījos un ievaidēdamies noslīgu zemē. Tas bija viņš, kuru es biju nācis meklēt un glābt, mans draugs un brālis, Anavakas pēdējais valdnieks Kvautemoks. Te nu viņš karājās drūmā, vientuļā mežā, miris zagļa nāvē, un lija ķērca virs viņa galvas. Es sēdēju apstulbis un šausmu pārņemts, un man iekrita prātā acteku valdnieku varas lepnais simbols — plēsīgs putns ar indīgu čūsku nagos. Šeit manā priekšā bija pēdējais no savas dzimtas, un —- lūk! — plēsīgs putns satvēra nagos viņa matus; jā, patiesi, piemērota emblēma Anavakas un tās valdnieku galam.
Izgrūdis lāstu, es pielēcu kājās, pacēlu loku un ar bultu nogalināju liju, kas raustīdamās un ķērkdama nokrita zemē. Pēc tam pavēlēju saviem pavadoņiem noņemt Kvautemoka, Takubas kasika un trešā pakārtā acteku augstmaņa ķermeņus un izrakt zem koka dziļu kapu. Tur, koka skumjajā ēnā, es viņus guldīju un atstāju dusam uz mūžiem. Tā es pēdējo reizi skatīju Kvautemoku, savu brāli, kuru no tālienes nācu glābt un kuru spāņi jau bija sagatavojuši glabāšanai. Tad es griezos uz māju pusi, jo nu Anavakai vairs nebija valdnieka, ko atbrīvot. Bet, iekams uzsākām atpakaļceļu, mums izdevās sagūstīt kādu tlakskalieti, kas runāja spāniski. Grūtā pārgājiena nomocīts, viņš bija aizbēdzis no Kortesa vienības. Šis tlakskalietis bija redzējis Kvautemoka un viņa biedru noslepkavošanu un dzirdējis Anavakas valdnieka pēdējos vārdus.
Acīmredzot kāds neģēlis bija atklājis Kortesam, ka tiek gatavots mēģinājums glābt Kvautemoku, un Kortess pavēlējis viņu pakārt. Liekas, ka Kvautemoks sagaidījis nāvi tāpat kā visas pārējās savas dzīves likstas, lepni un bez bailēm.
Viņa pēdējie vārdi bijuši šādi:
— Es darīju slikti, Malincin, ka neļāvu savai rokai atņemt sev dzīvību, pirms padevos tev. Sirds man teica, ka visi tavi solījumi ir melīgi, un tā mani nav vīlusi. Es sveicu savu nāvi, jo esmu dzīvojis, lai iepazītu kaunu, sakāvi un spīdzināšanu un lai redzētu savu tautu kā teulu vergus, tomēr es saku: dievs tev par to atmaksās!
Pēc tam, valdot dziļam klusumam, viņu noslepkavoja.
Ardievu, Kvautemok, pats drosmīgākais, labākais un cēlākais no visiem indiāņiem, kāds jebkad dzīvojis. Lai viņa mokpilnās un apkaunojošās nāves ēna aptumšo Kortesa slavu tik ilgi, kamēr vien cilvēce minēs viņu abu vārdus!
Vēl divus mēnešus es ceļoju mājup, līdz beidzot neizsakāmi noguruši sasniedzām Priežu Pilsētu, zaudējuši dažādās ceļa klizmās četrdesmit cilvēku. Otomi es atradu spirgtu, veselu un ārkārtīgi pi iecīgu ieraugām sveiku un neskartu to, kuru viņa vairs nebija domājusi sastapt dzīvu. Bet, kad es pastāstīju viņai, kāds bijis viņas brālēna Kvautemoka gals, Otomi dziļi skuma gan par viņu, gan arī par to, ka zudusi acteku pēdējā cerība, un vairākas dienas nebija nomierināma.