Pēc Kvautemoka nāves mēs ar Otomi mierīgi dzīvojām Priežu Pilsētā vēl daudzus gadus. Mūsu zeme bija nabadzīga un kalnaina. Spāņiem mēs ne- pakļāvāmies un nemaksājām nodevas, taču tagad, pēc Kortesa atgriešanās uz Spāniju, viņiem nebija drosmes mums uzbrukt. Iekarotāju varā jau atradās visa Anavaka, izņemot nedaudzas ciltis, kas mita tādās pašās grūti pieejamās vietās, kāda bija mūsējā, un, tā kā mēģinājums otomi tautas atlikumu pakļaut savam jūgam spāņiem nesolīja nekā cita kā vien smagus triecienus, viņi atstāja mūs mierā līdz izdevīgākam brīdim.
Es teicu «otomi tautas atlikums» tālab, ka laika plūdumā daudzas otomi ciltis pašas padevās spāņiem, un beidzot mēs valdījām vairs tikai pār Priežu Pilsētu līdz ar dažu jūdžu plašu apgabalu ap to. Patiesību sakot, tikai mīlestība uz Otomi, cieņa pret viņas seno dzimtu un vārdu, zināma godbijība pret mani kā pret vienu no neuzvaramajiem baltajiem cilvēkiem un mana kara māka saturēja kopā mūsu pavalstniekus.
Varēta jautāt: vai es biju laimīgs šajos gados? Laimei man bija dots daudz, un nez vai kāds bijis apveltīts ar tik skaistu un mīlošu sievu, kas apliecinājusi savu mīlu ar neparastu, varonīgu pašuzupurēšanos. Šī sieviete no brīvas gribas nogūlās man līdzās uz nāves ziedokļa; pārvarot savu sievietīgo dabu, viņa nebaidījās aptraipīt savas rokas ar asinīm, lai mani glābtu; viņas atjautība bija izvadījusi mani neskartu cauri daudzām likstām, bet viņas mīla — mierinājusi mani neskaitāmās bēdās. Patiesi, ja pateicība pieveiktu vīrieša sirdi, manējai uz mūžiem vajadzētu atrasties pie Otomi kājām. Tas tā patiešām bija un zināmā mērā arī ir līdz šai dienai. Bet vai tad pateicība vai pati mīlestība, vai jebkura kaislība, kas valda mūsu dvēseles, var piespiest cilvēku aizmirst dzimtās mājas? Vai es, indiāņu vadonis, kas cīnījos kopā ar bojā gājušo tautu pret neatvairāmo likteni, varēju aizmirst savu jaunību ar visām tās cerībām un bailēm, aizmirst Veivnijas ieleju, ziedu, kas tur mājoja, un, lai arī cik nepatiesi es būtu zvērējis, vai es varēju aizmirst zvērestu, ko reiz biju devis?
Liktenis nebija bijis man labvēlīgs, apstākli izrādījās stiprāki, un man liekas, ka būs maz tādu, kas,
izlasījuši šo stāstu, neatrastu tajā attaisnojumu manai rīcībai. Patiesi, ir ļoti maz tādu cilvēku, kas manā vietā, šaubu, grūtību un briesmu ielenkti, būtu rīkojušies citādi.
Un tomēr atmiņas mēdza sacelties pret mani. Laiku pa laikam es naktis pavadīju nomodā pat līdzās savai sievai, atcerēdamies un nožēlodams, ja vien cilvēks spēj nožēlot to, pār ko viņam nav varas. Es taču biju svešinieks svešā zemē, un, lai arī manas mājas bija šeit un mani bērni man līdzās, ilgas pēc tēva mājām manī bija dzīvas, un es nevarēju atvairīt atmiņas par Liliju, kuru biju zaudējis. Viņas gredzens joprojām zaigoja man pirkstā, un tā man bija vienīgā piemiņa no viņas. Es nezināju, vai Lilija precējusies vai ne, vai viņa dzīva vai mirusi. Ar katru jaunu gadu bezdibenis, kas mūs šķīra, kļuva aizvien dziļāks, bet tomēr domas par Liliju sekoja man kā ēna, to mirdzums lija pār Otomi vētraino mīlu, un es jutu tās pat savu bērnu skūpstos. Visbriesmīgākais bija tas, ka es pats nicināju sevi par šādām nožēlām. Un, ja par to bija vēl kas ļaunāks, tad tās bija bailes, ka Otomi, kas gan nekad ar mani par to nerunāja, varētu lasīt manas domas.
Tāles nespēj izšķirt tos,
Sirdi kas ir tuvi —
tā bija rakstīts Lilijas saderināšanās gredzentiņā, un tā tas bija ar mani. Jā, mēs patiešām bijām šķirti tik tālu viens no otra, ka neviens tilts, ko es spētu iedomāties, nevarētu savienot šos attālumus, un tomēr es nevarēju teikt, ka mēs būtu mitējušies būt tuvi. Varbūt viņas sirds jau bija stājusi pukstēt, bet manējā joprojām tiecās pēc viņas. Pāri kalniem, pāri jūrām, pāri nāves bezdibenim, — ja viņa bija mirusi — es slepus ilgojos pēc mīlas, kuru pats biju nodevis.
Tā ritēja gadi, nesot sev līdz niecīgas pārmaiņas, un es sāku domāt, ka šeit, šai tālajā vietā, dzīvošu līdz savu dienu galam. Bet liktenis bija lēmis citādi.
Ja kāds ir lasījis šo manu jaunības dienu stāstu, tas atcerēsies raibajā notikumu klāstā iestarpināto aprakstu par Izabellas de Sigvensas nāvi. Lasītājs atcerēsies, ka savā pēdējā stundā Izabella svēto tēvu, kas viņas mokām pievienoja varmācību un apvainojumus, nolādēja, novēlot, lai arī viņš mirtu no fanātiķu rokām un vēl briesmīgākā veidā. Ja atmiņa mani neviļ, es jau teicu, ka tas viss arī tā piepildījās, turklāt ļoti dīvainā kārtā.
Kad Kortess bija iekarojis Anavaku, šis pats dedzīgais priesteris kopā ar citiem atbrauca no Spānijas, lai ar spīdzināšanu un zobena pievērstu indiāņus īstenajam dievam. Patiešām, no visiem tiem, kas nodarbojās ar šo miermīlīgo misiju, viņš bija viscentīgākais.
Indiāņu priesteri, izraujot sava upura sirdi un ziedojot to Uicilopočtli vai Kesalkoatlam, pastrādāja daudz ļaundarību, bet viņi nelaimīgo dvēseles vismaz nosūtīja uz Saules Mītni. Kristiešu priesteri ziedokli nomainīja ar īkšķu skrūvēm un sārtiem, bet viņi no zemes valgiem atbrīvotās dvēseles nosūtīja uz elli.
No visiem kristiešu priesteriem vispārdrošākais un viscietsirdīgākais bija kāds tēvs Pedro. Viņš parādījās te šeit, te atkal tur, un viņa ceļu iezīmēja elku pielūdzēju līķi. Galu galā viņš iemantoja palamu «kristiešu velns». Bet reiz viņš savā svētajā dedzībā bija aizgājis par tālu, un viņu saķēra kāda no otomi ģintīm, kas tieši šīs pašas Priežu Pilsētā noliegtās cilvēku upurēšanas paražas dēļ bija no mums gan atkritusi, bet ko spāņi vēl nebija pakļāvuši.
Kādu dienu — tas notika četrpadsmitajā gadā, kopš valdījām Priežu Pilsētā — man nāca ausīs, ka šīs ģints priesteri saņēmuši gūsta kristiešu priesteri un nolēmuši to upurēt Teskatlipokam.
Nedaudz vīru pavadībā es steigšus devos pāri kalniem, gribēdams apmeklēt šīs ģints kasiku un, ja man izdotos, pārliecināt viņu atlaist priesteri. Lai arī kasiks bija lauzis uzticību mums, mēs bijām ar viņu saglabājuši šķietamu draudzību.
Tomēr, lai kā arī steidzos, priesteru atriebība bija aizsteigusies man priekšā. Kad mēs nonācām ciemā, «kristiešu velnu» jau veda uz ziedošanu kāda pretīga elka priekšā, kas, galvaskausu grēdu ieskauts, bija uzsliets staba galā. Tēvs Pedro bija kails līdz jostas vietai, un rokas viņam bija sasietas uz muguras. Sirmajām matu šķipsnām nokarājoties pāri krūtīm, drīzāk draudīgi nekā pazemīgā lūgumā veroties savos pagāniskajos ienaidniekos, plānajām lūpām murminot lūgsnu vārdus, tēvs Pedro gāja uz soda vietu, laiku pa laikam nikni pakratīdams galvu, lai atgaiņātu kukaiņus, kas riņķoja tam apkārt.
Izbrīnījies es raudzījos viņā. Ieskatījies vērīgāk, es viņu pazinu. Pēkšņi man atmiņā atausa drūmā velve Seviljā, piemīlīgā jaunā sieviete nāves kreklā un kalsnējais melni tērptais priesteris, kas sit viņai pa lūpām ar ziloņkaula krucifiksu un lamā viņu par dieva zaimotāju un ķeceri. Šis pats priesteris tagad bija manā priekšā! Izabella de Sigvensa bija lūgusi, lai priesteri piemeklētu viņas liktenis, un tagad tas bija piepildījies. Atceroties visu bijušo, es vairs nedomāju novērst notiekošo, pat ja tas būtu bijip manā varā. Es stāvēju malā un, kad upuris gāja garām, uzrunāju viņu spāniski:
— Atceries, svēto tēv, to, ko tu varbūt jau esi aizmirsis! Atceries tagad, ko pirms nāves lūdza Izabella de Sigvensa, kuru tu pirms daudziem gadiem notiesāji Seviljā!
Priesteris izdzirda manus vārdus, zem iedeguma nobālēja, sagrīļojās, un man likās, ka viņš tūdaļ saļims. Viņš blenza manī šausmu pilnām acīm, bet redzēja, kā viņam likās, parastu ainu —» indiāņu vadoni, kas līksmo par viena sava apspiedēja nāvi.
— Kas tu esi par sātanu, — viņš aizsmacis noelsās, — ko elle sūtījusi, lai mani mocītu manā pēdējā brīdi?
— Atceries, ko pirms nāves lūdza Izabella de Sigvensa, kurai tu siti un kuru tu nolādēji, — es izsmējīgi atbildēju. — Atceries tikai to, tagad un uz visiem laikiem, un necenties uzzināt, kas es esmu!
Kādu acumirkli ziedoklim lemtais stāvēja, sastindzis un nepievērsdams uzmanību savu mocītāju grūdieniem, bet pēc tam viņa drosme atgriezās un viņš iekliedzās skaļā balsī:
— Atkāpies no manis, sātan! Vai man no tevis jābaidās? Es labi atminos šo bojā gājušo grēcinieci, — lai dievs mielo viņas dvēseli! — viņas lāsts ir nācis pār mani, bet es līksmoju par to, jo viņpus ziedoklim es skatu debesu vārtus. Atkāpies, sātan, es nebaidos tevis!
Tā kliedzot, tēvs Pedro streipuļoja uz priekšu, saukdams:
— Kungs, tavās rokās es nododu savu garu!
Lai dus mierā ari viņa dvēsele! Viņš bija cietsirdīgs, bet vismaz nebija gļēvulis un nevairījās no mocībām, kuras pats bija lēmis daudziem citiem.
Lai gan tas bija nenozīmīgs gadījums, tomēr tam bija nopietnas sekas. Ja es toreiz būtu izglābis tēvu Pedro no otomi priesteru rokām, tad droši vien šobrīd nerakstītu savu stāstu te, Veivnijas ielejā. Nezinu, vai es būtu varējis viņu glābt, bet zinu, ka nemēģināju to darīt un ka tēva Pedro nāves dēļ man bija jāpiedzīvo lielas bēdas. Vai man bija taisnība vai nebija — kam gan to lemt? Tiem, kas spriež tiesu par manu stāstu, var likties, ka šoreiz, tāpat kā citos gadījumos, es nerīkojos pareizi. Bet, ja viņi būtu redzējuši, kā Izabellu de Sigvensu dzīvu iemūrēja kapā, viņi noteikti uzskatītu, ka man bijusi taisnība. Tomēr — uz labu vai uz ļaunu — viss notika tā, kā esmu aprakstījis.
Un notika arī tā, ka no Spānijas atsūtītais jaunais vicekaralis saniknojās par mūka noslepkavošanu, kurā bija vainojama nepakļāvīgā pagānu tauta — otomi, un nolēma atriebt vainīgajai ciltij.
Drīz vien pienāca ziņas, ka tiek pulcēts liels tlakskaliešu un citu indiāņu cilšu karaspēks, lai iznīcinātu mūs līdz pēdējam, un ka kopā ar viņiem nākot vairāk nekā simt spāņu karavīru. Gājienu nevadīja neviens cits kā kapteinis Bernals Diass, tas pats karavīrs, kuru es «bēdu nakts» asinspirti biju pasaudzējis un kura zobens joprojām karājās man pie sāniem.
Tagad mums vajadzēja sagatavoties aizsardzībai, jo mūsu vienīgā cerība bija drosme. Reiz spāņi kopā ar tūkstošiem savu sabiedroto jau bija mums uzbrukuši, bet no viņiem tikai nedaudzi atgriezās dzīvi Kortesa nometnē. To, kas izdarīts vienreiz, var atkārtot, — teica Otomi savas nepakļāvīgās sirds lepnumā. Bet četrpadsmit gados diemžēl daudz kas bija mainījies.
Pirms četrpadsmit gadiem mēs pārvaldījām plašu, kalnainu apgabalu. Mežonīgās ciltis pēc mūsu aicinājuma sūtīja mums simtiem karavīru. Tagad šīs ciltis bija izrāvušās no mūsu kundzības, ko atzina vairs tikai Priežu Pilsētas iedzīvotāji un vēl dažu tuvējo ciematu ļaudis. Kad spāņi mums uzbruka pirmoreiz, es varēju savākt desmit tūkstoš karavīru, ko virzīt tiem pretī. Tagad ar lielām grūtībām varēju sadabūt ne vairāk kā divus trīs tūkstošus, un* tuvojoties briesmu brīdim, no tiem vēl daļa aizmuka.
Tomēr man bija drosmīgi jāraugās nelaimei acīs un jādara viss iespējamais ar tiem spēkiem, kādi atradās manā rīcībā, lai gan sirds dziļumos es baidījos par iznākumu. Tomēr Otomi es par savām bažām neko neteicu, un viņa savukārt, ja arī baidījās, slēpa satraukumu dvēseles dziļumos. Manuprāt, Otomi ticība man bija tik spēcīga, ka viņa uzskatīja manu gudrību vien par pilnīgi pietiekamu, lai pieveiktu visas spāņu armijas.
Beidzot ienaidnieks tuvojās, un es izplānoju kauju tāpat kā pirms četrpadsmit gadiem. Ar nelielu daļu sava karaspēka devos pretī tam pa aizu, kas bija vienīgais ceļš, pa kuru naidnieks varēja tuvoties. Divās līdzīgās daļās sadalītos atlikušos spēkus izvietoju abās pusēs uz klintīm, kas pārkārās pāri ceļam, un pavēlēju nomētāt spāņus no augšas ar akmeņiem, tiklīdz es došu signālu, bēgot viņu priekšā pa aizu.
Bez tam es veicu arī citus pasākumus. Paredzot, ka par spīti maniem pūliņiem mūs varētu atspiest līdz pilsētai, es liku nostiprināt tās vārtus un sienas un atstāju tur apsardzi. Teokalli augstajā virsotnē, kur tagad, kad vairs nenotika upurēšana, glabājām savus kara materiālus, kā pēdējā patvērumā tika nogādāti ūdens un pārtikas krājumi. Tās sānus mēs nostiprinājām ar sienām, kas no vienas vietas bija piedzītas ar obsidiāna šķembām, un ar citām ierīcēm, līdz likās neiespējami, ka kāds spētu tās pārvarēt, kamēr vien būs palikuši kaut vai pāris desmit dzīvu aizstāvju.
Kādu< nakti pašā vasaras sākumā es atvadījos no Otomi un, paņēmis līdz savu dēlu, kas jau bija sasniedzis to vecumu, kad saskaņā ar indiāņu paražām jaunietim jāizbauda visas kaujas briesmas, izvietoju vienības bezdibeņa malās, bet pats ar dažiem simtiem atlikušo karavīru devos pa aizu uz priekšu.
No saviem izlūkiem es zināju, ka spāņi, kuri bija apmetušies aizas viņā galā, mēģinās iziet tai cauri stundu pirms rītausmas, cerēdami mūs pārsteigt miegā. Un patiesi — nākošajā rītā, iekams pirmie ausmas stari bija sārtojuši vulkāna Ksakas augstos sniegus, tāls klusinātu balsu troksnis, atbalsodamies nakts klusumā, vēstīja, ka ienaidnieks uzsācis savu gājienu. Es bez grūtībām virzījos pa aizu tam pretī; man un maniem vīriem šeit bija zināms katrs akmens. Toties ar spāņiem bija citādi — daudzi no viņiem bija jāšus, un bez tam viņi vilka sev līdz divus lielgabalus. Laiku pa laikam smagie lielgabali iestrēdza uz akmeņainā ceļa, jo vergi, kas tos vilka, tumsā nespēja saskatīt, kur riteņi varētu izbraukt.
Tad karaspēka pavēlnieks, negribēdams uzsākt kauju sev tik nelabvēlīgos apstākļos, pavēlēja apstāties un gaidīt rītausmu.
Beidzot atausa diena un blāva gaisma ielauzās dziļajā aizā, atklājot spožās bruņās tērpto spāņu izstiepto ierindu un vēl krāšņākos sabiedroto iezemiešu tūkstošus, kas greznojās savās izkrāsotajās bruņucepurēs un spilgtajos spalvu apmetņos.
Arī ienaidnieks redzēja mūs, un, izsmejot mūsu trūcīgo ietērpu, tā kolona līdzīgi milzīgai čūskai klints plaisā sāka locīties uz priekšu. Kad starp mums nebija palicis vairāk par simt soļiem, spāņu jātnieki, piesaucot svēto Pēteri, nolaistiem pīķiem metās uzbrukumā
Mēs sagaidījām ienaidnieku ar bultu lietu, kas apstādināja to vienīgi uz brīdi. Drīz spāņi bija mums klāt un ar savu pīķu smailēm atspieda mūs atpakaļ, nogalinot ne mazumu manu karavīru, jo indiāņu ieroči maz ko varēja kaitēt bruņās kaltajiem zirgiem un jātniekiem. Tāpēc mums bija jābēg, bet tieši bēgšana jau ietilpa manā plānā, jo es cerēju ievilināt ienaidniekus līdz tai vietai aizā, kur ceļš bija šaurs un klintis stāvas, un kur tos varētu no augšas nomētāt ar akmeņiem.
Viss gāja labi. Mēs bēgām. Uzvaras jausmās spāņi drāzās mums pakaļ tieši lamatās. Lūk, jau klinšu bluķis gāzās no augšas, nogalināja vienu zirgu un atlēkdams ievainoja un satrauca aizmugurē esošos. Pirmajam bluķim sekoja otrais, trešais, un es jau nopriecājas,—man likās, ka briesmas ir garām un arī šoreiz mana stratēģija būs veiksmīga.
Bet pēkšņi augšā bija dzirdams troksnis, kas nepavisam neatgādināja krītošu klinšu bluķu dārdoņu. Tas bija kaujas troksnis, kas arvien pieauga, pārvērzdamies nepārtrauktā rēkoņā. Pēc tam no augšas kaut kas kūleņoja lejup. Es ieraudzīju, ka tas nebija vis akmens, bet cilvēks — viens no maniem vīriem. Bet viņš bija tikai pirmais piliens pēc tam sekojošā gāzmā.
Viss uzreiz kļuva skaidrs: ienaidnieks bija gudrāks par mani. Pieredzējušie spāņi nebija divreiz apmānāmi ar vienu un to pašu kara viltību. Viņi virzījās ar lielgabaliem pa aizu, jo citādi nebija iespējams tos izvilkt, bet vispirms bija likuši lielām karaspēka vienībām naktī pa viņiem parādītām slepenām takām uzkāpt kalnā, lai tur virsotnē izrēķinātos ar indiāņiem, kas, gāzdami tiem virsū klinšu bluķus, gribēja kavēt viņu gājienu.
Patiesi, ienaidnieks tika ar tiem galā pavisam viegli, jo, guļot bezdibeņa malā starp agavēm un citiem tur augošajiem dzeloņainajiem krūmājiem, karavīri sekoja ienaidnieka kustībai aizā, pat nenojauzdami, ka tas var būt viņiem līdzās. Viņus pārsteidza pēkšņi. Daudzi tik tikko paspēja paķert ieročus, kurus bija nolikuši sāņus, lai būtu ērtāk novelt lejā smagos klinšu bluķus, kad- skaitā daudz pārākais ienaidnieks, mežonīgi kliedzot, drāzās tiem virsū. Kauja bija īsa un izšķirīga.
Es sapratu to visu pārāk vēlu un nolādēju savu muļķību, ka nebiju nodrošinājies pret šādu iespēju. Patiesību sakot, man pat sapnī neienāca prātā, ka spāņi spēs atrast slepenās tekas, pa kurām varēja uzkāpt kalnā no otras puses. Es biju aizmirsis, ka nodevībai iespējams daudz kas.