Kauja bija jau zaudēta. Tūkstoš pēdu virs mūsu galvām pieauga uzvaras kliedzieni. Kauja bija zaudēta, tomēr man vajadzēja turpināt cīņu.
Cik ātri vien spēdams, es aizvedu savus atlikušos karavīrus līdz zināmajam aizas līkumam, kur saujiņa izmisušu cilvēku varēja uz laiku aizturēt veselu karaspēku. Seit es uzaicināju dažus palikt kopā ar mani, un uz aicinājumu atsaucās daudzi. No tiem es izvēlējos piecdesmit vai vairāk cilvēku, bet pārējiem pavēlēju skriet, ko kājas nesa, uz Priežu Pilsētu un brīdināt tur atstāto apsardzi, ka briesmu brīdis ir klāt. Es pa to laiku gribēju noturēt ceļu, lai dotu laiku noslēgt vārtus un aizstāvjiem uzkāpt mūros. Manas bojā ejas gadījumā es lūdzu savu sievu Otomi aizstāvēt pilsētu, cik vien tas būtu viņas spēkos, kamēr viņa, ja tas būtu iespējams, panāktu no spāņiem solījumu taupīt viņu, viņas bērnu un tautu.
Kopā ar karavīriem es aizsūtīju atpakaļ savu dēlu, lai gan viņš ļoti gribēja palikt kopā ar mani. Redzot, ka šeit mūs gaida neizbēgama nāve, es atteicos izpildīt viņa lūgumu.
Beidzot visi bija aizgājuši. Baidoties no slazdiem, spāņi nāca uz priekšu lēni un uzmanīgi. Aizas līkumā ieraudzījuši nožēlojamu saujiņu vīru, kas bija pulcējušies tos sagaidīt, viņi apstājās, būdami pārliecināti, ka esam tiem izlikuši lamatas. Viņiem likās neiedomājami, ka šāda niecīga vienība uzdrošināsies uzsākt cīņu ar viņu armiju.
Šai vietā aiza sašaurinājās tā, ka vienlaikus pret mums varēja virzīties tikai daži cilvēki. Arī uzstādīt lielgabalus šeit nebija iespējams, un pat musketes gandrīz nekādi nevarēja spāņiem palīdzēt. Bez tam nelīdzenais ceļš piespieda viņus nokāpt no zirgiem. Ja viņi vispār gribēja uzbrukt, tad šeit tas bija izdarāms tikai kājnieku ierindā.
Galu galā spāņi tā arī darīja. Abās pusēs bija daudz kritušo, bet pats es paliku neskarts, un beidzot viņi mūs atspieda. Soli pa solim ienaidnieks ar savu garo pīķu smailēm spieda mūs atpakaļ, pareizāk sakot, tos no mums, kas vēl bija dzīvi, līdz iedzina mūs pašā aizas galā, kas atrodas kādus piecus fēr- longus no tās vietas, kur kādreiz slējās Priežu Pilsētas mūris.
Turpināt kauju nebija nekādas jēgas. Mums bija jāizvēlas starp bojā eju un bēgšanu, un, kā to viegli uzminēt, ne jau nu mūsu pašu, bet savu bērnu un sievu dēļ mēs izvēlējāmies pēdējo.
Kā brieži mēs bēgām pāri līdzenumam, bet spāņi un viņu sabiedrotie kā medību suņi dzinās mums pakaļ. Par laimi, ceļš bija akmeņains un spāņu zirgi nevarēja aulekšot pilnā sparā, tāpēc ari kādi divdesmit mūsējo netraucēti sasniedza pilsētas vārtus. No visas manas armijas pēc kaujas atgriezās ne vairāk kā piecsimt karavīru, un gandrīz tikpat daudz karavīru bija atstāts pašā pilsētā.
Smagie vārti aizkrita, un, tikko mēs paspējām tos nostiprināt ar resniem ozola baļķiem, kad pie tiem jau piejāja spāņu priekšpulki. Rokā man joprojām bija loks, un bultu makā man bija palikusi viena vienīga bulta. Es pieliku bultu pie stiegras un, savilcis to, cik vien spēju, raidīju bultu vārtu siju starpā uz jaunu švītīga izskata spānieti, kas jāja visiem pa priekšu. Bulta trāpīja viņu tieši kaklā starp bruņucepuri un bruņām. Plaši ieplētis rokas, viņš atkrita uz sava zirga krustiem un palika nekustīgi guļam.
Tad viņi atkāpās, bet tūlīt viens no tiem atkal piejāja pie vārtiem, turēdams rokā pamiera karogu. Tas bija bruņnieciska izskata vīrs spožās bruņās, un, viņu vērojot, man šķita, ka kaut kas viņa stājā un nevērīgajā elegancē, ar kādu tas sēdēja zirgā, bija pazīstams. Apstājies vārtu priekšā, spānietis pacēla sejsegu un sāka runāt.
Es viņu pazinu uzreiz! Manā priekšā bija mans senais ienaidnieks de Garsija, par kuru veselus divpadsmit gadus es nebiju nekā ne dzirdējis, nedz arī viņu redzējis. Laika zobs bija skāris viņu, un te nebija ko brīnīties, jo tagad viņam vajadzēja būt visiem sešdesmit, ja ne vairāk. Smailajā kastaņbrūnajā bārdiņā vīdēja daudz sirmu pavedienu, vaigi bija iekrituši, bet lūpas no attāluma atgādināja divus sarkanus pavedienus; vienīgi acis bija palikušas tikpat spožas un caururbjošas, un arī mute bija saviebta tajā pašā aukstajā smīnā. Bez šaubām, tas bija de Garsija, kas parādījās ari šoreiz kā visos manas dzīves kritiskajos brīžos, lai pārvērstu manu šķietamo veiksmi bēdīgā galā. Skatoties uz viņu, es jutu, ka tuvojas mūsu pēdējā un sīvākā cīņa. Paies nedaudz dienu, un tad vai nu viens no mums, vai arī mēs abi uz mūžiem nāves klusumā apglabāsim gadiem krāto naidu. Un tāpat kā agrāk arī šoreiz liktenis bija pret mani. Tikai pirms dažām minūtēm, likdams bultu pie stiegras, es kādus acumirkļus svārstījos, nezinādams, uz kuru tēmēt, — uz jaunekli, kas tagad gulēja miris, vai uz bruņinieku, kas jāja tūdaļ aiz viņa? Un, lūk, es biju nogalinājis
cilvēku, ar kuru man nebija nekādu strīdu, un atstājis savu ienaidnieku neskartu!
— Ei jūs! — iekliedzās de Garsija spāniski. — Kapteiņa Ber- nala Diasa, mūsu karavadoņa vārdā es gribu runāt ar otomi dumpinieku vadoni!
Uzkāpis uz mūra pa kāpnēm, kas bija turpat pie rokas, es atbildēju:
— Runā! Es esmu tas, ko tu meklē!
— Tu nerunā slikti spāniski, draugs, — piezīmēja de Garsija, satrūkdamies un no saraukto uzaču apakšas cieši vērdamies manī. — Saki, kur tu iemācījies šo valodu? Kāds ir tavs vārds un izcelšanās?
■—• Man to iemācīja kāda donna Luisa, kuru tu pazini jaunībā, Huan de Garsija. Bet mans vārds ir Tomass Vingfīlds.
De Garsija sagrīļojās seglos. Briesmīgs lāsts atraisījās no viņa lūpām.
•— Dievmāt! — viņš iesaucās. — Pirms gadiem man stāstīja, ka tu esot atradis patvērumu pie kādas mežoņu cilts, bet es biju tālu projām no šejienes, Spānijā, un, kad atgriezos, tad nodomāju, ka tu jau būsi atstiepis kājas, Tomas Vingfīld. Bet man patiesi vedas! Tas, ka tu, atkritēj, tik bieži esi pratis izbēgt no manis, bija viens no lielākajiem sarūgtinājumiem manā dzīvē. Toties nu tu vari būt pārliecināts, — šoreiz tev neizbēgt!
•— Es zinu, Huan de Garsija, šoreiz vienam no mums nebūs lemts aiziet, — es atcirtu. — Klāt ir spēles pēdējais gājiens, bet nelielies vis, jo dievs vien zina, kam tiks uzvara. Tev ilgi ir veicies, bet var pienākt diena, kad tava veiksme beigsies reizē ar tavu elpas vilcienu. Runā, kas tev sakāms, Huan de Garsija!
Kādu mirkli de Garsija vilcinājās, plūkādams savu smailo bārdiņu, un, viņu vērojot, man likās, ka saskatīju pusaizmirstu šausmu ēnu iezogamies viņa acīs. Bet, ja arī tas tā bija, šī ēna drīz vien izzuda, jo, pacēlis galvu, viņš ierunājās droši un skaidri:
■— Tomas Vingfīld, tāda ir ziņa, ko man uzdots pavēstīt tev un taviem vēl nenogalinātajiem otomi suņiem: kapteinis Bernals Diass viņa ekselences vicekaraļa vārdā piedāvā jums padošanās noteikumus.
— Kādi tad ir viņa noteikumi? — es jautāju.
— Pietiekami augstsirdīgi tādiem nešķīstiem dumpiniekiem un pagāniem, — viņš ņirdzīgi atbildēja. — Atdodiet bez jebkādiem' noteikumiem savu pilsētu, un vicekaralis savā žēlsirdībā pieņems jusu padošanos. Tomēr, lai jūs vēlāk nerunātu, ka neesam turējuši' savu vardu, tad ziniet jau laikus, ka jums būs jāatbild par jūsu daudzajiem noziegumiem. Jums tiks uzlikts šāds sods. Visi tie,
kas tieši vai netieši piedalījušies svētā tēva Pedro velnišķīgajā noslepkavošanā, tiks sadedzināti sārtā, bet tiem, kuri skatījušies, kā viņu nogalina, tiks izdurtas acis. Par brīdinājumu citiem pec tiesnešu izvēles visu acu priekšā tiks pakārti daži no otomi vadoņiem, un viņu vidū būsi arī tu, brālēn Vingfīld, un it īpaši sieviete vārdā Otomi, nelaiķa valdnieka Montesumas meita. Priežu Pilsētas iedzīvotājiem jānodod bez izņēmuma visas savas bagātības vice- karaļa kasē, bet viņus pašus — vīriešus, sievietes un bērnus — aizvedīs no pilsētas un izvietos saskaņā ar vicekaraļa gribu pa spāņu ienācēju muižām, lai viņi iemācītos derīgo zemkopja un kalnrača amatu. Tādi ir padošanās noteikumi, un man pavēlēts pateikt, ka jums tiek dota viena stunda, lai izlemtu — pieņemt tos vai noraidīt.
— Un ja mēs tos noraidām?
— Tam gadījumam kapteinis Bernals Diass saņēmis pavēli izlaupīt un nopostīt pilsētu, atdodot to uz divpadsmit stundām tlakskaliešiem un citiem saviem uzticamajiem indiāņu sabiedrotajiem, bet pēc tam savākt visus, kas būs palikuši dzīvi, aizvest uz Mehiko pilsētu un tur pārdot verdzībā.
— Labi, — es atteicu, — jūs saņemsiet atbildi pēc stundas.
Nostādījis pie vārtiem sardzi, es steidzos uz pili, pavēlējis ziņnešiem nekavējoties sapulcināt dzīvi palikušos Priežu Pilsētas padomes locekļus. Pie pils durvīm es sastapu Otomi, kas sirsnīgi mani apsveica, jo, uzzinājusi par mūsu nelaimi, viņa jau nebija cerējusi mani vēlreiz ieraudzīt.
— Nāc man līdz uz padomi! — es sacīju. — Man ir svarīgs ziņojums.
Mēs iegājām zālē, kur jau pulcējās padomes locekļi. Tiklīdz lielākā daļa bija ieradušies — viņi bija vairs tikai astoņi, — es bez jebkādiem paskaidro jumiem atkārtoju viņiem de Garsijas vārdus. Pēc tam runāja Otomi, jo kā pirmajai pēc dižciltīguma viņai\bija tiesības to darīt.
Man jau divas reizes bija nācies dzirdēt, kā viņa uzrunāja savu tautu, aicinot to uz cīņu pret spāņiem. Pirmā reize, kā jūs varbūt atceraties, bija todien, kad mēs ieradāmies kā Kvitlavaka, viņas tēva Montesumas pēcteča, sūtņi, lai lūgtu kalniešu palīdzību pret Kortesu un teuliem. Otro reizi tas bija pirms kādiem četrpadsmit gadiem, kad atgriezāmies Priežu Pilsētā kā bēgļi pēc Tenočtitlanas krišanas un tauta, turpat vai divdesmit tūkstoš savu karavīru bojā ejas satracināta, gribēja mūs kā savas miermīlības ķīlu nodot spāņu rokās. Un abas reizes Otomi bija uzvarējusi ar savu daiļrunību, savu slaveno vārdu un karalisko stāju.
Nule apstākļi bija pavisam citādi, un, pat ja Otomi atkal ķertos pie šīm mākslām, tās mums šai bezizejas stāvoklī nekā nedotu.
Šodien viņas dižais vārds bija tikai ēna, viena no gaistošajām ēnām, ko met valsts, kuras slava zudusi uz mūžiem. Tagad viņa jau vairs nepieminēja bojā ejai lemtās tautas lepnumu un diženās tradīcijas. Viņa vairs nebija jauna, un kādreizējais sievišķīgais krāšņums bija viņu atstājis. Taču, kad viņa ar mūsu dēlu pie sāniem piecēlās, lai uzrunātu šos septiņus padomniekus, kas, baiļu un bezcerīgā likteņa nomākti, klusēdami un paslēpuši seju rokās, noliecās viņas priekšā, es nodomāju, ka nekad vēl Otomi nebija bijusi tik skaista un nekad vēl viņas vārdi, lai cik vienkārši, nebija izteikuši tik daudz.
— Mani draugi! — viņa sacīja, — jūs zināt, kāda nelaime mūs piemeklējusi — mans vīrs jums jau pastāstīja par teulu prasībām. Mums nav vairs uz ko cerēt. Pilsētas, mūsu senču mītnes, aizsargāšanai palicis ne vairāk kā tūkstoš cilvēku, un mēs esam vienīgā no visām Anavakas tautām, kas vēl uzdrošinās ar ieročiem rokās stāties pretī baltajiem cilvēkiem. Pirms daudziem gadiem es jums teicu: izvēlieties starp godpilnu nāvi un kaunpilnu dzīvi! Šodien es atkal saku jums: izvēlieties! Man un maniem tuviniekiem izvēles nav, jo mūs, lai ko arī jūs izlemtu, gaida tikai nāve. Bet ar jums ir citādi. Vai jūs gribat mirt cīnoties, vai arī jūs un jūsu bērni gribat nodzīvot savas atlikušās dienas verdzībā? Izvēlieties!
Kādu brīdi septiņi vecākie apspriedās savā starpā, pēc tam viņu runasvīrs atbildēja:
— Otomi un tu, teul, mēs esam klausījuši jūsu padomiem daudz gadu, bet tie nav nesuši mums laimi. Mēs nevainojam jūs, jo paši Anavakas dievi novērsušies no mums, tāpat kā mēs esam novērsušies no viņiem, bet tikai dievi var pasargāt cilvēkus no viņu ļaunā likteņa. Lai kādas likstas mums bija jāpārcieš, jūs dalījāties ar mums, un tā tas ir ari tagad, kad viss ir galā. Otomi tautas pēdējā stundā mēs neatkāpsimies no dotā vārda. Mēs esam izvēlējušies: ar jums mēs dzīvojām brīvībā, ar jums joprojām brīvi nomirsim. Jo, tāpat kā jūs, mēs uzskatām, ka labāk mums visiem iet bojā kā brīviem ļaudīm nekā vilkt savas dienas teulu jūgā.
— Labi! — sacīja Otomi. — Mums atliek vienīgi mirt cildenā nāvē, lai par to vēlāk skandinātu dziesmas. Mans laulātais draugs, tu dzirdēji padomes atbildi? Nes šo ziņu arī spāņiem.
Kad es atgriezos uz pilsētas mūra ar baltu karogu rokās, sarunām ar mani no spāņu nometnes tuvojās viņu sūtnis, nevis de Garsija, bet kāds cits. Dažos vārdos es paziņoju viņam, ka dzīvi palikušie otomi mirs zem savas pilsētas drupām tāpat, kā reiz gāja bojā Tenočtitlanas iedzīvotāji. Kamēr vien būs palicis kaut viens šķēps, ko mest, un viena roka, kas spēs to mest, viņi nepadosies spāņu žēlsirdībai.
Sūtnis atgriezās spāņu nometnē, un nepagāja ne stunda, kad sākās uzbrukums. Pieveduši savus lielgabalus, spāņi nostādT ja tos mazliet tālāk par simt soliem no vārtiem, — tādā attālumā mūsu metamie šķēpi un bultas nevarēja viņiem nodarīt gandrīz nekādu Jaunumu — un sāka netraucēti apšaudīt vārtus ar dzelzs lodēm. Bet arī mēs nesēdējām, rokas klēpī salikuši. Redzēdami, ka koka vārti drīz sagrūs, mēs nojaucām tuvējās mājas un piepildījām visu vārtu eju ar akmeņiem un gružiem. Aiz šādi uzbērta vaļņa es pavēlēju izrakt dziju grāvi, kuram pāri nevarēja tikt ne zirgi, ne lielgabali, ja vien to atkal nepiebēra. Šķērsām visai galvenajai ielai, kas veda uz lielo teokalli laukumu, mēs ierīkojām citas barikādes, ko no priekšpuses un aizmugures aizsargāja grāvji, bet gadījumam, ja spāņi mēģinātu apiet mūs no sāniem pa šaurajām līkumotajām ieliņām, es nocietināju arī visas četras izejas uz lielo laukumu jeb tirgus laukumu. Līdz pašam vakaram spāņi apšaudīja sagrauto vārtu paliekas un aiz tiem izveidoto uzbērumu, nenodarot mums nekādus lielus zaudējumus: ar lielgabalu un musketu lodēm tika nogalināti ne vairāk kā divdesmit cilvēki. Bet uzbrukt todien viņi nemēģināja.
Beidzot uznāca tumsa, spāņu uguns mitējās, bet mūsu pūliņi turpinājās. Lielākajai daļai vīriešu bija jāapsargā vārti un ienaidniekam vieglāk pieejamās vietas uz pilsētas mūra, bet nocietinājumus tagad cēla galvenokārt sievietes pēc maniem un manu karavadoņu norādījumiem. Arī pati Otomi piedalījās smagajā darbā. Viņas piemēram sekoja pārējās dižciltīgās sievietes un vienkāršās iedzīvotājas, bet viņu nebija mazums, jo otomi ciltī sieviešu bija vairāk nekā vīriešu. Bez tam daudzas sievietes šo pašu dienu bija kļuvušas par atraitnēm. Dīvaini bija redzēt, ka no sveķainās priedes darinātu lāpu gaismā — priede bija devusi arī pilsētai vārdu — viņas cauru nakti rindām steidzās šurp un turp, gandrīz vai ļimdamas zem smago akmeņu un ar zemi pildīto grozu svara, vai arī raka ar koka lāpstām cieto zemi un nojauca mājas. Ne par ko nesūdzēdamās, viņas strādāja drūmi un izmisīgi, no viņu krūtīm neizlauzās neviens vaids, pār viņu vaigiem nenoritēja neviena asara, pat tām ne, kuru vīri un dēli no rīta bija tikuši nogrūsti bezdibenī. Viņas zināja, ka pretošanās ir velta un bojā eja ir tuvu, bet nepacēlās neviena balss, kas aicinātu padoties spāņiem. Ja arī kāda vispār par to runāja, tad tikai tāpēc, lai atkārtotu Otomi vārdus, ka labāk mirt brīvām nekā dzīvot verdzībā, bet vairums neteica nekā. Vecas un jaunas, mātes un sievas, jaunavas un atraitnes strādāja klusējot, un līdzās viņām strādāja bērni.
Raugoties viņās, man ienāca prātā, ka visas šīs pacietīgās, klusējošās sievietes iedvesmo kāds kopīgs briesmīgs lēmums, kas viņām visām bija zināms, bet par kuru neviena nevēlējās runāt.
— Nez vai jūs arī savu saimnieku teulu labā strādāsiet tikpat cītīgi? — rūgti iesmiedamies, uzsauca kāds no karavīriem, kad viņam garām vilkās zem akmeņu nastām salīkušo sieviešu rinda.
— Muļķi, vai tad mirušie strādā? — atbildēja viņu vadone, jauna, skaista sieviete no dižciltīgas dzimtas.
— Mirušie ne,. —- piekrita šis nelaimīgais jokdaris, — bet tev līdzīgas skaistules teuli nenogalina. Tu nodzīvosi verdzībā ilgus gadus. Saki, kā tu no tā izvairīsies?
— Muļķi! — atkārtoja sieviete. — Vai uguns izdziest tikai tāpēc, ka lukturī pietrūkst eļļas, un vai cilvēkam jāmirst tikai aiz vecuma? Mēs izbēgsim no viņiem, lūk, tā! — un, nometusi zemē lāpu, ko bija turējusi rokā, viņa samina to ar sandali un aizgāja ar savu nastu tālāk.
Tagad es biju pārliecināts, ka sievietes pieņēmušas kādu lēmumu, bet man pat prātā neienāca, cik tas bija izmisīgs, un Otomi man nekā par šo sieviešu noslēpumu nestāstīja.
— Otomi, — es viņai teicu, kad mēs tonakt nejauši satikāmies, — man ir ļaunas ziņas.
— Ja tu tā runā pat šai stundā, mans vīrs, tām patiesi ir jābūt briesmīgām.
— Mūsu ienaidnieku vidū atrodas de Garsija.
— Es to zināju, dārgais!
— Kā tu to zināji?
— Pēc naida, kas kvēlo tavās acīs, — Otomi atbildēja.
— Liekas, ka viņa uzvaras stunda ir tuvu, — es sacīju.
— Ne viņa, bet tavas uzvaras stunda, mīļotais. Tu pieveiksi viņu, bet uzvara tev maksās dārgi. Nejautā man, kāpēc un kā es to zinu, es jūtu to ar sirdi. Paskaties, «Karaliene» jau liek galvā savu kroni, — viņa norādīja uz vulkāna Ksakas sniegoto virsotni, kas sārtojās rītausmas staros. — Tev jādodas pie vārtiem. Spāņi drīz sāks rosīties.
Kamēr Otomi runāja, es izdzirdu aiz pilsētas mūriem taures skaņas.
Steidzoties uz vārtiem, es redzēju, ka spāņu karaspēks kārtojās uzbrukumam. Tomēr spāņi neuzbruka vis tūlīt, bet nogaidīja, līdz saule bija gabalā.
Vispirms spāņi atklāja negantu uguni pa mūsu nocietinājumiem, sadragājot vārtu paliekas un notraucot aiz vārtiem izveidotā zemes uzbēruma virsotni. Pēkšņi apšaude tika pārtraukta un atkal atskanēja taure. Tagad ienaidnieks uzbruka kolonā ar kādu tūkstoti vai vairāk tlakskaliešu priekšgalā, un tiem sekoja spāņu spēki. Nepagāja ne divas minūtes, kad es, ar kādiem trīssimt otomi karavīriem gaidīdams tos, ieraudzīju tlakskaliešu galvas parādāmies virs uzbēruma, un kauja sākās.
Mēs trīs reizes atsviedām ienaidnieku ar šķēpiem un bultām, bet ceturtajā uzbrukumā cilvēku vilnis pārmetās pāri uzbērumam un ieplūda sausajā grāvī aiz tā.
Tā kā mums nebija cerību satriekt tādu daudzumu karavīru atklātā ielā, bijām spiesti atkāpties līdz nākošajam valnim. Izveidojis eju zirgiem un artilērijai, ienaidnieks sekoja mums uz turieni. Te kauja atjaunojās. Šis nocietinājums bija spēcīgs, un mēs to noturējām gandrīz divas stundas ar lieliem zaudējumiem abās pusēs. Atkal mēs atkāpāmies, un atkal mums uzbruka, un tā cīņa turpinājās visu garo dienu. Ar katru stundu mūsu rindas kļuva retākas un mūsu rokas nespēcīgākas, bet mēs turpinājām izmisīgi cīnīties. Pie pēdējiem diviem nocietinājumiem plecu pie pleca ar saviem vīriem un brāļiem cīnījās simtiem otomi sieviešu.
Spāņi sagrāba pēdējo uzbērumu tikai līdz ar saules rietu, un tuvojošās tumsas aizsegā mēs, kas vēl bijām palikuši dzīvi, skrējām uz patvēruma vietu, kuru bijām iekārtojuši teokalli virsotnē. Šai naktī kauju vairs nebija.