Šeit, teokalli pagalmā, degošo māju atblāzmā, — spāņi uzbrūkot dedzināja pilsētu, — mēs pārskatījām savus spēkus un atklājām, ka mums bija palikuši ne vairāk kā četrsimt kaujas spējīgu vīriešu, bez tam vēl kādi divi tūkstoši sieviešu un daudz bērnu.
Lai gan šī piramīda nebija gluži tik. augsta kā Mehiko lielā teokalli, tās sāni, ko sedza pulēts akmens, bija stāvāki un virsotnes laukums gandrīz tikpat plašs — katra mala bija vairāk nekā simt soļu gara. Ar marmora plāksnēm klātā laukuma vidū pacēlās kara dieva templis, kur vēl joprojām atradās jau daudzus gadus neviena vairs nepielūgtais dieva tēls, kā arī ziedoklis, svētās uguns altāris un priesteru noliktavas. Starp templi un ziedokli laukumā bija dziļš cementēts iedobums prāvas istabas lielumā; kādreiz bada gados tas bija noderējis par labības krātuvi. Šo bedri es biju pavēlējis piepildīt ar ūdeni, kuru ar milzu pūlēm atgādāja šurp, teokalli virsotnē, bet pašā templī ierīkoju lielu pārtikas noliktavu, tā ka tuvākajā laikā mums nebija iemesla baidīties nāves no bada vai slāpēm.
Bet nu mēs sadūrāmies ar jaunām grūtībām. Lai gan piramīdas laukums bija plašs, tas nevarēja dot patvērumu pat ne pusei mūsu ļaužu, un, ja gribējām to aizsargāt, tad daļai no tiem, kas bija sapulcējušies piramīdas pakājē, vajadzēja atrast sev pajumti citā vietā. Sasaucis cilts vecākos, es dažos vārdos iepazīstināju viņus ar stāvokli un atstāju viņu ziņā izlemt, ko darīt. Viņi savukārt apspriedās savā starpā un beidzot atbildēja, ka visi ievainotie un vecie cilvēki kopā ar lielāko daļu bērnu, kā arī tie, kas gribēšot viņiem pievienoties, vēl šai pašā naktī atstāšot teokalli un pacentīšoties izkļūt no pilsētas, bet, ja viņiem tas neizdošoties, paļaušoties spāņu žēlastībai. Es atzinu lēmumu par labu, jo nāve nelaimīgajiem draudēja visur, un nu jau vairs nebija nozīmes tam, kur viņi to sastaps.
No pūļa tika atlasīti pusotra tūkstoša vai vairāk cilvēku. Pusnaktī mēs atvērām pagalma vārtus, un viņi devās projām. Ai, kas tā bija par briesmīgu šķiršanos! Te meita apkampa savu sirmo tēvu, tur vīrs teica pēdējās ardievas sievai, te māte pēdējo
reizi skūpstīja savus mazulīšus, un visur, cilvēkiem šķiroties uz mūžu, bija dzirdami rūgtu ciešanu pilni vārdi. Es paslēpu seju rokās un vaicāju sev, kā jau ne reizi vien biju vaicājis: «Kā dievs, kura vārds ir žēlsirdība, var uzlūkot ainas, ko redzot vien lūst grēcīga cilvēka sirds?»
Pēc tam es pacēlu galvu un uzrunāju Otomi, kas stāvēja man līdzās, prasīdams, vai viņa nevēlas sūtīt kopā ar citiem arī mūsu dēlu, uzdodot to par vienkāršas ģimenes bērnu.
— Nē, dārgais, — viņa atbildēja, — labāk viņam mirt kopā ar mums nekā dzīvot kā spāņu vergam.
Beidzot tas bija galā, un vārti aizvērās aiz pēdējā gājēja. Drīz mēs izdzirdām attālus spāņu sargkareivju izsaucienus un dažus šāvienus, kam sekoja kliedzieni.
— Droši vien tlakskalieši viņus slepkavo, — es sacīju.
Tomēr es biju maldījies. Kad daži bija nogalināti, spāņu vadītāji beidzot saprata, ka cīnās ar neapbruņotu sieviešu, bērnu un sirmgalvju pūli. Viņu pavēlnieks Bernals Diass, lai arī rupjš, tomēr labas sirds cilvēks, lika tūlīt pat pārtraukt slepkavošanu. Viņš darīja vēl vairāk, — atlasījis pārdošanai verdzībā vairāk vai mazāk darba spējīgos vīriešus, kā arī bērnus, kuri varēja izciest tālā ceļa grūtības, atlaida šī nožēlojamā pulka atlikušos ļaudis uz visām četrām debess pusēm. Un tā viņi izklīda. Kas ar viņiem notika, es nezinu.
Nakti mēs pavadījām teokalli pagalmā, bet pirms ausmas, nospriedis, ka spāņi uzbruks līdz ar gaismu, es pavēlēju sievietēm un pie mums palikušajiem bērniem uzkāpt piramīdā. Pavisam viņu bija kādi seši simti, jo tikai nedaudz jaunavu un precētu sieviešu, kas vēl bija jaunas un glītas, bija uzskatījušas par labāku atstāt mūsu patvērumu.
Ar atlikušajiem trīssimt karavīriem — kopā ar bēgļiem spāņu žēlastībai bija nolēmuši padoties vairāk nekā simt vīriešu — es, gaidot spāņu uzbrukumu, patvēros aiz pagalma mūriem. Uzbrukums sākās līdz ar ausmu, un dienas vidū, par spīti visām mūsu pūlēm, ienaidnieks ieņēma mūri triecienā. Zaudējuši gandrīz simt nogalināto un ievainoto, mēs bijām spiesti atkāpties līdz spirālveida ietvei, kas veda uz piramīdas virsotni.
Ienaidnieks atkal atsāka uzbrukumu, bet, tā kā ietve bija šaura un stāva, skaitliskais pārsvars nedeva tam gandrīz nekādas priekšrocības. Beigu beigās mēs atsviedām pretinieku lejā, nodarīdami tam zaudējumus, un todien cīņu vairs nebija.
289
Nākošo nakti mēs pavadījām piramīdas virsotnē. Es biju tā nomocījies, ka, tikko paēdis, iekritu smagā miegā. Otrā rītā sākot cīņu, spāņiem veicās labāk. Arkebūzu un lielgabalu spēcīgās uguns
19 — .4557
aizsegā viņi atspieda mūs soli pa solim atpakaļ, uz augšu. Un tā mēs visu dienu cīnījāmies šaurajā ietvē, kas veda no viena piramīdas pakāpiena uz otru. Beidzot, jau saulei rietot, ienaidnieka priekšējās vienības ar uzvaras kliedzieniem ielauzās piramīdas augšējā laukumā un metās pie tempļa, kas atradās tā vidū.
Līdz šim brīdim sievietes bija tikai vērojušas kauju, bet šai mirklī viena no tām pēkšņi pielēca kājās, skaļi iesaukdamās:
— Grābiet tos ciet! Viņu nav daudz!
Ar šausmīgiem naida spiedzieniem sieviešu pūlis uzklupa nogurušajiem spāņiem un tlakskaliešiem un notrieca tos zemē. Daudz sieviešu nogalināja, bet uzvara bija viņu pusē. Viņas sagūstīja savus upurus, piesēja ar virvēm pie vara gredzeniem, kas bija palikuši marmora plāksnēs no senajām dienām, kad pie tiem sēja upurēšanai paredzētos gūstekņus, — ja gūstekņu skaits bija pārāk liels, priesteri baidījās, ka upurējamie varētu aizbēgt.
Līdz ar saviem kareivjiem es pārsteigts vēroju šo skatu un tad iesaucos:
— Otomi vīri! Vai tiešām otomi sievietes pārspēs mūs drošsirdībā?
Un, nebildis vairs ne vārda, kādu simt vai vairāk karotāju pavadīts, es izmisīgi traucos lejup pa šauro, stāvo ietvi.
Jau aiz pirmā pagrieziena mēs sadūrāmies ar spāņu un viņu sabiedroto kolonu; pārliecināti par savu uzvaru, viņi virzījās augšup nesteigdamies. Mūsu trieciens bija tik spēcīgs, ka vairākus spāņus pārsvieda pāri ietves ārmalai, un tie noripoja lejup gar piranrdas stāvajiem sāniem. Redzot savu biedru likteni, uzbrucēji apstājās un sāka atkāpties. Mūsējo atspiesti, viņi savukārt gāzās virsū zemāk stāvošajiem, līdz beidzot visus pārņēma panika. Skaļi aurējot, visa garā kolona, kas spirāles veidā apvija piramīdu no tās pamatnes gandrīz līdz virsotnei, metās bēgt. Bet daudziem tā ari neizdevās izglābties, jo tie, kas atradās augstāk, neatvairāmi mācoties virsū apakšējiem, daudzus iedzina nāvē. Uz pira- mT das nebija pie kā pieķerties, un tāpēc, cilvēkam uz ietves zaudējot atbalstu, kritiens beidzās tikai apakšējā pagalmā.
Kādās piecpadsmit minūtēs spāņi zaudēja visu, ko bija iekarojuši dienā, jo, izņemot gūstekņus, uz piramīdas vairs nebija palicis neviens dzīvs ienaidnieks. Neizmērojamu šausmu pārņemti, spāņi, nesot sev līdz ievainotos un nogalinātos, nakts tumsā atkāpās uz savu nometni aiz pagalma mūriem.
Noguruši, bet gavilēdami mēs jau atgriezāmies uz piramīdas virsotni, kad otrajā pagriezienā, kas atradās apmēram simt pēdu no zemes, man pēkšņi iekrita prātā kāda doma, un kopā ar tiem, kas tobrīd bija man tuvumā, es ķēros pie darba. Izcēluši akmeņus, kas veidoja ietves malu, mēs sākām tos velt lejā pa piramīdas sāniem. Kārtu pa kārtai noceļot akmens klājumu un izrakņājot zemi zem tā, mēs pūlējāmies tik ilgi, līdz spirālveida ietves vietā rēgojās pārrāvums vairāk nekā trīsdesmit pēdu platumā.
— Tagad, — es sacīju, mēness gaismā vērojot mūsu roku darbu, — tam spānietim, kas gribēs iekarot mūsu ligzdu, būs jāatrod spārni.
— Ai teul! — iebilda kāds karavīrs man līdzās. — Bet kādus spārnus atradīsim mēs?
— Nāves spārnus, — es drūmi atbildēju un kāpu augšā.
Kad sasniedzu templi, pusnakts vairs nebija tālu, jo ietves nopostīšana bija prasījusi vairākas stundas, un ēdienu mums atsūtīja no augšas. Tuvodamies templim, es pārsteigts izdzirdu no turienes plūstam svinīgas dziesmas skaņas; mans izbrīns pieauga, kad ieraudzīju, ka Uicilopočtli svētnīcas durvis ir atvērtas, bet dieva priekšā uz altāra atkal nikni kvēlo svētā uguns, kas nebija iedegta jau ilgus gadus. Es apstājos ieklausīdamies. Vai manas ausis mani vīla, vai arī es patiesi saklausīju baigo upurēšanas dziesmu? Jā, klusumā atkal atskanēja tās mežonīgais piedziedājums:
Saņem mūsu upurus I Glāb mūs, Uicilopočtli, Uicilopočtli, visu dievu dievs I
Es paskrēju'uz priekšu un aiz tempļa stūra vaigu vaigā sastapos ar tālo pagātni. Kā sen aizmirstos laikos šeit atkal drūzmējās virspriesteri melnos tērpos, ar vaļējiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, un briesmīgajiem obsidiāna nažiem pie jostas. Pa labi no ziedokļa atradās tie, kas bija ziedojami dievam; tai brīdi uz ziedokli veda pirmo upuri — sagūstītu tlakskalieti, kuru aiz rokām un kājām turēja cilvēki priesteru tērpos. Viņam līdzās sarkanajā upurēšanas tērpā stāvēja viens no maniem karavadoņiem, — es atcerējos, ka reiz, iekams vēl nebiju aizliedzis elkdievību Priežu Pilsētā, viņš bija kalpojis dievam Teskatlipokam kā priesteris, — bet visapkārt plašā lokā stāvēja sievietes un dziedāja savu baismīgo himnu.
Es sapratu visu. Izmisuma stundā, raugoties nāvei acis, tēvu, vīru un bērnu nāves un nežēlīgā likteņa satracināto sieviešu mežonīgajās sirdīs atkal bija uzliesmojusi senās ticības uguns. Te bija templis, ziedoklis un rituālam viss nepieciešamais, un viņu rokās bija arī saķertie gūstekņi. Sievietes gribēja pēdējo reizi sātināt savu atriebību, gribēja nest pēdējo upuri senču dieviem, tāpat kā to bija darījuši viņu tēvi pirms viņām, un par upuri viņas bija izraudzījušas savus uzvarām vainagotos ienaidniekus. Viņām pašām bija jāmirst, bet vismaz viņas nonāks Saules Mītnē, šķīstītas ar nolādēto teulu asinīm.
Es sacīju, ka, vērdamās savos upuros ar nežēlīgām acīm, himnu dziedāja sievietes, bet nepateicu visbriesmīgāko: tieši man pretī, ap|a vidū, baltā tērpā, smaragdu kaklarotai, Kvautemoka dāvanai, mirdzot uz krūtīm, karaliskajām zaļajām spalvām matos, ar maza zižļa vēcieniem sitot draudīgās himnas takti, stāvēja princese Otomi, Montesumas meita, mana sieva.
Es nekad vēl nebiju viņu redzējis tik skaistu un baismīgu. Tā gan nebija mana Otomi, ko es redzēju, jo kur bija zudis maigais smaids un lēnprātīgais skatiens. Manā priekšā sievietes tēlā bija parādījies dzīvs Atriebības iemiesojums. Šai acumirklī es sapratu daudz ko, lai arī ne visu. Otomi, kura allaž bija labvēlīgi raudzījušies uz kristīgo ticību, pati nebūdama kristiete, Otomi, kura visus šos gadus ar sašutumu bija runājusi par briesmīgajiem rituāliem un kuras ikviens darbs bija mīlestiba un ikkatrs runātais vārds bija laipnība, dvēseles dziļumos joprojām bija palikusi pa- gāne un mežone. Otomi bija rūpīgi slēpusi no manis šo savas sirds nostūri un varbūt pati tikko apzinājās tās noslēpumu, jo es tikai divas reizes biju redzējis viņas asinīs snaudošo mežonību: pirmoreiz, kad Marina atnesa viņai zināmo tērpu, kas viņai ļāva aizbēgt no Kortesa nometnes, un viņa izteica Marinai savas domas par šo apģērbu, un otrreiz tai pašā dienā, kad Otomi izrēķinājās ar tlak- skalieti, kas bija noliecies pār mani, notriekdama 4o pati ar savu roku.
Tas un vēl daudz kas cits pazibēja man galvā tai īsajā brīdī, kamēr priesteri vilka tlakskalieti pie altāra, bet Otomi vadīja kori, kas skandēja nāves dziesmu.
Nākošajā acumirklī es jau biju līdzās viņai.
— Kas šeit notiek? — es bargi iejautājos.
Otomi aukstā neizpratnē, it kā mani nepazīdama, pavērsa man pretī nekā neredzošas acis.
— Ej projām, baltais cilvēk, — viņa teica. — Svešiniekiem nav atjauts iejaukties mūsu lietās.
Apmulsis es stāvēju, nezinādams, ko iesākt, kamēr pēc tik daudzu gadu miega pamodinātā dēmonā'Uicilopočtli tēla priekšā kvēloja liesma un skanēja dziedāšana.
Atkal un atkal sākās svinīgā himna; Otomi sita takti ar savu mazo melnkoka zizli, un atkal un atkal triumfa kliedzieni cēlās pret klusajām zvaigznēm.
Tad es pamodos no šī murga, jo tas viss man šķita kā ļauns sapnis, un, izrāvis zobenu, metos uz priesteri, lai sacirstu to gabali
los tepat altāra priekšā. Vīrieši stāvēja nekustīgi, bet sievietes izrādījās ātrākas par mani. Pirms vēl paspēju atvēzēt zobenu un paguvu izrunāt kaut vārdu, vi.%as kā jaguāri, kādi mīt viņu mūža mežos, ieķērās manī, līdzīgi jaguāriem šņākdamas un ņurdēdamas:
— Ej projām, teul! Ej, citādi mēs aizstiepsim tevi uz ziedokli kopā ar taviem brāļiem!
Un, joprojām šņākdamas, viņas aizgrūda mani.
Es atgāju malā un tempļa ēnā nogrimu domās. Mans skatiens krita uz sasietajiem gūstekņiem, kas, gulēdami garā rindā, gaidīja savu kārtu. Trīsdesmit viens cilvēks vēl bija dzīvs — un viņu vidū pieci spānieši. Es pamanīju, ka spānieši bija rindā paši pēdējie Izskatījās tā, it kā slepkavas būtu tos pataupījuši svinību noslēgumam, un tiešām, kā es uzzināju, viņus gatavojās upurēt, saulei lēcot. Es lauzīju galvu, kā viņus izglābt. Mana vara bija beigusies. Atturēt sievietes no atriebības nebija iespējams, jo ciešanas bija aptumšojušas viņu prātus. Tikpat labi kā izjaukt viņu nodomu varēja mēģināt laupījumu izraut no ķetnām pumai, kam paņemts mazulis. Turpretī ar vīriešiem bija citādi. Tiesa, daži no viņiem pievienojās orģijai, tomēr lielākā daja ar bailīgu prieku vēroja to no malas, paši nekur nepiedaloties. Netālu no manis stāvēja kāds no otomi augstmaņiem, mazliet vecāks par mani. Viņš allaž bija mans draugs un pēc manis bija pirmais karaspēka pavēlnieks ciltī. Es piegāju pie viņa un sacīju:
— Klausies, draugs, savas tautas goda vārdā palīdzi man pārtraukt visu to!
— Es nevaru, — viņš atteica. — Un sargies arī pats iejaukties, jo tad neviens tevi neaizstāvēs. Tagad vara ir sieviešu rokās, un tu redzi, kā viņas to izmanto. Viņu bojā eja ir tuvu, bet pirms nāves viņas grib izpildīt to, ko darīja viņu tēvi, jo viņu stāvoklis ir bezcerīgs. Vecās paražas, lai kā arī tu censtos tās iznīdēt, nav iespējams tik viegli aizmirst.
— Bet vai mēs nevaram izglābt vismaz šos teulus? — es prašņāju tālāk.
— Kāpēc gan tu gribi glābt teulus? Vai tad viņi glābs mūs pēc dažām dienām, kad mēs būsim viņu rokās?
— Iespējams, ka arī neglābs, — es piekritu, — bet, ja mums lemts mirt, tad labāk mirt, šāda kauna neaptraipītiem.
— Ko tad tu gribi, lai es daru, teul?
— Lūk ko: atrod kādus trīs četrus karavīrus, kas vēl nav ārprāta apmāti, un palīdzi man kopā ar viņiem atbrīvot teulus, jo pārējos mēs nespējam izglābt. Ja mums tas izdosies, tad no tās vietas, kur cejš ir uzlauzts, nolaidīsim viņus virvēs līdz ietvei, kas atrodas lejpus pārrāvuma, bet tālāk viņi paši nokļūs pie savējiem.
— Es pamēģināšu, — viņš atbildēja, plecus paraustīdams. — Taču, ja es to daru, tad nevis jau nu aiz mīlestības uz nolādētajiem teuliem, kurus es labprāt redzētu uz ziedokļa, bet gan tikai tāpēc, ka tu tā vēlies, un mūsu vecās draudzības vārdā.
Viņš aizgāja, un drīz es ieraudzīju, ka vairāki vīrieši, it kā nejauši nostājoties tieši tanī vietā, kur aiz pēdējā indiāņu gūstekņa bija piesiets pirmais spānietis, aizsedza teulus satracināto sieviešu skatieniem, kuras bija aizrāvušās ar savu orģiju. Tagad es uzma- n gi pielidu pie spāņiem. Tie bija aiz rokām un kājām piesieti pie marmora plāksnes vara gredzeniem. Te nu viņi čurnēja, klusēdami gaidot savu briesmīgo galu, viņu sejas bija pelēkas un acis šausmās ieplestas.
— Klusu! — es iečukstēju spāniski ausī malējam spānietim, vecam vīram, par kuru es zināju, ka viņš bija piedalījies Kortesa karagājienos. — Vai gribi glābties?
Viņš ātri atskatījās un sacīja aizsmakušā balsī:
— Kas tu tāds esi, ja runā par mūsu glābšanu? Kas gan spēj mūs glābi no šīm vellatām?
— Es esmu teuls, baltais un kristietis, bet man diemžēl jāsaka, arī šo mežoņu vadonis. Ar dažu cilvēku palīdzību, kas man vēl uzticīgi, es pārgriezīšu jūsu saites, bet pēc tam redzēsim. Tev jāzina, spānieti, ka tas ir liels risks un, ja mēs iekritīsim, mani acīmredzot ķers tāds pats liktenis kā tas, no kura es gribu jūs glābt.
— Tu vari būt pārliecināts, teul, — nosolījās spānietis, — ja mēs no šejienes aizkļūsim sveikā, mēs neaizmirsīsim tavu palīdzību. Izglāb tagad mums dzīvību, un var pienākt laiks, kad mēs tev atmaksāsim ar to pašu. Bet, pat ja mēs tiksim atbrīvoti, kā mēs šo fūriju acu priekšā mēness gaismā pāriesim pār atklāto laukumu?
— Mums jāpaļaujas uz laimi, — es atbildēju, un, man runājot, tā d'vainā kārtā nāca mums talkā, jo spāņi nometnē beidzot pamanīja, kas notiek teokalli virsotnē. No lejas atskanēja šausmu kliedzieni, bet pēc tam ienaidnieks atklāja lielgabalu un arkebūzu uguni, kura mums nenodarīja gandrīz nekādu ļaunumu, jo svina lietus, kas bija virzīts uz augšu no piramīdas pakājes un no spāņu pozīcijām lejāk, gandrīz neskāra mūs. Bez tam liela spāņu vienība nāca pāri piramīdas pagalmam cerībā ieņemt templi, jo viņi vēl nezināja, ka ceļš ir izārdīts.
Tagad, lai gan upurēšanas rituāls ne uz brīdi nemitējās, lielgabalu dārdoņa, spāņu karavīru naida un šausmu kliedzieni, mus- ketu ložu svilpšana, liesmu sprakstoņa, kas nāca no ēkām, kuras spāņi bija aizdedzinājuši, lai būtu gaišāks, spalgā dziedāšana, kņada un apjukums tā pieauga, ka īstenot manu nodomu bija daudz vieglāk, nekā biju cerējis. Pa to laiku mans draugs, otomi karavadonis, ar uzticamākajiem cilvēkiem bija jau man līdzās. Noliecies es ar dažiem ātriem naža griezieniem pārgriezu auklas, kas saistīja spāņus. Tad mēs sanācām kādi divpadsmit vai vairāk cilvēku un ieņēmām piecus spāņus savā vidū. Pēc tam es izrāvu zobenu un iekliedzos:
— Teuli uzbrūk templim! — un tas bija taisnība, jo gara spāņu kolona jau kāpa augšup pa spirālveida ietvi. — Teuli sākuši uzbrukumu! Dosimies viņus atvairīt! — un mēs pārskrējām atklāto laukumu.
Neviens mūs nepamanīja un, ja ari pamanīja, neaizturēja, jo visus bija aizrāvusi jauna upura ziedošana. Vēl vairāk, burzma bija tik liela, ka gandrīz neviens mūs neievēroja. Pagāja pāris minūtes, un mēs bijām sasnieguši spirālveida ietvi. Tagad es varēju atkal uzelpot, jo bijām slēpti sieviešu skatieniem. Mēs joņojām uz priekšu, cik vien spēja nest spāņu notirpušās kājas, līdz beidzot sasniedzām ietves pagriezienu, aiz kura sākās uzlauztais posms. Spāņi bija jau piesteigušies pie pārrāvuma lejasgala. Mēs viņus gan neredzējām, toties varējām dzirdēt viņu dusmu un izmisuma kliedzienus, kad tie bezspēcīgi apstājās un saprata,ka nespēj palīdzēt saviem biedriem.
— Mēs esam pagalam, — nomurmināja spānietis, ar kuru es biju runājis. — Ietve ir izārdīta, bet laisties lejā pa piramīdas sāniem ir tas pats, kas doties drošā nāvē.
— Tā nav vis, — es atbildēju. — Kādas piecdesmit pēdas zemāk ietve ir neskarta, un mēs jūs pa vienam šai virvē nolaidīsim līdz tai vietai.
Mēs ķērāmies pie darba. Apsējuši pirmajam karavīram virvi ap vidu, mēs uzmanīgi nolaidām to lejā, līdz viņš sasniedza ietvi un biedri'to saņēma kā no mirušajiem augšāmcēlušos. Pēdējo nolaidām spānieti, ar kuru es biju runājis.
— Dzīvo sveiks, — viņš man teica. — Lai arī tu esi atkritējs, dievs neaizmirsīs šo tavu žēlsirdības darbu. Vai tu nenāksi man līdz? Es lieku savu dzīvību un godu ķīlā par tavu drošību. Tu sacīji, ka esi joprojām palicis kristīgais. Vai tad šī ir vieta kristietim? — un viņš parādīja ar roku uz augšu.
— Protams, ka nav, — es atbildēju. — Bet aiziet ar tevi es nevaru. Šeit ir mana sieva un dēls, un man jāatgriežas, lai mirtu kopā ar viņiem, ja tas būs nepieciešams. Bet, ja tu gribi man pateikties, pacenties labāk glābt viņu dzīvības, jo par savējo es daudz nedomāju.
— Es pacentīšos, — sacīja spānietis, un mēs nolaidām viņu lejā, draugu vidū, kurus viņš sasniedza sveiks un vesels.
Mēs atgriezāmies templī un paskaidrojām, ka spāņi atkāpjas, nevarēdami tikt pāri ietves pārrāvumam. Šeit, tempļa priekšā, joprojām turpinājās orģija.
Dzīvi bija palikuši tikai vairs divi indiāņi. Upurēšanas priesteri bija jau paguruši.
— Kur ir teuli? — griezīgi iekliedzās kāda balss. — Ātrāk! Noģērbiet viņus upurēšanai!
Bet teuli bija pazuduši, un, lai kur viņus meklēja, tie nebija atrodami.
— Teulu dievs paņēmis tos zem sava spārna! — paslēpies ēnā, es teicu, izmainījis balsi. — Uicilopočtli nevar pārspēt teulu dievu!
Pēc tam es nogāju malā, lai nevienam neienāktu prātā, ka runātājs biju es; tomēr mani vārdi bija saklausīti, un tie atbalsojās visur.
— Kristīgo dievs paslēpis viņus zem sava spārna! Līksmosimies ar tiem, kurus viņš noraidījis! — bija dzirdami kliedzieni, un pēdējais no gūstekņiem tika aizvilkts projām.
Man likās, ka nu viss beigsies, bet tas nepavisam nebija tā. Es jau pieminēju slepeno nodomu, kādu lasīju indiāņu sieviešu drūmajās acīs, kad viņas cēla barikādes. Drīz vien es redzēju tā izpildīšanu. Neprāta uguns joprojām kvēloja šo sieviešu sirdīs; viņas bija pabeigušas savu upurēšanu, tomēr viņu svētki tikai tad vēl īsti sākās.
Sievietes sapulcējās piranrdas viņā malā un, atstājot bez ievērības spāņu lodes, kas laiku pa laikam iedzēla krūtīs kādai no tām, jo viņas bija atklātas spāņu ugunij, brītiņu palika tur, kaut kam gatavojamies. Kopā ar viņām bija upurēšanas priesteri, kamēr pārējie vīrieši, tāpat kā iepriekš, pulcējās drūmos pūlīšos, vērojot notiekošo, bet nepaceļot ne balsi, ne ari roku, lai aizkavētu šos briesmu darbus.
Tikai viena sieviete negāja pārējām līdz, un tā bija Otomi, mana sieva.
Viņa stāvēja pie ziedokļa nožēlojamā skatā, jo neprāts vai, pareizāk, ārprāts bija rimis, un viņa bija tāda, kāda bija bijusi vienmēr. Tur stāvēja Otomi, platām un šausmu pilnām acīm skatīdamās te uz velnišķā rituāla simboliem, te uz savām rokām, it kā bīdamās ieraudzīt tās sarkanas, un nodrebēja, par to domājot.
Es piegāju pie viņas un pieskāros tās plecam. Viņa elsodama strauji apgriezās.
— Mans vīrs, mans vīrs!
— Tas esmu es, — es atbildēju, — bet nesauc mani vairs par savu vīru!
— Ai! Ko es esmu nodarījusi! — ievaimanājās Otomi un bez samaņas ieslīga man rokās.
Seit vēl jāpiebilst tas, ko es toreiz nezināju, bet ko vēlākos gados man pastāstīja mūsu draudzes mācītājs — ļoti skolots, lai arī aprobežots cilvēks. Ja būtu to zinājis, es būtu runājis ar savu sievu laipnāk pat tai stundā un nebūtu domājis par viņu tik ļauni. Jo, kā apgalvoja mans draugs mācītājs, jau kopš senseniem laikiem sievietes, kas liekušas ceļus tādu dēmonisko spēku priekšā, kādi bija Anavakas dievi, dažkārt kļūstot šo dēmonu apsēstas pat pēc tam, kad viņas atteikušās no to pielūgšanas, un savā neprātā tad varot nodarīt visbriesmīgākos noziegumus.
Tā līdzās citiem piemēriem viņš man pastāstīja, ka grieķu dzejnieks Teokrits vienā no savām idilēm vēstot par kādu sievieti, vārdā Agave, kas slepenas pagānu dievam Dionīsam veltītas orģijas laikā pamanījusi, ka pašas dēls Pentejs vērojis mistērijas norisi. Dēmona varas pārņemta, viņa metusies uz savu dēlu un noslepkavojusi to, un citas sievietes viņai palīdzējušas. Dzejnieks Teokrits, kas ari bijis Dionīsa pielūdzējs, viņu par to nenopeļot, bet slavinot, zinādams, ka viņa to izdarījusi pēc šī dieva pavēles, un sakot, ka tā esot rīcība, kas nav nosodāma.
Lai gan tas pilnīgi neattiecas uz mani, es tagad par to rakstu tikai tāpēc, ka, šķiet, tāpat kā Dionīss bija apsēdis Agavi, liekot tai izdarīt pretdabisku slepkavību, tā arī Uicilopočtli gars bija apsēdis Otomi, un arī Otomi pati man vēlāk tā sacīja. Ja jau velniem, ko pielūdza grieķi, bija šāda vara, tad vēl lielāks spēks bija Anavakas dieviem, kas no visiem velniem bija tie briesmīgākie. Ja tas ir tā, tad, manuprāt, upurēšanas izdarībā es neredzēju vis Otomi, bet pašu dēmonu Uicilopočtli, kuru viņa kādreiz bija pielūgusi un kuram tāpēc bija vara uz brīdi iemiesoties viņā.