Pacēlis Otomi uz rokām, es aiznesu viņu uz vienu no noliktavām līdzās templim. Šeit atradās drošībā daudz bērnu un viņu vidū mans dēls.
— Tēt, kas kaiš mūsu mātei? — jautāja zēns. — Kāpēc viņa mani ieslēgusi šeit kopā ar šiem bērniem, kamēi ārā rit kauja?
— Māte ii paģībusi, — es atbildēju, — un, bez šaubām, viņa tevi atstājusi šeit tāpēc, ka te ir droši. Rūpējies par viņu, līdz es atgriezīšos.
— Labi, — noteica zēns, — bet man šķiet, ka būtu labāk, ja es cīnītos iev līdzās pret spāņiem un nevis šeit irkšā uzraudzītu slimas sievietes, jo esmu gandrīz pieaudzis vīrietis.
— Dari, ko tev liku! — es sacīju, — un es lūdzu tevi, paliec šeit, kamēr atgriezīšos.
Es izgāju no telpas, aiztaisīdams aiz sevis durvis. Bet pēc mirkļa es nožēloju, ka nebiju palicis, jo skats, kas uz laukuma pavērās manām acīm, bija briesmīgāks par visu līdz šim notikušo.
Uz mūsu pusi virzījās sievietes, kas bija sadalījušās četrās lielās grupās. Dažas nesa uz rokām savus bērnus. Viņas nāca dziedādamas un dejodamas, un daudzas no tām bija puskailas. Tas vēl nebija viss, — priekšgalā kopā ar tām, kam bija lielākā ietekme pārējo vidū, skrēja priesteri. Šie vadoņi, kā vīriešu, tā sieviešu kārtas, skrēja, lēkāja un dziedāja, izkliegdami savu velnišķīgo dievu vārdus un slavinādami savu senču pagānismu, kamēr tiem pakaļ gaudodami brāzās sieviešu bari.
Viņas svaidījās šurp un turp, te paklanīdamās Uicilopočtli tēlam, te metoties ceļos viņa pretīgās māsas — nāves dieves priekšā, kura sēdēja viņam līdzās, greznojusies ar kaklarotu, kas bija izgrebta no cilvēku galvaskausiem un rokām. Reizēm sievietes noliecās ziedokļa priekšā un izstiepa kailās rokas tieši virs svētās uguns liesmām. Kādu stundu vai ilgāk viņas tā svinēja šo drausmīgo karnevālu, kura jēgu nevarēju īsti saprast pat es, lai gan it labi pazinu indiāņu paražas. Pēc tam, it kā viena impulsa dzītas, tās visas sapulcējās atklātā laukuma centrā, izveidodamas divkāršu apli. Apļa vidū nostājās priesteri, un pēkšņi no viņu krūtīm izlauzās dziesma, tik mežonīga un spalga, ka klausoties asinis sastinga dzīslās.
Pat tagad šī dziesma līdz ar pašām dziedātājām mani vajā nakts murgos, bet par to es šeit nerakstīšu. Lai lasītājs iztēlojas visu, kas ir tas nežēlīgākais cilvēka sirdī, atsauc atmiņā visas ļaunākā sapņa drausmas, lai pievieno tam šausmu stāstus par slepkavībām, spokiem un necilvēcīgu atriebību, lai ietērpj visu to vārdos, ja viņš to spēj, un varbūt, ka tad kā neskaidrā stiklā viņam atspoguļosies šīs otomi sieviešu senās dziesmas gars ar tās elsām, uzvaras kliedzieniem un nāves vaimanām. Tāpat dziedot, sievietes soli pa solim sāka kāpties atpakaļ, nenolaizdamas acis no saviem dieviem, un kopā ar viņām gāja katras grupas vadone. Tagad sievietes veidoja tikai apļa daļu, jo uz tempļa pusi viņas nevirzījās; atkāpjoties atmuguriski un uz laukuma ārmalu, tās soļoja lēnām un svinīgi. Nu viņas gāja vienā rindā, jo sievietes no otrā apļa aizpildīja spraugas pirmajā, kad tas paplašinājās. Turpinādamas virzīties atpakaļ, viņas beidzot stāvēja laukuma pašā malā. Tad priesteri un vadones ieņēma savas vietas, un uz acumirkli iestājās klusums, līdz beidzot pēc kāda signāla visas reizē atliecās atpakaļ. Viņām tā stāvot, vējš plandīja to garos matus, degošo māju atblāzma apmirdzēja kailās krūtis un atspoguļojās ārprātīgajās acīs. Tad no viņu lūpām izlauzās kliedziens: - — Glāb mūs, Uicilopočtli! Saņem mūs, dievu dievs!
Sievietes atkārtoja šo saucienu trīs reizes, ar katru reizi arvien spalgāk, un pēkšņi viņas bija pazudušas — otomi sieviešu vairs nebija!
Ar savu pašnāvību viņas bija noslēgušas pēdējo upurēšanas rituālu Priežu Pilsētā. Sātaniskie dievi bija pagalam un viņu pielūdzēji līdz ar tiem.
Klusi čuksti pāršalca vīriešu pūli. Pēc tam viens no viņiem iesaucās, un viņa balss dīvaini noskanēja pēkšņi uznākušajā klusumā.
— Lai mūsu sievas, otomi sievietes, dus mierā Saules Mītnē,— viņas mums pārliecinoši parādīja, kā mirt.
— Nē, tikai ne tā! — es iebildu. — Lai sievietes izbeidz dzīvi pašnāvībā, vīru sirdīm atradīsies ienaidnieka zobens.
Es pagriezos, lai aizietu, un ieraudzīju savā priekšā Otomi.
— Kas noticis?—viņa ieprasījās. — Kur manas māsas? Ai, es laikam būšu redzējusi ļaunu sapni. Man šķita, ka mūsu senču dievi atkal kļuvuši vareni un dzer cilvēku asinis.
— Tavs ļaunais sapnis nes vēl ļaunāku atmodu, — es atbildēju. — Pekles dievi patiesi vēl ir spēcīgi šai nolādētajā zemē; viņi paņēmuši tavas māsas savā gādībā.
— Vai tiešām? — viņa klusu pārvaicāja. — Sapnī man likās, ka tas bija viņu pēdējais varenības izpaudums, pirms tie nogrima nāves bezgalībā. Paraugies! — un viņa norādīja uz vulkāna Ksakas sniegoto virsotni.
Un es patiesi nevaru pateikt, vai tiešām redzēju skatu, par ko stāstu, vai arī tas bija tikai šausmu pilnās nakts radīts iedomu tēls. Vismaz man likās, ka es to redzu, un vēlāk daži spāņi apzvērēja, ka arī viņi redzējuši to pašu.
Pār Ksakas augsto virsotni kā parasti cēlās ugunīgu dūmu stabs, un, kamēr es tā skatījos, manu acu priekšā dūmi atdalījās no uguns. No liesmām izveidojās krusts, kas laistījās kā zibens un, atbalstoties uz kalna virsotnes, izpletās augstu debesīs. Tā pakājē vēlās dūmu vāli, kas ieguva milzīgus un šausminošus apveidus, atsaucot atmiņā tos, kas, akmenī kalti, sēdēja templī man aiz muguras, vienīgi dūmu vāli bija simtkārt lielāki.
— Paskaties! — teica Otomi. — Tava dieva krusts mirdz pār maniem bojā gājušajiem dieviem, kurus es pielūdzu šonakt, lai arī ne pēc savas gribas.
Tad viņa pagriezās un aizgāja.
Dažus mirkļus es gaužām nobijies stāvēju un skatījos parādībā uz Ksakas sniegiem, tad pēkšņi krustu skāra lecošās saules stari un tas pazuda.
Mēs noturējāmies pret spāņiem vēl trīs dienas, jo viņi nevarēja mums piekļūt un viņu lodes lidoja pāri mūsu galvām, nenodarot nekādu ļaunumu. Visas šīs dienas es ar Otomi nepārmiju ne vārda: mēs viens otra vairījāmies. Kā pamestības iemiesojums viņa stundām sēdēja tempļa noliktavā. Divas reizes es mēģināju ar viņu sākt sarunu, jo manu sirdi iežēlināja mēmās mokas viņas acīs, bet Otomi novērsās no manis un neatbildēja.
Drīz spāņi uzzināja, ka mums uz teokalli ir pietiekami pārtikas krājumi un ūdens, lai mēs varētu iztikt kādu mēnesi vai vairāk. Zaudējuši cerības pārspēt mūs ar ieroču spēku, viņi uzsāka sarunas ar mums.
Es nokāpu pie ietves pārrāvuma, lai runātu ar spāņu sūtni, kas stāvēja lejā. Vispirms viņu noteikumi prasīja mūsu bezierunu padošanos. Uz to es atbildēju, ka tādā gadījumā mēs labāk mirsim, kur esam. Viņu atbilde bija, ka tad, ja mēs izdošot visus, kas piedalījušies cilvēku upurēšanā, pārējie varēšot brīvi aiziet. Es paskaidroju, ka upurēšanu bija sarīkojušas sievietes un tikai nedaudzi vīrieši un viņi visi paši no savas gribas devušies nāvē. Spāņi jautāja, vai arī Otomi mirusi. Es atteicu, ka ne, bet ka nekad nepadošos, ja viņi nezvērēs, ka ne viņai, ne viņas dēlam netiks nodarīts ne mazākais ļaunums. Tāpat es pieprasīju, lai viņiem kopā ar mani dotu solījumu, ka varam iet, kur vēlamies. Manu prasību noraidīja, tomēr galu galā es savu panācu un man šķēpa galā uzsvieda uz pergamenta rakstītu dokumentu, ko bija parakstījis kapteinis Bernals Diass. Tanī bija teikts, ka, ievērojot lomu, kāda man līdz ar dažiem citiem otomi kareivjiem bijusi spāņu gūstekņu izglābšanā no upurēšanas, man, manai sievai, manam dēlam un arī visiem, kas vēl palikuši uz piramīdas, tiek nodrošināta pilnīga apžēlošana un atļauja brīvi aiziet, kur vien vēlamies, tomēr mūsu zemes un mūsu manta pāriet vicekaraļa īpašumā.
Ar šiem noteikumiem es biju ļoti apmierināts. Atklāti runājot, es nepavisam necerēju izcīnīt nevienu no noteikumiem, kas mums atstātu dzīvību un brīvību.
Tomēr es pats labāk būtu devis priekšroku nāvei, jo nu Otomi bija uzcēlusi starp mums nepārkāpjamu sienu. Es biju saistīts' ar viņu, sievieti, kas gribot vai negribot bija aptraipījusi savas rokas ar upurēšanu. Tomēr — man vēl bija mans dēls, un ar viņu es varēju būt mierā; vismaz viņš nekā nezināja par savas mātes kaunu.
— Ai, — es domāju, kāpdams uz piramīdas virsotni, — ai, ja es varētu aizbēgt tālu no šīs nolādētās zemes un paņemt savu dēlu līdz uz Angliju, jā, un arī Otomi, jo tur varbūt viņa aizmirstu, ka kādreiz bijusi mežone! Bet nez vai tas bija iespējams?
Nonākuši templī, es un tie, kas bija man līdz, paziņojām labo vēsti biedriem, kuri mūs uzklausīja klusējot. Baltās rases cilvēki no prieka par glābiņu būtu vai septītajās debesīs, jo tad, kad draud nāve, visi citi zaudējumi mums liekas niecīgi. Bet ar indiāņiem tas ir citādi, jo, laimei novēršoties no viņiem, dzīvība tiem šķiet nevērtīga. Sie otomi vīri bija zaudējuši dzimteni, sievas, savu mantību, savus brāļus un savas mājas, tāpēc dzīvība un tiesības doties uz visām četrām debess pusēm viņiem nelikās nekas īpaši nozīmīgs. Tāpēc arī otomi karotāji sagaidīja žēlastību, ko biju ieguvis no ienaidnieka, tieši tāpat, kā būtu sagaidījuši savu bojā eju, ja lietas būtu ņēmušas citu virzienu, — proti, ar īgnu klusēšanu.
Es piegāju pie Otomi un pastāstīju arī viņai jaunās ziņas.
— Es cerēju nomirt šeit pat, kur esmu, — viņa noteica. — Bet lai būtu arī tā; nomirt var vienmēr.
Vienīgi mans dēls nopriecājās, uzzinājis, ka mums vairs nedraud nāve ne no bada, ne no zobena.
— Tēt, — viņš sacīja, — spāņi dāvājuši mums dzīvību, bet viņi paņem mūsu zemi un padzen mūs no tās! Kurp mēs dosimies?
— Nezinu, dēls.
— Tēt, — zēns atkal ierunājās, — dosimies projām no Anavakas. Šeit nekas vairs nav palicis kā vien spāņi un bēdas. Sameklēsim kuģi un dosimies pāri jūrai uz Angliju, uz mūsu pašu zemi.
Zēns bija izteicis manas visapslēptākās domas, un mana sirds, dzirdot šos vārdus, sāka pukstēt straujāk, lai gan es nebiju domājis par to runāt.
Es bridi apsvēru, raugoties uz Otomi.
— Doma nav slikta, teul, — viņa atbildēja uz manu neizteikto jautājumu. — Tev un mūsu dēlam tas acīmredzot būs pats labākais. Kas attiecas uz mani, tad atbildēšu tev ar savas tautas parunu: «Tikai dzimtajā zemē vieglas smiltis.»
Tad viņa novērsās un sāka posties, lai atstātu tempļa noliktavu, kur mēs bijām pavadījuši visas aplenkuma dienas. Vairāk mēs par to nerunājām.
Vēl pirms saules rieta pulciņš nogurušu vīriešu līdz ar dažām sievietēm un bērniem šķērsoja pagalmu piramīdas pakājē, jo pāri pārrāvumam ietvē, kas apjoza piramīdu, tagad bija uzcelts tilts no baļķiem, ko bijām ņēmuši no tempļa.
Spāņi mūs gaidīja pie vārtiem. Vieni saņēma mūs ar lāstiem, citi — ar izsmieklu, bet tie, kas bija cēlāki, neteica nekā, jo juta līdz mūsu bēdām un cienīja mūsu vīrišķību, kādu bijām parādījuši pēdējā kaujā. Tepat drūzmējās arī iekarotāju sabiedrotie indiāņi, kas ņirdza zobus kā izsalkuši pumas, rūcot un smilkstot pēc mūsu dzīvībām, kamēr viņu kungi pavēlēja tiem apklust. Anavakas krišanas pēdējais cēliens bija līdzīgs pirmajam: suņi savā starpā plēsās, bet lauvas tiesa tika lauvam, kas stāvēja malā.
Pie vārtiem mūs izšķiroja: vienkāršos ļaudis kopā ar bērniem apsardzes pavadībā izveda no nopostītās pilsētas un palaida kalnos, bet ievērojamākos cilvēkus nosūtīja uz spāņu nometni, lai pirms atbrīvošanas nopratinātu. Mani, manu sievu un dēlu aizveda uz pili, uz mūsu agrāko mājvietu, lai mums tur paziņotu kapteiņa Diasa gribu.
Mums vajadzēja iet pavisam nelielu gabalu, un tomēr šai īsajā ceļā atgadījās kaut kas nozīmīgs. Ejot es pacēlu acis un ieraudzīju, ka manā priekšā sāņus no pārējiem, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja Huans de Garsija. Šajās pēdējās dienās es biju paguvis viņu aizmirst, jo mana galva bija pilna citu domu. Bet, redzot viņa ļauno seju, es atcerējos, ka tik ilgi, kamēr šis cilvēks būs dzīvs, mani pastāvīgie līdzgaitnieki būs bēdas un briesmas.
De Garsija skatījās, kā mēs gājām, un ievēroja visu; es soļoju pēdējais, un viņš man uzsauca:
— Esi sveicināts, brālēn Vingfīld! Tu esi izglābies arī šoreiz un kopā ar savu sievu un zeņķi saņēmis pilnīgu piedošanu. Bet, ja mūsu komandieris, šis vecais kara zirgs, būtu klausījis mani, jūs tiktu sadedzināti sārtā, jūs visi trīs! Bet neko darīt! Uz drīzu redzēšanos, mīļais! Es dodos uz Mehiko paziņot par visu vicekaralim. Iespējams, ka viņam te būs kas sakāms.
Es neko neatbildēju, bet pajautāju mūsu pavadonim, tam pašam spānietim, kuru biju izglābis no ziedokļa, ko senjors ar saviem vārdiem domājis.
— Sarseda un mūsu kapteinis Diass sastrīdējās. Pirmais nebūtu pieļāvis šādus noteikumus vai arī pretējā gadījumā būtu novilinājis jūs no jūsu cietokšņa ar melīgiem solījumiem un tad nodūris kā pagānus, pret kuriem neviens zvērests nav saistošs. Bet kapteinis tam nepiekrita. Viņš teica, ka pat pret pagāniem esot jābūt godīgam. Un arī mēs visi, kurus tu izglābi, sākām kliegt Sarse- dam, ka tas būtu kauna darbs. Vārds pa vārdam, un galu galā senjors Sarseda, kas mums ir trešais pēc dienesta pakāpes, paziņoja, ka nepiedalīšoties miera sarunās, bet braukšot ar saviem kalpiem uz Mehiko žēloties vicekaralim. Tad kapteinis Diass brēca, lai Sarseda brauc kaut vai uz elli, ja gribot, un lai sūdzoties vai pašam sātanam, jo viņš vienmēr esot zinājis, ka Sarseda no turienes izglābies tikai kļūdas pēc. Tā viņi arī izšķīrās naidā. Viņi jau kopš «bēdu nakts» viens otru neieredz. Pēc stundas Sarseda dodas uz Mehiko, un tur, vicekaraļa galmā, viņš jau nu pacentīsies sariebt, kā vien spēs. Es tomēr domāju, ka tu tagad esi laimīgi ticis no viņa vaļā.
— Tēvs, — vaicāja mans dēls, — kas tas ir par spānieti, kas skatās uz mums ar tādu naidu?
— Tas ir tas pats, par ko es tev tiku stāstījis dēls. Tas ir de Garsija. Divu paaudžu laikā viņš bija mūsu dzimtas lāsts — viņš nodeva tavu vectēvu inkvizīcijai un nogalināja tavu vecmāmiņu, viņš spīdzināja mani, un viņa ļaunie darbi vēl nav beigušies. Sargies viņa, dēliņ, tagad un vienmēr!
Pa to laiku mēs bijām nonākuši līdz pilij, kas gandrīz vienīgā no visas Priežu Pilsētas bija palikusi neskarta. Mums ierādīja istabu garās ēkas pašā galā, bet pēc brītiņa tika atnesta pavēle, ka kapteinis Diass vēloties redzēt mani un manu sievu.
Mēs gājām, lai gan Otomi gribēja palikt, atstādami dēlu vienu istabā, kur viņam atnesa ēdienu. Atminos, ka pirms aiziešanas es noskūpstīju viņu, lai gan nezināju, kas man lika to darīt — laikam es nodomāju, ka, man atgriežoties, dēls varētu būt aizmidzis.
Kapteiņa Diasa istabas atradās pils pretējā galā, kādus divsimt soļus no mūsējās. Pēc dažām minūtēm mēs jau stāvējām viņa priekšā. Pēc skata viņš likās rupja tēsuma, drukns cilvēks, jau labi gados, ar skaidrām acīm, neglītu un godīgu seju. Tā bija līdzīga zemnieka sejai, kurš visu dzīvi strādājis savā laukā jebkuros laika apstākļos. Taču kapteiņa Diasa lauks bija kaujas lauks, un tanī viņš ievāca nāves pļauju. Kad mēs ienācām, kapteinis ar dažiem vienkāršiem kareivjiem apmainījās tādiem jokiem, kuri diez vai bija domāti maigai ausij, bet, tikko ieraudzījis mūs, viņš tūliņ apklusa un panācās uz priekšu. Es sveicināju viņu pēc indiāņu paražas, ar labo roku skardams zemi, jo kas tad es cits biju, ja ne sagūstīts indiānis!
— Jūsu zobenu! — viņš īsi pavēlēja, nopētīdams mani savām žiglajām acīm.
Es noņēmu zobenu un pastiepu to viņam, sacīdams spāņu valodā:
— Ņemiet to, kaptein, jūs esat uzvarējis, un zobens beidzot atgriežas pie sava īpašnieka. — Tas bija tas pats zobens, kuru biju atņēmis Bernalam Diasam «bēdu naktī». '
Uzmetis zobenam acis, Diass skali nolādējās un izsaucās:
— Man jau likās, ka tas nevar būt neviens cits kā tikai tu! Un tā nu mēs atkal tiekamies pēc tik daudziem gadiem. Nu ko, reiz tu dāvāji man dzīvību, un es esmu priecīgs, ka varu tev atmaksāt savu parādu. Ja es nebūtu bijis pārliecināts, ka tas esi tu, draudziņ, tu nebūtu panācis tik vieglus noteikumus. Kā tevi sauc? Nē, to, kā indiāņi tevi sauc, es zinu.
— Mans vārds ir Vingfīlds.
— Tātad draugs Vingfīlds. Es tev saku, es būtu sēdējis pie šī sātana nama, — un viņš pamāja uz piramīdu, — līdz kamēr jūs visi būtu nosprāguši badā tā virsotnē. Nē, ņem zobenu atpakaļ, draugs Vingfīld. Pa šiem gadiem esmu jau pieradis pie cita, bet tu ar to rīkojies varonīgi; es vēl nekad neesmu redzējis, ka indiāņi būtu tik labi cīnījušies. Un šī ir Otomi, Montesumas meita un tava sieva, joprojām glīta un karaliska. Ak kungs, ak kungs! Daudz gadu jau pagājis, bet liekas, ka tikai vakar es redzēju, kā mira viņas tēvs, cilvēks ar kristieša dvēseli, lai arī nebija kristietis, un viens no tiem, ar kuriem mēs apgājāmies slikti. Lai dievs mums piedod! Bet, lūk, par jums, senjora, neviens gan neteiks, ka jums ir kristietes dvēsele, ja vien stāsts par to, kas noticis pirms trim naktīm tur augšā, ir patiesība. Bet nu diezgan par to, jo pie visa vainīgas ir mežonīgās asinis. Jums tiek piedots jūsu vīra dēļ, kas izglābis manus biedrus no nāves uz ziedokļa.
To visu Otomi noklausījās, stāvot nekustēdamās kā statuja, bet viņa neatbildēja ne vārda. Kopš tās briesmīgās nakts, kad viņa bija kritusi neizmērojamā kaunā, viņa runāja ļoti reti.
— Un nu, draugs Vingfīld, — turpināja kapteinis Diass, — ko tu esi nodomājis tālāk darīt? Tu esi brīvs un vari iet, kur vien vēlies. Bet uz kurieni tu dosies?
— Nezinu, — es atbildēju. — Pirms daudziem gadiem, kad acteku valdnieks dāvāja man dzīvību un deva man šo princesi par sievu, es zvērēju būt uzticīgs viņam un viņa lietai un cīnīties par to tik ilgi, līdz vulkāns Popokatepetls beigs dūmot, līdz Te- nočtitlanā nebūs vairs valdnieku un Anavakas tauta pārstās būt par tautu.
— Tādā gadījumā, draugs, tu esi brīvs no sava zvēresta, jo tas viss ir piepildījies, un pat virs Popokatepetla jau divus gadus neredz vairs ne dūmu strūklas. Ja tu klausītu manam padomam, tu atkal kjūtu kristietis un stātos Spānijas dienestā. Bet nāc, vispirms ieturēsim vakariņas, par šīm lietām mēs varam runāt vēlāk.
Lāpu gaismā mēs kopā ar Bernalu Diasu un vēl dažiem spāņiem sēdāmies pie galda, kas bija klāts pils dzīru zālē. Otomi gribēja aiziet, un, lai gan kapteinis lūdza viņu palikt, viņa nekā neēda un drīz vien izslīdēja no istabas.