Lai slavēts dievs, kas dāvājis mums uzvaru! Spānijas spēks ir salauzts, tās kuģi nogremdēti vai aizbēguši, jūras dzelme aprijusi simtus un tūkstošus tās jūrnieku un karavīru, un tagad Anglija var atkal uzelpot.* Viņi bija nākuši, lai pakļautu mūs, lai spīdzinātu un dzīvus sadedzinātu sārtos, lai ar mums, brīviem angļiem, izrīkotos tāpat kā Kortess ar Anavakas [2] indiāņiem. mūsu vīriem viņi gribēja laupīt brīvību, bet mūsu jaunavām — godu; mūsu dvēseles viņi gribēja atdot melnsvārčiem, bet mūsu mantu — Romas pāvestam un savam karalim! Bet dievs tiem atbildēja ar vētru, un Dreiks [3] — ar lodēm. viņi pazuduši, un līdz ar viņiem zudusi Spānijas slava.
Es, Tomass Vingfīlds, izdzirdu par to šodien, ceturtdien, Bangejas tirgus laukumā, kur biju aizbraucis, lai papļāpātu ar ļaudīm un pārdotu ābolus, kas bija palikuši karājamies koku zaros pēc briesmīgajām vēja brāzmām.
Visādas baumas bija nākušas man ausīs arī agrāk,
bet šodien Bangejā es sastapu cilvēku, vārdā Jangs, no Jarmutas Jangiem, kas pats bija cīnījies uz viena no Jarmutas kuģiem kaujā pie Gravelinas" un pēc tam vajājis spāņus tālāk uz ziemeļiem tik ilgi, līdz tie dabūja galu Skotijas jūrā.
Saka, ka niecīgais radot diženo, bet te bija noticis otrādi: diženais radīja niecīgo, proti, šīs vēstis pamudināja mani, Norfolkas grāfistes Dičingemas draudzes locekli Tomasu Vingfīldu no Lodžas, ķerties pie spalvas un papīra, par spīti gan sirmajam vecumam, gan tam, ka dzīvot man atlicis pavisam nedaudz.
Pirms desmit gadiem, 1578. gadā, kad visužēllgā karaliene Elizabete apmeklēja mūsu pusi, viņas majestātei labpatikās redzēt mani Noričā. Todien karaliene teica, ka viņu esot sasniegušas ziņas par mani, un pavēlēja man pastāstīt kaut ko interesantu no manas dzīves, pareizāk sakot, no tiem pāri par divdesmit gadiem, kurus es biju pavadījis indiāņu vidū tolaik, kad Kortess iekaroja viņu zemi Anavaku, ko šodien pazīstam kā Meksiku. Bet es biju tikko paguvis sākt savu stāstu, kad viņas majestātei jau vajadzēja doties briežu medībās uz Koseju. Aizbraucot karaliene izteica vēlēšanos, lai es savu stāstu uzticētu papīram un viņai būtu iespējams to izlasīt, un piebilda, ka tad, ja šis stāsts izrādīsies kaut vai uz pusi tik saistošs, kāds tas solās būt, es varēšot atstāt šo pasauli kā sers Tomass Vingfīlds. Es uz to atbildēju, ka nekad neesmu pratis apieties ar tādām lietām kā tinte un papīrs, tomēr viņas majestātes pavēli likšu vērā. Pēc tam es uzdrošinājos pasniegt karalienei lielu smaragdu, kas kādreiz bija rotājis Montesumas meitas, bet līdz tam — daudzu citu princešu krūtis. Ieraugot smaragdu, viņas majestātes acis iedzirkstījās tikpat spoži kā pats dārgakmens, jo mūsu karaliene pārlieku mīl šādus dārgus nieciņus. Droši vien, ja es būtu gribējis, tad būtu varējis tūlīt pat noslēgt ar viņu darījumu un dabūt savu titulu apmaiņā pret smaragdu, bet es ilgus gadus biju bijis varenas cilts princis un tagad nebūt nekāroju kļūt par seru. Tāpēc es tikai noskūpstīju karalienes roku, kas tik cieši bija satvērusi dārgakmeni, ka visi pirkstu locītavu kauliņi bija kļuvuši balti, un staigāju savu ceļu, proti, tai pašā dienā atgriezos uz savu māju pie Veivnijas.
Taču es nebūt nebiju aizmirsis karalienes vēlēšanos un sen jau grasījos izlikt uz papīra savas dzīves stāstu, kamēr vēl tas nav pārtrūcis reizē ar manu mūža pavedienu. Man, tādās lietās nepiedzīvojušam cilvēkam, šāds darbs patiesi nav no vieglajiem, bet vai man jābaidās grūtību, kad mūžīgās atpūtas stunda jau tuvu? Es esmu redzējis to, ko nav redzējusi neviena angļa acs un par ko ir vērts pastāstīt.
Mana dzīve bijusi pavisam neparasta. Daudzkārt, kad likās, ka viss ir zaudēts, dievam labpatikās mani izglābt, varbūt tikai tādēļ, lai cilvēki uzzinātu manu stāstu un gūtu no tā mācītau, jo viss, ko esmu piedzīvojis un pieredzējis, liecina par vienu neapgāžamu patiesību: ļaunums nekad nenes laba, Jaunums rada vienīgi ļaunumu un galu galā nāk pār tā galvu, kas to pastrādājis, lai arī tas būtu viens cilvēks vai vesela tauta.
Nu padomājiet kaut vai par Kortesa, šī varenā vīra likteni! Es pazinu viņu tanīs dienās, kad viņam piederēja gandrīz vai dievišķa vara, bet pirms kādiem četrdesmit gadiem, kā es dabūju dzirdēt, Kortess, lielais iekarotājs, nomiris Spānijā nežēlastībā un nabadzībā. [4] Jā, un vēl es dzirdēju, ka Kortesa dēls dons Martins bijā ticis spīdzināts tai pašā pilsētā, kuru viņa tēvs ar tik nedzirdētu cietsirdību bija iekarojis spāņiem. Malinala, tā pati, kuru spāņi sauca par Marinu, galvenā un visumīļākā no šī paša Kortesa draudzenēm, savā izmisumā to visu viņam bija pareģojusi, kad Kortess pēc visa tā, kas bija noticis viņu starpā, aizmirsdams, ka viņa ne reizi vien bija glābusi viņu pašu un viņa karavīrus no drošas nāves, pameta viņu un atdeva par sievu donam Huanam Hara- miljo.
Bet atminieties pašas Marinas likteni! Viņa mīlēja savu vīru Kortesu jeb Malincinu, kā viņu Marinas dēļ bija iesaukuši indiāņi, un viņa dēļ nodarīja ļaunumu savai dzimtenei. Ja ^ebūtu Marinas, Tenočtitlana jeb, kā tagad saka, Mehiko nekad nebūtu nonākusi spāņu jūgā. Savas kaislības apmāta, Marina upurēja godu, bet ko viņa saņēma pretī? Ko labu tai atnesa nodarītais ļaunums? Atalgojumam par visu, kad Marinas skaistums bija vītis, viņu atdeva par sievu citam, neievērojamākam cilvēkam, tieši tāpat, kā savu laiku nokalpojušu kustoni pārdod nabadzīgākam saimniekam.
Atcerieties arī, kāds liktenis piemeklēja tik varenu tautu, kāda bija Anavakas indiāņi. Tā darīja ļaunu, lai gūtu labumu; cerībā, ka dievi tai sūtīs bagātību, mieru un labklājību uz daudzām paaudzēm, tā saviem viltus dieviem upurēja tūkstošiem cilvēku dzīvību. Un īstenais dievs viņiem atbildēja. Bagātības vietā viņš sūtīja postu, miera vietā — spāņu zobenu, bet labklājības vietā — mokas, spīdzināšanu un verdzību. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi ziedoja savas tautas dēlus, izraujot savu upuru sirdis, uz Uicilo- počtli un Teskatlipokas [5] altāriem.
Vai arī ņemiet pašus spāņus, kas žēlsirdības vārdā nāca ar tādu cietsirdību, kāda pagāniem actekiem nebija pat sapņos rādījusies, un Kristus vārdā ik dienas pārkāpa visus viņa baušļus. Vai patiesi viņu valsts zels, vai tiešām šīs ļaundarības atnesīs viņiem labklājību? Es esmu pārāk vecs un nepieredzēšu, kāda būs atbilde uz šo jautājumu, lai gan jau šodien tā ir tuvu. Tagad es zinu, ka visas spāņu ļaundarības nāks pār viņu pašu galvām, un man šķiet, es redzu šo lepnāko no visām pasaules tautām kā apkaunotu, izpostītu un negodā kritušu nīkuli, kam nav nekā cita kā tikai dižena pagātne. To, ko Dreiks nesen iesāka pie Gravelinas, dievs pabeigs cituviet, līdz beidzot no Spānijas varenības nepaliks ne miņas, spāņu impērija būs tikpat pazemota kā tagad Montesumas valsts.
Tā tas ir ar diženiem notikumiem, kuri ir zināmi visai pasaulei, un tieši tāpat bija tik necila cilvēka dzīvē, kāds esmu es, Tomass Vingfīlds. Debesis patiesi man bijušas žēlīgas: tās devušas man laiku nožēlot grēkus; taču mani grēki vērsušies pret mani pašu tālab, ka es biju piesavinājies visuvarenā tiesības un iedomājos esam atriebības ierocis viņa rokā. Tas bija taisnīgs sods! To apzinoties, es tad nu arī nolēmu izklāstīt savas dzīves stāstu, lai tas noderētu citiem par mācību.
Kā jau es tiku teicis, šis nodoms brieda manī ilgus gadus, lai gan, taisnību sakot, pirmoreiz to pamodināja karaliene. Tomēr tikai tagad, kad es droši uzzināju par «Neuzvaramās armādas» likteni, šī doma beidzot dzinusi asnus. Bet kas gan var pateikt, vai tā nesīs augļus? Jo šīs ziņas dīvainā kārtā mani satraukušas un aiznesušas atpakaļ jaunības dienās, kas pilnas mīlestības, kauju un traku piedzīvojumu, kuros es iepinos, kad pret tiem pašiem spāņiem cīnījos par sevi, par Kvautemoku un par otomi tautu. Sen es nebiju tos atminējies. Man ir tāda sajūta, un vecumā tas dažkārt tā atgadoties, it kā tas, ko esmu pārdzīvojis tālā pagātnē, bijusi mana īstenā dzīve, bet viss pārējais — tikai sapnis.
Es rakstu istabā, pa kuras logu redzama mierpilnā Veivnijas ieleja. Aiz upes stiepjas kopienas lauki, kurus klāj zeltainās irbu- lenes, tālāk redzami Bangejas sarkanie jumti, kas sablīvējušies ap Svētās Marijas baznīcas torni, bet vēl tālāk plešas Stouvas meži, kas pieder karalim, un Flikstonas abatijas lauki. Pa labi upes stāvajā krastā zaļo Iršemas ozolaine, pa kreisi līdz Beklsai un Loustoftai sniedzas leknas pļavas, kur kā raibi plankumi saskatāmi ganāmpulki, bet man aizmugurē pa pakalna zālaino nogāzi, ko senatnē sauca par Grāfa Vīnkalnu, terasveidā paceļas mans augļu dārzs. Viss ir tepat, un tomēr nule man ir tāda sajūta, ka tā visa vairs nav. Veivnijas ielejas vietā es skatu Tenočtitlanas ieleju, īršemas nogāžu vietā — vulkānu Popokatepetla un Ikstak- sivatla sniegotos apveidus, Dičingemas, īršemas, Bangejas un Beklsas torņu vietā manā priekšā paceļas svēto liesmu apmirdzētās upurēšanas piramīdas, bet ganāmpulku vietā es pļavās redzu Kortesa jātniekus, kas traucas uz kauju.
Viss atgriezies pie manis, viss, kas bija dzīve, pārējais — tikai sapnis. Es atkal jūtos jauns, un tagad, ja liktenis man dāvās laiku, es pacentīšos uzrakstīt savas dzīves stāstu, iekams aizeju uz mūžīgo sapņu pasauli un tieku guldīts zemes klēpī. Iesācis es biju jau sen, bet, kamēr bija dzīva mana dārgā sieva, — viņa nomira tikai pagājušos ziemassvētkos — es zināju, ka labāk šo uzdevumu atstāt neizpildītu. Vaļsirdīgi sakot, mana sieva mani mīlēja tā, kā, manuprāt, tikai nedaudziem vīriem bijusi laime tikt mīlētiem, lai gan manā pagātnē bija daudz tāda, kas aptumšoja viņas mīlestību, izraisot greizsirdību uz mirušo. Šīs jūtas, kaut arī bija lēnīgas un cieši savijās ar piedošanu, izpaudās visai spēcīgi. Manas sievas sirdi kremta slēptas bēdas, taču viņa par tām nekad nerunāja.
Mums piedzima tikai viens bērns,' un tas pats nomira mazotnē. Lai kā arī mana sieva lūdza dievu dāvāt viņai citu, visas lūgšanas bija veltas, un es, iedomājot Otomi vārdus, necerēju, ka tās līdzēs. Bet Lilija zināja, ka agrāk man viņpus okeāna no citas sievietes bija bērni, kurus es mīlēju un allaž mīlēšu vienlīdz stipri, lai arī viņi aizgājuši aizsaulē pirms daudziem gadiem, un šī doma plosīja viņas sirdi. Viņa spēja piedot, ka es biju precējies ar citu, bet to, ka šī sieviete dzemdējusi man bērnus, kas manai sirdij joprojām bija dārgi, — to viņa, ja arī piedeva, aizmirst nespēja, jo pašai bērnu nebija.
Es esmu vīrietis un neprotu izskaidrot, kāpēc tas tā bija. Kas gan spēj saprast mīlošas sievietes sirdi? Bet tā tas bija. Reiz mēs tāpēc saķildojāmies; tas bija mūsu vienīgais strīdiņš.
Tas notika mūsu laulības otrajā gadā pāris dienu pēc tam, kad Dičingemas draudzes kapsētā bijām apbedījuši savu bērniņu. Naktī, guļot līdzās savai sievai, es redzēju apbrīnojami skaidru sapni. Es sapņoju, ka ap mani sapulcējušies visi mani bērni, visi četratā, un lielākais zēns turēja rokās manu pirmdzimto, zīdainīti, kas nomira lielā aplenkuma laikā. Viņi bija atnākuši pie manis, kā bieži mēdza nākt viņās dienās, kad es valdīju pār otomi tautu Priežu Pilsētā, viņi sarunājās ar mani, apveltīja mani ziediem un skūpstīja man rokas. Mani priecēja viņu spēks un skaistums, un mana sirds bija lepnuma pilna. Sapnī man likās, it kā es būtu atbrīvots no lielām bēdām un atkal būtu atradis savus mīļos, kurus reiz biju zaudējis. Kas gan var būt briesmīgāks par šādiem sapņiem! It kā ņirgājoties tie atdod mums mūsu mirušos, bet pēc tam izgaistot pamet mūs vēl dziļākās bēdās.
Tā nu, lūk, es sapņoju un sapnī runāju ar saviem bērniem, saucu tos vismīlīgākajos vārdos, līdz beidzot pamodos. Un tad, sajūtot visas zaudējuma sāpes, es sāku skaļi elsot.
Bija agrs rīts. Augusta saules stari spīdēja logā, bet es, domādams, ka mana sieva dus miegā, joprojām gulēju, sava sapņa pārņemts, un smagās nopūtās čukstēju to vārdus, kurus vairs nekad neredzēšu, ja vien tikai sapnī. Tomēr notikās tā, ka sieva bija pamodusies un dzirdēja to, ko es gan sapnī,, gan nomodā teicu mirušajiem Un, lai arī es dažus vārdus izrunāju otomi valodā, pārējo es runāju angliski, tāpēc, zinot manu bērnu vārdus, viņa visu saprata. Negaidot viņa pielēca no gultas un nostājās manā priekšā. Viņas acīs bija tāds niknums, kādu es tanīs nekad nebiju redzējis — ne līdz, ne arī pēc tam. Tas ilga tikai īsu brīdi, jo gandrīz nākošaja acumirklī asaras aizmigloja viņas skatienu.
— Kas tev kait, dārgā? — es jautāju izbrīnījies.
— Man ir grūti dzirdēt šādu valodu no tavām lūpām, — viņa atbildēja. — Vai tad tā vēl par maz, ka es tevis dēļ upurēju savu jaunību un biju tev uzticīga pat tad, kad visi līdz pēdējam uzskatīja tevi par mirušu? Cik tu pats biji man uzticīgs, tas tev labāk zināms. Bet vai es kaut reizi esmu tev pārmetuši, ka tu biji mani aizmirsis un apprecējis mežoni tālā zemē?
— Nekad, dārgā. Bet arī es nekad netiku tevi aizmirsis, to tu labi zini. Es tikai brīnos, ka tu esi greizsirdīga tagad, kad nav vairs nekāda iemesla.
— Vai tad uz mirušajiem mēs nevaram būt greizsirdīgi? Ar dzīvajiem varam mēroties spēkiem, bet kā cīnīties ar mīlu, kuru nāve apzīmogojusi ar pilnības zīmogu un padarījusi nemirstīgu? Tomēr to es tev piedodu, tāpēc ka varu sacensties ar šo sievieti. Tu taču biji mans, pirms piederēji viņai, un esi mans pēc viņas. Bet bērni — tā ir cita lieta! Bērni bija tikai viņas un tavi. No manis viņos nav it nekā. Un es zinu, ka tu mīlēji viņus dzīvus, mīli viņus mirušus un mīlēsi mūžam, pat aiz kapa, ja vien tu viņus sastapsi viņā saulē. Bet es jau esmu veca. Es novecoju tajos pāri par divdesmit gados, kamēr gaidīju tevi, un tagad es jau vairs tev nedāvāšu citus bērnus. Es dāvāju tev vienu, bet dievs to paņēma, lai es nebūtu pārāk laimīga. Tu pat viņa vārdu neminēji to citu vārdu vidū! Mans mirušais mazulītis tev nenieka nenozīmē! . . .
Te viņa aprāvās un izplūda asarās, bet es uzskatīju par labāku neteikt, ka starp tiem bērniem un šo mazulīti bija liela starpība: visi mani bērni, izņemot pirmdzimto, mira gandrīz jau jaunekja gados, kamēr viņas bērniņš bija nodzīvojis tikai sešdesmit dienas.
Tā nu, lūk, kad karaliene mani pirmoreiz uzvedināja uz domām par mana dzīves stāsta uzrakstīšanu, man tūlīt iešāvās prātā šis manas mīļotās sievas dusmu uzliesmojums. Es nevarēju rakstīt patiesību, jo tad man vajadzētu noklusēt stāstījumu par to, kura arī bija mana sieva, par Otomi, Montesumas meitu, otomi tautas princesi, un par bērniem, kurus viņa man bija dāvājusi. Un tad nu es nolēmu labāk neķerties pie spalvas, jo, lai ari mēs visus kopā nodzīvotos gadus gandrīz nerunājām par to, es zināju, ka mana sieva nekā nav aizmirsusi un viņas greizsirdība, būdama īpaša, izsmalcinātāka veida, ar laiku ne tikai nav apdzisusi, bet drīzāk gan pieaugusi. Un ķerties pie šī uzdevuma, manai sievai neko nezinot, nebūtu bijis iespējams, jo līdz pašām pēdējām dienām viņa uzmanīja ikvienu manu soli un, kā man tiešām likās, lasīja gandrīz visas manas domas.
Tā mēs abi novecojām plecu pie pleca, un gadi rāmi ritēja tālāk. Mēs reti pieminējām to lielo laika posmu, kad viens otram bijām zuduši, un to, kas toreiz notika. Bet visam ir savs gals. Mana sieva pēkšņi nomira miegā savā astoņdesmit septītajā dzīves gadā. Es apbedīju viņu mūsu baznīcas dienvidu phsē, patiesi sērodams. Tomēr manas bēdas nebija neremdināmas, jo es zināju, ka drīz tikšos ar viņu un ar visiem citiem, kas man bijuši mīļi.
Tur, aizsaulē, mani gaida mana māte un māsa, un mani bērni; tur mani gaida dižais Kvautemoks, mans draugs, pēdējais acteku valdnieks, un daudzi citi ieroču brāļi, kas aizsteigušies man priekšā pie miera; un tur, lai arī viņa tam lāgā neticēja, mani sagaidīs mana skaistā, lepnā Otomi. Saka, ka debesīs, kur es par spīti visiem manas jaunības grēkiem un vīra gadu maldiem ceru nonākt, neesot ne precētu vīru, ne sievu. Tas ir pārlieku labi, tāpēc ka citādi es vienkārši nezinu, kā satiktu manas abas sievas — Montesumas meita un maigā angļu muižniece.
Bet tagad pie darba.