Vakariņu laikā Bernals Diass atminējās, kā mēs tikāmies uz dambja un kā es aiz pārpratuma viņu tik tikko nenogalināju, uzskatīdams viņu par Sarsedu, un noprasīja, kāpēc mēs ar Sarsedu esot naidā.
Cik nu vien varēju īsi, es viņam pastāstīju savas dzīves stāstu, pastāstīju par visu to ļaunumu, ko de Garsija jeb Sarseda nodarījis man un manai ģimenei, un ka tikai viņa vainas dēļ tagad atrodos šai zemē. Diass klausījās pārsteigts.
— Svētā dievmāti — viņš galu galā izsaucās.
— Man allaž likās, ka Sarseda ir nelietis, bet es nekad nedomāju, ka viņš var būt tāds, kā tu man stāstīji, ja vien tu runā taisnību, draugs Vingflld. Dodu tev savu vārdu — ja es būtu par to zinājis stundu agrāk, Sarseda nebūtu atstājis šo nometni, iekams nebūtu par visu atbildējis vai arī attaisnojies cīņā ar tevi. Bet baidos, ka tagad ir jau par vēlu: viņš taisījās doties uz Mehiko, tiklīdz būs uzlēcis mēness, lai kaut ko savārītu pret mani par to, ka es piekritu šādiem noteikumiem. Taču es no viņa nebīstos, jo viņš tur nav diez kādā cieņā.
— Mans stāsts ir tīrā patiesība, — es atbildēju,
— Ja būs vajadzība, es daudz ko varu pierādīt. Jāsaka, ka es atdotu pusi no savas atlikušās dzīves, lai atkal tiktos ai viņu vaigu vaigā atklātā cīņā. Viņš allaž izslīdējis no manām rokām, bet mums kārtojami lieli rēķini.
Tā runājot, man likās, ka kāda auksta, baismīga vēsma būtu skārusi manu seju un rokas, un brīdinoša nelaimes sajūta iezagās manā dvēselē, nomākdama mani tā, ka nespēju ne pakustēties, ne parunāt.
— Iesim, palūkosim, varbūt viņš vēl nav aizjājis, — mudināja kapteinis Diass un, pasaucis sargu, devās uz durvīm. Šai bridi es nejauši pacēlu acis un ieraudzīju durvīs sievieti. Viņa stāvēja, rokām ieķērusies durvju stenderē, atmetusi galvu atpakaļ, vaļējiem gariem matiem, un viņas sejā bija tādas ciešanas, ka es uzreiz nemaz nepazinu Otomi, tik ļoti viņa bija pārvērtusies. Bet pazinis es sapratu visu, jo tikai viena nelaime varēja radīt tādas šausmas un ciešanas, kas atspoguļojās viņas acu dzīlēs.
— Kas noticis ar mūsu dēlu? — es jautāju.
— Viņš ir miris! Miris! — viņa atbildēja čukstā, kas satrauca mani līdz pašiem dvēseles dzijumiem.
Vairāk es nejautāju: sirds man pateica, kas noticis. Bet Diass nesaprata.
— Miris? Kāpēc? Kas tad viņu nogalinājis?
— De Garsija! Es redzēju viņu aizejam, — atbildēja Otomi un, neizdvesusi vairs ne skaņas, sabruka.
Man šķiet, ka tai brīdī mana sirds salūza — vismaz es zinu, ka kopš tā brīža nekas vairs nespēj to īsti saviļņot, lai gan šīs atmiņas moka mani diendienā, stundu pēc stundas un mocīs, līdz es būšu miris un došos meklēt savu dēlu.
— Nu ko, Bernai Dias? — es iesaucos aizsmakušā balsī. — Vai es kaut ko sameloju par šo tavu biedru?
Un, pārlēcis pār Otomi ķermeni, es izskrēju no istabas. Kapteinis Diass un pārējie steidzās man paka).
Izdrāzies no pils, es pagriezos pa kreisi uz spāņu nometnes pusi, bet nespēju noskriet ne simt solu, kad mēness gaismā ieraudzīju mums pretī jājam nelielu jātnieku vienību. Tas bija de Garsija ar saviem kalpiem. Viņi devās uz kalnu pāreju, pa kuru veda cejš uz Mehiko. Es nebiju nokavējis.
— Stāt! — uzsauca Bernals Diass.
— Kas uzdrošinās man pavēlēt? — atskanēja de Garsijas balss.
— Es, tavs kapteinis! —-ierēcās Diass. — Stāvi, tu sātan, slepkava, vai arī es tevi sacirtīšu gabalos!
Es redzēju, kā de Garsija sarāvās un nobālēja.
— Tās ir gan dīvainas manieres, senjor, — viņš noteica. — Es palūgšu jūs …
Šai mirklī de Garsija beidzot pamanīja mani, jo es biju izrāvies no Diasa rokām, kas centās mani noturēt, un metos virsū savam naidniekam. Es nesacīju ne vārda, bet tas, kas bija lasāms manā sejā, viņam pateica, ka es zinu visu un ka viņam nav glābiņa.
Viņš paskatījās man garām, bet šauro eju bija nosprostojuši karavīri. Es nācu arvien tuvāk, bet de Garsija negaidīja mani. Reiz viņa roka sniedzās pēc zobena, bet pēkšņi viņš strauji pagrieza zirgu apkārt un aizjoņoja atpakaj pa ceju, kas ved už Ksaku.
20*
De Garsija bēga, un es viņam sekoju. Sākumā viņš atradās man tālu priekšā, bet drīz vien ceļš kļuva nelīdzens un viņš vairs nevarēja aulekšot. Mēs bijām jau ārā no pilsētas vai, pareizāk, ārā no tās drupām un tagad virzījāmies pa šauro taku, pa kuru indiāņi karstajā gadalaikā mēdza nest no Ksakas sniegu. Šī taka bija varbūt kādas piecas jūdzes gara, un tad sākās sniega josla, bet aiz tās neviens indiānis neuzdrošinājās spert kāju, jo zeme tur augšā esot svēta.
307
Viņš jāja pa šo taku, un, to redzot, es biju apmierināts. Es zināju, ka ceļiniekam nav iespējams atstāt taku, jo kā vienā, tā otrā pusē tai melnēja ūdeņi vai pacēlās klintis. De Garsija nojāja jūdzi pēc jūdzes, " glūnēdams gan pa labi, gan pa kreisi, gan uz priekšu, uz liesmām vainagoto sniegoto kupolu, kas pacēlās viņa priekšā. Un tikai atpakaļ viņš nepaskatījās ne reizi, jo zināja, ka viņam pa pēdām dzinās nāve cilvēka izskatā.
Es sekoju ietiepīgi, taupot spēkus, jo biju pārliecināts, ka agri vai vēlu notveršu viņu.
Pēdīgi de Garsija nonāca līdz sniega joslai, kur taka beidzās, un pirmoreiz paskatījās atpakaļ. Es biju kādus divsimt soļus aiz viņa. Es, viņa nāve, atrados viņam aiz muguras, bet viņam priekšā zaigoja sniegs. Kādu mirkli viņš vilcinājās, un dziļajā klusumā es sadzirdēju viņa zirga smago elpu. Tad viņš pagriezās pret sniega joslu un iespieda piešus zirgam sānos.
Sniegs bija ciets, jo sals šeit bija kodīgs, un kādu brīdi zirgs soļoja pa sniegu pat ātrāk nekā pa taku, lai gan vieta bija ļoti stāva. Ceļš, pa kuru de Garsija varēja jāt, joprojām bija tikai viens, jo mēs bijām sasnieguši kori, kas atgādināja ieloci kalna tērpā, un abās pusēs bija sniegotas nogāzes, uz kurām nespētu noturēties ne zirgs, ne cilvēks. Vairāk nekā divas stundas mēs ķepurojāmies pa šo kori, un, kad mēs tā gājām spokainā vulkāna un tā mūžīgo sniegu klusumā, man likās, ka mans gars iespiežas mana upura dvēselē un ka ar tā acīm es redzu visu, kas norisinās viņa sirdi. Cilvēkam, kam darīts tik daudz ļauna, šī doma, pat ja tā neatbilstu patiesībai, bija patīkama, jo tur, sava ienaidnieka dvēselē, es izlasīju tādas mokas, tik bezcerīgu izmisumu, tādas briesmīgas pagātnes atmiņas un šausmas no tuvojošās nāves un pēcnāves neziņas, ka nekāda atriebība nevarēja pārspēt šīs mocības. Un tā bija taisnība, es zinu, ka tā bija taisnība — viņš cieta to visu un vēl vairāk, jo, ja arī viņam nebija sirdsapziņas, tad vismaz bija bailes un iztēle, kas saasināja un pastiprināja bailes.
Sniegotā kore kļuva aizvien stāvāka, un zirga spēki jau bija izsīkuši, — tādā augstumā viņš tik tikko vaiēja paelpot. Veltīgi de Garsija spieda piešus tā sānos līdz asinīm — skaistais dzīvnieks vairs nevarēja paspert ne soli. Negaidot zirgs nogāzās sniegā. Man šķita, ka nu de Garsija noteikti mani sagaidīs. Bet pat es nebiju aptvēris visu viņa šausmu dziļumu, jo, atbrīvojies no kritušā zirga, de Garsija atskatījās uz mani un bēga tālāk kājām, nometot pa ceļam savas bruņas, lai būtu vieglāk iet.
Ap šo laiku mēs bijām šķērsojuši sniega joslu un nonākuši līdz tai vietai, kur sākās ledus lauks. Tas bija izveidojies, vai nu vulkāna liesmām, vai varbūt arī saules stariem karstajā gadalaikā izkausējot sniegu, kas pēc tam ziemas mēnešos vai aukstajās naktīs atkal sasala. Lai būtu kā būdams, Ksakas virsotni ieskauj gandrīz jūdzi plata ledus sega, kas atrodas starp sniegu un krātera melno aploci.
De Garsija kāpa augšup pa šo ledāju. Tā nav viegla lieta pat pilnīgi mierīgam cilvēkam, tāpēc ka šeit solis jāsper no plaisas uz plaisu, no grumbuļainā ledus izciļņa uz izcilni, kas uz gludās virsmas slējās līdzīgi sariem mežcūkas mugurā. Vai! gājējam, ja šāds izcilnis nolūst vai arī ja paslīd kāja, jo tad, viņam krītot, tūkstošiem asu, zobeniem līdzīgu izciļņu, pār kuriem viņam jāripo lejup līdz sniega joslai, noraus no viņa kauliem miesu. Vairākas reizes es pārlieku sabijos, ka tas tā notiks arī ar de Garsiju, jo nevēlējos tādējādi zaudēt iespēju atriebties. Tāpēc divas reizes, pamanīdams, ka manam naidniekam draud briesmas, es brīdināju viņu, pasakot, kur likt kāju, jo tagad atrados tikai divdesmit soļu no viņa, bet viņš — un tas ir visdīvainākais! — akli uzklausīja mani, tuvās nāves šausmās aizmirsdams visu. Man pašam nebija baiļu, jo zināju, ka nenogāzīšos, lai gan citkārt es noteikti nebūtu te kāpis.
Visu šo laiku mēs tuvojāmies Ksakas ugunīgajai virsotnei spožā mēness gaismā, bet pēkšņi pirmais saules stars- skāra kalna galu un liesma pazuda dūmu stabā. Bija brīnišķīgi vērot sarkano oreolu, kas apmirdzēja ledus segu un mūs, divus cilvēkus, kas rāpāmies pa to kā divas mušas, kamēr pašu kalnu un pasauli zem tā ietina nakts ēnas.
— Tagad mums ir labāks apgaismojums kāpšanai, — es uzsaucu de Garsijam. Un mani vārdi dīvaini atbalsojās ledus klinšu starpā, kur vēl nekad nebija atskanējusi cilvēka balss. Un tai pašā acumirklī kalns zem mums, it kā sadusmots par tā svētās vientulības zaimošanu, iedārdējās un iegaudojās kā koks, pār kuru brāžas pāri vētra.
Tūlīt pēc šiem dārdiem pār mums nolaidās pelēku pelnu mākonis, kas uz acumirkli aizsedza de Garsiju. Es dzirdēju viņu bailēs iekliedzamies un nobijos, jo domāju, ka viņš ir nokritis. Bet, kad pelni izklīda, es redzēju viņu neskartu stāvam uz lavas gredzena, kas ieskāva krāteri.
Es domāju, ka tagad viņš noteikti apstāsies. Ja viņam būtu bijusi drosme, viņš būtu varējis mani viegli nogalināt ar zobenu, kas viņam joprojām bija pie sāniem, kad es no ledus uzkāpu uz karstās lavas. Likās, ka arī de Garsija bija domājis par to, jo viņš pagriezās pret mani un nikni, kā pats sātans, vēroja mani, bet tūlīt pat sāka atkal rāpties augstāk, atstājis mani brīnāmies par to, kur gan viņš cerēja rast patvērumu. Kādus trīssimt soļus no ledus malas pret debesīm cēlās krātera dūmu un tvaika mutuļi, bet starp tiem un ledus malu bija tik karsta lava, ka vietām uz tās bija grūti likt kāju. Pa šo lavas slāni, kas trīsēja mums zem kājām, gāja de Garsija, tagad mazliet lēnāk, jo viņš bija noguris, un es, atvilkdams elpu, bez grūtībām viņam sekoju.
Un lūk, nonācis līdz krātera malai, viņš paliecās uz priekšu un paskatījās lejup. Es nodomāju, ka viņš tūlīt metīsies tanī un tā izbeigs savu dzīvi. Bet, ja arī de Garsijam bija ienākusi prātā līdzīga doma, viņš, ieraudzījis, kas viņu tur lejā gaida, tūlīt pat aizmirsa to, jo apgriezies izrāva zobenu un nāca man virsū. Kādus desmit soļus no krātera malas mēs sastapāmies.
Es" teicu «mēs sastapāmies», bet īsteni tas nebija tā, jo de Garsija'atkal apstājās tik tālu, ka nevarēju viņu ar zobenu aizsniegt. Es apsēdos uz kāda lavas blīvējuma un palūkojos savā naidniekā. Likās, ka man nekad neapniks vērties viņa sejā. Kas tā bija par seju! Tā bija briesmīgāka par slepkavas seju pirms atmaksas. Ja vien spētu, es to uzgleznotu, jo nekādi nespēju aprakstīt šīs sarkanās, iekritušās, šausmu pilnās acis, šos atņirgtos zobus un drebošās lūpas. Man liekas, ka tad, kad cilvēku dzimuma ienaidnieks būs izspēlējis savu pēdējo trumpi un laimējis savu pēdējo dvēseli, viņš pirms bojā ejas izskatīsies tieši tāds.
— Beidzot, de Garsija! — es izsaucos.
— Kāpēc tu nenogalini mani un neizbeidz visu? — viņš elsa.
— Kur mums jāsteidzas, brālēn? Es meklēju tevi veselus divdesmit gadus, — vai tad mēs šķirsimies tik ātri? Patērzēsim mazliet! Iekams mēs šķiramies uz mūžu, es ceru, ka tu būsi tik laipns un atbildēsi uz manu jautājumu, jo mani moka ziņkāre. Kāpēc tu nodarīji tik daudz posta man un maniem tuviniekiem? Jābūt taču savam iemeslam pat tik bezjēdzīgai un trulai cietsirdībai.
Es runāju ar viņu mierīgi un vienaldzīgi, neizjuzdams ne mazākā satraukuma, nejuzdams neko. Tai dīvainajā stundā es nebiju Tomass Vingfīlds, es nebiju cilvēks, bet akls spēks, rīks. Es varēju bez skumjām domāt par savu nogalināto dēlu; man viņš nelikās miris, jo es taču piederēju pie tās dabas, par kuras sastāvdaļu mans zēns nomirdams bija kļuvis. Pat par de Garsiju es domāju bez naida, it kā viņš būtu tikai ierocis kāda cita rokās. Bet tai pašā laikā es zināju, ka slepkava tagad ar miesu un dvēseli ir manā varā un viņam noteikti jāatbild man un jāsaka taisnība, un tas ir tikpat noteikti, kā tas, ka viņam būs jāmirst, kad es to gribēšu.
De Garsija mēģināja aizvērt lūpas — tās atvērās pašas no sevis, un vārdu pa vārdam patiesība tika izvilkta no viņa ļaunās sirds, it kā viņš jau stāvētu augstākā soģa priekšā.
— Es mīlēju tavu māti, brālēn! — viņš iesāka lēnām, ar grūtībām izrunādams katru vārdu. — Kopš agras jaunības es mīlēju viņu vienīgo pasaulē, tāpat kā to mīlu līdz šim brīdim, bet viņa neieredzēja mani, jo es biju slikts, un bijās no manis, jo es biju cietsirdīgs. Pēc tam viņa satika un iemīlēja tavu tēvu un panāca viņa atbrīvošanu no inkvizīcijas, kurai es biju nodevis savu sāncensi, lai tā viņu spīdzinātu un sadedzinātu. Tava māte aizbēga ar viņu uz Angliju. Mani mocīja greizsirdība, un es būtu atriebies, ja būtu varējis, bet man nebija šādas iespējas. Gandrīz divdesmit gadus es dzīvoju savu tumšo dzīvi, līdz gadījums aizveda mani tirdznieciskā cejojumā uz Angliju. Tur es nejauši uzzināju, ka tava māte un tēvs dzīvo Jarmutas tuvumā, un nolēmu tikties ar viņu, — nogalināt viņu tobrīd es nebiju domājis. Man laimējās. Mēs sastapāmies mežā, es redzēju, ka viņa joprojām ir skaista, un sapratu, ka mīlu viņu vairāk nekā jebkad agrāk. Es piedāvāju viņai izvēli: vai nu bēgt kopā ar mani, vai mirt, un pēc mirkļa viņa nomira. Bet, kad tava māte pa kokiem apaugušo nogāzi bēga no mana zobena, viņa pēkšņi apstājās un ierunājās:
«Pirms tu pacel zobenu, uzklausi mani, Huan. Es redzu pirmsnāves vīziju. Tieši tāpat kā es bēgu no tevis, tu reiz bēgsi no mana pēcnācēja vietā, kur būs uguns un klintis, un sniegs, un tāpat kā tu sūti mani uz debesu vārtiem, tā viņš iegrūdis tevi elles bezdibenī.»
— Šī ir tā vieta, brālēn, — es sacīju.
— Šī ir tā vieta, — viņš nočukstēja, skatīdamies uz visām pusēm.
— Turpini! — es viņam pavēlēju.
Viņš atkal mēģināja klusēt, bet mana griba atkal guva virsroku, un viņš turpināja:
— Ja vien es pats gribēju izglābties, bija par vēlu viņu saudzēt. Es nogalināju viņu un bēgu. Bet šausmas atrada mājvietu manā sirdī, šausmas, kas mani nav atstājušas līdz šim brīdim. Allaž manu acu priekšā bija tavas mātes pēcnācēja rēgs, no kura man vajadzēja bēgt — tieši tāpat kā viņa bēga no manis, un kurš iegrūdis mani elles bezdibenī.
— Tam ir jābūt tur, brālēn, — es noteicu, ar zobenu norādot uz krātera dzīli.
— Jā, tur, es redzēju.
— Taču tā ir vieta tikai miesai, brālēn, bet ne dvēselei.
— Tikai miesai, bet ne dvēselei, — viņš atkārtoja.
— Turpini! — es viņam pavēlēju.
— Pēc tam tai pašā dienā es satiku tevi, Tomas Vingfīld. Tavas mātes pareģojums jau bija pārņēmis mani, un, kad ieraudzīju
o 0
vienu no viņas pēcnācējiem, es centos to nogalināt, lai viņš nenogalinātu mani.
— Kā viņš to izdarīs tūlīt, brālēn.
— Kā viņš to izdarīs tūli!, — līdzīgi papagailim atkārtoja de Garsija.
— To, kas notika tālāk un kā man izdevās izbēgt, tu zini. Es aizbēgu uz Spāniju un centos aizmirst. Bet es nespēju. Reiz naktī Seviljā es uz ielas ieraudzīju cilvēku, kas bija līdzīgs tev. Es nedomāju, ka tas varētu būt tu, bet manas bailes bija tik spēcīgas, ka nolēmu bēgt uz tālo Indiju. Tu satiki mani naktī pirms bēgšanas, kad es atvadījos no kādas senjoras.
— No Izabellas de Sigvensas, brālēn. Pēc tam arī man iznāca atvadīties no viņas, un es nodevu tev viņas pirmsnāves vārdus. Tagad viņa atkal gaida tevi, viņa un viņas bērns.
De Garsija notrīsēja un turpināja:
— Mēs atkal tikāmies okeānā. Tu izniri no viļņiem. Es neuzdrošinājos tevi nogalināt uzreiz un nodomāju, ka tu tik un tā nomirsi kravas telpā starp vergiem un nebūs neviena, kas liecinātu pret mani un vainotu mani tavā nāvē. Taču tu nenomiri, un pat okeāns nevarēja tikt galā ar tevi. Es domāju, ka tu esi miris. Kopā ar Kortesa pulkiem es atbraucu uz Anavaku, un mēs satikāmies atkal; toreiz tu mani tikko nenogalināji. Pēc tam es atriebos, spīdzinādams tevi pēc sirds patikas. Es biju nolēmis nākošajā dienā tevi nogalināt, lai gan vispirms es būtu turpinājis spīdzināšanu, jo bailes var būt ļoti cietsirdīgas, tomēr tu man izbēgi. Pagāja daudz gadu. Es klejoju šurp un turp pa pasauli, pabiju Spānijā, pēc tam atkal atgriezos uz Meksiku, biju citās zemēs, bet, lai kur arī biju, arvien manas bailes un mirušo rēgi sekoja man, un nekad es nebiju laimīgs. Tikai nesen, dēkas meklējot, es piebiedrojos Diasa vienībai. Līdz pat Priežu Pilsētai es nezināju, ka tu esi otomi cilšu vadonis, jo biju dzirdējis, ka tu jau sen esot pagalam. Pārējo tu zini.
— Kāpēc tu nogalināji manu dēlu, brālēn?
— Bet vai tad viņš nebija tavas mātes pēcnācējs! To asiņu pēcnācējs, kas varēja lemt mani nāvei? Un vai man nepienācās gandarījums par visiem šiem šausmu gadiem? Bez tam ir muļķīgi saudzēt dēlu, ja centies nogalināt tēvu. Tavs dēls ir miris, un es esmu priecīgs, ka viņu nogalināju, lai gan tagad mani vajā arī viņa rēgs.
— Un vajās tevi mūžam. Bet laiks beigt. Tev ir zobens, aizstāvies, ja vari. Cīniņā mirt būs vieglāk.
— Nevaru! — nostenēja de Garsija. — Es esmu nāvei lemts .. .
— Kā vēlies, — es sacīju un pacēlu zobenu.
De Garsija vairījās no manis, kāpdamies atpakaļ un skatīdamies man tieši acīs, kā esmu redzējis darām žurku, kad čūska grasās to norīt. Nu mēs bijām krātera malā, un, paraugoties lejup, manu acu priekšā pavērās baismīga aina. Vairāk nekā trīsdesmit pēdu zem mums cauri mutuļojošo dūmu segai tur ļauni sārtojās līdz sarkankvēlei nokaitēta lava. Tā vēlās un mutuļoja kā dzīva. Ar griezīgu šņākoņu no lavas izlauzās tvaiks, virs tās cēlās un vijās indīgu daudzkrāsainu izgarojumu strūklas, un sakarsēto gaisu saindēja karsta un šausmīga smirdoņa. Labāku vietu de Garsijas ieiešanai viņa īstajā mājvietā pat es nevarētu iedomāties.
Es norādīju ar zobenu uz leju un iesmējos. De Garsija paskatījās un skaļi iespiedzās, jo visa viņa vīrišķība bija izgaisusi, tik lielas bija viņa bailes no tā, kas viņu gaidīja. Jā, šis lepnais, augstprātīgais spānietis griezīgi spiedza, elsoja un lūdza žēlastību, viņš, kas bija nodarījis tik daudz ļaunuma, kuru nebija iespējams piedot, lūdzās žēlastības, lai paspētu nožēlot. Es stāvēju, raudzījos viņā, un viņa izskats bija tik briesmīgs, ka pat manā sastingušajā sirdī iezagās bailes.
— Nāc, laiks beigt! — es ierunājos un otrreiz pacēlu zobenu, lai to tūdaļ atkal nolaistu, jo saprāts pēkšņi bija atstājis de Garsiju un viņš sajuka manu acu priekšā.
Par visu to, kas notika pēc tam, es nerakstīšu. Līdz ar ārprātu manā ienaidniekā atgriezās drosme, un viņš sāka cīnīties, tikai ne ar mani.
Likās, ka de Garsija mani vairs nemanīja, un tomēr viņš cīnījās izmisīgi, cirzdams zobenu tukšā gaisā. Baismīgi bija vērot viņa cīņu ar neredzamajiem ienaidniekiem un dzirdēt viņa kaucienus un lāstus. Pēdu pēc pēdas ienaidnieki dzina viņu atpakaļ uz krātera malu. Šeit viņš brīdi apstājās un pēdējo reizi mēģināja pretoties pārspēkam, nikni durot un cērtot. Divas reizes viņš tikko nenokrita, it kā nāvīgi ievainots, bet tad atkal saņēmās un turpināja cīnīties ar tukšumu. Pēkšņi, izgrūdis griezīgu kliedzienu, viņš plaši izplēta rokas, kā cilvēks, kas ievainots pašā sirdī. Zobens izkrita no viņa rokām, un viņš atmuguriski iegāzās krāterī.
Es novērsu acis, lai neko vairs neredzētu, bet es sev bieži esmu jautājis: kas bija tas, kas deva de Garsijam nāvīgo dūrienu?