Tā nu es biju izpildījis tēvam doto solījumu un atriebies de Garsijam, vai, pareizāk sakot, es redzēju, kā pār viņu nāca atmaksa, jo, lai cik briesmīga arī bija viņa nāve, viņš nemira no manas rokas. De Garsija mira no paša bailēm. Un es pēc tam to nožēloju, jo, kad ledainais un nedabiskais miers atstāja manu dvēseli, es nīdu viņu tāpat kā iepriekš. Man bija žēl, ka ļāvu tam nomirt ne no manas rokas, un vēl šobaltdien es izjūtu to pašu. Protams, daudziem var likties, ka tas ir ļauni, jo mums ir vēlēts piedot saviem naidniekiem, bet šoreiz piedošanu es atstāju dievam tam kungam. Kā es varu piedot tam, kas nogalināja manu māti un manu dēlu, kas iekala mani važās uz vergu kuģa un bezgalīgi garas stundas spīdzināja mani pats savām rokām? Drīzāk gan ar katru gadu es nīstu viņu aizvien stiprāk.
To visu man nenācās viegli rakstīt, jo šī lieta satrauca manu prātu. Es nekad neesmu varējis teikt, ka izturos žēlsirdīgi pret visiem cilvēkiem — gan dzīviem, gan mirušiem, un šī iemesla pēc pirms dažiem gadiem cienījamais mūsu draudzes mācītājs aizliedza man apmeklēt dievkalpojumus. Tad man vajadzēja iet pie bīskapa un pastāstīt visu. Bīskaps ne mazumu lauzīja galvu, bet, būdams plaša vēriena cilvēks, viņš galu galā izteica rājienu mācītājam un lika viņam man sniegt atbalstu, jo uzskatīja tāpat kā es, ka visuvarenais neprasīs no grēcīga cilvēka, lai tas piedod noziedzniekam, kas nodarījis tik daudz ļauna viņam un viņa tuviniekiem, pat ja šis noziedznieks būtu miris un stājies augstā soģa priekšā.
Bet nu pietiek par šīm sirdsapziņas lietām!
Kad de Garsija bija pazudis bezdibenī, es devos mājup vai, pareizāk izsakoties, nevis uz mājām, kuru man vairs nebija, bet uz izpostīto pilsētu, kas pletās tur lejā. Man vajadzēja kāpt zemē pa ledus klāto nogāzi, un tas bija daudz grūtāk nekā kāpt augšā, jo mana atriebība bija piepildīta un es biju kļuvis tāds pats kā visi cilvēki, turklāt vēl nomākts un izmocīts, tik nomākts, ka patiesi nebūtu nožēlojis, ja manas kājas uz ledus būtu spērušas kļūmīgu soli.
Bet kļūmīga soļa nebija, un beigu beigās es sa- isniedzu sniega segu, kur iešana bija vieglāka. Mans
zvērests bija izpildīts un atriebība īstenota, un ejot es sarēķināju, kādu cenu biju par to maksājis. Es biju zaudējis savu līgavu, savu jaunības dienu mīlu; divdesmit gadus biju dzīvojis kā mežoņu vadonis starp mežoņiem un pārcietis visādas likstas, biju apprecināts ar sievieti, kas mani gan karsti mīlēja un kam netrūka gara dižuma, kā viņa ne vienu vien reizi to bija pierādījusi, bet kas dvēseles dzijumos joprojām bija mežone vai vismaz elku dievu verdzene. Cilts, pār kuru es valdīju, bija uzvarēta, skaistā pilsēta, kurā dzīvoju, — nopostīta; es biju bez pajumtes un nabags, un tā būs liela laime, ja galu galā man izdosies izbēgt no nāves vai verdzības. Taču visu to es būtu varējis pārciest, jo biju jau agrāk piedzīvojis kaut ko līdzīgu, bet sava pēdējā dēla, manas vientuļās dzīves vienīgā patiesā iepriecinājuma, nežēlīgo nāvi es nespēju pārciest.
Mīlestība uz bērniem bija kļuvusi par manu vīra gadu vienīgo kaislību. Kā es mīlēju viņus, tā viņi mīlēja mani. Es pats viņus biju audzinājis kopš mazām dienām, līdz viņi savās sirdīs, tāpat pēc valodas un ticības bija angli, nevis acteki. Un tā viņi bija ne tikai mani dārgie bērni, bet arī manas tautas brāļi, vienīgie, kādi man bija. Bet nelaimes gadījums, slimība un zobens atņēma man viņus visus trīs, un es paliku viens.
Ai, mēs pārāk daudz domājam par savas jaunības bēdām. Ja mīļotā mūs atraida, mēs piepildām visu pasauli ar vaimanām un zvēram, ka mums vairs nav nekāda mierinājuma. Bet, kad noliecam galvu sava līķautā tītā zaudētā bērna priekšā, tikai tad mēs pirmoreiz uzzinām, cik briesmīgas var būt īstas bēdas! Saka, ka laiks dziedējot visas brūces, bet tie ir meli, jo šādas brūces laiks nespēj dziedēt — to saku es, sirmgalvis.
Un tad es nometos zemē uz vulkāna Ksakas tuksnesīgā sniega klāja, kur pirms manis kāju nebija spēris neviens cilvēks, un raudāju tā, kā vīrietis raud tikai reizi dzīvē.
«Mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es tavā vietā būtu miris! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls!» es saucu līdz ar bībeles ķēniņu Dāvidu, bet manas sāpes bija stiprākas par šī valdnieka sāpēm, jo vai tad es dažu gadu laikā nebiju zaudējis trīs dēlus? Tad man iešāvās prātā, ka, tāpat kā šis valdnieks sensenis bija devies meklēt savu dēlu, tāpat arī es kādreiz aiziešu, lai tiktos ar savējo. Un, šai domā radis mierinājumu, kādu nu vien tā varēja dot, es piecēlos un lēni vilkos uz nopostīto Priežu Pilsētu.
Es sasniedzu to tikai ap saulrietu, jo ceļš bija tāls, bet es — noguris. Pie pils es satiku kapteini Diasu un dažus no viņa biedriem. Kad gāju viņiem garām, karavīri, cienot manas sāpes, noņēma cepures. Tikai Diass iejautājās:
— Vai slepkava miris?
Es pamāju ar galvu un devos viņiem garām uz savu istabu cerībā tur atrast Otomi.
Viņa sēdēja viena, auksta un daiļa kā marmorā cirsta.
— Es apglabāju elēlii līdzās viņa brāļu un senču pīšļiem, —• atbildēja Otomi uz manu vaicājošo skatienu. — Likās, ka ir labāk, ja tu viņu vairs neredzi, jo tava sirds to nebūtu izturējusi.
— Tas ir labi, — es piekritu, — bet mana sirds jau ir salauzta.
— Vai slepkava miris? — iejautājās Otomi tieši tāpat kā Diass.
— Miris.
— Kā viņš nomira?
Es dažos vārdos viņai pastāstīju.
— Tev pašam vajadzēja viņu nogalināt. Mūsu dēla asinis nav atriebtas.
— Jā, man vajadzēja viņu nogalināt pašam. Bet tai acumirklī es nedomāju par atriebību, jo redzēju, ka atmaksa pār viņu nāca no augšas, un biju apmierināts. Varbūt, ka tā ir labāk. Visas manas bēdas nesusi dzīšanās pēc atriebības, bet atriebība pieder dievam un ne cilvēkam, taču es to esmu sapratis pārāk vēlu.
— Nav tiesa! — noteica Otomi, un viņas seja, sakot šos vārdus, bija tieši tāda kā tai brīdī, kad viņa cirta ar zobenu tlakskalietim, nonievāja Marinu vai dejoja uz piramīdas, vadot upurēšanu. — Es viņu nogalinātu pamazām. Un tikai tad, kad būtu tikusi ar viņu galā, tikai tad lai sāk velni, ne agrāk. Bet ko vairs runāt par to? Visam ir beigas, visi ir miruši, un mana sirds arī. Tu esi noguris, paēd.
Es remdināju izsalkumu, pēc tam krišus iekritu gultā un aizmigu.
Tumsā es izdzirdu Otomi balsi:
— Mosties, es gribu ar tevi parunāt!
Viņas balss skanēja tik savādi, ka es tūlīt pamodos no smagā miega.
— Runā, — es atsaucos. — Kur tu esi, Otomi?
— Tev līdzās. Es nevarēju aizmigt un tāpēc apsēdos šeit. Klaū- sies. Mēs satikāmies pirms daudziem gadiem, kad Kvautemoks atveda tevi no Tavasko. Ai, cik labi es atceros, kā pirmoreiz ieraudzīju tevi, teul, sava tēva Montesumas galmā Capultepekā, ieraudzīju un iemīlēju. Esmu tevi mīlējusi visus šos gadus. Vismaz es nekad nenomaldījos, sekojot svešiem dieviem, — un viņa rūgti iesmējās.
— Kāpēc tu runā par to, Otomi? — es jautāju.
— Tāpēc, ka es to vēlos. Tu taču vari veltīt vienu stundu no sava miega tai, kas atdevusi tev tik daudzas? Atminies, kā tu mani atstūmi. Ai, man šķita, ka es miršu no kauna, kad biju panākusi, lai mani atdotu tev par sievu, par sievu dievam Teskatlipokam, un tu man pastāst7 ji par savu aizjūras meiteni, par šo Liliju, kuras dāvana vēl joprojām ir tev pirkstā. Tomēr es to pārcietu un par tavu godīgumu iemīlēju tevi vēl stiprāk, bet pārējais tev ir zināms.
Tu kļuvi mans, tāpēc ka es biju drosmīga un nogūlos tev lT dzās uz ziedokja, kur tu mani noskūpstīji un teici, ka mīli mani. Bet tu nekad neesi mani īsti mīlējis. Tu allaž domāji par savu Liliju. Es zināju to agrāk, tāpat kā zinu to tagad, lai arī centos apmānīt sevi. Tolaik es biju skaista, bet vīrietim tas daudz ko nozīmē. Es biju tev uzticīga, un tas ir vēl svarīgāk, un reizi vai pāris reižu tev pašam šķita, ka mīli mani. Tagad es vēlos, kaut teuli būtu piestei- gušies stundu vēlāk un mēs būtu kopā miruši uz ziedokļa. Es vēlos to tikai sevis, ne tevis dēj. Mēs izglābāmies, un iesākās lielā cīņa.
Es tev jau toreiz teicu, ka sapratu visu. Tu biji skūpstījis mani uz ziedokja, bet tai brīdī tu biji jau it kā miris; kad tu atgriezies dzīvē, viss mainījās. Liktenis nebija tev labvēlīgs, un tu mani apprecēji un devi man zvērestu, kuru tu esi turējis svētu. Tu mani apprecēji, bet nezināji, ko esi apprecējis. Tu zināji vienīgi, ka esmu skaista, maiga un tev uzticīga — tāda es patiešām biju, — bet tu nesaprati, ka esmu tev sveša, ka joprojām esmu mežone tāpat kā mani senči. Tu domāji, ka esmu apguvusi tavas paražas, varbūt tu domāji, ka es pat godāju tavu dievu, jo tevis dēj centos to darīt. Bet visu šo laiku es dzīvoju saskaņā ar savas tautas paražām un nekad nespēju pilnīgi aizmirst savus dievus vai arī viņi neatjāva man, savai kalponei, aiziet no viņiem. Gadiem ilgi es pūlējos atbrīvoties no tiem, bet beidzot viņi bija atriebti un mana sirds vai, drīzāk, dievi uzveica mani, jo es neatceros nekā no tā, ko darīju pirms dažām naktīm, kad svinēju upurēšanu dievam Uicilopočtli un tu redzēji mani izpildām senos rituālus.
Visus šos gadus tu biji man uzticīgs, un es dāvāju tev bērnus, kurus tu mīlēji. Bet tu mīlēji viņus tikai viņu pašu, ne manis dēļ. Dvēseles dzijumos tu nīdi indiāņu asinis, kas viņu dzīslās bija sajaukušās ar tavējām. Arī mani tu mīlēji ar īpaša veida mīlestību, un šī tava dalītā mīlestība padarīja mani vai traku. Lai kāda tā bija, arī tā nomira, kad tu ieraudzīji mani, ārprāta pārņemtu, izpildot savu senču rituālu tur uz teokalli. Tikai tad tu saprati, kas es esmu. Es esmu mežone!
Un, lūk, bērni, kas mūs vienoja, miruši. Cits pēc cita viņi nomira tā vai citādi, jo pār viņiem gūlās manas cilts lāsts, un tava mīlestība uz mani ir mirusi reizē ar viņiem. Es vien esmu palikusi — aizvadīto dienu piemiņa, un arī es mirstu.
Nē, klusē, uzklausi mani! Man ir pārāk maz laika. Kad tu aizliedzi man saukt tevi par savu vīru, es sapratu, ka visam beigas. Es paklausu tevi, teul, es dodu tev brīvību, tu vairs neesi mans vīrs, un drīz es pārstāšu būt tava sieva. Bet tagad es lūdzu: uzklausi mani. Pašreiz tevi māc bēdas, tev liekas, ka tavai dzīvei pienācis gals un laime vairs nav iespējama. Tas nav tā. Tavi labākie gadi tikai sākušies, un tu vēl esi spēka pilnbriedā. Tu atstāsi šo izpostīto zemi, un, kad tu nokratīsi tās putekļus no savām kājām, mūsu zemes lāsts pārstās tevi mākt. Tu atgriezīsies savā zemē un satiksi to, kas tevi gaidījusi tik daudz gadu. Tur mežone, ar kuru tu biji saistīts, bojā gājuša valdnieka nama princese, tev nebūs vairs nekas cits kā neskaidrs atmiņu tēls, un visi šie gadi, kas pilni dīvainu notikumu, tev šķitīs kā pusnakts sapnis. Tikai tava mīla uz mirušajiem bērniem būs mūžam dzīva, viņus tu mīlēsi vienmēr dienu un nakti, un ilgas pēc viņiem, tās ilgas pēc mirušajiem, par kurām nav nekā briesmīgāka šai pasaulē, vajās tevi līdz pat kapa malai, un es priecājos, ka tas tā būs, jo es biju viņu māte un, domājot par viņiem, tu dažreiz iedomāsies arī par mani. Tas ir vienīgais, ko man atstājusi tava Lilija, un tikai šai ziņā es stāvu augstāk par viņu, jo zini, teul, nedzīvos neviens viņas bērns, kas varētu tavā sirdī aptumšot mīlu uz tiem bērniem, kurus es dāvāju tev.
Ai, es uzmanīju tevi dienu un naktilEs esmu redzējusi tavās acīs ilgas pēc tās, kuru tu pazaudēji, un pēc tavas jaunības dienu zemes. Priecājies, tu atgūsi abas, jo cīņa ir galā un tava Lilija bija man pārāk spēcīga sāncense. Mani spēki zūd, un man atlicis maz ko teikt. Mēs šķiramies, un varbūt uz mūžiem, jo mūs saistīja vienīgi mūsu mirušo dēlu dvēseles. Tā kā tu mani vairs nevēlies, es mūsu šķiršanos novedīšu līdz galam. Tagad, savā nāves stundā, es atsakos no taviem dieviem un atgriežos pie savējiem, lai gan man šķiet, ka es mīlu tavus dievus un nīstu tos, ko pielūdz mana tauta. Vai viņiem ir kas kopējs? Mēs šķiramies, un varbūt uz mūžiem, bet es lūdzu tevi, nedomā par mani ļauni, jo es tevi mīlēju un mīlu arī tagad Es biju tavu bērnu māte; viņi bija kristieši, un ar viņiem tu vēl tiksies. Es mīlu tevi tagad un vienmēr. Esmu laimīga, ka esmu dzīvojusi, tāpēc ka tu uz ziedokļa mani noskūpstīji un tāpēc ka es tev dzemdēju dēlus. Viņi ir tavi, nevis mani. Man liekas, ka es viņus tikai tāpēc vien mīlēju, ka viņi bija tavi, bet viņi mīlēja tevi vien. Tad ņem viņus, ņem viņu dvēseles, tāpat kā esi paņēmis visu. Tu zvērēji, ka tikai nāve mūs šķirs, un tu esi turējis savu zvērestu darbos un domās. Tagad es dodos uz Saules Mītni meklēt savu tautu, bet tev, teul, ar kuru es esmu nodzīvojusi garus gadus un kopā pieredzējusi daudz bēdu, bet kuru nedrīkstu šobrīd nosaukt par vīru, jo tu man aizliedzi to darīt, — tev es saku, nesmejies kopā ar savu Liliju par mani! Stāsti viņai par mani, cik maz vien vari, esi laimīgs… un — paliec sveiks!
Viņai runājot aizvien neskaidrāk un man mulsumā klausotiej, rītausma lēnām ieplūda istabā. Pamazām no tumsas iznira Otomi baltais tēls: viņa sēdēja atzveltnī, kas atradās cieši pie gultas, rokas tai bezspēcīgi nokārās, bet galva bija atmesta pret atzveltņa muguru. Es pielēcu kājās un ielūkojos viņas sejā. Tā bija balta un auksta, un elpa bija sastingusi viņas lūpās. Es saņēmu viņas roku, arī tā bija auksta. Es saucu viņu, skūpstīju viņas pieri, bet viņa nekustējās un neatbildēja. Atri ausa gaisma, un es ieraudzīju, kas bija noticis. Otomi bija mirusi. Viņa pati bija aizgājusi no dzīves. Viņa mira, iedzerdama indi, kuras noslēpumu zina tikai indiāņi. Inde iedarbojas lēnām un bez sāpēm, līdz pašam galam ļaujot saglabāt pilnīgu domas skaidrību. Otomi bija sākusi ar mani runāt tik skumji un rūgti, dzīvībai izdziestot.
Es apsēdos uz gultas un raudzījos viņā. Es neraudāju, jo asaras bija izsīkušas, un, kā jau teicu, lai ko es justu, nekas vairs nespēja traucēt manu mieru. Tā raugoties, neizsakāms maigums un skumjas pārņēma mani. Un tagad, kad Otomi gulēja mirusi manā priekšā, es viņu mīlēju stiprāk nekā jebkad agrāk, viņai dzīvai esot, un tas jau izsaka daudz. Es atcerējos, kāda viņa bija jaunības plaukumā, sava karaliskā tēva galmā, atcerējos viņas skatienu, kādu viņa veltīja man, kad nogūlās man līdzās uz ziedokja, un otru skatienu, kad nepadevās valdniekam Kvitlavakam, kas gribēja man lemt nāvi. Man likās, ka es atkal dzirdu Otomi rūgtās raudas, kad viņa atsedza mūsu mirušā pirmdzimtā mazulīša ķermenīti, un redzu viņu ar zobenu rokās liecamies pār tlakskalieti.
Daudz kas man atausa atmiņā tai skumjajā rīta stundā, sargājot mirušo Otomi. Viņas vārdi bija patiesi: es nekad nebiju aizmirsis savu pirmo mīlu un bieži biju ilgojies redzēt viņas seju. Bet Otomi nebija taisnība, sakot, ka es viņu neesot mīlējis. Es viņu mīlēju no sirds un biju uzticīgs zvērestam, ko biju tai devis. Taču tikai tad, kad Otomi bija mirusi, es īsteni sapratu, cik viņa man bijusi dārga. Tiesa, mūs šķīra dziļš bezdibenis, asins un ticības bezdibenis, kas ar gadiem kļuva aizvien dziļāks, jo es zināju, ka Otomi nekad nebija spējusi galīgi atteikties no saviem vecajiem ticējumiem, un ir tiesa, ka tad, kad redzēju Otomi vadām riebīgo dziesmu, mani pārņēma šausmas un kādu brīdi es viņu ienīdu. Bet šīs lietas es būtu varējis viņai piedot un aizmirst, tāpēc ka tās bija daļa no viņas asinīm un būtības. Vēl vairāk — pēdējo un visbriesmīgāko viņa izdarīja ne pēc pašas gribas. Ja to visu atmestu, šajā karaliskajā un brīnišķīgajā sievietē, kas ilgus gadus bija man uzticama sieva, paliktu daudz tāda, ko es varētu mūžam godāt un mīlēt.
Tā es domāju tani stundā, un tā es domāju ari šodien. Otomi sacīja, ka mēs šķiroties uz mūžu, bet es ticu un ceru, ka tas nav tā. Es zinu, ka mums visiem tiek piedots un ka ir vieta, kur tie, kas šeit, zemes virsū, bijuši cits citam dārgi un tuvi, atkal reiz sastapsies.
Kad es nopūties piecēlos, lai aicinātu palīgus, "pēkšņi sajutu, ka man kaut kas aplikts ap kaklu. Tā bija lielo smaragdu rota, ko Kvautemoks bija iedevis man un ko biju uzdāvājis Otomi. Viņa bija aplikusi man to, kamēr gulēju, — kaklarotu līdz ar tai piesietu savu garo matu šķipsnu. Abas šīs lietas guldīs kapā kopā ar mani.
Es apglabāju Otomi senajā kapličā līdzās viņas senču pīšļiem un mūsu bērnu mirstīgajām atliekām. Divas dienas vēlāk es kopā ar Bernala Diasa vienību jāju uz Mehiko. Pie ieejas aizā es apstājos, lai vēlreiz paraudzītos uz sagrauto Priežu Pilsētu, kur biju pavadījis tik daudz gadu un paglabājis visus, kas bijuši man dārgi. Es skatījos ilgi un nopietni, kā cilvēks nāves stundā atskatās uz savu noieto dzīvi, līdz beidzot Diass uzlika man roku uz pleca.
— Tu tagad esi vientujš, mans draugs, — viņš sacīja. — Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Nekādi, — es atbildēju. — Man atliek tikai nomirt.
— Nekad nerunā tā! — viņš pretojās. — Tev nav vēl četrdesmit gadu, bet man tālu pāri piecdesmitiem, un tomēr es nerunāju par nāvi. Klau, vai tev ir draugi dzimtenē Anglijā?
— Bija.
— Zemēs, kur valda miers, ļaudis dzīvo ilgi. Atgriezies pie viņiem! Es pacentīšos tevi nogādāt uz Spāniju.
— Es padomāšu par to, — es atbildēju.
Noteiktajā laikā mēs sasniedzām Mehiko, jaunu un man svešu pilsētu, jo Kortess to bija uzcēlis no drupām. Agrākās teokalli vietā, kui mani reiz uzveda upurēšanai, tagad cēla katedrāli, un tās pamatā iemūrēja pretīgos acteku elku dievus. Pilsēta bija diezgan skaista, tomēr ne tik lieliska, kāda bija Montesumas Tenočtitlana, un vairs nekad tāda nebūs. Arī tās iedzīvotāji bija mainījušies: toreiz tie bija karavīri un brīvi ļaudis, bet tagad — vergi.
Mehiko Bernals Diass atrada man pajumti. Cienot manis saņemto apžēlošanu, visi mani atstāja mierā. Es biju salauzts un nevienam vairs neiedvesu bailes. Mana līdzdalība «bēdu naktī» un pilsētas aizstāvēšanā bija aizmirsta, bet manas bēdas izraisīja līdzjūtību pat. spāņos. Mehiko es pavadīju desmit dienas, klejodams pa pilsētu un Capultepeku. Uz šī pakalna reiz stāvēja Mon- tesumas izpriecu pils, kurā es pirmoreiz biju sastapis Otomi. No kādreizējā lieliskuma bija palikuši vairs tikai daži veci ciedri.
Astotajā dienā mani uz ielas apstādināja kāds indiānis. Viņš teicās runājam kāda mana sena drauga uzdevumā, kurš mani vēloties redzēt. Es sekoju viņam, savā prātā brīnīdamies, kas gan tas varētu būt par draugu, jo man tādu nebija. Indiānis aizveda mani uz skaistu akmens namu vienā no jaunajām ielām. Tur kādā aptumšotā istabā mani palūdza apsēsties un pagaidīt.
Piepeši kāda skumja un maiga balss, kas man šķita pazīstama, •uzrunāja mani acteku valodā:
— Esi sveicināts, teul!
Es pacēlu acis. Manā priekšā stāvēja kāda dāma — indiāniete spāņu tērpā, vēl daiļu vaigu, bet vārga un gurda, it kā to māktu (kāda slimība vai bēdas.
— Tu nepazīsti Marinu, teul? — sieviete iejautājās, un es jau zināju, kas viņa bija, iekams vēl vārdi bija atraisījušies no viņas lūpām. — Jā, man jāsaka, ka arī es tik tikko pazinu tevi. Bēdas un laiks ir darījušas savu ar mums abiem.
Es saņēmu viņas roku un noskūpstīju.
— Kur tagad ir Kortess? — es ieprasījos. Viss Marinas augums notrīsēja.
— Kortess ir Spānijā, savas prāvas lietā, un apņēmis tur jaunu sievu, teul. Pirms daudziem gadiem viņš mani padzina un atdeva par sievu donam Huanam Haramiljo, kas mani apprecēja mantas dēļ, jo Kortess pret atstāto mīļāko bija devīgs!
Un Marina sāka raudāt.
Pamazām uzzināju visu viņas skumjo stāstu, bet es neizklāstīšu to šeit — šis stāsts jau zināms visai pasaulei. Kad Marina savu bija padarījusi un viņas prāts konkistadoram vairs nekā nevarēja dot, viņš to pameta. Marina man pastāstīja, ko viņa pārcietusi, uzzinot visu patiesību, un kā viņa iekliegusi Kortesam sejā, ka no šī brīža viņam nekas vairs neveikšoties. Viņas pareģojums piepildījās.
Mēs runājām vairāk nekā divas stundas. Noklausījies viņas sitāstu, es pastāstīju par sevi, un viņa raudāja aiz žēluma, jo par spīti visiem saviem trūkumiem Marinas sirds vienmēr bijusi laba.
Pēc tam mēs šķīrāmies, lai jau vairs nekad nesatiktos. Bet, iekams es aizgāju, Marina mani piespieda pieņemt mazliet naudas, un es nokaunējos to darīt, jo man nebija nekā.
Tāds bija stāsts par Marinu, kas mīlestības dēļ nodeva savu dzimteni, un tāds bija atalgojums par viņas nodevību un mīlu. Bet man Marinas piemiņa allaž būs svēta, jo viņa bija labs draugs un divas reizes glāba man dzīvību, nepametot mani pat tad, kad Otomi viņu tik nežēlīgi nonievāja.