Otrā dienā pēc tikšanās ar Marinu mani apmeklēja kapteinis Diass un pateica, ka kāds no viņa draugiem komandējot karaku, kas pēc desmit dienām došoties ceļā no Verakrusas uz Kadisu, un, ja es gribot atstāt Meksiku, šis draugs labprāt paņemšot mani uz sava kuģa. Mazliet apsvēris, es piekritu un tai pašā naktī atvadījos no kapteiņa Diasa — lai viņam labi klājas, viņš bija viens no labajiem cilvēkiem daudzo ļauno vidū! — un vairāku tirgotāju sabiedrībā uz visiem laikiem atstāju pilsētu. Apmēram pēc nedēļas ceļojuma pāri kalniem laimīgi nonācām Verakrusā. Tā ir pilsēta ar neveselīgu, karstu klimatu un nedrošu noenkurošanās vietu, kas bija atklāta visiem niknajiem ziemeļu vējiem. Te es nodevu savas ieteikuma vēstules karakas kapteinim. Viņš bez liekiem vārdiem ierādīja man vietu uz kuģa, un es nogādāju uz tā braucienam paredzēto pārtikas krājumu.
Pēc trim dienām, pūšot ceļa vējam, mēs atstājām krastu, un nākošajā rītā, saulei lecot, viss, ko mūsu acis skatīja no Anavakas, bija vairs tikai vulkāna Orisabas sniegotā virsotne. Drīz arī tā pazuda mākoņos, un es atvadījos no tālās zemes, kur piedzīvoju - tik daudz un kuru, pēc maniem aprēķiniem, es pirmo reizi ieraudzīju tieši šinī pašā dienā pirms astoņpadsmit gadiem.
Ceļā uz Spāniju neatgadījās nekas ievērības cienīgs. Brauciens bija daudz veiksmīgāks, nekā bieži vien mēdz būt šādi ceļojumi. Desmit nedēļas pēc tās dienas, kad bijām pacēluši enkuru Verakrusas ostā, mēs to jau izmetām Kadisā.
Te es paliku tikai divas dienas. Gadījās, ka ostā stāvēja angļu kuģis, kas devās uz Londonu, un es nopirku vietu uz tā, lai gan man tāpēc vajadzēja pārdot vismazāko smaragdu no kaklarotas, jo visa Marinas dotā nauda bija izsīkusi. Es pārdevu smaragdu par prāvu summu, un par daļu naudas nopirku apģērbu, kāds pieklājas dižciltīgam cilvēkam, bet pāri palikušo zeltu paņēmu līdz. Patiesību sakot, man bija žēl šķirties no šī dārgakmens, lai gan tas bija tikai piekariņš pie kaklarotas karuļa, bet vajadzība nepazīst nekādu likumu. Pašu karuli, brīnišķīgu dārgakmeni, lai gan ar nelielu bojājumu, es pēc
daudziem gadiem uzdāvāju viņas majestātei visužēlīgajai karalienei Elizabetei.
Uz angļu kuģa visi mani uzskatīja par spāņu dēkaini, kas Indijā iedzīvojies bagātībā, un es necentos šo pārliecību atspēkot. Vismaz kādu brīdi mani atstāja mierā, tā ka es varēju savu prātu sagatavot sen aizmirstam domāšanas un dzīves veidam. Tāpēc es sēdēju vienatnē kā lepns idalgo, cenzdamies pēc iespējas mazāk runāt, bet vairāk klausīties, lai uzzinātu visu, kas noticis Anglijā pa divdesmit manas prombūtnes gadiem.
Beidzot mūsu ceļojums bija galā. Divpadsmitajā jūnijā es jau atrados varenajā Londonas pilsētā, kur līdz tam vēl nekad netiku bijis. Savas viesnīcas istabā nometies ceļos, pateicos dievam par to, ka pēc neskaitāmām pārciestajām briesmām un pārbaudījumiem viņam labpaticis atstāt mani dzīvajos, lai es atkal varētu spert kāju uz Anglijas zemes. Patiesi, pat vēl šodien man liekas brīnumaini, ka trauslais cilvēka ķermenis spēj pārciest tik daudz bēdu un nāves briesmu, ko nes slimības, bads, karš, slepkavība, jūra, plēsīgi zvēri un cilvēku nežēlība, kas mani vajāja tik ilgus gadus.
Londonā ar viesnīcas saimnieka palīdzību nopirku labu zirgu un nākošajā dienā mazā gaismiņā izjāju no pilsētas pa Ipsvičas ceļu. Torīt man bija lemts pēdējais piedzīvojums, jo, kad laidu sīkiem rikšiem pa ceļu, tīksminoties par Anglijas ainavām un kāri ieelpojot maigo jūnija gaisu, kāds gļēvs laupītājs, paslēpies aiz žoga, izšāva uz mani. Viņš bija cerējis mani aplaupīt, ja es kristu. Lode izgāja cauri manai cepurei, tikai mazliet ieskrambājusi pakausi, bet, iekams paguvu kaut ko uzsākt, nelietis, redzēdams, ka nošāvis garām, aizbēga, un es jāju tālāk, domādams, ka tas tiešām būtu dīvaini, ja es, neskarts pārdzīvojis tik daudz briesmu, beidzot ietu bojā no nožēlojama lielceļa laupītāja rokas piecas jūdzes no Londonas.
Es jāju ātri visu šo un nākošo dienu. Zirgs man bija spēcīgs un straujš, tā ka ap pusastoņiem vakarā es apturēju to mazajā pakalnā, no kura pēdējo reizi biju pavēries atpakaļ uz Bangeju, kad kopā ar tēvu no šejienes devos uz Jarmutu. Lejā atradās pilsētiņas sarkanie jumti, pa labi zaļoja Dičingemas ozoli un pacēlās Svētās Marijas baznīcas skaistais tornis. Tālumā virmoja Veivnijas ūdeņi, bet tieši man priekšā pletās pļavas, ko sedza purva ziedu zeltaini sarkanais paklājs. Viss bija tāpat kā agrāk — es nevarēju saskatīt nekādas pārmaiņas, mainījies biju vienīgi es pats.
Es izkāpu no segliem, piegāju pie dīķa ceļa malā un raudzījos savas sejas atspulgā. Jā, tiešām, es biju pārmainījies! Diez vai es pats būtu pazinis sevi jaunekli, kas pirms divdesmit gadiem bija uzjājis šai pakalnā. Tagad acis bija iegrimušas un pauda skumjas, vaibsti asi, bet uz galvas un bārdā melno matu bija palicis mazāk mekā sirmo. Es jau pats tik tikko būtu sevi pazinis, kur tad nu vēl citi. Un vai te būs kāds, kam mani pazīt? Pa divdesmit gadiem vieni nomirst, citi aizklīst, vai vispār es atradīšu vairs kaut vienu draugu pie dzīvības? Kopš tiem laikiem, kad lasīju vēstules, ko man atgādāja «Dēkaines» kapteinis Bells pirms manas aizbraukšanas uz Espanjolu, es nebiju saņēmis no mājām nekādu ziņu, un kādas gan ziņas mani tagad gaidīja? Bet galvenais, kas noticis ar Liliju? Vai viņa jau mirusi, apprecējusies vai aizbraukusi?
Es atkal uzlēcu zirgā un palaidu straujā riksī, jādams pa ceļu garām Veinfordas sudmalām, pāri brasliem un atstāju Bangeju pa kreisi. Pēc desmit minūtēm jau biju vārtu priekšā, aiz kuriem sākas kājceliņš, kas ved no Noričas ceļa kādu pusjūdzi vai vairāk pa stāvo un mežaino krastu, kura aizvēnī atrodas mana Dičingemas māja.
Pie vārtiem pēdējos vakara saules staros kavējās kāds cilvēks. Ielūkojies vērīgāk, es viņu pazinu. Tas bija Billijs Minss, tas pats plānprātiņš, kas bija atraisījis de Garsiju, kad es viņu atstāju piesietu pie koka, lai steigtos pie savas iemīļotās. Tagad Billijs bija jau vecs vīrs, un viņa baltie mati nokarājās pār krunkaino seju, bez tam viņš bija netīrs un tērpies skrandās, bet es būtu varējis mesties nabagam ap kaklu un apkampt viņu, —tik priecīgs es biju, atkal redzot vienu no tiem, kuru biju pazinis jaunībā!
Pamanījis mani nākam, Billijs Minss aizsteberēja ar savu nūju līdz vārtiem, lai atvērtu tos manā priekšā, un sāka gaudulīgā balsī lūgties žēlastības dāvaniņu.
— Vai te dzīvo misters Vingfīlds? — es jautāju, norādīdams uz taciņu, un, to sakot, es satraukti elpoju.
— Misters Vingfīlds, ser? Kurš no misteriem Vingfīldiem? Vecais kungs nomira pirms kādiem divdesmit gadiem. Es pats palīdzēju rakt viņa kapu, tur tai bazmīcā, kā tad! Mēs guldījām viņu līdzās sievai, tai, ko nodūra. Tad vēl misters Džefrijs …
— Kas noticis ar viņu?
— Viņš, pavej, arī nomira, nu jau būs vairāk nekā divpadsmit gadu apkārt. Nodzērās līdz nāvei, kā tad! Un runā, ka misters Tomass arī esot dievam dvēseli atdevis, noslīcis kaut kur jūrā pirms daudziem gadiem. Visi kā viens pagalam! Visi pagalam! Bet kas par varenu puisi bija misters Tomass! Kā šodien atminu, kad es palaidu svešzemnieku… — un Billijs aizklīda atmiņās par to, kā viņš manis piekauto de Garsiju iesēdinājis seglos. Apturēt viņu nebija iespējams.
Es pasviedu viņam naudas gabalu, iespiedu piešus nogurušā zirga sānos un aizjāju pa šauro taciņu, un zirga pakavu dima likās atbalsojam vecā vīra vārdus: «Visi pagalam! Visi pagalam!» Arī Lilija droši vien mirusi vai arī, ja nav mirusi, tad, izdzirdusi, ka esmu noslīcis, izgājusi pie cita. Viņa bija tik skaista un piemīlīga, tā ! ka droši vien viņai pielūdzēju netrūka. Likās neticami, ka meitene pavadītu savu dzīvi, apraudot bojā gājušo jaunības mīlu.
Un te jau manā priekšā bija Lodža, gandrīz tāda pati, kādu es to atstāju, vienīgi efejas un citi vīteņaugi fasādē aizvijušies līdz pašam jumtam. Varēja redzēt, ka māja bija apdzīvota, — tā bija labi uzturēta, un no skursteņa vijās dūmu strūkla. Vārti bija aizšauti, un nekur nemanīja neviena kalpotāja, jo tuvojās nakts un visi bija beiguši savus dienas darbus.
Nogriezies pa kreisi, es apjāju mājai apkārt līdz zirgu staļļiem, kas atradās aiz mājas, kalna nogāzes dārza tuvumā, bet arī te vārti bija noslēgti. Nezinādams, kā rīkoties tālāk, es izkāpu no segliem. Šaubas un bailes bija man laupījušas pēdējās drosmes paliekas, un kādu brīdi es stāvēju pavisam apmulsis. Atstājis zirgu ganāmies zālājā, es aizklīdu līdz taciņai, kura veda uz baznīcu, un nemitīgi raudzījos uz pakalna virsotni, it kā gaidītu atnākam kādu, kas man būtu jāsatiek. — Ko tad, ja visi būs nomiruši? — es domāju. — Ko man darīt, ja arī viņa būs nomirusi vai aizbraukusi?
Es paslēpu seju rokās un lūdzu visuvareno, kas visus šos gadus bija mani sargājis, aiztaupīt man šo pēdējo, rūgto vilšanos. Es biju bēdu sagrauzts un jutu, ka vairāk izturēt nespēju. Ja arī Lilija man zudusi, tad, es domāju, vislabāk būtu arī man nomirt, jo vairs nekas nav palicis, kā dēļ būtu vērts dzīvot.
Tā es lūdzos kādu brīdi, trīcēdams kā apšu lapa, un, kad atkal pacēlu galvu un pagriezos uz māju pusi, lai iztaujātu tās iedzīvotājus, vienalga kas tie arī būtu, un uzzinātu patiesību, krēsla jau bija nolaidusies, un klau! tuvu un tālu sāka pogot lakstīgalas. Es klausījos lakstīgalu dziesmā, un klausoties manī pamodās atmiņas, kas satrauca mani, bet kālab — to es sākumā nevarēju saprast. Tad pēkšņi man gara acu priekšā pavērās brīnišķīgās istabas Mon- tesumas pilī Tenočtitlanā, un es redzēju sevi aizsapņojušos guļam zeltītā gultā. Tagad es zināju, ka esmu dievs Teskatlipoka un ka nākošajā rītā tikšu upurēts. Es gulēju nomākts un beidzot aizmigu. Sapnī es redzēju, ka stāvu tai pašā vietā, kur stāvēju šonakt, un Anglijas puķu smarža kairina man nāsis tāpat kā šajā naktī, bet lakstīgalu saldās dziesmas skanēja manās ausīs tieši tāpat kā šai stundā. Es sapņoju, ka tikām, kamēr nodevos apcerei un klausījos, pāri ošu un ozolu zaļajiem vainagiem pacēlās mēness — lūk! tas jau mirdzēja pie debesīm. Sapnī man šķita, ka dzirdu dziesmas skaņas uz pakalna …
Bet te es pamodos no sen zudušā sapņa un pagātnes vīzijas, jo, tā stāvot, izdzirdu, ka otrpus pakalnam sāka dziedāt maiga sievietes balss. Nē, es nebiju zaudējis prātu. Es dzirdēju to skaidri, un, dziedātājai kāpjot lejā pa kraujo nogāzi, skaņas nāca aizvien tuvāk. Drīz tās bija jau tik tuvu, ka es varēju izšķirt skumjās dziesmiņas vārdus, kurus atminos vēl līdz šai baltai dienai.
Mēnesnīcā es varēju redzēt sievietes stāvu; tā bija liela un stalta, ģērbusies baltā tērpā. Pēc brīža viņa pacēla galvu, vērodama sikspārņa lidināšanos, un mēness gaisma apmirdzēja viņas seju. Tā bija Lilijas, manas zaudētās mīļās seja, joprojām daiļa, lai arī mazliet novecojusi un dziļu skumju apdvesta. Es skatījos, un mani šis skats tik dziļi satrieca, ka es būtu pakritis, ja nebūtu pieķēries pie zemā žodziņa. No krūt; m man izlauzās dobjš vaids.
Sieviete izdzirda manu vaidu un pārtrauca dziesmu. Ieraudzījusi vīrieša augumu, viņa apstājās un pagriezās, lai bēgtu. Taču es stāvēju gluži nekustīgi, un ziņkāre uzvarēja viņas bailes. Viņa pienāca tuvāk un paklusā, maigā balsī, kuru es tik labi atminējos, ievaicājās.
— Kas te klaiņo tik vēlu? Vai tas esi tu, Džon?
Dzirdot šos vārdus, manī atkal pamodās agrākās bailes. Bez šaubām, viņa ir precējusies un Džons ir viņas vīrs! Es biju atradis viņu tikai tādēļ, lai zaudētu uz mūžu.
Un pēkšņi man iešāvās galvā doma neatklāt sevi, līdz nebūšu uzzinājis visu patiesību. Cenzdamies palikt krūmu ēnā un stāvēdams tā, lai mēness nekristu man sejā, es paspēru soli uz priekšu, zemu paklanījos kā galants spāņu kavalieris un pārvērstā balsi ierunājos lauzītā angļu valodā, kā to būtu darījis spānietis.
— Kundze! — es sacīju. — Man ir tas gods runāt ar dāmu, kuru agrākus laikus sauca par senjoru Liliju Bozardi, vai ne?
— Jā, tā mani sauca, — viņa atbildēja. — Ko jūs no manis vēlaties, ser?
Es atkal notrīcēju, bet savaldījos un droši turpināju:
— Iekams es atbildu, senjora, atjaujiet man uzdot vienu jautājumu. Vai jūs joprojām saucaties šai vārdā?
— Tāds joprojām ir mans vārds, — viņa noteica, un kādu acumirkli debesis virs manas galvas sāka griezties un zeme zem kājām sašūpojās līdzīgi vulkāna Ksakas lavas klājam. Bet es nolēmu vēl neatklāt sevi, jo gribēju uzzināt, vai viņa vēl mīl manu piemiņu.
— Senjora, — es teicu, — es esmu spānietis, viens no tiem, kas karā ar indiāņiem bija kalpojis Kortesam, par kuru jūs droši vien būsiet dzirdējusi.
Lilija pamāja ar galvu, un es stāstīju tālāk:
— Sā kara laikā es satiku kādu cilvēku, ko sauca par teulu, bet agrāk viņam bijis cits vārds. Tā viņš man pateica, pirms pāris gadiem gulēdams nāves cisās.
— Kāds bija viņa vārds? — klusi jautāja Lilija.
— Tomass Vingfīlds.
Tagad viņa skaļi ievaidējās un savukārt ieķērās žogā, lai nenokristu.
— Es uzskatīju viņu par mirušu veselus astoņpadsmit gadus, — izdvesa Lilija. — Es domāju, ka viņš, kuģim ejot bojā, noslīcis jūrā.
— Jā, es dzirdēju, ka viņam gadījies būt uz grimstoša kuģa, senjora, bet viņš izglābās no nāves un nonāca pie indiāņiem. Viņi iecēla to dieva kārtā un deva viņam par sievu sava valdnieka meitu, — un te es apklusu. Lilija nodrebēja un sacīja ledainā balsī:
— Turpiniet, ser, es jūs klausos.
— Mans draugs teuls piedalījās karā indiāņu pusē, jo to prasīja viņa goda pienākums, — viņš taču bija viņu princeses vīrs. Viņš drosmīgi cīnījās vairākus gadus. Galu galā pilsēta, kuru viņš aizstāvēja, tika ieņemta, viņa vienīgais dzīvs palikušais dēls nogalināts, bet sieva, princese, no bēdām padarīja sev galu. Pats viņš nonāca gūstā, kur nīka, līdz nomira.
— Bēdīgs stāsts, ser, — noteica Lilija, īsi iesmiedamās, bet šie smiekli bija skumji un tos pa pusei nomāca asaras. '
— Ļoti bēdīgs, senjora, bet stāsts vēl nav galā> Pirms nāves mans draugs pastāstīja, ka savā agrākajā dzīvē bijis saderinājies ar kādu angļu meiteni, vārdā …
— Es zinu šo vārdu, turpiniet!
— Draugs sacīja man, ka viņš gan bijis precējies ar citu un mīlējis savu sievu princesi, kas patiešām bijusi karaliska sieviete <un ne reizi vien viņa dēļ bija likusi savu dzīvību uz spēles — pēc savas brīvas gribas viņa pat bija nogūlusies tam līdzās uz ziedokļa, taču atmiņas par meiteni, ar kuru kādreiz bijis saderinājies, viņu pavadījušas visu mūžu un ar jaunu spēku uzliesmojušas viņa nāves stundā. Tāpēc viņš mūsu draudzības vārdā lūdza mani, lai es, atgriezies Eiropā, sameklētu viņa līgavu, ja tā vēl būtu dzīva, un nodotu viņai vēsti un lūgumu.
— Kādu vēsti un kādu lūgumu? — čukstēja Lilija.
— Šādu: viņš mīlējis to savas dzīves beigās tikpat kvēli kā jaunībā, viņš pazemīgi lūdzot tai piedod viņam, ka viņš lauzis zvērestu, ko viņi viens otram devuši zem vecā Dičingemas dižskābarža.
— Ser! — iesaucās Lilija. — Kas jums ir zināms par to?
— Tikai tas, ko man pastāstīja mans draugs, senjora.
— Jūsu draudzība acīmredzot bijusi ļoti cieša vai arī jums jābūt labai atmiņai, — viņa nomurmināja.
— Mans draugs lauza zvērestu neparastos apstākļos, — es turpināju, — tik neparastos, ka viņš uzdrošinājās cerēt atjaunot sarautās saites kādā labākā pasaulē. Viņa pēdējais lūgums bija, lai līgava pateiktu man, viņa sūtnim, vai viņa tam piedodot un mīlot to joprojām, tāpat kā viņš to mīlējis līdz pašai nāvei.
— Bet kāds labums mirušam no manas piedošanas vai atzīšanās? — pajautāja Lilija, dziļajā krēslā cieši vērodama mani. — Vai tad mirušajiem ir ausis, lai dzirdētu, un acis, lai redzētu?
— Kā man to zināt, senjora? Es tikai izpildu uzdevumu.
— Bet kā lai es zinu, ka jums var ticēt? Varbūt ka man agrāk teikta patiesība un Tomass Vingfīlds noslīcis pirms daudziem igadiem. Viss šis stāsts par indiāņiem un princesēm ir pārāk brīnumains un vairāk līdzinās tam, kas notiek romānos, bet nevis mūsu parastajā pasaulē. Vai jums ir kāds pierādījums jūsu vārdiem, ser?
— Man ir šāds pierādījums, senjora, bet te ir pārāk tumšs, lai jūs to varētu saskatīt.
— Tādā gadījumā nāciet man līdz, mājā atradīsies gaisma. Pagaidiet, — un, vēlreiz pagājusies uz zirgu staļļa vārtļi pusi, viņa pasauca:
— Džon!
Viņai atbildēja kāds večuks, un es pazinu balsi, — tā piederēja vienam no mana tēva kalpiem. Lilija kaut ko viņam klusu pateica, bet pēc tam aizveda mani pa dārza celiņu uz mājas parādes durvīm. Atslēgusi durvis ar atslēgu, kas karājās tai pie jostas, viņa norādīja man iet pa priekšu. Es paklausīju un, tai brīdī daudz nedomādams, aiz paraduma nogriezos uz man tik labi pazīstamo viesistabu, paceļot kāju, lai nepakluptu uz sliekšņa. Iegājis istabā, es tumsā atradu ceļu uz kamīnu un apstājos tā priekšā. Lilija vēroja mani ieejam, tad sekoja man, aizdedza vaska sveci pie kvēlojošām kamīna oglēm un nolika to uz galda loga nišā, tā ka, lai arī man vajadzēja tagad noņemt cepuri, mana seja joprojām palika ēnā.
— Bet tagad, ser, es palūgšu jūsu pierādījumu.
Es novilku no pirksta loloto gredzentiņu un iedevu Lilijai, kas apsēdās pie galda un sāka to uzmanīgi pētīt sveces gaismā. Un, kamēr Lilija tā sēdēja, es ieraudzīju, ka viņa joprojām vēl ir ļoti skaista: laika plūdumā viņas skaistums nebija vītis, lai gan viņai jau bija trīsdesmit astoņi gadi, vienīgi seja bija kļuvusi skumjāka. Tāpat es ievēroju, ka viņa centās gan neizrādīt savas jūtas, bet, aplūkojot gredz;enu, viņas krūtis sāka cilāties straujāk un roka trīcēja.
— Pierādījums ir īsts, — viņa beidzot ierunājās. — Man šis gredzens ir pazīstams; to nēsāja vēl mana māte. Tiesa, kad es to redzēju pēdējo reizi, tas nebija tik nodilis. Pirms daudziem gadiem es to kā mīlas ķīlu iedevu kādam jauneklim, kam biju solījusies. Bez šaubām, arī viss jūsu stāsts ir patiess, ser. Pateicos par jūsu laipnību, — jums bija jāveic garš ceļš, lai to pastāstītu. Jā, stāsts ir skumjš, ļoti skumjš! Un tagad, ser, tā kā es nevaru jūs atstāt šai mājā, kur dzīvoju viena, un tuvumā nav nevienas viesnīcas, es sūtīšu kādu kalpu jūs pavadīt uz sava brāļa mājām, kas atrodas nedaudz vairāk kā jūdzi no šejienes, ja vien, — viņa mazliet vilcinoties nobeidza, — ja vien jums ceļš jau nav zināms. Tur jūs uzņems, kā pieklājas, un jūsu mirušā drauga māsa, Mērija Bozarde, būs priecīga dzirdēt par brāļa dīvainajiem piedzīvojumiem no jūsu mutes. ,
Es noliecu galvu un sacīju:
— Vispirms, senjora, es gribēju dzirdēt atbildi uz sava mirušā drauga pēdējo lūgumu un vēsti.
\ — Atbildēt mirušajiem ir bērnišķīgi, ser.
— Un tomēr es lūdzu jūs atbildēt, jo mans uzdevums bija saņemt atbildi.
— Kā skan ieraksts šai gredzenā, ser?
— Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdī kas ir tuvi, —
es nestomīdamies atbildēju un nākošajā brīdī būtu sev vai mēli nokodis.
— Ai, jūs zināt pat to! Acīmredzot jūs esat nēsājis gredzenu daudzus mēnešus un esat iemācījies ierakstu. Labi, ser, es atbildēšu. Lai arī mēs bijām tālu viens no otra un lai arī es varbūt glabāju sirdī atmiņas par to, kurš nēsāja šo gredzenu un kura dēļ esmu palikusi neprecējusies, liekas, ka viņš savu sirdi ir atdevis citai — kādai mežonei, kas kļuva par viņa sievu un viņa bērnu māti. Tāpēc mana atbilde uz jūsu mirušā drauga lūgumu būs šāda: es piedodu viņam, bet no dotā zvēresta atsakos šodien un uz visiem laikiem, kā to izdarīja viņš, un, cik nu vien tas manos spēkos stāvēs, pacentīšos aizmirst mīlestību, ko jutu, jo viņš to atraidījis un pazemojis.
Lilija piecēlās, izdarīdama ar rokām kustību, it kā izrautu kaut ko no krūtīm un aizsviestu, vienlaikus ļaudama gredzenam nokrist uz grīdas.
Es dzirdēju gredzenu krītam, un mana sirds pamira. Tātad, lūk, kā viss beidzās! Saprotams, viņai bija taisnība, lai gan tagad es
sāku vēlēties, kaut nebūtu bijis tik atklāts, jo sievietes palaikam labprātāk piedod melus nekā šādu atklātību.
Es nespēju runāt — mēle man bija kā sastingusi. Mani pārņēma dzijas skumjas un nogurums. Es noliecos, sameklēju gredzenu un, uzvilcis to atkal pirkstā, pagriezos uz durvju pusi, pamezdams pēdējo skatienu uz šo sievieti, kas bija mani atraidījusi. Pusceļā es acumirkli apstājos, apdomādams, vai nepateikt viņai, kas es esmu, bet tūlīt nospriedu, ka reiz jau es, būdams miris, nespēju viņu iežēlināt, tad kādu žēlastību gaidīt man, dzīvajam? Nē, viņai es esmu miris un tāds arī palikšu.
Es jau stāvēju uz sliekšņa, kad piepeši izdzirdu kādu balsi, Lilijas balsi, un tā bija maiga un laba.
— Tomas, — teica šī balss, — Tomas, pirms tu aizej, vai tu nepaņemsi no manis norēķinu par zeltu, mantām un zemi, ko nodevi manā glabāšanā?
Pārsteigts es apgriezos un pamiru. Lilija, pastiepusi rokas, lēni man tuvojās.
— Ai neprāti! — viņa klusu čukstēja. — Vai tiešām tu cerēji tik neveikli apmānīt sievietes sirdi? Tu taču runāji par dižskābardi mūsu dārzā, tik viegli atradi ceju šai tumšajā istabā un pateici gredzena ierakstu tādā pašā balsī kā tas, kas tik ilgi bija miris. Tad klausies: es piedodu tavam draugam lauzto zvērestu, jo viņš godīgi atzinās savā vainā. Vīrietim taču grūti nodzīvot vienam tik daudz gadu, un svešās zemēs ar ikvienu var notikt neparastas lietas. Un vēl es teikšu: es joprojām viņu mīlu, tāpat kā viņš, šķiet, mīl mani, lai gan patiesībā es esmu par vecu mīlai, kuru gaidīju tik ilgi un jau vairs necerēju šai saulē sagaidīt.
Tā runāja Lilija šņukstēdama, līdz es slēdzu viņu savās rokās un viņa apklusa. Un tomēr, kad mūsu lūpas saskārās, es iedomājos Otomi, atcerējos viņas vārdus un arī to, ka viņa atņēma sev dzīvību tieši šai pašā dienā pirms gada.
Cik labi, ka mirušie neredz dzīvos!