Vēl atlicis pavisam maz ko stāstīt. Mans vēstījums tuvojas galam, un es esmu priecīgs par to, jo esmu taču ļoti vecs un rakstīt man nākas visai grūti, tik grūti, ka izgājušo ziemu ne reizi vien nodomāju, ka pametīšu aizsākto.
Kādu laiciņu mēs ar Liliju sēdējām, nebilzdami gandrīz ne vārda, tai pašā istabā, kur es pašreiz rakstu, jo mūsu lielais prieks un citas kopā ar to uzplūdušās jūtas liedza mums runāt. Bet pēc tam, it kā vienotas brāzmas dzīti, nokritām ceļos un pateicāmies debesim par to, ka tās ļāvušas mums abiem piedzīvot šo neparasto tikšanos.
Bijām tik tikko piecēlušies kājās, kad ārpusē izdzirdām troksni, un tūlīt istabā ienāca apaļīga dāma cienīga džentlmeņa un divu pusaudžu, zēna un meitenes, pavadībā. Tā bija mana māsa Mērija, viņas vīrs — Lilijas brālis Vilfrīds Bozards un viņu dzīvi palikušie bērni Rodžers un Džoanna. Nopratusi, kas bija viņas viesis, Lilija tūlīt bija aizsūtījusi veco Džonu ar ziņu, ka atbraucis kāds cilvēks, kuru viņi visi priecāšoties redzēt, un viņi pasteidzās ierasties, pat nenojauzdami, ko atradīs priekšā.
Sākumā viņi netika gudri, jo es patiesi biju stipri pārvērties un bez tam istabā bija patumšs, tā ka viņi izbrīnījušies stāvēja istabas vidū, mēģinādami uzminēt, kas gan varētu būt šis svešinieks.
— Mērij! — beidzot es ierunājos, — Mērij, mā- siņ, vai tu mani nepazīsti?
Skaļi iekliegdamās, viņa metās manos apkampienos un sāka raudāt, tāpat kā to viņas vietā būtu darījis jebkurš no mums, ja kāds mīļš cilvēks, kuru visi uzskatījuši par mirušu, pēkšņi būtu parādījies mūsu acu priekšā sveiks un vesels, bet viņas vīrs saķēra mani aiz rokas un aiz jūtu pārpilnības izmisīgi lādējās, kā to aizkustinājumā mēdz darīt dažs labs vīrietis. Vienīgi bērni vienaldzīgi stāvēja maliņā un neizpratnē skatījās manī, līdz es pasaucu meiteni, kas jau tagad stipri līdzinājās savai mātei, kāda tā bija, kad mēs šķīrāmies. Es noskūpstīju viņu un sacīju, ka esmu viņas tēvocis, par kuru viņai droši vien nācies dzirdēt, ka tas miris pirms daudziem gadiem.
Tad nu manu zirgu, kas visu šo laiku bija aizmirsts, ieveda stalli, bet mēs sēdāmies pie vakariņu galda. Man šis vakariņas šķita neparastas, un pēc maltītes es sāku iztaujāšanu.
Tikai tagad es uzzināju, ka visa bagātība, ko man bija atstājis mans vecais saimnieks Fonseka, bija pienākusi pilnīgi neskarta un, pateicoties Lilijas rūpēm, neizmērojami pieaugusi. Lilija gandrīz nekā nebija iztērējusi savām vajadzībām, uzskatot, ka šī nauda uzticēta viņas glabāšanā un nav viņas īpašums. Kad baumas par manu bojā eju likās apstiprināmies, mana māsa Mērija saņēma savu daļu no maniem īpašumiem un par šiem līdzekļiem iepirka dažus brīvus zemes gabalus tepat kaimiņos, Iršemā un Hiden- hemā, kā arī mežu un Tindeilholas muižu Dičingemā un Brumā. Es pasteidzos pateikt, ka dāvinu viņai šīs zemes, jo arī bez tām man visa laba bija vairāk nekā pietiekami. Šie vārdi sevišķi tīkami bija viņas vīra Vilfrīda Bozarda ausij, jo vai tad viegli nākas šķirties no tā, ko daudzu gadu gaitā esi pieradis uzskatīt par savu.
Pēc tam man pastāstīja par visu pārējo: par mana tēva pēkšņo nāvi; par to, kā negaidītais zelta sūtījums paglābis Liliju no piespiedu precībām ar manu brāli Džefriju; kā tas uzsācis sliktu dzīvi, kas novedusi viņu nāvē trīsdesmit viena gada vecumā; par Lilijas tēva, mana vecā naidnieka skvaira Bozarda nāvi, kas nomiris pēkšņā dusmu lēkmē, triekas ķerts. Pēc viņa nāves Lilijas brālis apņēmis Mēriju, bet pati Lilija, samaksājusi parādu nastu, ko mans brālis Džefrijs bija uzkrāvis mantojumam, un, atpirkuši Mērijas daļu, pārvākusies uz dzīvi Lodžā. Un te, Lodžā, viņa arī bija dzīvojusi visus šos gadus kā skumja un vientuļa, bet nebūt ne nelaimīga sieviete, jo viņa daudz laika ziedojusi labdarībai. Kā Lilija pati man vēlāk atzinās, viņa būtu iestājusies klosterī un nodzīvotu tur mierā savas dienas, ja nebūtu bagātības un plašo zemes īpašumu, kas viņai bija jāpārvalda kā manai mantiniecei. Tā kā es viņai biju zudis un miris, par ko viņa bijusi pārliecināta, jo līdz Dičin- gemai bija nonākušas ziņas par karakas bojā eju, viņa vairs nebija domājusi par precēšanos, lai gan daudz cienījamu cilvēku tīkojuši pēc viņas rokas.
Ja neskaita vēl tādus jaunumus kā bērnu dzimšanu vai miršanu vai arī stāstu par stipro vētru un plūdiem, kas tanīs dienās pārplūdinājuši Bangeju un visu Veivnijas ieleju, tad tas arī bija viss, ko varēja pastāstīt mani tuvinieki, kuri no pašas jaunības līdz brieduma gadiem bija nodzīvojuši klusi un mierīgi. Tādus notikumus kā karaļa kronēšanu vai nāvi un politiskas lietas, kā, piemēram, Romas pāvesta varas krišanu vai arī klosteru izlaupīšanu, kas joprojām vērsās plašumā, es te neminu.
Tad bija pienākusi mana kārta, un es sāku visu no paša gala. Un nu vajadzēja paraudzīties uz manu klausītāju sejām! Visu nakti, līdz strazdu dziesma nomainīja lakstīgalu pogošanu un austrumos atplauka pirmā blāzma, es sēdēju līdzās Lilijai un stāstīju savus piedzīvojumus, bet tā arī nepaspēju pabeigt. Mēs devāmies uz dusu mums sagatavotajās istabās, un no rīta es atkal atsāku savu stāstu. Kā liecību tā patiesumam es parādīju zobenu, kas bija piederējis Bernalam Diasam, lielo smaragdu kaklarotu, kuru man bija iedevis Kvautemoks, un dažas no savām rētām. Es vēl nekad nebiju redzējis tik izbrīnījušās sejas! Kad stāstīju par otomi cilts sieviešu pēdējo upuri vai par to, kā briesmīgā nāvē, cīnoties pats ar sava ļaunuma radītajiem rēgiem, gāja bojā de Garsija, mani klausītāji šausmās iekliedzās, bet, kad pastāstīju par Izabellas de Sigvensas, Kvautemoka un -savu dēlu nāvi, viņi raudāja aiz žēluma.
Tomēr visu es nevarēju šai sabiedrībai stāstīt. Šis tas no mana stāsta bija domāts tikai Lilijai, un, kā vīrs būtu runājis ar vīru, es viņai pastāstīju par to, kas man bijis ar Otomi, jo jutu, ka, tagad slēpjot viņai kaut ko, mūsu starpā nekad nebūs pilnīgas uzticības. Tāpēc es nenoklusēju ne par savām šaubām un bažām, ne par to, kā es mācījos mīlēt Otomi un kā viņas skaistums un maigums bija mani apbūris jau pirmajā tikšanās reizē Montesumas galmā, ne arī to, kas notika uz ziedokļa.
Kad es biju beidzis, Lilija pateicās man par godīgumu un sacīja, ka vīrieši šādās lietās acīmredzot esot citādi nekā sievietes, jo viņai, piemēram, gan neesot bijis jācīnās ar citiem mīlas kārdinājumiem. Bet, ja jau reiz mūs tādus radījis dievs un daba, mums neesot tiesību viens otram kaut ko pārmest vai uzskatīt par tikumu to, kas neesot nekas cits kā tieksmes trūkums. Vēl vairāk — Otomi, neraugoties uz viņas pagānisma grēku, acīmredzot bijusi patiesi cēlsirdīga sieviete, kas spējusi apžilbināt vīriešu acis un mīlestības vārdā izdarīt to, ko viņa, Lilija, nekad neuzdrošinātos. Un beigu beigās, man bijis jāizvēlas starp laulībām un ātru nāvi, un, devis svešzemju princesei tik lielu zvērestu, es patiešām būtu bijis nekrietns, ja būtu viņu pametis, kad briesmas bijušas garām. Tāpēc viņa, Lilija, nodomājusi nerunāt vairs par šīm lietām un nebūt greizsirdīga, ja es joprojām domāšot par šo savu mirušo sievu ar maigumu.
Visu to Lilija man paskaidroja ļoti maigi, veroties manī ar savām tīrajām un godīgajām acīm, kādas vienmēr manā iztēlē rotā eņģeļu gaišās sejas. Un asaras iemirdzējās šajās acīs, kad es stāstīju viņai par smagajām bēdām, ko man nesa pirmdzimtā nāve un pārējo manu dārgo zaudējums. Tikai pēc dažiem gadiem, kad
Lilija vairs necerēja kļūt māte, viņa kļuva greizsirdīga uz maniem mirušajiem dēliem un uz manu nezūdošo mīlestību, kādu es jutu pret tiem.
Vēsts par manu atgriešanos un maniem neparastajiem piedzīvojumiem indiāņu zemē aizlidoja tālu. Ļaudis brauca šurp jūdzēm, jā, pat no Noričas un Jarmutas, lai redzētu mani, un es biju spiests atkārtot stāstījumu, līdz beidzot man tas apnika.
Svētās Marijas baznīcā Dičingemā tika noturēts pateicības dievkalpojums par manu izglābšanos no daudzām briesmām uz sauszemes un jūras, bet tas jau vairs nenotika pēc Romas kanoniem, jo, kamēr es atrados tālumā, katoļu svētie bija krituši tāpat kā Anavakas dievi. Anglija bija nometusi Romas jūgu, un es, lai arī daži man nepiekrīt, par to priecājos no sirds, tālab ka diezgan biju pieredzējis garīdzniecības intrigas un nežēlību.
Pēc dievkalpojuma, kad visi bija izklīduši pa mājām, es no Bozardu muižas, kur uzturējos kā manas māsas un viņas laulātā drauga viesis līdz mūsu kāzām ar Liliju, atgriezos tukšajā baznīcā. Un te jūnija vakara rēnajā gaismā es nokritu ceļos pie tēva un mātes kapa, un mana dvēsele tiecās uz debesīm, kur viņi bija atraduši mūžīgu dusu, un uz dievu, kas viņus sargā. Mani pārņēma dziļš miers. Es sapratu, cik neprātīgs bijis mans jaunekļa gados dotais zvērests atriebt de Garsijam. Es redzēju, ka, tāpat kā koks izaug no sēklas, tā arī visas manas likstas bija radušās no šī zvēresta. Bet pat tad es nevarēju citādi kā nīst de Garsiju, tāpat kā nevaru to nenīst līdz šim brīdim. Bija taču gluži dabiski, ka es vēlējos atriebties savas mātes slepkavam, lai gan atriebību būtu bijis labāk atstāt cita rokā.
Pie mazajām baznīcas durvīm es satiku Liliju, kas te kavējās, zinādama, ka esmu šeit, un mēs sākām runāt.
— Lilij, — es viņu uzrunāju. — Man gribētos tev pajautāt, vai pēc visa, kas bijis, tu ņemsi par vīru tādu necienīgu cilvēku, kāds esmu es?
— Es to apsolīju pirms daudziem gadiem, Tomas, — viņa atbildēja ļoti klusu un pietvīka kā roze, kuru es tai brīdī ieraudzīju līdzās viņai uz kapa, — un neesmu pārdomājusi. Ilgus gadus es uzskatīju tevi par savu vīru, lai gan domāju, ka tu vairs neesi starp dzīvajiem.
— Varbūt tas ir vaifāk, nekā esmu pelnījis, — es sacīju. — Bet, ja tu esi ar mieru, tad saki man, kad tas notiks, jo mēs taču vairs neesam no jaunajiem un mums nav laika vilcināties.
— Kad vien vēlies, Tomas, — teica Lilija, likdama savu roku manējā.
Nedēļu pēc šī vakara mēs kļuvām vīrs un sieva.
Un tā mans stāsts nu ir galā. Dievs, kas vēlēja man tik skumju un vētrainu jaunību un jau agri lika man nobriest par vīrieti, ir bezgalīgi aplaimojis mani vīra gados un vecumā. Šeit, svētītajā Veivnijas ielejā, izņemot vienīgi rūgtās atmiņas un ilgas pēc mirušajiem, kuras mazināt nestāv laika spēkos, pār manu sirmojošo galvu aizlidoja laimes, klusuma un miera pilni gadi. Ar katru gadu es arvien dziļāk izjutu patiesas mīlas laimi, jo retam ir lemts dabūt tādu sievu, kāda bija manējā. Likās, ka jaunības sirdssāpes un izmisums tikai bija padarījušas vēl cēlāku šo cildeno dvēseli, tā ka tā jau šķita gandrīz vai dievišķīga. Bet vienas bēdas mūs piemeklēja — mūsu vienīgais bērniņš nomira, un mums bija lemts aiziet no šīs pasaules, neatstājot bērnus. Un šajās bēdās Lilija, kā es jau tiku teicis sava stāsta sākumā, atkal reizi parādīja, ka viņa ir tikai sieviete. Citādi starp mums nebija nevienas ēnas. Roku rokā mēs soļojām pretī dzīves vakaram, līdz beidzot mana sieva sirmā vecumā mani atstāja: ziemassvētku naktī viņa apgūlās man līdzās un no rīta vairs nepamodās.
Es sēroju no visas sirds, bet šīs bēdas jau vairs nespēja līdzināties jaunekļa gadu sāpēm, jo laiks un ieradums notrulina laicīgās bēdas. Bez tam es zināju un zinu tagad, ka mēs šķiramies uz neilgu laiku. Drīz es došos pie Lilijas, un tālais ceļš mani nebaida. Nāves bailes mani beidzot atstājušas, kā tās atstāj visus, kas nodzīvo garu mūžu un nožēlo savus grēkus. Ar prieku es došos uz debesu vārtiem un ļaušos visuvarenā rokai, kas glāba mani no ziedokļa un izvadīja neskartu cauri visām vētrainās dzīves briesmām.
1502. gadā, desmit gadu pēc tam, kad Kristofors Kolumbs ar spāņu flotili nonāca amerikāņu Vidusjūrā, ievadot «Vestindijas» atklāšanu. viņš pirmoreiz virzījās uz rietumiem no Lielajām Antiļu salām un sasniedza Centrālamerikas krastu pie Hondurasas līča. Gan iepriekšējos desmit gados atklātajās Antiļu salās, gan arī «Cietās Zemes» (Dienvidamerikas) krastos spāņu jūras braucēji un kolonizatori, pēc Ko- lumba izteicieniem, bija redzējuši «nabadzīgus cilvēkus, kam trūka visnepieciešamākā un kas staigāja apkārt kaili, kā no mātes miesām nākuši, un vienīgi sievietes ap gurniem nēsāja auduma gabalu, kas tik tikko sedza viņu kailumu». Bet 1502. gadā Kolumba karavellai Hondurasas līcī tuvojās dīvaina laiva, tā bija plata un ļoti gara piroga — vienkoce, kas bija izdobta no kāda milzīga koka stumbra. Laivas vidū uz paaugstinājuma lielām lāpām segtā teltī sēdēja «kasiks» (vecākais) līdz ar sievietēm un bērniem, pie kam pieaugušie «visi bija ģērbušies labās drānās». Laivas dibenā atradās «raibi kokvilnas audumi, bezpiedurkņu krekli, priekšauti, bronzas cirvji un zvaniņi, vara kausēšanas tīģeļi ar vāciņiem . .. koka zobeni, kuru asmeņi bija darināti no asām akmeņu šķembām, kas prasmīgi bija saspraudītas kokā … glīti apdarināti bronzas un koka virtuves trauki un lieli kakao pupiņu krāj umi».
Pēc antropoloģiskā tipa vienkocē sēdošie cilvēki stipri atšķīrušies no Anti|u salu indiāņiem, kurus spāņi jau pazina it labi.
Kā vēlāk noskaidrojās, tie bija «Citas Pasaules» īstenie vēstneši — maiju indiāņi, bet varbūt arī acteki, cilvēki no Jaunās Pasaules augstās kultūras zemēm. «Civilizētie» atnācēji no Vecās Pasaules šīs zemes vēl nepazina. Bet Kolumbs tolaik šīs tikšanās nozīmi vēl neizprata.
Kad dženovietis 1498. gadā atklāja līdz tam nepazītas lielas upes (Orinoko) deltu, viņš sāka šaubīties, vai, virzoties uz rietumiem, viņš patiesi sasniedzis Austrumāziju. Negaidītā tikšanās Hondurasas līcī ar augstas kultūras pārstāvjiem uz laiku gan izkliedēja Kolumba šaubas. Bet, ja viņš patiesi atradās pie Austrumāzijas krastiem starp 15 — 20° ziemeļu platuma, tad taču dienvidos, pie ekvatora noteikti bija jābūl «Zelta Hersonesai» (Malakas pussalai), bet pie pussalas — jūras ceļam no «Rietumu» okeāna uz Indijas okeānu — tātad tiešam ceļam uz «Dienvidu Indiju». Tāpēc Kolumbs nogriezās uz dienvidiem un, saprotams, nesasniedza Indiju, bet uzdūrās milzīgai sauszemes barjerai, kas aizšķērsoja tiešo jūras ceļu uz Indiju. Tas bija Centrālamerikas zemes šaurums.
Taču tuvākā senas kultūras zeme, no kurienes, liekas, bija nākusi dīvainā piroga, nebija vis dienvidos, bet gan ziemeļos no tās vietas, kur toreiz flotile bija izmetusi enkuru: tā bija maiju zeme, kas atradās rietumos no Klibas, Jukatanas pussalā. Bet aiz Jukatanas sākās cita senas un augstas kultūras zeme — Meksika, kur XV gs. bija izveidojusies indiāņu cilšu apdzīvotā plašā acteku valsts.
Kolumba kļūdainais pieņēmums uz piecpadsmit gadiem aizkavēja spāņu konkistadoru virzīšanos uz rietumiem no Kubas. Tikai tad, kad spāņu lielmaņi un viņu līdzskrējēji Lielajās Antiļu salās izmantojamās zemes un iekarotos indiāņus bija sadalījuši savā starpā, laimes meklētāju pūļi — nabadzīgie idalgo un vienkārši «pikaro» (blēži), kas ap 1517. gadu bija sapulcējušies Kubā, devās, uz rietumiem.