Šo momentu — Meksikas konkistas, t. i., iekarošanas, sākumu — ari izvēlējies R. Hegards, lai sava romāna «Montesumas meita» darbību pārceltu no Anglijas un Spānijas uz Meksiku.
Henrija Raidera Hegarda (1856. —1925.) spalvai pieder liels skaits piedzīvojumu un vēsturisku romānu, kas labi pazīstami daudzās zemēs. Hegarda grāmatas tulkotas arī krievu valodā.
Labākajiem Hegarda darbiem raksturīgs saistošs sižets un smalki vērpta intriga. Bet līdz ar to Hegarda vēsturiskajiem romāniem ir arī daudz trūkumu. Ne visos savos darbos rakstnieks pareizi apgaismo vēsturisko notikumu gaitu, nereti bez ievērības atstāj svarīgas aprakstāmā perioda īpatnības, nevajadzīgi lielu uzmanību veltījot nenozīmīgiem notikumiem. Dažkārt rakstnieks vēsturiskas personas vērtē vienpusīgi un subjektīvi.
«Montesumas meita» pozitīvi atšķiras no citiem rakstnieka darbiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis darbs ir absolūti pareizs vēsturisks vēstījums. Nav jāaizmirst, ka tas ir romāns, tātad darbs, kurā nozīmīga vieta pieder autora izdomai.
Tomēr grāmatas un dokumentus Hegards izmantojis, prasmīgi atlasot būtiskus vēsturiskus faktus, veiksmīgi savijot patiesi eksistējošu un izdomātu varoņu likteņus ar zemes pamatiedzīvotāju ciņu pret svešzemju iekarotājiem.
To romānu vidū, kuru sižets ņemts no lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta, «Montesumas meita» ir viens no labākajiem. Sevišķi pievilcīgas ir divas šim romānam raksturīgas iezīmes, kas to krasi atšķir no buržuāzisko pseidovēsturisko «koloniju» romāniem. Pirmā no šīm iezīmēm ir dziļā līdzjūtība Meksikas apspiesto tautu atbrīvošanās cīņai pret eiropiešu kolonizatoriem, šinī gadījumā pret spāņu konkistadoriem, otrā — spilgta antiklerikāla iezīme. Piedzīvojumu romāni, kas pārplūdināja un joprojām pārplūdina grāmatu tirgu rietumos, parasti izceļ «balto» (t. i., eiropejiskas cilmes) cilvēku pārākumu pār «krāsainajiem» un tēlo cietsirdīgos kolonizatorus kā augstākās kultūras un «kristīgās morāles» nesējus. Nekā tamlīdzīga neatradīsim Hegarda grāmatā.
Rakstnieks jūt dziļas simpātijas pret Meksikas pamatiedzīvotājiem. Viņa varoņi, indiāņi, bieži vien ir gudrāki, cēlāki un vīrišķīgāki par eiropiešiem.
Romāns «Montesumas meita» ir izdomātas personas Tomasa Vingfīlda atmiņu stāstījums. Lai gan Tomass dzimis Anglijā, viņa dzīslās rit jauktas asinis: viņa tēvs ir anglis, kas kādreiz dzīvojis Spānijā un tur ticis «svētās inkvizīcijas» vajāts, māte — spāniete, kas mirst no spānieša, sava brālēna rokas. Savas «atmiņas» Tomass raksta sirmā vecumā, tūlīt pēc tam, kad protestantiskā Anglija bija sagrāvusi katoliskās Spānijas «Neuzvaramo armādu» (1588.). Tāpēc Hegards sava romāna varonim pamatoti piedēvē antikatolisku un spāņiem naidīgu noskaņojumu. Spāņi «n?ca ar tādu cietsirdību, kāda pagāniem actekiem nebija pat sapņos rādījusies, un Kristus vārdā ik dienas pārkāpa visus viņa baušļus» (I nodaļa). Un pašā Spānijā «dzīvo velni, kas spīdzina vīriešus un sievietes un Kristus vārdā viņus dzīvus sadedzina» (II nodaļa).
Hegards netēlo savu varoni kā karojošu ateistu (un to vēsturiski būtu grūti attaisnot), ne arī kā stingru puritāni, kas fanātiski noliedz visas baznīcas, izņemot savu, un visas ticības, izņemot to, pie kuras pieturas viņa draudze. Pēc autora ieceres Tomass Vingfīlds ir parasts XVI gs. angļu kristietis. Tomēr ir brīži, kad viņš sāk saprast, ka jebkura baznīca — vienalga, vai kristīgo vai pagānu — ir truls un nežēlīgs spēks, kas prasa cilvēku upurus.
Secinājumu — jau vairs ne antiklerikālu, bet gan antireliģisku, līdz kādam nespēja nonākt Tomass Vingfīlds, autors liek izteikt sava romāna valdzinošajai varonei, Tomasa sievai, indiāņu princesei Otomi: «Dievs?- Nav nekāda dieva! Bija laiks, kad es, vīlusies savas tautas dievos, pievērsos jūsējam. Bet tagad es noliedzu un noraidu to!» (XXIX nodaļa). Tas ir izmisušas sievietes kliedziens, kas redz savas tautas bojā eju. Bet, kad Otomi uzzina par dēla nāvi — zēnu nogalinājis spānietis — un Tomass mēģina savu sievu mierināt ar vārdiem, ka «atriebība pieder dievam un nevis cilvēkam», viņa dusmās izsaucas: «Nav tiesa!» (XXXVIII nodaļa).
Tāpat kā Tomass Vingfīlds, arī indiāniete Otomi ir izdomāta persona. Hegarda romānā tā ir Anavakas (acteku zemes) valdnieka Montesumas jeb, kā viņu bieži sauc vēsturnieki, «acteku pēdējā valdnieka» meita. No mātes puses Montesumas meita mantojusi otomi tautas augstākā virsaiša titulu. Sai sakarā jāpiebilst, ka gadījumus, kad par indiāņu cilšu virsaišiem bijušas sievietes, min vairāku XVI gs. pirmās puses (t. i., tieši tā laika posma, uz kuru attiecas Hegarda romānā aprakstītie notikumi) iekarošanas karagājienu dalībnieki. Tā, piemēram, atskaitē par vienu no tā laika pašiem ievērojamākajiem karagājieniem, proti, par Ernando de Soto militāro ekspedīciju (1539. —1543.) uz Ziemeļamerikas dienvidaustrumu apgabaliem, tieši teikts, ka, pēc izlūku ziņām, vienu no šiem apgabaliem, kas atrodas gar Savanas upi (tā ietek Atlantijas okeānā ziemeļos no Florid^s) «pārvalda sieviete, dzīvo viņa apbrīnojami lielā pilsētā, viņai pakļauti daudzi apkārtējie virsaiši, un daži no tiem maksā viņai nodevas ar drānām, citi — ar zeltu». Tiesa, kad šīs senjoras īpašumos ienāca spāņi, izrādījās, ka viņas «galvaspilsēta» ir parasts indiāņu ciemats un zelta vietā viņa varēja tos «apdāvināt» tikai ar lielu daudzumu upes pērļu, bet ziņas par viņas varu savā tautā un tuvējās ciltīs izrādījās patiesas. [36]
Hegarda romāna kolektīvais varonis — otomi tauta — patiesi pastāvējusi un pastāv līdz mūsu dienām. Tā runā savu valodu, kas, pēc ievērojamā speciālista, meksikāņu valodu pazinēja Migela Mendisavalas klasifikācijas, pieder pie «lielotomi valodu grupas» [37] , kura krasi atšķiras no acteku valodu grupas. Pirms spāņu ienākšanas otomi tauta, kas dzīvoja Meksikas augstienē, atradās citā valodā runājošo acteku pakļautībā. Tai patiešām, kā stāsta Hegards, vajadzēja atrisināt grūtu jautājumu: vai nu atbalstīt actekus cīņā pret spāņiem, vai arī pāriet svešo iekarotāju pusē un cīnīties pret apspiedējiem meksikāņiem, tā kā to izdarīja cita meksikāņu tauta — tlakskalieši. Otomi tauta sacēlās pret iekarotājiem un neaizgāja bojā, nesajaucās ar iekarotājiem spāņiem un nepieņēma viņu valodu un katoļticību kā vairums Meksikas iedzīvotāju: lielākā daļa otomi «ir sastinguši pagānismā» līdz mūsu dienām, lai gan formāli tie skaitās katoļticīgi.
XIX gs. 80. gados, neilgi pirms tam, kad Hegards ceļoja pa Meksiku, tur dzīvoja apmēram 600 000 otomi. Mūsu dienās otomi (precīzāk — otomi valodā runājošo) skaits sarucis līdz 300 000, jo viņu valodu varmācīgi izspiedusi spāņu valoda (tāpat tas noticis
ari ar citam indiāņu valodām). Otomi tagad, tapat ka spāņu konkistas laika, dzīvo Meksikas augstienē vairākos valsts galvaspilsētai tuvējos apgabalos.
Tādējādi Hegards, kas ceļojis pa Meksiku, lai ne tikai pēc grāmatām, bet arī personiski iepazītos ar zemi un tās iedzīvotājiem, savu varoni Otomi, īstu tautas varoni — nepakļautās Meksikas iemiesojumu — padarījis par otomi tautas virsaiti.
Sai tautas varonei Hegards nostata pretī vēsturisku personu, Ernando Kortesa pavadoni, padomnieci un mīļāko — indiānieti Marinu, kas atdeva savu dzimteni Anavaku nežēlīgo spāņu iekarotāju varā. Marinai romānā ir liela nozīme. Kaut arī Hegards uzskata Marinu par nodevēju, viņš tomēr apveltī to ar visai pievilcīgām īpašībām, šai ziņā pamatojoties uz konkistadora Bernala Diasa stāstījumu (Diass Marinu pazinis personiski).
Ar dziļām simpātijām Hegarda romānā tēlots Kvautemoks. Arī Kvautemoka aprakstā rakstnieks pamatojas uz Diasa vārdiem, kurš ar Meksikas nacionālo varoni, acteku pēdējo virsaiti, bija ticies ne vienu reizi vien. Montesumas pēctecis bija viņa brālis Kvitlavaks, kas nomira četrus mēnešus pēc Montesumas bojā ejas, un tad par augstāko virsaiti kļuva Kvautemoks, viņa brāļadēls. «Bet šis stiprais un vīrišķīgais vadonis nespēja tikt galā ar indiāņu kopienu neuzticību, ko tās juta cita pret citu, — saka amerikāņu vēsturnieks Džordžs Vaijans. — Ja acteki apvienotos ar citām ciltīm, viņi pārspētu spāņus ar savu skaitlisko pārsvaru vien, bet viņi neapvienojās.» [38]
Autors savā grāmatā varoņa Tomasa Vingfīlda likteni saista ar vēsturisku personu — konkistadoru Bernalu Diasu, ko viņš tēlo kā godīgu un krietnu karavīru. Bernals Diass del Kastiljo jeb, kā viņam pašam patika sevi dēvēt, «pirmā iesaukuma konkistadors», satriecošā «Patiesā stāsta par Jaunās Spānijas iekarošanu» autors, piedalījās divās, Fransisko Kordovas un Huana Grihalvas jūras ekspedīcijās, kurās tika atklātas Jukatana un Meksika, un pavadīja Ernando Kortesu viņa pirmajā karagājienā uz Tenočtitlanu (Mehiko). Diass bieži tikās ar Montesumu, pazina arī Kvautemoku, acteku pēdējo augstāko virsaiti. «Bēdu naktī» (1520. gada 30. jūnija naktī) Diass atkāpās kopā ar Kortesu no sacēlušos acteku galvaspilsētas, kopā ar viņu devās otrreiz uz Tenočtitlanu un bija «lielās Mehiko pilsētas» krišanas aculiecinieks. Vēlāk viņš, būdams jau virsnieks, piedalījās vairākos citos iekarošanas karagājienos.
Tāpat kā romāna «Montesumas meita» varonis, arī Bernals Diass savu «Patieso stāstu» uzsāka sirmā vecumā. Būdams apveltīts ar lielisku atmiņu, viņš uzrakstīja grāmatu, kas ir patiesa ne tikai vispārīgos vilcienos, bet arī detaļās, radot monumentālu darbu, kas vairākus gadsimtus noderējis par svarīgu pirmavotu Meksikas atklāšanas un iekarošanas vēsturē.
Acteku reliģiskā kulta raksturošanai Hegards, kā viņš pats norāda grāmatas piezīmēs, izmantojis «brāļa» Bernardino de Saaguna grāmatu. Spāņu mūks un misionārs Bernardino de Saaguns XVI gs. vidū savācis un apstrādājis plašu materiālu par acteku vēsturi. Sava darba ilustrēšanai viņš piesaistījis vairākus meksikāņu māksliniekus. Saaguna manuskripts «Jaunās Spānijas vispārīgā vēsture» pirmoreiz publicēts (bez zīmējumiem) 1829. gadā, bet meksikāņu darinātie zīmējumi — tikai XX gs. sākumā (t. i., pēc tam, kad romāns «Montesumas meita» jau bija uzrakstīts). Pārņemot no fanātiskā katoļa Saaguna aprakstus par acteku baismo kultu ar cilvēku masveida upurēšanu, Hegards tomēr liek savam varonim izdarīt tālejošu, pret katolicismu vērstu secinājumu: «Kas tad galu galā ir ļaunāk — upurēt dieviem cilvēkus vai spīdzināt tos inkvizīcijas pagrabos un dzīvus iemūrēt klosteru sienās?» (XIV nodaļa).
«Montesumas meita» pēc savas mākslinieciskās vērtības izceļas to neskaitāmo romānu vidū, kas veltīti konkistas, t. i., Vestindijas atklāšanas un iekarošanas laikmetam. Tas pozitīvi atšķiras arī ar to, ka romāna autors uzmanīgi izpētījis vēsturiskos un etnogrāfiskos materiālus, kas saistīti ar viņa risināto tematu, un personiski, ne tikai pēc ģeogrāfiskiem aprakstiem, iepazinies ar tiem Meksikas rajoniem, kur darbojas viņa varoņi. Un tāpēc Hegards pratis savā grāmatā radīt spilgtus un atmiņā ilgi paliekošus senās Meksikas dabasskatus, kā arī pareizas šīs zemes ļaužu sadzīves ainas.
«Montesumas meita» neapšaubāmi ir labākais Hegarda romāns un vienlaikus viens no labākajiem daiļdarbiem, kas veltīti vēsturiski ģeogrāfiskai tematikai.
/. MAGiDOViCS