Es, Tomass Vingfīlds, esmu dzimis šeit, Dičingemā, šai pašā istabā, kur tagad rakstu. Mans tēva nams bija celts vai pārbūvēts karaļa Indriķa VII valdīšanas sākumā, bet vēl ilgi pirms tam šeitan stāvēja kāda celtne, ko sauca par Dārznieka sargmājiņu jeb vienkārši par Lodžu [6] , jo te dzīvoja vīndārza sargs. Vai nu klimats agrākus laikus bijis maigāks, vai ari zemkopji tolaik prasmīgāki, es nezinu, bet vismaz tas ir tiesa, ka pakalna nogāzi, kurai piekļāvās māja un kura izsenis bija kāda jūras līča vai platas upes krasts, grāfa Bigoda laikā klāja vīndārzi. Kopš tā laika pagājis daudz gadu, vīnogu ķekari jau sen šeit vairs neienākas, tomēr visa nokalne starp šo māju un dziedinošo avotu, kas strūklo no zemes dzīlēm piekrastē pusjūdzi no šejienes, joprojām nes «Grāfa Vīnkalna» vārdu; lai mazgātos avota ūdeņos, sirgstoši ļaudis brauc pat no Noričas un Loustoftas. Bet arī vēl šobaltdien mūsu dārzi, aizsargāti no austrumu vējiem, uzzied divas nedēļas agrāk nekā visā apvidū, un pat aukstajās maija dienās šeit var sēdēt bez svārkiem, kamēr pakalna virsotnē, kādus divsimt soļus augstāk, jādrebinās pat ūdrādas jakā.
Lodža — jo tā to allaž dēvēja — sākumā bija parasta zemniekmāja, ar logiem vērsta pret dienvidrietumiem. Māja atrodas tik tuvu krastam, ka var likties, tajā iesūksies drēgnums no Veivnijas, kura plūst starp zemienēm un pļavām pavisam līdzās. Bet šis iespaids ir mānīgs, jo, lai arī rudenī māja, krēslai iestājoties, tinas dūmakā — tā pie mums Norfolkā sauc miglu, kas klāj zemi, — lai arī palu laikā upe dažkārt pārplūdina zirgu staļļus pagalmā, mūsu dzīvojamo ēku, kas celta uz smilšu un grants pamata, tomēr uzskata par visveselīgāko visā draudzē. Tā būvēta no sarkanajiem ķieģeļiem un šķiet reizē dīvaina un ļoti jauka ar saviem daudzajiem izvirzījumiem un zelmiņiem, kas vasaru pa pusei pazūd rozītēs un citos vīteņaugos. No logiem paveras skats uz kopienas zemi un pļavām, kuru krāsas pastāvīgi mainās atkarībā no gadalaika un pat no dienas stundas, uz sarkanajiem Bangejas jumtiem un mežiem apaugušo upes krastu ap īršemas zemēm. Saprotams, mūsu pusē ir ari daudz
ziemā. Ziemu viņa ienīda tāpat kā es. Reiz es iejautājos, vai viņa gribētu atgriezties Spānijā. Notrīcējusi viņa atbildēja, ka negribot, jo tur dzīvojot kāds cilvēks, viņas ienaidnieks, kas viņu nogalināšot; un tā nu viņa ar visu sirdi pieķērās mums un mūsu tēvam. Es prātoju, vai tikai šis cilvēks, kas grib nogalināt manu māti, nav tas pats «galvenais velns», kā viņu bija nosaucis tēvs, bet balsī pateicu tikai, ka nez vai atradīsies kāds, kas gribēs nogalināt tik labu un daiļu sievieti.
— Ai dēliņ! —- iebilda māte, — tieši tāpēc jau viņš to apņēmies, ka es esmu tik skaista vai, pareizāk, biju skaista. Ja nebūtu tava lieliskā tēva, Tomas, man varbūt būtu bijis jākļūst cita sievai.
Un, šos vārdus sakot, mātes sejā pavīdēja nemiers un bailes.
Reiz kādā maija vakarā — man tad bija jau astoņpadsmitarpus gadu — pie mums Lodžā atceļā no Jarmutas iegriezās mana tēva draugs skvairs Bozards, kura muiža arī atradās mūsu draudzē. Sarunā viņš izmeta, ka ostā noenkurojies spāņu kuģis ar precēm. To padzirdējis, mans tēvs tūlīt saausījās un iejautājās, kas ir šī kuģa kapteinis. Skvairs Bozards atbildēja, ka viņa vārda nezinot, bet kapteini esot redzējis tirgus laukumā; tas esot liela auguma stalts vīrs, grezni uzcirties, glīts no vaiga, ar rētu deniņos.
Saklausījusi šos jaunumus, mana māte, par spīti savai olīvkrāsas ādai, nobālēja un nomurmināja spāniski:
—- Svētā madonna! Kaut tikai tas nebūtu viņš!
Arī tēvs likās izbijies un sāka sīki izprašņāt skvairu par šī cilvēka ārieni, bet nekā vairāk nedabūja zināt. Tad viņš steigšus atvadījās no viesa, uzlēca zirgā un aizjāja uz Jarmutu.
Tanī naktī māte neaizvēra ne acu. Viņa nosēdēja līdz rītam dziļajā atzveltnes krēslā, par kaut ko domājot. Kā es viņu atstāju sēžam, iedams gulēt, tā es viņu arī atradu, kad rītausmā nonācu lejā. Vēl šobrīd es atminos, kā es pavēru durvis un ieraudzīju viņu: māte sēdēja nekustīgi, viņas seja maija rīta krēslā šķita pavisam balta, bet lielās acis bija pievērstas sīkrūšu logam. Es teicu:
— Jūs šodien esat agri cēlusies, māmiņ!
— Es vispār neesmu gājusi gulēt, Tomas, — viņa atbildēja.
— Bet kāpēc ne? No kā jūs baidāties?
— Es baidos pagātnes un baidos nākotnes, dēliņ. Kaut tikai tēvs ātrāk atgrieztos!
Ap pulksten desmitiem no rīta, kad es jau gatavojos doties uz Bangeju pie ārsta, kas mani apmācīja dziedniecības mākslā, pārjāja tēvs. Māte, kas bija gaidījusi viņu pie loga, metās tam pretī.
2*
Nolēcis no zirga, tēvs apkampa māti un teica:
19
— Neuztraucies, dārgā! Tas acīmredzot nav viņš, šis te saucas citādi.
— Bet vai tu viņu redzēji? — taujāja mate.
— Nē, viņš nakti pavadīja uz sava kuģa, bet es steidzos pie tevis, jo zināju, ka tu baidies.
— Būtu labāk, ja tu būtu viņu redzejis savam acīm, mījais. Viņš taču viegli varēja pārmainīt savu vārdu.
— Par 10 es nepadomāju, dārgā, — novilka tēvs.—-Bet nebaidies. Pat ja tas ir viņš, pat ja viņš uzdrošināsies parādīties Dičingemas draudzē, šeit ir ļaudis, kas zina, kā viņš jāsaņem. Tomēr es esmu pārliecināts, ka tas nav viņš.
— Lai slavētas debesis, ja tas ir ta! — atbildēja māte, un viņi sāka runāt pusbalsī.
Es sapratu, ka man neklājas viņus traucēt. Paķēris savu nūju, izgāju uz jājamā ceļa, kas veda uz laipu, bet te pēkšņi māte mani pasauca atpakaļ.
— Noskūpsti mani, pirms tu aizej, Tomas! — teica viņa. — Tu droši vien brīnies un jautā sev, ko tas viss nozīmē. Kādreiz tēvs tev visu izskaidros. Bet es teikšu tikai vienu: ilgus gadus manu dzīvi aptumšoja briesmīga ēna, taču tagad, es ceru, tā izgaisusi uz visiem laikiem.
— Ja šo ēnu met cilvēks, tad lai viņš labāk turas tālāk no šīs te! — es smiedamies pakratīju savu smago nūju.
— Tas ir cilvēks, — atbildēja māte, — bet tāds, ar kuru vajag cīnīties citādi, ne ar sitieniem, Tomas, ja tev kādreiz gadīsies viņu sastapt.
— Varbūt, māmiņ, bet spēks galu galā ir vispārliecinošākais pierādījums, jo pat vislielākajam viltniekam sava āda ir dārga.
— Tu pārāk steidzies parādīt savu spēku, dēls, — smaidot teica māte un noskūpstīja mani. — Neaizmirsti senu spāņu sakāmvārdu: «Stiprāk sit tas, kas sit pēdējais». _
— Bet atceries citu sakāmvārdu, māmiņ: «Sit, kamēr tev vēl nav iesituši!» — es attraucu un gāju projām,
Kad biju jau pagājis kādus desmit soļus, kaut kas, es pats nezināju, kas, mudināja mani atskatīties. Māte stāvēja atvērtajās durvīs. Baltās puķes, kas vijās gar vecās mājas sienām, iekļāva viņas smuidro augumu kā ietvara. Galvā viņai kā parasti bija zem zoda sasieta balta mežģiņu mantilja, un tās sakārtojums vienu acumirkli man iztālēm atgādināja līķautu. Es nodrebēju no šādām domām un ielūkojos mātes sejā. Viņa raudzījās manī skumjām un nopietnām acīm, kurās bija saskatāma šķiršanās jausma.
Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju dzīvu.