Bet tagad man jāatgriežas atpakaļ un jāpastāsta par paša lietām. Kā jau tiku teicis, mana tēva vēlēšanās bija, lai es kļūtu ārsts. Tāpēc, pabeidzis Noričā skolu un atgriezies tēva mājās, — man tolaik gāja sešpadsmitais gads — es ņēm'os mācīties medicīnu pie kāda ārsta, kas dziedināja ļaudis Bangejas apkārtnē. Viņš bija ļoti mācīts un godīgs vīrs, vārdā Brauns, un, tā kā šī nodarbošanās man bija pa prātam, es viņa vadībā guvu labas sekmes. Es tiešām biju apguvis turpat vai visu, ko viņš man varēja mācīt, un tēvs nolēma mani sūtīt uz Londonu nobeigt mācības, tikko man paliks pilni deviņpadsmit gadi, — tas būtu kādus piecus mēnešus pēc tās dienas, kad ieradās spānietis. Bet liktenis man nebija lēmis nokļūt Londonā.
Tomēr medicīna nebija vienīgais, ar ko es tanīs dienās nodarbojos. Skvairam Bozardam no Dičinge- mas, tam pašam, kas manam tēvam pastāstīja par spāņu kuģa ierašanos, bija divi bērni: dēls un meita; sieva viņam bija gan dāvājusi vairākus, bet tie bija miruši mazotnē. Meitenes vārds bija Lilija, un mēs bijām vienaudži, viņa bija dzimusi tajā pašā gadā, trīs nedēļas pēc manis. Tagad Bozardu nav vairs mūsu pusē, jo manas māsas mazmeitiņa, kas ir Bozarda dēla mazmeita un viņa vienīgā mantiniece, izgājusi pie vīra un nes citu vārdu. Bet tas tā, starp citu.
Jau no pašas agrās bērnības mēs, Bozardu un Ving- fīldu bērni, dzīvojām gandrīz kā brāļi un māsas. Mēs satikāmies diendienā un kopā rotaļājāmies kā sniegā, tā ziedos. Tādējādi man grūti pateikt, kad mani pamodās mīlestība uz Liliju un kad viņa iemīlēja mani; zinu tikai, ka tad, kad es devos uz skolu Noričā, mani vairāk skumdināja šķiršanās no viņas nekā no mātes un visiem pārējiem. Visās mūsu rotaļās viņa allaž bija mana pāriniece. Viņas dēļ es biju gatavs dienām klejot pa visu apkārtni, lai tikai uzmeklētu tos ziedus, kādus viņa mīlēja. Un, man atgriežoties no skolas, nekas nebija mainījies. Vienīgi Lilija pamazām kļuva biklāka, un ari es pats pēkšņi tapu tāds kā kautrīgāks, kad pamanīju, ka viņa no meitenes pieaugusi par jaunavu. Bet tik un tā mēs satikāmies bieži, un, lai gan neviens no mums nebilda par to ne vārda, mūsu tikšanās mums bija dārgas.
Tā tas turpinājās līdz pat manas mātes nāves dienai. Bet, iekāms stāstu tālāk, man jāpiezīmē, ka skvairs Bozards uz savas meitas draudzību ar mani nemaz neskatījās labvēlīgi. Tas nepavisam nebija tāpēc, ka es viņam nebūtu pa prātam, bet tālab, ka viņš gribēja Liliju izdot par sievu manam vecākajam brālim Džefrijam, kas bija tēva īpašuma mantinieks, un nevis jaunākajam dēlam. Pret mūsu draudzēšanos viņš galu galā kļuva tik neiecietīgs, ka mēs ar Liliju gandrīz vairs nevarējām citādi satikties kā vien šķietami nejauši, kamēr mans brālis skvaira mājā bija vienādiņ gaidīts viesis. Šī iemesla pēc starp mums, diviem brāļiem, izauga nepatika, kā jau tas ir allaž, ja starp draugiem, vienalga cik tuviem, nostājas sieviete. Jāsaka, ka arī mans brālis Džefrijs bija iemīlējies Lilijā, tāpat kā jebkurš vīrietis būtu to mīlējis, un uz to viņam bija varbūt lielākas tiesības nekā man, jo viņš taču bija trīs gadus vecāks un viņu gaidīja mantojums!
Var likties, ka manas jūtas bija pārāk agrīnas, jo tajā laikā, par kuru es rakstu, vēl nebiju pat sasniedzis pilngadību. Bet jaunas asinis ir karstas, un manās dzīslās turklāt vēl ritēja puse spāņu asiņu, kas mani bija padarījušas par vīru tanī vecumā, kādā dažs labs tīrasiņu anglis vēl joprojām ir zēns. Tādās lietās, lūk, asinis un saule, kas tās iesilda, nozīmē daudz. Es pats to novēroju ne reizi vien, dzīvodams starp Anavakas indiāņiem, kas piecpadsmit gadu vecumā ņēma sev par sievu divpadsmitgadīgas meitenes. Astoņpadsmit gadu vecumā es katrā ziņā biju pietiekami nobriedis, lai iemīlētu pa īstam, uz visu mūžu, lai gan var likties, ka mans dzīves stāsts ir pretrunā ar šiem vārdiem. Bet es uzskatu, ka vīrietis var mīlēt daudzas sievietes un tomēr palikt dvēselē uzticīgs vienai vienīgai, pašai labākajai no visām, kaut arī viņš pārkāpis mīlas likuma burtu.
Un tā, kad iegāju deviņpadsmitajā gadā, es biju jau pilnīgi pieaudzis vīrietis, turklāt ļoti pievilcīgs, — tagad kā sirmgalvis varu runāt par to bez liekuļotas kautrības. Es gan nebiju visai liela auguma, pavisam piecas pēdas un deviņarpus collas, [7] taču biju spēcīgs, platiem pleciem un samērīgi veidotiem locekļiem. Mana ādas krāsa bija neparasti melnīgsnēja un joprojām ir tāda pati, lai gan mana galva ir sirma; acis man bija lielas un tumšas, bet cirtainie mati — melni kā ogles. Es biju atturīgs un nopietns līdz skumīgumam, runāju lēnām un apdomīgi un daudz labāk pratu klausīties nekā tērzēt. Iekams es kaut ko izlēmu, es visu rūpīgi pārdomāju un apsvēru, bet, ja reiz kaut ko biju izlēmis, mainīt šo lēmumu, lai arī tas būtu labs vai slikts, muļķīgs vai saprātīgs, nevarēja nekas kā vienīgi nāve! Tolaik es dievam daudz ko vis neticēju. Gan tēva slepenie aizrādījumi, gan paša pārdomas man lika apšaubīt baznīcas mācības tādā veidā, kā tās parasti tika izklāstītas.
Jaunībai raksturīgi pārsteidzīgi vispārinājumi, un tikai tāpēc vien, ka dažas atsevišķas lietas tiešām izrādījušās nepatiesas, tai pasaulē viss šķiet nepatiess. Tā arī es tanīs dienās domāju, ka dieva nav, tāpēc ka mācītāji apgalvoja, ka Bangejas jaunavas Marijas tēls lejot asaras un darot līdzīgus brīnumus, bet es skaidri zināju, ka tas viss bija meli.
Tanī bēdu pilnajā dienā, par kuru es stāstu, es zināju, ka mana mīļotā Lilija dosies viena pastaigāties zem lielajiem apcirptajiem Dičingemas muižas parka ozoliem. Šo vietu sauc par Grabsvellu. Te auga un vēl tagad aug dažas vilkābeles, kas uzplaukst agrāk nekā jebkur citur mūsu pusē, un, kad mēs svētdien pie baznīcas durvīm sastapāmies, Lilija teica, ka uz trešdienu tās droši vien jau būšot ziedos un viņa vakara pusē iešot griezt ziedošos zarus. Pilnīgi iespējams, ka teiktais bija veikla izdoma, jo mīla rada viltību pat visgodīgākās urt patiesākās meitenes dvēselē. Turklāt es pamanīju, ka, lai arī Lilijai līdzās stāvēja viņas tēvs un visa mūsu ģimene, viņa nogaidīja' kamēr mans brālis Džefrijs pagāja sānis un nevarēja neko dzirdēt, jo viņa ar to negribēja satikties, un runādama viņa savu pelēko acu skatienu uzmeta man. Es tūlīt sevī nozvērējos, ka arī es trešdienas vakarā došos plūkt vilkābeļu ziedus tanī pašā vietā, pat ja man tādēļ būtu jāaizbēg no sava skolotāja un jāpamet visi Bangejas slimnieki pašas dabas kopšanā. Turklāt es cieši nolēmu vairs nevilcināties un, ja man izdosies satikt Liliju vienu, izteikt viņai visu, kas man uz sirds. Tas jau gan nebija diez kāds lielais noslēpums, jo mēs abi, lai arī nebijām pārmijuši nevienu mīlas vārdu, lasījām viens otra slepenākās domas.
Ne jau tāpēc apņēmos runāt, lai saderinātos ar meiteni, jo man taču vēl bija jāiekaro sev vieta dzīvē, bet es vienīgi baidījos, ka gadījumā, ja es vilcināšos un netikšu skaidrībā par viņas jūtām, mans vecākais brālis pasteigsies runāt ar Lilijas tēvu un viņa varētu piekrist tam, kam viņa nepiekristu, ja mēs būtu zvērējuši viens otram uzticību.
Atgadījās tā, ka tieši tajā pēcpusdienā man nācās ļoti grūti izsprukt, lai dotos uz satikšanās vietu, jo mans skolotājs — ārsts bija saslimis un man vajadzēja viņa vietā apmeklēt visus slimniekus un iedot tiem zāles. Tikai starp četriem un pieciem vakarā es beidzot vienkārši aizbēgu, neprasīdams nevienam atļauju.
Vairāk nekā jūdzi es skrēju pa Noričas ceļu, līdz biju aizjoņojis garām pilij un ceļam, kas veda uz baznīcu, un tuvojos Dičingemas parkam. Tad es sāku iet soļos, jo nepavisam nevēlējos rādīties Lilijas acīs sakarsis un izspūris. Tieši šodien man gribējās izskatīties pēc iespējas labāk, un ar tādu nolūku es biju uzvilcis savu svētdienas kārtu.
Dodoties lejup no pazema pakalna uz ceļu, kas iet garām parkam, es ieraudzīju jātnieku: viņš lūkojās te uz jājamo ceļu, kas šajā vietā nogriežas pa labi, te atpakaļ uz ceļu, kurš ved pāri kopienas laukiem uz Vīnkalnu un Veivniju, te atkal uz priekšu, it kā nezinādams, pa kuru ceļu viņam jāt. Es biju acīgs — tajā acumirklī mans prāts gan nedarbojās sevišķi ātri, jo manu galvu pildīja citas lietas, galvenokārt gaidāmā saruna ar Liliju — un uzreiz ievēroju, ka šis cilvēks nebija no mūsu zemes.
Svešinieks — es viņam dotu gadus četrdesmit — bija ļoti liela auguma, dižciltīgu stāju un tērpies bagātā samta tērpā, ko rotāja kaklā pakārta zelta ķēde. Tomēr visu manu uzmanību saistīja svešinieka seja, kurā šai brīdī pavīdēja kaut kas baismīgs. Tā bija gara, kalsna, dziļām rievām izvagota, acis bija lielas un kvēloja kā zelts saulē; viņa mazo, skaisti veidoto muti izšķobīja velnišķīgs un cietsirdīgs smīns; augstajā pierē, kas liecināja par gudrību, bija redzama tikko manāma rēta. Jātnieks bija melnīgsnējs un izskatījās pēc dienvidnieka, viņa melnie mati viegli cirto- jās tāpat kā man, un viņam bija smaila kastaņkrāsas bārdiņa.
Tai brīdī, kad biju beidzis savus vērojumus, es gandrīz biju nonācis svešiniekam līdzās, un te nu viņš mani beidzot pamanīja. Acumirklī viņa seja pārvērtās: ņirdzīgais smīns pazuda, un tagad tā likās laipna un patīkama. Ļoti pieklājīgi pacēlis cepuri, svešinieks sāka kaut ko murmināt tik lauzītā angļu valodā, ka es spēju saprast tikai vienu vārdu — Jarmuta. Pēc tam, aptvēris, ka es viņu nesaprotu, viņš sāka labā spāņu valodā skaļi lādēt angļu valodu un visus, kas šai mēlē runā.
— Ja senjoram labpatiktu izteikt savu vēlēšanos spāniski, — es arī ierunājos viņa valodā, — es varbūt varēšu viņam palīdzēt.
— Kas tad tas? Jūs runājat spāniski, ser! — izsaucās viņš izbrīnījies. — Bet jūs taču neesat spānietis, lai gan ar jūsu izskatu jūs tāds varētu būt! Karamba! [8] tas ir pavisam dīvaini, — viņš norūca, pētīdams mani.
— Varbūt tas arī ir dīvaini, ser, — es atteicu, — bet es steidzos. Lūdzu, jautājiet, ko jūs vēlaties, un ļaujiet man iet.
— Ak, man liekas, ka es zinu, kālab jūs tā steidzaties! Lūk, tur, lejā pie strautiņa, es pamanīju baltu tērpu, — teica spānietis, pamādams ar galvu parka virzienā. — Uzklausiet vecāka vira padomu un esiet uzmanīgs, jaunekli! Dariet ar sievietēm, ko gribat, tikai neparko neticiet viņām, bet galvenais — neprecieties nekad, citādi jūs piedzīvosiet to, ka jums vajadzēs viņas nogalināt!
Es sakustējos, it kā lai paietu viņam garam, bet spānietis turpināja:
— Piedodiet man šos vārdus, tie bija labi domāti. Ar laiku jūs varbūt sapratīsiet, ka tajos ir patiesība, bet tagad es jūs ilgāk neaizkavēšu. Vai jūs nebūtu tik laipns un neparādītu man ceļu uz Jarmutu, jo es atjāju pa citu ceļu un tagad neesmu vairs drošs, kurš ir īstais, un jūsu, angļu, zeme ir pilna koku, tā ka pat jūdzi uz priekšu nekā nevar redzēt!
Es pagāju dažus soļus pa jātnieku taciņu, kas šinī vietā savienojās ar lielceļu, un parādīju, ka viņam jājāj pa ceļu gar Dičingemas baznīcu. Pie tam es pamanīju, ka svešinieks, man runājot, vērīgi pētīja manu seju un, kā likās, darīja to ar slēptām bailēm. Viņš it kā mēģināja bailes pārvarēt, bet nespēja. Kad es apklusu, jātnieks vēlreiz pacēla cepuri, tencināja mani un sacīja:
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man savu vārdu, ser?
— Kāda vajadzība jums pēc mana vārda? — es dzedri atbildēju. — Jūs taču arī man netikāt teikuši savējo!
— Jā, patiesi. Es ceļoju ar svešu vārdu, un varbūt, ka arī es te tuvumā satikos ar kādu dāmu, — to sakot, svešinieks dīvaini nosmīnēja. — Es tikai vēlējos zināt, kā sauc to cilvēku, kas man tik laipnā kārtā pakalpoja, bet īstenībā nemaz nav tik laipns, kā man šķita.
Un viņš saraustīja zirga pavadu.
— Man nav ko kaunēties sava vārda! — es izmetu. — Līdz šim tas bijis neaptraipīts, un, ja jūs vēlaties to zināt, es jums pateikšu: mani sauc Tomass Vingfīlds!
— Tā jau es domāju! — iesaucās svešinieks, un tai mirklī viņa seja kļuva tīri sātaniska. Bet, iekams es biju paguvis kaut vai sākt brīnīties, viņš nolēca no zirga un nostājās soļus trīs no manis.
—- Tad ta laimīga diena! Palūkosimies tagad, cik daudz patiesības ir pareģojumos, — viņš nomurmināja, izraudams no maksts ar sudrabu izrotātu zobenu. — Vārds pret vārdu! Huans de Garsija sveic tevi, Tomas Vingfīld!
Tas var likties dīvaini, bet tikai tai acumirklī man iešāvās prātā viss, ko biju dzirdējis par kādu spāņu svešinieku, gan arī tas, ka ziņa par viņa parādīšanos Jarmutā tik Joti bija satraukusi tēvu un māti.
Jebkurā citā reizē es to būtu atcerējies drīz vieņ, bet todien mani tik ļoti nodarbināja domas par tikšanos ar Liliju un par to, kas man viņai jāsaka, ka manā galvā nekam citam nebija vietas.
«Liekas, ka tas būs tas pats cilvēks,» — es nodomāju. Vairāk es nepaguvu padomāt, jo spānietis, zobenu rokā, nāca man virsū. Ieraugot savā priekšā atmirdzam aso zobena smaili, es atlēcu sāņus un gribēju bēgt, tāpēc ka mans vienīgais ierocis bija tikai nūja, un šādā bēgšanā nebūtu nekā apkaunojoša. Tomēr, par spīti visai savai veiklībai, man neizdevās pilnīgi izvairīties no dūriena. Tas bija mērķēts man tieši sirdī un izgāja cauri manai kreisajai piedurknei un rokas mīkstumam. Vairāk nekas netika skarts, un tomēr sāpes no šī cirtiena lika man aizmirst domu par bēgšanu; to nomainīja ledains niknums un vēlēšanās nogalināt šo cilvēku, kas bez jebkāda iemesla bija man uzbrucis. Rokās man bija mana resnā ozolkoka nūja, kuru es biju nogriezis Dobto pakalnu pakājē, un, ja es gribēju cīnīties, man vajadzēja likt lietā to pēc iespējas labāk.
Salīdzinot ar Toledo asmeni prasmīga cīnītāja rokās, nūja šķiet patiesi nožēlojams ierocis, un tomēr tai ir sava vērtība. Kad nūja paceļas pār jums, jūs aizmirstat, ka jūsu rokās ir vēl briesmīgāks ierocis, un tā vietā, lai ar to caururbtu pretinieku, jūs cenšaties aizsargāt savu galvu.
Tieši tā notika arī šoreiz, lai gan es nevaru izstāstīt, kā īsti viss norisinājās. Spānietis prata veikli rīkoties ar zobenu, un, ja mēs būtu vienādi apbruņoti, viņš, bez šaubām, tiktu galā ar mani, kam tos gadus nebija ne mazākās pieredzes šai mākslā, kuru Anglijā toreiz gandrīz vēl nepazina. Bet, ieraudzījis atvēzēto vareno nūju, viņš aizmirsa savas priekšrocības un pacēla roku, lai atvairītu triecienu. Nūja trāpīja viņa delnas virspusi, un, lūk, roka ļāva zobenam nokrist zālē. Bet es jau vairs nevarēju rimties, jo asinis manās dzīslās vārījās. Nākošo triecienu spānietis saņēma pa lūpām: tas izsita viņam zobu un nogāza pašu atmuguriski. Pēc tam es sagrābu viņu aiz kājas un ņēmos bez žēlastības zvetēt, kur vien tik pagadījās, cenšoties tikai netrāpīt pa galvu, jo tagad, kad es biju uzvarētājs, man jau vairs negribējās nosist šo vīru, ko domāju esam ārprātīgu.
Tā es slānīju viņu tikām, kamēr man piekusa rokas. Pēc tam es ņēmos spārdīt viņu, bet viņš visu laiku locījās kā ievainota čūska un izgrūda briesmīgus lāstus. Tomēr viņš ne reizi neiekliedzās un nelūdzās žēlastības. Beidzot es mitējos un sāku aplūkot savu pretinieku. Viņš tiešām izskatījās vareni — sasists, vienos zilumos un ceļa putekļos! Tagad nez vai kāds pazītu viņā uzposušos kavalieri, ar ko biju sastapies pirms nepilnām piecām minūtēm. Nu viņš gulēja uz muguras šķērsām taciņai un raudzījas manī ļaunām acīm, kuru skatiens bija pretīgāks par visiem viņa zilumiem.
— Nu, mans spāņu draugs, jūs dabūjāt labu mācību, — es ieteicos. — Un kas gan mani traucē izdarīties ar jums tieši tāpat, kā jūs būtu apgājies ar mani?
Un es pacēlu svešinieka zobenu un pieliku viņam pie rīkles.
— Dur, nolādētais kucēn! — izdvesa spānietis. -— Labāk nomirt nekā dzīvot un atcerēties tādu kaunu.
— Nē! — es atbildēju. — Es neesmu nekāds svešzemju slepkava, ka nogalināšu bezpalīdzīgu cilvēku. Jums būs jāatbild par visu tiesā. Bendes virve jau gaida tādus kā jūs.
— Tādā gadījumā tev nāksies mani tur aizvilkt, — viņš nosēcās un aizvēra acis, it kā zaudējis samaņu. Acīmredzot viņš bija noģībis.
Tai brīdī, kad es stāvēju un domāju, ko man tālāk darīt ar šo nelieti, mans skatiens nejauši krita uz spraugu žogā, un tur, starp Grabsvellas ozoliem, kādus trīssimt jardus no manis, pēkšņi no- plandīja pazīstamais baltais tērps. Man likās, ka tērpa īpašniece dodas uz tiltiņu, kas atradās dzirdinātavas tuvumā, it kā apnikusi gaidīt to, kurš nenāca.
Tad es nodomāju, ka gadījumā, ja es šo cilvēku stiepšu uz ciema siekstu vai uz kādu citu drošu vietu, man šodien jau vairs neizdosies satikties ar mīļoto, bet sazini nu, kad vēl būs tik izdevīga reize. Nē, es nebūtu atteicies no stundu ilgas sarunas ar Liliju, kaut arī man būtu jāaizgādā uz soda vietu divdesmit svešzemju slepkavu. Bez tam šis te par savu uzvedību jau bija dabūjis krietnu mācību. Es biju pārliecināts, ka viņš jau tik un tā nekur nepazudīs, kamēr es nokārtošu savas mīlas lietas, bet, ja viņš negribētu mani pagaidīt, es varēju atrast paņēmienu, kā viņu piespiest to darīt.
Svešinieka zirgs plūkāja zāli kādus divdesmit soļus no mums. Es piegāju pie zirga, atsprādzēju pavadu un, cik vien stipri bija iespējams, piesēju spānieti pie neliela koka, kas. auga ceļmalā.
—• Pagaidiet mani šeit, līdz es atnākšu jums pakaļ, — es noteicu un pagriezos, lai dotos projām.
Taču ejot mani pārņēma šaubas. Es atkal atcerējos mātes bailes un tēva steidzīgo jājienu uz Jarmutu kāda spānieša dēļ. Bet šodien spānietis ir atkūlies uz Dičingemu un, līdzko dabūjis zināt manu vārdu, uzklūp man kā ārprātīgs un grib mani nogalināt. Varbūt šis te ir tas pats cilvēks, kuru tā baidījās mana māte? Vai tik es pareizi darīju, atstādams viņu bez uzraudzības tikai tādēļ, lai varētu satikties ar savu mīļoto? Dvēseles dziļumos es jutu, ka rīkojos nepareizi, tomēr es tā tiecos īstenot savu nodomu un sirds ar ta lu neatturamu spēku mani vilka pie tās, kuras baltais tērps plīvoja parka nokalnē, ka es nepievērsu uzmanību brīdinošajām izjūtām.
Ja es to būtu darījis, cik daudzkārt labāk tas būtu bijis kā man, tā arī tiem, kas tobrīd vēl nebija dzimuši! Tad viņiem nekad nebūtu jāiepazīst nāve, bet man — trimdas zeme, verdzības sūrme, spīdzināšana un ziedoklis.