Piesējis spānieti pēc iespējas ciešāk pie koka, savilcis viņa rokas aiz stumbra un paņēmis viņa zobenu, es metos, ko kājas nesa, pie Lilijas. Es tikko panācu viņu, tāpēc ka pēc minūtes viņa jau būtu nogriezušies pa ceļu, kas ved uz dzirdinātavu un pāri tiltiņam parka nokalnē pie taciņas, kura iziet tieši uz skvaira māju.
Izdzirdusi manus soļus, Lilija apgriezās, lai sasveicinātos ar mani vai, pareizāk sakot, lai paraudzltos, kas dzenas viņai pakaļ. Vakara gaismas ielokā viņa stāvēja ar ziedošu vilkābeļu zaru rokā, un, viņu redzot, sirds man sāka joņot vēl trakāk. Nekad Lilija nebija man šķitusi tik daiļa kā tanī acumirklī, kad viņa apstājās, lūk, tā, baltā tērpā, ar pusliekuļotu izbrīnu sejā un pelēko acu dzīlēs, ar saules mirgu kastaņbrū- najos matos, kas spraucās laukā no mazās cepurītes.
Lilija nebija līdzīga apaļvaidzēm lauku meičām, kur\i viss skaistums slēpjas viņu veselībā un jaunībā. Viņa bija slaika, liela auguma jauna lēdija, kas agri bija sasniegusi grācijas un skaistuma plaukumu. Tāpēc, lai arī mēs bijām turpat vai vienaudži, viņai līdzās es allaž jutos jaunākais, un šī sajūta piešķīra manai mīlestībai diezgan stipru godbijības nokrāsu.
— Ai, tas esi tu, Tomas! — noteica Lilija, apmulsumā piesārtusi. — Bet man jau likās, ka tu neatnāksi. Tas ir, es gribēju teikt, ka gāju uz māju, tāpēc ka ir jau vēls. Bet kāpēc tu tā drāzies, Tomas? Kas tev noticis, ka tava roka vienās asinīs? Un kas tas par zobenu?
— Pagaidi, ļauj atvilkt elpu, — es lūdzu. — Nāc, aiziesim atpakaļ pie vilkābelēm, tur es tev visu iz- stāstfiu.
— Bet man jau laiks doties mājā! Es klaiņoju pa parku jau vairāk nekā stundu, un bez tam vilkābeles vēl gandrīz nemaz nezied.
— Lilij, es nevarēju atnākt agrāk! Mani aizkavēja, turklāt pavisam neparastā veidā! Bet ziedi ir, es redzēju, kad skrēju . . .
— Es patiesi nemaz nedomāju, ka tu atnāksi, To- rjas, — atzinās Lilija, nodūrusi acis. — Tev taču ir citas lietas darāmas! Vai tad tu vari staigāt apkārt
pēc vilkābeļu ziediem kā kāda meitene? Bet pastāsti man, kas noticis, tikai nevelc garumā. Es mazliet paiešos ar tevi.
Mēs pagriezāmies un devāmies atpakaļ pie apcirptajiem ozoliem. Pa ceļam es izstāstīju Lilijai par spānieti, par to, kā viņš mēģināja mani nodurt un kā es viņu apstrādāju ar savu nūju. Tagad Lilija kāri klausījās un, dabūjusi zināt, ka es biju atradies par matu no nāvēs, šausmās pat ievaidējās.
— Bet tu esi ievainots, Tomas, — viņa mani pārtrauca. — Paskaties, cik stipri asiņo tava roka. Vai ievainojums ir dziļš?
— Nezinu, es vēl neesmu paskatījies. Man nebija laika… es tā steidzos! … •
— Novelc svārkus, Tomas, lai es varu pārsiet brūci. Nē, nē, nemaz nestrīdies!
Ne bez sāpēm es novilku svārkus un uzrotīju krekla piedurkni augstāk par to vietu, kur veikls dūriens bija caururbis apakšdelma mīkstumu. Lilija izmazgāja vainu ar strauta ūdeni un, nepārtraukti čukstot līdzjūtības vārdus, pārsēja ar savu lakatiņu. Taisnību sakot, es ar prieku būtu pārcietis vēl lielākas briesmas, lai tikai viņa mani tā apkoptu. Viņas maigās rūpes izkliedēja manas šaubas un deva man drosmi, kas citādi viņas klātbūtnē varētu mani pamest. Tiesa, sākumā es nevarēju atrast vārdus, bet, izmantodams izdevīgu brīdi, kad Lilija pārsēja manu ievainojumu, es noliecos un noskūpstīju viņas žēlsirdīgo roku.
Lilija nosarka līdz matu galiem; viņas seja kvēloja kā saulrieta debesis, bet vēl spilgtāk sārtojās viņas baltā roka, kuru es biju noskūpstījis.
— Kāpēc tu to darīji, Tomas? — viņa klusu teica. Un tad es atbildēju:
— Tāpēc, ka es mīlu tevi, Lilij, un nezinu, kā man tev sākt stāstīt par savu mīlu. Es mīlu tevi, dārgā, allaž esmu tevi mīlējis un mīlēšu mūžam!
— Tu esi pārliecināts par to, Tomas? — viņa atkal klusu jautāja.
— Es ne par ko pasaulē neesmu tik drošs, Lilij, ka par savu mīlestību! Bet es gribu būt pārliecināts, ka arī tu mīli mani tikpat stipri kā es tevi.
Kādu brīdi viņa stāvēja klusēdama, noliekusi galvu gandrīz līdz krūtīm. Pēc tam viņa pacēla to, un viņas acis staroja tā kā vēl nekad.
— Vai tiešām tu par to vari šaubīties, Tomas? — noteica Lilija.
Tad es apkampu viņu un noskūpstīju uz lūpām.
Atmiņas par šo skūpstu es pēc tam glabāju visu savu dzīvi, un tās joprojām nav mani atstājušas, kaut gan esmu jau vecs sa- » •
kārais un stāvu kapa malā. Šis skūpsts bija vislielākā laime, kādu man jebkad nācies izbaudīt. Ak vai, tas bija pārāk īss, šis pirmais tīrais jaunības mīlas skūpsts! — un tūdaļ es atkal sāku mazliet nesakarīgi runāt.
— Tātad tu mīli mani tikpat stipri kā es tevi?
— Ja tu šaubījies agrāk, tad vai tu tiešām vēl vari šaubīties tagad? — tikko dzirdami izdvesa Lilija. — Bet uzklausi mani, Tomas. Ir labi, ka mēs mīlam viens otru, jo mēs esam tam dzimuši, un, pat ja mēs vairs negribētu viens otru mīlēt, tas vairs nebūtu mūsu spēkos. Bet, lai cik salda un svēta ir mīlestība, pienākumu aizmirst nedrīkst. Ko teiks mans tēvs, Tomas?
— Nezinu, Lilij, lai gan nav grūti uzminēt. Es esmu pārliecināts, mīļotā, ka viņš grib izprecināt tevi manam brālim Džefrijam un tikt no manis vaļā.
— Tādā gadījumā viņa griba nav manējā, Tomas. Kaut arī pienākuma jūtas ir stipras, tās tomēr nav pietiekami stipras, lai piespiestu sievieti precēt to, kas viņai nav mīļš. Taču šīs jūtas var būt spēcīgas diezgan, lai atturētu sievieti no laulībām ar to, kas viņas sirdij dārgs, un varbūt tām vajadzētu būt tik stiprām, lai neļautu man runāt par savu mīlu.
— Nē, Lilij! Mīlestība pati par sevi jau nozīmē daudz, un, ja arī tā nenestu augļus, tomēr tā ir vērta, lai to iegūtu visam mūžam!
— Ai Tomas, tu vēl esi pārāk jauns, lai tā runātu. Arī es esmu jauna, tomēr mēs, sievietes, ātrāk kļūstam pieaugušas. Bet varbūt tava mīlestība ir tikai jauneklīga aizraušanās, kas izgaisīs līdz ar jaunību?
— Tā nezudīs nekad, Lilij. Ne velti taču saka, ka pirmās mīlas mūžs ir visgarākais un ka tas, kas dēstīts jaunībā, uzziedēs vīra gados. Klausies, Lilij, man būs jāiekaro sev vieta dzīvē, un tam acīmredzot būs nepieciešams savs laiks. Es lūdzu tev tikai vienu, lai gan es zinu, ka mans lūgums ir savtīgs: apsoli, ka būsi man uzticīga un nekad nekļūsi cita vīra sieva, kamēr vien es būšu dzīvs!
— Tas nav tik vienkārši, Tomas, jo ar laiku daudz kas mainās. Tomēr par sevi es esmu droša un apsolu, nē, es zvēru tev to! Par tevi es neesmu tik pārliecināta, bet ko lai dara? Sievietēm jāliek viss uz vienas kārts, un, ja mēs paspēlējam — ardievu laime!
Nezinu, par ko mēs vēl runājām, bet šie vārdi, ko es te uzrakstīju, man iespiedušies atmiņā gan tāpēc, ka tie bija nozīmīgi jau paši par sevi, gan arī tālab, ka tos lika atcerēties viss, kas notika turpmākajos gados.
Beidzot es jutu, ka man laiks iet, lai gan šķirties mums ļoti
negribējās. Atvadoties es viņu apkampu un noskūpstīju, piespiedis * »
31 sev tik cieši, ka daži asiņu pilieni no manas brūces uzkrita uz viņas baltā tērpa. Šai acumirkli es nejauši pacēlu acis. Tas, ko es ieraudzīju, iztrūcināja mani ne pa jokam. Turpat vai piecus soļus no mums stāvēja Lilijas tēvs, skvairs Bozards, un raudzījās mūsos ar skatienu, kurā nebija ne smaida ēnas.
Skvairs Bozards bija jājis pa taciņu uz dzirdinātavas braslu un, ieraudzījis zem ozoliem kādu pārīti, kas iemaldījies viņa īpašuma robežās, nolēcis no zirga, lai aiztriektu to projām. Tikai pienācis pavisam tuvu, viņš uzzināja, ko bija gatavojies padzīt, un tagad stāvēja mūsu priekšā mēms aiz pārsteiguma.
Mēs ar Liliju lēnām atvirzījāmies viens no otra un lūkojāmies viņā. Lilijas tēvs bija maziņš, resns vīrelis sarkanu seju un bargām, pelēkām acīm; pašreiz tās dusmās tik tikko nelēca no pieres laukā. Kādu acumirkli viņš bija zaudējis runas spējas, bet, kad tās atkal atgriezās, no viņa lūpām plūda nepārtraukta vārdu straume. Es jau esmu aizmirsis visu, ko viņš kliedza, bet jēga bija" tā, ka viņš ' gribot zināt, kas man vajadzīgs no viņa meitas. Es pagaidīju, kamēr viņš bija galīgi bez elpas, un tad atbildēju, ka mēs ar Liliju mīlam viens otru un nule esam zvērējuši uzticību.
— Vai tā ir taisnība, mana meita? — noprasīja skvairs.
— Jā, tēvs, taisnība, — droši atteica Lilija.
Tad viņš ņēmās lamāties.
— Ak tu, vējagrābsle! — brēca skvairs. — Tevi vajadzētu nopērt un ieslodzīt pie maizes un ūdens, lai galva kļūst vēsāka! Bet tu, mans kr ustotais spāņu gailēn, iegaumē reizi par visām reizēm: šī meitene ir tev daudz par labu! Ak tu tukšais zāļu pods! Kā gan tu iedrošinājies lakstoties ap manu meitu, ja tev makā nav ne pāris sudraba pensu? Vispirms tiec pie bagātības un vārda un tad tikai sāc mest acis uz tādām kā viņa!
— Es tā arī gribu rīkoties, un es to arī izdarīšu, ser, — es viņu pārtraucu.
— Tu izdarīsi? Tu, aptiekāra zelli, gribi iekarot vārdu un stāvokli? Nu ko, pamēģini! Tikai tu vēl nebūsi nekur ticis, kad mana meita būs laimīgi izdota pie vīra, kam tas viss jau ir — tu zini, par kuru ir runa. Tūlīt pasaki viņam, mana meita, ka starp jums visam beigas!
— Es nevaru tā teikt, tēvs! — iebilda Lilija, darbodamās ap savu tērpu. — Ja jūs nevēlaties, lai es kļūtu par Tomasa sievu, es izpildīšu savu meitas pienākumu un neprecēšos ar viņu. Bet man arī ir sirds, un nekāds pienākums nepiespiedīs mani kļūt par sievu tam, kuru es nemīlu. Es zvērēju, ka tikām, kamēr Tomass būs dzīvs, es piederēšu tikai viņam un nevienam citam.
— Palaidniece, tev ir drosme! — norūca skvairs. — Bet tagad
uzklausi, ko es tev teikšu: vai nu tu apprecēsi to, kuru es tev esmu izraudzījis, un tad, kad es gribēšu, vai es tevi izdzīšu — un dzīvo tad, kā redzi. Nepateicīgā meitene, vai tu esi aizmirsusi, kas tevi izaudzinājis? Bet tev, tu zāļu pods, es gan rādīšu skūpstīties ar godīgu ļaužu meitām bez vecāku atļaujas!
Un, izgrūdis lāstu, viņš pacēla nūju un metās man virsū, lai pārmācītu mani.
Jau otru reizi šodien straujās asinis manās dzīslās sāka vārīties. Es paķēru spānieša zobenu, kas gulēja zālē man līdzās, un izdarīju izklūpienu. Stāvoklis bija mainījies. Pirmāk man bija jācīnās ar nūju pret zobenu, toties tagad man vajadzēja cīnīties ar zobenu pret nūju. Un, ja nebūtu Lilijas, kas, bailēs iekliegušies, paspēja no apakšas iesist man pa roku, tā ka zobena gals noslīdēja pāri skvaira plecam, man patiesi liekas, ka es būtu nogalinājis viņas tēvu un beidzis savas dienas daudz agrāk — ar cilpu kaklā.
— Neprātīgais! — izsaucās Lilija. — Vai tiešām tu domā, ka iegūsi mani, ja nonāvēsi manu tēvu? Tūlīt svied zemē zobenu, Tomas!
— Šķiet gan, ka man ir maz cerību tevi iegūt, — es iekarsis izmetu, — bet es tev teikšu, ka pat visas pasaules meiteņu dēļ nevienam neļaušu sevi sist ar nūju kā kādu virtuves zēnu!
— Par to es uz tevi nedusmojos, puis! — noteica Lilijas tēvs jau laipnāk. — Es redzu, ka arī tev ir drosme, kas tev lieti noderēs, un uzskatu, ka tas bija manis necienīgi, kad es dusmās tevi nolamāju par zāļu podu. Bet, kā jau es teicu, šī meitene nav domāta tev, tāpēc pazūdi un pacenties viņu aizmirst. Un, ja tev dzīvība dārga, pielūko, lai es nekad vairs neredzētu jūs abus skūpstāmies! Rīt es vēl par visu parun^u ar tavu tēvu, tā arī zini!
— Nu ko, es iešu, tāpēc ka man laiks iet, — es atteicu. — Bet es nekad neatmetīšu cerības, ser, ka reiz varēšu jūsu meitu saukt par savu sievu. Dzīvo sveika, Lilij! Pagaidīsim, kamēr vētra norims!
—- Dzīvo sveiks, Tomas! — viņa atteica, asarām plūstot. — Neaizmirsti mani. Bet es savu zvērestu allaž turēšu svētu!
Tad, saķēris Liliju aiz rokas, tēvs aizvilka viņu sev līdz.
Es arī devos projām, bēdīgs, tomēr ne pārāk sarūgtināts, jo tagad zināju, ka biju ieguvis gan tēva dusmas, gan meitas pastāvīgo mīlu, bet mīlai ir ilgāks mūžs nekā naidam, un galu galā agrāk vai vēlāk mīla uzvar.
33
Kādu gabalu pagājis, beidzot atminējos spānieti, jo gan mīlas brīžos, gan cīņas karstumā viņš man galīgi bija izkritis no prāta. Es tūlīt griezos atpakaļ, lai uzmeklētu viņu un aizvilktu uz siekstu.
3 — 4557
Mani priecināja doma, ka ir kāds, kam atriebties par visām pārestībām. Bet, kad nokļuvu līdz vietai, kur biju atstājis spānieti, es redzēju, ka liktenis to bija izglābis ar muļķa rokām. Spānietis bija pazudis, bet līdzās kokam, kur biju cieši piesējis svešzemnieku, stāvēja ciema muļķītis Billijs Minss un skatījās te uz koku, te uz sudraba monētu plaukstā.
— Ei Billij! Kur palicis cilvēks, kas šeit bija piesiets? — es prašņāju.
— Nezinu, master Tomas, — viņš nošļupstēja savā Norfolkas izloksnē, kuru es šeit nemēģināšu atdarināt — Spriežot pēc ātruma, kādā viņš aizlēkšoja, kad es viņu biju uzsēdinājis zirgā, kazi, viņš jau būs pusceļā, lai arī uz kurieni būtu jājis.
— Tu uzsēdināji viņu zirgā, muļķi? Kad tas notika?
— Kad? Varbūt stundiņa pagājusi, varbūt divas. Es vis neesmu nekāds laika skaitītājs. Laiks vistim pats ved savus rēķinus bez Billija palīdzības, tāpatenās kā krodzinieks. Oho, bet bija gan ko redzēt, kā viņš aizauļoja! Pieši, rau, viņam garu garie, un viņš tos tieši vai iedūra zirgam sānos! Un nav ar' nekāds brīnums! Padomāt tikai — gaišā dienas laikā karaļa ceļa vidū viņam uzbruka laupītāji! Nabadziņš bija tāds kā jucis. Ne vārdu nevarēja izrunāt, tikai blēja kā aita. Bet Billijs atraisīja viņu, noķēra zirgu, iesēdināja viņu seglos un par savu labo darbu dabūja, lūk, šo naudiņu. Bet ta bija gan šis priecīgs, ka tika prom! Oho! Vajadzēja redzēt, kā viņš aizauļoja!
— Tu esi vēl lielāks muļķis, nekā es biju domājis, Billij Mins!— es dusmās izkliedzu. — Šis cilvēks tik tikko nenogalināja mani! Es ar viņu tiku galā, sasēju, bet tu viņu atbrīvoji. . .
— Ak tad viņš gribēja jūs nosist, kungs, un jūs viņu sasējāt? Kāpēc tad jūs nepalikāt viņu apsargāt, kamēr es atnāku? Tad mēs aizstieptu viņu uz siekstu. Tās tik būtu bijušas lustes! Jūs mani nosaucāt par muļķi. Bet, ja jūs būtu atraduši pie koka piesietu cilvēku vienās asinīs un brūcēs, kurš i parunāt nevar un liekas tāds kā jucis, vai jūs nebūtu viņu atbrīvojuši? Nu ko, viņš ir prom, un no viņa palika tikai šī te lietiņa, — un plānprātiņš pasvieda gaisā monētu.
Sapratis, ka muļķa runāšana ir pavisam saprātīga un ka pats pie visa biju vainīgs, es pagriezos un, neteicis ne vārda, devos uz māju, tomēr nevis pārtiešus, bet pa ceļu, kas veda uz Vīnkalna virsotni, jo man gribējās uz brīdi palikt vienam un pārdomāt visu, kas bija noticis starp mani, Liliju un viņas tēvu. Šie pakalni bija noauguši ar pamežu, kurā vietumis pacēlās milzīgi ozoli. Tie arī šodien redzami kādus divsimt jardus no mājas, kurā es rakstu. Pamežu šķērsoja taciņas, ko bija iestaigājusi mana māte, jo viņa
mīlēja te klejot. Viena no šīm taciņām aizvijās gar pakalnu pakāji un gleznainās Veivnijas krastu, bet otra aizlocījās līdztekus tai kādas simt pēdas augstāk, tuvu nokalnes korei. Citiem vārdiem, tur bija tikai viena taciņa, kas atgādināja sānis pagāztu burtu O, burta liektie gali tad varētu rādīt, kā taciņa gāja uz augšu pa kalna nogāzi.
Es nogriezos pa šo taciņu tajā galā, kas atrodas tālāk no mājas, un izvēlējos tās zemāko daļu, kura ved gar upes krastu. Tādējādi vienā pusē man palika upe, bet otrā auga biezi krūmāji. Es gāju, nodūris acis un nogrimis dziļās domās par to prieku, ko man sagādāja Lilijas dāvātā mīlestība, par mūsu šķiršanās sāpēm un viņas, tēva niknumu. Iedams es pamanīju zālē baltu drānas gabalu. Pārdomās grimis, es tam nepievērsu uzmanību un, uzdūris uz spānieša zobena gala, vienkārši pasviedu sāņus. Bet tā forma un izstrādājums man iespiedās atmiņā. Kad biju to atstājis kādus trīssimt soļus aiz sevis un atrados jau netālu no mājām, man atmiņā uzpeldēja zālē nomestā vieglā, baltā drāna, un es zināju, ka tā bija manām acīm pazīstama! Manas domas pārsviedās no baltās drānas uz spānieša zobenu, ar kuru es biju to atsviedis sāņus, bet no zobena — uz pašu tā īpašnieku. Kas gan viņam meklējams mūsu draudzē? Noteikti pekas labs. Kāpēc viņš, ieraugot mani, izbijās un kāpēc, uzzinājis manu vārdu, uzbruka man?
Es apstājos, vēl arvien vērdamies sev zem kājām. Nejauši mans skatiens krita uz pēdu nospiedumiem taciņas mitrajās smiltīs. Vienas no tām bija manas mātes pēdas. Es pazītu tās starp tūkstošiem citu, jo tik mazas kājiņas nebija nevienai sievietei šai apvidū.
3*
Cieši aiz mātes pēdām, it kā sekojot tām, gāja citas, kas bija tik šauras, ka papriekšu man likās, it kā arī tās piederētu sievietei. Bet tūlīt es apjēdzu, ka tas tā nevarētu būt, jo nospiedumi bija pārmērīgi gari sievietes kājai: zābaki, kas bija atstājuši šīs pēdas, bija man pilnīgi sveši, ar stipri augstu pēdas pacēlumu un ļoti smailu purngalu. Un te pēkšņi man iekrita prātā, ka tieši šādi zābaki bija kājā spāņu svešiniekam; es tos labi paspēju apskatīt, kamēr ar viņu sarunājos. Tātad viņš sekojis manai māteif Gājis viņai pa pēdām, un dažuviet mitrajās smiltīs palikuši tikai viņa kāju nospiedumi, zem kuriem pazuda manas mātes pēdas. Un tai pašā mirklī es apjautu, kas tā bija par baltu drānu, ko es biju aizmetis sāņus. Tā bija manas mātes mantilja! Es to zināju, kaut arī nebiju pazinis, jo biju radis ik dienas to redzēt glīti un kārtīgi mātei ap galvu. Visu to es aptvēru acumirklī un sastingu neizturamās, asās bailēs. Kāpēc šis cilvēks vajāja manu māti un kāpēc viņas mantilja mētājās pa zemi?!
35
Es apgriezos un kā briedis metos skriet uz to vietu, kur biju pamanījis mežģiņu drānu. Pēdas visu laiku bija man priekšā. Jā, tas bija manas mātes galvas auts, it kā rupjas rokas norauts. Bet kur gan bija viņa pati?
Ar drebošu sirdi es vēlreiz noliecos, lai izburtotu pēdu rakstu. Te tās pārmijās, it kā divi cilvēki, kas stāvējuši cieši blakus, būtu cīnoties griezušies uz vietas te uz vienu, te uz otru pusi. Tālāk uz taciņas nebija vairs nekādu pēdu. Tad es sāku skraidīt visapkārt kā medību suns, vispirms gar upes malu, tad augšup pa krastu. Seit pēdas atkal parādījās: vienas bēga, bet otras tās vajāja. Es sekoju tām vairāk nekā kādus piecdesmit jardus pa krastu, te pazaudēdams tās mīkstajā velēnā, te atkal atrazdams smiltīs vai smilšmālā, līdz tās noveda mani pie liela ozola stumbra. Šajā vietā pēdas atkal sajaucās, jo te vajātājs savu upuri bija panācis.
Nu es sapratu visu un gandrīz zaudēju prātu aiz bailēm. Izmisīgi kā murgā es mētājos šurp un turp, līdz beidzot atkal ieraudzīju pēdu turpinājumu — spānieša pēdas. Nospiedumi bija dziļi, it kā cilvēks būtu nesis kādu smagu nastu. Es devos pa šīm pēdām. Vispirms tās veda mani lejup pa pakalnu pie upes, pēc tam nogriezās sāņus uz kādu vietu, kur krūmājs bija biezāks. Pašā biezoknī zari, kam tikko raisījās lapas, bija noliekti pie zemes, it kā kāds būtu" gribējis kaut ko paslēpt zem tiem. Es parāvu tos sāņus. Vakara krēslā manā priekšā neskaidri baloja manas mātes nedzīvā seja.