Kādu bridi es, šausmu pārņemts, stāvēju un stingu skatienu vēros mīļotās mātes nedzīvajā sejā. Tad es noliecos, lai paceltu to, un ieraudzīju, ka viņas krūtis caururbtas, turklāt caururbtas ar to pašu zobenu, kas joprojām vēl bija man rokā.
Tagad man viss bija skaidrs. To izdarījis svešais spānietis! Tas pats, kuru es biju sastapis steidzamies nokļūt tālāk no nozieguma vietas un kurš, uzzinājis, kā dēls es esmu, vai nu ļaunuma, vai kāda nezināma iemesla pēc mēģināja nogalināt arī mani! Un es biju turējis, šo sātanu savās rokās un ļāvis viņam izbēgt no manas atriebes tikai tāpēc, lai varētu sastapties ar savu mīļoto! Ja es būtu zinājis patiesību, es būtu izrīkojies ar viņu tāpat, kā Anavakas priesteri ar tiem, kurus nodomājuši upurēt saviem dieviem!
Kad es visu to aptvēru, žēlabu, niknuma un kauna asaras izsprāga no manām acīm. Es apgriezos un kā neprātīgs metos skriet uz māju.
Pie vārtiem es sastapu tēvu un brāli Džefriju — viņi jāšus atgriezās no Bangejas tirgus. Viss bija skaidri lasāms manā sejā, un, ieraudzījuši mani, viņi abi iesaucās vienā balsī: — Kas noticis?
Trīskārt es pacēlu uz tēvu acis un neuzdrošinājos atbildēt bailēs, ka šis trieciens viņu nonāvēs. Bet galu galā man vajadzēja runāt, un tāpēc es, vērsdamies pie brāļa Džefrija, teicu:
— Tur, Vīnkalna pakājē, guļ nogalināta mūsu māte. Viņu nodūris spānietis, vārdā Huans de Gar- sija.
Izdzirdīs manus vārdus, tēvs kļuva bals kā līķis, it kā viņam būtu stājusies pukstēt sirds. Viņa žoklis atkārās, un no viņa krūtīm izlauzās dobjš vaids. Pēc īsa brīža, ar roku ieķēries seglu priekšējā paaugstinājumā, lai noturētos zirgā, un pacēlis savu rēgaini bālo seju, viņš iejautājās:
— Kur spānietis? Tu viņu nositi?
— Nē, tēvs. Es viņu nejauši satiku Grabsvellas tuvumā. Kad viņš uzzināja manu vārdu, viņš gribēja mani nodurt, bet es pamatīgi sadevu viņam ar nūju, sasitu viņu līdz nemaņai un atņēmu viņam zobenu.
— Bet pēc tam?
_ tam es viņu palaidu, jo nezināju, ko viņš bija izdarījis
ar māti. Es visu jums izstāstīšu vēlāk . ..
— Dēls, tu palaidi viņu? Tu atlaidi Huanu de Garsiju? Lai dieva lāsts ir pār tevi tik ilgi, kamēr tu neatradīsi viņu un nepabeigsi to, ko uzsāki šodien!
— Neraidiet šādus lāstus pār mani, tēvs, mana sirdsapziņa jau ir mani nolādējusi. Grieziet labāk zirgus apkārt un ātrāk jājiet uz Jarmutu, kur stāv viņa kuģis. Viņš pirms pāris stundām devās uz turieni. Varbūt jūs paspēsiet viņu notvert, kamēr vēl kuģis nav devies jūrā.
Neteikuši vairs ne vārda, tēvs un brālis spēji pagrieza zirgus un aizaulekšoja uznākošās nakts tumsā.
Visu ceju viņi drāzās pilnos auļos. Zirgi viņiem bija labi, un pēc mazliet vairāk nekā pusotras stundas trakas jāšanas viņi sasniedza Jarmutas vārtus. Bet putniņš jau bija aizlaidies. Tam pa pēdām viņi steidzās uz krastmalu un uzzināja, ka pavisam nesen spānietis iekāpis laivā, kas viņu gaidījusi, Un aizbraucis uz savu kuģi, kas bija noenkurojies reidā ar uzvilktām burām. Uzņēmis spānieti uz borta, kuģis tai pašā mirklī izgājis jūrā un pazudis naktī. Tad mans tēvs pavēlēja paziņot, ka samaksās divsimt zelta gabalu atlīdzības jebkuram, kas notvers slepkavu, un divi kuģi metās tam pakaļ. Bet viņi nepaspēja pārķert spānieša kuģi. Pirms ausmas tas jau bija tālu projām atklātā jūrā.
Kad tēvs un brālis bija aizaujojuši, es sasaucu kopā zirgu puišus un citus kalpus un paziņoju, kas noticis. Pēc tam, paņēmuši lukturus, jo bija kļuvis jau pavisam tumšs, mēs devāmies uz biezi .noaugušajiem krūmājiem, kur gulēja mana mirusī māte. Es gāju pa priekšu, tāpēc ka kalpi baidījās. Es arī baidījos, kaut gan pats nezināju, kāpēc gan man būtu jābīstas no mirušās, kas, dzīva esot, mani tik maigi mīlēja. Un tomēr, kad mēs nonācām šajā vietā un es tumsā ieraudzīju divas kvēlojošas acis un izdzirdu brikšķi krūmājos, it kā kāds tur lauztu zarus, es aiz bailēm tik tikko nenokritu, lai gan skaidri zināju, ka tur varēja būt vienīgi lapsa vai kāds klaiņojošs suns, kas atklīdis šajā vietā, kur mājoja nāve.
Taču es gāju tuvāk un saucu pārējos, lai tie man seko. Beidzot mēs uzlikām manas mātes ķermeni uz durvīm, kas šim nolūkam bija noņemtas no virām, un tā pēdējo reizi viņa atgriezās mājup.
Sī taka man vēl joprojām šķiet spoku vieta. Kopš tās dienas, kad mana māte gāja bojā no sava brālēna Huana de Garsijas rokas, pagājis vairāk nekā septiņdesmit gadu; esmu kļuvis vecs un pieradis pie šādiem bēdīgiem notikumiem, bet tik un tā līdz pat šai dienai es ne labprāt eju naktī pa šo taku viens.
Bez šaubām, tā bija iztēle, kas izspēlē ar mums dīvainus jokus, tomēr, kad pirms gada es devos izlikt sloku cilpas un kādā novembra vakarā gāju garām tur tam lielajam ozolam, biju gatavs zvērēt, ka redzēju visu no jauna. Es skatīju pats sevi kā jaunu puisi; mana ievainotā roka bija pārsieta ar Lilijas lakatu. Es lēnām kāpu lejā pa pakalna nogāzi un aiz manis, elsodami zem savas nastas, virzījās četru kalpu silueti. Es dzirdēju upes čalu un vēju, kas, tāpat kā pirms septiņdesmit gadiem, sačukstējās ar niedrēm, redzēju mākoņainās debesis ar tumši zilām plaisām un lukturu kustīgo atspulgu uz baltā stāva, kās ar asiņainu traipu krūtīs gulēja uz durvīm. Jā, es dzirdēju sevi runājam; ar lukturi rokā soļodams pa priekšu, es pavēlēju kalpiem virzīties mazliet pa labi, lai apietu stāvu un slīkšņainu vietu, un savādi man bija klausīties pašam savā jauneklīgajā balsī. Patiesi, tas bija tikai rēgs, bet mēs visi esam iedomātu baiļu vergi un visi baidāmies mirušos, tāpēc pat es nemīlu staigāt naktis pa šo taciņu, lai gan pats esmu uzskatāms turpat vai par mirušu.
Beidzot mēs ar savu nastu nonācām līdz mājai, kur sievietes raudot to pārņēma savā ziņā. Man bija ne tikai jācīnās ar savu izmisumu, bet arī jāmierina māsiņa Mērija; es baidījos, ka viņa zaudēs prātu no bēdām un šausmām. Mērija šņukstēja tik ilgi, līdz pēdīgi ieslīga tādā kā sastingumā, un es gāju izprašņāt kalpus, kas sēdēja virtuvē pie pavarda, jo tonakt neviens negāja pie miera.
No kalpiem es uzzināju, ka stundu vai mazliet ilgāk pirms tam, kad biju saticies ar spānieti, viņi redzējuši uz taciņas, kas veda uz baznīcu, bagāti ģērbušos svešinieku. Tas piesējis savu zirgu pakalna galā starp irbuleņu krūmiem, kādu laiku kā šaubās tur pastāvējis, līdz mana māte iznākusi no mājas, un pēc tam sācis kāpt lejā viņai nopakaļus. Es uzzināju arī, ka viens no mūsu ļaudīm, strādādams dārzā, kas atradās kādus trīssimt soļus no slepkavības vietas, dzirdējis kliedzienus, bet nepievērsis tiem uzmanību. Viņš, lūk, domājis, ka tur uzjautrinoties kāds mīlētājs no Bangejas ar savu meiču, tvarstīdami mežā viens otru, kā vēl tagad mīlētāji to mēdz darīt. Patiesi, todien man likās, ka visa mūsu Dičingemas draudze nav nekas cits kā īsts muļķu patvērums, kuru vidū pats pirmais un pats lielākais biju es. Šī doma kopš tiem laikiem ne reizi vien man iekritusi prātā citos apstākļos.
Bet, lūk, pienāca rīts, un līdz ar to no Jarmutas atgriezās mans tēvs un brālis. Viņi atjāja ar nomātiem zirgiem, jo savējos bija no- dzinuši. Pēcpusdienā pienāca ziņa, ka kuģus, kas bija devušies jūrā meklēt spānieti, vētra atdzinusi atpakaļ/ un tie tā arī nav nekā panākuši.
Neko neslēpjot, es tad pastāstīju tēvam visu par savu sadursmi ar mātes slepkavu, un man nācās izturēt jaunu tēva dusmu uzplūdumu, tāpēc ka es, zinādams par mātes bailēm no kāda spānieša, biju pieļāvis, ka manu saprātu nomāc vēlēšanās parunāt ar mīļoto. Mans brālis Džefrijs arī ne mazākā mērā nejuta man līdz; viņš bija saniknots, jo uzzināja, ka mana saruna ar meiteni, kuru tīkoja viņš pats, nav bijusi velta. Bet šo iemeslu brālis noklusēja. Pēdējais piliens, kas lika kausam plūst pāri, bija skvaira Bozarda parādīšanās, kas līdz ar daudziem citiem kaimiņiem bija ieradies palūkoties mirušajā un dalīties ar tēvu viņa bēdās. Apliecinājis savu līdzjūtību, skvairs tūlīt izteica neapmierinātību par to, ka es tīkojot iegūt viņa meitas roku pret viņa gribu, un apgalvoja, ka tas radīšot saspīlējumu viņa un mana tēva senajā draudzībā, ja es arī uz priekšu turpināšot tādā pašā garā.
Triecieni nāca no visām pusēm: sēras par māti, ko es tik maigi biju mīlējis, ilgas pēc iemīļotās, ar kuru es vairs nedrīkstēju tikties, sirdsapziņas ēdas par to, ka biju palaidis spānieti burtiski no rokām, tēva dusmas un brāļa niknums. Šīs dienas patiesi bija tik drūmas un rūgtas — es taču biju tai vecumā, kad kaunu un bēdas uztver par visu asāk, — ka ilgojos būt miris un atrasties līdzās mātei. Vienīgais mierinājums bija Lilijas vēstulīte, kuru man nodeva viņas uzticamā kalpone. Vēstulē Lilija apliecināja savu mīlu un lūdza nenokārt galvu.
Beidzot pienāca bēru diena, un manu māti skaistā sniegbaltā tērpā guldīja Dičingemas baznīcā. Līdzās viņai sen jau atdusas arī mans tēvs, bet turpat blakus zem bronzas statujām apbedīti Lilijas senči un daudzi no viņu bērniem.
Bēres bija ļoti drūmas. Tēva bēdu rūgtums izlauzās elsās, bet māsiņa Mērija bez samaņas ieslīga man rokās. Patiesi, nez vai kāda acs baznīcā palika sausa, jo, lai gan māte pēc izcelsmes bija svešzemniece, visi viņu mīlēja par laipnību un labo sirdi.
Galu galā bēres tuvojās nobeigumam. Dižciltīgā spāņu dāma un angļa sieva tika atstāta guļam mūža miegā vecajā baznīcā, kur viņa atdusēsies vēl ilgi pēc tam, kad no ļaužu atmiņas būs izdzisis ne tikai viņas traģiskais dzīves stāsts, bet arī viņas vārds. Un tas, iespējams, notiks drīz, tāpēc ka no visiem Vingfīldiem mūsu pusē dzīvs esmu palicis tikai es viens. Tiesa, manai māsai Mērijai ir pēcnācēji, kuri mantos manus īpašumus un mantu, izņemot dažus ziedojumus Bangejas un Dičingemas nabagiem, bet viņi nes citu vārdu.
Kad es pēc bērēm atgriezos mājā, tēvs sēdēja priekšistabā, gandrīz kā prātu zaudējis aiz bēdām, un viņam līdzās mans brālis Džefrijs. Tēvs tūlīt sāka mani apbērt ar visrūgtākajiem pārmetumiem par to, ka biju palaidis slepkavu, kaut gan pats dievs bija nodevis to manās rokās.
— Jūs aizmirstat, tēvs, ka Tomass lenc meiteni, — ņirdzīgi iesprauda Džefrijs. .— Un viņam acīmredzot bija nesalīdzināmi svarīgāk turēt to savās skavās nekā uzraudzīt mātes slepkavu. Nu ko, toties viņš uzreiz nošāva divus zaķus: atļāva spāņu velnam izbēgt, lai gan zināja, ka mūsu māte baidījās no spānieša ierašanās, un reizē sanaidoja mūs ar skvairu Bozardu, mūsu labo kaimiņu, kuram šāda lakstošanās nez kāpēc nepavisam nav pa prātam.
— Jā, tev taisnība, — piekrita tēvs. — Mātes asinis līp pie tavām rokām, Tomas!
Es klausījos un jutu, ka vairs nespēju ilgāk paciest šādu kliedzošu netaisnību.
—- Tie ir meli! ■— es izsaucos. — Un es to atkārtošu pat savam miesīgam tēvam. Meli! Šis cilvēks bija nogalinājis manu māti, pirms vēl es biju viņu nomaldījušos saticis jau jājam atpakaļ uz Jarmutu, lai kāptu savā kuģī. Kā gan mātes asinis var lipt pie manām rokām? Bet kas attiecas uz manu lakstošanos ar Liliju Bozardi, tad tā jau nu gan, brāl, ir mana darīšana, bet ne tava, kaut gan tev varbūt patiktu, lai tā būtu tavējā! Un jūs, tēvs, kālab jūs neteicāt man, kāda iemesla pēc jūs baidāties šā spānieša? Es dzirdēju tikai nenoteiktas runas un neveltīju tām nekādas uzmanības, jo domāju par ko citu. Bet tagad uzklausiet, ko es jums teikšu. Jūs, tēvs, raidījāt pār manu galvu lāstus, kas būs spēkā līdz tam brīdim, kamēr būšu atradis slepkavu un pabeigšu to, ko esmu iesācis. Lai notiek! Lai gulstas pār mani lāsts, līdz es atradīšu spānieti! Es esmu jauns, toties veikls un stiprs. Tikko būs iespējams, es došos uz Spāniju un dzīšos viņam pakaļ, līdz beidzot vai nu viņu atradīšu, vai arī uzzināšu, ka viņš jau miris. Ja jūs gribat dot naudu, kas palīdzētu man meklējumos, lai notiek tā, ja ne — iztikšu arī bez tās. Bet dieva un manas mirušās mātes dvēseles priekšā zvēru, ka nelikšos mierā un nemitēšos tik ilgi, līdz nebūšu atriebis viņas asinis slepkavam ar to pašu zobenu, ar kuru tika nogalināta viņa, vai arī pārliecinājies, ka viņš miris. Ja kādreiz kaut kādu iemeslu dēļ aizmirsīšu savu zvērestu, tad lai mani piemeklē vēl briesmīgāks gals nekā manu māti, lai mana dvēsele netiek uzņemta debesīs, bet mans vārds lai uz visiem laikiem zemes virsū paliek apkaunots.
Tā saniknots un izmisis es zvērēju, pacēlis roku pret debesīm, lai piesauktu tās par mana zvēresta lieciniecēm.
Tēvs vērīgi raudzījās manī.
— Ja tas ir tavs nodoms, mans dēls Tomas, tad naudas trūkumu tev nebūs just. Es to izdarītu pats, jo asinis var nomazgāt tikai ar asinīm, bet mani spēki jau ir par vājiem. Bez tam Spānijā mani pazīst pārāk labi un Svētā Tiesa mani tūdaļ ņemtu savā ziņā.
Brauc tu, un mana svētība tevi pavadīs! Tev tas ir jādara, jo ienaidnieks izsprucis no mūsu rokām tavas muļķības dēļ.
— Jā, jā, viņam jābrauc, — piebalsoja mans brālis Džefrijs.
— Tu to saki tikai tāpēc, ka gribi tikt no manis vaļā, — es dusmīgi attraucu. — Bet tikt vaļā no manis tev gribas tālab, ka vēlies ieņemt manu vietu pie kādas meitenes sāniem, kuru mēs abi pazīstam. Dari, kā zini, bet iegaumē — ja tu gribi pievarēt cilvēku viņa prombūtnē, nekā laba tas tev nenesīs!
— Meiteni dabūs tas, kas pratīs to iekarot, — atbildējā Džefrijs.
— Meitenes sirds jau ir iekarota, brāl. Tu vari viņu nopirkt no viņas tēva, bet viņas sirdi tu nekad neiegūsi, uin bez sirds šis būs pavisam niecīgs guvums.
— Apklustiet! — iejaucās tēvs. — Tagad^ nav laiks pļāpām par mīlestību un meitenēm. Uzklausiet mani! Es pastāstīšu jums par spāņu slepkavu un jūsu māti. Agrāk es par to nerunāju, bet tagad man jums jāpasaka viss.
Un tēvs iesāka:
— Kad es biju jauns zēns, pēc tēva gribas arī man vajadzēja doties uz Spāniju. Es nonācu klosterī Seviljā, tomēt ne mūki, ne klostera dzīve man nebija pa prātam, un es no turienes aizbēgu. Vairāk nekā gadu es kūlos, kā nu pratu, jo pēc aizbēgšanas no klostera es baidījos atgriezties uz Angliju* Vispār es nedzīvoju nemaz tik slikti, naudu sadabūdams gan šā, gan tā, bet galvenokārt — man kauns atzīties! — ar azarta spēlēm, jo te man allaž smaidīja laime. Un tā reiz naktī pie spēļu galda es satiku Huanu de Garsiju, — naida uzplūdā, gribēdams tevi, Tomas, nodurt, viņš nosauca savu īsto vārdu.
Jau tad de Garsijam nāca līdz nelaba slava, lai gan viņš bija tikko sasniedzis jaunekļa gadus. Viņš bija glīta izskata, ar patīkamām manierēm un piederēja pie dižciltīgas dzimtas. Reiz gadījās, ka viņš uzvarēja mani kauliņu spēlē un, būdams labā omā, aizveda mani līdz viesos pie savas krustmātes, sava tēvoča atraitnes, dižciltīgas Seviljas dāmas. Viņai bija viens vienīgs bērns — meitene. Tā bija jūsu māte. Tolaik meitene, Luisa de Garsija, bija saderināta ar savu brālēnu Huanu de Garsiju, tomēr ne pēc savas gribas, jo līgums par saderināšanos bija parakstīts tad, kad viņa tikko bija iegājusi astotajā gadā. Un tomēr tas saistīja, saistīja vairāk nekā mūsu zemē, tāpēc ka Spānijā šādu saderināšanos uzskata turpat vai par laulību. Bet sievietes, • kas šādā veidā saderinātas, parasti savās sirdīs nelolo nekādu sievas mīlestību, un tā tas bija arī ar jūsu māti. Taisnību sakot, viņa gan nīda, gan baidījās Huana de Garsijas, lai gan es domāju, ka viņš mīlēja to
vairāk par visu pasaulē. Ar dažādiem ieganstiem viņa izdabūja sava saderētā piekrišanu svinēt kāzas tikai tad, kad viņai paliks divdesmit gadu. Bet, jo vairāk viņa atsala, jo spēcīgāk Huanā kvēloja vēlēšanās iegūt viņu un reizē arī viņas visai prāvo īpašumu. Līdzīgi visiem spāņiem, viņš bija straujš un, kā jau lielākā daļa spēlmaņu un samaitātu cilvēku, allaž cieta naudas trūkumu.
Neielaižoties sīkumos, teikšu, ka mēs ar jūsu māti jau no pirmā acu uzmetiena iemīlējām viens otru, un mūsu vienīgā vēlēšanās bija satikties pēc iespējas biežāk. Tas mums nenācās grūti, jo Luisas māte arī baidījās no Huana de Garsijas, sava vīra krustdēla, ienīda viņu un gribēja redzēt savu meitu brīvu no šāda līgavaiņa, ja vien tas būtu iespējams. Viss beidzās ar to, ka es atklāju savu mīlestību, un mēs slepus kaldinājām plānu par bēgšanu uz Angliju. Bet Huanam de Garsijam mājā bija savi okšķeri, un šīs ziņas nonāca arī,līdz viņa ausīm, un kā īsts spānietis viņš bija greizsirdīgs un atriebīgs.
Vispirms viņš mēģināja tikt vaļā no manis, izaicinādams uz divkauju, bet mūs izšķīra, pirms paguvām izvilkt zobenus no makstīm. Tad viņš nolīga uzpirktus slepkavas, lai tie nogalinātu mani, kad es iziešu naktī uz ielas. Bet es zem kamzoļa biju pavilcis bruņukreklu, pret kuru salūza neliešu dunči, un galu galā es pats nodūru vienu no uzbrucējiem. Divreiz cietis neveiksmi, de Garsija tomēr nebija uzvarēts. Divkauja un slēp-' kavība nebija izdevusies, bet bija palicis vēl viens, drošāks līdzeklis. Es nezinu, kā, bet viņam bija nākuši zināmi daži pavedieni no mana dzīves stāsta, piemēram, tas, ka es biju4zbēdzis no klostera. Tātad viņam bija palikusi iespēja apsūdzēt mani Svētajai Tiesai kā ticības atkritēju un neticīgo. Reiz naktī viņš tā arī izdarīja.
Tas notika nakti pirms tās dienas, kad mēs būtu kāpuši kuģī. Luisa, viņas māte un es sēdējām viņu Seviljas namā, kad pēkšņi istabā ienāca sveši cilvēki apmetņos un ar kapucēm galvās un, neteikuši ne vārda, sagrāba mani. Uz manu jautājumu, kas viņiem vajadzīgs no manis, viņi atbildes vietā man pie acīm piegrūda krucifiksu. Es tūlīt sapratu, kas par lietu. Sievietes, kas bija man cieši piekļāvušās, šņukstēdamas atstreipuļoja nost. Pēc tam slepus un klusu es tiku steidzīgi nogādāts Svētās Tiesas pazemes cietumā.
Es nesākšu stāstīt par visu, kas man bija tur jāpārdzīvo. Divreiz mani staipīja moku solā, vienu reizi dedzināja ar nokaitētu dzelzi, trīsreiz šaustīja ar dzelzs rīkstēm un visu laiku deva ēst tādus atkritumus, kādus pie mums Anglijā nedotu pat sunim. Beidzot, kad mans noziegums — bēgšana no klostera un dažādas svētuma zaimošanas— bija galīgi pieradīts, man piesprieda nāves sodu sarta liesmās.
Un, lūk, kad pēc vesela gada spīdzināšanas un šausmam es jau biju zaudējis jebkādu cerību un gatavojos nāvei, negaidot nāca palīdzība. Pēdējās dienas vakarā (citurīt mani vajadzēja sadedzināt sārtā) cietumā, kur es gulēju uz salmiem, ienāca mans galvenais spīdzinātājs. Viņš apkampa mani un sacīja, lai es turot možu garu, jo baznīca esot apžēlojusies par manu jaunību un atdodot man brīvību. Vispirms es sāku mežonīgi smiet, jo domāju, ka šādas runas ir tikai jauna spīdzināšana. Un tikai tad, kad mani atbrīvoja no važām, ietērpa pieklājīgā apģērbā un pusnaktī izveda aiz cietuma vārtiem, es noticēju, ka šāda laime man atgadījusies ar dieva palīdzību. Nespēcīgs un pārsteigts, es stāvēju aiz vārtiem, nezinādams, kurp skriet, kad viegliem soļiem man pienāca tumšā apmetnī tinusies sieviete un nočukstēja: «Nāc!» Tā bija jūsu māte. No de Garsijas lielīgās pļāpāšanas viņa bija uzzinājusi par manu likteni un mēģināja mani glābt. Trīskārt viņas plāni cieta neveiksmi, līdz beidzot ar kāda veikla starpnieka palīdzību zelts panāca to, kas tika liegts taisnībai un žēlsirdībai. Mana dzīvība un brīvība tika nopirkta par milzīgu summu.
To pašu nakti mēs salaulājāmies un bēgām uz Kadisu. Diemžēl, Luisas māte nevarēja būt kopā ar mums, jo slimība viņu saistīja pie gultas. Manis dēļ jūsu mīļā māte pameta savu ģimeni, visu, kas pēc manas dzīvības izpirkšanas bija palicis pāri no viņas bagātības, un atstāja savu dzimteni — tik stipra ir sievietes mīlestība!
Viss bija jau sagatavots. Kadisā enkuru bija izmetis kāds angļu kuģis, «Mērija» no Bristoles, par braucienu uz kuģa bija samaksāts. Tomēr pretvējš aizturēja «Mēriju» ostā. Vējš bija tik spēcīgs, ka kapteinis, neraugoties uz visu savu vēlēšanos glābt mūs, neuzdrošinājās doties atklātā jūrā. Mēs pavadījām ostā divas dienas un vēl vienu nakti, ne bez pamata bīstoties no visa kā un tomēr ļoti laimīgi savā mīlā. Tie, kam vajadzēja mani cietumā uzraudzīt, bija paziņojuši, ka es ar sava kunga, proti, ar velna palīdzību esmu aizbēdzis, un mani meklēja pa visu apvidu. De Garsija, atklājis savas māsīcas un saderētās pazušanu, uzminēja, ka mēs divi neesam tālu viens no otra. Greizsirdības un naida saasinātā izmanība palīdzēja viņam izsekot mūsu ceļu soli pa solim, un galu galā viņš mūs atrada.
Trešās dienas rītā vētra norima, enkurs tika pacelts, un «Mērija» iegāja fārvaterā. Bet, kad kuģis sagriezās pa vējam un matroži gatavojās uzvilkt buras, tam cieši līdzās piestāja laiva ar diviem desmitiem kareivju. Pirmajai laivai sekoja vēl divas. No laivas kāds pavēlēja kapteinim apstādināt kuģi, lai varētu uzkāpt
iMfci 44
uz tā un pēc Svētās Tiesas pavēles to pārmeklēt. Man tobrīd gadījās būt uz klāja, un, kad es jau gribēju kāpt lejā, lai paslēptos, pēkšņi kāds no laivā sēdošajiem vīriem, kurā es pazinu pašu de Garsiju, piecēlās kājās un sāka saukt, ka es esot tas pats izbēgušais ķeceris, kuru viņi meklējot.
Kapteinis, bīdamies, lai viņa kuģī neiebrūk ar varu un viņu pašu līdz ar visu komandu neiemet cietumā, būtu mani izdevis. Bet es baiļu izmisumā norāvu apģērbu un, atsedzis briesmīgās brūces, kas klāja manu ķermeni, uzkliedzu matrožiem: «Angļi, vai tiešām jūs mani, savu tautas brāli, izdosiet šiem svešzemju sātaniem? Palūkojieties uz viņu roku darbu!» Un es rādīju tikko aizvilkušās brūces, ko bija atstājušas nokaitētās knaibles. «Ja jūs izdosiet mani viņiem, jūs nolemsiet mani vēl drausmīgākām mocībām, un mani sadedzinās dzīvu. Žēlojiet kaut vai manu sievu, ja jums nav žēl manis! Bet, ja jums nav žēl neviena no mums, tad aizdodiet man zobenu, lai es varētu nāvē paglābties no spīdzināšanas!»
Un tad kāds matrozis no Sautvoldas, kas bija pazinis manu tēvu, iesaucās: «Zvēru pie dieva tā kunga, es esmu tavā pusē, Tomas Vingfīld! Ja viņi grib dabūt tevi un tavu mīļoto, viņiem vispirms vajadzēs nosist mani!» Un, paķēris loku, viņš izrāva to no apvalka, pielika bultu pie stiegras un tēmēja uz laivā sēdošajiem spāņiem. Pēc tam cits caur citu sāka kliegt arī pārējie matroži: «Ja jums ir vajadzīgs kāds no mums, nāciet tik šurp uz klāja un paņemiet viņu! Nāciet tik, jūs velnišķīgie bendes!»
Redzot kuģa ļaužu noskaņojumu, drosmi beidzot atguva arī kapteinis. Spāņiem neko neatbildējis, viņš pusei matrožu pavēlēja steigšus uzvilkt buras, bet pārējiem šai laikā būt gataviem atvairīt kareivjus, ja tie sadomāšot rāpties uz klāja.
Bet pa to laiku bija piebraukušas pārējās divas laivas un iecirta ķekšus kuģī. Kāds no spāniešiem uztrausās ķēdēs, bet no turienes uz klāja, un es pazinu viņā vienu no svētās inkvizīcijas kalpiem, kas bija stāvējis man līdzās, kamēr es tiku spīdzināts. Es kļuvu vai traks, atceroties, ko visu biju izcietis, kamēr šis velns mudināja manus mocītājus pacensties mīlestības vārdā uz dievu to kungu. Izrāvis loku no sautvoldieša rokām, es līdz pēdējai iespējai savilku stiegru un izšāvu. Bulta trāpīja mērķi, Tomas, jo es pratu rīkoties ar loku tikpat veikli kā tu. Spānietis pazuda jūrā ar šmaugu angļu bultu krūtīs.
Pēc tam jau vairs neviens nemēģināja nokļūt uz klāja: spāņi tikai raidīja pret mums bultās, un viņiem izdevās vienu no kuģa ļaudīm ievainot. Kapteinis pavēlēja mums likt pie malas lokus un paslēpties aiz reliņa, jo vējš jau bija iekritis burās. Un tad de Garsija izslējās visa augumā laiva un noladeja mani un manu sievu.
«Es tik un tā jūs atradīšu! — viņš kliedza spalgā balsi, piebārstot savu runu ar lāstiem un neķītriem vārdiem. — Pat ja man būtu jāgaida divdesmit gadu, es tomēr atriebšos jums un visiem tiem, kas jums dārgi! Bet tu, Luisa de Garsija, iegaumē: lai kur tu arī paslēptos, es tevi atradīšu, un, kad mēs tiksimies, tev būs jānāk man līdz uz tik ilgu laiku, cik es gribēšu tevi paturēt, vai arī šī stunda kļūs par tavu nāves stundu!»
Tad mēs devāmies ceļā uz Angliju, un laivas palika tālu aiz kuģa.
— Lūk, mani dēli, tagad jūs zināt, kas notika ar mani jaunībā un kā es apprecējos ar jūsu māti, kuru šodien guldīju zemes klēpī. Huans de Garsija turējis savu vārdu.
— Bet tomēr dīvaini, — noteica Džefrijs, — ka pēc tik daudziem gadiem viņš nogalinājis to, kuru, kā jūs teicāt, viņš mīlēja. Nudien, pat vislielākais nelietis būtu vairījies no šādas rīcības!
— Te nav par ko brīnīties, — atbildēja tēvs.,— Mēs nezinām, ko viņi runāja, pirms viņš māti nodūra. Bez šaubām, kaut ko no runātā viņš pateica, uzkliedzot Tomasam, ka nu viņi redzēšot, cik taisnības esot pareģojumos. Ko tad de Garsija zvērēja pirms daudziem gadiem? — nu taču to, ka vai nu māte nākšot tam līdz, vai arī viņš to nogalināšot. Tava māte bija joprojām skaista, Džefrij, un, iespējams, ka viņš piedāvāja tai izvēli — bēgt ar viņu vai mirt. Bet vairāk, mans dēls, arī nemēģini uzzināt… — un pēkšņi mans tēvs aizsedza seju ar rokām un izplūda rūgtās raudās.
— Kaut jel jūs, tēvs, būtu pastāstījis visu to agrāk! — es ieteicos, kad atkal biju spējīgs runāt. — Tad zemes virsū jau šodien būtu par vienu sātanu mazāk un man būtu aiztaupīts tālais ceļš.
Es pat iedomāties nevarēju, cik tāls būs šis ceļš!