Divpadsmit dienu pēc mātes bērēm un pēc tam, kad tēvs bija mums izstāstījis savu precību stāstu, es jau biju gatavs doties meklējumos. Gadījās tā, ka no Jarmutas kāds kuģis taisījās braukt uz Kadisu. Šis kuģis, simt tonnu tilpumā, nesa «Dēkaines» vārdu. Tas veda vilnu un citas angļu preces un bija nodomājis atgriezties ar vīna kravu un īvju kokiem loku darināšanai. Uz šī kuģa tēvs nopirka man vietu. Bez tam viņš iedeva man piecdesmit mārciņas zeltā; tas bija tik daudz, cik es uzdrošinājos ņemt līdz. Tēvs bija apgādājis mani arī ar Jarmutas tirgotāju ieteikuma vēstulēm viņu starpniekiem Kadisā: vēstulēs tie tika lūgti aizdot man jebkuru vajadzīgo summu līdz simtpiecdes- mit angļu mārciņām un sniegt man visāda veida atbalstu nākotnē.
«Dēkainei» bija jāiziet jūrā jūnija mēneša trešajā dienā. Bija jau pienākusi jūnija pirmā diena, un šajā vakarā man vajadzēja izbraukt uz Jarmutu. Manas mantas jau bija nogādātas tur, un es biju atvadījies no visiem, izņemot vienu vienīgu cilvēku, tieši to, kam man visvairāk gribējās pateikt sveikas. Kopš tās dienas, kad mēs bijām zvērējuši uzticību, es Liliju nebiju vairs redzējis, izņemot vienīgo reizi mātes bērēs, bet tad mēs netikām runājuši. Un tagad visas zīmes rādīja, ka man būs jāaizbrauc, neteikušam viņai uz atvadībām neviena vārda, jo viņas tēvs bija man paziņojis, ka sulaiņiem dota pavēle neielaist mani pa durvīm, ja es tuvošoties viņa mājai, un tādu kaunu es negribēju piedzīvot. v
Smagi man tomēr bija bez atvadām no mīļotās doties tik tālā ceļojumā, no kura es itin labi varēju arī neatgriezties.
Nezinādams, kā man rīkoties, es griezos ar savām bēdām pie tēva, izstāstīju visu un lūdzu viņa palīdzību.
— Es aizbraucu, lai atriebtu mūsu kopējo zaudējumu, — es teicu, — un, ja tas būs vajadzīgs, atdošu savu dzīvību, aizstāvot mūsu vārda godu. Palīdziet tad nu man tikties ar Liliju.
— Kaimiņš Bozards, — atbildēja tēvs, — savu meitu paredzējis tavam brālim Džefrijam, bet ne
tev, Tomas. Ar savu mantu katrs var rīkoties, kā viņam tīk. Tomēr es tev gribu palīdzēt, ja vien spēšu, un galu galā mani taču viņš nevar aizraidīt no sava sliekšņa! Liec apseglot zirgu: aizjāsim uz Bozarda māju kopā.
Pusstundā mēs jau atradāmies tur, un tēvs lūdza viņu pieteikt skvairam. Kalps, turēdams prātā sava kunga pavēli, greizi noraudzījās manī, tomēr ieveda mūs istabā, kur, sūkdams ingveralu, sēdēja pats skvairs.
— Laburītu, kaimiņ! — norūca skvairs. — Jūs allaž esat gaidīts viesis, bet jūs esat atvedis līdz kādu, kura klātbūtne nav šeit vēlama, lai arī tas ir jūsu dēls.
— Es atvedu viņu šurp pēdējo reizi, kaimiņ Bozard, — atteica tēvs. — Uzklausiet viņa lūgumu. Jūs varat viņam dot vai arī liegt savu atļauju — tas ir jūsu ziņā, bet, ja jūs viņam atteiksiet, mūsu draudzība ciešāka no tā vis nekļūs. Puisis šovakar dodas ceļā, lai tiktu uz kuģa, kas brauc uz Spāniju. Viņš meklēs to, kas nogalinājis viņa māti, un brauc no savas brīvas gribas, jo viņš bija tas, kas slepkavam pēc asiņainā darba neviļus ļāvis aizbēgt, un es uzskatu, ka viņam pienākas braukt.
— Viņš ir pārāk jauns medību suns, lai dzītos pa pasauli pakaļ tādam medījumam, turklāt vēl svešā pusē! — izmeta skvairs Bozards. — Tomēr man viņa drosme ir pa prātam, un es vēlu viņam visu labu! Ko viņš no manis grib?
— Atļauju atvadīties no jūsu meitas. Es zinu, ka viņa laksto- šanās nav jums pa prātam, un nebrīnos par to. Kas attiecas uz mani, es uzskatu, ka viņš ir pārāk jauns, lai domātu par precēšanos. Bet, ja viņš vēl reizi tiksies ar meiteni, nekas ļauns nenotiks, jo tas ļaunums, kāds jau ir izdarīts, no tā lielāks nekļūs. Kāda tad būs jūsu atbilde?
Mazliet padomājis, skvairs Bozards noteica:
— Puisis viņš ir dūšīgs, lai arī viņš nebūs mans znots. Un brauc viņš tālu. Kas zina — varbūt vispār vairs neatgriežas. Es nepavisam nevēlos, lai viņš mani pieminētu ar ļaunu vārdu, kad būšu miris! Izej laukā tur zem tā dižskābarža, Tomas Vingfīld, un gaidi. Es aizsūtīšu turp Liliju. Vari ar viņu parunāt pusstundu — ne ilgāk! Tikai pieraugi, palieciet turpat, lai jūs var redzēt no loga! Nē, nekādu paldies, ej, kamēr es vēl neesmu pārdomājis!
Tā es izgāju ārā un ar drebošu sirdi gaidīju zem dižskābarža. Pēc īsa brīža Lilija tuvojās man, un manām acīm viņa likās daudz tīkamāka par jebkuru debesu eņģeli. Un patiesi, es šaubos, vai eņģelis varētu būt bijis daiļāks, labāks un maigāks.
— Ai Tomas! — viņa nočukstēja, kad mēs sasveicinājāmies. — Vai patiesi tu brauksi pāri jūrai meklēt spānieti?
— Jā, es braukšu, lai meklētu viņu, lai uzmeklētu un nosistu, kad atradīšu. Toreiz es atstāju spānieti, lai steigtos pie tevis, Lilij, bet tagad man jāatstāj tevi, lai dotos meklēt viņu. Nē, tikai neraudi! Esmu zvērējis to izdarīt, un, ja neturēšu zvērestu, es kritīšu kaunā.
— Bet man tava zvēresta dēļ jākļūst par atraitni, pirms vēl būšu kļuvusi sieva. Tu aizbrauksi, un es tevi nekad vairs neredzēšu!
— Kas to var zināt, dārgā? Mans tēvs ir bijis pāri jūrai, pārcietis visādas briesmas un atgriezies mājās sveiks un vesels.
— Jā, viņš atgriezās gan, taču nebija vairs viens! Tu esi jauns, Tomas, un tālajās zemēs ir tik daudz daiļu un dižciltīgu dāmu! Vai es maz spēšu paturēt vietu tavā sirdī, kad būšu tik tālu?
— Zvēru tev, Lilij . . .
— Nē, Tomas, lai paliek zvēresti, citādi tu vēl uzņemsies lieku grēku, lauzdams tos. Tomēr atceries mani, mīļais, atceries to, kas tevi nekad neaizmirsīs! Var būt, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās zemes virsū. Bet, ja tas ir tā, cerēsim, ka tiksimies debesīs. Un par vienu tu vari būt pārliecināts: es būšu tev uzticīga, kamēr vien dzīvošu, un, lai kas arī notiktu, es drīzāk miršu, nekā lauzīšu savu solījumu. Saprotams, es esmu pārāk jauna, lai runātu tik pārliecināti, bet tā būs, kā es teicu. Ai, šī šķiršanās ir briesmīgāka par nāvi! Kaut tagad varētu aizmigt mūžīgā miegā, lai visi mūs aizmirstu. Tomēr ir labāk, ka tu aizbrauc … Jo, ja tu paliktu, diez kā būtu ar mums abiem, kamēr tēvs ir dzīvs, un lai viņam ilgs mūžs!
— Mūžīgais miegs un aizmirstībā atnāks pietiekami drīz, Lilij; neviens vēl tos nav gaidījis pārāk ilgi. Bet, kamēr mēs esam dzīvi, ir jādzīvo. Lūgsim dievu, lai mēs varētu veltīt savu dzīvi viens otram! Es dodos meklēt ne tikai ienaidniekus, bet arī bagātību, un es to iekarošu tevis dēļ, lai mēs varētu apprecēties.
Lilija skumīgi papurināja galvu.
— Tā būtu pārāk liela laime, Tomas. Cilvēki reti kad apprec tos, ko viņi patiesi mīl, un, ja arī tas notiekas, tad tikai tādēļ, lai viens otru pazaudētu. Mēs, mazākais, mīlam, tālab būsim pateicīgi, ka esam uzzinājuši, kāda var būt mīlestība, jo iespējams, ka visļaunākajā gadījumā mēs, kas mīlējām še, zemes virsū, varēsim mīlēt viens otru tur, kur mums neviens to neliegs.
49
Mēs vēl ilgi runājām, čukstot nesakarīgus mīlas, cerību un žēlabu vārdus, kā to mēdz darīt jauni ļaudis šādos gadījumos.
4 — 4557
Beidzot Lilija ar skumju un maigu smaidu pameta skatienu augšup un sacīja:
— Ir laiks, mīļais. Rau, mans tēvs jau māj man pa logu. Viss ir galā.
— Iesim, — es aizsmakušā balsī piekritu un aizvilku viņu aiz vecā dižskābarža stumbra. Šeit es Liliju apskāvu un skūpstīju vēl un vēl, un viņa nekautrēdamās atbildēja uz maniem skūpstiem.
Es diez kā vis neatminu, kas bija pēc tam. Atceros tikai, ka tad, kad mēs jau jājām projām, es vēlreiz ieraudzīju Lilijas mīļo seju, tālu un skumju, vērojam, kā es aizeju no viņas dzīves. Divdesmit gadus šī skumjā un daiļā seja bija manu acu priekšā, tāpat kā tā stāv vēl šodien, saistot dzīvo ar mirušo. Arī citas sievietes ir mīlējušas mani, un man nācies izbaudīt citas šķiršanās, no kurām dažas bijušas vēl briesmīgākas, bet šīs meitenes atvadu skatiens un atmiņas par viņu ir spēcīgākas par tām visām. Atskatoties pagātnē, es allaž redzu viņas tēlu un zinu, ka tas nekad neizbālēs. Vai tad var kādas bēdas līdzināties tām, kas atgadās jaunībā? Vai tad var kādu sarūgtinājumu salīdzināt ar šādu šķiršanās rūgtmi? Es zinu tikai vienas šādas bēdas, ko liktenis man bija lēmis izbaudīt vēlākajos gados, un par to es pastāstīšu savā reizē.
Par pirmo mīlestību parasti pasmejas, bet, ja tā ir patiesa un nav tikai mostošās kaisles uzliesmojums, šāda pirmā mīlestība kļūst arī par pēdējo, mūžīgo mīlestību, par vislaimīgāko vai visļaunāko likteni, kāds vien tikai var piemeklēt vīrieti vai sievieti. To saku jums es, sirmgalvis, kas ar visu jau noslēdzis rēķinus. Un tā ir svēta patiesība.
Es piemirsu pastāstīt vēl kaut ko. Kad mēs aiz lielā dižskābarža stumbra skūpstījāmies un apkampāmies, Lilija novilka no pirksta gredzenu un iespieda to man saujā, sakot šādus vārdus: «Ik rītu pamostoties paskaties uz to un iedomā par mani!» Šis gredzens reiz bija piederējis viņas mātei. Arī pašreiz tas ziemas saules gaismā zaigo uz manas izkaltušās rokas, kas raksta šīs rindas. Ilgus, dēkainu piedzīvojumu pilnus gadus, tāpat kā vēlākos miera gadus, mīlā un kaujā, apmetņu ugunskuru blāzmā, upurēšanas liesmu žilbajā spožumā vai zem vientuļi mirgojošām zvaigznēm, kas savu auksto gaismu lēja pār drūmiem biezokņiem, šis gredzens allaž vizējis manā pirkstā, atsaukdams atmiņā tā devēju. Un ar šo gredzenu mani guldīs kapā. Tā ir gluda, bieza zelta stīpiņa, tagad mazliet nodilusi, un tās iekšpusē iegravēta šī senā divrinde:
Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdīs kas ir tuvi.
Patiesi, šis teiciens bija mums piemerots, un tas nav zaudējis savu nozīmi vēl šobrīd.
Tai pašā mūsu atvadu dienā es kopā ar tēvu jāšus devos uz Jarmutu. Mans brālis Džefrijs nejāja mums līdz, bet mēs šķīrāmies draudzīgi, un es esmu priecīgs par to, jo mēs nekad vairs neredzējāmies. Ne par Liliju Bozardi, ne arī par mūsu jūtām pret viņu netika bilsts ne vārds, lai gan es ļoti labi zināju, ka, tikko būšu pagriezis muguru, Džefrijs tūlīt pacentīsies ieņemt manu vietu pie viņas sāniem. Viņš arī bija to mēģinājis, bet es viņam to neņemu ļaunā. Taisnību sakot, viņu nevar diezkā vis nosodīt, jo nez vai atradīsies kaut viens vīrietis, kas, ieraudzījis Liliju, nevēlētos viņu ņemt par sievu? Agrāk mēs ar Džefriju bijām labi draugi, un tikai vēlāk, kad abi nobriedām un starp mums nostājās šī mīlestība, mēs arvien vairāk un vairāk atsvešinājāmies. Diezgan parasts gadījums. Tā kā Džefrijs nekā nepanāca, tad man vienkārši nav par ko turēt ļaunu prātu uz viņu. Daudz labāk ir atminēties mūsu draudzību bērnībā un pārējo nodot aizmirstībai. Dievs lai mielo viņa dvēseli!
Mana māsiņa Mērija, kas bija kļuvusi par skaistāko meiteni visā apkaimē pēc Lilijas Bozardes, šķiroties rūgti raudāja. Viņa bija tikai gadu jaunāka par mani, un mēs abi sirsnīgi viens otru mīlējām: mūsu jūtās taču nebija ne ēnas no šādas greizsirdības! Es mierināju Mēriju, kā nu pratu, un, izstāstījis visu, kas noticis starp mani un Liliju, lūdzu viņu būt par mūsu sabiedroto, ja viņas spēkos reiz būtu kaut ko darīt mūsu labā. Mērija labprāt to apsolīja, un, kaut arī neteica, kas viņai prātā, es nopratu: viņa cer mums palīdzēt. Kā jau teicu, Lilijai bija brālis, visai daudzsološs jauneklis, kas tobrīd atradās koledžā. Māsiņa Mērija un viņš juta viens pret otru dziļas simpātijas, kas, iespējams, nākotnē varēja pāraugt par kaut ko nopietnāku.
4*
Mēs saskūpstījāmies un, asarām plūstot, atvadījāmies. Tad abi ar tēvu sēdāmies zirgos un devāmies projām./Tikuši garām Pār- novas ceļam, mēs uzjājām nelielā pakalnā aiz Veinfordas sudmalām, kas atradās pa kreisi no Bangejas. Es apturēju savu zirgu, atskatījos atpakaļ uz gleznaino Veivnijas ieleju, kur bija kārts mans šūpulis, un sirds sāpēs sažņaudzās. Ja es būtu zinājis visu, kas man būs jāpiedzīvo, iekams atkal ieraudzīšu dzimtās vietas, mana sirds droši vien neizturētu. Bet dievs kungs, kas savā gudrībā uzkrāvis ļaužu pleciem visādas nastas, ļauj glābties viņiem neziņā. Ja jau mēs būtu apveltīti ar spēju saskatīt nākotni, man liekas, ka tikai nedaudzi būtu ar mieru dzīvot no brīvas gribas.
51
Tāpēc es tikai uzmetu pēdējo ilgo skatienu uz tālē melnējošiem ozoliem, kas iezīmēja vietu, kur dzīvoja Lilija, un jāju tālāk.
Otrā dienā es jau atrados uz «Dēkaines» klāja, un mēs devāmies jūrā. Pirms kuģa atiešanas tēva sirds stipri atmaiga: viņš atminējās, ka es biju mātes mīlulis, un baidījās, ka mēs vairs neredzēsimies, Tēva sirds bija tik stipri atmaigusi, ka pašā pēdējā brīdī viņš mainīja savu lēmumu un gribēja mani atturēt no brauciena. Bet, reiz ķēries pie šīs lietas un izcietis visu šķiršanās rūg- tmi, es nevēlējos atgriezties brālim un kaimiņiem par apsmieklu.
— Par vēlu! — es teicu tēvam. — Jūs pats gribējāt, lai es atriebjos, un paskubinājāt mani uz to ar viscietsirdīgākajiem vārdiem. Bet tagad, pat ja es droši zinātu, ka man pēc nedēļas jāmirst, es tik un tā dotos projām, jo tādi zvēresti nav viegli laužami, un, kamēr mans zvērests nebūs izpildīts, lāsts gulēs pār mani.
— Lai notiek tā, mans dēls! — nopūties teica tēvs. — Mātes briesmīgā nāve toreiz aptumšoja manu saprātu, un es sarunāju tādas lietas, ka, baidos, man nāksies to vēlāk nožēlot. Par laimi, es laikam gan nedzīvošu vairs ilgi, jo mana sirds ir salauzta. Varbūt man vajadzēja atcerēties, ka atriebšana pieder tam kungam un viņš to sūtīs savā reizē bez mūsu palīdzības. Nepiemini mani ar ļaunu, manu zēn, ja mums vairs nebūs lemts tikties. Es mīlu tevi, un vienīgi vēl spēcīgāka mīla uz tavu māti lika man izturēties pret tevi tik skarbi.
— Es to zinu, tēvs, un neņemu ļaunā. Bet, ja jums pašam šķiet, ka esat mans parādnieks, atlīdziniet man tikai ar vienu: pacentieties, lai mans brālis, kamēr manis te nebūs, nemēģinātu man atņemt Liliju.
— Es darīšu visu iespējamo, mans dēls, lai gan man jāatzīstas, ka viņu precības man būtu pa prātam, ja vien jūs abi nebūtu tik ļoti pieķērušies viens otram. Bet, atkārtoju, es jau vairs ilgi nebūšu šeit, lai varētu rūpēties par tavu labklājību šajā un pārējās lietās, un, kad manis vairs nebūs, viss ies savu nolikto gaitu. Neaizmirsti savu ticību un dzimteni, Tomas, lai kur tu arī klīstu. Izvairies no ķildām, turies tālāk no sievietēm, kas ir lamatas jaunībai, un savaldi savu mēli un raksturu, tas tev nebūt nav no labajiem. Bez tam, lai kur tu arī būtu, nepulgo citas zemes ticību, nezobojies par to tikai tāpēc, ka tā tev šķiet sveša, jo tad tev nāksies uzzināt, cik cietsirdīgi mēdz būt cilvēki, ja viņi domā, ka rīkojas saviem dieviem pa prātam, —- to es izjutu pats uz savas ādas!
Es atbildēju, ka iegaumēšu viņa padomus, un, patiesi, nākotnē tie mani paglāba no daudzām nelaimēm. Pēc tam tēvs apkampa mani, svētīja, un mēs izšķīrāmies.
Man vairs nebija lemts viņu redzēt. Lai gan tēvs bija tikai pusmūžā, viņš apmēram gadu pēc manas aizbraukšanas pēkšņi nomira. Sirdslēkme pārsteidza tēvu brīdī, kad viņš reiz pēc svētdienas dievkalpojuma dziļās pārdomās stāvēja Dičingemas baznīcā pie manas, mātes pīšļiem. Tā viņš nomira, atstādams manam brālim visas savas zemes un īpašumu. Kungs, mielo arī viņa dvēseli! Tēvs bija tīras sirds cilvēks, bet viņš pārāk stipri mīlēja manu māti, lai spētu plaši skatīties uz dzīvi un āllaž būt taisnīgs. Šāda mīlestība, kas tik dabiska sievietei, var izvērsties par kaut ko līdzīgu parastam egoismam, piespiezdama cilvēku, ko tā pārņēmusi, izturēties vienaldzīgi pret visu pārējo. Bērni, salīdzinot ar māti, manam tēvam nenozīmēja nekā, un viņš ar prieku atdotu mūs visus, lai tikai atgrieztu māti dzīvē. Bet galu galā tas bija cēls trūkums, jo par sevi tēvs domāja maz un bija taču tik daudz pārcietis, lai iegūtu mīļoto!
Par manu braucienu līdz Kadisai — uz šo ostu, kā es uzzināju, bija devies de Garsijas kuģis — nav daudz ko stāstīt. Biskajas līcī sacēlās pretvējš un iedzina mūs Lisabonas ostā, kur sagatavojām kuģi tālākam ceļam. Bet galu galā, pavadījuši jūrā četrdesmit dienas, mēs laimīgi sasniedzām Kadisu.